Afleveringen
-
Trīs sezonu laikā podkāstā "kā ir būt" notikušas 98 sarunas – tās ir vairāk kā 100 stundas piepildītas ar apmēram 3000 jautājumiem, kas pēc atbildēm liek lūkoties dziļumā. Šī ir noslēdzošā un svarīgākā saruna.
Paldies, ka tu esi un klausies “kā ir būt”.
Paldies arī Latvijas Radio, kas darīja kā ir būt iespējamu.
Paldies Reinim Budzem, kurš darīja kā ir būt dzirdamu.
Paldies Elizabetei, Namedai, Kristiānai, Esterei, Valērijai, kuras darīja “kā ir būt” piesātinātāku.
Paldies Valteram Aišpuram, kurš darīja “kā ir būt” redzamu un Ievai Lasmanei par tā turpināšanu.
Un paldies Elīnai Baltskarai un Jānim Ķīnastam, kuri radīja “kā ir būt”. -
Podkāstā “kā ir būt” trīs gadu laikā bijušas 97 sarunas par jaunību. Uz tām atskatāmies noslēdzošajā, 98. sarunā ar vecvecmāmiņu Stefāniju Klētnieci (75) , kura nepilnus 50 gadus strādā bērnudārzā un brīvo laiku velta ceļošanai.
“Nevar salīdzināt tā laika bērnus un šā laika tos 20 gadus. Biju naiva, liekas dumja, nu, tagad, šodien, man liekas, bērni ir daudz gudrāki, man liekas, bērns piedzimst, viņš jau ir gudrs, viņš jau ir pilnīgi citādāks,” saka Stefānija, salīdzinot savu jaunību ar mūsdienu jauniešiem. Viņasprāt, bērni joprojām paliek bērni, taču mainījusies ir vide, kurā viņi aug, un tas ievieš savas korekcijas.
Stefānijas mūžs bijis bagāts un, kā viņa pati saka, piedzīvotas ir visas krāsas. Viņa raksta dienasgrāmatu un reizēm pārdomā, kā dzīve izskatītos, ja būtu pieņemti citi lēmumi. Uz jautājumu, kā zināt, ka tiek iets pareizais ceļš, viņa atbild: “Ej nu sazini. Aiz katra līkuma ir atkal kaut kas cits!”. Viņa uzsver, ka pieņemot lēmumus, jāuzklausa citu padomi, taču galavārds paliek katram pašam. “Vai es gribētu to pašu izdzīvot? Nē! Es gribu dzīvot uz priekšu!”, uzsver Stefānija.
Runājot par pieaugšanu, viņa atzīst, ka joprojām var sev uzdot jautājumu – vai es esmu pieaugusi?! Viņa joprojām paliek bērns saviem vecākiem pat tad, ja viņu vairs šeit nav, joprojām mēdz šaubīties par pareizajiem lēmumiem.
Stefānijas aizraušanās ir ceļošana. “Man patīk, gribās, patīk redzēt, baudīt citas zemes un mazlietiņ arī atslēgties no ikdienas,” viņa stāsta, pieminot, ka šobrīd no Eiropas nav redzējusi tikai Portugāli, Lielbritāniju un Islandi. Ceļot gan viņa sāka tikai tad, kad bērni jau bija izauguši un dibinājuši paši savas ģimenes.
Noslēdzošā “kā ir būt” saruna par bagātu mūžu, ar atgādinājumu “Reāli skatīties uz dzīvi kā tādu, ar pozitīvu skatienu”. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Nepaspējusi aptvert oktobrī iegūto vēža diagnozi, Anna Marta Burve (25) decembrī negaidīti zaudēja tēti. Viens notikums pēc otra, lika viņai pārvērtēt – “Kas ir laiks? Un cik tas daudz ir atvēlēts jebkuram no mums?”.
“Tā pieredze, kāda bija brīdī, kad man pateica, ka “Jā, Jums ir vēzis,” tā bija pilnīgi citādāka, kādu es jelkad to būtu iedomājusies.” Marta stāsta, ka uzzinot diagnozi un paredzēto ārstēšanu, atliek to tikai pieņemt, jo tas ir vienīgais, kā izdzīvot. Sarunā viņa atzīst, ka “Protams man bija domas, kāpēc ar mani? Man ir 25 gadi un man ir vēzis. Kāpēc? Kāpēc citiem nav? Kāpēc tieši man?”, taču paskaidro, ka slimība viņai ir ļāvusi saprast, ka nekas dzīvē nav pašsaprotams.
Marta uzskata, ka sabiedrība, pievēršot tik lielu uzmanību produktivitātei, ir ļoti sabojājusi savu izpratni par laiku. “Plānot dzīvi līdz katrai dienai, pa stundām, man liekas, ka tā nav patiesīga dzīves dzīvošana. Patiesīga dzīves dzīvošana ir uzticēšanās sev, un varbūt pat visvairāk ieklausīšanās sevī.” Slimība aizveda viņu pie atziņām, ko nozīmē rūpēšanās par sevi – lai arī vissliktākajos brīžos “mēs ļaujam sev būt slikti”.
“Dzīve ir dialektiska, vienlaicīgi vienmēr būs sliktās un labās lietas,” uzsver Marta dodot piemērus – ir slikti, ka viņai ir vēzis, bet ir labi, ka viņa to zina un var ārstēt. Pēc diagnozes saņemšanas, viņa sākusi daudz vairāk rūpēties par sevi, mainot arī savu izpratni par to, ko tas vispār nozīmē. “Lai tu rūpētos par laiku, tev ir jārūpējas par sevi un par to, kas tu esi dzīvē un ko tu dzīvē dari.”
Sarunā Marta jautā “Vai laiks var pastāvēt, ja neesmu es, un vai es varu pastāvēt, ja nav laika?” un stāsta, kā pazuda laika izjūta brīdī, kad viņa uzzināja, ka mūžībā devies viņas tētis: “‘Vienlaicīgi ir sajūta, ka es neeksistēju laikā, bet, ka tajā pašā laikā, laiks eksistē bez manis un skrien kaut kur, pavisam tālu prom.” Lai gan, viņasprāt, ir labi, ka pasaulē nekas nav mūžīgs, “attiecībā, protams, uz saviem mīļajiem, tā sajūta par to, ka viņi var izbeigties, nav patīkama”. -
Zane Gaiķēna (29) četrpadsmit gadu vecumā tika pie pirmā zirga – pirms un pēc skolas devās uz stalli un jau tajā brīdī dzīvnieku vajadzības lika virs savām. Tagad viņa studē veterināriju, turpina rūpēties par saviem un arī glābj citu pamestus zirgus.
