Afleveringen
-
Cikla noslēdzošajā raidījumā pievēršamies Polijas Republikas vēsturei pēdējās trīs desmitgadēs pēc padomju sistēmas sabrukuma. To mēdz dēvēt arī par trešo Polijas Republiku. Stāsta un vērtē politologi - Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas Universitātes un Juridiskās augstskolas pasniedzējs Aldis Austeres.
Vispirms sarunā pieskaramies jautājumam, kā notiek pārejas process Polijā, jo, kā zināms, Polijas vēsture padomju ēras pēdējā desmitgadē ir sevišķi satricinājumiem bagāta. Ir kustības "Solidaritāte" mēģinājums no apakšas mainīt poļu sabiedrību 70. gadu beigās - 80. gadu sākumā. Ir padomju pretreakcija, ir karastāvokļa ieviešana, arī diezgan nežēlīgs represīvs režīms, kuru priekšgalā ir ģenerālis Jaruzeļskis.
Tad 1989. gadā uz vispārējā pārmaiņu fona, ko nosaka pārmaiņas Padomju Savienībā un nepārprotami padomju toreizējā līdera Mihaila Gorbačova nostāja, ka ar militāru spēku vairs neviena satelītvalsts netiks turēta padomju sistēmā un kaut kādas politiskas pārmaiņas netiks no padomju puses šādā veidā apspiestas, Polijā notiek varas pāreja, kas ir, varbūt pat ievērojot visu iepriekšējo vēsturi, pārsteidzoši mierīga, līdzsvarota un toleranta.
„Astoņdesmitajos gados noteikti Padomju Savienības vai komunisma likteņi lielā mērā varbūt izšķīrās Polijā.
Ne velti Lehs Valensa ir izteicies, ka komunismu sagrāva trīs cilvēki: par 25% Mihails Gorbačovs, par 25% Lehs Valensa un par 50% Karols Voitila jeb Jānis Pāvils II, kas iedeva Polijai tādu pašcieņu, pašlepnuma devu, uz kuras viļņa arī "Solidaritāte" izvērtās 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā,” vērtē Andris Sprūds.
„Kad Gorbačovs nāca pie varas, tā vairs nebija inteliģentā Vāclava Havela vadītā opozīciju Čehoslovākijā, tā bija principā strādnieku un zemnieku tikai ļoti katoliciski noskaņota sabiedrība, kas vairs negribēja pieņemt komunismu. Līdz ar to visa šī Brežņeva doktrīna, ka vari nokārtot lietas atbilstoši Padomju Savienības un komunisma interesēm, tas vairs īsti nedarbojas,” turpina Andris Sprūds. „Mēs bieži pieminam barikādes kā atslēgas momentu, Baltijas ceļu, bet noteikti ļoti liela taisnība ir tajā, ka tie likteņi izšķīrās tieši Polijā, kas ir liela sabiedrība, kas lielā mērā mainīja to paradigmu, loģisku un domāšanu, tai skaitā arī Padomju Savienībā.”
„Bet vienlaikus jāsaka, ka ir zināmā veidā tāds "iedzimtais grēks" šajā visā, jo tas apaļais galds un tā Trešā republika ir kļuvusi par tādu pretmetu vai diskusijas objektu. Ne velti šobrīd "Likums un taisnīgums" un Jaroslavs Kačinskis nāca jau ar terminu Ceturtā republika, jo tā Trešā republika jau bija korumpēta pirmsākumos,” vērtē Andris Sprūds. „Tā bija miermīlīga pāreja, miermīlīga saruna, dialogs ar komunistiem un ka ļoti daudz kas tajā visā bija no komunistiem mantots. Tieši tāpēc šī pretmetu politika vai politika caur pretnostatījumu ir ļoti spēcīga Polijā. Vienlaikus, protams, arī tas, ka Polija ir pašpietiekama savā mentalitātē. Var teikt, ka salīdzinoši gludi kopumā tā pāreja notikusi,
bet gan iekšējās pretrunas, iekšējā politiskajā cīņā, gan arī Polijas brīžiem, un to mēs redzam arī šobrīd, pretnostatījums ar citām valstīm Eiropā, tomēr ir lielā mērā ir sistēmisks, likumsakarīgs un kaut kur Polijas attīstībā ir ielikts.”
Aldis Austers vērtē, ka Polija ir tāds lakmusa papīrs transformācijām Centrāl- un Austrumeiropā pēc Padomju Savienības sabrukšanas un arīdzan procesiem, kas notiek visās šajās valstīs šobrīd, esot dalībvalstīm Eiropas Savienībā.
„Stāvojumi ir dažādi un diezgan dziļi, to saknes ir meklējamas Polijas vēsturē, skatoties atpakaļ līdz pat viduslaikiem. Un arīdzan tie pretstati, pretmeti, pretnostatījumi eksistē arī šobrīd. Arī dziļas plaisas ir pašā sabiedrībā,” atzīst Aldis Austers. „Mēs runājam par Polijas nāciju, bet šī nācija tomēr sastāv no dažādām ļaužu grupām, ir milzīgas atšķirības starp Austrumupoliju un Rietumpoliju ekonomiskās attīstības līmenī, ienākumu līmenī, arī attieksmēs. Mēs redzam, ka elektorāts "Likumam un taisnīgumam" koncentrējas tieši tieši Polijas austrumu reģionos, kuri ekonomiskāk nav bijuši tik veiksmīgi, nav tik daudz ieguvuši no Eiropas integrācijas procesiem, kā Rietumpolijas reģioni.”
„Arī reliģiskās dogmas, kuras konfliktē nepārtraukti ar liberālas Eiropas ideāliem. Eitanāzija, homoseksuāļu tiesības, aborta tiesības. Šīs pretrunas pastāv un ir cilvēku grupas Polijā, kuras uzskata, ka šīs Eiropas liberālās vērtības ir drauds poļu katoliskai identitātei,” norāda Aldis Austers.
No vienas puses, pēc Otrā pasaules kara Polija kļūst par etniski samērā monolītu sabiedrību, tur ir ļoti maz etnisko minoritāšu. Arī reliģiski tā ir praktiski mono katoliska sabiedrība, bet tā ir, ka arī šobrīd būtiski atšķiras iedzīvotāju noskaņojums, varētu teikt, tai vecajā Polijā, kas ir tā Polijas daļa, kas bija Polija jau starpkaru periodā. Un tajās Polijas teritorijās, kuras tika pievienotas Otrā pasaules kara rezultātā, zināmā mērā kompensējot Polijai Padomju Savienības atņemtās teritorijas austrumos, tātad bijušās Vācijas zemes, no kurienes vācu iedzīvotāji tika praktiski visi padzīti, un tur apmetās cilvēki no šiem zaudētajiem Austrumu apgabaliem, visdrīzāk, ka tie bija salīdzinoši jauni, salīdzinoši neiesakņoti ļaudis, un tā domāšana ir kaut kādā ziņā citādāka.
„Viss pieminētais parāda Polijas sarežģītību un daudzšķautņainību, jo Polija ir pavirzījusies ģeogrāfiski no savām vēsturiskajām teritorijām uz Rietumiem, viņa pavirzījusies savā etniskajā veidojumā. Polija ir bijusi gadu simtiem ļoti etniski krāsaina vai multinacionāla kopiena. Šobrīd tā ir tieši viena no retajām Eiropas kopienām, kas ir faktiski ļoti homogēna, viendabīga, gan etniskajā ziņā, gan arī reliģiskajā ziņā,” komentē Andris Sprūds. „Bet aiz tā visa joprojām ir šķautnes, kas dzīvi sarežģī arī Polijas politikā.” -
Raidījumā Dzelzs priekškara ēnā pievēršamies Polijas Tautas Republikai - lielākajam Padomju Savienības satelītam pēckara Austrumeiropā. Vispirms par Polijas situāciju, kāda tā izveidojās Otrā pasaules kara beigās, kad agrākie Polijas austrumu apgabali bija Padomju Savienības anektēti, savukārt Polijai bija pievienotas plašas līdz tam Vācijai piederējušas teritorijas rietumos.
"Tā bija ārkārtīgi dramatiska vēsture, šajā procesā izveidojās tas, ko varētu saukt par mūsdienu poļu nāciju," skaidro vēsturniece Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere.
"Austrumu teritorijās notika iedzīvotāju apmaiņa ar Ukrainu. Bija tā saucamā Kerzona līnija, laikā pēc Pirmā pasaules kara līnija, kas teorētiski atdalīja etniskos poļus no etniskajam ukraiņiem, bet, protams, šajās teritorijās iedzīvotāju sastāvs bija jaukts. Brīvprātīgi un nebrīvprātīgi ukraiņus no teritorijas, kas atradās uz rietumiem no Kerzona līnijas, pārcēla uz padomju Ukrainu un savukārt tos poļus, kas dzīvoja uz austrumiem no kerzona līnijas, pārcēla uz Poliju," situāciju pēc Otrā pasaues kara Polijā raksturo pētniece.
