Afleveringen

  • Radioraidījums Fono-Grāfs regulāri dodas ekspedīcijās, lai pētītu vietas, kurās ir dzīvojuši mūsu reģiona dižgari. Šoreiz mēs devāmies uz Lietuvu, lai ziemas tumsā apciemotu Nobela prēmijas lauretāta Česlava Miloša (1911-2004) dzimtās vietas. Viņš pats tās raksturo šādi: “Pretēji siltākās zemēs mītošo ļaužu uzskatiem daba šeit nav nedz vienmuļa, nedz melanholiska. Ja arī šo apvidu nevar saukt par kalnainu, tad par paugurainu jau nu noteikti, un, iespējams, šie pirmie vizuālie iespaidi manī radīja vēlāko neptiku pret līdzenumiem.” Lai arī dzimtās mājas nav saglabājušās, tomēr raidījums spēja vizuāli novērtēt klēti, kurā tagad ir kultūras centrs, gan arī paguraino apvidu.

    Atpakalceļš savukārt mūs veda caur Brunavišķiem, nelielu ciemu Bauskas apkārtnē, kur, saskaņā ar Džeksonu Poloku, ir dzimis pirmais abstraktā ekspresionisma mākslinieks Haimans Blūms (1913-2009). Kā zināms, tad abstraktais ekspresionisms bieži vien tika uzskatīts par vienu no avangardiem, ko ASV valdības dienesti izmantoja kā kultūras ieroci aukstā kara laikā. Reizē arī Česlava Miloša esejistiskā darbība bija vērsta pret totalitārismu. Raidījums mēģinās noskaidrot, vai ir kāds sakars starp Latvijā dzimušā mākslinieka un Lietuvā dzimušā esejista un dzejnieka dzīvēm?

  • Šīs nedēļas raidījums būs 100. “Fono-Grāfa” vēsturē. Aicināsim klausītājus pakavēties atmiņās par nozīmīgākajiem “Fono-Grāfa” sižetiem, stāstiem un varoņiem, atskatīsimies gan uz paveiktajiem darbiem, gan radošajām neveiksmēm. Dzīvajā ēterā veidosim labāko raidījumu topu, kā arī teiksim pateicības vārdus visiem, kuri mūs atbalstījuši un iesaistījušies satura un formas veidošanā.

    Tiesa, vērīgākie klausītāji ievēros, ka mūsu mājaslapā gluži nav noklausāmi 100 raidījumi. “Fono-grāfs” raidījumus ir veidojis arī ārpus studijas telpām - pie Brīvības pieminekļa Dziesmu un deju svētku laikā, Labadaba festivālā un citur. Tāpēc atsevišķi raidījumi ir zuduši šīs planētas iedzīvotājiem un gaismas ātrumā ir devušies kosmosā.

    Raidījumos esam aplūkojuši teorijas par mirušiem dižgariem, kas orbitē ap Saules sistēmas planētām. Tāpēc viņi ar laika nobīdi varēja noklausīties mūsu raidījumus un izdarīt savus secinājumus par “Fono-grāfa” saturisko pusi. Vai tie ir mums labvēlīgi vai arī kritikas piepildīti? Atbildi uz jautājumu mēģināsim uzzināt jubilejas raidījumā.

  • Zijn er afleveringen die ontbreken?

    Klik hier om de feed te vernieuwen.

  • 19. gadsimta noslēgumā Tērbatā vienlaikus uzturas virkne Latvijas intelektuālajā vēsturē nozīmīgu domātāju (Teihmillers, Osis, Bobrovs, Ostvalds, Lautenbahs, Dauge u.c.). Tāpēc nav pārsteigums, ka raidījums Fono-grāfs bieži ir aplūkojis domātājus, kuri tur studējuši vienā vai citā periodā.

    Ir saglabājušās liecības, ka studenti ir bijuši ārkārtīgi kauslīgi un izmantoja katru iespēju, lai izvicinātu dūres. Augstskolas vadība tiecās mazināt studentu aprindās novērojamo vardarbību, taču vienīgais panākums tobrīd bija – aizliegums dueļos izmantot šaujamieročus. Audzēkņi kļuva radoši, izdomājot jaunas tuvcīņas formas. Tomēr nevajadzētu domāt, ka šajās agoriskajās izpriecās nepiedalījās arī pasniedzēji.

    Šoreiz raidījuma veidotāju uzmanību pievērsa kāds iespējams atgadījums Tērbatā 1886. gadā, kad tika organizēts cīņas turnīrs, kurā piedalījās arī daudzi tagad zināmi Latvijas intelektuāļi. Raidījums “Fono-grāfs” analizēs šo leģendāro turnīru, izteiks savus vērtējumus un komentēs konkrētas cīņas un to iznākumus.

  • Šonedēļ raidījumā Fono-Grāfs atzīmēsim ironista un eksistences paradoksu meistara 19.gs. dāņu filozofa un teologa Sērena Kirkegora (1813–1855) jubileju, kurš nācis pasaulē tieši 5.maijā, Kopenhāgenā. Nav ziņu, ka dzīves laikā Kirkegors būtu viesojies Latvijā, bet tas nav nekāds brīnums, jo, līdzīgi kā Kants, dāņu filozofs nemīlēja tālus izbraucienus. Kirkegora vārds tomēr Latvijas intelektuālajā telpā ir daudzināts gana plaši – ir publicēti divi viņa darbu tulkojumi (Bailes un trīsas, Slimība uz nāvi), virkne vietējo domātāju ir pievērsušies Kirkegora filozofiskajai prozai no dažādiem skatpunktiem un pastāvēja pat ikgadēja Kirkegorisko lasījumu tradīcija, kuros diezgan regulāri piedalījās daži tolaik jaunie Fono-Grāfa veidotāji (Andrejs Balodis, Ainārs Kamoliņš).

    Studijā uz sarunu aicināsim filozofi Velgu Vēveri, kas aizstāvējusi doktora disertāciju par komunikācijas izpratni Kirkegora filozofijā un ir monogrāfijas par dāņu filozofu autore (Sērens Kirkegors: būt un vēstīt, 2010). Tā kā Velga Vēvere aizsāka un kūrēja Kirkegorisko lasījumu tradīciju un ir tieši atbildīga par Kirkegora popularitāti Latvijā, tad izjautāsim viņu par iespējamiem iemesliem, kādēļ Kirkegors ir bijis pievilcīgs latviešu intelektuālajai mentalitātei? Domājot par komunikācijas stratēģijām, pievērsīsimies masu mediju kritikas jautājumiem, kas, lai gan nav tēma, kas tradicionāli saistās ar Kirkegora nozīmīgāko devumu, tomēr caurvij viņa teorētiskos darbus, publicistiku un dienasgrāmatu ierakstus.

    Klausītājiem būs iespēja sazināties ar raidījuma ēteru, uzdot savus jautājumus vai uzticēt pārdomas Fono-Grāfa komandai un mūsu viešņai. Iespējams, raidījuma gaitā mēs uzzināsim, kurš dzīves modelis, saskaņā ar Kirkegoru, ir labākais - ētiskais, estētiskais vai arī reliģiskais? Raidījumā arī tradicionāli izskanēs radiolasījuma Radiomonadoloģija 89.paragrāfs.

    Raidījums top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. 

     

  • Raidījums Fono-grāfs ir vairākas reizes pievērsies filozofijas, filozofu un kara attiecībām. Mēs esam aplūkojuši daudzu filozofu ieguldījumu abos pasaules karos. Tomēr vienu filozofu ir vērts īpaši izcelt.

    Pēdējā gada ģeopolitisko notikumu dēļ vācu filozofa un entomonologa Ernsta Jingera (1895-1998) aktualitāte noteikti ir pieaugusi. Viņš ir piedalījies divos pasaules karos un par tiem ir reflektējis gan rakstot esejas, gan arī romānus. Reizē viņa uzskati ir pievilcīgi mūsdienu konservatīvā pasaules skata pārstāvjiem. Tomēr raidījuma Fono-grāfs uzmanību pievērsa viņa ilggadējā sarakste ar izcilo švābu domātāju Martinu Heidegeru, kas sākās jau pēc otrā pasaules kara. Viņu sarakstē dominē vēršanās pret vērtību pagrimumu un augošo rietumu pasaules nihilismu. Protams, vēsturiskās fantāzijas praktiķiem ir būtisks jautājums: vai šī pati noskaņa saglabātos, ja kara iznākums būtu citādāks? Varbūt vērtību pagrimums ir neatkarīgs no ģeopolitiskajiem notikumiem?

    Raidījumā tradicionāli skanēs radiomonadoloģija. Šoreiz tas būs 86. Leibnica monadoloģijas paragrāfs.