“Ja mans dzīvnieks ir laimīgs – es esmu laimīga,” saka Zane par gandarījumu, ko nes darbs ar četrkājainajiem draugiem. Lai gan viņas ģimenē neviens nenodarbojās ar zirgu audzēšanu, viņa pamatskolas laikā ieguva savu pirmo zirgu. Tik agri sākot rūpēties par dzīvniekiem Zane iemācījās, ka pašas “vēlmes nav pirmajā vietā, nekad. Vienmēr pirmajā vietā ir tava zirga vēlmes un vajadzības.” Lai gan tas ir ļoti grūti, viņa atzīst, ka “Tā ir tāda nesavtīga un savā ziņā beznosacījuma mīlestība, tu nevari no tā atteikties. Tas ir tāpat, kad tu neatsakies no sava bērna, tikai tādēļ, ka tev ir grūti – bet tev ir grūti, bet tu no viņa neatsakies.”
Viņa uzskata, ka dzīvniekiem piemīt daudzas īpašības, pēc kurām cilvēki ikdienā tiecas, piemēram, dzīvot te un tagad. “Tā pat nav īsti atšķirība, tas ir vienkārši tas, kas dzīvniekiem vēl joprojām ir vēl palicis un mēs varbūt esam aizmirsuši – kā būt, kā būt patiesam tajā brīdī, kurā mēs esam.” Vēl īpaša ir četrkājaino draugu vērība – Zane stāsta, ka no dzīvniekiem neko nav iespējams noslēpt, tajā skaitā emocijas.
Sarunā Zane dalās ar īpašu stāstu par ķēvīti Rū, kura piedzima ar traucējumiem visās četrās kājās. Kad gan viņas mamma, gan saimnieki no Rū atteicās, Zane saņēma zvanu ar lūgumu palīdzēt. “Tas, kas man liekas visīpašākais par Rū, laikam jau ir tas, ka viņai piemīt tik ārkārtīgi izteikta dzīvotgriba,” saka Zane, atskatoties uz nepilno gadu, kas pavadīts sarežģītā ārstēšanās procesā.
“Man liekas, ļoti svarīgi ir saprast, ka dzīvnieks nav mūsu tāda tiesība. Mums nav tiesības turēt dzīvnieku, ja mums nav iespējas par viņu parūpēties, tā ir privilēģija.” Zane uzsver, cik svarīga ir empātija jebkurās rūpēs – arī attiecībā uz dzīvniekiem. Studijās un praksē viņa nereti novēro, ka saimnieki nesaprot savu mājdzīvnieku vēlmes un vajadzības. “Tad mēs esam tādi, kā dzīvnieku, ne gluži advokāti, bet dažkārt dzīvnieku balsis,” viņa komentē veterinārārstu darbu. -
Žurnāliste Inese Liepiņa (28) bērnību pavadīja vidē, kur galvenais jautājums bija – “Kā es varu izdzīvot un tikt no šī ārā?”. Lai gan lēmums studēt žurnālistiku nebija apzināts, tagad tas ir veids, kā viņa palīdz mazāk aizsargātajiem. Inese uzsver, ka viņai rūp cilvēki un pamatvajadzības ir jānodrošina ikvienam – arī vislielākajiem neliešiem.
“Man tas pašvērtējums bija ļoti zemu un es kaut kā jutos vainīga par tiem apstākļiem, kur es esmu. Lai gan pēc tam, kad es izaugu, tas arī bija viens no tiem transformējošiem posmiem, kad es sāku apzināties to, ka tas, kur es biju bērnībā, mana ģimene – tas nav kaut kas, ko es varēju izvēlēties, līdz ar to, man nav jāuzņemas vaina par to,” stāsta Inese. Viņa atceras, ka, viņa aizstāvējusi savu ģimeni, piemēram, citiem bērniem stāstot, ka sveces viņi dedzina, jo mīl to gaismu, nevis tāpēc, ka mājā nav elektrības.
To, ka viņa grib būt žurnāliste, Inese saprata tikai pēc studijām. “Visi tie apstākļi, kas bija man apkārt lika vienmēr cīnīties par sevi, nevis domāt: “Kādi talanti man ir?” vai “Kādi hobiji man varētu būt?”. Domāt par savām velmēm viņa sāka tikai tad, kad bija ieguvusi pamatu zem kājām. “Es jau biju pabeigusi augstskolu un sāku strādāt, kad es sāku saprast, kādas ir manas vēlmes un, ka man drīkst būt vēlmes, un, kas man nepatīk un, ka ir lietas, kas man drīkst nepatikt.” Sarunā Inese dalās ar notikumiem, kas transformēja viņas domāšanu par sevi un apkārtējo pasauli.
Inese uzsver, ka viņai ļoti rūp cilvēks. “Pat ja tu esi lielākais nelietis, joprojām iestāšos par tavām tiesībām piekļūt izglītībai, medicīnai un ēdienam, jo tās ir pamatlietas, kas cilvēkam ir vajadzīgas.” Žurnālistes darbs viņai ir iespēja palīdzēt citiem, radīt nozīmīgas pārmaiņas ilgtermiņā. Taču tas arī izaicina, jo nākas saskarties ar daudz dažādām “īstenībām” un ieraudzīt realitāti, kas mēz būt nepatīkama.
“Bieži vien patiesība ir ļoti sarežģīta,” atbild Inese par situācijām, kad cilvēki izvēlas ticēt meliem. “Man šķiet, ka cilvēki nereti izvēlās citas patiesības, jo tās dod vieglas atbildes uz grūtiem jautājumiem.” Vēl viena lieta, ko cilvēki nereti piemirst ir tas, ka “īstenība nav iekalta akmenī, tā mainās.” Sarunā Inese ne tikai skaidro, kāpēc viltus ziņas uzvar, bet arī iesaka, kā izveidot savu informācijas patērēšanas higiēnu. -
Aivim Pīlēģim (29) pirms pandēmijas dzīvoklī bija vien daži augi, bet pēc – apmēram 300 podiņi, kuru aprūpēšana prasīja vienu dienu nedēļā. Sarunā viņš stāsta par paša augšanu ar bipolārajiem traucējumiem, patstāvību, ko iemācījās Āfrikā un kā aizraušanās ar augiem kļuvusi par viņa pamatdarbu.