Vēl arī ukraiņu, kas dzīvoja uz rietumiem no Kerzona līnijas pārsvarā nebrīvprātīgi pārcēla jaunajām teritorijām, kuras Polijā sauc par atgūtajām teritorijām, uz Silēziju, uz piejūras vojevodistēm - Ščecinu, Gdaņsku un tamlīdzīgi. Šos ukraiņus no Austrumu teritorijām centās polonizēt.
"Tāpat vienlaicīgi notika arī process, kad vāciešus no Austrumprūsijas un Silēzijas pārcēla uz Vāciju, un jāsaka, ka pirmajos pēckara gados viņu apstākļi Polijā nebija labi. Un, protams, ka lielākā daļa bija laimīgi, ka viņiem izdevās tikt uz Vāciju. Bet katrā ziņā tas bija ārkārtīgi dramatisks process gan pašiem vāciešiem, gan arī poļiem. Šī vēsture - poļu un ukraiņu attiecības, poļu un vāciešu attiecības - tā ir ļoti dramatiska un ļoti sāpīgi vēsture vēl arī šodien," atzīst Daina Bleiere.
Runājot par neizbēgamo cīņu, kas visās Padomju Savienības ietekmē nonākušajās valstīs notika, proti, tas ir process, kurā komunisti atstūma no varas pārējās partijas, bet Polijas īpatnība ir tā kā šī cīņa bija ne tikai politiska, bet arī bruņota, jo Polijas pretestības kustība - armija "Krajova", kas bija cīnījusies jau pret nacistu okupantiem karalaikā, pilnībā nenolika ieročus un turpināja cīņu pret Sarkano armiju.
„Tehniski šī armija tika likvidēta 1945. gadā,” norāda Daina Bleiere. „Taču liela daļa kaujinieku atteicās pakļauties komunistu valdībai, un viņi saglabāja ieročus un turpināja bruņotu cīņu. Bet tas nenozīmē, ka tie, kas cīnījās, ka tie bija tikai armija "Krajova" kaujinieki, bija arī dažādas citas grupas. Politiskā ziņā antikomunistiskiem spēki bija diezgan daudzveidīgi.”
Cīņas notika līdz 1953. gadam, bet pēdējais partizāns, kas ir gājis bojā apšaudē ar komunistiskās Polijas drošības spēkiem, ir 1963. gadā. Uzskata, ka pavisam šajās cīņās piedalījās apmēram 150000 līdz 180000 cilvēku.
„Viņi arī darbojās ne tikai tajā Polijas teritorijā, kāda pastāvēja pēc Otrā pasaules kara, bet darbojās arī tajās Polijas teritorijās, kas tai piederēja līdz Otrajam pasaules karam, respektīvi, Rietumukrainā, Rietumbaltkrievijā un Lietuvā. Bez šaubām, man bija ārkārtīgi liela ietekme, kā uz Polijas iekšpolitisko vēsturi, tā arī poļu nācijas pašapziņā,” norāda Daina Bleiere.
Runājot par politisko cīņu, kad poļu komunisti nostumj malā pārējās partijas, kas atjauno savu darbību pamatā pēc Otrā pasaules kara, Daina Bleiere atzīst, ka tā bija ārkārtīgi dramatiska vēsture.
"Paņēmieni, kādā veidā poļu komunisti un viņu Maskavas kuratori to darīja, viņi bija stipri līdzīgi visā Austrumeiropā. Prāvas pret politiskajiem pretiniekiem, pseido satelītpartiju veidošana, kuras pēc nosaukumiem un darbības jomām it kā atgādināja potenciālās opozīcijas partijas," atzīst Daina Bleiere.
Piemēram, Polijā bija ļoti populāra zemnieku partija, un veids, kā tās ietekmi mazināt, bija radīt partiju, kas saucās ļoti līdzīgi, un kas arī darbojas šajā pašā politiskajā lauciņā.
Tāpat arī viltoti vēlēšanu rezultāti, kā arī slēpta informācija, 1947. gadā prezidenta vēlēšanās komunistu kandidāts bija Boļeslavs Beruts, bet to, ka viņš ir komunists, noslēpa. Viņu pozicionēja kā neatkarīgu kandidātu.
"Terors, kopā ar dažādām lielākām vai mazākām viltībām, politisko pretinieku iebaidīšana un tamlīdzīgi. Tas viss panāca to, ka kopš 1948. gadā principā komunisti pilnībā pārņēma varu," norāda Daina Bleiere. "Bet
Polijas gadījumā interesanti, ka faktiski jau Otrā pasaules kara laikā Polijas Komunistiskajā partijā, kas tajā laikā darbojās pagrīdē, jau pastāvēja diezgan būtiska šķelšanās jautājumā par to kā jāceļ, komunisms Polijā. Vienu viedokli pārstāvēja Vladislavs Gomulka, otru - Boļeslavs Beruts. Viņi abi 30. gados kādu laiku bija bijuši Maskavā, taču pieredze Padomju Savienībā uz viņiem bija atstājis gluži pretēju iespaidu.
Boļeslavs Beruts bija kļuvis par zvērinātu staļinistu, savukārt Vladislavam Gomulkam padomju agrārās politikas, kolektivizācijas rezultāti un daudz kas cits ne visai bija patikuši, un viņš uzskatīja, ka poļiem sociālisms jābūvē citādākā veidā."
-
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Raidījums veltīts Ungārijas attīstībai laikā pēc Otrā pasaules kara. Protams, ka šīm desmitgadēm varam pieskarties ļoti konspektīvi.
Visu Ungārijas padomju posma vēsturi var iedalīt divos spilgti atšķirīgos posmos: līdz 1956. gadam, kad ungāru nācijas sacelšanās kļuva par spilgtāko kādas padomju satelītvalsts mēģinājumu izrauties no Kremļa hegemonijas, un pēc šiem notikumiem. Līdzīgi kā citās Centrāleiropas valstīs, arī Ungārijā tūlīt pēc Otrā pasaules kara notika demokrātiskas iekārtas atjaunošanas mēģinājums, izveidojot koalīciju starp tobrīd Neatkarīgo sīkīpašnieku partiju un Ungārijas komunistu partiju. Tomēr komunisti jau tūdaļ uzsāka savu koalīcijas partneru izspiešanas politiku, balstoties valstī dislocētās padomju armijas, padomju drošības struktūru un diplomātiskā spiediena ietekmē.
Ar izdomātām apsūdzībām nekomunistisko partiju līderi cits pēc cita tika represēti un deportēti uz Padomju Savienību vai devās trimdā. Pāris gadu laikā visa vara valstī faktiski nonāca komunistu rokās. Komunistiskā partija absorbēja Ungārijas Sociāldemokrātisko partiju 1948. gadā, izveidojot Ungārijas Darbaļaužu partiju. Nākamajā gadā komunistu režīms panāca Ungārijas Republikas pārveidi par Ungārijas Tautas Republiku. Tās priekšgalā nostājās zvērināts staļinists Matjašs Rakoši. Pēc Staļina nāves, kad Padomju Savienībā iesākās relatīvas liberalizācijas process Ņikitas Hruščova vadībā, Ungārijas komunistiskā valdība turpināja savu agrāko politiku. Tas galu galā noveda pie sabiedrības demokrātisko tendenču izlaušanās 1956. gada revolūcijā. Stāsta vēsturnieks profesors Ilgvars Butulis.
"1956. gads Austrumeiropā ir īpašas sarunas vērts. Tā ir vesela notikumu virkne, savā starpā saistīti. Tas ir jautājums par to, kāda būs tālāka šo tā saukto sociālistisko valstu, Padomju Savienības satelītu, politika? Kāda būs viņa atkarības pakāpe no Padomju Savienības? Cik lielā mērā šo totalitāro politisko iekārtu varbūt aizvietos drusku mīkstākas autoritāras formas?" atzīst Ilgvars Butulis
Butulis skaidro, ka pēdējie pētījumi liecina, ka notikumi Maskavā, Ungārijā un Polijā 1956. gadā ir ietekmējuši pat strādnieku kustība Ķīnā.
"Tas ir tāds grandiozs process, kurš vēl līdz galam varbūt apjausts," norāda Ilgvars Butulis.
Runājot tieši par Ungāriju, 1956. gada oktobra beigās un novembra sākumā bija jautājums, kādu ceļu valsts ies turpmāk.
