Afleveringen
-
Jānis Aļeksejevs un Linda Liepiņa ir četru dēlu vecāki un kā paši atzīst – ģimenē tehnoloģiju entuziasti ir gan lielie, gan mazie. Tieši viņu kā vecāku pieredze likusi domāt un saprast, cik būtiska ir mūsdienīga pieeja mācībām un tieši tāpēc viņi savai dzīvesvietai tuvējā Siguldā atvēruši Latvijā pirmo STEAM izglītības centru, kas jau izskanējis ziņās.
Ģimenes studijā sarunā par to, kāpēc tas licies svarīgi? Kur viņi velk robežu starp mācīšanos un izklaidi? Un kāda ir dzīve un ikdiena ģimenē, kurā aug četri zēni no 2 līdz 15 gadu vecumam? -
Kā veicināt grūtnieču garīgo veselību un labklājību, atbalstīt pozitīvu bērna un vecāku attiecību veidošanos, kā identificēt uz agrīnus riska faktorus bērna pirmajās 1000 dienās un reaģēt uz tiem? Ģimenes studijā analizē politikas koordinatore Latvijas Bērnu labklājības tīklā Evisa Stankus, PEP mamma Ramona Treilona, dūla Lita Dudele-Krastiņa un Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka.
2024. gada nogalē par šo jau daudz runāts, tomēr atgādinām, ka pagājušais gads iezīmējies ar rekordzemu dzimušo skaitu Latvijā. Aizvadītā gada deviņos mēnešos Latvijā piedzimuši mazāk nekā 10000 bērnu, un tas tiešām ir ļoti, ļoti maz. Iemesli ir dažādi, viens no tiem - sieviešu skaits vecumā no 20 līdz 39 gadiem kopš neatkarības atjaunošanas ir pastāvīgi samazinājies, un ar optimismu nevar raudzīties arī uz priekšu, jo samazinās arī bērnu skaits, kuri piedzimst vienai sievietei. Vajadzētu 2,1 bērnu - tas nodrošina nemainīgu iedzīvotāju skaitu Latvijā, šis skaitlis ir 1,31.
Tā kā šis jautājums vienmēr ir aktuāls, bijuši arī dažādi mēģinājumi veicināt dzimstību, galvenokārt ceļot ģimeņu labklājību. Bet raidījumā saruna par to, ka vajadzīgas īpašas rūpes un atbalsts bērna pirmajās 1000 dienās, proti, no bērna ieņemšanas brīža līdz viņš sasniedz divu gadu vecumu. Ko tas īsti nozīmē - atbalsts bērna pirmajās 1000 dienās? Kāds tas šobrīd ir, kāds varētu būt? -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Beidziet siet bērniem kurpju šņores, pārbaudīt, vai skolas somā ir viss nepieciešamais mācībām un vai šalle tiešām ielikta bērna mēteļa piedurknē - aicina izglītības darbinieki, brīdinot, ka tā izaug kusli, nevarīgi un aizvainoti pieaugušie. Vai vecāki aizvien vairāk pāraprūpē bērnus, kā tas ietekmē viņu pieaugšanu un vai vecāki par bērnu pāraprūpēšanu būtu ne tikai jābrīdina, arī jāsoda? Ģimenes studijā diskutē Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda, psiholoģe-mediatore Ieva Pakse un Bērnu aizsardzības centra Bērnu tiesību uzraudzības dienesta vadītāja Valentīna Gorbunova.
Decembra sākumā Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda savā Facebook profilā uzrunāja vecākus, rakstot: "Beidziet savu bērnu vietā siet kurpes, kārtot skolas somu, slaucīt, atvainojiet, apčurātu podu, pārbaudīt, vai šalle ir iebāzta mēteļa piedurknē vai tomēr nav. Iemāciet saviem bērniem pieklājīgi pateikt: vai drīkstu aiziet uz tualeti, jo, piemēram, prasa: kādēļ tualete nav katrā klasē vai pretī katrai klasei? Skola taču nav bērnudārzs! Māciet lūgt atbalstu skolā un, lūdzu, neaudziniet nespējīgus, kuslus, apvainotus cilvēkus. Jums sāpēs sirds. Skola tiks galā, bet jums nebūs viegli.
