Afleveringen

  • Man ir ļoti rūgti domāt, ka arī izsūtīto latviešu pēcnācēji ir pakļauti Krievijas propagandai un šobrīd karo pret Ukrainu, tā saka kinorežisore Dzintra Geka, kura Krievijā vairs necer filmēt. Par unikālo dzimtas stāstu un Sibīrijas braucienos pārdzīvoto, horizontālā koda lietu televīzijā un "Vienotības" aplokšņu algu skandālu saruna ar Dzintru Geku Laikmeta krustpunktā.

    Sibīrijas bērni atceras, ka čekisti nav ļāvuši viņu mammām skatīties apkārt, kad lopu vagonos veduši ģimenes uz Sibīriju. Tomēr mammas teikušas saviem bērniem: "Atskaties, meit, cik Latvija ir skaista un paturi to prātā!" Latviešu mātes Sibīrijā turpināja ticēt Latvijai, ticēt savai valstij un iemācīja to arī bērniem. Tie bija briesmu, pazemojumu, nabadzības un nāves gadi, kurus daudzi Latvijas iedzīvotāji pieredzēja Sibīrijā un citās izsūtījumu vietās. Bet vēl ir Sibīrijas bērni, kuri tur redzēto atceras. 

    Režisore Dzintra Geka jau krietnu laiku dokumentē Sibīrijas bērnu likteņstāstus, kopā ar viņiem Krievijas plašumos izstaigājusi izsūtīto moku ceļus un pēdējās atdusas vietas. "Mums vajag uzklausīt Sibīrijā dzimušo latviešu bērnu stāstus, tos pārdomāt un darīt visu, lai ar mūsu tautu nekas tāds vairs nekad neatkārtotos." Tā ir teikusi režisore Dzintra Geka. Ar viņu saruna Laikmeta krustpunktā.



    Kad jūs pēdējo reizi bijāt Krievijā un kas no šī brauciena jums šodien ir acu priekšā, kas palicis prātā?

    Dzintra Geka: Pēdējoreiz Sibīrijā mēs bijām 2019. gadā, un kaut kā tā liktenīgi iznāca, ka tajā gadā maršruts bija izplānots uz Noriļsku, tālāk pa citiem Krievijas apgabaliem. Kas man palicis prātā? Tas ir pie Lomes ezera, kur ir lēģera vieta, kur 1945. gadā nokļuva Baltijas valstu artilērijas virsnieki. Un gandrīz visi arī aizgāja bojā. Un par to uzzināja tikai 1991. gadā, kad kāds cietumsargs, lēģera sargs bija ieracis kaut kādu zīmīti vai pudeli, kur atrada to papīru un kur tas bija aprakstīts. Tā vieta bija aizaugusi. Krievi vienmēr saka, ka viņi kopj kapu vietas un visus tos melus, ko Krievija saka, protams. Tā vieta bija aizaugusi, un mēs nedrīkstējām arī viņu apkopt. Tad mūsu kuģīša kapteinis pabrauca kādu pus kilometru kuģīti tālāk, un mēs tur lavījāmies ar saviem cirvjiem un darbarīkiem un to kapavietu sakopām. Iepriekšējā gadā lietuvieši bija sodīti un sodīti bija vietējie, kas bija veduši uz turieni. 

    Un tad ir vēl prātā arī Šmita kalns, kurš jau daudzus gadus skaitījās, ka viņam ir kaut kāds remonts vai renovācija tai vietai. Tas nozīmē to, ka, ka viss ir jāaizmirst, jāiznīcina. Bet nu, protams, es nevaru arī neteikt to, ka bija vienmēr cilvēki, kas arī palīdzēja mums. Taču no 2014. gada attieksme pret mums ļoti izmainījās. Tajā pašā Noriļskā 2010. gadā, kur mēs tikām uzņemti pilsētas muzejā un tur vietējā administrācija kāds atnāca un satika mūs, un visādā veidā palīdzēja mums ar pārvietošanos un braukšanu, 2019. gadā es saņēmu vēstuli, ka mēs netiekam gaidīti, jo mēs ar dubļiem apmētājam Krieviju. Tāda attieksme.

    Pēdējais brauciens 2019. gadā. Jūs pieļaujat, ka jūsu filmēšanas grupai un vispār latviešu žurnālistiem un dokumentālistiem, kas vēlas fiksēt Sibīriju un izsūtījuma vietas, tas varētu būt arī bijis pēdējais brauciens, zinot šībrīža Putina Krieviju?

    Dzintra Geka: Man tā grūti to būtu pateikt. Katrā ziņā es domāju, ka jā, un nebūtu ieteicams tur braukt, jo mēs arī tos daudzos gadus, ka braucām un neticamā veidā arī filmējām tik daudzās vietās, tas bija pateicoties tam, ka vienmēr tika nokārtoti papīri par to, ka mēs braucam uz kapavietām. Grupā bija vienmēr 25 līdz 30 cilvēki un pa plašo Sibīriju katram bija kāds tuvinieks, kas bija izsūtīts, nu varbūt arī atgriezies. Šādā veidā mums nevarēja it kā formāli aizliegt, taču Omskas apgabalā neatļāva pat fotoaparātus izņemt, ne kameras. Bet mēs bijām ar diviem mikroautobusiem. Mēs jau arī ar gadiem kļuvām arvien viltīgāki, un nevis negodīgi, vai pārkāpjot kaut kādus likumus, tomēr viltīgāki, lai brauktu ar diviem mikroautobusiem.

    Bet jūs jau nefilmējāt krievu militāros objektus, vai tur poligonus, jūs filmējāt kapus un krustus.

    Dzintra Geka: Mēs filmējām cilvēkus.


    Tas, ka jūs Krievijā kaut kur klajā laukā izņemiet kameru vai fotoaparātu, tas nenozīmē, ka jūs to drīkstiet darīt. Jo varbūt, ka tur ir kāds objekts un jūsu nezināšana nav nekāds attaisnojums. Mēs arī Maskavā tikām aizturēti.


    Jūs, braucot uz Sibīriju, filmējot, protams, esat tikusies arī ar ļoti daudziem krieviem. Kas, jūsuprāt, ir ar viņiem noticis, kas ir aizmiglojis prātu, ka tik daudzi ir par Putina. Nupat arī tā saucamās "vēlēšanas" - var neticēt tiem 90%, bet skaidrs, ka viena liela daļa Krievijas iedzīvotāju ir par Putinu. Un vēl trakāk - viņi atbalsta šo karu pret Ukrainu.

    Dzintra Geka: Es domāju, katrai tautai ir sava mentalitāte un krievu tauta ir atšķirīga mentāli no latviešiem, no baltiešiem. Un vēl būtu jāmin tas, ka tā saucamā patriotiskā audzināšana, kas bieži vien tiek apsmieta, un atceros 90. gadu sākumā arī, ka mēs teicām - patriotisms, nacionālisms, tie bija tādi, it kā tu nedrīksti tā tik klaji teikt. Tad Krievijā bērniem jau ar mātes pienu visu laiku šo patriotismu, nacionālismu... Viņš tiek ieaudzināts skolās, bērnudārzos. Mazie visu laiku tiek dresēti. Tagad jau tas ir tāds absurds, ko mēs redzam, viņi tur ar kaut kādām šautenēm staigā.

    Piecgadniekam jau armijas forma...

    Dzintra Geka: Bet viņi tādi ir. Un, protams, man ir ļoti rūgtas pārdomas, atceroties to, ka tur ir latviešu pēcnācēji un viņu bērni, un viņu mazdēli droši vien arī ir karā. Mēs taču tik daudz, braucot ar vilcieniem dienām, trīs dienas, četras dienas ar kuģi, mēs satikām daudzus, arī jaunus cilvēkus. Atceros, ka vilcienā Blagoveščenska - Krasnojarska tur arī bija armijas puiši, un viņi tur ar ar konserviem dalījās, un...  Taču tad, kad sākās karš, es arī sarakstījos ar vairākiem žurnālistiem, kas ir mums palīdzējuši, un daļa, protams, arī latvieši Sibīrijā, viņi neatbild, protams, ne uz kādām īsziņām.

    Tieši pēc kara sākuma?

    Dzintra Geka: Protams. Tomēr tie žurnālisti… Es no sākuma domāju, ka viņi tā kā joko. Mums tāds viens draugs bija, kas regulāri brauca uz Latviju arī, ka viņš sāka šo propagandu stāstīt par to, ka viņi tomēr cīnīsies līdz galam pret nacismu un fašisms "ņeproidjot". Un es domāju, ka viņš tā kā joko. Tad es viņam rakstīju, ka varbūt tu gribi braukt uz Latvijas pusi. Tad tur bija tāda sašutuma vētra, un tad viņš rakstīja, ka viņš tic krievu karavīriem un ka krievi pasauli atbrīvos no fašisma un nacisma. Un tad vēl pēc kādām divām nedēļām viņš atrakstīja, ka viņa draugs krita Ukrainā un ka mēs esam tagad ienaidnieki. Es saprotu, es viņam teicu, ko tavs draugs no Soļikamskas darīja Ukrainā? Nu, jā, viņš aizgāja cīnīties pret nacismu. Tātad tas prāts ir pilnīgi tāds savādāks.

    Daudz ir tādu cilvēki, kuriem jūs kontaktējāties šo gadu garumā, kuri vairs nevēlas runāt ar jums, vai varbūt jūs nevēlaties ar ar viņiem runāt. Un tie kontakti faktiski ir kopš kara sākuma zuduši arī ar latviešu pēcnācējiem tur?

    Dzintra Geka: Kopš kara sākuma viņi ir zuduši. 19 gadu laikā tajos braucienos ir simtiem un simtiem cilvēku satikti, bet viņi ir vienmēr bijuši atturīgi. Tie, kas ir nu, teiksim, kaut kādos jau tādos augstākos amatos, sevišķi, ja tu strādā administratīvajā aparātā, vienalga pašvaldībā vai kaut kur citur. Nu ja tu esi sādžā tikai vienkāršs cilvēks vai pensionārs, tas ir savādāk, bet, protams, ka lielais vairums no viņiem arī neraksta. Bet viņi ir vienmēr bijuši atturīgi. Mēs parasti arī "vatsapā" tikai  kaut kādu informāciju - būsim tad un tad un par kaut kādām konkrētām lietām, par braucieniem. 

    Tad, kad mēs bijām tur uz vietas, tad tad viss bija savādāk - draudzība un pasēdēšana. Bet arī 2019. gadā mēs aizbraucām uz tādu sādžu, nekur nebija viesnīcas, jo ir likums, ka tu drīkst palikt tikai oficiālā viesnīcā vai tur, kur tev uzreiz paņem pasi, ieskanē aizsūta uz orgāniem attiecīgi. Un tur nebija. Un tajā sādžā mēs arī noturējām kapavietā pie Selgas Jankovskas kapa, kur mēs daudzus gadus bijām braukuši pie tās ģimenes, un viņas dēls ir nu pagastvecis, vai kā viņš tur saucās tajā lielā sādžā.  Tur mūs arī viss izmitināja un bija brīnišķīga, un vakariņas kopā, un pirtis, un viss, un nākošā dienā, protams, bija FSB klāt un pratināja viņus tur. Tas viss ļoti nepatīkami, vai ne, un mēs arī vienā citā vietā kaut kur arī nebija viesnīca, tur arī otrā rītā, tur gan mani sagrāba, par to, ka es esmu pārkāpusi likumu, ka vesela grupa ir tātad atbraukusi. Par laimi, mani izglāba tas, ka tajā viesu namā, kur mēs palikām, tur nebija ne skanieris, ne tas fakss viņiem nebija, un tad viņi tur attiecīgi laikam matiem izrēķinājās.

    Filmējot Sibīrijā, jūs esat apmeklējusi arī daudzas mūsu izsūtīto pēdējās atdusas vietas un piemiņas vietas. Jau stāstījāt, ka iespēju robežās centušies tās sakopt. Tagad pēdējā laikā ļoti satraucošas ziņas no Krievijas var redzēt, kur viņi sāk postīt šīs piemiņas vietas. Piemēram, es redzēju poļu karavīriem un citiem represētajiem ņem nost krustus, ņem nost piemiņas zīmes. Vai ir kādi signāli, ka arī šīs latviešu vietas var sākt ciest?

    Dzintra Geka: Bet, protams, bez signāliem mēs to zinām. Vienīgā vieta, kas ir cienījami saglabājusies, ir Novojuginā pie Lielā Vasjuganas purva, kur... bija organizācija, ko Āboltiņš vadīja, un arī tāds Kārlis Bērziņš, un tādi brīvprātīgie entuziasti brauca. Viņi tādu pamatīgu akmeni pie purva nolika, un tur ir iekalti visi tie vārdi, kas netālu no Kargasokas, kur gājuši bojā, un daudzi cilvēki arī pat atrod. Es esmu sūtījusi arī fotogrāfijas no šī pieminekļa, kur cilvēki atrod savu tuvinieku vārdus, par kuriem viņi neko nezināja. Bet, protams, ka viņi to visu nogāzīs, izpostīs, izputinās. Vai tad kāds šaubās.

  • Es varbūt pārspīlēju, bet ir sajūta, ka mēs dzīvojam priekškara situācijā un paši vien šo nedrošību esam veicinājuši, saka žurnālists un teātra darbinieks Ojārs Rubenis. Par darbu Propagandas redakcijā un "Labvakar" zvaigžņu stundu, par operas un teātra leģendām, krievu valodas lietošanu un čekas maisu ēnu saruna ar Ojāru Rubeni Laikmenta krustpunktā.

    "Es jau kādu laiku protu novērtēt dzīvi." Tā nesen kādā publiskā sarunā ir teicis žurnālists Ojārs Rubenis. "Ir aizgājis diezgan daudz līdzcilvēku, krietni jaunāku par mani. Skatos uz kapakmeņiem, rēķinu un priecājos par katru laika posmu, ko esmu pārdzīvojis. No rītiem pamostos un esmu laimīgs, ka varu pats pakustēt, katru vakaru, gultā ejot, pasakos liktenim, ka varēju nodzīvot šo dienu. Vēl mēģinu sev atbildēt uz jautājumu – kā esmu to nodzīvojis? Cik daudz laba esmu izdarījis, cik slikta, cik cilvēku aizvainojis, cik patiesības esmu varējis pateikt, cik noklusējis, kur biju konformists, kur ne – man tas ir riktīgi svarīgi."

    Par labo un slikto, patiesībām un noklusēto, par bērnību Smiltenē, raidījumu Labvakar, pieredzēto teātra direktora amatā un pasauli šodien saruna ar žurnālistu Ojāru Rubeni.



    "Mēs dzīvojam šobrīd briesmīgā un trakā laikā," tā šobrīd, vadot sarunu vakarus kopā ar Arni Krauzi un Valteru Krauzi, cilvēkiem saka Ojārs Rubenis, jo tieši tā šobrīd jūtas.


    "Es tieši tā jūtos, un es tieši tā arī teikšu. Es domāju, ka mēs dzīvojam trakā laikā, bet traks varbūt nav tas īstais vārds, es domāju, ka patiesi mēs dzīvojam ļoti briesmīgā laikā," atzīst Ojārs Rubenis. 


    "Es esmu dzimis pagājušā gadsimta vidū, lai cik tas jocīgi neskanētu, bet es nekad neiedomājos, ka nāksies mums piedzīvot karu. Un es jūtos, lai cik mierīgi mēs šobrīd nebūtu Latvijā, es jūtos tādā priekškara situācijā, un es tur neko nevar izdarīt sev. Es atceros visus tos stāstus 50. gadu beigās, kurus man nācās noklausīties, un visas tās problēmas, kurām mani vecāki un vecvecāki ir izgājuši cauri, un man ļoti daudz kas asociējās ar to. Tad, kad es, piemēram, vakar satieku vienu producenti no Krievijas, kura aizbēga arī uz Vāciju, kur strādāja kopā ar Kirilu Serebreņņikovu. Viņi tagad visi ir Vācijā. Kad viņa man stāsta par to, ka viņai ir informācija, ka Krievijā kaut kur tālumā tiek būvētas nometnes, tad es nevaru par to nedomāt.

    Es domāju, ka mēs dzīvojam briesmīgā laikā, un tas briesmīgais laiks ir vēl dubultā tāpēc, ka 30. gadu beigās likās, ka tas nav iespējams, visi dzīvoja pilnasinīgu dzīvi, Latvija tā kā plauka, un, neskatoties uz diktatūrām, visām lietām, kas tur bija, tomēr viņi atdzīvojās, mēs bijām Eiropā iekšienē, mēs gājām uz priekšu. Es nevaru teikt mēs ar tevi, bet tā laika cilvēki, kas centās. Kad es paskatos vecos videomateriālus, tāpat bija problēmas, ļoti daudz bija problēmu, bija nabadzīgi cilvēki un visādi gāja, bet kaut kā bija tā cerība uz priekšu, un tad - bladāc, ienāca krievi, sāka Hitlers, ienāca krievi, sākās Otrais pasaules karš, to visu pārdzīvoja. Tagad, pēc tiem gadiem, mums liekas, ka mums tas nevar notikt, un tā man ir tā briesmīgā sajūta. Mums visu laiku ir tā sajūta, ka nu taču nav iespējams! Mums ir NATO, mums ir piektais pants, mēs esam drošībā, viņi mūs aizsargās. Paldies, Vairai Vīķei un Kristovskim, un visiem tiem, kas tur strādāja pie tā, lai mēs būtu Eiropas Savienībā, lai mēs būtu NATO. Bet man nav uzticības visam, un tā ir mana sajūta."

    Tu biji "Panorāmas" studijā tiešajā ēterā, kad notika omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Tu esi intervējis omoniešus, esi intervējis čekistu, tu esi intervējis prokuroru Dzenīti un ko tik vēl ne. Un tas bija arī laiks, kad krievu armijas zābaki vēl staigāja pa Latviju. Un toreiz tiešām, kā tā laika aculiecinieki saka, tas viss varēja pagriezties arī krietni savādāk. Es šobrīd jūtos daudz drošāk, nekā, šķiet, tu juties 1991. gadā "Panorāmas" studijā vai puča dienās.

    Ojārs Rubenis: Ir tāda jocīga sajūta, ka tanī brīdī, kad tu esi iekšā tai skrējienā, tev patiesībā nav [bail]. Man nebija nekāda baiļu sajūta, man nebija nekāda nedrošības sajūta. Man drīzāk bija cerību sajūta. Visu to, ko tu noskaitīji, ko mēs darījām, tas galarezultātā vainagojās, piemēram, ar Skrundas lokatoru, kur man to pasākumu nācās vadīt. Bet tas bija tas skrējiens par to, ka tu ej uz priekšu un tu esi iekšā, tu dari to, apzinies.


    "Labvakar" jau arī sākās no tādām epizodēm. Nebija jau doma par to, ka tagad mēs cīnīsimies riktīgi par neatkarību, mēs viņu sasniegsim. Tas viss... Tas akmens vēlās, vēlās, vēlās, vēlās, vēlās, kamēr viņš ievēlās lielā jūrā, un to jūru sabangoja. Tur ir varbūt tā tava sajūta, jo tu esi krietni jaunāks un tu to laiku piedzīvoji savādāk, pie televizora ekrāna pārsvarā. 


    Tagad man ir tā sajūta cita viena apsvēruma dēļ, ka mēs neesam par tiem gadiem mācījušies. Tā man ir tā briesmīgā sajūta. Ja es paskatos kino vai vienu vakaru rādīja, kā Somijā ir izbūvējuši savus bunkurus, kur apakšā ir sporta zāles, kuri nav vienkārši izbūvēti bunkuri, bet viņi ir drošībai, cilvēkiem, kur notiek lietas. Kur sporto, kur jaunieši iet, kur ir tusiņu klubi.

    Mēs 30 gados esam tā kā peldējuši pa straumei, iekāpuši Gaujas augštecē un brīnišķīgi peldējuši līdz jūrai, visi jutušies laimīgi. Malās ir saimniecības, malās ir dzirnavas, vēl kaut kas, vēl kaut kas, un mēs par to neesam domājuši. Un tagad mēs esam sasistas siles priekšā. Tā ir mana sajūta, tas ir tikai mans viedoklis, un tas mani dara ļoti nemierīgu.

    Sarunās Ojārs Rubenis ir teicis, ja pienāks x stunda, viņš nekur nebrauks, cīnīsies līdz pēdējam. 

    Ojārs Rubenis: Kaut gan zini, tie vārdi... Kad tev pienāk tas tā x stunda, un tad tu saproti, ko un kas. Es zinu, ka mani bērni, kuri šobrīd nav Latvijā, viņi tur kliegs, brēks un tā tālāk. Bet pagaidām man tāda nostāja, man ir tas vecums, ka man nav vairāk ko zaudēt, un es patiesībā arī neuztraucos par sevi. Daudzi mani draugi jau ir zem zemes un viņi ir jaunāki par mani, un es par to bieži piedomāju.


    Es drīzāk uztraucos par visiem, un ne tikai par saviem bērniem un mazbērniem, es uztraucos par visiem Latvijas bērniem un mazbērniem. Tas mani uztrauc daudz vairāk, jo manā vecumā es jau to dzīvi kaut kā esmu pieredzējis un labāk vai sliktāk nodzīvojis. Bet par viņiem es uztraucos. Un tāpēc man ir tā sajūta.


    Tā sajūta man rodas diendienā tad, kad es klausos dažādus liekulības par to, kā politiski mēģina izlavierēt starp to kur, kas, kā, ko mēs celsim, ko mēs necelsim, neizlīdzsvarojot galveno - kā pasargāt cilvēku, tai skaitā nevienam līdz galam neizskaidrojot, vai mums ir kaut vai sabiedriskajās raidorganizācijās, es neesmu redzējis, kaut vai viens cikls par to, ko mēs darītu, kā mēs ietu, kurš rajons uz kurieni brauktu, ko darītu, kam būtu jābūt līdzi, kur būs dzeramais ūdens, kur būs tas. Un man ir šī nemiera sajūta.

    Noteikti ir daļa klausītāju, kas šobrīd domā, vai tas Rubenis tomēr nepārspīlē?

    Ojārs Rubenis: Es pārspīlēju, bet es uzskatu... Tas ir tā kā mīlestībā, ja tu esi šausmīgi iemīlējies, tad kāpēc nedāvināt daudz ziedus, kāpēc iet ar vienu nabaga tikai rozīti? Dāvini, kamēr tu vari, daudz ziedus, un, ja tu nevari, tad tu nes to vienu rozīti. Jā, es varbūt arī pārspīlēju. 

    Arī pirms nedēļas mūsu bruņotie spēki, mierinot sabiedrību, teica: mēs šobrīd dzīvojam drošībā, mums ir NATO, un arī Krievija šobrīd ir ļoti vāja pie mūsu robežām.

    Ojārs Rubenis: Es neapšaubu neko. Es neapšaubu pilnīgi neko, ko saka, bet es domāju, ka nevajag tracināt pasauli un nevajag tracināt Latvijas iedzīvotājus ar nereālām lietām. Protams, nevajag teikt, ka tūlīt būs karš un rīt nāks iekšā. Bet ir otra lieta, kas, man liekas ļoti svarīgi, ir būt gataviem. Nu tu taču arī nevari strādāt, ja tu neesi sagatavojies šai intervijai, tu vienkārši nevari to darīt, tu nevari iet vakarā lasīt ziņas, ja tie nav priekšā, par ko tu lasīsi tās ziņas.

    Vēl vairāk, es zinu, ir virkne manu kolēģu arī sabiedriskajos medijos, kuri šobrīd iziet vai ir izgājuši arī īpašas apmācības, kā rīkoties stundā x, kur būt, no kurienes ziņot.

    Ojārs Rubenis: Man ir viens piemērs, un es esmu sabiedriskajā radio, un ceru, ka to neuztvers slikti, bet tas bija tas brīdis, kad pēkšņi pārtrauca raidīt radio, un tad es atceros, Aidis Tomsons, kuru es ļoti cienu, un man ļoti patīk viņa raidījumi, un es vispār esmu Latvijas Radio pirmās programmas fans, un "Brīvā mikrofona" fans, es ļoti daudz klausos. Mašīnā man patiesībā ir tikai tas, jo mani tas visvairāk interesē. Un tanī brīdī arī Aidis savā studijā sāka analizēt, es neatceros pat, ar ko, kā tad tas varēja notikt, mēs neesam gatavi... Draugi mīļie, es biju tādā šokā tanī brīdī, tāpēc ka


    90. gadā, kad bija barikādes, 91. gada, kad bija pučs, tas bija immediately, kā saka, tas bija sekundes desmitdaļā, ka skaidri zināja, uz kurieni jāpārslēdzas, ka ir papildus stacija, ka tur momentā var pieslēgties. Tagad, šinī digitālajā laikmetā, kad no mājām var pieslēgties... Nē, pirmkārt, sēdēt stundu un nevienam neko neteikt, un jau tiešām tāda baiļu sajūta rodas cilvēkos. Es atceros, man sieva saka: tu zini, radio neraida, pēkšņi radio nerāda.