"Ungārija kā neatkarīga, kā neitrāla valsts - vai Padomju Savienība to akceptēs vai neakceptēs. Līdz tam nonākt oktobra - novembra mēnešu mijā un šeit sākas Padomju Savienības intervence, un tātad lielā mērā tās cerības, kas ir saistīts tieši konkrētā situācijā ar Ungārijas neatkarības gājienu, tālāk ar saišu stiprināšana, ar Rietumiem, ar padomju karaspēka izvešanu, tas, protams, tiek pārtraukts ar spēku," bilst Ilgvars Butulis.
Līdz 1958. gadam valstī valda terors, vairāki desmiti tūkstoši cilvēku nonāk cietumos un vēlāk iekšējā izsūtījumā, kas ir koncentrācijas nometnes. Gandrīz 500 cilvēkus soda ar nāvi.
"Bet šajā terorā cenšas ievērot principu, ka terors tik, cik tas ir minimāli nepieciešams, selektīvs. Bet tas nav staļiniskais terors," atzīst Ilgvars Butulis.
Ar 1958. gadu terors mazinās, un 1965. gadā ir vispārējā amnestija valstī.
"Galvenie uzdevumi, kurus sev sprauž valdība, ir jāpanāk, lai tauta uzskatītu tomēr šo režīmu par leģitīmu, lai atbalstītu, lai nekad nepieļautu tādas svārstības, tik nestabilu situāciju, kā tas bija 1956. gadā un lai celtu iedzīvotāju dzīves līmeni," norāda Ilgvars Butulis.
Padomju Savienība, kad iejaucās Ungārijas notikumus, zondēja, kāda būs pasaules reakcija. Rietumu pasauli nodarbināja krīze Suecas kanālā tajā laikā. Iejaukšanos Ungārijas notikumos akceptē Ķīna. Vienīgā valsts, kas formāli akceptē, bet praktiski neakceptē no PSRS satelītvalstīm - tā ir Polija. Pārējās satelītvalstis akceptēja Padomju Savienības rīcību Polijā.
Tomēr pēc 1956. gada Ungārijas neatgriezās pie padomju totalitārisma tā radikālākajā formā. Ungārijas Tautas Republikas līderis Janošs Kadars būvēja sociālismu ar samērā cilvēcisku seju, un Ungārija kļuva par Rietumiem atvērtāko no padomju satelītvalstīm. Ierobežotos apjomos pastāvēja privātā uzņēmējdarbība, valsti pārpludināja Rietumu tūristi, pat cenzūras un ideoloģijas žņaugi nebija ne tuvu tik dzelžaini kā Padomju Savienībā.
Janoša Kadara ēra noslēdzās ar viņa aiziešanu no valsts un partijas vadības 1988. gadā. Un nākamajā gadā Ungārijas komunistiskais režīms sarunu procesā nodeva varu labējai opozīcijai. Notika valsts mierīga pāreja uz Rietumu demokrātijas un brīvā tirgus modeli. Par Ungārijas attīstību pēdējās desmitgadēs stāsta stāsta politologs Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds.
"Ungārija ir starta pozīcijas bija pietiekoši labvēlīgas gan no ekonomiskā viedokļa, kas nav mazsvarīgi, jo tas ir gan par ekonomikas struktūru, gan par cilvēku domāšanu. Ja runājam par tā saucamo "gulaša sociālismu, tas pieļāva zināmu privātīpašuma klātbūtni un tas nenoliedzami tomēr deva pamatu, uz kā izvērsties," atzīst Andris Sprūds.
"Arī politiski šeit bija diezgan pamatīga vienotība, ka ir jāvirzās uz demokrātisku valsti, kas ir tālāk arī no padomju bloka," turpina Andris Sprūds.
Sprūds norāda, ka 1956. gada notikumi ietekmēja ungāru vēlmi 90. gados iet pēc iespējas ātrāk prom sociālisma. Protams, bija arī pretēji spēki, jo Ungārijā sociālisms nebija tik nelabvēlīgs, kā varbūt bija citās padomju valstīs, un tāpēc bieži, protams, cilvēki, kuriem sociālisms vai sociālistiskā ungāri nodrošināja zināmu komfortu. -
Vēstījums par divām valstīm Centrāleiropā, proti, Čehiju un Slovākiju. Iepriekšējā cikla raidījumā saruna bija par Čehoslovākiju, par vienotu valsti, kas pastāvēja līdz 1993. gada 1. janvārim. Sabrūkot padomju satelītvalstu sistēmai, arī Čehija un Slovākija nolēma iet šķirtus ceļus. Par šīm divām neatkarīgajām valstīm pēdējās desmitgadēs stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes lektore Elīna Vrobļevska.
Runājot par Čehiju un Slovākiju, to mēdz dēvēt par samta šķiršanos, salīdzinot ar to, kas tajā laikā notiek, sabrūkot Dienvidslāvijai, kur līst asinis, ir slepkavības, galu galā NATO valstis saņemas iejaukties. Arī bijušā Padomju Savienībā iet visādi un sekas ir acīmredzamas joprojām. Čehija un Slovākija tiešām sarunu procesā vienojas par to, kā pārtrauks kopīgo eksistenci vienā federālā valstī un kļūs par neatkarīgām nācijām. Tomēr, kas ir galvenie iemesli, kādēļ šīs divas nācijas, kuras pēc Pirmā pasaules kara izveidoja vienotu valsti, 20. gadsimta vēstures procesu rezultātā tomēr kļuva šķirtas?
"Iemesli droši vien ir meklējami, kā bieži tas ir, gan iekšpolitiskos faktoros, gan arī ārpolitiskos. Jāpiezīmē, ka šī šķiršanās, salīdzinot ar citiem notikumiem postpadomju valstīs, bija ļoti maiga. Galvenokārt tas bija maigi tāpēc, ka, pirmkārt, bija ļoti spēcīga pilsoniskās sabiedrības kustība un viņi bija ilglaicīgi kultivējuši ļoti spēcīgu un pateicīgu augsni, lai šie procesi notiktu miermīlīgi," vērtē Elīna Vrobļevska. "Pilsoniskā sabiedrība kā tāds pamatīgas augsnes veidotājs bija viens no faktoriem, kāpēc tas viss notika miermīlīgi un kāpēc radās tāda pietiekoši dziļa izpratne par to, ka mums laikam, iespējams, arī nav pa ceļam un labāk mums eksistēt atsevišķi."
"No otras puses, arī redzam, ka politiskajās elitēs nebija arī toreiz pavisam tādas vienprātības par to, ka Čehoslovākijai ir jābūt divām atsevišķām valstīm. Jo tā brīža prezidents patiesībā bija pret to," turpina Elīna Vrobļevska. "1989. gadā, kad Čehoslovākija beidza pastāvēt, bija pārrunu process un virmoja dažādi diskursi par to, vai būt šīm abām valstīm kopā vai tomēr atsevišķi. Tā kā tas arī nebija tik viennozīmīgi, ka mēs obligāti būsim divas šķirtas valstis. Manuprāt, no slovāku puses tas vairāk bija stāsts par to, ka arī Čehoslovākijas sastāvā viņi tomēr jutās kā perifērija, viņi bija tas atpalikušais, diemžēl, apgabals un visa vara koncentrējās Prāgā, un visa teikšana bija Prāgā un visa teikšana bija Prāgā."
Kā atsevišķas valstis Čehija un Slovākija ir palikušas cieši partneri, tās abas pieder Višegradas grupai, tas nav centušās likt viena otrai kāju priekšā integrācijā nedz NATO, nedz Eiropas Savienībā, Eiropas Savienībā abas valstis iestājās vienlaicīgi 2004. gadā. Bet jautājums ir par ekonomisko attīstību. Šeit, protams, Čehijas potenciāls ir izrādījies diezgan izšķirošs un Čehija ātrāk sasniedz augstākus labklājības rādītājus
"Varbūt Slovākijai tas starts pēc sadalīšanās un arī pēc neatkarības atgūšanas bija nedaudz lēnāks, bet, skatoties uz pēdējā laika notikumiem un diemžēl Čehijas iekšpolitiskās ainas dēļ un tādēļ, ka Slovākija ir tieši politiski pavirzījusies solīti tālāk savos uzskatos un savās idejās, manuprāt, šobrīd Čehijā, es negribētu teikt, ka ir kaut kāds reverss, bet es teiktu, ka Slovākija ļoti min uz pēdām, ja mēs tieši runājam par politisko eliti," analizē Elīna Vrobļevska. "Ja runājam arī par Višegradas grupu, man gribētos teikt, ka Slovākija no Višegradas grupas ir tāda maigāka savos uzskatos, arī savās pozīcijās Eiropas Savienībā, tomēr Čehija, Ungārija, Polija ir priekšplānā. Slovāki pietiekoši piesardzīgi un politkorekti cenšas eksistēt šajos formātos."