  • Ir pagājis gads kopš 2022.gada 24.februāra, kad Krievijas federācija uzsāka militāru agresiju un pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai. Dažu politikas ekspertu prognozes par konflikta atrisināšanu īsā termiņā nav piepildījušās, tāpēc ir jāpieņem, ka kara noteiktā realitātē mēs visticamāk dzīvosim vēl kādu laiku. Karš, pirmkārt, ir fiziska tiešamība visiem, kas atrodas tuvu frontes līnijām un cieš no Krievijas militārajām aktivitātēm. Tomēr nedrīkst nenovērtēt ideoloģijas kareivju ieguldījumu uzvaru kaldināšanā, jo karā kā jau karā nesvarīgu sīkumu nav. Lai dziļāk aptvertu eksistenciālo situāciju, kurā mēs esam iemesti, Fono-Grāfa veidotāji visu šo gadu ir strādājuši pie projekta “Marasms 1985” un ir pavisam tuvu šī krājuma laišanai pasaulē. Tāpēc kara gadadienas raidījumā aplūkosim aktuālos ģeopolitiskos notikumus kā marasmātisku procesu kulmināciju.

    20.gs. lielos pasaules karus slaveni rakstnieki un filozofi nereti ir raksturojuši kā absurda un bezjēdzības manifestāciju. Mūslaiku karš pieprasa jaunu valodu un jaunu vārdnīcu, kur tieši ‘marasms’ iespējams ir pats ietilpīgākais, vispatverošākais nojēgums šobrīd notiekošo kultūras procesu pareizai izpratnei.

    Marasmā, līdzās tā vēsturiskajai, politiskajai, ētiskajai dimensijai neapšaubāmi pastāv arī estētiskā, tāpēc raidījumā uz sarunu aicināsim arhitektu Helviju Savicki, kura interešu lokā ietilpst militārās arhitektūras un infrastruktūras izpēte. Arhitektūra filozofiem bieži kalpojusi par analoģiju domāšanai, tādējādi bunkuri, raķešu šahtas, angāri, militāro komunikāciju mezgli kļūst par vēsturisko apziņas formu liecībām.  

    Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijas 83.paragrāfa lasījums.

  • Raidījums Fono-grāfs šonedēļ izskan nozīmīgā datumā, Latvijas neatkarības proklamācijas gadadienā. Arī citos gados raidījumos esam aplūkojuši notikumus, kas tiek atzīmēti valstiskā mērogā,  piemēram, kad Lāčplēša dienā pievērsāmies filozofiem Pirmā pasaules kara ierakumos vai, maija svinību ietvaros, pasaules un Latvijas izcilāko domātāju likteņiem Otrajā pasaules karā. 18. novembris ir Latvijas dibināšanas diena. Līdzīgi kā citu nozīmīgu pasaulvēsturisku notikumu gadījumā, arī valsts veidošanā iesaistījās filozofi, gan tiešā veidā, gan veidojot norišu intelektuālo fonu. Tāpēc raidījums svētku noskaņā aplūkos Latvijas filozofu pārdomas par valsti un valstiskumu, kā arī viņu lomu neatkarības iegūšanā.   

    Raidījumā izskanēs Radiomonodoloģijas 79. paragrāfs.

  • Attiecībā uz mākslas darbiem gandrīz katram ir savs nelokāms viedoklis. Ik pēc kāda laika arī publiskajā telpā tiek izvērtēti atsevišķi darbi, kas ir piesaistījuši plašākas publikas viedokli. Bieži vien šie jautājumi balstās dziļi subjektīvā izpratnē par skaisto un piedienīgo. Labāka vērtējuma sniegšanai ir nepieciešams zināt ne tikai mākslas vēsturi, bet arī estētiku. Gatavojoties nākotnes iespējamajām diskusijām par mākslu, Fono-grāfs pievēršas Latvijas estētikas vēsturei, kur nozīmīgu lomu ir spēlējusi Milda Palēviča (1889-1972).

    Viņas dzīve varētu būt viena no notikumiem bagātākajām Latvijas filozofijas vēsturē. Viņas dzīvesgājums noveda viņu cietumā. Parīzē filozofijas studijas Sorbonā, rūpējoties par saviem diviem bērniem. Nelaimīgs mīlas sakars ar ģimnāzijas skolotāju. Ceļš no Francijas uz Latviju, kas veda apkārt pasaulei - no Francijas uz Norvēģiju, Zviedriju, Krieviju, Mandžūriju, Japānu, Šrilanku. Latvijā Palēviču varētu uzskatīt par estētikas kā nopietnas akadēmiskas disciplīnas ieviesēju, kā arī feminisma flagmani. Taču daudzos gadījumos viņas atmiņas stāstījumos parādās nelielas, bet būtiskas atšķirības. Vai tas ir atmiņas dēļ vai arī nesakritībās slēpjas kāds dziļāks motīvs? Varbūt risinājums ir skatāms estētikā kā jēdzienus un idejas viņa attiecināja ne tikai uz mākslas darbiem, bet arī pati uz savu dzīvi un notikumu vērtējumiem. Šī snedēļas raidījumā šiem un citiem jautājumiem pievērsīsies raidījums Fono-grāfs.

    Raidījumā tradicionāli izskanēs radiomonadoloģija un šoreiz - 76. paragrāfs.

     

  • Zinātnieku nakts ietvaros, 30. septembrī, Latvijas Radio 6 - LU Radio “NABA” un vēsturiskās fantāzijas raidījuma “Fono-Grāfs” veidotāji piedāvāja audiovizuāli performatīvu diskusiju ciklu “ARBŪZS KUBĀ” par zinātnes un varas attiecībām. Zinātnes, ideoloģijas un varas saikne ir plaši aplūkota tēma zinātnes vēstures, zinātnes socioloģijas un zinātnes filozofijas nozarēs, taču Latvijā tai veltīts nepelnīti maz ievērības. Performatīvo diskusiju ciklu veido Radio NABA vēsturiskās fantāzijas raidījuma “Fono-grāfs” veidotāji, filozofi Andrejs Balodis, Andris Hiršs un Ainārs Kamoliņš, kopā ar mākslinieci un galerijas “DOM” vadītāju Lieni Rumpi (attēlu autore). Diskusiju veido četras apmēram piecpadsmit minūšu garas epizodes, kas katra veltīta atsevišķai tēmai.

    1. Epizode: Ievadoša saruna par zinātnes un varas attiecībām kopumā, par zinātnieka iesaisti varas attiecībās, par zinātnes politisko dimensiju un par šo jautājumu nozīmi refleksijā par zinātnes vietu sabiedrībā un valstī.

    Andrejs Balodis: Mēs [“Fono-Grāfs”] esam vēsturiskās fantāzijas raidījums, mēs esam filozofi, kas skatās uz vēstures, filozofijas, kultūras notikumiem mazliet citādi, nekā to ierasti dara štata vēsturnieki. Arī šodien mēs šajā pasākumā darīsim līdzīgi. Mūsu tēma ir zinātnes vēsture, zinātnes sociālās saites un kopējā tēma ir “zinātne un vara”. Būs četras sērijas, no kurām pirmā veltīta zinātnes un varas attiecībām.

    Ainārs Kamoliņš: Kāpēc vispār ir jārunā par tādu tēmu kā zinātnes un varas attiecības? Ierasti mēs domājam, ka pastāv tā saucamais “sociāls kontrakts” starp zinātniekiem un varu. Vara vai valsts pasaka, ka zinātnieki ir autonomi, var darīt, ko grib, atklāt savu patiesību, nodarboties ar eksperimentiem un tā tālāk. Kamēr tas ir nosacīti likuma robežās. Savukārt, ja mēs runājam par to, vai tas tiešām reāli tā eksistē, tad mēs redzam, ka ir ļoti lielas problēmas. Viena no tām, ja mēs runājam par filozofiskākām lietām, ir saprast, kas vispār ir zinātne un kas vispār ir vara. Jo zinātne pati par sevi nav kaut kas pašsaprotams. Principā “zinātne” kā vārds tiek ieviests tikai 19. gadsimtā. Līdz tam mēs runājām par dabas filozofiju un tamlīdzīgām lietām, un nevis tieši kā zinātni. Arī tas, ka zinātnieki, ja mēs domājam, ka viņi strādā laboratorijās, tad ne vienmēr tā ir bijis. Ir bijusi tā saucamā galma zinātne, ir bijuši zinātnieki, kas ir “zem” dažādām varām. Piemēram, monarhijas, kurās paši monarhi grib iegūt šo sociālo prestižu, kas nāk no zinātnes.

    Andris Hiršs: Es pieļauju, ka vairumam cilvēku pirmajā brīdī var likties, ka zinātne tiecās pēc patiesības izziņas un ka tai nav nekādas ciešas sasaistes ar varu. Bet šāda veida skatījums iederētos tādā Viduslaiku pasaules ainā un arī tur tas būtu diskutabls. Skaidrs, ka zinātne ir sasaistīta ar varu daudz un dažādos kontekstos. Ja Viduslaikos bija cits skatījums, Jaunie laiki ir tāds pavērsiena punkts, kad veidojās modernā zinātne. Var atcerēties arī to Frānsisa Bēkona slaveno frāzi “zināšanas ir vara”, kur zināšanas un vara gandrīz vai tiek pasniegtas gandrīz vai tādās tāpatības attiecībās.