Jā, jums sāp, šo lasot, bet tas ir mans pienākums pateikt, ka šodienas bērni ir maz spējīgi parūpēties par sevi. Kā viņi rūpēsies par otru? Skola palīdzēs apgūt. Es apsolu."
Ieva Taranda atzīst, ka citētais komentārs radies, jo ir skumji, ka uz skolu atnāk vecāks ar paģērošu teikumu - kādēļ katrai klasei, pretī nav tualetes, kādēļ neesot mazie podiņi pieejami, ka esot jāmaina. Un ar tādu attieksmi, kā mēs varētu to darīt, vai mēs varam varbūt kopā to darīt? Bet ar tādu - kā tā drīkst?
"Bērni nejūt robežas (..) bērni, kuri varētu būt ārkārtīgi potenciāli skolēni, bet mēs, vecāki, izdarām ļoti nepareizas lietas ar viņiem. Un jo viņš dzird to naratīvu mājās, jā, mēs jau zinām, ka skolā nekā tāda nav. Ā, redzi, mamma teica, ka nekā tāda nav. Mēs, pieaugušie, nekontrolējam to, ko mēs iedodam savam bērnam," vērtē Ieva Taranda.
Savukārt teiktais par kurpju šņorēm ir salīdzinājums.
"Labāk, ērtāk mums, pieaugušajiem, ir izdarīt bērnu vietā, jo to paģēr šis laiks, jo man jābūt darbā, man jāpelna nauda, man ir mana karjera, man ir jāpierāda, un bērns var pagaidīt. Bērnam es aiziešu kurpes, bērnam es izdarīšu to bērnam , es viņu aizvadīšu tur. Es labāk samaksāšu to, ja man jāsamaksā. Mēs vispār zaudējam emocionālo saiti ar miesīgo cilvēciņu, ko tu esi laidis pasaulē," turpina Ieva Taranda. "Mēs savukārt skolā satiekamies ar tiem bērniņiem, kuri mēs jau jūtam, ka viņi ir pamesti,. Te nav finansiāls vai materiālas dabas jautājums, tieši emocionāls. Tev trūkst mīlestības. Kādēļ ir tik daudz niknu bērnu skolā? Kāpēc ir tādi neapmierināti bērniņi skolā? Mīļie cilvēki, sākam domāt!"
Lai arī Ieva Taranda min - pamesti bērni un atzīst, ka pāraprūpe ir ļoti līdz līdzvērtīga pamestībai. -
Ģimenes studija dodas uz Madonu, lai satiktos ar Medeņu ģimeni. Madona ir Agneses, Rūdolfa un viņu četru bērnu - 11 gadus vecās Madaras, astoņgadīgā Roberta, sešus gadus vecās Esteres un četrgadnieces Sanitas dzīvesvieta. Pilsētā bērniem ir skola un interešu izglītības pulciņi, bet īstā dzīve visiem rit netālu no pilsētas esošajos laukos, kur atrodas Medeņu ģimenes lauku saimniecība "Kalna Rubeņi". Tur darbu netrūkst – jāapsaimnieko gandrīz 500 ha zemes, jātur rūpe par Herefordas šķirnes gaļas liellopu ganāmpulku, gaļas pārstrādes cehu un jādara citi lauku darbi, lai saimniecība nepārtraukti varētu attīstīties. Un tā ir tikai šķietamība, ka ziemā zemniekiem mierīgāka dzīve un var plānot pavasara darbus. Darbs dzen darbu, tagad gan vairāk laika var veltīt dzīvojamās mājas celtniecībai, kurā dzīvos gan Agnese un Rūdolfs ar bērniem, gan Rūdolfa vecāki Solvita un Ojārs Medeņi. Tieši viņi atgūtajās dzimtas īpašumā sāka saimniekot 90. gadu sākumā, Rūdolfs tur izaudzis, palīdzot vecākiem, un tagad, kad pārņēmis stafeti, viņa vecāki var palīdzēt saimniecībā, kā vien spēj.