Elīna Vrobļevska norāda, ka politiskā vadība Slovākijā šobrīd ir ļoti progresīva: prezidente ir šobrīd sieviete Zuzanna Čapotova, jauna sieviete, tas jau ir mūsdienās tāds progresa standarts.
"Viņa ir progresīva, ļoti uztraucas par klimata jautājumiem, zaļi domājoša. Savukārt premjerministrs, kas ievēlēts šogad, Edvards Hēgers, viņš arīdzan pārstāv šo vairāk demokrātisko, spārnu. Kamēr Čehijā mēs redzam, ka iekšpolitiski iet raibi, iet visādi," atzīst Elīna Vrobļevska. -
Raidījuma tēma - Čehoslovākija. Divu nāciju - čehu un slovāku valsts, kas izveidojās pēc Pirmā pasaules kara. Otrā pasaules kara Slovākija palika kā neatkarīga valsts kā nacistiskās Vācijas satelīts, Čehiju Vācija okupēja un tā kļuva par Reiha protektorātu. Pēc Otrā pasaules kara gluži tāpat kā gadījumā ar Dienvidslāviju, arī šī savienotā valsts tika atjaunota gandrīz tāda pati kā pirms kara. Ar vienu atšķirību - ukraiņu apdzīvoto Aizkarpatu apgabalu pievāca Padomju Savienība un Čehoslovākija zaudēja arī gandrīz visu savu vācu minoritāti, kurai nācās no valsts emigrēt.
Čehoslovākijas īpatnība, ka salīdzinoši ilgi pēc Otrā pasaules kara tā palika demokrātiska valsts, tajā pat notika brīvas par parlamenta vēlēšanas 1946. gadā.
Kas noteica, ka Čehoslovākija palika pēdējā demokrātiskā valsts šaipus dzelzs priekškaram un kā staļiniskais režīms ievilka šo valsti savā varas sfērā, skaidro Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors vēsturnieks Ilgvars Butulis.
“Čehoslovākijā kā pēdējā no tolaik padomju satelītvalstīm tikai 1948.gada februārī sākās komunistiskās varas monopols,” atzīst Ilgvars Butulis. “Čehoslovākijā bija, salīdzinot varbūt ar citām Austrumeiropas valstīm, tolaik ļoti spēcīgas demokrātiskas tradīcijas. Arī Komunistiskajā partijā pašā bija par viņu ilūzijas gan no labās puses, gan arī pašiem komunistiem šķita, ka čehu un slovāku komunisti nav tādi kā citur, viņi ir savādāki, viņi ir demokrātiskāki, kas, protams, bija alošanās.”
Ir pazīstamas tā sauktās trīs Staļina pļaukas Čehoslivākijas prezidentam Edvardam Benešam, kas bija starptautiska mēroga politiķis jau no starpkaru laika, viņš bija autoritāte. Tas arī nosaka Čehoslovākijas ilgāko ceļu.
“Pirmā pļauka. Kaut gan 1943.gada vienošanās starp Padomju Savienību un Čehoslovākiju atzīst Čehoslovākijas teritoriālo integritāti un tiesības uz visu pirmskara teritoriju, Staļins piesavinājās Čehoslovākijas Aizkarpatu teritoriju Ukrainai,” skaidro Ilgvars Butulis. “Otra pļauka: pēc būtības Padomju Savienība neatbalstīja slovāku sacelšanos 1944. gadā, jo nav ieinteresēta, ka tur uz vietas sacelšanās rezultātā sāk veidoties vairāk vai mazāk spēcīgi pašpārvaldes orgāni. Tāpēc Padomju Savienībai objektīvi bija izdevīgāk, ka šo sacelšanos apspiež vācieši. Trešā pļauka, ir tā, ka staļinisti sākumā saka, ka komunisti prasa tikai niecīgu līdzdalību. Patiesībā bija citādi.”
Butulis norāda, ka 1948.gadā šis pagrieziens sākas ar to, ka ir vairāki ministri no pilsoniskām partijām draudēja atkāpties, ja turpināsies komunistu spiediens, cerot, ka nepieņems viņu atkāpšanos. Bet komunistu spiediena rezultātā Benešs bija spiests pieņemt šo atkāpšanos. Pētnieks arī atzīst, ka komunistu nonākšana pie varas bijis sekundārs faktors. Vēl jāņem vērā it kā mīklainā ārlietu ministra Jana Masarika bojāeja. Viņš izkrita pa sava dienesta dzīvokļa logu. Šodien to traktē kā komunistu inscenētu notikumu.
“Sākas otrais posms, kad komunisti jau ir pie varas. Šajā laikā pats izteiksmīgākais negatīvā nozīmē notikums jeb notikumu virkne ir vairākas tiesas prāvas pret Komunistiskās partijas redzamiem vadītājiem. Skaidrs, ka tas ir inscenēts no Padomju Savienības, kas cieši saistās ar antiebrejisko kampaņu, kāda ir Padomju Savienībā,” atzīst Ilgvars Butulis.
Prāvā ir Ir 14 apsūdzētie, 11 no viņiem ir ebreji.
“Šeit lielā mērā notiek tas, ko toreiz sauca "cīņa par ietekmi starp maskaviešiem un partizāniem”,” skaidro Ilgvars Butulis.
Pētnieks iesaka izlasīt Ota Pavela (1930-1973) grāmatu “Lielais copes dēkainis”.
“Kolosāli parādīta dažos īsos stāstiņos pēckara situācija, saistīta ar šo antisemītismu 1953.gadā pēc Staļina nāves,” vērtē Ilgvars Butulis. -
Somija, runājot par dzelzs priekškara ēnu, ir veiksminiece Otrā pasaules kara kontekstā, jo, par spīti tam, ka valsts ilgi un smagi karoja ar Padomju Savienībai un zaudēja diezgan plašas teritorijas, apmēram 400000 Somijas pilsoņu devās bēgļu gaitās, bija spiesta parakstīt kā Otrā pasaules kara zaudētājvalsts zināmā mērā pazemojošu miera līgumu (bija jāmaksā reparācijas Padomju Savienībai), tomēr Somija saglabāja savu valstisko neatkarību, brīvā tirgus ekonomiku, nebija pakļauta padomju eksperimentiem un saglabāja demokrātisku valsts iekārtu.
Taču 1947.gada Parīzes Miera līgums de facto nolika Somiju tobrīd vēl staļiniskās Padomju Savienības ietekmes sfērā. Par Somijas vēsturi un to, kāda bija Padomju Savienības reālā ietekme uz Somiju un tās iekšpolitikā, pēckara perioda politisko spēku sabalansētības aspektu un notikumiem pēc Padomju Savienības sabrukuma - sarunā ar politologu Veiko Spolīti.
"Padomju Savienības ietekme noteikti pēc Otrā pasaules kara beigām bija liela, bet Somija spēja noturēt savu demokrātisko iekārtu. Klupdama, krizdama, viņa nonāca līdz vienīgajai valstij, kura pirmā pēc Otrā pasaules kara noturēja atklātas un demokrātiskas vēlēšanas 1945.gada martā, tātad vēl pirms Uzvaras dienas Eiropā pasludināšanas," skaidro Veiko Spolītis.
"PSRS, protams, centās savu ietekmi veicināt Somijas iekšpolitikā. Bet, pateicoties somu armijai, Somijas armijas virspavēlniekam un Somijas tautas un sabiedrības saliedētībai, Padomju Savienība nespēja noteikt savus noteikumus caur saviem ietekmes aģentiem un piekto kolonnu, kā tas bija, piemēram, bijušajā Čehoslovākijā, Polijā, Rumānijā, Ungārijā. Līdz ar to Somijas iekšpolitika palika PSRS neskarta," turpina Veiko Spolītis.
Papildus 1947.gada Parīzes līgumam, kur tika nolemts gan par reparācijām, kuras Somija ļoti precīzi izpildīja, gan par zemes zaudēšanu, arī vienošanos, kādā veidā civiliedzīvotāji atgriežas. Tie ir gandrīz pusmiljons Somijas karēļu, kuri atgriezās Somijā, kuri ir jāizmitina un kuriem ir jādod darbs.