    Tas ir svarīgs arī aspekts, kas parāda, cik svarīgs ir sabiedriskais radio, sabiedriskie mediji. No šī gadījuma, es ticu un zinu, jau arī radio kolēģi ir izdarījuši secinājumus. Bet karš ir aktualizējis un sakāpinājis daudzus jautājumus saistībā arī ar medijiem, un man pašam tas viedoklis īsti vēl nav noformulēts par to, vai sabiedriskajos medijos ir jābūt krievu ziņu redakcijām, vai sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai, krievu žurnālistikai. Kāda ir tava attieksme? Skatoties arhīvus, redzēju, ka, piemēram, 91. gadā tu biji "Panorāmas" studijā, bet tev blakus bija arī žurnālists Mihails Popkovs, kurš to, ko tu runā latviski, tulko arī krieviski, lai to saprot arī krievu auditorija. Tolaik ziņas bija svarīgos brīžos paralēli latviski un krieviski, lai saprastu visi. Bet, protams, ir pagājuši daudzi, daudzi gadi. Vai arvien sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai?

    Ojārs Rubenis: Ļoti sarežģīts jautājums. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka tuvāko divu gadu laikā, maksimums trīs gadu laikā mums tomēr vajadzētu palikt un pāriet tikai un vienīgi uz latviešu valodu. 


    Mēs paši esam ļoti daudz līdzvainīgi, tai skaitā es pats. Tad, kad mani kāds uzrunā uz ielas krieviski, es neviļus atbildu krieviski. Man ir ļoti daudz draugu, kuri zina arī latviešu valodu, un es nesaprotu, kāpēc es automātiski pāreju uz šo krievu valodu. Un es tagad pat to mācos to nedarīt. Es domāju, ka ir pienācis laiks.


    Es domāju, ka ne šodien un šobrīd šajos bīstamajos apstākļos, es domāju, ka nē. Man liekas, ka kādu brīdi mums ir jāstrādā abās valodās, kādu brīdi mums ir jādod maksimāli daudz informācijas. Un es pat piederu, es zinu, ka mani par to kritizēs nacionāli ļoti noskaņoti, bet tad, kad es nācu uz Radio četri [LR4], es tomēr atļaujos runāt krievu valodā, jo es zinu, to klausās krievu auditorija. Nu, tā ir arī tāda..., ja mani intervēja, piemēram, Amerikā, tad es mēģināju, varbūt mana angļu valoda nav tik laba, es mēģināju tomēr atbildēt angliski, nevis caur tulku. Bet tas ir dažādi. Bet es domāju, ka nu, divi gadi, jā, un tad mums ir jāpāriet. Ir šiem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, skaidri un gaiši jāsaprot, ka viņiem ir jāzina latviešu valoda.

    Šinī brīdī, kamēr kara laiks, man liekas, ir svarīgi pateikt, ka viņi ir līdzatbildīgi par Latviju tāpat kā mēs, un no viņiem ir ļoti daudz kas atkarīgs šobrīd. Un tāpēc, man liekas, pilnīgi skaidri ir jāpasaka: draugi mīļie, ja jūs nedarīsiet to, to, to, turpmāk jums būs slikti, ja jūs nedarīsiet to, to, to, turpmāk mums visiem būs slikti. Un vai jūs gribat piedzīvot to, kas ir Ukrainā? Vai jūs gribat savus bērnus sūtīt karā? Jūs to negribat! Tad darīsim visu to kopā! Šai pozīcijai, man liekas, ka ir jāizmanto tās iespējas un tad ir kaut kādā brīdī jānogriež. Es esmu par latviešu valodu, protams.

  • Zijn er afleveringen die ontbreken?

    Klik hier om de feed te vernieuwen.

  • Kad mazmeitai izstāstīju par OMON, viņa dabūja desmit, jo izrādījās, ka klasē neviens par tādu neko nezina – atzīst Rita Aksenoka, kas bija šīs un arī citu skaļu lietu galvenā izmeklētāja. Viņai nepatika pret ieroci ir kopš pieredzētā kara gados bērnībā un joprojām mieru neliek trīs nepierādītās slepkavības. Kāds likums Latvijā steidzami jāmaina un kāpēc netic, ka arī Putins saņems pelnīto sodu. Saruna ar Ritu Aksenoku Laikmeta krustpunktā.

    "Savos garajos darba gados izmeklētājas amatā, pat pratinot vislielāko noziedznieku, mēģināju viņā saskatīt arī ko labu. Pratināšanā un izmeklēšanas darbībās man ir palīdzējusi nevis kliegšana, kas neko labu nekad nedod, bet tieši pretēji - labestība un sirsnība. Piemēram, izmeklējot Alfrēda Rubika lietu, mēs ar viņu ļoti daudz runājām. Viņš tikai stāstīja un stāstīja, pats nemaz nejūtot, ka jau atzīstās.” Tā ir teikusi sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Rita Aksenoka, kura bijusi arī Valsts prezidenta Apžēlošanas dienesta vadītāja. Jau kopš 60. gadu sākuma viņa ir šķetinājusi Latvijas skaļākās un briesmīgākās krimināllietas. Viņa atklājusi daudzas slepkavības.

    Rita Aksenoka bija pirmā, kas sāka izmeklēt omoniešu zvērības. Viņa ir izmeklējusi arī bērnu slepkavības un saka, ka neko briesmīgāku savos darba gados nav redzējusi.

    Un vēl viņa ir teikusi: nav tādu noziegumu, kuras nebūtu iespējams atklāt, vajag tikai strādāt.

    Sarunā Laikmeta krustpunktā viņa ļoti detalizēti atminas daudz ko, kas dzīvē ir pieredzēts. 

    Nesen klajā nākusi Lāsmas Gaitnieces grāmata "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē" un tajā galvenokārt ir aplūkoti tie noziegumi, kurus izmeklēja jūsu darbinieki un arī jūs sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju komandā. Bet vispirms par to, vai ir kāda lieta, kāds slepkavības stāsts, kuru varbūt līdz galam neizdevās atpiņķerēt, bet par kuru jūs domājat arī varbūt vēl pēc 50 gadiem. Vai ir kāda lieta, kas līdz šai dienai neliek mieru?

    Rita Aksenoka: Ziniet,


    tādas ir trīs, kuras man neliek mieru, kuras varēja un kuras būtībā bija pat tik tālu, ka it kā ir aizdomās turamā persona, bet nav ar ko pierādīt. Kādreiz, kad ir tāds brīdis, kad es domāju par pagātni un par darbu, tad es atceros - bet kāpēc mēs to neizdarījām? Un kāpēc toreiz nebija DNS? Un kāpēc toreiz nebija datoru? Un kāpēc nebija telefoni kā tagad, kaut vienkāršais mobilais. Nekā mums nebija.


    Ja būtu DNS, tāda Krāslavas lieta, kur vairākas sievietes tika noslepkavotas, noteikti būtu atšķetināta. Nu vēl ir dažas varbūt tādas vienkāršas, bet trīs ir tādas. Krāslavā tur vairākas meitenītes tika noslepkavotas jaunas, ejot mājās vai nu no darba, vai no sarīkojuma. Tad Ventspilī pazuda galvenā ārsta meitiņa, kur mēs konstatējām, ka viņa ir noslepkavota, mājās nākot, liftā. Un tad viena lieta ir tāda pavisam smaga, viņa saistās zināmā mērā... ir pieminēta Doļeškēviča banda tajā grāmatā. Mēs jau iepriekš to jutām strādājot, ka tā banda ir izdarījis divu policistu slepkavības Jaunjelgavā un Kuldīgā. Bet pierādījumu nebija, nu kaut kas bija, tādas kripatiņas. Iznāca tā, ka viņam piesprieda augstāko soda mēru, arī izpildīja, un tas parasti nenotiek, bet šajā reizē man bija... Tad Ieslodzījuma vietu pārvalde bija pakļauta Iekšlietu ministrijai, man deva atļauju ar viņu parunāt vienu dienu pirms viņa nāvessoda izpildīšanas. Un viņš man izstāstīja to, kas mums bija, un tā bija patiesība. Bet pierādīt nav ar ko. Un tās trīs lietas mani kaut kur tā ļoti kremt, atceroties, kāpēc mēs tā neizdarījām.

    Pārējās ir dažas tādas, varbūt nenozīmīgas, kur ne jau katru var atklāt, kur mežā atrod līķi. Bet tās bija tādas ļoti smagas lietas. Viņas skaitās jau vēl tagad it kā darba kārtībā Iekšlietu ministrijā. Bet dabīgi, ka viņam neviens nestrādā un arī vairs neko nevar pierādīt.

    Kā jums šodien klājas? Jūs dzīvojat Maskavas forštates pašā sirdī. Šobrīd laikam lielākais notikums jūsu apkārtnē ir ielu nosaukumu maiņa, bet Mazā Kalna pie visām varām jau vairākos gadsimtos ir tā arī palikusi - Mazā Kalna iela.

    Rita Aksenoka: Jā, cik es zinu, šīs ielas nosaukums ir mūžīgs, jo šeit ir dzimis mans vīrs, kuram tagad būs tūlīt 90 gadi, un ielas nosaukums nav mainīts. Vienīgi man draugi pārmet: nu kā tu dzīvo tādā vietā kā Maskavas forštatē? Tur taču gandrīz vai katram uzbrūk un visādas nelaimes ikdienu notiek. Tad es varu droši atbildēt, ka tas tā nav, ka te gandrīz ir mierīgāks rajons nekā citur Rīgā.

    Kāda ir jūsu ikdiena: cik daudz sekojat ziņām, varbūt arī kriminālziņām. Vai tās kriminālās lietas jums dzīvē ir tik daudz bijušas, ka vairs nekādi kriminālromāni, ne krimināli stāsti?

    Rita Aksenoka: Varbūt tā ir mana nelaime, ka es tiešām sekoju. Es neskatos kriminālfilmas, tās skatās mans vīrs. Bet ziņas, kur ir runa par jebko, kas saistīts ar mūsu valsti un noziedzību, es skatos. Un reizēm esmu ļoti, ļoti dusmīga, gan klausoties radio, televīzijas ziņas, gan arī medijus lasot, jo tiešām ir tādi brīnumi. Un nesaprotu arī. Varbūt arī tas ir veca cilvēka iedomas, ka tas ir slikti un tas ir slikti, un es darītu šitā, un tas nav pareizi... Jāsaka, ka es tiešām sekoju. Cik ilgi tas būs, es nezinu, bet pagaidām sekoju.

    Bērnībā un jaunībā daudz sportojusi. Sportiska bijusi gan viņas, gan vīra ģimene. Rita Aksenoka smej, ka viņu bērni ir tik sportiski, ka ir gandrīz jāierobežo. Tāpat ļoti patikusi pašdarbība. Jaunības sportiskums dod spēku arī šodien.

    Rita Aksenoka: Dod spēku arī tas, ka no bērnības man vajadzēja mājasdarbus darīt visu ko, ieskaitot govs slaukšanu un ganīšanu. (..) Es arī visus savus garos darba gadus neslimoju. Noticis ir tā, kad es esmu saslimusi divus gadus atpakaļ un acīmredzot ir kaut kāds nelabs vīruss mani piemeklējis, un tāpēc es tagad esmu tāda vārga. Bet visā visumā, strādājot izmeklēšanā, man pat nav prātā, ka man būtu bijusi īstislimības lapa. Varbūt bija kādas iesnas vai kaut kas tāds, bet visā visumā es turējos diezgan dūšīgi.

    Par to vārgumu es apšaubīšu, jo ļaudis šobrīd dzird gan jūsu valodu, gan gan atmiņu. Tiešām esmu pārsteigts, kā jūs varat tik daudzas lietas arī pēc tik daudziem gadiem atcerēties.

    Rita Aksenoka: Vispār interesanti ir, šo to atceros, šo to neatceros, kādreiz padomāju un  reizē pašai liekas, vai tas ir bijis?

    Man pat vienu brīdi bija tāda doma prātā, ka varbūt vajadzētu pierakstīt priekš bērniem vismaz lai paliek. Bet ir jau diezgan daudz kas palicis. Man tiešām, kad prokuratūrā es strādāju, nezinu kāpēc draudzējos ar žurnālistiem. Viņi nāca pie manis un tai skaitā mēs ar jums arī esam tikušies, un es esmu arī esmu tos rakstus saglabājusi.


    Tiešām gribas mazbērniem, bērniem atstāt, lai redz, ka vecmāmiņa arī kaut ko kādreiz ir darījusi. Bērni jau zina, bet nu daudz kas tāds, sevišķi OMON lietā. Man mazmeitai, kad es izstāstīju par OMON lietu, viņa dabūja desmitnieku, jo izrādījās, ka klasē neviens nezina, ka tāds OMON ir bijis un kas ir noticis. Es viņai apmēram pastāstīju, kas bija, un visi viņai bija pateicīgi.


    2000. gadu sākumā starptautiskās institūcijas kritizē Latviju, ka cietumos atrodas daudz cilvēku bez notiesājoša tiesas sprieduma, kā arī par apstākļiem ieslodzījuma vietās, kur arī nepilngadīgie atrodas kopā ar rūdītiem noziedzniekiem. Toreiz arī Valsts prezidente apmeklēja Brasas cietumu, viņu pavadīja Rita Aksenoka, kura izteica cerības, ka būs izmaiņas.

    Rita Aksenoka: Es nebiju bijusi tajā cietumā. Un tur galvenokārt tika turēti pirmstiesas izmeklēšanā nepilngadīgie, un kameras un stāvoklis tur izskatījās ne visai patīkams. Valsts prezidente runāja ar daudziem ieslodzītajiem, noskaidroja situāciju, un bija tiešām tādi, kas par par nenozīmīgiem noziegumiem, kur tagad pat runā, ka par miljoniem mums šodien nedod drošības līdzekli - turēšanu apcietinājumā, atradās apcietinājumā. Pirmais, ko viņa bija, viņa teica, ka nepilngadīgie nevar palikt Brasas cietumā. Tad Tieslietu ministrija mainīja šo situāciju vispirms jau un nepilngadīgos pārvietoja, ja nemaldos, uz Matīsa cietumu, jo kur apstākļi bija daudz labāki. 

    (..) man liekas, ka tas arī bija tāds lūzumpunkts, ka tomēr pret nepilngadīgajiem sāka izturēties savādāk cietumā.

    2000. gadu sākumā Valsts prezidentes apžēlošanas dienests arī saņem virkni sūdzību par tiesnešu darbu.

    Rita Aksenoka: Toreiz bija ļoti daudzas sūdzības. (..)  Kancelejā strādājot, interesanti bija tas, ka mēs saņēmām spriedumus no visas republikas tiesām, jo apžēlošanu skata tad, kad izskatīta lieta ir līdz galam visās instancēs. Tur tiešām varēja redzēt brīnumu lietas, cik ļoti pavirši ir izmeklēta lieta, kādi ir spriedumi. Spriedumi pat ir tādi, ka sāk tiesāt par vienu pantu, notiesā otru pantu. Kļūdas, ko rakstījām toreiz tiesas priekšsēdētājam Guļānam, tad viņš attiecīgus lēmumus pieņēma.

    Prezidente tiešām pievērsa lielu uzmanību toreiz tiesu sistēmas darbam. Nolēmām iet uz Saeimu. Skatot apžēlošanas lūgumus,


    speciāli izvēlējās arī tās lietas, kurās ir visvairāk kļūdu, kuras ir visnesaprotamākās, kur arī jautājums stādījās par to, vai tiesnesis kukuli saņēmis? Tādas arī mums bija. Un bija šaubas, ka tiešām, pēc sprieduma, ka tu redzi, ka vienā lietā, kura ir daudz smagāks noziegums, sods ir daudz, daudz mazāks vai vispār nav brīvības atņemšana, bet kur ir mazāks noziegums, tur ir brīvības atņemšana.


    Un tad mēs aizgājām uz Saeimu. Pēc tam arī sekoja zināmas izmaiņas likumdošanā. 


    Es nezinu, kā tagad ir, bet man liekas, ka tagad tieši tiesās darbs ir uzlabojies vairāk nekā prokuratūrā, un tāpēc es arī pieminēju, ka ļoti vajadzētu skatīties tagad prokuratūras darbu un prokuratūras tālāko nākotni, uzbūvi, viņu uzdevumus un arī procesuālo likumu galvenokārt. 


    Es nezinu, kā var strādāt pēc tāda likuma, jo tur pat grūti saprast, cik tad noziegumu gadā ir izdarīti, kā viņus reģistrē. Mums atbild, ka reģistrēti tik un tik, bet cik tad īstenībā ir, to pat neviens nemēģina skatīties.

  • Man vēl ir pietiekami daudz laika, lai es vēl kādu varoņdarbu veiktu, un es noteikti kaut ko izdomāšu – saka Linda Mūrniece, savulaik pirmā aizsardzības ministre sieviete. Viņa ir vadījusi arī iekšlietu ministriju un joprojām prot rīkoties ar ieroci, bet tagad saimnieko savā viesu namā. Par Policijas akadēmijas slēgšanu un Bauskas protestiem, par partijas un Āboltiņas nodevību un kāpēc nevēlas atgriezties pie sava dzimtas uzvārda – Ezermane – saruna ar Lindu Mūrnieci Laikmeta krustpunktā.

    "17 gadi politikā man devuši daudz un daudz atņēmuši. Tie ir atņēmuši ilūzijas par cilvēkiem, politiku un cilvēku spējām politikā kaut ko mainīt. Šie gadi politikā man ir atņēmuši arī ģimeni. Tas ir vienīgais, ko es būtu gribējusi izlabot. Ģimenes zaudējums man iemācījis svarīgu atziņu - politika vecumdienās tev roku neturēs. Politika reiz beidzas, bet cilvēki, kuri ir pazaudēti, kamēr esi politiķis jeb iedomāta zvaigzne, pēc tam var būt grūti atgūstāmi. Paldies Dievam, man bija daži draugi, kuri saprata, ka jāpagaida, kamēr tas beigsies. Viņi mani sagaidīja atpakaļ. Ko šie gadi ir devuši? Pieredzi un arī pašapziņu. Mani ir grūti piemānīt ar skaistiem vārdiem, jo es tik daudz ko dzīvē esmu redzējusi. Varu apsēsties pretī cilvēkam un uzreiz redzēt, vai un ko viņš no manis grib."

    "Es apsēžos pretī cilvēkam, uzreiz redzu, ko viņš no manis grib." Izlasīju kādā intervijā šos jūsu vārdus un ar nelielu satraukumu sāku šo interviju. Kā Linda, piemēram, mani noskanēja tagad?

    Linda Mūrniece: Ir acīm redzami, ko jūs no manis gribat, - interviju. Diezgan garu un, visticamāk, diezgan atklātu. Tāda tā noteikti arī izdosies.



    Kā jums šobrīd klājas?

    Linda Mūrniece: Es šobrīd dzīvoju mierīgu dzīvi meža ielokā savā saimniecībā, ļoti tālu no Rīgas burzmas, un katrs brauciens uz Rīgu man ir piedzīvojums. Kā es nekad nebūtu domājusi. Jo es vienmēr esmu bijusi pilsētniece, tādā lielā uzņēmumā strādājusi un vienmēr bijusi uzmanības centrā gan visās savās darbavietās, gan publiski, tāpēc šobrīd ir pilnīgi cita dzīve. Bet šī dzīve pieļauj iespēju arī nonāk tajā burzmā, bet tikai tad, kad es to vēlos, nevis visu laiku atrasties tās burzmas vidū.

    Linda, mēs tikāmies Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā 2017. gada 10. jūlijā, toreiz es jums intervijā vaicāju, vai ir dzīve arī ārpus politikas un kāda tā ir? Kopš šīs sarunas jau arī daudz kas ir mainījies, ir mainījušās valdības un prezidenti. Ir sācies karš Ukrainā. Kas ir tas, kas Lindu satrauc šodien, domājot par lielo un mazo politiku?

    Linda Mūrniece: Nu protams, karš ir tas, kas satrauc jebkuru un arī mani visvairāk šajā laikā. Tieši uz šejieni braucot, runāju ar meitu ļoti ilgu laiku par šo. Viņa dzīvo un mācās Nīderlandē šobrīd, un mēs ļoti, ļoti padziļināti domājām par to, kā kurš rīkotos, ja gadījumā karš sāktos pie mums. Es domāju, ka jebkurš cilvēks Latvijā to ir pārdomājis, un mums abām bija daudz dažādas atziņas par to, ko kura no mums tajā situācijā darītu, un…

    Ja drīkstu pavaicāt un cik jūs vēlaties atklāt, kādas ir tieši šādā kontekstā jums pārdomas?

    Linda Mūrniece: Manas pārdomas nav mainījušās, es vienmēr esmu teikusi, ka es palikšu valstī, kurā es esmu piedzimusi, izaugusi, kurai es esmu atdevusi daudz savas enerģijas un kurai es droši vien varētu būt noderīgāka, paliekot šeit. Tā bija mana atbilde meitai uz jautājumu, vai gadījumā es negribu, piemēram, pārvākties uz kaut kurieni citurieni. Es teicu, ka noteikti nē. Pat ja zināšu, ka ir riski, es palikšu. Es palikšu šeit un darīšu to, kas no manis atkarīgs, lai palīdzētu valstij. 

    Tā bija mana atbilde, bet, protams, ka meitu tas ļoti nenomierināja. Bet mēs izrunājām, ja tāda situācija rastos, kā kura no mums rīkosies tajā situācijā, un es nomierināju viņu, ka es tikšu galā. Tāpat kā vienmēr esmu tikusi galā, tikšu galā arī tajā situācijā un, ka viņai būs jādomā pašai par sevi, nevis jāuztraucas par to, vai māte tiek galā, jo māte tiks galā. Šis ir tas pats satraucošākais, domāju, kā jebkuram cilvēkam, ne tikai Latvijā.

    Pārskatot arhīvu kadrus, redzēju, ka Lindas Mūrnieces rokās ir bijis arī ierocis un tīri labi ir veicies šaušanas mācībās. Jācer, ka vien mācībās to mums vajadzēs izmantot.

    Linda Mūrniece: Tas bija arī viens no maniem argumentiem nomierinot meitu, sakot, ka man mājās ierocis joprojām. Tā kā neuztraucies par mani, es zināšu, ko ar to iesākt. Jā, mana pirmā darbavieta ir policija, līdz ar to man nācās iemācīties šaut, un es to joprojām daru labi, ik pa laikam atsvaidzinot tās iemaņas, un tas jau tā neaizmirstās. Un, jā, es zinu, kā rīkoties ar ieroci, un es ar to noteikti rīkošos, ja būs tāda vajadzība.

    (..)

    Jūs sarunas sākumā minējāt, ka tas bija jūsu sapnis reiz kļūt par iekšlietu ministru, bet droši vien vissliktākajā sapnī nevarētu nosapņot, ka tas fināls būtu šāds [ saistīts ar 2011. gada janvāra notikumiem Jēkabpilī, kur notika uzbrukums spēļu zālei, un no pieciem bruņotajiem laupītājiem četri ir policisti].

    Linda Mūrniece: Jā, bet es domāju, ka man to manu sapni atļāva piepildīt ministrijai tādā grūtākajā laikā, jo tas bija krīzes laiks un droši vien tikai es, kas to biju sapņojusi, es, kas nācu pati no tās vides, varēja vislabākajā veidā, kādā nu tas bija iespējams, tikt galā ar tiem uzdevumiem, kas bija tajā brīdī. Kaut vai budžeta griešanu, jo Iekšlietu ministrijai nav kapitālsabiedrību, Iekšlietu ministrijai nav fondu naudas, no kā varētu atteikties. Iekšlietu ministrijai ir tehnika un Iekšlietu ministrijai ir cilvēki. Un lai kur negrieztu, sanāk griezt cilvēkus. Jā, nu es droši vien nevarēju iedomāties, ka būs tā.