    Ainārs Kamoliņš: Ja mēs runājam par Jaunajiem laikiem, tad ir jāatceras, ka Jaunie laiki tiek uzskatīti par modernās zinātnes sākuma punktu tādēļ, ka zinātne tiek centralizēta. Parādās karaliskā biedrība, proti, karalis ir tas, kurš nosacīti apvieno šo patiesību zem sevis. Līdz ar to viņš arī kontrolē šo te patiesības plūsmu. Tāpēc arī “fantāzijas” zinātniekiem Jaunlaikos parādās termini kā “literatūras republika” vai “vārdu republika”. Kas nozīmē, ka parādās kopistika, kas mēģina decentralizēt zinātni. Vai tā tiek centralizēta, vai tā tiek decentralizēta – tā ir viena no Jauno laiku lielākajām problēmām. 

    Savukārt, ja mēs runājam par patiesību, kas tiek kontrolēta, tad mums nekur tālu nav jāiet un jāatceras Platons, kurš savā darbā “Valsts” apraksta – filozofi nodarbojas ar patiesības iegūšanu, bet šī patiesība netiek pēc tam pārnesta uz parastajiem strādniekiem. Tātad tikai šie filozofi zin šo patiesību. 


    Vēl būtiskāki ir slavenie Platona izteikumi, ka valstī nedrīkst būt mākslinieki. Viņa problēma bija, ka patiesība atkal tiks decentralizēta, ka piepeši sāks ticēt dažādiem viedokļiem. Nedrīkst būt viedokļu Platona valstī. Ir jābūt šai vienai patiesībai, ko kontrolē filozofi.


    Andris Hiršs: Nu jā, bet pēc tam bija aristoteliskais motīvs. Tiekšanās pēc zināšanām un patiesības – tajā nav funkcionālā nozīme, kas ir izteikta Jaunajiem laikiem. Vēl varētu teikt, ka Jaunajos laikos zinātne kļūst vardarbīga. Tā vairs nenododas pasīvam vērojumam, bet ir orientēta uz to, lai izmainītu, modificētu.

    Ainārs Kamoliņš: Ja mēs atgriežamie pie vardarbības tēmas, jāatceras, ka Jaunajos laikos liela daļa zinātnes dabūja naudu no galmiem, līdz ar to tā bija tiešā veidā pakļauta šim galmam. Tāpēc ir ārkārtīgi populāri optikas un trajektoriju pētījumi, kas ir militārās zinātnes.

    Andrejs Balodis: Jūs ieskicējāt, ka zinātne tiecās pēc patiesības, kas ir redzams jau atgriežoties pie Aristoteļa. Kāpēc cilvēks tiecās izzināt? Protams, gan šo zināšanu dēļ, gan to pielietojuma dēļ. Arī mūsdienās mēs runājam un skatāmies uz zinātņu klasifikāciju, kur mēs redzam fundamentālās zinātnes un lietišķās jeb pielietojamās zinātnes. Te parādās jautājums – kāda ir šo abu zinātņu virzība, saistībā ar varas apstākļiem? Man šķiet, ka dominē pozitīvistisks ieskats par zinātni, ka tā cenšas noskaidrot patiesību neatkarīgi no kādas kultūras vai sociālās situācijas. Ka zinātnieki ir neitrāli un spēj izteikt universālus spriedumus. Tas, protams ,ir aizspriedums, jo uz gan vēsturisku, gan mūsdienu piemēru pamata, mēs redzam, ka zinātne vienmēr bijusi saistīta ar politiskām vai citām varas struktūrām. Ko zinātnei dotu tas, ka tā apzinātos šo sasaisti ar varu?

    Andris Hiršs:


    Galu galā zinātne un zinātnieki pilda noteikta veida pasūtījumu, lai iegūtu finansējumu pētījumiem. Būtu grūti iegūt neatkarību šajā līmenī, ja nu vienīgi šis zinātnieks nekļūst par kā pilnīgu vientuļnieku, kurš sēž arhīvos bez finansējuma.


    Ainārs Kamoliņš: Mēs runājam par zinātnieku, it kā viņš būt ārpus jebkāda kultūras konteksta, absolūti objektīvs darbonis. Varam atkal atcerēties Jaunos laikus, kad pirmo reizi parādās rasisma teorijas, kas it kā balstās uz objektīvo antropoloģiju, bet, no otras puses, šai Jaunlaiku antropoloģijai bija jākalpo imperiālismam. Tiek klasificēti dažādi cilvēki, un šī klasificēšana ir it kā objektīva, bet ieliek iekšā savas vērtības – kurš ir labāks cilvēks, kurš ir sliktāks. 

    Ja mēs runājam par šo zinātnes un varas sakaru, mēs varam arī atcerēties divus piemērus. Viens ir tas, kas parādās nacistiskajā Vācijā – āriešu fizika un ir ebreju fizika. Līdz ar to ir problēmas pieņemt gan Einšteina, gan Bora teorijas. Otrs piemērs ir Padomju Savienība, kur ļoti specifisku iemeslu dēļ nevar pieņemt ģenētiku kā teoriju.

    Andrejs Balodis: Es noslēgšu šo daļu ar jautājumu – vai pati zinātne nav kaut kādā ziņā aizspriedums? Nesen pārskatīju franču fenomenologa Merlo-Pontī darbu “Uztveres fenomenoloģija”, kur aplūko zinātni kā aizspriedumu un kur viņš raksta, ka zinātne ir “tikai pieredzes atvasinājums, skaidrojums pieredzei”. Iespējams mums pret zinātni arī tā vajadzētu attiekties. Merlo-Pontī gan nerunā par varu, bet tie filozofi un sociologi, kas runā par varu, tie aicina domāt vai tas, ko saka zinātne, nav kāda veida aizspriedums, ko ir noteikusi noteikta veida varas attiecība.



     

    2. Epizode: Arbūzs kubā – saruna par staļinismu un padomju varai pietuvināto zinātnieku izpratni par ģenētiku, tās vēsturisko kontekstu, teorētisko pamatojumu un praktiskajiem mērķiem. Šīs diskusijas par t.s. buržuāzisko zinātni uzrāda vienu konkrētu piemēru, kad valsts vadītājs spēj ietekmēt zinātnes gaitu valstī.

    Andrejs Balodis: Kādā ziņā bioloģijā, kā zinātnē par dzīvo, parādās dažādi varas un ideoloģiski aspekti? Runājot par iepriekš apspriestajām zinātnes un varas attiecībām, varētu domāt, cik lielā mērā tās attiecas uz bioloģiju, kas pēta dzīvo dabu. Vai dzīvajā dabā var eksistēt kādas politiskas, ideoloģiskas attiecības. Vēlos atsaukties uz diskusiju, ko aizsāka franču filozofs Mišels Fuko, kurš gan nerakstīja par bioloģiju, bet gan par varas ietekmi uz sociālajām, humanitārajām zinātnēm. Mišela Fuko ietekmes avots ir franču domātājs Žoržs Kangilems, kurš pētīja jēdzienu “normāls” un “patoloģisks” attiecību tieši dzīvības zinātnēs, ko Fuko pārņēma un attiecināja uz sociālajām, humanitārajām zinātnēm. Līdz ar to bioloģija dod jēdzienus, lai mēs saprastu citu zinātņu jomas. Protams, ir daudz pārpratumu par 20.gs otrās puses rietumu akadēmisko tradīciju, piemēram, intervijās ar Fuko ir minēts atzinums, ka pilnīgi nopietni tika diskutēts, ka Padomju psihiatrijas sistēma ir labākā, ko cilvēce šobrīd var piedāvāt. Tas liekas paradoksāli, zinot šīs psihiatrijas metodes un veidus, kā darbojās šīs institūcijas. Nonākam pie vēl vienas tēmas – kāpēc arbūzs kubā?

    Ainārs Kamoliņš: 20. gs pirmajā pusē parādās aicinājumi audzēt šos jaunos augus, kuri būtu ne tikai ražīgi, bet arī ērti pārvietojami. Kubs būtu ērtākā forma tieši arbūzu pārvietošanai, līdz ar to norisinājās daudzi mēģinājumi kaut ko tādu radīt. Bet ir jāatgriežas pie jautājuma – ar kādām metodēm viņi mēģināja to darīt? Tas parādīs ciešo saikni starp varu un biologiem. Neliela vēsturiska atkāpe. Šīs dzīvās būtnes vienmēr ir bijis modelis priekš valsts vai zinātnes. Viduslaikos bija ļoti izplatīti zīmējumi, kuros valsts iekārta bija attēlota kā cilvēks, kā dzīvs organisms. Zinātnē līdz pat jaunlaiku beigām bija ļoti izplatīti “zināšanu koki”. 

    Runājot par bioloģiju, dažreiz parādās traki zinātnieki, kuri apgalvo, ka ģenētika ir pseidozinātne un mums to nevajadzētu pieņemt.