Par jauno zemnieku ikdienu, hobijiem un atelpas brīžiem saruna raidījumā.
Pie Medeņiem Praulienas pagasta "Kalna Rubeņos" ciemojies arī raidījums Stiprie stāsti.
-
Līdz ar jauna gada iesākumu klāt arī jauns mācību semestris. Ko darīt, ja bērns skaļi paziņo: "Man nepatīk iet uz skolu!" Vai tas dažādos vecuma posmos ir normāli? Kāpēc pirmklasnieki gandrīz vienmēr skrien uz skolu palēkdamies, bet diezgan drīz tā sajūsma noplok?
Vai mūsdienu pedagoģija un arī vecāki alojas, cerot, ka izdosies visu mācību procesu organizēt tā, lai tas ir "interesants" un to virza skolēni un viņu aizrautība? Vai tieši pusaudzim ir dabiski nevēlēties iet uz skolu, kurnēt par mācību uzliktajiem pienākumiem? Kā uz to jāreaģē vecākiem? Vai tā vienmēr būs zināmā mērā cīņa starp bērnu un pieaugušajiem, vecākiem un pedagogiem? Un kas šādās situācijās ir bīstami signāli?
Ģimenes studijā diskutē Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors Oskars Kaulēns, psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Gunita Kleinberga, trīs bērnu māmiņa, izglītībsa pētniece Kristīne Liepiņa un Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas ķīmijas un vides veselības skolotāja, kā arī Alūksnes vidusskolas ķīmijas skolotāja Inese Ločmele. -
Šajā, gada pēdējā dienā, Ģimenes studijas radošā komanda tradicionāli sapulcējas studijā pilnā sastāvā, lai apspriestu aizvadītā 2024. gada spilgtākos iespaidus, protams, raidījuma tematikas kontekstā. Kādi ir bijuši gada prieki, bēdas, pārsteigumi, gandarījuma brīži un vilšanās? Ko ģimenes problemātikā – attiecībās, veselībā, izglītībā – būtu svarīgi turpināt aktualizēt un izzināt nākamgad?
-
Ak, mūžīgās jaungada apņemšanās! Gadu mijai tuvojoties, ne viens vien no mums apņemas kaut ko darīt citādi, kaut ko darīt vairāk, kaut ko varbūt darīt mazāk, kaut ko varbūt nedarīt nemaz. Katrā ziņā daudzi mēģina sākt jaunu, kaut nedaudz labāku dzīvi, kaut ko pārvērtēt, un tas notiek visdažādākajās mūsu dzīves sfērās - ģimenes attiecībās, veselības, pašsajūtas jautājumos. Bērnus mudinām to darīt skolas lietās.
Vai 1. janvāris ir labs brīdis, lai sāktu ko jaunu un tas arī izdotos? Vai pietiek apņemties un darīt, vai tomēr tam ir arī kaut kā jāsagatavojas un vai, par to savstarpēji ģimenē vienojoties un sarunājot, izdošanās iespēja ir lielāka? Vai motivācija ir kaut kas, ko var iemācīties, uztrenēt, vai tomēr personības iezīme, kas vienam dota vairāk, citam mazāk?
Ģimenes studijā sarunājas psihoterapeits Artūrs Miksons, izaugsmes trenere, grāmatu autore Kristīne Vilcāne un raidieraksta "Cilvēkjauda" autore un vadītāja Laura Dennlere. Ierakstā uzklausām psiholoģi Diānu Zandi. -
Ģimenes studija dodas ciemos pie kādas ģimenes, kam 2024. gads bijis pārmaiņu pilns. Saiva un Zintis Liepas mīt Mazsalacā un audzina trīs bērnus. Šoruden viņiem visiem nācies pierast pie pavisam citādas ikdienas – tā kā Mazsalacas vidusskola pārtop par pamatskolu, tad abi dēli, gan Miķelis, kas pavasarī absolvējis 9. klasi, gan Jēkabs, kas šogad pabeidzis vēl tikai 6. klasi, devušies mācīties uz Valmieru.