    No jūsu daudziem gadiem politikā raidījumā vien bija daži fragmenti, un, kā dzirdējām, redzējām, visi šie stāsti ir smagi. Ja jūs politikā būtu izvēlējusies kļūt, piemēram, par kultūras ministri, mēs visu stundu runātu un es jums rādīt, kā jūs esat atklājusi kādu jaunu kultūras namu vai zāli, vai bijusi kādās pirmizrādēs vai operās Vai nebija doma kādu vieglāku ministriju izvēlēties?

    Linda Mūrniece: Nē, jo mans sapnis bija kļūt par iekšlietu ministri un es piepildīju savu sapni.

    Sapnis par viesu māju Piebalgā. Tas arī bija tāds ilgstoši, vai tas bija ātrais sapnis, kurš ātri realizējās?

    Linda Mūrniece: Nē, tas īstenībā arī bija tāda gaisā palaists sapnis. Kādreiz jau pirms politikas es vienmēr biju domājusi, ka man patīk parūpēties par cilvēkiem, kas gan īsti negāja kopā ar manu karjeru policijā un Iekšlietu ministrijā, bet man šķita, ka man patīk rūpēties par cilvēkiem, agrāk tikai draugiem un tad ar laiku es sāku rūpēties arī par citiem cilvēkiem. Tāds bija mans sapnis, kādreiz arī tāds sapnis, par ko es biju runājusi ar draugiem un stāstījusi, ka es to gribētu kādreiz. Un tad, kad es aizgāju prom no Iekšlietu ministrijas, no politikas vispār, kādu laiku es dzīvoju mājās, bet ļoti ātri pēc tam sāku vadīt viesnīcu.  Un tad es atcerējos to savu kādreizējo tādu mazo sapnīti, ka man būs viesu nams. Un tad es teicu, jā, es gribēju mazu viesu namiņu, dabūju viesnīcu ar 88 numuriem. 

    Beidzot man tagad ir tas viesu namiņš, mazais, ko es varētu būt gribējusi, bet es jūtu, ka man ar to ir par maz, lai gan es saku, ka es jūtos labi prom no burzmas, bet man tās burzmas tiešām brīžiem pietrūkst. Viesu namiņš nav manu spēju robežas. It kā jau es dzīvē visu esmu sasniegusi, karjera man ir bijusi galvu reibinoša, kā zināms, un tagad man ir mazs viesu namiņš.

    Bieži es domāju, vai tiešām tas ir viss, kas mani sagaida turpmāk? Tāpēc man vēl ir pietiekami daudz laika, lai es vēl kādu varoņdarbu veiktu, un es domāju, ka es noteikti kaut ko izdomāšu bez tā viesu namiņi sava mazā, jo tur viss notiek, kā notiek, pats par sevi brīžiem. Es visu esmu izdarījusi, lai tas tā būtu, bet man tiešām par maz es gribētu pielietot savu galvu un savas spējas kaut kur, kur tās varētu noderēt vairāk.

  • Ja tur ir vajadzīga ķirurģija, ir vajadzīga ķirurģija, un šajā gadījumā šķiet, tas ir vienīgais veids, kā to darbu izdarīt. Tā par nedienām ar būvniekiem saka Stradiņa slimnīcas padomes loceklis, profesors Pēteris Stradiņš. Par savu sirdsdarbu - kardioķirurģiju un slimnīcas īpašo garu, par mammu un Stradiņu dzimtas stiprajām sievietēm, par tēva, akadēmiķa Jāņa Stradiņa dienasgrāmatu 600 burtnīciņās un kā gandrīz tika pie vārda Jups, saruna ar Pēteri Stradiņu Laikmeta krustpunktā.

    “Ar Stradiņa uzvārdu dzīvot nav vienkārši. Tas ir traucējis, taču arī palīdzējis. Apzinos, ka daži notikumi mani neskartu, ja nāktu no citas ģimenes un man būtu cits uzvārds. Ja notikumi slimnīcā izraisa sabiedrības reakciju, Stradiņu uzvārds uzreiz tiek vispārināts un gribot negribot arī man ir jājūtas līdzatbildīgam, taču ne manos spēkos ir šos procesus ietekmēt.” Tā Līgas Blauas grāmata “Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem”, kas izdota 2013.gadā, raksta akadēmiķa Jāņa Stradiņa dēls Pēteris Stradiņš. Stradiņu dzimtas turpinātājs, vectēva Paula Stradiņa profesijas turpinātājs, profesors, sirds ķirurgs, Pēteris Stradiņš ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis.



    Dienā, kad ierakstām interviju, 13.februārī, Stradiņa slimnīcā ir "akūts gadījums". Medicīnas valodā runājot, ir notikusi ķirurģiska iejaukšanās - slimnīcas valde nolēmusi lauzt līgumu ar jaunā korpusa būvnieku. Stradiņiem šodien ir paaugstināta sirdsdarbība, Stradiņiem šis ir nemierīgs laiks. Kā šajās dienās jūtas Pēteris Stradiņš, slimnīcas padomes loceklis, kura uzvārds nu jau ik dienu publiski izskan saistībā ar neveiksmēm jaunās ēkas tapšanā?

    Pēteris Stradiņš: Nu, protams, ka es arī jūtos tāpat kā vairums vai visi slimnīcas darbinieki - diezgan nobažījies par to, kā tālāk tie darbi veiksies, par cik viņi aizkavēsies, par cik ilgu laiku. Protams, ka jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka cietīs pacienti, cietīs darbinieki. Bet tajā pašā laikā man jāsaka, ka es gribu būt optimistisks, jo pašreizējā komanda manā skatījumā ir gatava veikt šo uzdevumu, uzbūvēt Latvijai šo slimnīcas daļu, kas ir ārkārtīgi nozīmīga. Arī ir jūtams , ka ir atbalsts gan ministrijā, gan, es teikšu,  valdībā, un tas ir ļoti, ļoti būtiski, jo tas ir valsts nozīmes stratēģisks objekts, kas ir tiešām vajadzīgs mums. Nevis tikai kaut kādai mediķu daļai, bet tiešām visai valstij.

    Kad jūs šajās dienās, arī jau pēdējos mēnešos dzirdat radio televīzijā, interneta portālos virsrakstus "Krīze Stradiņos", "Skandāls Stradiņos", "Neveiksme būvniecībā Stradiņos", vai šis uzvārds Stradiņi jums kaut kā īpaši rezonē?

    Pēteris Stradiņš: Protams, ka rezonē, un dabīgi, ka es tāpat to pārdzīvoju. Bet jāsaka, ka mēs jau redzam valstī par daudzām tādām negatīvām lietām pievēršam uzmanību, un tas ir pareizi. Mums tiešām ir, es teikšu, nav jau tikai mūsu slimnīcā vien šīs varbūt neveiksmes, vai varbūt viss nedodas no rokas, kā saka. Bet tai pašā laikā mums jau notiek ļoti daudzas pozitīvas lietas un ir tāpat jaunas, unikālas ārstēšanas un operācijas un tamlīdzīgi. Protams, ka vairāk mums būtu pašiem,` un tas ir viens no uzdevumiem - sabiedrībai nest arī labās ziņas. Jā, bet jāpiekrīt - tas, kas ir jāizdara, ir jāizdara, un ja tur vajadzīga ir, kā saka, ķirurģija, tad tur ir vajadzīga ķirurģija. Šajā gadījumā šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā to darbu izdarīt.

    Protams, notiek daudzas unikālas pat operācijas, un ir daudzi veiksmes stāsti, bet jūs iepriekš intervijās esat arī teicis: "Mēs nevaram salīdzināt mūsu medicīnas sistēmu ar, piemēram, Vācijas, mēs kopumā esam ļoti atpalikuši. Sabiedrība pat nezina, cik nožēlojamā stāvoklī ir Stradiņa slimnīca, mēs operējam zālēs, kas projektētas padomju laikos. Latvijai ir paveicies, ka mums ir talantīgi un nesavtīgi mediķi, kas šo sistēmu uztur." To esat teicis 2020. gadā intervijā žurnālā "Ieva".

    Pēteris Stradiņš: Jā, tā ir taisnība, un tāpēc jau arī šī te jaunā slimnīca ir vajadzīga. Šī jaunā slimnīca ir absolūti vajadzīga, un pirmām kārtām tās ir pacientu intereses. Nevar joprojām pacienti atrasties sešvietīgās palātās, kur vasarās temperatūra sasniedz teju 30 grādus pēc operācijām un tamlīdzīgi. Jaunā slimnīca ir vajadzīga mums visiem. 

    Bet ir otra lieta. Teikšu, kopš 2020. gada ir nu četri gadi pagājuši, un, jāsaka, ir arī daudz kas darīts, lai sakārtotu esošo infrastruktūru. Piemēram, sirds ķirurģija nu burtiski gaida tuvākajās nedēļās, kad vecās profesora Volkolakova laikā sāktās un izprojektētās operāciju zāles tiks renovētas. Un viņas tiešām būs vienas no, vai būs pašas modernākās Baltijā. Protams, tas viss komplekss nebūs, teiksim, tāds, tur ir vajadzīgs jauns korpuss, bet es domāju, uz kādiem gadiem tas būs tāds labs ielāps sistēmā. Un tāpat daudzās vietās slimnīcā mēs esam panākuši ievērojamu progresu.

    Jau sarunas ievadā citēju jūsu rakstīto par Stradiņu uzvārda  vispārināšanu, līdzatbildības sajūtu un iespējām ietekmēt procesus. Kas ir Pētera Stradiņa spēkos šajā situācijā? Jūs esat ne vien sirds ārsts, bet arī šobrīd amatpersona - Stradiņa slimnīcas padomes loceklis, pagaidu, bet padomes loceklis. Nezinu, vai jūs esat gājis gar šo objektu un mēģinājis pie būvbedres runāt ar darbu vadītājiem un celtniekiem, ka šis nav angārs, nav lielveikals, te būvē slimnīcu. Kādas jums ir bijušas sarunas ar būvniekiem, kāds ir tas process?

    Pēteris Stradiņš: Atklāti sakot, man nekad dzīvē nav bijis mērķis vai kaut kāda sajūta, ka man būtu jāuzņemas tādi lieli administratīvi amati, un pilnīgi tieši otrādāk. Sirds ķirurģija un vispār medicīna joprojām ir mans tāds aicinājums, un es labprāt te pavadītu visu savu profesionālo laiku. Bet jāsaka, šajā mirklī, kad mani uzrunāja, tiešām es jutu, ka ir tas mirklis varbūt to plecu pielikt. Es tiešām ceru, ka tas nebūs uz ilgu laiku, ka izdosies sistēmu sakārtot. Jo man šķiet, ka svarīgi sakārtot sistēmu, nevis radīt kaut kādu tikai vienreizēju risinājumu, bet arī kaut vai to, lai tiešām mums būtu harmoniskāka..., ne tikai šī būve tiktu pabeigta un ievirzīta pareizi, bet arī slimnīcā atgrieztos tas, ko mēs saucam par Stradiņu garu. Jo tā bija vēl viena lieta, kas mums nedaudz gan ar kovidu, gan ar tiem juku laikiem bija pazudusi. 


    Es teikšu godīgi, ka tieši šajā otrā, šajā kolektīva jautājumā, man šķiet, ka tas mans pienesums būtu tas svarīgākais, jo es tiešām tiekos ar ļoti daudziem. Es arī esmu tur iekšā, un man ir tā milzīgā priekšrocība, ka es pazīstu, mani pazīst, un gan ar jaunajiem ārstiem, gan centra vadītājiem [tiekos]. 


    Mums ir ne tikai jāuzbūvē fiziski jaunas šīs ēkas, bet arī jāuzbūvē vai jārada koncepciju, pēc kuras iet, jārada jauni šie "Stradiņi". Jo jaunā medicīna, arī jauni cilvēki, viņi prasa savādāku šo te gaisotni, darba organizāciju. Mums tas ir jārespektē. Pats galvenais, mūsu pacientiem to vajag. Tas nozīmē, ka tur mums ir jāieliek arī ļoti liels darbs. Un pie tā jāstrādā, jo jāsaka godīgi, es teikšu, liela daļa no tās struktūras mēs esam joprojām turpinājuši šo padomju laikā iedibināto modeli. Es nesaku, ka tas pilnīgi slikts, bet viņš ir nu tiešām novecojis. Tātad tas ir vēl viens no uzdevumiem, un


    es teiktu, ka viena daļa ir šīs sarunas ar būvniekiem, kuru es vairāk atstāju kompetentāku kolēģu ziņā, bet otrs ir radīt šo vidi un varbūt mainīt vispār konceptu jaunai slimnīcai. 


     

  • Es ļoti gribētu, lai mūzikas radīšanu neietekmē notiekošais pasaulē, bet tā nav, saka komponists Raimonds Tiguls. Par tautas stiprumu saknēs un vājumu ķildās, par dziesmām, kas saviļņo korus Mežaparkā, Amerikā un Dienvidkorejā un liek celties kājās šamaņiem, par prezidentes Saules dainām un Ziedoni saruna ar Tiguļkalna dvēseli Raimondu Tigulu Laikmeta krustpunktā.

    “Viņš ir punktuāls, racionāls un izdarīgs. No viņa jūt radošu draudzīgumu un sirds atvērtību. Mums latviešiem nav daudz tādu komponistu kā viņš.” Tā par komponistu Raimondu Tigulu pirms 10 gadiem ir teikusi rakstniece Nora Ikstena. 

    “Viņa mūzika ir ļoti latviska, bet tajā pašā laikā viņš savā radošumā ir ļoti mūsdienīgs.” Šie savukārt ir vēl senāki televīzijas režisores, seriāla "Likteņa līdumnieki" autores Virdžīnijas Lejiņas vārdi, raksturojot komponistu, kurš ir arī nu jau leģendārā seriāla mūzikas autors. 

    Punktuāls, draudzīgs, latvisks, mūsdienīgs – visticamāk tieši šo īpašību apkopojums ir tas, kas ir palīdzējis Raimondam Tigulam radīt "Lec, saulīti" un "Dod, dieviņi", kas mudina rīkot ikvasaras Tiguļkalna koncertus Talsos un kura rokās hanga instrumenta meditatīvās skaņas aptur laiku šajā nemierīgajā pasaulē un aizved ārpasaules mūzikā un sirdsmierā. 



    Plašāka publika droši vien tā pamatīgāk pirmoreiz tavu mūzika iepazina no Latvijas Televīzijas seriāla "Likteņa līdumnieki". Tas ir stāsts par mūsu vēsturi, par kara šausmām par vairāku paaudžu piedzīvoto brīvā valstī un okupācijas varās. Un šajā seriālā skan arī dziesma "Četri vēji". Arī šobrīd pasaulē pūš nemierīgi vēji. Kā tu sajūti šīs brāzmas, kā tās ietekmē tevi? 

    Raimonds Tiguls: Nu, protams, es sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, Amerikā. Mums jāseko līdzi arī šobrīd, kas notiek saistībā ar ASV prezidenta vēlēšanām, kas mūsu situācijā ļoti svarīga ziņa, kādu lēmumu pieņems Amerikas iedzīvotāji. Un mums ir jācīnās ar to ļaunumu, kurš diemžēl mums ir pavisam tuvu.

    Tu sociālajos medijos dalies ar savu mūziku un arī aktīvi, kā jau pats minēji, seko ziņām arī visām politiskajām norisēm. Vai tu esi domājis, redzot karu Ukrainā, ka šis karš var pārkāpt arī Ukrainas robežas?

    Raimonds Tiguls: To mēs nezinām. Un es ļoti gribu ticēt un cerēt, ka nē. Bet to mēs patiešām nezinām, un man ir vienkārši bail, ja mēs runājam par šo situāciju, kas ir šodien. 

    Es augu kopā ar savu opapu, kurš arī bija izsūtītais, un mēs ļoti daudz runājām par  Latvijas laiku pirms Otrā pasaules kara un arī par tiem notikumiem Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Kā mēs zinām, tad tie lēmumi dažkārt tiek pieņemti ļoti šaurā cilvēku lokā. Es runāju par tādiem lieliem ģeopolitiskiem lēmumiem, tie tiešām ir tikai daži cilvēki kas ir pieņēmuši tādus svarīgus lēmumus, kas nākamās desmitgadēs ir ietekmējuši miljoniem cilvēku dzīves. Mēs nezinām, kā tas viss var notikt...

    Šie nemierīgie pasaules vēji kaut kā ietekmē arī tavu radošo dzīvi? Vai mūzikā tu esi pilnīgi ārpasaulē no visām televīzijas ziņām un no tā, kas notiek Ukrainā vai Ameriku.

    Raimonds Tiguls: Es ļoti gribētu, lai tā būtu, bet tā nav. Tieši, kad es sāku rakstīt mūziku filmai "Mātes piens", tieši tajā dienās bija Krievijas iebrukums Ukrainā.

    Pirms pusotra mēneša, kad viesojos Ņujorkā filmu festivālā, tad es stāstīju Amerikas publikai tieši par šo sakritību un filmas pirmās ainas tieši ir krievu iebrukums Latvijā. Un skaidrs, ka tas tevi ietekmē, rakstot mūziku.

    "Dod, Dieviņi", "Lec, saulīte" - tās ir spēka un latviskā pašapliecinājuma dziesmas, un tikai ar militāru spēku vien ienaidnieku uzvarēt nevar. To pierāda šodien arī ukraiņu tauta. Tavuprāt, kas ir šodien Latvijas ļaužu spēks, kas ir mūsu stiprās puses?

    Raimonds Tiguls: Tas, ko es redzu, noteikti tas spēks ir mūsu saknēs, tā bagātā tautas pagātne, ko mēs arī redzam tautasdziesmās, un tas, ko mēs piedzīvojam ik pēc pieciem gadiem Dziesmusvētku estrādē. Pilnīgi noteikti kultūras pagātnē ir tā, kas mūs ir stiprinājusi visus tos gadu simtus un arī šodien. Tas ir tas mūsu spēks.

    Un kas ir mūsu vājums?

    Raimonds Tiguls: To mēs redzam ik uz soļa. Tās savstarpējās ķildas, kas patiesībā mūs velk uz leju, ja tā var teikt. Es nezinu, kāpēc tā ir. Es vienmēr skatos Dziesmu svētkos tā lielā vienotību, kas ir, tas emocionālais pacēlums. Un tad tas diezgan ātri arī pagaist kaut kur, un atkal sākās visas tās ķildas un ķīviņi. Un katram savs viedoklis, un viedoklis arī uzreiz ir, kā vajag Dziesmu svētkus organizēt un kādas dziesmas dziedāt, un kuriem koriem... Vārdu sakot, visiem uzreiz ir arī īsi pēc tam viedoklis, kā tad īstenībā vajadzēja. Tā par visām lietām.

    Pieminēji dziesmu svētkus, kas neapšaubāmi bija pagājušā gada daudzu un droši vien arī tavs viens no lielākajiem notikumiem. Kādas ir tās tavas sajūtas? Tās ir piecas minūtes, kad tu esi tautas priekšā, kopkora priekšā, kas ir tā enerģija, tās baterijas, kuras tu uzlādē no šī kopības brīža?

    Raimonds Tiguls: Jā, manā gadījumā tās bija 10 minūtes.

    Atšķirībā no "Gaismas pils" koristi "Lec, saulīte" prasīja atkārtot.

    Raimonds Tiguls: Kāpēc es par to atkārtojumu. Jo tad es izbaudu to dziesmu. Jo kad pirmoreiz ir atskaņojums, tad ir tāds iekšējs satraukums un tad vienkārši tu domā vairāk par muzikālo pusi. Bet tad, kad ir atkārtojums, tad es tiešām šoreiz ļāvos vienkārši izbaudīt to mirkli. Tas ir tiešām tāds emocionālais pacēlums, es pat nevaru ne ar ko citu salīdzināt. Sevišķi "Lec, saulīte" gadījumā, kad redzēju, ka publikā gaismiņas iedegas, tas viss kopā, tas ir kaut kas neaizmirstams. Patiešām.

    Tā ir sakritis jauši nejauši, es tevi esmu sastapis gan šajos pēdējos Dziesmu svētkos, gan arī iepriekšējos un tas, ko redzu, tevi vērojot pirms lielā koncerta, protams, ir uztraukums, un arī nu uzreiz noejot no estrādes, bet ir tāda sajūta, ka tu esi kā metru virs Zemes, tu esi kādā citā pasaulē vai kosmosā tai brīdī.

    Raimonds Tiguls: Tas noteikti ir tāds iekšējais gandarījums, jo es nekad neesmu, rakstot kādu kora dziesmu, domājis par to, ka tā dziesma skanēs Dziesmu svētkos.

    (..) 

    Tā dziesma sākumā izskanēja 2014. gadā Mežaparkā lieluzvedumā "Lec, saulīte", kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un vēlāk pamazām aiziet savu ceļu līdz Dziesmu svētku lielajai estrādei. Klausītāji viņu pieņem, un dziedātājiem arī patīk. Un tas bija tāds balsojums pirms pēdējiem Dziesmu svētkiem. Es redzēju tos tautas balsojuma rezultātus, "Lec, saulīte" bija pat ceturtā vietā. Man bija patiešām liels gandarījums, ka tā sanāk ar Rasu Bugavičūti-Pēci, ka mums sakausējās dzejolis ar mūziku.

    Tu pats esi bijis arī pirms Dziesmu svētkiem kora mēģinājumos, redzējis, kā koristi mēģina šo "Lec, saulīte" un kā viņi dzied, tavuprāt, kas ir tas, kas ir uzrunājis ļaudis šajā dziesmā gan vārdos, gan mūzikā? 

    Raimonds Tiguls: Kaut kas tur ir, es jau tā pats neanalizēju, bet es domāju, ka tā ir ļoti skaidri pateikta doma. Līdzīgi var būt, kad tu atzīsties mīlestībā. Nu tu tur vienkārši, jā, es tevi mīlu. Es domāju, tā domas skaidrība, kas tur ir gan melodijā, gan dzejā.

     

  • Klasiskajā lotosa pozā traumu dēļ nosēsties nekad nevarēšu, bet nežēlojiet mani – pats to izvēlējos, patika tā eiforija, ko sajutu no aplausiem – saka leģendārais hokejists Sandis Ozoliņš, kurš tagad aizrāvies ar jogu. Par gatavību aizstāvēt savu valsti un spēlēšanu Krievijā, ko nopirka par pirmo lielo naudu Amerikā un kāpēc tā arī neiestājās nevienā partijā – saruna ar Sandi Ozoliņu Laikmeta krustpunktā.



    Lai iepazīstinātu ar šī raidījuma viesi, citāts no 1991.gada 19.decembra laikraksta "Latvijas Jaunatne". Hokejistam Sandim Ozoliņam tolaik ir 19 gadi un žurnālists Armands Puče dokumentē vienu no pašām pirmajām intervijām ar jauno sportistu. Tās ievadā ir maza anketa ar īsiem jautājumiem un atbildēm. Daži citāti no tās.

    Dzimšanas laiks un vieta: 1972. gada 3. augusts, Sigulda.
    Svars un augums: 88 kg, 189 cm.
    Sporta veids: hokejs
    lesauka: Sanča
    Bērnības dienu elks: Balderis.
    Visrespektējamākais pretinieks: Maskavas «Dinamo»

    Visgrūtāk apspēlējamais vārtsargs: Artūrs Irbe — kad izdodas iemest viņam, tad priecājos no sirds.
    Savainojumi: divreiz lauzta kāja.
    Hobijs: mūzika — "AC/DC", "Scorpions".
    Ko vēlētos uzlabot savā spēlē: vēlētos stiprākas kājas.
    Baumas: esot nodomājis pārdot vecāku vasarnīcu.
    Mīlestība: pirmā un viena vienīgā.
    Alkohols un cigaretes: kādreiz sanāk pēc spēles izdzert pa aliņam.
    Visiecienītākie ēdieni un dzērieni, tomāti ar krējumu, kokakola.
    Māņticība: pirms spēles sakuma, kad tiesnesis nosvilpj, sakām ātrāk slīdot — es aizslidoju aiz vārtiem un tad uz vienas kājas izmetu nelielu līkumu.

    Tā pirms 33 gadiem ar sevi iepazīstināja tolaik vēl plašākai publikai maz zināmais Sandis Ozoliņš. Viens no izcilākajiem Latvijas sportistiem šodien.

    Kas no anketā minētā ir aktuāls vēl šodien?