    Padomju Savienībā līdz pat 20.gs piecdesmitajiem gadiem ģenētika tika uztverta kā pseidozinātne. Iemesls tam balstās filozofijā, kas ir visas Padomju Savienības pamatā, proti, marksismā. Ir slavenais Engelsa jautājums – kas ir primārs, gars vai matērija. Protams, Engelss atbild, ka primāra ir matērija, līdz ar ko nebūtu problēmu pieņemt ģenētiku, jo bioloģija ir šī matērija. 


    Taču parādās Ukrainā dzimušais zinātnieks Lisenko, kuram ir cieša saikne ar pašu Staļinu. 1948. gadā ir slavena Lisenko runa, kurā viņš aplūko bioloģijas zinātni. Iemesls, kāpēc Lisenko vēršas pret ģenētiku ir sekojošs – ja ir matērija un organisms, kas veidots no šīs matērijas, kā var vispār norisināties evolūcijas process? Vai pastāv iedzimtība, kā arī kas rada šo iedzimtību? Saskaņā ar marksisma tēzi par to, ka cilvēku nosaka arī sociālās attiecības, mēs nevaram runāt par cilvēku, kurš ir tikai bioloģiski determinēts. Ja to attiecina uz bioloģiju, tad, piemēram, šī vide rada šos augus un dzīves laikā iegūtos raksturlielumus augs var pārmantot. Runājot par arbūziem, ja mēs izaudzētu vienu arbūzu kubā, tad pēc idejas visiem pārējiem arbūziem arī būtu jāizaug kuba formā.

    Andrejs Balodis: Kādēļ marksismam varētu būt iebildumi pret šo ģenētikas teoriju? Un papildjautājums – kā tie tiktu audzēti? Kubiņos?

    Ainārs Kamoliņš: Arbūziem būtu pēc tam jāaug kubiskiem. Pietiktu vienu izaudzēt un pārējie pēc tam veidotos kuba formā. Līdzīgi arī, ja vecāki ir komunisti, tad arī viņu bērniem būtu jābūt komunistiem. Lisenko apgalvo, ka cilvēki rodas bez sabiedrības kolektīvās ietekmes. Saistībā ar diktatoriem, ir arī cits gadījums, kas attiecas uz Spāniju, kurā eksistē Franko režīms, kas nicina komunismu. Antonio Vallejo tiek uzdots veikt pētījumu par to, kāpēc cilvēki kļūst par marksistiem, tieši no bioloģijas viedokļa. Viņa mērķis bija atrast cilvēkos “sarkano gēnu”, kas cilvēkus padara par marksistiem. Tas tika darīts, ievietojot bērnus no marksistu un kreiso ģimenēm citās ģimenēs. Viņš nonāk pie secinājuma, ka cilvēku ietekmē ne tikai ģenētika, bet arī sociālie aspekti. Taču, ja cilvēks būs piedzimis par marksistu un viņam nebūs sociālās ietekmes, šajā gadījumā stingrās katolistiskās audzināšanas, tad šis cilvēks kļūs par marksistu.

    Andrejs Balodis: Kā mēs varētu rezumēt šo sadaļu?

    Ainārs Kamoliņš: Rezumējot, valsts iekārtas spēj radīt ideoloģiju, kurā tiek nošķirtas ideoloģiskas zinātnes, un nav iespējams runāt par vienu zinātni ārpus ideoloģijas un valsts varas.

    Andris Hiršs: Tātad tēze būtu, ka zinātne jebkurā gadījumā ir ideoloģiski nosacīta.

    Ainārs Kamoliņš: Sevišķi dzīvās zinātnes. Nav jau jautājums, ko mēs atklājam, bet gan kā pēc tam mēs to pielietojam praksē. Varam runāt par ģenētiku, ka tā pastāv, bet reizē uz šīs ģenētikas bāzes mēs varam radīt arī, piemēram, eigēnikas studijas.














     





    3. Epizode: Kosmoss. Pārspriedīsim jautājumu, kāpēc autoritārus režīmus saista visuma izpēte, iztirzāsim kuriozus no pasaules kosmosa izpētes vēstures un noskaidrosim, kādu vietu Rīgas kultūrainavā ieņem uzbeku astronoms Ulugbeks un viņam veltītais piemineklis.

    Andrejs Balodis: Kosmoss par ideoloģiju cīņu lauku kļuva 20. gs. Fono-grāfam interesē arī daži mazāk zināmi kuriozi un fakti. Šo sarunu vēlētos sākt ar Latvijas kultūrtelpā esošu objektu, kas saistīts ar kosmosu. Mīklaina izcelsme ir Uzbeku astronauta Ulugbeka piemineklim Rīgā, Kronvalda parkā. Varbūt noskaidrosim, kas bija šī persona un kādēļ viņa piemineklis atrodas Rīgā.

    Ainārs Kamoliņš: Kā šīs valsts pilsoni, ļoti mulsina, kāpēc Kronvalda parkā atrodas uzbeku astronoma Ulugbeka piemineklis, pie kura bieži tiek atstāti arī ziedi. Ulugbeks ir viens no tiem, kas bieži tiek attēlots Jauno laiku attēlos, bet ļoti specifiskā veidā. Rietumos astronomi tiek attēloti sēžam uz krēsliem, taču Austrumos ne, tas ir šis lieliskais Rietumu - Austrumu nošķīrums. Savukārt Rīgā Ulugbeks ir attēlots stāvam, atšķirībā no visiem Jauno laiku attēliem, kur viņš attēlots sēžam uz grīdas.

    Andris Hiršs: Vai tev ir kāda versija, kāpēc Rīgā Ulugbeks stāv?

    Ainārs Kamoliņš: Pieļauju tāpēc, ka Uzbekistāna grib parādīt, ka viņi nav gluži orientāla valsts. Ja astronoms būtu attēlots sēžam, būtu skaidrs, ka viņš ir no Austrumiem, savukārt, redzot viņu stāvam, tu nezini, vai viņš ir no Austrumiem vai Rietumiem.

    Andrejs Balodis: Jau pieminēji varas izpausmi, kultūras varu, iespējams tā ir noteikta pieminekļu kultūra, kas mums ir Rietumos? Varbūt piemineklis uzstādīts stāvošā profilā, lai paustu noteikta veida varu? Atceroties vadoņu pieminekļus, kas parasti attēloti stāvam, nevis sēžam.

    Ainārs Kamoliņš: Viņi stāv, tāpēc, ka viņi ir gatavi iet. Bet, runājot par Uzbekistānas aspektu, viņi ir mums dāvinājuši vēl vienu pieminekli, kas veltīts zinātniekam Avicennam pie Gaiļezera slimnīcas. Tā kā Uzbekistāna mēģina mūs pārņemt šajā ziņā.

    Andris Hiršs: Paturpinot par Austrumiem, jāatzīmē, ka autoratīvās valstīs politiskajiem vadoņiem ir raksturīgi sevi pasniegt arī kā zinātnes līderiem. Šī pieeja ir klātesoša arī mūsdienu pasaulē. Piemēram, Putinam ir piešķirti vairāki goda doktori. Turkmenistānas līderis Berdimuhamedovs ir Turkmenistānas Zinātņu akadēmijas vadītājs. Sarakstījis vairāk kā 35 zinātniskas monogrāfijas, lai gan jautājums, kurš tās patiesībā sarakstījis, ir diskutabls. Tuvākajā laikā varam sagaidīt arī pāris monogrāfijas par filozofiju, jo nesenā publiskā runā Berdimuhamedovs ir minējis, ka nepieciešams sākt veidot jaunu filozofisku mācību,  kas varētu nodrošināt visu tautu un nāciju draudzīgu dialogu. Bet, runājot par kosmosu, Turkmenistāna plāno arī attīstīt kosmosa izpētes tematiku, tā kā iespējams varam no Berdimuhamedova sagaidīt vairākas grāmatas par kosmosa jautājumiem.

    Andrejs Balodis: Ja kādu Berdimuhamedovs ir ieinteresējis, jāatzīmē, ka viņš arī regulāri uzstājas ar muzikāliem priekšnesumiem, ko varat uzmeklēt youtube. Mūsu trešais stāsts, saistībā ar kosmosu un diktatoriem, ir par vienu no mūsu kaimiņvalstu vadītājiem – Aleksandru Lukašenko. Kurš stāsta par to, kā Baltkrievijā attīstās kosmosa tehnoloģijas un kosmosa programma, lai attīstītu citas sfēras.

    Andris Hiršs: Kāpēc diktatoriem ir šī lielā vilkme pievērsties kosmosa izpētei? Kā mēs redzam, tas ir raksturīgs arī mūsdienās, ne tikai vēsturiski.

    Andrejs Balodis: Viena no iespējām varētu būt tāda, ka šiem vadoņiem ir vēlme kolonizēt jaunas teritorijas, iegūt varu, resursus.