"Papildus tam 1947. gadā Maskavā tiek noslēgts Sadarbības, draudzības un savstarpējās palīdzības līgums, kurš ļoti strikti noteica, kādā veidā Somija un PSRS sadarboajs, un, ja kaut kas nenotiek lielajam kaimiņam pa prātam, uzreiz tiek sauktas militārās konsultācijas potenciāli PSRS karaspēka ievešanai," atkāj Veiko Spolītis. "Neaizmirsīsim arī, ka gan Parīzes, gan Maskavas līgums noteica, ka Somija nevar uzturēt lielāku armiju, kā tas ir noteikts miera laikā, līdz ar to bija Somijai vesels lērums ierobežojumu. Tajā pašā laikā spējot saglabāt pašaizsardzības vienības, ko mēs saucam par Zemessardzi, gan arī ieroču noliktavas pāri visai Somijai, PSRS neuzdrošinājās pārkāpt šos noteikumus, un līdz ar to Somijas historiogrāfijā šis laiks ir nosaukts kā briesmu periods. Proti no 1945 līdz 1948. gadam, jo tas ir periods, kad vēl nav sācies aukstais karš."
Spolītis atgādina, ka 1947. gadā izskan Fultonas runa, kurā Čērčils pasludina par dzelzs priekškaru, kas ir nostiepies cauri Eiropas kontinentam, un līdz ar to Somija redz, ka diplomātiski ir spējīga daudz vairāk pastāvēt par savām interesēm.
"Protams, arī ir iekšpolitiski dažādi PSRS darboņi, kuri ir pasteigušies. Proti, arī Baltijas valstīs savu lomu spēlējušais Andrejs Ždanovs bija nolikts par pēckara pārbūves komisijas priekšsēdi, jo šobrīd vairāki vēsturiski avoti saka, ka Staļina tuvākie cilvēki vēlējās viņu dabūt prom no Maskavas, līdz ar to viņš tika nosūtīts uz Helsinkiem, un šajā gadījumā viņš mēģināja panākt, lai ar Somiju, līdzīgi kā ar Čehoslovākiju, noslēgtu militārās sadarbības līgumu," norāda Veiko Spolītis. "Šādi pasteidzoties, Molotovs viņam aizlika kāju priekšā. Līdz ar to Somija izglābās no Čehoslovākijas un arī pārējo Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu likteņa, kuras savu likteni pabeidza Varšavas paktā un kurš nozīmē 50 gadus satelīta pozīcijas. "
"Var teikt, ka, pateicoties tieši demokrātiskiem institūtiem un vēlēšanām jau 1945.gada martā Somija atguva savas pozīcijas sabiedroto acīs, tieši ASV un Anglijas acīs, kuras viņi bija zaudējusi 1944.gadā noslēdzot ieroču brālības līgumu ar Hitleru, kas Somijas pozīcijas no 1944 līdz 1948.gadam padarīja ļoti labīlas," vērtē Veiko Spolītis. -
Lietuvas Republika pēdējos trīsdesmit atjaunotās neatkarības gados. Stāsta lietuviešu filologs, baltists, savulaik Kauņas Vītauta Dižā universitātes profesors Alvīds Butkus.
"Gandrīz līdzīga situācija kā Latvijā. Mums arī bija ļoti plaši attīstīta rūpniecība, pat dažas rūpniecības iestādes nebija vajadzīgas un neizturēja konkurenci pasaules tirgu. Teiksim, radio, televīzija. Tās preces, kas nāca mums ārzemēm bija lētākas, labākas. Tā bija ekonomika," laiku pirms 30 gadiem raksturo Alvīds Butkus. "Mūsu toreizējie vadoņi nolēma slēgt tās fabrikas, tāpat izveidot citādu lauksaimniecību, proti, iznīcināt kolhozus un atdod zemi bijušajiem īpašniekiem. Līdz ar to bija daži pārspīlējumi. Bija tāds cerību laiks, ka dažu gadu laikā mēs panāksim Zviedrijas līmenī vai Skandināvijas līmeni. Gadi gāja, pat desmitgades gāja, bet tik un tā mēs to nepanācām."
Alvīds Butkus atzīst, ka "no tiem cerību laikiem bija arī divi mērķi - bija mērķis iestāties NATO un Eiropas Savienība, bija liela privatizācija, ko pats ļaudis sāka saukt par prihvatizāciju, jo tā bija nekontrolēta pavisam. Bija lielas noziedzības vilnis, pat organizētās noziedzības vilnis, uzplauka reketieri. Tāds bija sākumposms".
Šī attīstība bija ļoti līdzīga visās trīs neatkarību atguvušajās Baltijas valstīs. Arī no tīri politiskā viedokļa, kad kustība "Sajūdis", kas bija Latvijas Tautas frontes ekvivalents, sadalījās sīkākās un precīzāk definētās politiskās partijās un pazuda attiecīgi no politiskās skatuves. Ko var sacīt par politiskās vides attīstību neatkarību atguvušajā Lietuvas Republikā?
"Man nāk prātā Franču lielās revolūcijas dalībnieka un upura Dantona vārdi, ka revolūcija aprij savus bērnus kā tas grieķu dievs. Dantonam ir arī citi vārdi, kā revolūciju iesāk ideālisti, veic kriminālisti un pabeidz karjeristi. Lietuvā arī tāpat bija, kad "Sajūdis" veica savu darbu, diezgan liela sabiedrības daļa gaidīja, ar ko viss beigsies. Un tad, kad viss beidzās laimīgi, viņi aizlidoja no krūmiem un paņēma sev varu. Tas bija 1992.gadā, kad lielu reformu dēļ ļaudis bija neapmierināti par "Sajuža" personām, politiķiem un sāka ilgoties pēc komunistiem. Tā Brazauska partija uzvarēja vēlēšanās un nokļuva pie varas," raksturo Alvīds Butkus.
Butkus atklāj, ka partijas pārstāvji paši brīnījās, kā viņi uzvarēja, uzvara bija tik pārliecinoša, ka pietrūka cilvēku. Vietu Seimā bija vairāk nekā viņiem bija pretendentu. Tā pakāpeniski bijušie ideālisti no "Sajūža" nokļuva politiskā nomalē.
Šis aspekts nedaudz atšķir Lietuvu no Latvijas, ka partija, kas nepārprotami sevi pozicionē kā padomju laika kompartijas turpinājumu, proti, Lietuvas Sociāldemokrātu partija ar Aļģirdu Brazausku priekšgalā, ka šī partija guva tādus pamanāmus panākumus. Kas bija pamatā Brazauska uzvaras gājienam?
"Vispirms viņi mainīja savu nosaukumu un kopš šīs maiņas viņi gāja tālāk un apvienojās ar sociāldemokrātiem, bijušie komunisti ieplūda paralēlā partijā - sociāldemokrātu partijā, kur viņi ir arī līdz mūsu laikiem," norāda Alvīds Butkus. "Arī citās partijās bija daudz bijušo komunistu, var tos nosaukt par nacionālkomunistiem, bet tie tādi nebija, kādi bija Latvijas nacionālkomunisti."
Lietuvā, salīdzinot ar Latviju, tik nozīmīgus panākumus nevarēja gūt partijas, kas pārstāvēja nelietuviešu, pirmām kārtām, krieviski runājošo intereses tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo nelietuviešu ir salīdzinoši daudz mazāk Lietuvā. Kā jūs raksturotu minoritāšu politiku Lietuvā un šī jautājuma ietekmi uz vispārējo politisko situāciju?
"Es jau iepriekšējā intervijā teicu, ka Lietuvā vairāk rūpju ir nevis par krieviem, bet tiem, kas sevi uzskata par poļiem. Krievu partiju mums nebija daudz, bija divas, kas strīdējās savā starpā, bet netuvojas," norāda Alvīds Butkus.
"Bet tā saucamie poļi apvienojās un izveidoja savu partiju. Viņi vienmēr uzvarēja pašvaldību vēlēšanās dienvidaustrumu Lietuvā. Vēlāk, kad samazinājās viņu vēlētāju skaits, viņi pievienoja sev vienu no krievu partijām. Bet viņi visu laiku pieprasa vienu un to pašu, lai poļu valoda būtu kā otra valsts valoda Viļņas rajonos, poļu skolas. Droši var teikt, ka viņi neļauj veidot lietuviešu skolas dažādu iemeslu dēļ. Lietuviešiem tur ir grūtības, teiksim, panākt, lai būtu bērnudārzi lietuviešu valodā.
Mums ir grūtāk tāpēc, ka Polija mums ir it kā draudzīga valsts. Mums ir vieglāk turēties pret krievu radikāļiem, es domāju. Kaut viņus atbalsta Krievija, bet mēs uz Krieviju skatāmies, kā skatāmies, Uz Poliju mēs tā skatīties nevaram. Tā ir problēma."
"Daži poliski noskaņoti cilvēki Seimā pieder tā saucamai Brīvības partijai, kas grib izveidot jauno Mazākumtautību likumu, kurā ir paredzēts otras valsts valodas statuss. Tas, ko neizdevās panākt Latvijā, tagad ir paredzēts Lietuvā," turpina Alvīds Butkus.