“Vieglāk ir atdzīvināt augu, ja viņš ir izkaltis, nekā pārliets. Un šis varētu būt par to, ka nevar uzņemt sevī pārāk daudz un ir jāšķetina tas, ko tu vēlies uztvert, ko tu sevī ielaid – tas varētu būt tāpat arī ar cilvēkiem,” stāsta Aivis. Neskatoties uz grūtībām un lūzuma brīžiem, ko viņš pieredzējis, sadzīvojot ar bipolārajiem traucējumiem un pieņemot savu seksualitāti, viņš nav zaudējis savu pozitīvismu. Viens no viņa prieka avotiem ir dzīvības brīnums, ko viņš ierauga, rūpējoties par augiem.
“Es negribu būt sabiedrībā un ar cilvēkiem, kuri mani nomāc, jo man pašam ir ar to problēmas bijušas,” Aivis saka, komentējot, ka viņš ir tas cilvēks, kurš autobusā smaida svešiniekiem un gribētu, lai tādu ir vairāk. Viņaprāt, cilvēkiem ir jāpiebremzē ar pārsteidzīgu pieņēmumu veidošanu. “Pirmais, par ko es domāju, satiekot kādu – tas ir cilvēks. Pirmām kārtām, tas ir cilvēks, un tikai tad, viss pārējais.”
Aivis salīdzina cilvēkus un augus, iedrošinot, ka mirkļos, kad zūd cerība, vajag “tā pat, kā ar spraudenīšiem: nolauzt, atkal likt zemē un mēģināt no jauna, un dzīt saknītes.” Viņš uzsver, ka ikviens var lūzt vairākas reizes, bet tāpat arī atkal augt! Pats par sevi Aivis saka" "Es turpinu augt. Un es zinu, ka tas process nekad nebeigsies. Es vienkārši turpināšu sevi pilnveidot.”
Sarunā viņš stāsta, kā rūpējas par augiem pats un iesaka to darīt citiem. Atbildot uz jautājumu, kādi ir, viņaprāt, lielākie mīti par augu pasauli, viņš saka: “Ko es nevaru ciest ir tas, ka ir sliktās puķes un labās puķes. Nu, nav tādas sliktās puķes!” -
Ekstrēmais sportists, dizaineris Raimonds Prūsis (30) savu ikdienu līdzsvaro ar meditāciju. Pēc incidenta ar bēgšanu no policijas, viņš nolēma krasi mainīt savu dzīvi un pievērsties garīgai pilnveidei, kas sakņojas austrumu kultūrā. Šobrīd gan meditatīvām tējas ceremonijām, gan inline skrituļošanai viņš pievēršas ar mērķi izkopt, meistarot katru mazāko detaļu.
“Es atceros, kad es pēc tā kritiena krasi mainīju savas izvēles, es pārstāju dzert, pārstāju pīpēt, bet, tajā pašā laikā, manī sāka augt arī nosodošas domas pret pasauli un citiem cilvēkiem: “Tagad es esmu vislabākais, jums jāskatās kā es tagad daru! Es esmu visgudrākais!” Man bija tā tieksme mācīt citus,” stāsta Raimonds par laiku pirms deviņiem, gadiem, kad viņš sāka meklēt ceļus, kā sevi pilnveidot. Viņš atzīst, ka šobrīd vairs neskatās uz pasauli ar savtīgām acīm, domājot, ka vienīgais mērķis ir īstenot savas ambīcijas.
Viņaprāt, jebkas var būt meditācija, ja tā tam pieiet. Pēdējos gadus Raimonds īpaši nodevies tējas kultūras pētīšanai un aizvien regulārāk veido tējas ceremonijas gan sev, gan draugiem. Viņam tas ir veids kā ieskatīties sevī, radīt mirkli klusumā un atcerēties par vērtībām, kas viņam ir svarīgas. “Ir tāds teiciens – tēja un Dao ir viena garša. Un es savā ceļā vienkārši tiecos pēc Dao.”
Raimonds stāsta, ka meditācija kā darbība vien nav tā, kas pilnveido. “Pilnveidošanās ir – ja tev kāds parāda dūri vai pasaka kādu rupju vārdu, tu vari saglabāt mieru.” Viņš uzsver, ka “nevar meklēt ārpus sevis.” Šobrīd viņš meditācijas principus ievieš ikvienā lietā, ko viņš dara – tajā skaitā skrituļošanā, kas vienbrīd viņam šķita nesavienojama ar garīgām praksēm.
Sarunā klausies gan Raimonda stāstu par lūzuma punktu pēc bēgšanas no policijas un deviņu gadu garo pārmaiņu ceļu. -
Kad pirms četriem gadiem Amanda Priedīte (26) uzzināja, ka ir stāvoklī, viņas partneris uzstāja, ka jāveic aborts. Taču “lauvu mātes instinkts ieslēdzās” un viņa nemaz neapsvēra tādu domu – kopš tā brīža viņa ir vientuļā mamma ar bērnu, pārstāvot izplatītāko ģimenes tipu Latvijā* – vientuļā vecāka ģimene.
Uz jautājumu, kas Amanda nevar būt, tāpēc, ka ir vientuļā mamma, viņa atbild: “Es nevaru būt tētis un to es sev agri sapratu un sapratu, ka man nav šī loma jāaizstāj. Man nav jābūt 2 vecākiem. Es esmu mamma un es esmu laba mamma, labas mammas izpildījumā.” Viņa uzsver, ka “tu jau pats izvēlies, kāda mamma tu būsi, neatkarībā no tā vai tev ir otra puse, kas tev palīdz vai nav.”
Tāpat Amanda stāsta, ka pati cenšas neradīt bērnam sagrozītu priekšstatu par tēva un vīrieša tēlu kopumā – “Kāds tas priekšstats radīsies par tēti vispār kā par tēlu, tas jau ir tīri kādā sabiedrībā un kādā cilvēku lokā es viņu turēšu.” Viņa stāsta, ka nevienā brīdī sarunās nevaino bērna tēvu. “Nav vērts vienkārši dusmoties, jo tu dienas beigās sev pāri dari, nu, dusmojoties. Ne tev no tā labums, otram cilvēkam ne silts, ne auksts no tā, ka tu uz viņu dusmojies.
Viņa pati gan uzsver, ka viena viņa nav – šo gadu laikā liels atbalsts ir bijusi ģimene un draugi. “Mirklī, kad es tiku pie dēliņa tas bija jautājums, cik daudz es pati prasīšu to palīdzību vai pieņemšu.” Viņa iedrošina visus jaunos vecākus nebaidīties uzticēties apkārtējiem cilvēkiem, būt gana drosmīgiem un nekaunēties lūgt apkārtējo atbalstu.