    Sandis Ozoliņš: "Scorpions" vairs neklausos, "AC/DC" – jā, sevišķi dažas dziesmas ir aktuālas un patīk. Filmās tās tiek izmantotas un dod adrenalīna pieplūdumu. Svars ir kategoriski audzis un pēdējā laikā mainījies. Iesauka tas pats, lai gan Ozo vairāk pēdējo 15 gadu garumā. Tomāti ar krējumu ir palikuši. Savainojumi – apbrīnojami, cik daudz. Es saskaitīju 15 operācijas ar pilno narkozi ir bijušas, tad man nebija neviena. Alkohols – tas ir apspriests, ir zināms, ka nebija tie pāris aliņi pēc spēles, ar to neaprobežojās, ilgtermiņā tas pārauga atkarībā. Par to esmu runājis un bijis pietiekami atklāts.

    Bērnības dienu elks – Helmuts Balderis vēl joporjām. Artūrs Irbe – viens no vārtsargiem,  ar kuru sanāca visvairāk laika pavadīt treniņos, jo bijām kopā komandās, es visvairāk zaudēju viņam savstarpējās spēlēs, es biju tas, kurš taisīja vairāk kūleņu, ja spēlējām uz kūleņiem. Viņš joprojām man ir vārtsargs, kuram visgrūtāk iemest.

    Man pašam ir interesants, piemēram, māņticības rituāls. Viņi mainījās. Es tādu neatceros, ka tāds ir bijis. Iztēloties, kā tas noticis, liekas interesanti, kāpēc to neturpināju darīt.

    (..) Mīlestība… nu tad man ir 19 gadi, tad jau noteikti… Bet man visas tēmas ir atvērtas, es runāju par jebko, dzīvē notikušas pārmaiņas, izaicinājumi, jaunumi, pārdzīvojumi, veiksmes, neveiksmes. Ja esmu piekritis atnākt, tad varu runāt par visu. 

    Ierasti sarunā par hokeju pirmais parasti ir arhīva kadrs no kādas spēles, bet sākam nevis ar pagātni, bet ar šodienu.

    Sandis Ozoliņš: Jogu nolēmu nofilmēt un publicēt sociālajos tīklos, kā daļu no mana ikdienas rituāla, ko daru pēdējos trīs gadus. Dalīties savā pieredzē, ko tas man ir devis un kāpēc to turpinu darīt. Saku, ka gribu sasniegt noteiktu līmeni. (..) Pēc mēneša vai diviem centīgi to īstenojot, sapratu, ka to nespēšu izdarīt. Ar to pietika, jo secināju, ka jūtos labāk fiziski un emocionāli. Tādēļ turpinu to darīt. Vairs nav vēlmes būt par jogas meistaru, daru to priekš sevis, jo dienas beigās jūtos labāk.

    Cenšos katru  dienu, dažreiz nesanāk vai slinkums, vai aizguļos ilgāk, bet daru regulāri.

    (..) Kad es ar to jogu sāku nodarboties, bija emocionāli grūti periodi dzīvē, šķita, ka joga un meditācijas palīdzēs izvairīties no dzīvē nepatīkamiem jautājumiem. Ir savādāk. Problēmas paliek, jautājumi paliek, sliktais garastāvoklis, uztraukumi, stresi paliek, vienkārši vieglāk ir tikt galā. Kad to sapratu, man vairs nebija vēlmes nosēdēt stundu meditācijā un tādā veidā izglābties vai noslēpties no jautājumiem, kuri man bija jāatrisina.

    Vai uz jogas paklāja staipoties var sajust arī hokejista karjeru, traumas?

    Sandis Ozoliņš: Jā, viens celis nelokās tik daudz, dažas pozas nevaru uztaisīt, lotosa pozā nekad nevarēšu iesēsties, klasiskā lotosa pozā. Viens celis nelokās pilnībā, traumu un operāciju rezultātā nevaru to celi ne pilnībā salocīt, ne pilnībā iztaisnot. Es cenšos uzlabot, bet, ja es neiesēdīšos, tas neizmainīs manu attieksmi pret šo nodarbošanos

    Tā ir tā tumšā sporta puse, ko līdzjutēji neredz?

    Sandis Ozoliņš: Tagad esmu mainījis attieksmi. Agrāk tas bija tā – kamēr jūs priecājaties par manu sniegumu, vai par veiksmēm un neveiksmēm, jūs dabūjāt savu emocionālo lādiņu no spēles, es cietu. Nē, muļķības, es apzināti zināju, kādas ir sekas.  Sevišķi mūsdienas, kad ir visa informācija, kādas ir sekas, nodarbojoties ar profesionālo sportu.


    Profesionālais sports veselībai nebūs pozitīvs ilgtermiņā, būs šādas sekas, bet par to profesionālais sports atalgo tavus nākotnes jautājumus, ar kuriem nāksies saskarties. Tas nav attaisnojums. Es pats apzināti to darīju, jo man patika rezultāts, ko es no viņa saņēmu. Līdz ar to tagad teikt – es nabadziņš, man ir tik daudz operācijas bijušas, arī psiholoģiskās traumas, bet nežēlojiet mani, es to darīju apzināti, jo man patika tā eiforija, ko es saņēmu no aplausiem.


    Tāds ir mans viedoklis tagad.

    Sandis Ozoliņš ir daudz spēlējis arī Krievijas komandās. Kad sākās karš Ukrainā, viņš bija Krievijā un bija jāpieņem lēmums par savu nākotni. Viņa izvēle bija aizbraukt no Krievijas. Jā, bijusi neziņa par to, kas būs. Tagad aktuāls ir jautājums, vai Krievijas sportisti būtu jālaiž uz starptautiskajām spēlēm, vai viņiem būtu jāpiedalās olimpiskajās spēlēs.


    Sandis Ozoliņš: Nē, bet tā notiek. Es uzskatu, ka nē, šobrīd nē. Šķēpu laušana par Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu ir absurds. Es jau to teicu, kas tagad būs neatkarīgā izlase un kaut kāda superneatkarīgā, vieni, kas nav tikuši un uzskata, ka viņi ir tikuši. Kas nevar tikt savās izlasēs, startēs tādās. Kaut kādi "apendicīti" … tas nav nepieciešams.


    Tas ir radījis konfliktu un, manuprāt,  tiem, kas to panāca, tas ir izdevīgi, jo tagad vēl  lēmums nav līdz galam pieņemts, neviens nav aizbraucis, bet jau pusotru gadu pirms notikuma, vai tagad jau mazāk, sabiedrībā tagad tiek lauzti šķēpi. Kuri bija noteikti vienoti par jautājumu, kas attiecas tieši uz šo karu. Visi ir vienoti. Lielākā daļa. Te pēkšņi rodas plaisa starp tiem, kas atbalsta to konkrēto pasākumu. Nē, viņi ir panākuši savu.

    Tava īsā atbilde ir - krievu sportisti nav jāpielaiž lielajās starptautiskajās spēlēs.

    Sandis Ozoliņš: Nē, nevienās. Nevajadzētu nodalīt kaut kādas profesionālās līgas, ja mēs nostājamies, arī tie, kas saka - olimpiādē nekādā gadījumā nē, bet citos pasākumos - jā.

  • Esmu pieķēries savu veco filmiņu digitalizācijai un atrodu tur tīri labus, vēl nepabeigtus darbus, atklāj leģendārais fotogrāfs Gunārs Binde, kurš savus oriģinālus joprojām paraksta kā gleznas un cer arī šogad radīt vismaz pāris. Par Smiļģa portretu uz teātra sienas, iemīlēšanos savos modeļos, par faktogrāfiju kultūrā un arī gatavību karot ar fotoaparātu rokās saruna ar Gunāru Bindi Laikmeta krustpunktā.

    Dzejnieks Imants Ziedonis 60. gadu sākumā rakstīja: „Nedāviniet bērniem sudraba karotes, dāviniet fotoaparātu! Lai mācās skatīties, atšķirt, fiksēt lielo brīnumu - pasauli!”

    Ne gluži bērna vecumā, bet jaunības gados, tajā pašā 60 gadu sākumā, fotoaparāts nokļūst Gunāra Bindes rokās. Tolaik viņš ir elektriķis Alūksnes rajona kolhozā “Gaišais ceļš”. Gunāra Bindes fotomākslinieka ceļš sākās no pašmācībā apgūta vienkārša padomju fotoaparāta ”Fed-2”, līdz drīz vien zelta medaļām starptautiskajos mākslas fotosalonos. Viņš ir viens pirmajiem latviešu fotogrāfiem, kam Starptautiskā Fotomākslas federācija piešķīra izcila mākslinieka titulu. Nu jau leģendāra ir Gunāra Bindes fotogrāfija ar teātra leģendu Eduardu Smiļģi, padomju gados, kad viss tiek piesegts, viņš atļaujas fotografēt un izstādēs rādīt kailfoto, pārliecinot cenzūru, ka arī tā ir māksla. Viņš reiz īsu brīdi ir strādājis arī kā apgaismotājs Valmieras teātrī un Jaunatnes teātrī Rīgā un kādā intervijā septiņdesmitajos gados teicis: „Manas labākās bildes ir sanākušas ar labu gaismas sakritību. Gaisma – tā ir pirmā mācība fotogrāfijā.”

    Saruna ar fotomākslinieku Gunāru Bindi, kurš šo pasauli ar foto un savām acīm gaismā dokumentē nu jau 90 gadu garumā.



    Kāds ir jaunākais kadrs, kuru esat fiksējis ar fotoaparātu vai telefonu varbūt?

    Gunārs Binde: Pēdējais bija aizvakar, kad gulēja mana kundze Taņa un kaķītis, abi blakus, es viņus fotografēju un noliku uz galda stūra krūzīti, kur rakstīts "Soni". Krieviski tas nozīmē tādas miegamices. Tur nav nekādas mākslas dabīgi. Tā ir tāda amizanta būšana, ka šodien tik daudz redzam, ka cilvēki priecājas par iespējām visādus brīnumus darīt caur fotoaparātu vai kinokameru.

    Bet cik bieži ar profesionālajiem aparātiem vēl bildējat, un cik bieži ar telefonu?

    Gunārs Binde: - Vispār fotogrāfijā vai jebkurā mākslā ar jebko var panākt rezultātu – ar pirkstu mālēt uz audekla, ar cirvi, kā Koņenkovs cirta koka klučus. Fotoaparatūra arī var būt gan šāda, gan tāda. Labāk jau, protams, ja aparatūra ir augstas kvalitātes, profesionālām vajadzībām. Īpaši tāpēc, ka pret mākslu ir uzstādītas tādas prasības kā pret profesiju. Tā nav kā amatniecība, bet augstas kvalitātes mākslas darbs, tāpēc arī labāk, ja ir kārtīga kamera.

    Bet tie kas bildē ar telefonu, tos arī saucat par fotogrāfiem?

    Gunārs Binde: Es to pašu esmu darījis. Man pašam pagājušajā gadā arī bija izstāde, kur bija tikai ar telefonu fotografēts. Fotoaparāta galvenā misija ir galaprodukts – fotogrāfija, kuru var paņemt rokās, var skatīt no abām pusēm, pie sienas piespraust. Tā ir maņā izpratnē un fotogrāfijas kā mākslas izpratnē galaprodukts.

    Kā vērtējat tās telefonu fotogrāfijas, kuru ir tik daudz mums apkārt?

    Gunārs Binde: Tā digitālā pasaule, kas ir tik populāra, prasa no radītāja lielu piepūli. Lai izveidotu to galaproduktu – fotogrāfiju, tad tās bildes, kas uzņemtas ar telefonu, ir pamatīgi jāapstrādā. Optiskā kvalitāte ir laba, taču ir daudzi tādi trūkumi māksliniecisko izteiksmes līdzekļu laukā, kuri jāpanāk ar datoru. Un tas ir liels darbs. Un tad jāizgatavo labs galaprodukts – kopija uz laba papīra, ar labu tinti. Un tas jau vairs nav indivīda darbs. Man ir tāda pusprofesionāla kopējama aparatūra un arī es pērku fotopapīru, tā saukto galerijas papīru, kas ir dārgs, un arī tinte laba.

    Bet daudzi tās fotogrāfijas jau nemaz tagad vairs nedrukā, glabā diskos, mākoņos…?

    Gunārs Binde: Tās nav fotogrāfijas. Tie ir attēli. Tikai attēli. Tie atrodas virtuālā laukā vispirms, viņu nav. Kur ir? Vajag, lai to visu pārvērstu redzamajā.

    Esat arī teicis, ka šos attēlus ar telefonu uzņemot, tas neprasa cilvēkam domāt.

    Gunārs Binde: Tur jau tas trakums, ka tajā procesā, ka man nācās no filmas izveidot galaproduktu, bija ļoti daudz jāpiestrādā. Tur bija galvenais – prast iecentrēt, pakļaut perspektīvai skata virzībai. Lai tas uztvertos kā galvenais. Tālāk novākt visu lieko, iekopēt varbūt to, kā nav. Negatīvs ir viens, bet lai uztaisītu gala produktu, ir jāizceļ. Lai debesis, tie mākoņi spilgti, lai tas galvenais tur būtu labi redzams. Tā ka nav, ka pa taisno var kopēt no negatīva. Tā var darīt, bet tad tie ir tikai attēli, nevis līdz galam nostrādāts darbs.

    1965. gada kino žurnālā "Padomju Latvija" ir arī stāsts par Gunāru Bindi. Šajā gadā Gunāra Bindes uzņemtais leģendārais Eduarda Smiļģa portrets uzvar izstādē Argentīnā. Par šo portretu daudz esat stāstījis, kā tas tapa, kā Smiļģis nokļuva līdz šim brīdim. Nesen arhitekte Zaiga Gaile teica, ka Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis ir nolēmis, ka šis attēls turpmāk nebūs uz atjaunotās teātra ēkas sienas nebūs, jo viņš uzkatot, ka Staļina prēmijas laureātam Smiļģim nav jābūt uz viņa teātra sienas. Un arī varbūt Smiļģa izrādes, ar šā laika acīm skatoties, neesot bijušas tik izcilas.

    Gunārs Binde: Smiekls nāk. Es gan neticu, ka Hermanis var būt spējīgs uz tādu muļķīgu teicienu. Kā tad Smiļģi, kas radījis veselu skolu, inscenētāju skolu... Krieviem bija Meierhofs, mums bija Smiļģis izcils ar savu skolu. Ar Raiņa līdzdalību, ar Ģirta Vilka dekorācijām, tas viss ir labā atmiņā Latvijas teātra vēsturē. Kur tādu var iznīcināt. Smiļģim neko tur nevar izdarīt, man tur kaut ko - kāpēc es viņu fotografēju. Es patiesībā Smiļģi nefotografēju dēļ tā, ka viņš ir Smiļģis, man viņš vairāk interesēja kā tāds tēls, cietuša cilvēka, aizvainota cilvēka tēls. Tā paceltā galva ar asarainām acīm vairāk runā par viņa ciešanām, ko viņš pārdzīvoja. Īstenībā tas ir viņš, tas tomēr ir dokumentāli. Viņš ir tik teatrāls, ka uz tās fasādes citādā formā viņu varētu veidot. Viņš ir teatrāls... un, ja tas bija viņa teātris, jocīgi. To pat varētu lepoties jebkurš teātris, ja viņš atrastos Smiļģa mājā.

    Kādas bija pirmās sajūtas, kad izdzirdējāt Hermaņa teikto?

    Gunārs Binde: Man jau bija diezgan nicīga viņa izteikšanās, ka esmu fotografējis viņu no skatuves apakšas. Kāpēc viņam jāsastāsta, ko nezināja.

    Par  Smiļģi varu pateikt, ka Maskavā bija raksts par žāvāšanos žurnālā un Smiļģa bilde bija ielikta kā ilustrācija. Ja Hermanis tā saka, viņam vislabāk būtu teikt, ka Smiļģis, kad žāvājas, nofotografēts.

    Jums Smiļģis nav Staļina prēmijas laureāts?

    Gunārs Binde: Smiļģis bija latviešu izcilnieks teātrī, kas par Staļinu. Es droši vien arī būtu tajos laikos Staļina prēmijas laureāts. Vai no tā mana fotogrāfija būtu ko zaudējusi? Vai teātris no tā zaudēja? Un labi, ka viņš tāds bija, tas vismaz viņam palīdzēja, bija līdzekļi izdzīvot. Par Staļina prēmiju viņš būvēja māju, kas tagad kalpo kā teātra muzejs. Lai tad tie, kas viņu tagad aprunā, pamēģina ko līdzīgu izdarīt?

    Esat samierinājies, ka leģendārais portrets uz mājas sienas Lāčplēša ielā nebūs?

    Gunārs Binde: Esmu neitrāls. Ar teātri biju saistīts, bet neesmu teātra cilvēks. Teātra siena nav manā laukā. Esmu lepns, ka Smiļģis tur piederējās. Viņš neizskatījās labi, kad krāsa sāka lobīties. Vajadzēja citādā formā to attēlu veidot uz sienas, tas jādomā speciālistiem. Bet šis Smiļģa tēls ir un paliek mums dokumentāls.

  • Boris, viss būs kārtībā – teica Dainis Īvāns, un nākamajā dienā dziesma radio beidzot skanēja, atceras atmodas himnas autors komponists Boriss Rezņiks. Par savām armēņu saknēm un latviešu valodu, ko domā par cīņu pret pieminekļiem un kāpēc padomju gados negribēja emigrēt – saruna ar Borisu Rezņiku Laikmeta krustpunktā.

    Raidījums skan Barikāžu atceres dienā – 20. janvārī. Pirms 33 gadiem šajās janvāra dienās Rīgas ielas bija ļaužu pilnas, svarīgākie objekti apjozti ar smago tehniku un cilvēki sargāja nesen atgūto neatkarību. Daudzviet pie barikāžu ugunskuriem skanēja Latvijas Radio, tolaik svarīgākais, uzticamākais un operatīvākais informācijas ziņotājs. Lielajā skaļrunī Doma laukumā un mazajos kabatas radioaparātos ļaudis klausījās jaunākās ziņas un arī mūziku, kas sildīja, iedrošināja un vienoja. Starp šādām dziesmām bija arī viena no Atmodas himnām – dziesma “Baltijai”, jeb tautā labāk zināma kā “Atmostas Baltija”. Borisa Rezņika mūzika, Valda Pavlovska vārdi un trīs Baltijas tautu valodās izdziedātā apņemšanās: "Trīs māsas no miega modušās, par sevi pastāvēt nāk". Komponists Boriss Rezņiks ir Laikmeta krustpunktā viesies.



    Kādas jums atmiņā ir palikušas janvāra dienas pirms 33 gadiem, - OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, ugunskuri, radio, cilvēku sejas, Rīgas ielas...

    Boriss Rezņiks: Visu it kā atceros, bija briesmīgi, bija bailes – varbūt nesanāks. Bet, paldies Dieva, viss izdevās. Tas jau bija pēc dziesmas "Baltija". 

    (..)  Labi atceros, kad bija puča laiks, nevarēja saprast, kā tas viss beigsies. Es atnācu šeit, nostājos pie Latvijas Radio un skatos, ka stāv divi, trīs mūsu cilvēki un divi trīs zaldāti un mierīgi sarunājas. Kad es to ieraudzīju, sapratu, ka viss būs kārtībā. 

    (..) Tajā brīdī sieva bija Rietumberlīnē, no turienes viss izskatījās daudz briesmīgāk, vienmēr tālumā ir savādāka uztvere.

    Arī šeit cilvēkam, kurš bija sarakstījis vienu no Atmodas himnām, ja notikumi pavērstos citādi, visādi varēja beigties.

    Boriss Rezņiks: Es biju pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Nezinu, kāpēc. Tieši pie Radio stāvot sapratu, ka viss būs kārtībā.

    Par dziesmu "Atmostas Baltija" jau esat intervijās stāstījis, kā tā tapa, kāda bija doma, ka tā radās vēl gadu pirms Baltijas ceļa, bet gribētu dzirdēt plašāku stāstu, vai tā ir tiesa, ka sākumā Latvijas Radio nav vēlējies atskaņot?

    Boriss Rezņiks: Diemžēl tā bija. Es atnesu ierakstu, neatceros, kam iedevu lentu, un nekāda rezultāta. Nākamajā vai tajā pašā dienā aizgāju meklēt, kur atrodas Tautas fronte, iepazinos ar Daini Īvānu. Man bija labs portatīvais magnetofons, nospēlēju viņam dziesmu, viņš teica – Boris, viss būs kārtībā. Nākamajā dienā dziesma skanēja Latvijas Radio.

    Grūti pateikt, bet es vienmēr esmu objektīvs. Jūs visi [Radio darbinieki] tajos laikos bijāt valsts darbinieki, jums drusku bija bail, tāpēc, ka vēl nebija skaidrības. Kāpēc neskanēja. Bet nākamā dienā skanēja un bija liels gandarījums, ka viss kārtībā.

    Kas jums bija galvenais impulss dziesmas tapšanai?

    Boriss Rezņiks: Neatceros, kāpēc radās tāda ideja – dziesma, trīs valodas, neatkarība. Tas ir viss, ko varēju formulēt dzejniekam Valdim Pavlovskim. Nē, vispirms bija dzeja un tad es uzrakstīju dziesmu. Tad sākās cīņa, kā dabūt citus izpildītājus. Tas bija sarežģīti tajos laikos bez interneta.

    Kāda ir īsā versijā, kā uzrunājāt lietuviešu un igauņu solistus?

    Boriss Rezņiks: Tallinā bija sadarbība ar igauņu producenti, piezvanīju viņai, ka ir tāda ideja un viņa rekomendēja Tarmo Pihlapu. Sazvanījāmies, dabūju kontaktus un viņš atbrauca. Ar lietuviešiem bija vienkāršāk. Toreiz vēl te atradās padomju armija, un Žilvins Bubelis dienēja padomju karaspēka ansamblī Rīgā. Es tur aizbraucu, iepazinos, viņš atbrauca uz ierakstu. Nezinu, ko viņš saviem virsniekiem teica, bet viņam izdevās atbraukt uz ierakstu.

    Vai tiesa, ka visi trīs solisti - Viktors Zemgals, Tarmo Pihlaps un Žilvins Bubelis - satikās tikai vienreiz mūžā pie mikrofona?

    Boriss Rezņiks: Vienu reizei mūžā. Pēc dažiem gadiem diemžēl mira Tarmo, Bubelis tagad dzīvo Amerikā. Mēs šad tad sarakstāmies. Viņš atceras šo notikumu. 

    Pirms intervijas teicāt, ka jums ir vismaz 12 versijas, kā šī dziesma vēlāk aranžēta un izpildīta, bet raidījumā skan pirmā oriģinālā dziesmas versija. Kāds bija šī ieraksta tapšanas process, kad visi trīs solisti satikās, "aizgāja" ar pirmo reizi?

    Boriss Rezņiks: "Melodijas" studijā nebija pieņemts ilgi mēģināt. Neatceros, vai mēs kaut ko pie klavierēm gatavojām. Viktoram jāpajautā, varbūt viņš atceras. Sākām mēģināt, Viktors jau visu zināja, viss kārtībā; Žilvins nodziedāja, viss kārtībā; bet igaunis kaut kā pirmajā reizē nodziedāja ļoti nepārliecinoši. Visi domājām – nu jā...

    Secība, starp citu.


    Iesākt latviski, bija loģiski, mēs varējām pamainīt, padomāt. Latviski pirmā valoda, tad varēja būt tā vai tā, bet tikko viņš [Tarmo Pihlaps] nostājās pie mikrofona, tas īstais rokmūziķis. Ļoti pareiza secība, ka igauņu pants visspēcīgākais. Tā bija fantastika. Praktiski  bija kāpums – latviski, lietuviski gandrīz vienādi emocionāli, bet igauniski – tas piecreiz interesantāk bija.


    Vai varējāt paredzēt, ka dziesma kļūs savā ziņā par Baltijas ceļa himnu?

    Boriss Rezņiks: Protams, nē. Par nevienu dziesmu nevar nekad neko paredzēt. Pēc tam tas notiek kaut kā automātiski – ir hiti un nav hiti. Prognozēt vai speciāli domāt, lai ir hits, kaut kā nebija. 

    Bet interesanti,


    bija daudz organizatoriskās problēmas. Piemēram, kā nosūtīt kaseti uz Tallinu un uz Viļņu, pirmkārt, lai paklausās, otrkārt, galvenais dzejniekiem. Tas bija tas laiks, kad nevarēja sūtīt no Latvijas praktiski neko – ne desu, ne cigaretes, ne šņabi, ne kasetes. 


    Te nebija stāsts, ka iesaistījāt "Latvijas pasta" vadību?