Jāpiebilst, ka tā būtu reģionālā valoda, līdzīgi kā Narvas apgabalā Igaunijā. -
Ciklā pievēršamies Latvijas brāļu tautas - lietuviešu - liktenim padomju pakļautības periodā. Tāpat kā Latviju un Igauniju, arī Lietuvu anektēja staļiniskā Padomju Savienība 1940.gadā, piedzīvoja padomju represijas pirms padomju - vācu kara, tad nacistiskās Vācijas okupāciju un nežēlīgu holokaustu, pēc tam atkārtotu padomju okupāciju Otrā pasaules kara noslēguma posmā un pēckara sovjetizāciju, kurai lietuvieši pretojās krietni sīkstāk nekā pārējās divas Baltijas nācijas. Par to, kāda bija un kā attīstījās Lietuvas Padomju Sociālistiskā Republika laikā no Otrā pasaules kara līdz Padomju Savienības sabrukumam, saruna ar lietuviešu filologu baltistu, savulaik Kauņas Vītauta Dižā universitātes profesoru Alvīdu Butku.
"Mēs startējam gandrīz vienlaikus 1918. gadā, bet Latvijas bija gan ekonomiski, gan kulturāli virzījusies uz priekšu. Lietuva bija atpalikusi tajā laikā. Taču divu desmitgažu laikā Lietuva pacēla savu ekonomiku, paspēja uzplaukt, bet nepanāca Latvijas līmeni," atzīst Alvīds Butkus. "Runājot par attiecībām ar kaimiņiem, situāciju bojāja Polijas arogance mūsu valstu attiecībās, Polija neļāva Latvijai draudzēties ar Lietuvu. Polija bija no valstīm, kas stiprināja Latvijas neatkarību un Latvija negribēja naidoties ar stratēģisko partneri.
No malas skatoties, Polija sabojāja visu stāvokli Austrumbaltijas reģionā, jo rīkojās tāpat, kā tagad rīkojas Krievija Ukrainā.
No otras puses, lai tas skanētu paradoksāli, Polijas klātbūtne Lietuvā stiprināja lietuviešu pašapziņu un lietuviešu valodas statusu. Līdzīgi kā Ukraina to tagad pārdzīvo savā zemē Krievijas agresivitātes dēļ.
Lai nu kā trīs Baltijas valstis kļuva par Rietumvalstīm 20 gadu laikā," vērtē Alvīds Butkus, atskatoties uz 20.-40. gadu periodu.
Analizējot kopīgo un atšķirīgo ar kaimiņiem Padomju Lietuvas pastāvēšanas periodā, Butkus atzīst, ka visas trīs Baltijas valstis cieta no represijām, bet Lietuva bija slavena ar savu rezistenci, jo lietuviešu bija vairāk, turklāt latvieši un igauņi savu spēku iztērēja leģionā, rezistence turpinājās līdz 1953. gadam, pat ilgāk.
"Ekonomiskajā ziņa atkal paradokss: padomju vara Latviju būtībā nolaida, bet Lietuvu pacēla mazliet. Un starpība starp abām valstīm izlīdzinājās padomju laikā. Nolaida, salīdzinot ar Rietumu valstīm, jo Padomju Savienībā mūs uzskatīja par Padomju Rietumu valstīm, Eiropa Krievijā," skaidro Alvīds Butkus.
Vēl vienā atšķirība Lietuvā - tā sagaida padomju periodu ar salīdzinoši lielākām atšķirībām starp dažādiem valsts reģioniem. Tātad pirmām kārtām tas ir Viļņas apgabals, kas visu starpkaru posmu ir bijis Polijas sastāvā un kur ir liela poļu minoritāte, joprojām arī pēc Otrā pasaules kara. Tas ir Klaipēdas apgabals, kas starpkaru periodā gan bija Lietuvas daļa, bet, kā zināms, tas iedzīvotāju sastāvs pamatā tie ir lietuvieši, bet ir zināms, ka arī 1939.gadā kad Vācija atkal anektēja šo teritoriju, tad liela daļa iedzīvotāju tur neatkarīgi no savas etniskās piederības nemaz nejūtas slikti, ka viņi tagad atkal ir Vācijas pavalstnieki.
Skaidrojot reģionālās atšķirības Lietuvā, Alvīds Butkus bilst, ka Klaipēdas apgabals ilgu laiku piederēja Prūsijai un arī pašā Lietuvā to sauc par " mazo Lietuvu" .
" Starpība starp Klaipēdas apgabalu un Lietuvu bija tāda, ka tur pārsvarā bija lietuvieši - luterāņi, tāpat kā Kurzemes un Vidzemes latvieši, un šajā ziņā viņi bija kulturālāki. Kad Klaipēda bija iekļauta Lietuvas sastāvā 1923.gadā, vietējie lietuvieši uz Lietuvas ierēdņiem skatījās augstprātīgāk, jo tur sabraukušie "lielās Lietuvas" ierēdņi bija kulturāli vairāk atpalikuši. Klaipēdas lietuviešiem bija kauns sevi saukt par lietuviešiem, viņi sevi sauca par Mēmeles iedzīvotājiem," norāda Alvīds Butkus.
Kad Hitlers 1939.gadā atņēma Klaipēdu, daudzi vietējie iedzīvotāji jūtas kā mājās. Beidzoties Otrajam pasaules karam, daudzi vietējie emigrēja un jau vēlāk tie, kas bija palikuši, panāca, lai viņus laistu pie radiniekiem uz Rietumvāciju.
"Tā kā viss šis apgabals tika vēlāk "kolonizēts", teiksim tā, no Žemaitijas, kaut tie vecie iedzīvotāji, kas bija Klaipēdā, lingvistiskajai ziņā bija arī žemaišim bet viņi sevi neuzskatīja par žemaišiem,' skaidro Alvīds Butkus.
Savukārt Viļņas apgabalā daudzi vietējie iedzīvotāji sevi uzskatīja par poļiem, kaut viņi ģimenē runā kaut kādā lauku žargonā, ko valodnieki sauc par baltkrievu dialektu.
"Tie poļi tajā laikā, kad veidojās nacionālā apziņa, nezināja, kā sevi nosaukt. Viņi it kā bija lietuvieši, bet runāja poliski. Viņi sevi sauca par "vietējiem"," bilst Alvīds Butkus. "Savukārt, kad daļa Viļņas apgabala atgriezās no Padomju Savienības Lietuvas sastāvā, daudzi poļi emigrēja. Viņiem ļāva braukt uz Poliju, lai viņi apdziīvotu tos Polijas jaunos apgabalus rietumos, ko Polija jau saņēmusi no Vācijas. Līdz ar tiem emigrēja daļa vietējo lietuviešu."
"Tā kā tur pietrūka iedzīvotāju emigrācijas dēļ, tad jaunā plūsma bija no Baltkrievijas, ieplūda darbaspēks no Baltkrievijas, kas tagad sevi uzskata par vietējiem, protams, arī pozicionē sevi kā poļi. Viņiem integrēties nacās grūtāk, jo viņi grib ne tikai saglabāt identitāti, bet teritoriālo atšķirību. 1991.gadā viņi mēģināja veidot Polijas autonomiju Padomju Savienības sastāvā. To autonomiju neatbalstīja Polija un izveidot neizdevās," turpina Alvīds Butkus.
Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas Lietuvai izdodas neieviest, lai arī notika industrializācija, tik daudz darbaspēka, kā tas ieplūda Latvijā un Igaunijā.
"Ir divi iemesli - oficiālais un neoficiālais. Neoficiālais - lietuvieši tic, ka krievi baidījās braukt uz Lietuvu rezistences dēļ, jo Lietuvā tā bija lielāka, nekā citur. Es to noraidu, jo rezistence tikai veikta laukos un krievi nepretendēja iesakņoties laukos," analizē Alvīds Butkus.
"Latvija un Igaunija bija vairāk industrializēta nekā Lietuva un darbaspēku aicināja, lai šo industrializāciju turpinātu. Lietuvā industrializāciju veica pakāpeniski un daudzos gadījumos Lietuva iztika ar saviem spēkiem.
Visu padomju periodu lietuviešu sastāvs valstī bija 79- 80 %. Pašlaik lietuviešu valstī ir 86-87%." -
Saruna par mūsu kaimiņvalsts Igaunijas likteni padomju totalitārisma periodā. No vienas puses Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistiskajām Republikām bija visvairāk kopīga, ja novērtējam visas Maskavai pakļautās totalitārās impērijas provinces. Tomēr bija daudz atšķirīga. Par kopīgo un atšķirīgo saruna ar vēsturnieci Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci Dainu Bleieri.