Amanda neko nenožēlo, viņa saka: “Es uzskatu, ka es esmu ar bērnu tikai vairāk ieguvusi. Absolūti cita prizma, kā tu uz lietām raugies un vērtība, un prieks, un viss pārējais.” Un aicina citus neveicināt nevajadzīgus stereotipus, kad uzliek kādam zīmogus, par to, cik pareiz vai nepareizs ir viņa dzīves modelis.
*Balstoties uz Centrālās statistikas pārvaldes 2021. gada datiem, izplatītākais ģimenes tips Latvijā ir vientuļā vecāka ģimene - 24 % ģimeņu bija viens vecāks (visbiežāk māte) ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem. -
Krišjānis Grīnbergs, zīmola “Karl Walter Tools” autors, pats sevi sauc par laucinieku un nažu meistaru. Viņaprāt, ir svarīgi būt godīgam pret sevi un citiem par lietām, ko vēlamies darīt – “Darīt nevis tāpēc, ka tā vajag, bet darīt tāpēc, ka tu saproti, ka tas ir labākais, ko tu vari izdarīt”.
“Būt godīgam pret sevi – tas nozīmē to, ka dienas beigās man nav konflikts ar savām paša domām, ar savu sirdsapziņu, vai es esmu izdarījis pareizi vai nē.” Viņš uzsver, ka patiesa un autentiska dzīve dod mieru un pārliecību, ka viss būs kārtībā. Sarunā rodas iespaids, ka Krišjānis pats ir atradis savu patiesuma punktu. Viņš arī atzīst, ka pats nekad nemānās, ja vien tas nav līdzeklis, lai kādam sagādātu pozitīvu pārsteigumu.
Arī nažu veidošana ir daļa no patiesuma. “Kad rokas kustās, tad prāts ir mierīgs,” Krišjānis stāsta par savu ikdienu, iepazīstinot ar nažu gatavošanas procesu un to, kā līdz šādai profesijai nonācis. Sākumā tas bija hobijs, lai atslēgtos no ikdienas ritma. Pēc draugu iedrošinājuma, Krišjānis to pakāpeniski pārvērta par nodarbošanos. “Noticēšana sev laikam veidojas tajā momentā, ka ir skaids, ka katrs nākamais ir vai nu labāks vai ne sliktāks par iepriekšējo,” viņš stāsta, komentējot izaugsmi septiņu gadu laikā.
Sarunā Krišjānis stāsta, kad nazis no instrumenta kļūst par ieroci, un kā mums katram pašam būt labākam ķieģelītim lielajā sabiedrības sienā. Viņaprāt, šobrīd mums visiem trūkst vienotas saistvielas – spēja ieraudzīt kopējo, kā arī godīgums – reizēm arī kā spēja atzīt neziņu. “Tev ir jābūt tev pašam visu laiku,” atgādina Krišjānis, sakot, ka tas nenozīmē, ka mēs nemaināmies, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, bet tie visi esam mēs – vismaz tā vajadzētu būt.
Šajā epizodē rāma un dziļa saruna par patiesumu, truliem nažiem un cilvēkiem, kā arī patiesību, kas griež visasāk. -
Dārta Katrīna Birkmane (20) iztiku pelna, radot NFT jeb neaizstājamos blokķēžu žetonus. Podkāsta sarunā viņa stāsta par kriptovalūtu pasaules aizkulisēm – izaicinājumiem un ieguvumiem, ko tā sniedz – un reflektē par mākslinieka karjeru digitālajā laikmetā.
Šobrīd Dārta studē Latvijas Mākslas akadēmijas 1. kursā, taču, pa ceļam uz augstskolu, savā planšetē rada darbus, ko pārdod digitālā formā. Viņa apzinās, ka izvēlētais karjeras ceļš ir netipisks, un piebilst, ka “vispār pasaulei vai augstās mākslas pasaulei pret NFT ir nedaudz vēl tāda nievājoša attieksme, jo tas vēl nav pilnībā integrējies, tā ir kaut kāda jauna lieta.”
Kā daudzas jaunas lietas, arī NFT joprojām ir nestabils fenomens, kura nākotne nav skairda. Lai gan Dārta uzskata, ka, ja reiz cilvēki tik daudz laika pavada digitālajā vidē, ātrāk vai vēlāk pieaugs vēlme tajā iegūt arī īpašumu. “Skatoties uz kaut kādiem pēdējiem 2 gadiem, man mentālās veselības līkne un kripto līkne ir bijušas tādas diezgan līdzīgas,” komentē Dārta, skaidrojot, ka lielākais izaicinājums ir neparedzamība.
NFT tirgū izteikti svarīgs ir mārketings – tas nozīmē, ka svarīgāka par mākslu nereti ir māksla pārdot. “Būtībā kāds, kurš visu laiku ir online varbūt pat pārdot varētu labāk savus darbus, nekā kāds, kuram ir skaisti darbi, bet kurš ieiet tur reizi dienā uz 20 minūtēm.” Nepārtrauktā būšana tiešsaistē uzliek arī savus noteikumus: “Ir vajadzīga tā pozitivitāte un es nedrīkstu izlikt kaut kādu neapmierinātību vai kaut kādu savu sāpi online vidē. Nu ja mans darbs ir mārketings, kur tas tur iederas?”
Šajā epizodē saruna ar mākslinieci par šo profesiju mūsdienās. -
Luīzes Jansones (30) pārliecinoši uzsākto karjeras ceļu pārtrauca mentālās veselības izaicinājumi – depresija, paškaitējums, atkarības un trauksme. Šajā epizodē stāsts par to, kā ir dzīvot tumsā, kad apkārt ir daudz gaismas, un kā ir izvēlēties – aiziet ar draugiem vakariņās vai samaksāt terapeitam.
“Ir kaut kāds kupols vai kaut kas, kur tu esi ieslodzīts un gaisma pie tevis nenonāk,” Luīze raksturo depresiju. Lai gan iedīgļus tam viņa redz jau senāk, ārstēšanās procesu Luīze uzsāka pirms sešiem gadiem. Tajā laikā viņai šķita, ka “tas būs tā ātri un viegli, un es tur tā aiziešu bišķiņ pie terapeita, padzeršu zāles, un tas viss tūlīt pat atrisināsies, un tāpēc drusku paciesties jau var. Bet sešus gadus vēlāk…Es esmu turpat.”