    Boriss Rezņiks: Jā, es aizgāju pie "Latvijas pasta" vadības, izstāstīju ideju. Teicu, ka nepieņem kaseti, ka nedrīkst uz ārzemēm sūtīt. Viņš kaut kaut ko sarakstīja un aizsūtīju.

    Sarunā Boriss Rezņiks atminās, kā latviešu valodu apguvis, mācoties konservatorijā, bet dienests padomju armijā kopā ar citiem mūzikas studentiem no Lietuvas, Igaunijas un Latvijas bijis interesants laiks kopā ar profesionāļiem. Bet par Latvijas vēsturi licis aizdomāties kāds gadījums vilcienā

    Boriss Rezņiks: Mēs ar "Eoliku" braucām un blakus sēdēja amerikāņu pārītis, tas bija 80. gados. Viņā man rāda karti, parādiet, kur Latvija atrodas. Es skatos, tur viņiem karte bez Baltijas valstīm, tur balts viss. Tad mums palika bail turpināt sarunas ar viņiem. Viss pamazām palika skaidrs, protams, kulminācija skaidrība bija Tautas frontes gadi. 

    Borisa Rezņika vecāki nāk no Gruzijas, mamma ir armēniete. Tur viņš bieži viesojies ar mammu. Tēvs aizgājis mūžībā, kad Borisam bija 12 gadu. Par sevi saka - man ir Kasparova variants, es esmu armēnis-ebrejs. 

    Boriss Rezņiks: Interesanti, ja viņš būs dzīvs, kā viņš uztvertu visu, kas notika Latvijā. Grūti prognozēt.

    Kā jūs pats uztvērāt Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, jo jūsu tēvs ir karojis padomju pusē?

    Boriss Rezņiks: Mēs nekad nesvinējām, varbūt mājās kādreiz kaut ko atceramies, bet pie pieminekļa neesmu bijis nekad. Grūti pateikt, bet


    tīri teorētiski cīņa ar pieminekļiem man nepatīk, nav svarīgi, vai tas ir Puškins, vai kaut kas cits. Izņemot kādas ārkārtas situācijas. Ar literatūru un pieminekļiem, man liekas, nevajadzētu cīnīties. Man ļoti nepatika, ka nesen viens mūziķis atteicās spēlēt orķestrī krievu klasiku, man tas neliekas loģiski un rietumos tas nenotiek, tikai pie mums.


    Kāda vaina Čaikovskim? Viņš ir ir ģeniāls komponists, un ne tikai viņš. Šādām domām es nepiekrītu.

  • "Alvis nosauca to par skaistāko jebkad redzēto teātri un noskūpstīja skatuvi - un tas man bija svarīgākais eksāmens," saka arhitekte Zaiga Gaile, kas Jaunā Rīgas teātra pārbūvei veltījusi 10 gadus un darbu ik dienu arī ziemas spelgonī dodas ar divriteni. Kāpēc koka ēkas ir dzīvas, komercbūves nav arhitektūra un kā Andrejs Upīts palīdzēja viņas tēvam tikt uz Ameriku - saruna ar Zaigu Gaili. 

    "Mans moto ir būvēšana uz pagātnes. Nevis sākam ar nojaukšanu, bet domājam, kā varam iedzīvoties vēsturē," tā ir teikusi arhitekte Zaiga Gaile un šis moto ir īstenojies daudzos viņas projektos un iecerēs. Pērnā gada pašā izskaņā, 27. decembrī ziņu aģentūra LETA vēsta: Ekspluatācijā nodots Jaunā Rīgas teātra ēku komplekss. Plānots, ka drīzumā teātris varēs sākt pakāpeniski iekārtoties vēsturiskajā atrašanās vietā Lāčplēša ielā 25.  Ēku kompleksa rekonstrukcija un pārbūve īstenota atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes projektam. 

    Uz jautājumu, vai atbraukusi pat šodien ar velosipēdu, seko atbilde. "Pavisam vienkārši – es braucu ar riteni 25 gadus katru dienu, tā ir tāda rutīna. Interesanti, ka ar riteni man nekad nesalst, salst ar kājām.  Galvenais ir pareizs apģērbs, siltas rokas, kakls un kājas. Un man ir elektriskais ritenis jau kādus 5 gadus – un tas iedod mazliet jaudu, ja jābrauc, piemēram, uz tilta augšā, piespiež podziņu, vienīgais, ka elektronika salā biš niķojas."



    Kādu jūs redzat Rīgu braucot tieši ar riteni?

    Tas ir cits skatu punkts, man ļoti skaists maršruts, mēs dzīvojam Ķīpsalā kopš 97. gada un es nolēmu, ka uz biroju Berga bazārā braukšu ar riteni. Tas ir skaists, bet ne pārāk ērts brauciens. Bet es dodu priekšroku sajūtai. Uz tilta ir vistrakākais gabals, dažreiz vējš, liekas ka nopūtīs, dažreiz putenis un lietus, bet ir apmetnis. Bet tas kā to pieņem – man, piemēram, bail braukt ar mašīnu, nebraucu jau kādus 10 gadus. Varbūt skaistākais Rīgas maršruts, vienmēr skaists un kluss, pīles kanālmalā, un katru rītu sasveicinos ar Brīvības pieminekli, tas ir kaut kas izcils, kas mums ir. Ar tēlniecību mums pašvaki, bet piemineklis mums izdevies. Un tas maršruts – ir sakoptākā Rīgas daļa. Rīga ir skaista.

    JRT atkal būs skaists!

    10 gadus - tas ir normāli. Ar būvniecībām tā ātri aizmirstas. Kamēr iet tas process, esmu pa sienu stāvus kāpusi augšā. Bet galvenais ir izturēt visas krīzes un nepatikšanas. Bet tas nav ārkārtēji priekš kultūras būves, visā pasaulē tā mēdz būt. Pirms jaunā gada 22. decembrī atnāca valsts komisija, staigājām pa teātri 2 stundas un komisāri mūs pieņēma. Tas bija milzīgs atvieglojums. Man bija sarunāts nākošajā dienā, ka izvadāšu Alvi Hermani, mēs satikāmies, staigājām, tas bija kkas vienreizējs, man lielākais eksāmens – kā pieņems teātra mākslinieciskais vadītājs.


    Alvis teica, tas ir skaistākais teātris, kādu esmu redzējis. Un esmu redzējis daudz. Iedomājieties, kā es jutos, kad skarbais Alvis, kurš ir neprognozējams un kura dēļ es arī esmu raudājusi un dusmojusies, viņš bija tik aizkustināts, uzkāpa uz skatuves, kādu laiku runāja tekstu, tad nometās ceļos un noskūpstīja skatuves grīdu. Tāds skaists rituāls. Jo teātrī skatuve ir altāris.


    Arhitekti Zaigu Gaili sagādā fiziskas ciešanas atrasties sliktās telpās. Tās ir tādas sajūtas, ko uztrenējusi 50 gadu darba pieredze. Viešņa strādā šajā jomā no 23 gadu vecuma.


    "Es tiešām ticu, ka sakārtotas telpas cilvēkus savā ziņā sakārto, viņiem palīdz".


    Runājam arī par koka arhitektūru. Vai koka mājas tiešām dzīvas?

    Koka mājai vienmēr ir cilvēka mērogs. Tagad skandināvi jau būvē 7-10 stāvus, bet kokam ne vienmēr var būt vairāk par 2 stāvi un tai vienmēr ir smarža. Tai mūsu mājai Berga Bazārā ir ap 200 gadu, ir smarža un čīkst kāpnes. Mēs izdarījām lūzumu ar šo konferenci. Mēs – Berga Bazārā ievilkām Dānijas kultūras institūtu, Riku Helms un Bergu dzimtas mantinieci, kad jaunā paaudze sāka protestēt pret mantojuma iznīcināšanu, jo nojauca milzīgus kvartālus. Paradoksāli, ka padomju laikā, kad nebija naudas, bija neparasti saglabājies koka mantojums. 

    Daudzas ēkas tāpat nojauca, bet vislielākais gandarījums, ka tomēr palika Ķīpsalā esošās, ko esam atjaunojuši - vairāk nekā 20 mājas, tas bija viens no mūsu starta punktiem, otrs bija brāļi Dambergi, manu bērnu klasesbiedri, iesāka skaisti un sparīgi un aizgāja Kalnciema iela. Rīgas centrā redz, ka ir tā skolas ielā kaut kas iet uz labo pusi, bet visu neizglābsim.


    Bet kas ir burvība Rīgai – Vecrīgas viduslaiku centrs, otrais ir jūgendstils un trešais ir koka apbūve. Un tā daudzveidība arī dod to burvīgo raksturu. Daudzas koka mājas ir aizķērušās tajā centra apbūvē, tādēļ tā ir interesanta, nevis tādi tuneļi.


     

  • Tiem, kas joprojām domā, ka žurnālistikai ir jābūt komplimentārai, man ir jāsaka - beidziet piesārņot ēteru, saka žurnālists Jānis Domburs. Kādai jābūt sabiedrisko mediju misijai, kāpēc kvalitatīva žurnālistika ir dārga, vai Šķēles un Lemberga laikmets beidzies un par ko viņš savulaik rakstīja dzejoļus, saruna ar Jāni Domburu Laikmeta krustpunktā.

    Man ir lielas prasības pret sevi un visiem pārējiem man apkārt. Un vispār gariem cilvēkiem nekas nav jāpierāda. Tā ir teicis augumā garais un prasībās skarbais žurnālists Jānis Domburs. No raidījumā līdz šim intervētajiem vairāk nekā 80 viesiem, Jānis, šķiet, būs gados visjaunākais sarunas dalībnieks. 



    Vai Jānis Domburs arī vecgada vakarā pie televizora klausās un analizē valsts vadītāju svinīgās uzrunas, vai tā ir tā reize, kad Jānis Domburs atpūšas.

    Jānis Domburs: Kā kuru reizi. Ja esmu brīvdienās pārpus Latvijas, tad redzu to, kas tur notiek. Šogad nebiju ārzemēs. Analizēju es skaidrā prātā 1., 2. janvārī. Ja sanāk dzirdu, bet tas ir fonā. 

    Šoreiz ar  vienu ausi dzirdēju, nākamajā dienā pārlasīju tekstu, paklausījos video, arī palasīju vērtētājus dažus, neko jaunu nevaru pateikt. Man liekas, mums ir interesanta nācija vai ļaudis, man liekas, ambīcijas mums vajag augstākas. Pārlasīju Igaunijas prezidenta, Lietuvas, Somijas prezidenta [runas] paskatījos, caur to prizmu redzēju daudzas lietas, kuru nebija un kuras vajadzēja. Sākot ar to, ka izsvērt cilvēciskās lietas, par ko daži slavēja, ar globālajam ģeopolitiskām lietām. 

    Otrs, man patika, ka īsāka par pārējām bija Lietuvas prezidenta runa. Viņš uzsvēra - 20 gadi Eiropas Savienībā un NATO. Būtībā tas ir jautājums, no kurienes nākam un kur ejam. No tā viedokļa es daudzas lietas nesagaidīju.

    Ja atskatāmies uz aizvadīto gadu un vaicājam – kas pērn notika Latvijā? – kuri ir tie notikumi, tie cilvēki, dzīves situācijas, kas tev pirmie nāk prātā?

    Jānis Domburs: Par to varētu pusi raidījuma runāt. Man nāk prātā tēmas, caur kurām tie notikumi parādās. Pie tam tādi, kas ir bijuši, otri kas nav notikuši. Man divas lietas uzmanības vērtas likās, par ukraiņu bēgļiem runājot. Es mēģināju likt kopā jau pirms gada. Tas cilvēku skaits, kas strādā, ir šaubīgi maz iepretī tiem, kas pārtiek no pabalstiem un iepretim Lietuvai un Igaunijai. Tagad ir VID dati decembrī un skaitļi galīgi nepārliecina, ka mēs viņus pilnvērtīgi integrējam kā savu sabiedrības daļu. Šis ir antinotikums. Mani uztrauc arī tās lietas, kas nenotika.

    Otrs – epopeja ap Leonu Rusiņa tiesāšanu, pazušanu un slepkavību. Izgājām cauri visādiem lēmumiem un dokumentiem, ko saka policija, tiesa, ko prokuratūra. Kas ir mācības?


    Man tie notikumi tā žurnālistiski... Protams, bija epopeja ar valdību maiņu un prezidenta maiņu, bet es vairāk cilātu to, vai sabiedrība un valsts kaut kādos aspektos kļūst atbildīgāka. Kā mēs augam.


    Tu esi daudzus gadus saistīts ar Latvijas Televīziju, šobrīd runājam Latvijas radio ēterā. Abiem sabiedriskajiem medijiem šis visticamāk būs liels pārmaiņu gads, ja Saeima nobalsos par to apvienošanu. Kā tu raugies uz vienotu sabiedrisko mediju un kā sevi tajā redzi?

    Jānis Domburs: Raugos uz to, ka šo ideju, šo uzstādījumu ir daudz labāk jāpārdod, šī vārda vislabākajā nozīmē, sabiedrībai. Vai to var pārdot politiķiem, vai tie ir labi pircēji, par to var strīdēties. Bet


    nelatviski runājot, steikholderiem, un mēs visi esam steikholderi 21. gadsimtā, ir daudz skaidrāk jāizstāsta, ka ja runā par nacionālo kultūru, sākot no kultūras mantojuma, beidzot ar modernām lietām, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi. Tur tu vari izpausties, tur vari attīstīties, tur tev var daudz vairāk parādīt, un ir vajadzīgi daudz vairāk sabiedrisko mediju kanālu, platformu. Ja ir runa par nacionālo sportu, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi. Visās nozarēs var iet – par nacionālo biznesu, tiesiskumu. Viņi ir vajadzīgi kontekstā, ne mediji priekš medijiem, bet priekš visu nozaru un valsts sabalansētas attīstības.


    Es domāju, ka tur daudz kas ir neizdarīts. Tāpēc ir liela nesapratne sabiedrībā un nav liela spiediena politikā. Par spiedienu sabiedrībā... te nav runa par mediju pratību, bet par demokrātijas pratību vai valsts pratību, kāpēc tie mediji ir vajadzīgi. Kāpēc mazā valstī, kur ir mazs tirgu, nevar "izbraukt" ar komercmedijiem. Te nav Amerika, te nav pat Anglija, Francija, Vācija. Tas nav iespējams. Varbūt postpadomju sabiedrībā var. Uz šī visa fona ir Latvijas TV un Latvijas Radio strādājošie, kuri, es arī saprotu, raustās.

    Radio cilvēki ir bijuši piesardzīgāki, vai viņu skepsi saproti?

    Jānis Domburs: Saprotu, protams. Nav tā, ka televīzijā, cik esmu runājis, visi sit plaukstas sajūsmā. Nē. Bet man liekas, ka stāsts ir kopējs. Var apvienot slikti un var labi. Var radīt pievienoto vērtību un var radīt no divām defektācijām vienu daudz lielāku defektāciju nekā viens plus viens. Man liekas, ka lielais stāsts ir, kā bija joks sovjetu laikos - jūs izliekaties, ka strādājat, mēs izliekamies, ka maksājam. Šeit ir līdzīgi - mēs jums nedosim vairāk naudas, jo jūs slikti strādājat; jūs mums dodiet vairāk naudas, tad mēs labāk strādāsim... Šāda saruna, protams, ies pa apli. Kamēr to nepacels kaut kādā veidā kaut kāda līderība citā līmenī, mēs varam visus vienmēr saprast, mums vienmēr būs simt risku. Un viņi tādi ir. Domāju, ka tur var pacelt citu latiņu, un tas ir kontekstā ar to, ko prasi, kur redzu savu vietu. Es redzu tur vietu iekšējos radošos disputos. 

    (..) sinerģija ir iespējama, bet tā ir iespējama ar investīcijām, ar labiem menedžeriem, kas nevis formāli dara, un ar pieminēto steikholderu labu spiedienu, mēs ietu uz priekšu, lai sabiedriskais pasūtījums būtu patiešām sabiedrisks.

    Pats arī būtu gatavs iesaistīties vienotajā medijā administratīvā līmenī?

    Jānis Domburs: (..) Protams, man pieredze ir tik liela, plaša un raiba, ja no manis vajag kādu padomu - jebkad. Es būtu gatavs, ja saruna notiktu. Es domāju, ka tās sarunas vēl nenotiek.

    2006. gada virkne jauniešu rīkoja piketu Jāņa Dombura atbalstam. Latvijā nav bijis daudz gadījumu, kad ļaudis iziet ielās, lai aizstāvētu žurnālistiku vai kādu konkrētu žurnālistu.

    Jānis Domburs: Paldies viņiem. Tas bija sociāldemokrātisko jauniešu atzars, man liekas, tie bija viņi.

    Es esmu par kapitālismu – esmu par to, ka tie, kas labi strādā, labi saņem. Es esmu par to, ka konkurencē tie, kam kaut kas sanāk, ir jānodrošina, vienalga, vai tas ir sports, mūzika vai māksla, vai kas cits Un viņi jāmotivē. Es saprotu, ka te nav Amerikas vai spāņu valodas tirgus, kur pēc divām sezonām tev ir divas villas un trīs dzīvokļi. Bet domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, ka ir jādomā par motivāciju.

    Otrs, šie var būt instrumenti, lai "čakarētu", un šis var būt stulbi. Un nelietību no stulbuma atšķirt ļoti grūti. Bet tas, kas mani toreiz uztrauca un joprojām uztrauc, ceru, ka vienmēr uztrauks, ka es caur sevi... Man palaimējās, es sāku "Atmodā" un tad bija radio "Brīvā Eiropa", tās bija pieprasītas un labi finansētas reakcijas, un es redzēju, ko var izdarīt, ja var piesaistīt labākos kadrus, kur es biju viens no un ne uzreiz un visos aspektos labākais. Bet ko tas dod, kādu jaudu tas dod.

    Pēc tam tālāk, cīnoties viens, arī sapratu, ka tu vari saplānot miljons lietas, jautājums kur ir resursi – vai nopelni pats un guldies iekšā, vai kāds pārdala tautas naudu. Tāpēc atgriežos pie stāsta, vai mums šī gada budžetā vajadzēja dalīt visiem turīgajiem arī 50 miljonus "Sadales tīkla" tarifu pieauguma piefinansēšanai, vai tomēr vajadzēja - tur miljonus onkoloģijas slimniekiem, un vēl miljonus, piemēram, mediju attīstībai.

    Arvien dažādi vērtē Jāņa Dombura intervēšanas stilu, bet Latvijā priekšstatus par to, kā var intervēt mainīja BBC intervija ar Vairu Vīķi-Freibergu 2000.gadā. Toreiz viedokļus izteica vairāki žurnālisti, arī Jānis Domburs. Vai šī intervija mainīja sabiedrības priekšstatu kā žurnālists var runāt ar politiķi?

    Jānis Domburs: Man tā nav atmiņā, kā būtu kaut ko mainījusi. Bet man liekas ļoti svarīgi nodalīt formu un saturu un nelikt formu augstāk par saturu. Viss, ko daru studijā – toņi, intonācijas un vēl kaut kas, tur ir liela daļa formas. Jautājums ir, ar kādu saturu esmu uz šo diskusiju atnācis. Un domāju, ka tas ir galvenais atskaites punkts man un nu jau pietiekami daudziem cilvēkiem, kas zina, ka un kā es gatavojos raidījumam. Un viņi saprot, ja es sākšu ar kādu skarbākos toņos runāt, tad man ir pamats. Un es varu šo savu pamatu aizstāvēt pie visām komisijām, visām instancēm, padomēm, tiesā un pie svētā Pētera priekškambarī. Jebkur. Tā ir viena fundamentāla lieta. 

    Otrkārt, tiešais ēters nemelo. Trešā lieta, kas man liekas ļoti būtiska, sākumā Sebastianam bija pirmais jautājums – vai spēlējaties ar uguni. Ļoti labs jautājums, tas vienkārši ir labs jautājums, manuprāt. Tas ir liels moments, ka ja ir Latvija cilvēki, kas vēl aizvien iztēlojas vai iedomājas, ka žurnālistikai jābūt komplimentārai, apkalpojošai un vēl sazin kādai, man tam pretī ir vecais teiciens – nevajag piesārņot ēteru.

  • Visa gada garumā raidījumā Laikmeta krustpunktā pie Latvijas Radio mikrofona ik sestdienu esam satikuši ļoti dažādus ļaudis. Kopskaitā bijušas 39 sarunas ar cilvēkiem, kuri savā dzīvē pārstāv krietni atšķirīgas jomas – sportisti, uzņēmēji, mūziķi un politiķi, zinātnieki, aktieri, diriģenti un mediķi. Viņiem katram ir savs Latvijas laikmeta stāsts, atceroties pagātnē pašu pieredzēto un vērtējot šodienas norises Latvijā un plašajā pasaulē.

    Gadā izskaņā aicinām kaut ar dažiem no mūsu raidījuma viesiem satikties atkal, atceroties viņu dzīves stāstus, aktuālo notikumu komentārus un nākotnes prognozes.

    Sarunas dalībnieki gada garumā bijuši cilvēki ar ļoti atšķirīgām dzīves pieredzēm, bet gandrīz katrā sarunā kāds no viņiem pieminēja nemierīgo starptautisko situāciju -  karu Ukrainā un ko tas nozīmē mums…

    Šajā raidījumā ieklausāmies fragmentos no sarunām ar Lilitu Ozoliņu, Laimu Vaikuli, Jāni Paukstello, Daini Dukuru, Māri Sirmo, Ivaru Kalniņu, Jāni Jurkānu, Ģirtu Jakovļevu, Lidiju Doroņinu-Lasmani, Jāni Škaparu un Ievu Akurateri.

  •  

    "Pirms izrādes man vajag to pusstundu, apmīļot skatuvi," tā saka aktieris Jānis Paukštello. Ar Raini teātrī viņam esot palaimējies un Jāzepu varētu nospēlēt kaut tagad. Par providenci dzīvē un lūgšanu spēku un kāpēc pats sev filmās liekas svešs cilvēks, saruna ar Jāni Paukštello Laikmeta krustpunktā.

    Ziemassvētki ir arī ticības, piedošanas un lūgšanas laiks. “Un tikai lūgšana ir stiprākā no mums” – tā reiz rakstīja Imants Ziedonis, un šis viņa dzejolis Latvijas Radio fonotēkā ir saglabāts aktiera Jāņa Paukštello balsī. Par lūgšanu un par piedošanu daudz ir runājis arī pats Jānis Paukštello, bet kā saka viņa mūža lomas varonis Jāzeps: “Ne laiks, ne liktenis sāpes neizdzēš”. 

    Vīrišķīgs spēks un dziļums, arī trauslums un garīgs smalkums, un galvenais – cilvēcīgums. Šādi dažādos laikos ļaudis ir raksturojuši Jāni Paukštello. Arvīds Lasmanis no filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, Jāzeps no izrādes “Jāzeps un viņa brāļi”, vai Raimonds Paula "Cielaviņas" izpildījums. Tie ir pirmie darbi, kas daudziem nāk prātā, domājot par Jāni Paukštello. Paveikts ir ļoti daudz. Latvijas Radio fonotēkas meklētājā, ierakstot aktiera vārdu, var atrast ap 700 dažādu arhīva vienību. Ziemassvētkos aicinājumam uz sarunu ir atsaucies Jānis Paukštello.

    Jau 30 gadu garumā tradīcija daudzās ģimenēs ir Ziemassvētkos televīzijā skatīties režisora Vara Braslas filmu "Ziemassvētku jampadracis", kur Jānis Paukštello ir Cīrulīšu ģimenes galva Valdemārs. Vai arī jūs paskatāties savas filmas?

    Jānis Paukštello: Ar mani tā, ka ir ļoti dīvaina attieksme, skatoties uz sevi filmās tieši. Man liekas, ka tas ir kaut kāds cits cilvēks. Nezinu kāpēc. Streiča "Nenopietnajā cilvēkā" viena epizode bija jāpārfilmē, viņš teica: Jāni nāc paskaties, kas nav izdarīts. Es paskatījos un pēc tam teicu – nerādi man vairāk, es ticu tev, pasaki, ka jādara. Ir diezgan dīvaini skatīties uz sevi ekrānā un klausīties sevi, kad es dziedu. Katru filmu varbūt vienreiz esmu obligāti redzējis. Pieņemu, bet neskatos.