"Ja runājam par sovjetizācijas sākuma periodu, bez šaubām, Latvijai un Igaunijai savstarpēji daudz vairāk kopēja, nekā tas ir Latvijai ar Lietuvu vai Igaunijai ar Lietuvu," atzīst Daina Bleiere. "Es domāju, ka tas galvenokārt izpaužas divos aspektos: viens aspekts ir tas, kā veidojās vietējā nomenklatūra, vietējā valdošā virsotne. Latvijā un Igaunijā ļoti liela bija tā saucamo Krievijas latviešu vai Krievijas igauņu ietekme, un viņi faktiski aizņēma gandrīz lielāko daļu vadošo pozīciju kā partijas aparātā, tā administratīvajā valsts pārvaldes aparātā."
Bleiere min vairākus Igaunijas koministiskās partijas pirmos sekretārus, kas nāca tieši no šīs grupas
"Gan Igaunijā, gan Latvijā līdz ar to izpaudās pretrunas starp dažādām nomenklatūras grupām: tie, kas 20.-30.gados bija darbojušās pagrīdē, bija izteiktā mazākumā nomenklatūrā. Lai gan viņus cienīja un atzina viņu nopelnus, tomēr viņus centās atbīdīt no amata," norāda Daina Bleiere.
"Otra lieta ir līdzīga industriālā bāze. Gan cariskās Krievijas laikā, gan starpkaru periodā kā Igaunijā, tā Latvijā bija attīstījusies samērā laba industriālā bāze, tas bija izteikts pamats sociālistiskajai industrializācijai."
"Ziemeļu Igaunijā, tāpat kā tas notika Rīgā un Rīgas aglomerācijā, ļoti strauji tika attīstīta industrija, kas prasīja daudz darba roku, un šīs darba rokas tika iepludinātas Igaunijas gadījumā pārsvarā no Krievijas. Faktiski visa Ziemeļigaunija no Tallinas līdz Narvai bija sociālistiskās industrializācijas reģions. Igaunijas gadījumā tas balstījās uz degakmens raktuvēm un degakmens izmantošanu," turpina Bleiere.
Ziemeļigaunijā arvien darbojas Narvas TEC, kas izmantoja degakmeni un kas ražoja elektrību un vēl joprojām to ražo, kuru izmanto gan Krievijā, gan arī Latvijā, gan Lietuvā.
"Es domāju, būtiskākās atšķirības ir tajā aspektā, ka Igaunijā bija it kā divās galvaspilsētas, tātad bija administratīvā un ekonomiskā galvaspilsēta Tallina un bija kultūras un izglītības galvaspilsēta Tartu. Tā ir diezgan būtiska atšķirība, jo izglītība un kultūra zināmā mērā, varētu teikt, īpaši humanitārā izglītība, Igaunija attīstījās, varbūt drusku brīvāk, nekā tas notika Latvijā," uzskata Daina Bleiere.
Pētniece vērtē, ka tas saistāms ar faktu, ka kolaboracionisti, pārsvarā no kreisajiem sociālistiem, kas 1940. gadā iegāja Igaunijas valdībā, bija diezgan nozīmīgi humanitārās inteliģences pārstāvji un līdz ar to cieņa pret humanitārajām zinātnēm, humanitāro ievirzi saglabājās arī turpmākajos gados.
"Latvijā tajā laikā, nomenklatūras vidū attīstījās izteikti tāda šauri tehnokrātiska pieeja, lai taisītu karjeru vēlama bija Rīgas Politehniskā institūta vai Lauksaimniecības akadēmijas izglītība, bet humanitārā izglītība netika cienīta un principā humanitārās zinātnes visu laiku atradās pabērna lomā," norāda Daina Bleiere. -
Pievēršamies mūsu kaimiņvalsts Igaunijas nesenajai vēsturei, posmam kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Stāsta igauņu politologs, Tartu Universitātes salīdzinošās politoloģijas profesors Vello Pettai.
Vispirms viņš raksturo Igaunijas situāciju pagrieziena punktā no padomju perioda uz neatkarību. Kāda bija Igaunijas situācija, sevišķi salīdzinot ar pārējām divām Baltijas valstīm? Vai tajā varēja saskatīt kādās priekšrocības vai trūkumus?
"Es domāju, ka igauņi nesaskatīja kādus īpašus trūkumus savā situācijā. Domāju, ka galvenais bija ļoti līdzīgs tam, kas bieži tiek atzīmēts arī Latvijas gadījumā, proti, dramatiskās demogrāfijas un etniskā sastāva izmaiņas padomju periodā. Un, es domāju, ka igauņi to izjuta vēl asāk, jo pārmaiņas salīdzinājumā ar 1945. gadu bija dramatiskas," analizē Vello Pettai. "Tiek lēsts, ka kara beigās Igaunijā bija aptuveni 95% igauņu. Tātad, mēs startējām no teju absolūtas etniskās viendabības, kas, protams, bija rezultāts ebreju iedzīvotāju iznīcināšanai, daudzu Igaunijas zviedru izceļošanai un arī robežu maiņām, kas atstāja lielāko daļu krievu aiz Krievijas Federācijas robežas. Tāpēc izmaiņas no šiem 95% uz aptuveni 61% 1989. gadā, es domāju, tas tika uzskatīts par lielāko izaicinājumu politisko pārmaiņu procesam – vai krieviski runājošā kopiena atbalstīs un kā tā atbalstīs igauņu iedzīvotāju centienus atjaunot neatkarību."
Vello Pettai vērtē ka igauņi uzskatīja par vienu no savām priekšrocībām ciešo saikni ar Zviedriju un Somiju, kā arī visas tās leģendas un nostāstus par un ap Somijas televīziju Igaunijā, – to nevar novērtēt par zemu.
"Es gan arī to nepārvērtētu, bet es domāju, ka tas tomēr radīja igauņiem izjūtu par to, uz ko viņi varētu tiekties. Un ka viņiem varētu būt vairāk tiešu kontaktu šajās valstīs, jaunas biznesa iespējas vai iegūt vairāk informācijas no ārienes. Tāpēc es domāju, ka astoņdesmito gadu beigās, kad Gorbačovs pārņēma varu un sākās perestroika, šajā ziņā bija izjūta gan par trūkumiem, gan priekšrocībām," vērtē Vello Pettai.
Eduards Liniņš: Runājot par krievu minoritāti un it īpaši krievu minoritāti Igaunijas ziemeļaustrumos, Narvas rajonā – tā patiesībā bija visai bīstama situācija, kādas īsti nebija pat Latvijā, kur krievu minoritāte gan procentuāli bija vēl lielāka, taču tai nav neviena tik kompakti apdzīvota reģiona. Es pat biju laimīgi aizmirsis, ka 1993. gadā notika referenduma mēģinājums par Narvas reģiona autonomiju. Vai jūs neraksturotu pamatīgāk cittautiešu integrācijas procesu un attiecību veidošanos starp cittautiešiem un Igaunijas valsti?
Vello Pettai: Jūs ļoti pareizi norādāt, ka kopējā demogrāfiskā situācija abās valstīs bija ļoti līdzīga, un tomēr Igaunija bija šis papildu elements, ja vēlaties, – minētā minoritātes iedzīvotāju daļēja koncentrācija valsts ziemeļaustrumos. Un tas nozīmē ne tikai sava veida spēcīgu reģionālismu visā etnisko attiecību jautājumā, bet arī potenciālu secesionisma kustību un bažas, ka daļa šīs teritorijas varētu vienkārši mēģināt atdalīties no Igaunijas un pievienoties Krievijas Federācijai. Cittautiešu koncentrācija arī minētajā reģionā, protams, galvenokārt bija pilsētās – Narvā, Kohtla-Jervē, Jehvi, Sillamē. Lauku apvidos arī tur galvenokārt ir igauņu iedzīvotāji, tāpēc reāla šo teritoriju pievienošana Krievijas Federācijai tik vienkārši vis nebūtu iespējama.
Tomēr 1990./1991. gadā visā Padomju Savienībā radās vairāki šāda veida atdalīšanās kustību gadījumi. Es atceros, ka Igaunijā visai bažīgi vēroja situāciju Moldovā – Piedņestras reģionā, un bija bažas, vai Igaunijā nevarētu notikt kas līdzīgs. Tā ka šis jautājums pastāvēja jau pirms neatkarības atjaunošanas un palika dienaskārtībā arī pēc tam, it sevišķi saasinoties tieši 1993. gadā, kad Igaunija sāka pieņemt noteiktus tiesību aktus, lai regulētu Igaunijā palikušo padomju pilsoņu, kā arī nepilsoņu, bezvalstnieku statusu. Tos tiesību aktus, kas sākotnēji tika ierosināti 1993. gada sākumā, kritizēja arī Eiropas Padome un citas organizācijas. Un, kad Igaunijas valdība un Parlaments turpināja pieņemt dažus no pretrunīgi vērtētajiem tiesību aktiem, tas noveda pie krīzes saasinājuma, kad cittautiešu līderi ziemeļaustrumos mēģināja organizēt šos referendumus Narvā un Sillamē.