Šajā periodā viņa daudzkārt sev jautājusi – “Ok, bet kur lai es tam ņemu naudu?”. Luīze stāsta: “Tad man arī nāca virsū histērijas par to, vai es varu atļauties 50 centu kefīru, vai nevaru, jo vajadzēja iet pie psihoterapeita.” Sarunā viņa dalās ar piedzīvoto ārstēšanās procesu arī ambulatori, kas radīja vilšanos mentālās veselības ārstēšanas sistēmā Latvijā.
Kopumā apkārtējo cilvēku attieksme pret mentālās veselības problēmām ir ļoti dažāda. Luīze ir novērojusi, ka jauni cilvēki ir saprotošāki. Taču viss atkarīgs arī no problēmas, piemēram, kamēr depresija un trauksme ir apunātas tēmas, par kurām cilvēki aizvien vairāk izglītojas, atkarība joprojām ir ļoti stigmatizēta. Viņa tic: “Ja mana vecmāmiņa varēja to pieņemt, tad ikviens to var pieņemt.”
Luīze atzīst, ka nu jau viņa ir zaudējusi cerību justies labāk un drīzāk sadzīvo ar faktu, ka šis ir tas, kāda viņa ir. “Es vienkārši gribu būt laimīga. Ne tādā izpratnē, ka es vienkārši tur spriņģoju apkārt un lecu aiz priekiem gaisā, bet vienkārši – esi, un tev ir labi." -
Kas ir iedvesma, ja noņemam no tās popkultūras klišejas? Kā ir nejust neko? Podkāstā “kā ir būt” 2023. gadu iesākam kopā ar dziesminieci Keitiju Bārbali, kura pagājušajā novembrī izdeva albumu “Akmens Dievs”.
Vārds iedvesma Keitijai neraisa īpaši pozitīvas asociācijas – “Cik var par to iedvesmu! Jo ir sajūta, ka tam jābūt kaut kādam salkanam stāstam vai kaut kam klišejiskam. Bet pēc definīcijas tā nemaz nav”. Runājot par saviem iedvesmas avotiem, māksliniece nosauc pati sevi. “Tas ir viss tas, kas ir manī, no kā tas arī iznāk ārā,” viņa uzsver.
“Mums jau visu laiku, katru dienu, 24/7 ir attiecības ar sevi, vai mēs to gribam vai nē. Bet ir cilvēki, kas varbūt pat par to neaizdomājas un kas sevi vispār neredz kā cilvēku, ar kuru būtu vērts runāt un veltīt tam laiku, lai iedziļināties viņā,” saka Keitija. Viņasprāt, cilvēkiem vajadzētu vairāk palūkoties pašiem sevī. Iespējams tur ir vairāk kā spējam iedomāties.
Keitija sarunā dalās pieredzē par radīšanas procesu un to, cik svarīga ir atzinība no citiem. Viņai galvenais ir būt patiesai pret sevi: “Es uzskatu, ka kaut ko, kas ir nācis to tiešām tīras vietas uzreiz var atpazīt starp kaut ko, kas ir falšs un neīsts. Tad es nesatraucos, jo es zinu, kas tas, ko es radu tas ir kaut kas ļoti kvalitatīvs un īsts, un unikāls.”
Sarunas noslēgumā dziesminiece stāsta par savām attiecībām ar emocionālo veselību – piedzīvoto depresiju un apātiju, kā arī periodu, kad nācās iepazīt, kā ir just gan patīkamas, gan nepatīkamas emocijas. “Ja tu ignorē lietas, tu mūžīgi ignorēsi. Var pilēt mājai jumts, bet ja tu to ignorēsi, tad vienā brīdī tas iebruks. Un tā ir tava izvēle – vai sākt remontēt to jumtu vai vienkārši ļaut, lai visa māja sabrūk,” saka Keitija. -
Beāte Bēvalde (29) ir viens no cilvēkiem, kurš pēc 24. februāra Ukrainas cilvēkiem ziedo ne tikai naudu un mantas, bet arī savu laiku, sirdi un dzīvi. Viņa ir daļa no biedrības “Tavi draugi”, un "kā ir būt" sarunā dalās ne tikai ar gandarījumu, ko sniedz palīdzēšana, bet arī ar ziedošanas tumšajām pusēm.
“Es esmu tāds cilvēks, kurš diezgan bieži aizmirst pats par sevi, kas laikam ir ne tā labākā īpašība, un diezgan bieži atceras par visiem citiem,” uzreiz saka Beāte, skaidrojot, cik viegli viņa, gribot palīdzēt citiem, izdara pāri pati sev. Arī uz sarunu viņa ierodas pēc teju negulētas nakts, taču tas nav lielākais izaicinājums – Beāte stāsta, ka sāpīgākais ir laiks, ko viņa nespēj veltīt savam dēlam. “Pat ja viņš saka, ka saprot, man tāpat ir tā milzu sajūta, ka viņam iztrūkst ļoti liela daļa manis.”
Katra cilvēka motivācija ziedot un brīvprātīgi darboties ir cita, taču Beāte ir pamanījusi, ka lielākā daļa ar to aizpilda sirdī kādu tukšumu. “Tu arī to dari tāpēc, ka tu zini, kā ir tad, ja tev kaut kā nav.” Nereti tieši praktiska darbošanās – mantu šķirošana vai ziedotāju sagaidīšana – likvidē maznozīmības sajūtu, tās vietā ļaujot ieraudzīt padarītu darbu, kas reāli palīdzēs kādam cilvēkam. Viņa uzsver, ka tā gandarījuma un prieka sajūta nav salīdzināma ar neko citu.
Sarunā Beāte stāsta par cilvēkiem, kuri pārmet, ka kāds kādam nepalīdz, taču klusē, kad viņiem pašiem uzdod jautājumu – vai tu palīdzi? Viņa vēlētos redzēt līdzcilvēkus mazāk vienaldzīgus, saprotot, ka ziedošana ne vienmēr nozīmē mantisku palīdzību, reizēm lielāko atbalstu varam sniegt ar savu rīcību vai atbalstošiem vārdiem.
“Labi cilvēki ir tie, kas, pirmām kārtām, neaizmirst sevi un tas nav gluži tas pats, kas domāt par sevi, tikai par sevi. Neaizmirst par sevi!” atgādina Beāte gan pati sev, gan ikvienam citam. -
Tuvojoties šī gada labdarības maratonam “Dod pieci!” podkāsta “kā ir būt” saruna par mazotni ar vienu no studijas dīdžejiem – mūzikas producentu Edgaru Vilcānu (22), kurš par savu dzimteni sauc divas valstis – Latviju un Ukrainu.