    Un savā ģimenē ne īpaši esmu kopis to, ka viņu tēvs ir īpašs cilvēks,


    vienmēr esmu audzinājis tādu attieksmi, ka tēvs ir tāds pats cilvēks, kā pārējie, tikai viņam ir tāda profesija, kas ir visu acu priekšā. Tas uzliek daudz pienākumu un mazliet sarežģī dzīvi, jo visu laiku esi kā palielināmā stikla priekšā, un tevi jebkurš var apskatīt. Kāds var uz tevi skatīties, un tu jau nezini, ko viņš par tevi domā.


    Viss tas komplekss manī ir iekšā un man ir ļoti liela pietāte pret skatuvi, pārņem dažādas sajūtas, kad eju uz skatuves, īpaši kad esmu centrā. Es neliekuļoju, tā tas ir, tā īpaša vieta. Tā nav kā baznīcā altāris, bet lielāks, nozīmīgāks. Tāda vieta, kas mani mulsina mazliet, vienmēr mulsinājusi.

    Šis Valdemārs "Ziemassvētku jampadracī" pēc dabas paskarbs, bet svētku laikā atmaigst, pie eglītes smaidīgs, dzied. Kā ir ar Jāni Paukštello?

    Jānis Paukštello: Nu jā, Ziemassvētkos Esmu katolis, eju baznīcā un lūdzos katru ritu un katru vakaru. Nu un eglīte, elementārās Ziemassvētku dziesmas, un pīrāgi, zirņi, ko man bērni ne visai, bet arī pāris karotes jāapēd arī viņiem. Tas ir  labākais brīdis. Jāņos man ir mazliet skumji, Ziemassvētkos, ja vēl ir sniegs, tad viss manī pārvēršas.

    Par ko tad Jāņos skumji?

    Jānis Paukštello: Jo diena iet mazumā, un viss zāles leknums un dabas leknums ir nobriedis, daba ir gatava, lai rudenī dotu tālāko turpinājumu. Tad man nezin kāpēc ir mazliet skumji.

    Ar izrādi "Čūsku vārdi" , ko veidojis kopā ar Kārli Arnoldu Avotu, Jānis Paukštello atkal ir atgriezies uz Dailes teātra skatuves. 

    Jānis Paukštello: Īstenībā ir tā, ka neesmu atgriezies, esmu atkal teātr,. Man nekāda cita teātra nav bijis. Varbūt esmu pie Annas Eižvertiņas paskatījies, kā ir kad nav ne resursu, nekā, un tad tu aizej tur un paskaties, ka tavs teātris vienkārši ir priekš aktiera dieva dota dāvana.

    Kādas bija sajūtas, atkal atgriežoties teātrī?

    Jānis Paukštello: Juris Žagars man piedāvāja piedalīties Dailes kanonā.


    Varēju, protams, varēju darīt to, ko daru, braukt savos koncertos Latvijā, uztaisīt ko jaunu un arī dziedāt. Bet tad es sapratu, ka man nebūs citas iespējas kā tikai šī, kad es varu darīt to, ko gribu.


    Un mans labs eņģelis – draugs Juris Vaivods, ar kuru man ir ļoti labas attiecības, darba ziņā viņš tik daudz palīdzējis dziedāt un ar savu muzikālo klātbūtni visā pārējā, un viņš man palīdzēja. Mums bija arī citi – Poruks, kurš tomēr tik labi saderējas ar manu dvēseli, un tad mēs vienā brīdī nolēmām "Čūsku vārdi". Jo tas bija pārbaudīts variants vēl 80. gadu vidū. Ziedonis man teica. Viņš aulā veidoja tādu ciklu "Mans Rainis". Un viņš teica: "Jāni, es gribu, lai tu 25 minūtes runā bez jebkādiem režisoriem". Mēs ar viņu bijām strādājuši pie "Kunga un kalpa", pie "Poēmas par pienu" un pie "Tik un tā". Es reti par to runāju – man ir dikti labas attiecības ar Ziedoni, mēs esam runājuši par pasauli, viņš man ir izklāstījis savu pasaules uzskatu un tas ir nācis tikai par labu manam darbam teātrī un visam ko es daru.

    Raidījumā skan fragments no Jāzepa monologa un Jānis Paukštello vārds vārdā tos atkārto līdzi.

    Jānis Paukštello: Ja man dotu divas nedēļas laika, es varētu spēlēt Jāzepu mierīgi. Tāpēc arī ir "Čūsku vārdi". 

    (..) 

    Kādas bija domas, emocijas pirmajā izrādē, atkal ejot pie publikas teātrī?

    Jānis Paukštello: Tas nav prātam aptverams. Pirmkārt, skatītāji bija ļoti tuvu. Nav jau tā, ka biju beidzis savas aktiera gaitas. Es dziedu un varu pastāstīt, kā tas notiek – runāju arī kaut ko nopietnu. Bet ka tik tuvu... un tik daudz pazīstamu cilvēku skatījās…

    Īstenībā, ja ir kas nopietns, tad nelaižu nevienu klāt kādu pusstundu pirms, pamīļoju to skatuvi. Kā Pauls [Raimonds], kad iet pirms katra koncerta apmīļo tās klavieres, viņš apmīļo to skatuvi. Viņš iet uz katru koncertu vismaz 40 minūtes iepriekš. Es arī tā, es nelaižu nevienu klāt, "Jāzepā" es nelaidu nevienu klāt, tagad arī es aizeju apmīļot to mazo skatuvi, pasēžu viens, paskatos uz tām tukšajām vietām.


    Jā, es lūdzos pirms katras izrādes no "Jāzepa" laikiem un pēc obligāti. Jo visi lūdzas pirms, un tad kad tas ir beidzies, aizmirst. Bet ja tev kaut kas nav iznācis, tev jāpasakās providencei, ka tev ir bijusi izdevība šādu lietu darīt.


    Tā bija dīvaina atkalredzēšanās ar skatītājiem. Bezgala dīvaina. Pirmā izrāde bija mazliet nervoza, bet otrā jau aizgāja, kad varēja atvērties, bez jebkādiem stresiem. Tas nav stress vairs, iekšējais tremolo, par kuru Pāvuls teica – ja  tev tas vairs nav iekšā, tad jau tu neesi aktieris.   

    Es  to nevaru pateikt – kā tas ir pēc septiņiem gadiem tik tuvu un ar nopietnu programmu. Ka tu zini, ka tas ir liels gabals un tā ir tik liela intensitāte – tā runāt un tik ilgi. Bet es biju pārliecināts, ka visu nolīdzinās Jāzepa, Potivāra un Jēkaba dialogs. Un Kārlis ir vienkārši fantastisks. 

  • Nav labais tonis par kolēģiem runāt, bet skumji, ka tagad visu, ko uzfilmē, sauc par filmu. Manuprāt, uz ekrāna tagad ir daudz garīgā brāķa, vērtē režisors Varis Brasla. Par Imanta Kalniņa apbrīnojamo komponista intuīciju, par nepiepildītu ideju uzņemt filmu par mežabrāļiem, par to, kā tika pie sava uzvārda un kur glabā unikālu ierakstu ar sava tēva radio diktora balsi, saruna ar Vari Braslu Laikmeta krustpunktā.

    “Bērns ir vislabākais katalizators par to, vai kino filma ir izdevusies vai ne, pateicoties patiesumam, ar kuru bērns raugās pasaulē.” Tā reiz ir teicis kino un teātra režisors Varis Brasla. 

    Viņa filmās īpašu patiesumu rada tieši mazo varoņu iesaiste un viņš ir radījis arī mūsu izcilākās bērnu filmas – "Emīla nedarbi", "Ziemassvētku jampadracis", "Ūdensbumba resnajam runcim", "Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru". 



    Un Vara Braslas režisora acs ir fiksējusi manu emocionālāko latviešu kino filmu – "Ezera sonāti". To esmu noskatījies neskaitāmas reizes un no maziem gadiem tā man palīdzēja iepazīt Regīnas Ezeras izcilo prozu, Imanta Kalniņa īpašo mūziku, mūsu aktierus un jo īpaši Astrīdu Kairišu. "Ezera sonāte" ir mans latviešu kino etalons. Es jau sen vēlējos klātienē reiz satikt cilvēku, kurš ar savu kino valodu ir veidojis manu labāko priekštatu par latviešu kino, kurš mani bērnībā ir smīdinājis ar Emīla jokiem un kurš vienmēr ir licies ļoti līdzīgs Raimondam Paulam – ar iespaidu par savu stingro raksturu, ar vizuālo līdzību un pat balss tembru tādu pašu, kā Maestro.

    Arī Maestro teicis, ka viņam norāda uz līdzību ar Vari Braslu. Vai jums kāds ir to teicis?  

    Varis Brasla: Jā, tikai es labāk klavieres spēlēju… Epizode iz dzīves. Cēsīs bija pilsētas svētki, tur uz estrādes Raimonds pie klavierēm, Paukštello uz skatuves. Vienā manā filmā lomu spēlē aktrise no Maskavas Gaļina, viņa bija nejauši nokļuvusi Cēsīs. Ir pauzīte, gājusi klāt pie Paula un saka: "Zdrastvui Varis! (Sveiks, Vari!). Pauls bijis mazliet apjucis. Kaut kas tur tās mazliet mistisks. 

    Tuvojas svētku laiks, kad ierasti televīzijā rāda Vara Braslas filmas. Dažas ir jau restaurētas, bet tajās nemanīgs paliek patiesums. Vai arī pats skatāties savas filmas televīzijā?

    Varis Brasla: Paretam noteikti pārskatu. Speciāli nē, bet ir vairākas filmas, kuras ļoti bieži [rāda], sevišķi "Jampadracis" un "Emīls". Tā, ka jau patiešām 4-5 reizes pa dažādiem kanāliem. Galvenais, ka savulaik, kad bija celofāna bantes, tās ļoti nodrillēja, kvalitāte ļoti sliktāka paliek, vecajām filmām traki krāsas pagaisušas. Vajadzētu ļoti atjaunot tās filmas, jo tā ir vislabākā vēsture.


    Dokumentālisti ir teikuši, ka laikmets vislabāk parādās labās aktierfilmās. Tieši laikmeta faktūra, ritms, atmosfēra spēcīgāk tieši aktierfilmās. Runa ir par labām filmām.


    Kā jums šodien klājas, par ko prieks, par ko raizes?

    Varis Brasla: Par raizēm nerunāsim, jo 84 gadi sagādā dažus pārsteigumus. Bet man patiess prieks, ka piemēram, Valmierā… Pagrūti man to nabas saiti pārgriezt ar teātri. Tagad bija jubileja teātrim, aizbraucām, un jaunās izrādes esmu redzējis, un priecājos par to, ka neskatoties, ka nav savas mājas pagaidām, teātris dzīvo, ir ienācis jauns kurss. Tajā visā ir dzīvības smarža, nav tas - vai, vai… Tas man tiešām rada tādu mierinājumu, varbūt mazliet egoistiski, jo es tur arī savus spēciņus esmu licis iekšā. Tas sagādā prieku, ka process notiek un jaunie lielākā daļa ir ļoti sakarīgi cilvēki.

    Šodienas kino, cik izdodas sekot līdzi, kādi ir pēdējie iespaidi?

    Varis Brasla: Cenšos visam izsekot. Nav labais tonis par kolēģiem runāt, īpaši ar mīnus zīmi. Man šķiet, ka kaut kas dāņu valstī nav kārtībā, ka tagad viss, ko uzfilmē, saucas filma. Puse no cilvēkiem ir operatori, puse - režisori, puse ir aktieri. Tāda privāta iniciatīva, ka viens otru filmē un nosauc to par … "Divi šūpolēs". Tā ir viena lieta, to var rādīt mājās, kāzās.


    Bet uz ekrāna ir tik daudz…  manuprāt, nāk garīgais brāķis. Tas ir sāpīgi. Bet ir arī daudz brīnišķīgas lietas, kas ir uz ekrāna. Arī aktierkino. 


    (..) Bet viens, ko citēju kā Bībeli: kad bija Kroderam 90 gadu jubileja un viņš no skatuves teica: "Mīļie draugi, neaizmirsīsim, ka esam LATVIEŠU teātris". Tas lielā mērā attiecas uz skatuvi, bet tikpat arī pret ekrānu. Tas nenozīmē, ka vajag spēlēt un filmēt tikai Blaumani un Jaunsudrabiņu. Es nevaru atbildēt sev uz jautājumu, kādēļ simtiem cilvēku … paceļ cepures un aizbrauc. Es to nevaru atbildēt, es to nesaprotu. Un man liekas visus spēkus vajadzētu salikt iekšā, lai mēs nebūtu tik maz. 

    Par kino idejām – šobrīd nefilmējat, bet vai joprojām ir domas, ka šeit labs kino sanāktu?

    Varis Brasla: Tā jau ir tāda "psihiska novirze", bet tā tas notiek. Ļoti žēl, viena nerealizēta lieta, daļēji pašu neuzņēmības dēļ. Ļoti gribēju filmu par Ēvaldu Pakulu, boļševiku laikā viņu sauca par bendi un fašistu, to mežabrāli, kas vairākus tūkstošus puišu no Kurzemes katla ieveda mežā, un viņi cīnījās ilgus gadus. Es ar viņu nejauši saskrējos un iepazinos. Bija ļoti skaisti materiāli, viņš stāstīja tos visus briesmīgos notikumus ar tādu humora izjūtu, vieglumu. Tieši tādā žanrā, stilistiskā uztaisīt kaut kādas briesmu lietas… Jūs jautājāt par Ukrainu. Protams, tur ir traģēdija traģēdijas galā, bet to varētu pagriezt arī nevis "Misters Pitkins ienaidnieka aizmugurē". Tas tā vandās pa galvu, bet visu jau nevar paspēt dzīvē.

    Kā tas ir, ka pie filmas strādā divi režisori, kā tas bija, veidojot filmu "Ezera sonāte".

    Vairs Brasla: Es nestāstīšu pasakas, es stāstīšu patiesību. Režija ir solo numurs, bet šeit šis savienojums, jo Gunārs [Cilinskis] kā aktieris sevi pierādīja simts punkti, bet uzticēt filmu negribēja, baidījās vienkārši. Es savukārt biju izgājis desmit filmas kā otrais režisors, es to kino ķēķi zināju labi. (..) Cilvēciski nebija domu nekādu par otra nostumšanu malā, bet galvenais bija labu filmu uztaisīt. Ja bija kāds konflikts, teiksim, Gunārs saka pirms filmēšanas - vajag Astrīdai to šķirbu zobu priekšā aiztaisīt ciet. Es saku: Gunār, tu esi dulls, jo tā jau ir viņai raksturīga. Tā piekāpšanās notika nevis varmācīgi, bet vienojāmies. Ja vienojamies, tad tā tas paliek, tas ir mūsu lēmums. Man tas laiks ir ļoti skaistā atmiņā. Bija ļoti laba uzņemšanas grupa. Gvido Skulte, brīnišķīgs operators un cilvēks.

    Vai Regīna Ezera arī iesaistījās, ietekmēt scenāriju vai brauca uz filmēšanu?

    Varis Brasla: Es jau esmu stāstījis. Regīna ir normāla sieviete un normālai sievietei nevar nepatikt Gunārs Cilinskis. Tāpēc, ja vajadzēja kaut ko no Regīnas dabūt laukā, kādu piekrišanu, tad pa priekšu gāja Gunārs. Tā vienreiz izdomājām, ka vajag jaunu epizodi, kas trūkst. Braucām pie viņas uz Ķegumu, pie Regīnas, pie autores, izstāstām, ko mums vajag. Viņai bija tāds teiciens – „tā tas varētu būt”. Mēs tur dzeram kafiju, viņa uziet augšā, dzirdam klapē, tad atnāk pēc pusstundas lejā ar trīs lapām un saka: te jums būs īsināšanai. Viņa bija vēl tajā "Akas" materiālā un viņai nebija grūti salaist savus varoņus kopā citā situācijā.

    Man vēl mājās grāmata ar viņas ierakstu. (..) Viņa ļoti labi uzņēma un pieņēma visu. Bet viņas cilvēciskā smalkjūtība jūtama gandrīz visos viņas darbos.

  • Es jau pats sev esmu mazliet apnicis ar to kapu zvanu zvanīšanu – ka latvieši izmirst, bet labu ziņu man joprojām nav, atzīst demogrāfs Ilmārs Mežs. Par savas dzimtas ķoniņu saknēm, par to, kā radušies latviešu uzvārdi, par bezatbildīgiem vīriešiem un viesstrādniekiem, kuri pie mums būs arvien vairāk, saruna ar Ilmāru Mežu Laikmeta krustpunktā.

    Šoreiz saruna ar cilvēku, kurš varbūt nedaudz, bet zina kaut ko par mums katru. Par mūsu uzvārdu, par tā izcelsmi, par mūsu senču dzīvi pirms gadiem 100, 200 un vēl senāk. Viņš savā pētniecībā ir atracis daudzas mūsu senču ciltskoku saknes un kopis daudzas radurakstu atvases. 

    Demogrāfs, vēsturnieks, ģeogrāfs, pētnieks Ilmārs Mežs ir pavadījis arhīvos neskaitāmas stundas un daudzus gadus, lai mēs visi zinātu, no kurienes un kā cēlušies uzvārdi – Mežs, Krauze, Bergi, Goldbergi un Freibergi, arī Liepiņi, Bērziņi, Kalniņi, Zariņi, Keiši un Streiči, Rinkēviči un Čakstes. Ilmārs Mežs pēta pagātni, dokumentē izloksnes un cilvēku paradumus, bet arī prognozē Latvijas ļaužu nākotni. Jau vairākus gadu desmitus viņa skaļākais trauksmes zvans skan divos vārdos: latvieši izmirst. Demogrāfs Mežs ir no tiem retajiem cilvēkiem, kurš šodienas Latviju var vērtēt gan no pagātnes salīdzinājuma, gan nākotnes paredzējuma.



    Demogrāfiskā situācija Latvijā joprojām ir ļoti slikta, bet tā nav tik katastrofāla, kā brīžiem varēja paredzēt –  tā jūs nesen jūs teicāt kādā intervijā. Pirms 20 gadiem jūs prognozējāt, ka pēc simts gadiem latviešu skaits nepārsniegs 300 000. Vai tagad prognozes ir mainījušās un uz kuru pusi?

    Ilmārs Mežs: Laikam nē, aptuveni tādas paliek. Jo te runāju nevis par visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tiem, kas runā latviski, kas būtu tautas un kultūras tālāki nesēji. Apmēram uz to tas iet.


    Drīzāk mums ir jādomā par spēju piemēroties, jo dažreiz esmu uzsvēris, ka laime jau nav tajā skaitā – igauņi jau nedzīvo par trešdaļu sliktāk, ja viņu ir par trešdaļu mazāk. Vai luksemburgieši, vai Islandē, vai vēl mazākas valstis. Svarīga ir tā proporcija, attiecības starp cilvēkiem, kas jau ir pensijas gados, kas drīzumā ies pensijā, kas viņus nomainīs, vai kā Latvijas gadījumā, nav kam nomainīt daļu no tiem, kas varētu doties pensijā.


    Nav jau tā, ka Latvija vienā dienā paņems un izbeigs eksistēt, tas būs tāds gadsimtu lēnām saplokošs balons. Vienīgais mierinājums, ka tie mūsu bērni, mazbērni, mazmazbērni nebūs piedzīvojuši tos laikus, kad bija miljons un divi miljoni un vēl vairāk Latvijā. Tik liela Dziesmu svētku estrādes piepildītība diez vai būs. Kaut vai paskatāmies uz vīru koru rindām.

    Šajos Dziesmu svētkos bija 23 vīru kori, 90.gada svētkos –  vairāk nekā 100…

    Ilmārs Mežs: Es jau arī būtu starp tiem dziedātājiem, tik nespēju sadisciplinēties, lai piedalītos daudzajos mēģinājumos. 

    Noteikti vajadzētu valdībai, parlamentam, bet arī pašai sabiedrībai par to jautājumu vairāk domāt. Esmu mazliet sev apnicis ar to kapu zvanu zvanīšanu, tāpēc drīzāk izvairos pēdējā gadā par to runāt , jo man nav labu ziņu un droši vien vēl nebūs. 

    Bet jādomā par to, kā Latvija pietiekoši spēs attīstīties ar daudz mazāku bērnu un jauniešu skaitu. Kamēr šie bērni ir bērnudārza un skolas vecumā, tas ir ietaupījums. Ironiski var teikt, ka valsts patiesībā pat ietaupa vairākus miljonus no tā, kas bija plānotais demogrāfiskā atbalsta apjoms. Tā kā bērnu piedzima par 10-15% mazāk, tad ir attiecīgais miljonu skaits ietaupīts. Brīnišķīgi! Varam novirzīt to citām  svarīgākām lietām. Kad šiem cilvēkiem vajadzēs ieņemt darba tirgus vietas, kādam vajadzēs doties armijā, policijā un citur, nezinu kā to…


    Vienmēr ir iespēja ņemt indiešus, ukraiņi tagad mūs glābj lielā mērā, bet tas ir jautājums – cik mēs spēsim Latvijas saturu nodrošināt, kā ir rakstīts Satversmes preambulā, ka Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis, varbūt precīzi neatceros no galvas, nākotnē maksimāli nodrošināt un sekmēt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Mēs to īsti nepildām... 


    Mēs esam ļoti kautrīgi, mums ir grūti pastāvēt kā frančiem uz franču valodas lietošanu Francijā. Ja nerunāsi, savu rīta avīzi nevarēsi nopirkt, vai autobusā iekāpt. Mums ļoti patīk ne tikai krieviski, kas ir biežāk, bet arī angliski pāriet bez vajadzības. Cilvēki, kas ir ļoti labi iemācījušies, bet izskatās, ka varētu nebūt latvieši, piemēram, tumši, melnīgsnēji cilvēki, viņi sūdzas, ja viņiem sarunu biedrs trāpās nelatvietis, piemēram, kāda krievu daktere, tad saruna notiek latviski, jo krievu daktere nepazīst akcentu un viņa var praktizēt latviešu valodu. Ja gadās latvietis, viņš neļauj runāt šim ārzemniekam latviski, uzspiež krievu valodu vai reizēm angļu. Mēs uzspiežam cittautiešiem nerunāt latviski. Par to jāpadomā. Ja mēs to spētu atrisināt, tad varbūt nevajadzētu būt tik pesimistiskiem. 

    Ja raugāmies, cik strauji Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, statistiski redzam tūkstošus, salīdzinot vidēji gadā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās par 17 - 18 tūkstošiem. Tā ir katru gadu viena Salaspils vai Cēsis, kas pazūd.

    Ilmārs Mežs: Man patīk pieminēt "Prāta vētras" dziesmu – manis pietiks vēl cik tur pavasariem. Būs jau arī latvieši pēc tiem simts gadiem, jautājums, ja igauņi mūs apsteigs vēl manas dzīves laikā, neņemos teikt, vai tie būs 20 vai 30 gadi.


    Arī "Eurostat" prognozes paredz, ka Igaunija un Latvija drīz izlīdzināsies. Mēs drīz paslīdēsim arī zem Luksemburgas, vienkārši būsim arvien mazāki un pārvērtīsimies par mikrovalstiņu. Kāda tur ekonomikas attīstība, kādas tur būs jauno tehnoloģiju iespējas... Mēs jau arī neieguldām zinātnē un tehnoloģijās. 


    Tas nav viegli, es morāli arī nevaru katram atsevišķam politiķim pārmest, ka šis jautājums netiek risināts šogad, bet partijām un politiķiem, kas ir pie varas vismaz 10 gadus, un ja joprojām nespējam to atrisināt, vai vismaz tik daudz, kā vidēji Eiropas Savienībā, kur ap 2-2,5% no IKP iegulda jaunās ģimenēs. Latvijā joprojām, kaut esam kārtīgi dubultojuši to nepilno procentu uz knapiem 1,5%, esam astē. Kāpēc mūsu valstī latviešu vecākiem ir jācieš un jābūt lielākā nabadzībā kā citās valstīs?

    No statistikas saprotu, ka vēl viena bēdu ieleja Latvijā ir vīrieši. Ja raugās statistikā, cik daudz vīriešu iet bojā nelaimes gadījumos, tāpat alkohols. Salīdzinoši ļoti ātri vīrieši aiziet no dzīves.

    Ilmārs Mežs: Tas ir jautājums, ko vieglāk būtu risināt, jo mēs katrs varam to lietu labot. Mums nav jādzer visādus draņķus, nav jāpīpē, nav jāguļ visu dienu pēc sēdoša darba vēl dīvānā pie televizora, un nav tik daudz jāēd, kā mums varbūt gribas. Tad jau tās lietas risinās. 