Lai arī pilsēta nav ļoti tālu, posms kopš septembra bijis emocionāli grūts, atzīst mamma Saiva.
Abi vecāki pēc izglītības ir sporta pedagogi un visi bērni tiek mērķtiecīgi virzīti sportā. Tētis, būdams arī basketbola treneris, ikdienā vēro, cik strauji mazkustība un kūtrums izplatās to vidū, kam trūkst labi saplānotas interešu izglītības. Tā nu šai sarunā daudz spriežam par sportu, visvairāk basketbolu, jo Mazsalacā un Rūjienā basketbols esot sporta veids numur viens.
Liepu ģimenes bērni no mazām dienām trenējušies un dēli teic, ka labprāt nākotnē izmēģinātu spēkus arī profesionāli. Bet mamma uzsver, ka viņi vienmēr centušies atvases audzināt daudzpusīgi un dzīvē raudzīties dažādos virzienos. -
Ģimenes studijā saruna ar Žentiņiem no Valmieras. Evija Žentiņa ir uzņēmēja. Kopā ar vīru Arti viņi atvēruši picērijas ne tikai Valmierā, arī Rīgā. Viņiem pieder arī picobuss, kurā iebūvēta malkas krāsns un picas cepēji var atbraukt tieši pie tās baudītājiem. Un tagad tiek piedāvāta vēl viena iespēja - pagaršot arī svaigu itāļu pastu. Visus uzņēmumus vieno Vīnkalnu nosaukums un picu biznesa aizsācēji ir Arta vecāki Zanda un Uldis Žentiņi. Viņi savulaik iemīlējuši Itāliju un tās virtuvi un Latvijā jau gadiem cep tādu picu kā saulainajā picas dzimtenē.
Bet šis gads Evijai un Artim bijis iezīmīgs ne tikai ar biznesa paplašināšanos. Viņi kļuvuši par trešās meitas vecākiem un tikko pabeiguši restaurācijas darbus savā privātmājā.
Tiekamies pirmssvētku laikā un darbu visiem patiešām daudz, tāpēc Žentiņu ģimeni šajā sarunā pārstāv piecas daiļā dzimuma pārstāves – Evija, viņas meitas Sofija, Florence un Felicita, kā arī Evijas vīramāte Zanda. -
Ģimenes studija dodas uz Cesvaines pagastu pie Tēraudu ģimenes. Šis gads būtiski mainījis viņu ikdienu. Rīdziniece Līga un viņas bērni – 12 gadus vecā Madara un sešgadnieks Jumis – un Līgas vīrs Armands, kurš nāk no Ropažiem, tagad dzīvo lauku mājā. Šoruden Līga un Armands kļuva par precētu pāri, un kāzu rituāls risinājās viņu mājas pagalmā, un kāzas tika svinētas, ievērojot senlatviešu tradīcijas, kas bija patiešām skaists brīdis.
Bet godi, protams, ir tikai mirklis viņu ikdienā. Jo ikdiena ir izaicinājumu pilna – Līga strādā Gulbenes novada kultūras centrā un ik dienu mēro apmēram 40 km garo ceļu uz darbu un atpakaļ, Armands atradis darbu tuvējā kokapstrādes uzņēmumā, Madarai skola un interešu izglītības pulciņi ir Madonā, bet Jumja bērnudārzs Cesvainē. Un vēl jau nebeidzamie darbi pie Tēraudu māju atjaunošanas, kuru ir tik daudz, ka dienā par maz stundu, lai visu pagūtu. -
Aprit 15 gadu, kopš Latvijā darbojas glābējsilīte. Pa šo laiku tajā ievietots jau 61 jaundzimušais. Tikmēr aizvien lielāks skaita pāru cieš no neauglības un iet medicīniskās apaugļošanas procesu. Ziemassvētku priekšvakarā Ģimenes studijā saruna par to, vai piedzimšana un bērns joprojām ir brīnums, kas dāvāts visiem vai daļai vecāku?