“Kad man bija kaut kādi 3 mēneši apmēram, es jau gulēju aizmugurējos mašīnas sēdekļos un braucu no Kijivas uz Rīgu,” stāsta Edgars, iepazīstinot ar savas dzīves pirmajiem gadiem. Viņs paguva uzsākt skolas gaitas Latvijā, taču drīz ar ģimeni pārvācās uz Kijivu, kur nodzīvoja līdz pat Krievijas iebrukumam Ukrainā šī gada 24. februārī. Šī diena izmainīja visu Edgara dzīvi – viņam nācās bēgt no savām mājām, pamest sakārtoto dzīvi, lai sāktu visu no jauna Latvijā: “Man bija lieli plāni uz dzīvi un kā vienā mirklī viss aprāvās. Tā arī tagad es saprotu, ka nav vienkārši jēgas man burtnīcā sarakstīt, ko es kādā mēnesī daru.”
Sarunā Edgars dalījās ar atmiņām no savas bērnības un stāstiem par to, kādu pasauli šobrīd mācās bērni Ukrainā. Viņaprāt, bērniem ir jaļauj saglabāt “roza brilles” un jānosargā iespēja justies labi, neskatoties uz to, kas notiek apkārt. “Man tā sanāca, ka visas tās rozā brilles pašas vienkārši nokrita, kad vajadzēja. Man vajadzēja saņemties un mēģināt palīdzēt ģimenei, un man nebija laika tur, nezinu, sēdēt maliņā kaut kur raudāt,” Edgars stāsta par pieredzi savā bērnībā.
“Vecāki sēž telefonā, gaida, kad bombardēšana beigsies, bērni jau sadraudzējas savā starpā un par kaut ko pļāpā, skraida, spēlējas utt.” Tāda dauzviet Ukrainā ir realitāte, taču Edgars piebilst, ka šie ir skaistie stāsti, jo daudzi bērni neatgriezeniski ir zaudējuši vienu vai abus vecākus, draugus, mājas. Tur par bērnu varoņiem ir kļuvuši Ukrainas bruņotie spēki – bērni “redz tos cilvēkus kā Spaidermenu, kā Betmenu, kā amerikāņu bērni redz kaut kādās multenēs supervaroņus, tā tagad ir īstie varoņi tur.”
“Bet īstenībā es esmu no visas sirds pateicīgs par visu, ko Latvija ir man iedevusi, par visiem cilvēkiem un notikumiem,” saka Edgars, pieminot arī iespēju pievienoties labdarības maratonam “Dod pieci!”.
Jau ziņots, ka sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!” jau devīto gadu notiks īsi pirms Ziemassvētkiem, no 16. līdz 22. decembrim, sešarpus diennaktis jeb 158 stundas raidot no īpašas stikla studijas pilsētvidē, Doma laukumā, Rīgā. Solidarizējoties ar ukraiņu tautu, kas Krievijas karadarbības dēļ bija spiesta doties bēgļu gaitās, “Dod pieci!” šogad aicina sabiedrību atbalstīt Latvijā nonākušos ukraiņu bērnus. Latvijā šobrīd atrodas vairāk nekā 35 tūkstoši ukraiņu bēgļu. Pēc Iekšlietu ministrijas aplēsēm aptuveni 31% no visiem ukraiņu bēgļiem Latvijā ir bērni. Vairāk par labdarības maratonu uzzini – dodpieci.lv .
-
Krista Marta Kundrate (20) pirms 4 gadiem negaidīti zaudēja tēti – stipro tēlu, kurš dzīves laikā šķita neievainojams. Sarunā viņa dalās ar skumjām, dusmām un pieņemšanu, ko piedzīvojusi sēru procesā – no slimnīcas gultas nāves brīdī līdz šodienai.
“Man tajā gadā bija 9. klases izlaidums un mēs skatījāmies izlaiduma bildes. Protams, tētis tur bija, un tad es sapratu, ka 12. klases izlaidumā viņa vairs nebūs, manā augstskolas izlaidumā viņa arī vairs nebūs. Tas bija pirmais mirklis, kad es sapratu, ka nākotnē viņa vairs vienkārši nebūs,” stāsta Krista par to, cik lēnu veidojas apziņa par zaudēto. Lai gan bēres bija viens no skumjākajiem brīžiem, kad lietas bija vislielākās asaras, viņa atzīst, ka ar to nekas nebeidzas.
Pēc tēta nāves Krista citādi skatās uz attiecībām ar apkārtējiem. “Es īstenībā diezgan ilgi pēc tēta nāves sevi šaustīju,” viņa stāsta, skaidrojot, ka īsi pirms tēta aiziešanas viņi abi bijuši sastrīdējušies. Laiku nevar atgriezt atpakaļ. “Ir vienkārši jācenšas izbaudīt, es teiktu. Jācenšas pavadīt laiks ar tuviem cilvēkiem un arī ikdienas steigā neaizmirst par viņiem.”
“Tad, kad cilvēks aiziet, tu sāc ļoti ticēt, ka ir kaut kas augstāks un ka tas tētis tomēr kaut kur ir, viņš nav pazudis pavisam. Tāpēc man vienmēr ir tāda sajūta, ka viņš ir tepat.” Krista sarunā stāsta par reizēm, kad tēta neesamību izjūt visvairāk. Tas nav tikai mirkļos, kad prātā atgriežas pozitīvas atmiņas par kopā piedzīvoto. Arī par praktiskajiem darbiem, ko ierasti mājās darīja tētis, tagad rūpes jāuzņemas Kristai ar mammu un māsu.
Krista atzīst, ka šobrīd pasaules nestabilitāte arī viņai pašai liek justies mainīgi. “Es vienkārši gribētu zināt, vai es būšu laimīga nākotnē,” viņa saka, daloties šaubās par tagadni un nākotni. -
Helēnai Robežniecei (22) ir vieglāk atkailināties fiziski, nekā emocionāli. Viņa aktīvi darbojas Onlyfans un podkāstā dalās ar to, kā no sava ķermeņa nemīlēšanas nonākusi vietā, kur kailumam liekama vienādības zīme ar ērtumu.