    Ainārs Kamoliņš:


    Pastāv arī ideoloģiskās cīņas par kosmosu, piemēram, Bogdanovs, viens no galvenajiem zinātniekiem Padomju Savienībā, sarakstīja grāmatu par Marsu, kur jau dzīvo komunisti. Tātad Marsu nevajag kolonizēt, vajag vienkārši sadarboties ar šiem komunistiem.


    Otrs aspekts ir tāds, ka uz Zemes teritorijas jau bija sadalītas Aukstā kara laikā, taču kosmoss ir nemateriāls, kur ideoloģija var sevi bezgalīgi sevi izvērst, kaut līdz Venērai.











    4. Epizode: Zinātnieks – disidents, zinātnieks - diktators. Noslēdzošajā sarunā apskatīsim politiskas un ētiskas dabas tēmas par zinātnieka iespēju pretoties totalitārām sistēmām, vai tieši pretēji, iemeslus ar tām sadarboties.

    Andrejs Balodis: Rīgā ir viena Padomju disidenta Andreja Saharova iela. Andrejs Saharovs bija ievērojams kodolfiziķis, kurš strādāja pie ūdeņraža bumbas izstrādes, taču vēlāk viņš aicināja samazināt kodolieroču arsenālu Padomju Savienībā un kļuva par zinātnieku - disidentu. Viņa ieguldījums arī bija līgums par kodolieroču samazināšanu, kas tika pieņemts vēlāk astoņdesmitajos gados. 

    Runājot par ģeopolitiku ir jāsāk ar to, ka zinātne ir politikas turpinājums, pārfrāzējot noteikta veida izteikumu. Tāpēc mēs šajā pēdējā daļā piedāvāsim ceļojumu laikā, kā to dara “Fono-Grāfs”. Sākumā dodoties uz 1985.gadu, pie kā izpētes arī mēs šobrīd strādājam. Vēlāk varēs dzirdēt arī kādu nenoteiktu laiktelpas epizodi. [Izskan divi ieraksti no raidījuma “Fono-Grāfs” arhīva].

    Ainārs Kamoliņš: Šim ierakstam bija divas daļas. Pirmā bija Gorbačova un Reigana vēstījums par kodolieroču samazināšanu un ka tas nepieciešams drošības vārdā.

    Andris Hiršs: Otrais ieraksts ir no mūsu raidījuma Vecgada epizodes ieraksta. Fiktīvais ieraksts ir saruna starp kādu, kas sēž uz Zemes un ir kosmodromā, un otru personāžu, Ļevu Lopatinu, krievu filozofu, kurš pasniedz un strādā Maskavā. Pēc Pirmā pasaules kara, 20.gs. divdesmitajos gados, Lopatins savu laicīgo esamību noslēdz.

    Andrejs Balodis: Tas ir tāds domu eksperiments par diviem kosmiskiem dvīņiem. Lopatins ceļo laikā un telpā, lai mainītu vēsturi, un otrs, Latvijā dzimušais domātājs Nikolajs Loskis, paliek uz Zemes, lai kontrolētu šo pētījumu. Viņu mērķis ir pagriezt laiku atpakaļ, jo runa ir par juku laikiem, revolūcijas laiku Krievijā, un viņi grib novērst šausmas, kas draud. 

    Šajā kontekstā ir vērts piezīmēt kosmosa izpētes vēsturi ideoloģiskā un vēsturiskā nozīmē. Tā nesākās ar ceļojumiem kosmosā un raķešu būvi, bet idejas par kosmosa izpēti rodas jau19. gs. un arī Latvijas domātāji ir kosmosa ideju piekritēji.

    Andris Hiršs: 20. gs. pirmajā pusē kosmosa tēma ir populāra daudz un dažādos kontekstos. Viens no pazīstamākajiem domātājiem ir Nikolajs Rērihs, kurš raksta un pievēršas kosmosa tēmai. Arī Kaļistrats Žakovs. Šie domātāji runāja par vairākām versijām, kas notiek pēcnāves dzīvē. Ir versija, ka mūsu dvēsele pēc nāves pārceļas uz kosmosu un turpina eksistēt uz Marsa vai Jupitera. Ja mēs nokļūstam uz citām planētām, kur matērija nav tik blīva kā uz Zemes, mūsu apziņa jeb mūsu gars var vairāk pievērsties domāšanai. Filozofu dvēselēm attiecīgi būtu jātiecas uz Jupiteru, kur viņi, atbrīvojoties no ķermeniskā veidola, var nodoties filozofiskām apcerēm.

    Ainārs Kamoliņš: Runājot par to, kam Zinātnei būtu jākalpo, labs piemērs būtu Krievijas 19.gs. beigu - 20.gs. sākuma kustība, ko dēvē par kosmismu, kas varētu būt pareizticīgo zinātne. Proti, pēc mūsu nāves mēs izšķīstam atomos pa visumu. Saskaņā ar Bībeli, augšāmcelšanās ir tad, kad mūsu ķermenis tiek atkal savākts kopā. Līdz ar to šim kosmismam ir nepieciešams nodarboties ar zinātni, lai paātrinātu apokalipses iestāšanos, kad mēs savācam visus šos zināmos atomus. Bet zinātne vēl nav tik laba, tāpēc pie tā ir jāstrādā.

    Andrejs Balodis: Savelkot kopā šos aspektus un domājot arī par zinātni un varu, vai mēs varam savos uzskatos par kosmosu kā brīvības telpu uzskatīt šos domātājus par disidentiem attiecībā pret materiālo pasauli. Viņi meklē kaut kādu mūžību kosmosā, ko mēs šobrīd, 21. gs., uzskatām par muļķīgu ideju. Tēma “zinātnieks - disidents” ir atvērta kā interesanta izpētes tēma arī Latvijā. Ir daudz runāts par kolaboracionismu vai par disidentiem vispār, bet būtu interesanti papētīt šo tēmu tieši saistībā ar zinātni. Slavenākais kolaboracionists - zinātnieks ir Augusts Kirhenšteins, taču arī viņa kolaboracionisma vēsture tiek dažādi skatīta, proti, vai viņš ir ideoloģisks kolaboracionists, vai viņš sadarbojas kaut kādu personīgu motīvu dēļ.

    Ainārs Kamoliņš:


    Ja zinātnieks ideālistiskā variantā meklē patiesību, tad reālistiski viņš atrodas noteiktā ideoloģijā. Dažkārt paši diktatori grib kļūt par zinātniekiem, tas pats jau pieminētais Staļins, kas iesaistās zinātniskajā procesā, lai parādītu, kā patiesībā ir jāpēta šie fenomeni. Tad par disidentu tu kļūsti nevis tāpēc, ka vērsies pret valsts varu tiešā veidā, bet vienkārši nepildi valsts varas ideoloģisko aspektu.


    Andris Hiršs: Vai ir kāds kopsavilkums par zinātni un varu pēc mūsu diskusijām?

    Ainārs Kamoliņš:


    Pirmais būtu tas, ka diktatoriem patīk šis sociālais prestižs, tāpēc viņi it kā atbalsta zinātni, taču ir arī šis bīstamais pārejas punkts, kur viņi ideoloģisku vai kādu citu apsvērumu dēļ ietekmē zinātniskos darbus tiešā veidā. Otrkārt, zinātne ir ļoti neskaidri definēt – ko mēs skaitām vai neskaitām kā zinātni, ko mēs vispār saprotam ar šo vārdu “zinātne”. Balti halāti, darbs laboratorijā? Vēl viens aspekts ir sadarbība starp zinātni un valsts varu.


    Andris Hiršs: Viens jautājums varētu būt, vai mēs varam iedomāties zinātni ārpus ideoloģijas vai tomēr zinātne neizbēgami rodas, attīstās kādas ideoloģijas ietvaros. Līdz ar to politiskās varas aspekts vienmēr ir neizbēgami klātesošs.

    Ainārs Kamoliņš: Jāpiemin, ka diktatorus arī var nošķirt divās lielās grupās, metafiziķi un praktiķi. Piemēram, mūsu diktators Ulmanis bija praktiķis, viņš nekādu metafizisku uzstādījumu nesniedza. Savukārt, citi kļūst par metafiziķiem, kā Staļins.

    Andrejs Balodis:


    Esmu spiests noslēgt uz pesimistiskas nots. Šodien daudz runājām par dažādām totalitārām un autoritārām ideoloģijām un režīmiem, it kā skatoties uz tiem no malas un domājot, ka tas mūs neskar. Respektīvi, mūsu brīvā, demokrātiskā, liberālā zinātne ir neatkarīga. Tomēr atļaušos to apšaubīt un jautāt, vai tas tā tiešām ir? Vai mēs tiešām esam tik tālu no noteiktu varas dažādu instrumentu klātbūtnes?




     

  • Zinātnieku nakts ietvaros, 30. septembrī, Latvijas Radio 6 - LU Radio NABA un vēsturiskās fantāzijas raidījuma “Fono-Grāfs” veidotāji aicina uz audiovizuāli performatīvu diskusiju ciklu “ARBŪZS KUBĀ” par zinātnes un varas attiecībām. Pasākumu klātienē varēs apmeklēt LU Akadēmiskajā centrā Torņakalnā, bet tiešraidē klausīties Radio NABA programmā.