    Latvija ir nelabi slavena arī ar to, ka mums ir pasaulē vislielākā starpība starp vīrieša un sievietes mūža ilgumu. Mūsu vīrieši dzīvo par 10 gadiem īsāku dzīvi, nekā sievietes. Nekur nav desmit gadi, ir valstis, kur ir daudz īsāks mūža ilgums, kurās nav 75 gadi, kā Latvijā, ir 60 vai 55 gadu, īpaši Āfrikā. Bet nav tik liela starpība.


    Ko tas nozīmē, vai vīriešiem 10 gadus grūtāk tikt pie medicīnas pakalpojumiem, ja mēs tā to traktētu. Vīrieši vienkārši ir desmit reizes bezatbildīgāki. Ir, protams, ģenētiski ieprogrammēts, ka zēni, vīrieši, kaut arī mēs mazliet vairāk piedzimstam, tāds ir dabas likums, mēs esam vairāk tendēti saslimt jau zīdaiņa gados. Vai risks, agrāk tās bija medības ar mamutiem, kaut kur iet bojā. Ģenētiski ietaisīts, ja vīrietis iet bojā, vēl ir cerība, ka sieviete tajā alā bērnus spēs kaut kā izbarot, īpaši, ja kāds cits vīrietis viņai būs tuvumā, kas to mamutu nesīs.


    Gandrīz ģenētiskā līmenī mums ieprogrammēta šāda veida uzvedība, ka vieglāk uzņemam riskus. Bet tad starpība būtu tikai trīs, četri vai pieci gadu, kas ir normāli. Tie otri pieci ir Latvijas vīriešu bezatbildība par savu dzīvi, par saviem apkārtējiem.


    Ai, ko es tur pie ārsta... Mašīnu, jā, re ku tur rūsa parādījās, nez kas tur klab motorā, uz to viegli simtus eiro izgrūž. Par savu veselību, vai esi jau nokritis infarktā, vai vēzis kurā stadijā, nu tad, jā, ko nu varēja darīt, kā būt. Daudzas no tām problēmām varēja risināt jau iepriekš. Ne viss ir mērāms lielā naudā. Šeit arī ar mazumiņu mēs varētu, ar to pašu budžetu, ar tiem pašiem cilvēkiem, kas esam, varētu daudz ilgāk dzīvot un daudz noderīgāki būt gan sev, gan saviem tuvajiem, gan valstij kopumā. Man pašam tas palīdzēja, man ārsts "iebelza" pa galvu. 

    (..) Pie uzlabojumiem ir vērts piestrādāt, un viņus iespējams sasniegt, tad ir vēl lielāks gandarījums, kad vēl kaut ko savā dzīvē esi spējīgs izdarīt, lai varbūt būtu noderīgs saviem tuvajiem. Cik daudz vīriešu nomirst 60, pat vēl agrākos gados. Kā lai tā ģimene izvelk tīri finansiāli, vai arī morāli, tam tētim vēl bija ar mazbērniem jādzīvojas un mazmazbērnu jāsagaida, bet viņš jau kapā 20 gadus pirms laika. Tas nekur neder.

  • Drošības situācija šobrīd ir ļoti trausla, jo Eiropa sāk nogurt no kara Ukrainā – atzīst pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs, jurists Tālavs Jundzis. Par tēvu mācītāju, no kura neatteicās padomju gados, par Neatkarības deklarāciju un barikādēm, kā pieņēma darbā Edgaru Rinkēviču un kādu nākotni vēlas Daugavpils universitātei – saruna ar Tālavu Jundzi Laikmeta krustpunktā.

    Iesākumā citāts no 1997.gada laikraksta "Diena", kur žurnāliste Ināra Egle ir veidojusi lielāku aprakstu par tā brīža aizsardzības ministru Tālavu Jundzi un publikācijas ievadā ir šādi vārdi: "Tālavam Jundzim bija lemts piedzimt padomju sistēmā un mācītāja ģimenē. Šī sakritība nesolīja vieglas dienas. Tomēr viņš sasniedza salīdzinoši augstus amatus, ko vieni skaidro ar milzīgo uzņēmību, bet citi – ar iešanu pret savu būtību. Tagad šķiet, ka Tālava Jundža politiskajai karjerai varētu traucēt tas ideālisms, kas viņam tika ieaudzināts ģimenē un ar kuru varēja piemēroties atmodas sākuma gadu politiskajai dzīvei, bet – ne vairs šodienas politiskajām spēlēm."

    Kā padomju varas represēta mācītāja dēls padomju gados kļuva par prokuratūras darbinieku, bet pēc tam – par vienu no tiem, kas balsoja par Latvijas neatkarību un bija Neatkarības deklarācijas līdzautors. Ko nozīmēja kļūt par pirmo aizsardzības ministru pēc neatkarības atgūšanas, kad pa Latvijas zemi vēl bradāja okupantu armijas zābaki. Kāpēc Tālavs Jundzis reiz nolēma pieņemt darbā aizsardzības ministrijā augstā amatā toreiz ļoti jauno ierēdni Edgaru Rinkēviču un kāds ir viņa skats uz šobrīd tik nemierīgajiem pasaules notikumiem? 

    Jūs bijāt pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs un varat novērtēt mūsu bruņoto spēku izaugsmi. Ja paraugāmies, sabiedrības aptaujas, kur ļaudīm vaicā, kam jūs uzticaties, tad uzticības saraksta augšgalā stabilās pozīcijās pēdējos gados regulāri ir bruņotie spēki. Cilvēki saka, ka tic mūsu armijai, bet uzticības raksta lejasgalā ir valdība, Saeima, politiskās partijas. Kā jūs skaidrotu, kādēļ mūsu armija ir iemantojusi tautas uzticību? 

    Tālavs Jundzis: Liels pārsteigums tas nav ne Latvijas kontekstā, ne varbūt Eiropas kontekstā, jo armija, baznīca tādās valstīs kā mūsējā un Polija vienmēr ir populāras. Jo valdībām ir tāds liktenis, ka tās ir saraksta lejasgalā. Skandāli nedaudz ietekmē uz laiku, bet domāju šis ir objektīvs vērtējums un aizvadītajos 30 gados, kopš armija attīstījusies, ceļš bijis pareizs. Integrācija starptautiskajās militārajās, politiskajās struktūrās, esam ieguvuši arī popularitāti sabiedroto vidū – mūsu puiši ir centīgi. Tas dod rezultātu. Jācer, ka lielie budžeta līdzekļi, kas tiek piešķirti, būš ļoti caurspīdīgi un redzams, kā tiek izmantoti, vai aiziet mērķiem, kam domāti. Citādi reitings, protams, pamatoti, kritīsies, un tās ir lielas bēdas ne tik daudz pat armijai, kā sabiedrībai kā tādai.

    Redzot trauksmainos notikumus, kas šobrīd risinās pasaulē, cik jūs droši jūtaties šobrīd Latvijā?

    Tālavs Jundzis: Kā vairumam Eiropas un Latvijas iedzīvotāju, tas bija liels pārsteigums, kas notika Ukrainā ar negaidīto un normālam prātam neaptveramo Krievijas agresiju. Šobrīd, lai arī Latvija nav kara stāvoklī ar Krieviju, faktiski esam ierauti karā. Lai dievs dod, ka tas karš tiešā veidā neatnāk līdz mūsu mājām. Es teiktu, drošības sajūta pašreiz ir trausla un mūs visus uztrauc, kā beigsies šis militārais konflikts vai karš Ukrainā.


    Rietumu šaubas un sabiedroto šaubas par to, ka varbūt tomēr vajadzētu sarunas, varbūt vajadzētu ar Krieviju runāt, cik tad ilgi karot – tas viss bažas par mūsu drošību tikai palielina, jo Ukrainas uzvara ir arī mūsu uzvara un mūsu drošība. Ukrainas zaudējums ir mūsu nedrošība un faktiski kara agrāka vai vēlāka pārcelšana arī uz Baltijas valstīm. Ja Krievija uzvarēs Ukrainā, kas, lai dievs dod, nekad nepiepildītos, nākamā būs Baltija. Vai tas būs gada vai desmit gadu laikā, tas varbūt ir tikai jautājums.


    Kādu redzat kara iznākumu, jo daudz saka, ka jau sāk nogurt no kara?

    Tālavs Jundzis: Tas ir lielākais risks, ka Eiropa, mūsu sabiedrotie sāk nogurt. Man gribētos ticēt, ka apgaismība, ka kara iznākums Ukrainā ir arī visas Eiropas, ja ne visas Rietumu pasaules drošība, domāju, ka tā apziņa atnāks. Protams, ir daži izņēmumi – Ungārija droši vien, arī Slovākija – bet tās ir detaļas. Kopumā, domāju, Eiropa apjēgs, ka Ukrainas uzvara ir svarīga viņiem pašiem. Bet


    Problēma ir tā, ka reāli Eiropa negatavojās karam, redzam, ka Eiropa militāri nav gatava karam. Par to jau 90. gados runāja un rakstīja. Mums nav ieroču, munīcijas, ražošanas jaudas. Tas ir tagad redzams. Atšķirībā no Krievijas, kura pēdējos 10 gadus gatavojās šim karam. Tagad Eiropai ar lielu jaudu ir jāmēģina atgūt šo, varētu teikt, nokavēto laiku aizvadītajās desmitgadēs.


    Jūs esat Daugavpils universitātē padomes loceklis. Daugavpilī un Rēzeknē pašvaldībā amatos ir cilvēki, kuru izteikumus var dēvēt par prokrieviskiem. Kā Latvijas sabiedrība ir sadalījusies Ukrainas kara jautājumā un kā vērtējat prezidenta iniciatīvu par pielaidi pašvaldību vadītājiem valsts noslēpumam?

    Tālavs Jundzis: Latgalē ir šādi cilvēki, bet šādi cilvēki ir arī Rīgā, varbūt pat ne mazākā skaitā, tādi ir arī citos Latvijas reģionos. Ir jārēķinās, ka tādi ir, nezinu, vai kāds viņus var pārliecināt. Līdz ar to arī šī prezidenta iniciatīva ir atbalstāma, lai arī neesmu iedziļinājies detaļās. Ņemot vērā šo ārkārtējo situāciju, kas sakarā ar karu Ukrainā veidojas Eiropā un Baltijā, domāju, ka mums jāsper papildu soļi mūsu drošības stiprināšanai un garantēšanai.

    Par Daugavpils universitāti un Latgali runājot, savu misiju tur, lai arī pats esmu vidzemnieks, bet mans vārds nāk no latgaļu valsts Tālavas, lielākā mērā redzu, kā panākt, lai Daugavpils saglabā savu universitāti kā neatkarīgu struktūru, lai viņa kļūtu par visas Latgales kultūras centru, lai kļūtu par drošības veicinātāju, latviskuma attīstītāju Latgalē tajā daļā, kas vēl pilnībā nerunā arī latviski, īpaši Daugavpilī. 

    Vai tiesa, ka jums bija sava loma Edgara Rinkēviča ierēdņa karjeras pirmajos soļos – kad jūs bijāt aizsardzības ministrs, virzījāt viņu par valsts sekretāru.

    Tālavs Jundzis: Tas bija tāds laiks. 1997.gadā man otrreiz stājoties aizsardzības ministra amatā, valsts sekretāra vieta bija vakanta, un Edgars Rinkēvičs bija palīgs vai padomnieks. Es viņu "saņēmu mantojumā" no iepriekšējā ministra, un mēs ar viņu strādājām. Viņam bija tik kādi 25 gadi, bet jau redzēju, ka viņš ir saprātīgi domājošs, reālistisks un lielām darbaspējām, ar lielām spējām ātri uztvert sarežģītas lietas, tajā skaitā militārā jomā. Tas mani fascinēja. Nezinu, vai daudzus varu nosaukt tādus cilvēkus, kurus būtu sastapis.

    Tad bija jautājums, ko iecelt par valsts sekretāru. Protams, pirms iecelšanas izcēlās mīnusi – tikko ar Radio [darba] pieredzi, bez pieredzes militārā jomā, bez dienesta militāros spēkos padomju armijā vai kādā citā militārā struktūrā. Tāpēc


    uz viņu vispār neskatījās kā uz potenciālo valsts sekretāru, tur bija bijušie pulkveži, kas aizgājuši no dienesta, tika saukti jau konkrēti uzvārdi, tam jābūt, to jāieceļ. Nebija neviena ministrijā, kas mani atbalstītu, bet visi brīdināja - viņš taču ir tik jauns. Mana pārliecība bija, ka ir jāriskē, ka ir pamats tam.


    Par šo lēmumu, kur man vienam nācās izšķirties un dzirdēt daudz pārmetumus sākumā, pēc dažiem mēnešiem viss norima, redzēja, ka viņš spēj to darbu veikt. Es teiktu, ka tas bija  viens no maniem sakarīgākajiem lēmumiem. Arī sastrādāšanās bija ideāla. Arī tagad tas,  ko dara Rinkēvičs Valsts prezidenta amatā, es bieži nodomāju, es tieši tāpat būtu darījis. Varbūt mēs viens otru esam ietekmējuši jau tajos laikos. Es domāju, esam ieguvuši vienu izcilu Valsts prezidentu.

     

  • Esmu laimīgs, ka medicīna mainās un agrākais mans padoms tagad ir kļūdains – tas nozīmē progresu, atzīst profesors Anatolijs Danilāns. Reiz strikti ierobežojis ēšanas režīmu, tagad saka – ja gribas, var ēst kaut naktī. Kā glāba tēvu no Sibīrijas, kā pats glābās no grādīgā, kā kandidēja politikā, kā baktērijas vēderā palīdz domāt un par skolnieku Hosamu abu Meri saruna ar ārstu Anatoliju Danilānu Laikmeta krustpunktā.

    Viņš arī par nopietnām un sarežģītām lietām spēj runāt ar humoru. Un tieši ar joku viņš palīdzējis daudziem saviem pacientiem, kuriem ārstēšanās gaitā, protams, arī jāpiedzīvo operācijas un satraukuma brīži slimnīcas gultā, kad joki nemaz nenāk prātā. 

    Profesors Anatolijs Danilāns ir Latvijas medicīnas leģenda, profesors ir labi pazīstams arī Latvijas Radio klausītājiem, jo bieži bijis pie mūsu mikrofona. Bet visilgāk viņš ir bijis blakus saviem pacientiem – jaunības gados Preiļu slimnīcā un mūža darbu aizvadot Stradiņa slimnīcā Rīgā. 

    Vai drīkst ēst speķi, šokolādi, asus ēdienus, vai drīkst dzert kafiju ar balzāmiņa "jumtiņu" un treknu pienu no govs pupa? Profesors Danilāns šādus jautājumus savos darba gados ir dzirdējis tūkstošiem un vienmēr atbildēs ar – jā! Uzreiz gan piebilstot, bet ar mēru un saprātu. Daudz runāsim par medicīnu, bet ne tikai. Arī par laikmetu, dzīvi padomju okupācijas gados, komunismu un čeku, politiku šodien. Un noteikti pieminēsim divpadsmitpirkstu zarnu, jo par to profesors zina visu, vai gandrīz visu, jo to zinātniski pētījis daudzus gadu desmitus.



    Jūs visu mūžu esat runājis par ēšanu. Ar pacientiem, ar studentiem, ar savu grāmatu lasītājiem un radio klausītājiem. Tādēļ ar to arī sākšu. Ko profesors Danilāns, Latvijas šobrīd zināmākais vēderdakteris, ir apēdis pēdējās diennakts laikā?

    Anatolijs Danilāns: Par ēšanu es nerunāju visbiežāk, ja runā par medicīnas lietām, es neesmu dietologs, bet kuņģa-zarnu trakta slimību dakteris, esmu gastroenterologs. Es runāju par gremošanas trakta slimību ārstēšanu un kuņģa nebojāšanu.


    Esmu kategoriski zvanījis visās malās un apnicis [atkārtot] – ar ēšanu, labu, pareizu ēšanu, vērtīgu ēšanu, nesanāks īsti nekas.


    Pastāstīšu – trīs mani draugi pastāstīja, ka viņi konsultējušies pie labas dietoloģes. Viņa izstāstīja labu diētu, pilnvērtīgu, kā labāk jāēd. Tagad viņi tā norunājuši, skatās man virsū mirdzošām acīm un es viņiem ģīmī – puiši, jums nekas nesanāks. Kā, tu pats, profesor, teici, ka tā daktere laba, gudra, zinoša. Es to arī atkārtoju. Bet jums nekas nesanāks. Ar ēšanu vien vesels nepaliksi – var ēst cik gribi ideāli, tik smuki, ka tiešām prieks. Var vest uz karaļa pili rādīt, kā jāēd. Bet vajadzīgi daudz citu nosacījumu, jau pieminētā fiziskā aktivitāte. Fiziskā slodze, muskuļi palīdz visu labāk sagremot un veselību iztaisīt. Vajadzīgs miegs.


    Kas vēl latviešiem ļoti vajadzīgs – labs garastāvoklis un sirsnīgs smaids. Mums kādreiz ir par maz.


    Bet ko pats profesors lieto uzturā. Kas pēdējās diennakts laikā bijis uz jūsu šķīvja?

    Anatolijs Danilāns: Man atbilde ir vienkārša – jābūt daudzveidībai. Neatzīstu nekādus veģetāriešus vai ierobežojumus. Ir atsevišķi izņēmumi, kad ir alerģijas, bet visu pārējo vajag zvetēt iekšā. Man šodien arī bija kotlete, zupa, maizīte un uzlikts vēl sviests, un saldumiņi bija. Bet viss ar mēru. Tāpēc es laikam nevaru uzbaroties milzīgi. Bet daudzveidīgi. Organisms prasa daudzveidību.

    Kā jums šobrīd klājas: vai arvien žiperīgais profesors pēc 80 gadu sliekšņa beidzot vairāk laiku velta sev un savai sieviņai, vai arī arvien žiperīgi soļo lielus attālumus pa Rīgas ielām, soļo pie saviem pacientiem?

    Anatolijs Danilāns: Sev un savai sieviņai veltīju jauns būdams, puisis gados un arī tagad veltu [laiku], varbūt pat vēl vairāk. Kā to mēra. Mīļie klausītāji, veltiet saviem tuviem cilvēkiem labus vārdus, mīļus vārdus pasakiet, noglāstiet kādreiz, fizisks kontakts ir labs. To es visu daru. Bet es par Rīgu jozdelēju kā agrāk. Tagad šķiet, līdz VEFam aiziet pagrūti. Es trenējos, pusotru stundu ņemos pa sporta zāli, nosvīdis kā susļiks, un tad eju atpakaļ. 

    Arī uz Radio nācāt ar kājām?

    Anatolijs Danilāns: Kā tad! Man ir braukšanas biļete, kauns atzīties, man nav jāmaksā par braukšanu, bet es eju ar kājām. No Pārdaugavas, es tur dzīvoju, uz Radio.

    Darbu, protams, ir gadi un esmu slodzi mazinājis. Tā ir jādara, aicinu visus, kaut kur jēga jāsaprot. Ko tur simtgadīgs vēl raušos kā turks. Man jau kauns atzīties – es pieņemu slimniekus divās vietās, bet ne jau tāpēc, ka būtu jucis uz naudu, neko jau es tur nepelnu, bet man patīk darbi un patīk palīdzēt.

    Mediķiem lekcijas gan esmu tagad atteicies, bet nemediķiem gan ik pa brīdim lasu, tur mana niša ļoti patīkama.

    Daudz dažādus ieteikumus gadu garumā esat devis, vai ir kāds jūsu padoms, kuru kādreiz esat devis, bet tagad vairs neder un tagad uz to raugāties pilnīgi citādi?

    Anatolijs Danilāns: Esmu laimīgs, ka medicīna mainās, viss, kas ir progresīvs, tas mainās. Ja sāksies brīdis, kad medicīna stāvēs uz vietas un vairs nemainīsies, tas būs ļoti ļauns mirklis. Domāju, ka tāds mirklis neiestāsies. Ticu, ka tāda brīža nebūs.

    (..) Es kādreiz pārāk strikti ierobežoju, man drusciņ kauns,


    Preiļos strādājot teicu – ēdīsiet četras reizes dienā un starp ēdienreizēm, dieva dēļ, neko neņemiet mutē. Pat varbūt šķidrumu cilvēki nedzēra, baidīdamies. Danilāns pieteica četrreiz dienā! Ziniet, palīdzēja, tik stingri noteicu, ka tas palīdzēja uz to laiku. Bet tā bija muļķība, bet tajā laikā zinātne tā domāja. Tad bija zinātnes brīdis, kad tāda kārtība bija ļoti svarīga. Kārtība svarīga arī tagad, nesaku, ka vajag darīt, kā gribi, bet principā – ja ļoti gribas ēst naktī, tad ej un paēd.


    Un kā kafija ar balzamiņa "jumtiņu"?

    Anatolijs Danilāns: Nekāda vaina! Cilvēki šajā aspektā dalās divās lielās grupās: ir cilvēki, kas var kļūt par alkoholiķi. Es varu kļūt alkoholiķis, man tāds raksturs, varu nodzerties, vienu brīdi jutu, kad rakstīju disertāciju, ka jau par daudz tā lieta aiziet. Tad uzliku – punkts, cauri, nav nemaz. Es vispār tagad nedzeru nemaz, ne vīnu, neko. Bet ir, kas to var darīt. Ja pieder tiem cilvēkiem, kas nekļūst alkoholiķis un visu mūžu nav kļuvis, pa reizei iedzēris balzāmiņu.

    40 gramus tīrā spirta vīrietis var ieraut katru dienu, to esmu atkārtojis. Tas nenozīmē, ka tīrs spirts jādzer, bet 40 gramus alkohola, ja, piemēram, šņabīti var 100 gramus, 40 grami būs tīrā alkohola. Vīnu var vairāk. 

    Sievietēm ir sliktāk – tikai 30 gramus.


    Tur jau tā nelaime, ka alkohols ir narkotika un daudzi sāk lietot. Redz, Danilāns teica 40, labi ir. Oi – šovakar ierāvu 80 gramus tīrā spirta... un vēl labāk. Danilāns mani nepareizi mācīja. Un aiziet. Tas jau ir alkoholisms. Latvija ir dzērāju zeme (..) ir arī nedzērāju zeme vienlaikus. Ja ir dzērāji, tad ne grama, vairs tad nejoko, 40 gramus vai 30. Nemaz. 


    Man bija agrāk pat drusku neērti, kauns, kā tad tu nevari drusku šņabīti. Bet tagad man nav kauns, es esmu pat lepns – es nedzeru. Es nekādu trūkumu nejūtu, neesmu nekāds kroplītis, ka nevaru iedzert šņabi. Ja kāds jūt, ka viņam tas šņabis var kaitēt, nedzeriet nemaz un nemaz jūs kroplītis nebūsiet. Vēl labāks paliksiet, jo nemaz nedzerat.

  • Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā.

    Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā. 

    “Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere. 

    Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas. 

    18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri. 



    Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī.

    Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks.

    Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs?

    Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda.


    (..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība.


    Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad?

    Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti. 

    Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt.

    Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti,


    un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu...


    Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību?

    Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo


    no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību. 


    (..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu. 

  • "Es ļoti gaidu no jaunās paaudzes, ka tā aizrausies tieši ar latvisko," saka aktrise Lidija Pupure, kura arvien lepojas ar savu māsasdēlu Konstantīnu Pupuru un viņa gājienu ar Latvijas karogu cauri padomju Rīgai. Kāpēc kino vietā izvēlējās teātri, par nevēlēšanos sekot bara domāšanai, arī par savas vecmāmiņas gaitām pie Ķīnas robežas saruna Laikmeta krustpunktā ar Lidiju Pupuri.

    “Uzvarēt var ar pašcieņu un savu mugurkaulu. Par paraugu ņemot tādus cilvēkus kā Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Astra. Tie ir mūsu varoņi, no kuriem būtu jāmācās. Tāda ir mana pārliecība.” 

    Šos vārdus pirms pāris gadiem intervijā ir teikusi Dailes teātra aktrise Lidija Pupure. Un ja vien sarunā būtu iespēja vēl papildināt šo uzskaitījumu, minēt vēl kādus mūsu laika varoņus, mūsu gadsimta lāčplēšus, es pieļauju, ka Lidija Pupure to vidū noteikti nosauktu arī savu māsasdēlu Konstantīnu Pupuru, kurš 1988. gada 14. jūnijā pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē iznesa mūsu sarkanbaltsarkano karogu cauri Rīgai, no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, un jau drīz par to čeka viņu izraidīja no Latvijas.