Onlyfans ir sociālais tīkls, kas galvenokārt tiek izmantots maksas seksuāla satura publicēšanai. Helēna stāsta, ka erotiska satura veidošana ir vismaz uz pusi palielinājusi viņas pašpārliecinātību. “Jebkurai sievietei, manuprāt, būtu jāaiziet uz fotosesiju kaut vai apakšveļā, jo tu pēctam paskaties uz sevi no pilnīgi cita skatapunkta. Tu uz sevi paskaties kā uz iekārojamu objektu. Tā sajūta ir ļoti patīkama.” Sarunā viņa dalās tajā, cik daudz nācās strādāt ar savām domām, lai pieņemtu savu ķermeni. Taču ar to nepietiek – ir jāiegulda arī fizisks darbs. Helēna izvēlējās savu ķermeni ne tikai pieņemt, bet arī mainīt gan nodarbojoties ar sportu, gan veicot krūšu palielināšanas operāciju.
Helēna stāsta, ka, lai gan daudzi domā, ka tur meklējami tikai pilnībā kaili cilvēki, patiesībā naudu iespējams pelnīt ar bildēm peldkostīmā. Arī viņa pati nolēmusi publicēt tikai bildes apakšveļā vai ļaujot priekšmetiem aizegt viņas dzimumorgānus – “Man ir tā robeža, kurai es neeju pāri, kuru es zināju, ka es nekad nepārsniegšu, jau pirms es vispār piereģistrējos tajā platformā. Un es to ari nelauzīšu, lai arī cik daudz spiediena es saņemtu no cilvēkiem, kas ir gatavi maksāt nezinu cik daudz.”
Viņasprāt, salīdzināt sevi ar citiem ir sliktākais, ko cilvēks var darīt. Helēna atzīst, ka arī pati ir bijusi upuris skaistuma ideāliem. “Es nezinu, kas notiek tajā brīdī, kad tie ideāli visu laiku mainās un tu visu laiku tiem gribi sekot. Kaut kur tajā visā tev ir jāatrod tas savs – savs ideāls, kāds tu gribi būt,” uzsver Helēna, kurai ir grūti iedomāties, ka ir sievietes, kuras skatās uz viņu kā mērauklu, ar ko salīdzināties.
“Man liekas, ka emocionālā atkailināšanās ir daudz kailāka lieta, nekā vienkārši fiziski atkailināts ķermenis”. Sarunā cenšoties atklāt savu personību, Helēna atzīst, ka iespējams ar fizisko kailumu viņa kompensē emocionālo slēpšanos. “Man ir vieglāk uzlikt kaut kādu masku sev virsū, nekā stāstīt cilvēkam, kas man ir noticis vai kas mani uztrauc. Nereti man arī tagad liekas, ka visas tās fotosesijas, tas viss – katrā fotosesijā es uzlieku kaut kādu citu masku un dienas beigās tev ir tāds – kas tad īsti esmu es? Kurš no visiem tiem cilvēkiem?”
Šajā epizodē saruna par to, ko dzirdam reti – kailuma emocionālo dabu. -
Vai laukos var nopelnīt miljonu? Jaunais lauksaimnieks Valters Zelčs (25) uzskata, ka reģionu piedāvātais potenciāls ir apjomīgs, tikai tas prasa daudz lielāku uzņēmību un gribasspēku: “Es teiktu, iespējas ir abās vietās, bet Rīgā tās tādas vienkāršākas un mazāk varbūt atalgojošas, nekā laukos.”.
Valters pats turpina savas ģimenes iesākto un rūpējas par saimniecību Tukuma pusē, taču viņš zina arī daudzus cilvēkus, kuri “uzbūvējuši no nulles un tik tiešām ir izveidojuši skaistas, spēcīgas saimniecības, tādas, kurās ir prieks uzturēties.” Šobrīd apvienojot gan darbu birojā Rīgā, gan uz lauka kombainā, viņš atzīst, ka, zemes kopšana nereti sniedz lielāku gandarījumu. Pat pēc lapu grābšanas uzreiz ir redzams ieguldītā darba rezultāts. “Kad tu aizbrauc uz laukiem un visu dienu nolasi akmeņus vai kaut ko nocilā, tev vakarā ir tik fantastisks miegs un tās visas delikātās mūsdienu pilsētas problēmas kaut kur pagaist.”
Sabiedrība aizvien vairāk aizmirst pārtikas ķēžu vitālos posmus, uzskata Valters. Cilvēki dusmojas uz traktoriem, kas lēni brauc pa ceļu, bet vai viņi iedomājas, ka tie ir cilvēki, bez kuriem viņu vakariņu galds būtu tukšs? Cieņa ir nepieciešama visiem, arī lauksaimniekiem pret zemi. “Ja tu neesi gatavs saimniekot ilgtspējīgi, respektīvi, neesi gatavs vismaz atdot augsnei to, ko tu esi no tās paņēmis, tad tev nebūtu jāsaimnieko.” Valters uzskata, ka ir jāmeklē ilgtspējīgi risinājumi, lai rūpētos par zemes auglību, taču jāatceras arī par fundamentālo uzdevumu – saražot tik daudz, lai paēdinātu cilvēkus.
Ar stingru nostāju, Valters atzīst, ka viņš ir saimnieks ne tikai savā zemē, bet arī savā dzīvē. “Visas šīs te lietas, ko es dzīvē daru, ir loģiskas manu lēmumu sekas (..) Ja es kaut ko izlemju, es tā arī rīkojos un, tātad, tas ir bijis man lēmums – es esmu savas dzīves saimnieks.” No vectēva un tēva mācoties darba ētiku, viņš ar prieku turpina pilnveidoties, iegūt akadēmiskas zināšanas lauksaimniecībā, lai darītu labāko ko iespējams.
Šajā “kā ir būt” epizodē saruna par mūsdienu lauksaimniecību un cilvēkiem tajā. -
Dizaineri Paula Pasīte-Muiteniece (24) un Martins Muitenieks (26) četru mēnešu laikā pašu rokām uzbūvēja māju, izmantojot tikai dabīgus materiālus, un no Rīgas pārvācās uz Papi. "Kā ir būt” sarunā pāris dalās ar fiziskajiem un mentālajiem izaicinājumiem, kam gājuši cauri, lai tagad nelielo namiņu sauktu par savām mājām un būtu pārliecināti, ka abi kopā var paveikt neiespējamo.
Papes skaistuma ieskauto piecu metru augsto koka namiņu sedz lauzts niedru jumts. Tā būvniecībā izmantoti tikai dabīgi materiāli un šis lēmums procesā lika izgudrot pašiem jaunu siltinājumu – niedrbetonu. Sarunas sākumā pāris iepazīstina ar praktisko būvniecības procesu un to, kā terase tapa no jūras izskalotām laivu piestātnēm un šķūnītis par vienu eiro.