    Zinātnes, ideoloģijas un varas saikne ir plaši aplūkota tēma zinātnes vēstures, zinātnes socioloģijas un zinātnes filozofijas nozarēs, taču Latvijā tai veltīts nepelnīti maz ievērības. Performatīvo diskusiju ciklu veido Radio NABA vēsturiskās fantāzijas raidījuma “Fono-grāfs” veidotāji, filozofi Andrejs Balodis, Andris Hiršs un Ainārs Kamoliņš, kopā ar mākslinieci Lieni Rumpi. Diskusijā tiek plānots pievērsties jautājumiem par zinātnieka lomu autoritāros režīmos, aplūkojot gan šodienas gadījumus, gan vēsturisko pieredzi PSRS zinātnē, apspriest reālus un fantastiskus zinātnes projektus, kas radušies diktatūru apstākļos, gan arī pašu diktatoru ieguldījumu zinātnē. Pasākumu veidos četras apmēram piecpadsmit minūšu garas epizodes, kas katra tiks veltītas atsevišķai tēmai, katru epizodi iespējams gan skatīt vienota cikla ietvaros, gan apmeklēt atsevišķi. Tās būs klausāmas un skatāmas piektdien, 30. septembrī, plkst. 18:00, 19:00, 20:00 un 21:00, klātiene vai Radio NABA tiešraides programmā. Starp diskusijām būs iespējams vērot Radio NABA audiovizualās mākslas projektu skaņu un tekstu intermēdijas.

    18:00 1. Epizode: Ievadoša saruna par zinātnes un varas attiecībām kopumā, par zinātnieka iesaisti varas attiecībās, par zinātnes politisko dimensiju un par šo jautājumu nozīmi refleksijā par zinātnes vietu sabiedrībā un valstī.

    19:00 2. Epizode: Arbūzs kubā – saruna par staļinismu un padomju varai pietuvināto zinātnieku izpratni par ģenētiku, tās vēsturisko kontekstu, teorētisko pamatojumu un praktiskajiem mērķiem. Šīs diskusijas par t.s. buržuāzisko zinātni uzrāda vienu konkrētu piemēru, kad valsts vadītājs spēj ietekmēt zinātnes gaitu valstī.

    20:00 3. Epizode: Kosmoss. Pārspriedīsim jautājumu, kāpēc autoritārus režīmus saista visuma izpēte, iztirzāsim kuriozus no pasaules kosmosa izpētes vēstures un noskaidrosim, kādu vietu Rīgas kultūrainavā ieņem uzbeku astronoms Ulugbeks un viņam veltītais piemineklis.

    21:00 4. Epizode: Zinātnieks – disidents, zinātnieks - diktators. Noslēdzošajā sarunā apskatīsim politiskas un ētiskas dabas tēmas par zinātnieka iespēju pretoties totalitārām sistēmām, vai tieši pretēji, iemeslus ar tām sadarboties. `

    “ARBŪZS KUBA” diskusiju ciklā līdzdarbosies arī gleznotāja un instalāciju māksliniece Liene Rumpe. 2022. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu glezniecībā. Piedalās izstādēs, projektos un ir viena no DOM galerijas līdzdibinātājām. Rumpes mākslas darbiem raksturīgas kolektīvu ideju konfigurācijas, jaunu kontekstu un māksliniecisku stratēģiju meklēšana, kas tiek veikta ar konceptuālu personāžu palīdzību.

    Pasākums notiek Eiropas zinātnieku nakts ietvaros, Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra Torņakalnā plašajā zinātnes notikumu programmā. Eiropas Zinātnieku nakts ir Eiropas Komisijas iniciēts pasākums, kas jau septiņpadsmito gadu septembra pēdējā piektdienā vienlaicīgi notiek visā Eiropā. Zinātniskās institūcijas atraktīvā un populārzinātniskā veidā iepazīstina ar dažādām zinātnes nozarēm, inovatīvām metodēm un tehnoloģijām, kas pateicoties zinātnei ir pieejamas industrijai vai ikvienam cilvēkam.

    Šogad Zinātnieku nakts pasākumus īsteno Latvijas augstskolas un zinātniskie institūti Rīgā, Liepājā, Jelgavā un citās pilsētās. Vietnē www.zinatniekunakts2022.lv pieejamas visas pasākumu norises vietas un programmas.

    Facebook pasākums.

     

  • Šīs nedēļas raidījuma galvenais varonis ir vācbaltu domātājs un pasaulē atzītais biologs, biosemiotikas virziena pamatlicējs Jākobs fon Ikskīls (von Uexküll) (1864–1944). Viņš ir dzimis Keblas muižā, nelielā Igaunijas miestā Mikli (Mihkli), kas atrodas Pērnavas apriņķī un cita starpā ievērojams ar to, ka šeit kādu laiku par mācītāju kalpojis Livonijas neredzīgais Indriķis. Fon Ikskīls cēlies no senas baronu dzimtas, viņa tēvs bija ievērojams politiķis, bet māte nāk no Kurzemes fon Hānu dzimtas. Bērnību viņš pavadīja Livonijā, mācījās Tallinas Domskolā un vēlāk studēja zooloģiju Tērbatas universitātē (1884–1889), kur ir bijis vācbaltu korporācijas Estonia biedrs.

    Fon Ikskīls nopietni aizrāvās ar bioloģiju un turpināja dzīvnieku studijas Heidelbergas universitātē, īpaši pievēršoties jūras iemītnieku izpētei – viesojās Neapoles zooloģiskajā stacijā, Monako un Tanzānijā, kur padziļināti studēja tolaik ļoti populāros jūras ežus. Zinātnieku visvairāk interesēja jautājums, kā dzīvnieki mijiedarbojas ar apkārtējo vidi. Balstoties novērojumos par dažādām būtnēm – ērcēm, medūzām, amēbām, tārpiem u.c., viņš izvirzīja pieņēmumu, ka dzīvnieks uztver apkārtni kā zīmju sistēmu. Šo dzīvnieka apkārtni fon Ikskīls nosauca par Umwelt jeb appasauli, kas ļāva viņam aplūkot dzīvos organismus ne tikai kā bioloģiskus objektus, bet arī eksistences subjektus. Umwelt jēdzienam 20.gs. ir pievērsušies un savās idejās iestrādājuši tādi nozīmīgi domātāji kā Martins Heidegers, Žils Delēzs, Džiordžio Agambēns u.c. Raidījumā būs dzirdamas reportāžas no Igaunijas mežiem, kur “Fono-Grāfs” meklēja fon Ikskīla dabas studiju iedvesmas sākotni un mēģināja rekonstruēt metodes, kas ļautu iejusties dzīvnieciskajā Umwelt.

    Fon Ikskīla biogrāfijas tumšās lapaspuses ir apņēmies vētīt Morālais Kalnietis, jo ir pamats runāt ne tikai par piesliešanos nacismam un tās teorētisku attaisnošanu, bet par nacisma ideoloģisko dzimšanu, kas pavisam negaidīti var tikt saistīta ar Ziemeļvidzemes un Dienvidigaunijas ģeogrāfisko lokāciju.

    Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijas 69.paragrāfs.



    --

  • “Fono-Grāfs” pirmoreiz raidījuma vēsturē izskanēs tiešraidē pašā Vecgada vakarā. Tāpēc esam sarūpējuši īpašu programmu, kurā atskatīsimies uz, mūsuprāt, zīmīgākajiem aizgājušā gada notikumiem, kā arī mēģināsim ielūkoties nākotnē.

    Pavisam nesen kosmosa izplatījumā ir devies Džeimsa Veba teleskops, kura uzdevums ir atklāt cilvēcei vēl neizdibinātos visuma noslēpumus. Raidījumā apspriedīsim, kādus pārsteidzošus atklājumus šī ierīce varētu sagādāt filozofijas entuziastiem un Latvijas kultūrainavas pētniekiem.

    “Fono-Grāfa” Vecgada topā izcelsim pašas neveiksmīgākās šī gada domas un to autorus. Raidījumā esam iecerējuši atskatīties uz politiskajiem notikumiem un procesiem, ko izvērtēsim nevis no ārpolitikas vai diplomātijas, bet filozofijas un kultūrvēstures skatupunkta. Īpaši ieteikumi sagaidāmi tiem, kuri plāno Jauno gadu sagaidīt pie televizora ekrāniem, jo esam sagatavojuši prognozes par, mūsuprāt, interesantākajām gaidāmajām prezidentu, valsts vadītāju un diktatoru uzrunām. Tā kā Vecgada vakars ir runu, novēlējumu un tostu laiks, īpašas uzrunas tautai ir sagatavojuši “Fono-Grāfa” konceptuālie personāži – Morālais Kalnietis un inspektors Patafons.