    “Es stipri, stipri priecājos par mūsu jauno paaudzi, jo es redzu, ka tā ir garā ļoti radniecīga manai paaudzei - atvērta un ļoti talantīga. Viņi tikai vēl jāiedrošina iet savu ceļu, atrast savu dvēseli un izprast brīvību gara brīvībā.”

    Arī tie ir aktrises Lidijas Pupures vārdi, un Lāčplēša dienā saruna Laikmeta krustpunktā ar Lidiju Pupuri.



    11. novembra vakarā ļaudis nu jau ierasti Rīgā dodas uz 11. Novembra krastmalu pie daudzu svecīšu sienas un katrs aizdedzina savu - kāds par mūsu senčiem, jaunajiem zēniem, kas stājās pretī brīvās Latvijas pirmajiem ienaidniekiem; kāds iededz sveci par saviem senčiem, kas par Latviju cīnījušies vēlākos gados dažādās frontēs, vai arī savu brīvas Latvijas sapni saglabāja, aizmiegot Sibīrijā. Un kāds vienkārši atnāk uz krastmalu, lai sasildītos pie šī mūsu tautas stiprumu apliecinājuma. Lidija, kuri ir tie ļaudis, tie mazie un lielie Lāčplēši, par kuriem Jūs piedomājat īpaši šajā dienā 11. novembrī.

    Lidija Pupure: Nu, protams, no manas dzimtas pēdējais tas ir Konstantīns. Bet man ir jādomā par manu dzimtu, par maniem tēva brāļiem. Mans tētis gan tā aktīvi šajā viņu interešu lokā neiekļāvās, jo viņam bija bērnībā bijusi tāda actiņas trauma, un līdz ar to viņš netika nedz armijā, un viņš tā lepojās vai palīdzēja, vai balstīja vēlākajās dienās savus brāļus, kuri arī bija lieli patrioti. Onkulis Jānis – pat armijas cilvēks mūsu brīvajā Latvijā. Un, protams, visi tie likteņi, kas sagaidīja daudzus no šiem cilvēkiem. Un vispār man ir jādomā ne tikai par savējiem. Man liekas, ka šis spēks mūsos ir ļoti, ļoti liels, stabils, un tai pašā laikā, domājot par šodienu un domājot par to, ka mēs varbūt, iegūstot savu neatkarību, citādā veidā esam arī paši līdzvainīgi pie viņas zaudēšanas vairāk vai mazāk, vai nu caur ekonomiku, vai caur politiku… Nu diemžēl tāds ir mūsu liktenis, šeit dzīvojot šādās krustcelēs, ja tā var teikt. 

    Domājot par šodienu un par 11. novembri, svarīgi, ka krastmalā visas dienas garumā nāk arī jaunā paaudze, es tur redzu bērnudārzu grupiņas, es tur redzu pusaudžus no skolām. Nāk ģimenes ar bērniem. Bet ir ļaudis, kas saka, tiem jaunajiem jau nekas neinteresē – viņiem neinteresē mūsu vēsture, viņi sēž tikai savos telefonos un planšetēs; citi, gluži pretēji, saka, kādas muļķības, es zinu daudzus jaunus cilvēkus, kuri iesaistās jaunsargos un un interesējas par vēsturi. Kādu jūs redzat mūsu jauno paaudzi un viņu patriotismu?

    Lidija Pupure: Mūsu tautā vienmēr ir bijuši gan tādi, gan tādi. Un šodien tas arī ir varbūt pat raksturīgāk, vairāk šī dalīšanās, kam tas interesē un kam tas neinteresē, kurš ir aktīvs, kurš interesējas par mūsu vēsturi un kuri nē. Kaut kāda tāda dalīšanās. Padomju okupācijas laikā, es domāju, ka mēs bijām savā viedoklī, domās iekšēji vienotāki. Arī šajā jautājumā. Bet tas, ka mums ir jauki, gudri jaunieši, par to es nešaubos, un vispār, interesējoties par savu tautu un mūsu vēsturi, es varu apbrīnot un vienmēr uzdod sev jautājumus – kur mēs esam šo spēku, šo individuālo spēku guvuši? Un ziniet, pie kā es esmu  arī tā savās domās un pārdomās nonākusi? Ko mēs varbūt īsti pareizi nenovērtējam, un


    man vienmēr ir jādomā, kur mēs klūpam? Kāpēc mums neizdodas, kur ir tā problēma? Mani tas vairāk interesē. Jo tur, kur mēs esam, tur pierādījumu ārkārtīgi daudz, pie kam šie individuālie pierādījumi, šīs personības, un man liekas, ka mūsu tautā un mūsu tādā ģenētikā ir  tik milzīgs vieds spēks. Bet man personiski arī bieži vien jādomā - ja mūsu ģenētika nebūtu tik  sajaukta, vai mēs tādi būtu?


    Un mēs esam arī ļoti atšķirīgi, tas nozīmē ļoti krāsaini. Tā taču arī ir vērtība! Un tad es saku tā, reizēm dusmojoties, kurš te ir īsts latvietis? Nav taču neviena! Nu padomājiet, kādas tautības mums nav pāri gājušas un ir atstājušas šo sajaukumu.

    Jūsu radu rakstus papētot, var redzēs arī poliskus uzvārdus.

    Lidija Pupure: Tieši tā, un man jāteic, es to ļoti jūtu, es jūtu tieši to. Vispār


    man ir mazliet tāda tendence: ja visi pūš vienā stabulē, man vienmēr vajag tur iemest kaut kādu dzirksteli. Tad tur izceļas tāds liels nemiers, tad, protams, apmēram tā – atnāca Lidija un visu dziesmu sabojāja. Bet kas manī tajā kaitina, mani kaitina bara domāšana. Man vienmēr gribas iemest ideju – bet paskaties uz to problēmu no cita rakursa, no cita leņķa, un tad tu kļūsi plašāk domājošs, tad tu nenostāsies balts, melns.


    Arī ja manī ir jau tīri ģenētiski tik daudz sakņu, asiņu, informācijas, tas taču nozīmē, ka es visas šīs kultūras jūtu, saprotu, un tad es nevaru iestāties pret to. Piemēram, es par daudz ko esmu sašutusi, ko mēs šodien darām. Nu kaut vai nu padomājiet paši - kāds sakars vienam monstram ar valodu? Kāpēc mēs jaucam dažādas lietas līdz tādam, nu bērnišķīgam, muļķīgam absurdam. Es nevaru ienīst visu tautu kaut kādas kustības, politiskās situācijas dēļ.

    Te jūs runājat par krievu valodu? Ka šobrīd notiek tāda kā izdzēšana no visurienes?

    Lidija Pupure: Bet piedodiet, tas ir tik absurds. Priekš tam taču ir likumi. Ja kāds te ir nelojāls, ja kāds ir mūsu ienaidnieks, nu raidiet viņu laukā. Galu galā lieciet pat cietumā, priekš tam taču ir likumi. Bet ko tas vispār nozīmē... Būsim taču arī godīgi – mēs arī neesam eņģeļi savā vēsturē. Un to es arī no saviem senčiem esmu dzirdējusi, kuri bija lēģeros, kuri bija Sibīrijā. Un tad es domāju tā, kas to izmanto – tie, kas nav cietuši, tie, kas nav tam purvam cauri gājuši, tie dižojas ar svešām spalvām?


    Tie cilvēki, kas ir izgājuši, kas to ir izturējuši, viņi ir tik cildeni, viņi ir tik mierpilni. Viņi nemētājās ar ļaunumu, viņi nerunā un neraksta tādus komentārus. Mēs esam slimi, es to saku ne dusmās, bet sāpēs.


    Fragmentā skan aktrises māsasdēla Konstantīna Pupura teiktais 2011. gada 14. jūnijā. Jūsu pieminētā emocionalitāte jūtama, bet arī liels patriotisms dzirdams.

    Lidija Pupure: Jā, jā… pirmās ierindas, jau vienmēr paveic savu, un diemžēl tā tālāka attīstība ir tāda – moris  savu padarījis, lai iet. Tas jau neattiecas tikai uz Konstantīnu. Tā ir daudziem, visus nosaukt, kur mēs kļūdāmies. Es jau pirmīt teicu… Kur mēs iekrītam? Es par to ārkārtīgi daudz domāju, man par to ir jādomā gandrīz vai katru dienu, arī šodien. 

    To, ka ir cerība, es ticu jaunatnei, es ticu, ka būs. Bet kāpēc mēs vienmēr tik bieži iekrītam bedrē? Arī tagad un arī, ka es atceros visu Atmodas laiku. Nu nevar, nu nedrīkst tā uzreiz skriet atkal kaut kādā virzienā neapdomājot, neizanalizējot, neizvērtējot, ar ko mēs esam atšķirīgi no šitām lielvalstīm. Kas mums ir jāsaglabā –tieši šis individuālais atšķirīgais. Es bieži saku tā: viss, kas bija tajā okupācijas laikā, mēs pasludinājām visu kā nederīgu, vārdu sakot, ārā, un es saku – mēs izlējām vannu ar visu bērnu. Nevajag jaukt, katrā mūsu vēstures periodā, kad mēs neesam bijuši paši savi saimnieki, ir bijušas lielas vērtības. Un es domāju, ka mums ir jāiemācās viena lieta, nu arī visi mūsu lielie dižgari ir mācījušies Pēterburgā. Kur tik nav mācījušies! Man ir jāpateicas, ne tikai jānoliedz. Man ir jābūt godīgai, gudrai, par to es saku paldies, tam es protestēju, tam es nepiekrītu, jo ir nu šausmīgi daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās. Teica Ziedonis. 

    Un taisnība ir vieniem, un taisnība ir otriem. Meklēt to zelta vidusceļu, tas ir arī starp Austrumiem un Rietumiem, caur šīm civilizācijām. (..)

    Tieši ņemot vērā, ka mēs ģenētiski esam tik jaukti, mums nevajadzētu ieņemt tik negudru attieksmi. Jā, patiesību pateikt arī mums vajadzētu uzdrīkstēties par saviem nedarbiem, par savām kļūdām, kā mēs esam arī kareivīgi..., mēs cīnījāmies par savu neatkarību, un tomēr mēs taču arī zinām, mēs zinām, ka mūsu cilvēki palika un palīdzēja tikt pie varas tai sistēmai. Saprotiet, cik tas ir dīvaini. Un visi šie darbi,  varētu vienmēr teikt tā: apdomā, apdomā, ko tu dari, par katru tavu rīcību būs bumerangs. 

    Un tas, kas notiek šodien. Es, piemēram, šodien neieņemu tādu kardinālu asu nostāju vispār. Jo, lai es to darītu, es redzu, notiek kaut kas globālāks, ne es to spēju aptvert. Mums ēterā neskan dažādi viedokļi, mūsu ēterā skan tomēr viens vienvirziens. Es to ļoti labi apzinos, es lasu daudz ko, es skatos, daži to var saukt par sazvērestības teoriju, bet mūsu Rainis ir teicis: "Ikvienā klausies, ņem katra padomu, bet spriedi pats".


    Un spriedi nevis kādam par labu, bet globālāk, izvērstāk. Nu kas tad šodien notiek pasaulē – viena liela, liela pārvērtība. Tas ir tikai sākums, vēl būs tik daudz sāpju, tik daudz bēdu, to taču mēs redzam. Un arī raugoties kaut vai uz Ukrainu, protams, sirds sāp, tas viss ir necilvēcīgi, tas viss ir briesmīgi, bet mēs taču esam tam gājuši cauri jau neskaitāmas reizes. Mums vajadzētu kaut ko no tā visa mācīties, un es arī tagad varbūt… jā, es apbrīnoju daudzos cilvēkos šo mieru viņos. Bet mani uztrauc, mani vairāk interesē, kas notiks pēc tam.


    Tāpat kā mēs ieguvām neatkarību, bet kas notika pēc tam? Un ja kāds šodien grib izcīnīt sev neatkarību, tad es šiem cilvēkiem, šai tautai pat, teiktu: tikai Dieva dēļ – lēnām, nesteidzieties, neizlejiet vannu ar bērnu.

  • Mēs šobrīd dzīvojam paviršības laikmetā un diemžēl galvenais, kā pietrūkst visos medijos, ir sirds, tā domā viena no leģendārajām Radio balsīm Lia Guļevska. Par Smiļģi, Paulu un brāļiem Skrastiņiem, par grieķiskajām dzimtas saknēm un kāpēc netic nejaušībām Laikmeta krustpunktā saruna ar Liu Ģuļevsku.

    Mēs tiekamies novembra pirmajā nedēļā, un 1.novembris ir Latvijas Radio dzimšanas diena. 2025.gadā sabiedriskais radio svinēs savu simtgadi. Pusi no Radio mūža Doma laukumā ir strādājusi žurnāliste Lia Guļevska, un ja nu ir kāds patiesi īsts radiocilvēks, tad tā ir viņa.

    Lia savas radio gaitas iesāka 70. gadu sākumā raidījumā „Dzirkstele” un jau ātri dzirkstele pārvērtās liesmā – mīlestības liesmā pret žurnālista darbu, mīlestībā pret savu klausītāju un pie mikrofona satiktajiem cilvēkiem. Pateicoties raidījumiem, kas ir saglabāti Latvijas Radio fonotēkā, mēs varam arī šodien sadzirdēt Latvijas laikmetu un ieklausīties daudzu Latvijas vēsturē svarīgu cilvēku reiz teiktajā. Lia ir sarunājusies ar mūsu izcilākajiem kultūras ļaudīm, bet arhīvs glabā arī raidījumus par lauku cilvēkiem un sadzīves norisēm. 1991.gada janvārī Lia ir dokumentējusi Rīgas sargus un barikāžu balsis, un, protams, Lia ir viena no leģendārā raidījuma “Mikrofons” balsīm.



    Zīmīga sakritība, ka saruna skan sestdien, bet to ierakstām tieši 1. novembrī. Kad ar producenti plānojām ierakstu grafikus un viesus, un studijas ieraksta iespējas, tikai pēc tam secinājām, ka Liu esam uzaicinājuši gluži nejauši tieši radio dzimšanas dienā un 1. novembris arī pašai Liai ir svarīgs datums viņas radio biogrāfijā.

    Lia Guļevaka: 1. novembrī mani pieņēma Radio štatā, un tas notika programmā „Mikrofons”. Otrs skaistākais, brīnišķīgākais notikums pēc manas meitas piedzimšanas. Es Radio mīlu līdz šai dienai, vēl joprojām tās ir manas otrās mājas, bet nu „Mikrofons” bija kas sevišķs.  Un, kad jūs man piezvanījāt un pateicāt datumu, es zinu, ka nejaušību nav, un sapratu, ka šodien ir 50 gadi, tieši 50, kā mani pieņēma. Toreiz tā nebija Radio dienu, tad jau bija Popovs, vai ne, un tas bija 7. maijs, kad tika svinēts un atzīmēts vismaz. Bet vēlāk tā iznāca, ka tieši Radio dienā pēc Latvijas laika mani pieņēma.

    Te man jūs jācitē – sakritību nav.

    Lia Guļevaka: Nav, nav nejaušību, viss jau ir nolemts, ka Zigmunds Skujiņš raksta, mans mīļais rakstnieks, kad viss jau tur ir iezīmēts.

    50 gadi kopš tās dienas, kad jūs kļuvāt par Latvijas Radio štata darbiniece. Kāds Latvijas Radio ir šodien. Kādu jūs to dzirdat šodien?

    Lia Guļevaka: Es teiktu, ka man drusku pietrūkst – ne tikai Latvijas Radio, visā periodikā un nu vispār visā publiskajā telpā – sirds. Tas neattiecas uz jūsu raidījumu. Es principā domāju, ka mēs šobrīd dzīvojam paviršības laikmetā un to jūt, bet šajā kontekstā uz visa pārējā fona Latvijas Radio turas vislabāk.

    Mainās paaudzes, mainās tehnoloģijas, mainās arī žurnālisti. Šobrīd Radio gaiteņos var sastapt arī ļoti daudzus gados jaunus cilvēkus. Radio mainās, bet kas ir tā dzirkstele, tā liesma, kuru visos pārmaiņu vējos šeit Doma laukumā nedrīkstētu nopūst?

    Lia Guļevaka: Nu to attieksmi pret klausītāju, primāri, domājot par klausītāju. Mans uzstādījums ir principā jebkurā darbā, ko es daru, lai tas, nu cik ir iespējas, palīdz, lai tas cilvēkiem palīdz, es mēģinu to arī savās grāmatās… tikai nesauciet lūdzu mani par rakstnieci, es esmu starpnieks, esmu vienalga kas, bet mana lieta ir dot ziņu par to un par to, nevis pašai kaut kā kaut ko izdomāt, to es vienkārši nespēju. 

    Bet es domāju, ka


    principā jau visu nosaka sirds, ja tu to savu sirdi ieliec tajā, ko tu dari, tad viss ir pareizi, tad viss ir vienkārši pareizi. Man pat nav citu salīdzinājumu, darīt labu un darīt to no sirds, un tad jau tad jau tevi sadzirdēs.


    Jo klausītājs, īpaši jau tā paaudze… jaunajiem ir savas lietas un radio tagad ir ļoti daudzas stacijas. Tas viss jau ir kādā citā aizgājis…  Mēs droši vien pieminēsim arī "Mikrofona" aptauju. Toreiz nebija konkurences, tas bija tikai viens, pie kam atļāva drusku vairāk tāpēc, ka bija paralēli "Amerikas balss". Bija cits laiks. Man patīk, kā Raimonds Pauls pirms dažiem gadiem teica man intervijā: Atstāt radio tā, kā tas bija, jo neko nevajag jaunu izdomāt, nevajag izdomāt to, kas bija labs. 

    Mēs nerunāsim par saturu politisko, tajā aizliegtajā laikā, kā Aleksandrs Grīva mēdza teikt. Vienkārši


    Radio vienmēr ir strādājis, nu īstenībā, no sirds, tā es gribētu teikt.


    Runājot par radio šodien, gribētu dzirdēt arī jūsu pārdomas par divām aktualitātēm, kas šobrīd saistās ar pārmaiņām. Pirmā ir doma par vienotu sabiedrisko mediju. Jūs strādājāt laikā, kad radio un televīzija bija zem viena jumta, tad atkal pašķīrās. Tagad atkal ir plāns un apņēmība, un jau Saeima sper pirmos soļus, ka radio un televīzija atkal būs kopā. Ko jūs par to sakāt?

    Lia Guļevska: Es nocitēšu Minhauzena frāzi, ko Harijs Liepiņš atkārtoja visbiežāk: "Atļaujiet pasmaidīt." Man tiešām jāpasmaida, viss jau ir bijis. Es atceros, ar kādu degsmi to visu ārdīja ārā, tad es vēl biju.

    90. gadu sākumā?

    Lia Guļevska: Jā. To it kā varēja saprast, valsts ir atkal atguvusi neatkarību un kaut ko grib mainīt un kaut ko dikti patstāvīgi arī medijus. Nu tagad es ar smaidu skatos, kā to visu atkal grib apvienot. Man nav viedokļa, jo viedoklim jābūt tiem cilvēkiem primāri, kas strādā šajā jomā, un ja tas kaut kādā veidā atvieglo kaut kādu komunikāciju vai kaut kādu vadošo... Bet principā man nav viedokļa, es neredzēju jēgu jau tad, kad viņi ārdīja ārā.

    Un otrs stāsts ir nopietna diskusija šobrīd, vai sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai. Vai Latvijas Radio ir jābūt Latvijas Radio 4? Mēs arī pazīstam daudzus kolēģus no šī kanāla. Marina Kosteņecka tur daudzus gadus strādāja, daudzi citi. Vai Latvijas Televīzijā jābūt LTV7 ziņām krievu valodā? Krievu valoda sabiedriskajos medijos.

    Lia Guļevska: Mans uzskats ir, ka Latvijas valstij, kura ir Latvijas valsts, kur valsts valoda ir latviešu valoda, tiem cilvēkiem, kuri grib šeit dzīvot, ir latviešu valoda, pat ja viņi viņu nezina spoži, bet ir jāsaprot. Es neesmu nekāda nacionāliste, man vectēvs viens ir grieķis, kurš, starp citu, neiemācījās īpaši latviešu valodu, mēs runājām ar viņu krievu valodā. Bet es uzskatu, ka ir jāzina šī valoda, es esmu par to, ka ir jāzina latviešu valoda. Ja tu aizbrauc vienalga uz kādu pasaules valsti, ja tu gribi tajā palikt dzīvot un darboties, tev ir jāiemācās šīs valsts valoda. Viss. Punkts.

    Vai 30 gadus, nu jau vairāk pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir jābūt kanālam krievu valodā sabiedriskajā radio?

    Lia Guļevska: Es šajā kontekstā atbildēšu, ka nē. Jo principā it kā būtu viņiem jādod iespēja saprast, kas notiek, bet ir jābūt vienam vienotam likumam un vienotai nostājai. Ir jāsaprot. Labi, nerunā, tik spoži, kaut kā jau tiks galā, bet ir jāsaprot un pieci teikumi tomēr jāiemācās. Es pat grieķiski dažus vārdus varu pateikt. Nu tas ir pilnīgi elementāri.

    Tas viens no argumentiem, kādēļ joprojām ir jāraida sabiedriskajos medijos krievu valodā ir ja šādu kanālu nebūs, šie ļaudis pārslēgsies uz Krievijas propagandas kanāliem un mēs viņus vairs nesasniegsim.

    Lia Guļevska: Mīļo Arni, viņi vienalga pārslēgsies uz tiem kanāliem, jo, ja viņi nesaprot, tad viņi slēdzas un slēgsies. Tāda ir mana sajūta, es varu kļūdīties, bet tāda ir mana sajūta. 

    Raugoties Latvijas Radio fonotēkā, tas pats senākais ieraksts, kas ir saglabājies ar Lias Guļevskas balsi, ir saistīts ar Eduardu Smiļģi. Tas ir 1974. gada raidījums "Mikrofons" Eduarda Smiļģa dzimšanas dienas priekšvakarā, raidījuma vadītāji Ausma Indriksone un Gunārs Jākobsons, redaktore Lia Guļevska, raidījumā piedalās arī aktieris Harijs Liepiņš un Eduarda Smiļģa meita Aija.

    Lia Guļevska: Kad mani nosēdināja svinīgi pie Gunāra Jākobsona memoriālā galda, tad tur bija tāds milzīgs, skaists uzraksts zem stikla - "Īss prāts, garš materiāls". Visa "Mikrofona" redakcija īsināja šo sižetu par Smiļģi, jo tas bija apmēram 11 minūtes, tas bija kaut kas neticams priekš "Mikrofona". Visi īsinot, noīsināja līdz sešām minūtēm, kas arī bija neticams priekš "Mikrofona", un tomēr palika un tā es lēnām ievazāju garākus sižetus. Bet pirmais tiešām bija par Smiļģi, jo man ir vēl tāds fatāls teikums, ka tikai Harija Liepiņa dēļ es kļuva par žurnālisti, lai tiktu viņam tuvāk, un tā arī bija. Mums bija ļoti laba saskaņa, kā saka, visa mūža garumā. Tā turpinās tagad ar Mudīti Šneideri.

    (..)

    Jānopūšas. Dikti jau es tur runāju, ne augstā stilā, bet drusku tādā izteiksmē. Bet tas bija tikai pats sākums, es domāju, ka man pagāja vismaz pašai priekš sevis kādi septiņi gadi, kamēr es pieradu pie savas balss. Es atceros, ka bija viens sižets, viesojas Liepājas teātris toreizējā Drāmas teātrī, un es ierakstīju Veru Šneideri, kur tēloja karalieni Elizabeti "Marijā Stjuartē . Un man ir tas no pieteikuma tekstiņš. Man vienmēr ļoti patika iet ar Gunāru un Ausmiņu kopā uz studiju. Man likās, ka viņi mani iedvesmo, un es uzskatīju to par lielu godu un laimi, un neticamu prieku. Un es sāku to ievadu tam sižetam, un pēkšņi atskan Gunāra balss: "Pietiks jau ar vienu karalieni, nevajag divas." Tas bija uz mūžu. Labi, ka es nesāku raudāt, Ausmiņa tā kā nomierināja. Es domāju, ka no tā brīža es arī sāku mazāk izteiksmīgi runāt.