Paula stāsta, ka, lai paātrinātu darbu gaitu, pāris speciāli sevi padarīja par bezpajumtniekiem: “Mēs trīs mēnešus nodzīvojām treilerī. Bet nevis tādā lielajā treilerī, bet tādā, ko var pielikt pie veglās automašīnas un aizstumt kaut kur. Sanāk kaut kur trijos kvadrātmetros – mēs divi ar diviem kaķiem.” Šaurā sadzīve, fiziskais darbs, emocionālās grūtības, kas notika paralēli abu skolas noslēguma darbu veidošanai pārim kļuva par izaicinājumu, kas viņus satuvinājis un stiprinājis. “Kad tu esi uzbūvējis kopā četros mēnešos māju ar pirms tam neeksistējošiem materiāliem, kā piemēram to pašu niedrbetonu, tad liekas – kas uz šīs pasaules nav izdarāms? Viss ir izdarāms!”, apstiprina Paula.
“Pārvācoties uz laukiem, mums tika dots tāds milzīgs spēļu laukums, kurā mēs varam darīt, ko mēs gribam un veidot telpas cik uziet, un veidot to vidi vispār kopumā tādu, kādu mēs to gribam,” stāsta Martins. Rezultātā viņi ir radījuši vietu, kur katrs stūrītis ir pašu radīts un tas veido unikālu piederības sajūtu. “Kad tu pats esi ielicis savu domu, savu spēku un visu pats izplānojis, un izdarījis, vienkārši tā enerģija ir pilnīgi cita,” piebilst Paula, “Es nekad mūžā nevarētu iedomāties dzīvot kaut kur citur!".
Pāris ir pārliecināts, ka, ja iekšā ir vēlme, tad nevajag baidīties – ir jābūvē un ir jāatkāpjas no pilsētas. Tas ir būtiski arī klimata krīzes dēļ: “Mēs uzskatām, ka katrs pats atstāj savu pēdu un mēs, nedomājot par to, ko citi dara, mēs paši skatāmies uz savu dzīvi – kā mēs varam atstāt to pēdu, lai mums nebūtu jānožēlo?”, saka Mārtiņš.
Sarunā iepazīsti pāri, kuru mērķtiecība iedvesmo piepildīt savus sapņus! -
Māksliniece, dzejniece un galvenās lomas atveidotāja filmā “Neona pavasaris” Marija Luīze Meļķe (25) podkāsta “kā ir būt” sarunā atzīst bailes no narkotiku lietošanas un dalās pārdomās par to, kā uzturēt veselīgas attiecības pašam ar sevi.
Filma “Neona pavasaris”, kur Marija Luīze ne tikai atveido galveno varoni, bet arī piedalījusies scenārija radīšanā, vēsta par pagrīdes reivu kultūru Rīgā. Sarunā māksliniece stāsta par savu pieredzi elektroniskās mūzikas pasākumos – viņai lielāko baudu sniedz pusmeditatīvas stāvoklis, ko sniedz mūzikas ritms. “Man, piemēram, ir bijis konkrēti bail lietot narkotikas. Jo es jau ar tādām grūtībām tolerēju jebkādus spēcīgākus impulsus, tad man ir bijis pa īstam bail, kas ar mani notiktu, ja es, piemēram, sašņauktos,” komentē Marija Luīze, skaidrojot, ka narkotiku lietošanas kultūra ir klātesoša un diemžēl pašai nācies saskarties arī ar skumjām situācijām draugu lokā. “Narkotikas var kļūt par pamatproblēmu, bet es kaut kā neticu, ka ar viņām kaut kad sākas problēmas.” Viņa stāsta, ka, dzīvojot starp skaidru prātu un reibumu, veidojas iekšēja sadrumstalotība.
Viņasprāt, mēs dzīvojam sabiedrībā, kur būšana apzinātam par savām sajūtām un ieklausīšanās tajās ir radikāls solis. Māksliniecei pašai ir ļoti svarīgi regulāri “pakāpties atpakaļ”, nodoties refleksijai un ļauties iekšējiem procesiem. Tāpēc viņa cenšas savu dzīvi nepārslogot ar dažādām nodarbēm: “Ja es aizraujos un esmu ļoti nodarbināta, tad drīz vien es kaut kā attopos atrāvusies no kaut kāda iekšējā kodola. Kaut kādās visās darīšanās aizskrējusi un nesaprotu, kur es sākos un kur es beidzos, kā es vispār īsti jūtos.”
Atklātā un emocionālā sarunā Marija Luīze stāsta, kā rūpējas par attiecībām pašai ar sevi un neļaujas spoguļoties citu viedokļos. Kā vienu no pēdējā laika būtiskākajām atziņām viņa izceļ: “Sevi noliedzot cilvēks patiesībā ir visegoistiskākais, jo viņš nerisina savas iekšējās grūtības un problēmas, un tādā veidā neizbēgami liek ciest visiem cilvēkiem, kuriem viņš ir svarīgs.”
-
Vai radio ir miris? Par to “kā ir būt” sarunā reflektē Mārtiņš Pabērzis (18) – viens no šī gada Pieci.lv DJ skolas audzēkņiem. Viņaprāt, “nodarbošanās ir slikta tad, ja nav iespēja klausīties mūziku”.
Mārtiņš mūziku apzināti klausās, pēta un recenzē, uzticoties gan radio dīdžeju ieteikumiem, straumēšanas servisu algoritmiem un citu klausītāju ieteikumiem. Viņa pieteikums Pieci.lv DJ skolai ir mēģinājums iefiltrēties radio vidē, ko viņš redz kā iespēju apvienot sirdij tuvu aizraušanos ar profesionālu nodarbošanos.
Viņš izceļ, ka pats ir viens no piemēriem, kas liek uzskatīt, ka video nav nogalinājis radio. Ja reiz viņam un citiem jauniem cilvēkiem ir interese par šo mediju, tad nav pamata domāt par radio nāvi. Taču Mārtiņš atzīst, ka arī viņa dzīve vairāk dominē straumēšanas servisi.
“Mūzika ir viss, ko cilvēks var iztēloties,” saka Mārtiņš, skaidojot, ka diez vai mūzikai kādreiz pienāks beigas – lai gan radīts jau tagad ir netverami daudz. Taču ir mūzikas žanri, kuru kvalitāti viņš apšauba – “Ja mūziku raksta dators vai robots (..) – vai tā līdz galam ir māksla? Par to var noteikti diskutēt.”
Šajā epizodē saruna par mūziku – tās klausīšanos, spēlēšanu, radītajām emocijām un mākslas apdraudējumiem. - Laat meer zien