Tas lika iejaukties Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstajam komisāram nacionālo minoritāšu jautājumos, kas bija jaunizveidots amats. Komisārs Makss van der Stūls vairākas reizes ieradās Igaunijā, lai tiktos ar dažādām pusēm, arī ar dažiem cittautiešu līderiem Igaunijas ziemeļaustrumos, un galu galā viņi panāca vienošanos. Igaunijas jaunā Konstitucionālā tiesa pasludināja referendumus par antikonstitucionāliem, taču apmaiņā pret to Igaunijas valdība piekrita pārskatīt tiesību aktus un tika veiktas zināmas izmaiņas. Tā šī situācija tika atrisināta un kopš tā laika šis jautājums vairs nav uzpeldējis. Protams, ziemeļaustrumu rajonu integrācija nav bijusi ideāla, reģions joprojām ir ļoti atkarīgs no degslānekļa ieguves un dažām ražošanas nozarēm, kas ir smagi cietušas no pārejas uz brīvo tirgu un starptautiskās konkurences apstākļiem. Neskatoties uz to, minētais secesionisma noskaņojums ir zudis, jo īpaši tāpēc, ka Igaunija ekonomiski kopumā tā ir bijusi veiksmīgāka nekā Krievija, un, ja skatās pāri Narvas upei, tad pat tie, kas ir krievu izcelsmes vai runā krieviski, neizjūt īpašu vilinājumu kļūt par Krievijas daļu.
Eduards Liniņš: Runājot par Igaunijas attīstību, it īpaši 90. gados, tā tomēr bija acīmredzami nedaudz veiksmīgāka nekā Latvijai. Mēs mēdzam šai ziņā uzsvērt Somijas pozitīvo lomu. Skatoties, cik lielā mērā mēs varam teikt, ka Igaunija peld Somijas ķīļūdenī?
Vello Pettai: Es domāju, ka Somijas efektu papildina arī Zviedrijas efekts. Bet, protams, Somija caur televīziju un valodu radniecību nodrošināja to, ka igauņi jau pirms neatkarības atgūšanas zināja somu valodu, bija saskarsmē ar somu viesiem, somu tūristiem, – ikviens, kurš šodien apmeklē Tallinu, zina, par ko es runāju. Un šāda veida mijiedarbība, manuprāt, patiešām radīja labāku izpratni par pasaulē notiekošo, sevišķi ļaudīm Igaunijas ziemeļos, kuri skatījās šo somu televīziju. Viņi bija arī gatavāki sadarbībai ar Somiju – jauniem projektiem, jauniem uzņēmumiem, jaunām aktivitātēm, integrācijai. Es nedomāju, ka Igaunija pieņēma kaut kādu īpašu somu modeli vai tiecas kļūt par tādu Somijas „mazo brālēnu” un patverties zem tās spārna.
Es domāju, ka tas bija tikai viens no kanāliem, kuru izmantojot, varēja gūt vairāk. Pirmajos 5-10 neatkarības gados Igaunija izveidoja kontaktus ar daudzām valstīm – ar citām Ziemeļvalstīm, ar Vāciju, arī ar Lielbritāniju un citām. Bet starp Somijas un Igaunijas valdībām, kā zināms, pastāv īpašas un sevišķi tuvas saites. Tradicionāli Igaunijas premjerministrs, kad viņu apstiprina amatā, savā pirmajā ārvalstu vizītē dodas uz Somiju, kam, protams, tūdaļ seko arī tradicionālā vizīte Latvijā. Bet citādā ziņā tā nav tikai divpusēja alianse – tā ir daļa no Igaunijas plašākas sabiedroto un draudzīgo attiecību politikas Eiropā un citur. -
Cikla "Dzelzs priekškara ēnā" raidījums veltīts Ukrainai pēdējās trīs desmitgadēs, kopš neatkarīgā valstiskuma atgūšanas 1991. gadā. Stāsta ukraiņu politologs sabiedrības pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus.
"Ja mēs runājam par Ukrainu 1990.- 91. gadā, tad, protams, vienmēr ir kārdinājums salīdzināt un manipulēt, ko arī dara tuvināšanās ar Krievijas Federāciju atbalstītāji vai vienkārši cilvēki, kas apjūsmo un dievina Padomju Savienību. Patiešām otra spēcīgākā republika PSRS, attīstīta ražošana, industriāli agrāra ekonomika, attīstīta izglītība, zinātne, lauksaimniecība," Ukrainas situāciju neatkarības atgūšanas brīdī, un to bagāžu, ar kuru Ukraina pameta Padomju Savienību vērtē Dmitro Levus.
"Ja ņem vērā kopproduktu, tad, starp citu, ļoti bieži pat gudri cilvēki, kas nav komunistiskā režīma un Padomju Savienības piekritēji, sāk salīdzināt ar Franciju un citām Eiropas valstīm un runāt par to, ka, redziet, kā mēs to visu pazaudējām. Bet patiesībā viss izskatījās nebūt ne tik labi, bija problēmas, kas piemīt visai Padomju Savienībai, kuras mēs visi lieliski zinām, kas kopumā arī noveda pie šī sabrukuma. Problemātiska ekonomikas efektivitāte, ekonomikas un rūpnieciskās ražošanas struktūra bija diezgan deformēta.
Ukrainas teritorijā koncentrējās daudzi uzņēmumi, kas bija iekļauti kopējā Padomju Savienības tautsaimniecības kompleksā, un daļa no tiem gatavoja tieši gala produktu. To statistiski saskaitot, tad arī tiek būvētas šis Ukrainas kā paradīze zemes virsū novērtējums, kur ražoja tik daudz ledusskapju un tik daudz televizoru, visa kā cita, kas, iespējams, skaitliski tiešām bija priekšā Francijai. Taču bija arī daudzi absolūti nerentabli uzņēmumi, kas ekonomiski vienkārši veģetēja no dotācijām, kas bija vesels subsidētas nozares.
Te mēs runājām arī par ogļu rūpniecību, arī metalurģija bija diezgan neefektīva, teiksim, bija daži uzņēmumi, kas tieši 80. gadu sākumā tika modernizēti, tie bija efektīva arī 80. gadu beigās, bet bija daudz uzņēmumu, kuru tehnoloģija nebija mainījusies gadu desmitiem ilgi.
Humanitārajā ziņā, no vienas puses, mēs varam atcerēties studentu skaitu, universitāšu skaitu, atcerēties, cik bija pašdarbības ansambļu, bet patiesībā jau padomju izglītības kvalitāte bija diezgan nosacīta.
Vēl viens moments, it kā jau varēja šķist, ka ukraiņu kultūra attīstās. Varam atcerēties tolaik televīzijā dažādu folkloras kolektīvu uzstāšanos visaugstākajā līmenī, taču, piemēram, tieši no turienes nāk termins šarovaršķina. Tas ir, kad reālo saturu aizstāj ar formu, ar stilizētiem ukraiņu tautas tērpiem, kuru neiztrūkstošs elements ir platās vīriešu bikses - šarpvari. Tas visur zibēja priekšplānā un aizstāja reālo kultūru.
Tāpat diezgan dziļā aizgaldā iedzīt ukraiņu masu kultūra. Tieši kaut kād 70. gadu vidū arī notika šis lūzums, kad centrālajā un daļēji arī dienvidu Ukrainā parādījās tāds jēdziens kā krievvalodīgie ukraiņi. Austrumos tas bija noticis jau nedaudz agrāk. Krievu valoda sāk dominēt skolas izglītībā un ikdienas dzīvē ievērojamā Ukrainas daļa." -
Uzsākam jaunu raidījumu ciklu "Dzelzs priekškara ēnā", kurā pievērsīsimies mums tuvākā reģiona valstu vēsturei laika posmā pēc otrā pasaules kara. Cikla pirmais raidījums veltīts Latvijas kaimiņvalstij Baltkrievijai, kur pēdējā pusgada laikā risinās dramatiska cīņa starp pārmaiņas alkstošo sabiedrības daļu un uz padomju sistēmas reinkarnāciju orientēto diktatora Lukašenko režīmu. Stāsta baltkrievu vēsturnieks Ihars Meļņikovs.
Sarunas sākumā jautājums par to, kā pēc Otrā pasaules kara veidojās attiecības starp divām Baltkrievijas daļām, kuras starpkaru periodā atradās dažādās valstīs, proti, Austrumbaltkrievija - Padomju Savienības, Rietumbaltkrievija - Polijas sastāvā.