    Lai padarītu Jaungada sagaidīšanu amizantāku, esam ierīkojuši Dzelteno stūrīti, kur iztirzāsim pašas karstākās gada baumas Latvijas un pasaules filozofijā. Vecgada vakarā īpaši populāra ir prognožu veikšana, tāpēc raidījumā aplūkosim dažas nākotnes pareģošanas metodes un izvērtēsim to ticamību. Gadu mijā grūti iztikt arī bez pavisam mistiskām nodarbēm – zīlēšanas, šķīvīšu dancināšanas, sapņu tulkošanas, sarunām ar dzīvniekiem utt. Arī mēs esam paredzējuši organizēt spiritisma seansu, kur ceram uz mūsu raidījuma varoņu atsaucību un palīdzību, kas ļaus pārvarēt laika un telpas ierobežojumus un nonākt kontaktā ar filozofu gariem un, iespējams, arī ķermeņiem.

    Raidījumā izskanēs īpašais Vecgada Radiomonadoloģijas 66.paragrāfs.

     

  • 1921. gadā avīzes ziņo, ka Rīgas un Liepājas iedzīvotāji ir laipni aicināti apmeklēt vācu filozofa, „slavenā zinātnieka”   Rūdolfa Eikena (Eucken, 1846–1926) priekšlasījumus. Lai arī filozofu mēdz dēvēt par vismazāk zināmo Nobela prēmijas laureātu, tomēr pēdējās divās desmitgadēs, kad ir pieaugusi interese par 19. gadsimta nogales vācu domātājiem, arī Eikena mantojuma apzināšanā ir sperti nozīmīgi soļi. Filozofa arhīva izpēte Jēnā sniedz ieskatu dažos līdz šim nezināmos Latvijas intelektuālās vēstures aspektos. 

    Raidījuma ietvaros netiks aplūkotas visas dažādās šķautnes, kas saistās ar Jēnas profesora vizīti Latvijā pirms simts gadiem, taču fokuss būs vērsts uz Eikena viesošanos Liepājā, kur viņu sagaida un uzņem Vācijas konsulāta vadītājs Vilhelms Litens (Litten, 1880–1932), mācītājs Vilhelms Grass (Graß, 1873–1945) un filozofijas doktors Alfrēds Dāvids Zēbergs (Seeberg, 1886–?). Vai tā bija tikai sakritība, ka visi trīs Eikena pavadoņi Liepājā bija brīvmūrniecības ložas “Enkurs” brāļi? Pāris gadus pēc Eikena vizītes Liepājas ložas telpās, kurās, kā ziņoja tā laika laikraksti, norisinājās „slepenas politiskās  sapulces”, vairākas reizes ierodas policija, lai veiktu kratīšanas. Vīri melnos ķiteļos tiek nopratināti un drošības sargi sapulču telpās atrod galvaskausus, svētbildes, portretus, bronzas svečturus, karogus u.c. Pamatojoties uz aizdomām par pretvalstisku darbību, ložu uz laiku slēdz. Arī citus Eikena domubiedrus Latvijā daļa sabiedrības uzlūko ar neuzticību un aizdomām, savukārt Vācijā un Ķīnā filozofa piekritēju likteņi nereti savijās ar nacionālsociālisma uzplaukumu. Kā vērtēt Eikena filozofijas ietekmi un kāda bija profesora saikne ar Latvijas brīvmūrniekiem? Lai rastu atbildes uz jautājumiem, studijā aicināsim viesi, JL “Enkurs” atjaunotāju un pirmo Godājamo Meistaru Andri Ruģēnu.

    Raidījumā izskanēs Leibnica darba Monadoloģija radioiestudējuma Radiomonadoloģija 65.paragrāfs.

    Raidījums top ar VKKF atbalstu.

  • Iepriekšējā raidījumā “Fono-grāfs” iepazīstināja ar jaunu koneptuālo varoni Inspektoru Patafonu. Viņa plašā ekspertīze ļauj raidījumam atklāt noslēpumainus atgadījumus, ko tas nespēja pašu spēkiem. Arī šoreiz būs nepieciešama viņa palīdzīgā roka.

    Filozofi parasti pievēršas transendentāliem jautājumiem. Sokrats pat piemin, ka filozofēšana savā ziņā ir mirstināšanās. Tāpēc daudzos gadījumos varētu šķist, ka miesa viņiem ir sekundāra garam. Iespējams tāpēc filozofu ķermeņu pēcnāves dzīve, kad gars to jau ir pametis, ir pat interesantāka par viņu biogrāfiju. Piemēram, joprojām nav atrasta Sēnā iemestā Petrusa Ramusa galva, tika nozagta pat Dž. Bentama galva no viņa publiski izstādītā ķermeņa, bet par Dekarta kaulu likteņiem ir sarakstīta pat grāmata. Šos gadījumus esam jau pieminējuši iepriekšējos raidījumos. Līdzīgā griezumā esam raidījumā runājuši arī par Kanta dzimtu. Taču šoreiz mums ir radušies jauni pavedieni, kas, iespējams, palīdzēs atklāt mistēriju, kas apvij Kanta dzimtas kauliņus. 1950.g. nezināmi vandāļi uzlauza Kanta sarkofāgu un nozaga viņa mirstīgās atliekas. Kanta brāļa - Johana Heinriha Kanta vietu neveiksmīgi mēģināja pagājušajā gadā atrast arī raidījuma veidotāji. Šie noslēpumainie atgadījumi rada pamatu dažādām konspirācijas teorijām - vai patiešām var runāt par īpašu dzimtas lāstu, varbūt slepens konglemerāts nodarbojas ar izcilā vācu filozofa dzimtas mirstīgo atlieku kolekcionēšanu u.t.t Atbildes uz šo un līdzīgiem jautājumiem mums atkal palīdzēs atbildēt detektīvs.

    Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijas 63. paragrāfs.  

     

  • Pagājušo sezonu raidījums “Fono-grāfs” noslēdza ar pārdomām par alternatīvo vēsturi, kurā Otrais pasaules karš beidzās ar citādu iznākumu. Toreiz, 1946. gada maijā, vācu dižajam filozofam Martinam Heidegeram nu jau kā izglītības reihsministram radās iespēja otro reizi viesoties Rīgā.

    Šīs sezonas noslēdzošajā tikšanās reizē ielūkosimies nezināmajās, vēsturiskajās krustcelēs periodā pēc Pirmā pasaules kara, kad tika dibināta Latvijas republika. Tolaik daudz šķēpu tika lauzti par vācbaltiešu lomu jaunajā valstī. Virsroku ņēma politika, kas noslēdzās ar viņu pakāpenisku izstumšanu, īpašumu nacionalizāciju, veicinot vācbaltiešu re-emigrāciju 1930. tajos gados. Neskatoties uz to, ka Latvijas Republikā vācbaltiešu kultūra pastāvēja salīdzinoši nošķirti no latviešiem, tā vēl joprojām bija intelektuāli ietekmīga. Dažādi pasaules spīdekļi tika aicināti uzstāties, piemēram, Herdera institūtā. Taču latviešu intelektuāļi šos pasākumus apmeklēja salīdzinoši reti.


    Vai vēsture varēja būt citādāka? Tāpēc raidījumā izskatīsim scenāriju, saskaņā ar kuru vācbaltieši tomēr ir spējuši nodibināt draudzīgas saiknes ar vietējiem iedzīvotājiem, izveidojot Baltijas hercogisti. Vai šajos apstākļos Rīga būtu kļuvusi par nozīmīgu zinātnes centru starpkaru periodā? Vai Latvijā būtu radušies kādi nozīmīgi domas virzieni? Vai vācu kultūras ietekme būtu izmainījusi latviešu identitāti un tradīcijas?


    Iespējams, pats interesantākais jautājums ir, vai 1990. gadā, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, alternatīvajā vēsturē patiesībā tiktu atjaunota Baltijas hercogiste? Kāda tā būtu šodien - kāda pārvalde pastāvētu un kurš būtu hercogs? Kādu ģeopolitisko kursu tā ieņemtu un kādas vērtības deklarētu?

    Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijas 58. paragrāfs. Raidījums notiek ar VKKF atbalstu.

  • Šīs nedēļas raidījums noslēdz raidījuma veidotāju īstenotu projektu, kas aizsākās jau 2019. gada rudenī, kad dodoties ekspedīcijā uz Vitebsku, mēs apcerējām baltkrievu un latviešu kultūrā nozīmīgā dārzeņa – kartupeļa būtību. Brauciena laikā dzima ideja par plašāku dārzeņu simbolikai un mitoloģijai veltīta pētījuma nepieciešamību.

    Apcerē par dārzeņiem filozofija atrodas tikai ceļa pašā sākumā un tai piemīt izteikti fragmentārs raksturs. Salīdzinājumā ar refleksiju par dzīvniekiem par dārzeņiem vēl joprojām tiek domāts nepiedodami maz. Dārzenis tiek pulgots un noniecināts, jo neviens taču nevēlas ‘kļūt par dārzeni’. Tie, kam ļoti rūp dzīvnieku labklājība, apgalvo, ka dzīvniekiem iespējams piemīt apziņa un tie līdzīgi mums, cilvēkiem, ir spējīgi just, ar lielāko prieku sev pusdienās pagatavo kaut ko veģetāru, nemaz neaizdomājoties par to, ka arī dārzeņiem varbūt ir apziņa. Dārzeņu dažādība raksturo ģeogrāfiskās un kultūru atšķirības un, iespējams, ir pamats runāt par dārzeņu ietekmi uz atšķirīgu tradīciju izveidi intelektuālās domas vēsturē. Dārzenis ir arī precīzs sociālekonomisko atšķirību marķieris, tāpēc raidījumā pieskarsimies klasiskajam Dž. Rodāri bērnu literatūras romānam “Sīpoliņa piedzīvojumi”, kas mūs iedvesmoja domāt par dārzeņu politisko aspektu.

    Lai apliecinātu un reabilitētu dārzeni kā nopietnu un vērtīgu pārdomu priekšmetu, raidījuma Fono-Grāfs veidotāji ir iemūžinājuši savas aktivitātes un plāno tuvākajā laikā klausītājiem piedāvāt video raidījumu, kas jau tradicionāli ir veltīts konceptuāliem gastronomiskiem eksperimentiem. Šoreiz, domājot par dārzeņiem, gatavojām sautējumu. Materiāls tika filmēts Padures muižā, rudenī, tātad dārzeņu sezonā, taču sautējums pavisam nejauši ieguva zīmīgo nosaukumu “Kurzemes katls”, tā sasaucoties ar aktualitātēm maija sākumā, kad ierasti tiek atzīmēts Otrā pasaules kara noslēgums.

    Raidījuma laikā izziņosim konkursu, kurā uzvarētāji varēs iegūt balvu, kas palīdzēs ikdienas gaitās un neļaus aizmirst par dārzeņiem. Būs klausāmas arī reportāžas no ekspedīcijas, kā arī izskanēs Radiomonadoloģijas 57. paragrāfs.

     

  • Raidījums “Fono-grāfs” šoreiz pievēršas Ļeņinam - vienam no nozīmīgākajiem 20.gs. revolucionāriem, kurš tieši šajā nedēļā svin savu 151. dzimšanas dienu. 1900.g. 2. aprīlī (15. aprīlī pēc jaunā stila) Rīgā ierodas Ļeņins, lai nodibinātu sakarus ar vietējiem sociāldemokrātiem. Laikabiedri atminas, ka Ļeņins Rīgā pastaigājās maskējies kā vidušķiras pārstāvis: ar mīkstu platmali galvā, baltiem cimdiem un elegantu spieķīti. Daļu sava laika viņš pavada nelielā, trūcīgi iekārtotā konspiratīvā dzīvoklī. 

    Raidījuma ietvaros mēs ziņosim par Ļeņina memoriālo dzīvokli Rīgā, kā arī par joprojām notiekošajām viņa dzimšanas dienas svinībām. Taču Ļeņina revolucionārā darbība ir cieši saistīta arī ar viņa priekšstatiem par filozofiju, kurai arvien vairāk pievēršas Rietumu filozofi. Tieši tāpat arī meklēsim atbildes par Ļeņina konspiratīvā dzīvokļa iekārtojumu no mēbeļu filozofa perspektīvas.  

    Raidījumā skanēs Radiomonadoloģijas 56. paragrāfs. Notiekošo studijā šonedēļ pārraudzīs Morālais Kalnietis. 

    Raidījums top ar VKKF atbalstu.

  • Raidījums “Fono-grāfs” katru gadu aprīlī atzīmē kosmonautikas dienu, kas sniedz iespēju pievērsties dažādām ar kosmosu saistītām tēmām. Arī šogad tradīcija netiks pārtraukta. Līdz šim ir nācies pievērsties dažādiem ar Latviju saistītiem domātājiem, kuri mēģinājuši savdabīgi aptvert plašās kosmosa āres. Piemēram, Rēriha kosmoloģijai, biokosmistiem, vietējiem raķešu zinātniekiem un arī divu filozofu - Loska un Lopatina - neticamajiem ceļojumiem. Latviešu tautas izglītības vārdā, vietējie 19. gadsimta apgaismotāji mēģināja zemniekiem un citiem mazāk izglītotajiem topošās valsts iedzīvotājiem skaidrot virs galvas redzamos fenomenus, piemēram, kā pareizi saprast komētas vai planētas un pavadoņus. Krišjāņa Barona izpratne par komētām ir skatāma plašāka viņa projekta kontekstā, kurā tiek uzrādīta dažādu fenomenu saistība ar latviešu mitoloģiskiem tēliem. Tieši tāpat būs nepieciešams apskatīties no citādāka griezuma kā ir transformējušies Loska un Lopatina kosmiskie piedzīvojumi. 

    Raidījumā skanēs arī Radiomonadoloģijas 55. paragrāfs.

    Raidījums notiek ar VKKF atbalstu.

    Kosmosam veltīto raidījuma "Fono-grāfs" ieraksti:


    Gagarina šķērsielas noslēpumi: Latgales personālisti un kosmoss (12.04.2018)
    Slepenās ietekmes: Latgales domātāji un Nezinītis uz Mēness (12.04.2019)
    Trīs stāsti par vientulību visuma ārēs (10.04.2020)

  • Nikolaja Rēriha (1874-1947) vārds ir nesaraujami saistīts ar Latviju un tāpēc tas daudziem nav svešs. Izstāžu zālēs ir redzamas viņa gleznas, ir viegli nopērkamas grāmatas, kurās var iepazīsties ar Rēriha piedzīvojumiem Āzijā, viņa dzejoļiem, pārdomām par pasaules iekārtojumu un virzību. Stāsta, ka Rīga pat ir vienīgā pilsēta pasaulē, kur atrodas viņa vārdā nosaukta iela. Tāpēc nav pārsteigums, ka šis personāžs ir ieinteresējis arī raidījumu Fono-grāfs.

    Vienā no iepriekšējiem raidījumiem jau īsumā pievērsāmies Rēriha uzskatiem par to, uz kurām planētām dodas izcilu filozofu dvēseles pēc savas ķermeniskās eksistences beigām. Tomēr šis saraksts līdz šim ir bijis ļoti fragmentārs, tāpēc Fono-grāfs vēlas sniegt savu artavu tā papildināšanā ar filozofiem, kuri atrodas orbītās ap dažādām planētām. Turklāt Ziemassvētku gaidīšana ir atbilstošs laiks, lai atminētos šos kosmosa ārēs izolētos filozofus.

    Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijas 50. paragrāfs.

    Raidījums “Fono-Grāfs” top ar VKKF atbalstu.

  • Kā jau katru otro piektdienu, raidījums Fono-grāfs atgriežas radio viļņos. Šajā nedēļā raidījums izmantos iespēju atzīmēt starptautisko kosmonautikas dienu. 

    Visuma apmēri brīžiem ļauj mums iegūt perspektīvu attiecībā uz pašu dzīvēm. Franču domātāju un zinātieku Blēzu Paskālu (1623-1662) biedēja bezgalīgā visuma mūžīgais klusums. Šī bezgalība ļāva aptvert paša niecību visuma priekšā. Tomēr ne visus paralizēja eksistenciālās šausmas. Daudzi vēlākie rakstnieki, vizionāri, gan reliģiski, gan arī ateistiski domātāji visumu tomēr saistīja ar neizbēgamu cilvēces nākotni. Tāpēc kosmosa apgūšanas pionieriem bija jāatrisina daudzi gan praktiski, gan arī teorētiski jautājumi.

    Ar teorētiskā pamata veidošanu nodarbojās, piemēram, krievu kosmisti ar Nikolaju Fjodorovu (1829-1903) priekšgalā. Viņu vīzija ietvēra ne tikai visuma kolonizāciju, bet arī fundamentālu tā pārveidošanu, kura mērķis ietvēra pat universālu mirušo augšāmcelšanu ar zinātniskiem līdzekļiem. Šī jaunā pasaule būs posapokaliptisks visums.

    Citus domātājus gan interesēja arī praktiskāki jautājumi, kas visupirms būtu jārisina pirms visuma kolonizācijas: raķešu izgudrošana vai arī - kā dzīvot noslēgtās telpās. Piemēram, Šampēterī dzimušais raķešu zinātnieks F. Canders (1887-1933) rūpīgi gatavojās ceļojumam uz Marsu. Tāpēc Candera darba istaba kļuva par kosmosa kuģa prototipu, kurā viņš rūpīgi pašizolējās un mēģināja adaptēties neizbēgamajam ceļojumam kosmosā. Viņa piemērs var iedvesmot visus izolācijā esošos vientuļniekus.  

    Fono-grāfs nepiemirsīs pieminēt arī divus domātājus – Loski un Lopatinu, kuru dzīve un domas ilustrē vienu no pirmajiem dvīņu paradoksa gadījumiem.