Sarunājas "Glābējsilītes" projekta vadītāja Laura Zvirbule, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonataloģijas klīnikas vadītāja Dace Sniedze, ginekoloģe, neauglības speciāliste Natālija Bērza un mācītājs Rinalds Grants. -
Vai Ziemassvētkos pie eglītes arī paši vēl skaitām dzeju, vai sagaidām, ka uzstāties ģimenes lokā spēs tikai bērni? Ko mācījāmies no galvas agrāk un tagad: vai un kā mainās pantiņu skaitīšanas tradīcija? Un vai mūsdienās dāvanu tīkotāji vispār vēl spēj iegaumēt pieklājīga garuma dzejoli?
Ģimenes studijā sarunājas antropoloģe Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju nodaļas lektore Anna Griķe, rūķis-pasaku ragana Ivita Kalnozola-Kalsere, pirmsskolas pedagoģe un vadītāja, bloga "Change my mind" autore Rasa Pakalniņa un Ziemassvētku vecītis Arnis Veisbārdis. -
Nesen svinīgā ceremonijā šī gada Latvijas jauniešu galvaspilsētā Līvānos godināti konkursa "Labākais darbā ar jaunatni 2024" laureāti. Kas ir svarīgākais, strādājot ar jauniešiem? Vai Latvijā šobrīd ir gana daudz jaunu pilsoniski aktīvu ieinteresētu cilvēku. Ģimenes studijā tiekamies ar konkursa "Labākais darbā ar jaunatni 2024" laureātiem. Vai un kā mainās jaunieši? Un kā veicināt jauniešu aktivitātes vīrusa izplatību?
Ģimenes studijā diskutē Lovisa Ķerubine, Līvānu novada Multifunkcionālā jaunatnes iniciatīvu centra "Kvartāls" jaunatnes darbiniece, Solvita Vigule, Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības Jūrmalas Jaunatnes iniciatīvu centrs vadītāja, Daniēls Liecis, biedrības "Klubs Māja – jaunatne vienotai Eiropai" prezidents, Elīza Elizabete Loja, biedrības "Laiks jauniešiem" valdes locekle, un Gunita Strazdiņa, jauniešu atbalsta persona no Siguldas novada pašvaldības. -
Tiesībsarga birojā ir veikta analīze par pagaidu aizsardzības pret vardarbību mehānisma efektivitāti tiesās 2021. un 2022. gadā. Secināts, ka sistēmā būtu nepieciešams veikt uzlabojumus. Ir izskatītas kopumā 1630 lietas, no tām apmierināti 73 - 74% lūgumu. Un visbeidzot, vairāk nekā 90% pieteikuma iesniedzēju šajos gados bijušas sievietes.
Kas ir pagaidu aizsardzība pret vardarbību: kādās situācijās un pēc kādiem principiem to piemēro? Vai šādi var efektīvi mazināt vardarbību ģimenē un vai to var izmantot ļaunprātīgi? Kādi ir Tiesībsarga birojā veiktā pētījuma secinājumi un kādu uzlabojumi nepieciešami?
Ģimenes studijā diskutē Tiesībsarga biroja vietniece Ineta Piļāne, Valsts policijas Reaģēšanas vadības biroja priekšniece Iveta Valaine, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece juridiskajos jautājumos Vineta Reitere un zvērināta advokāte Baiba Didrihsone.
Uzklausām arī kādas sievietes pieredzes stāstu, kura norāda, ka viņas un viņas bērnu gadījumā pagaidu aizsardzības pret vardarbību nedarbojas. -
Sākoties ikgadējam labdarības maratonam "Dod pieci!", Ģimenes studija dodas ciemos pie kādas ģimenes, kas pašlaik ir ziedojumu vākšanas procesā, lai palīdzētu savam bērnam ja ne pilnībā atgūt, tad uzlabot veselību.
Helēna un Andris Āboli audzina trīs atvases. Viņu vecākā meita Ronija ir īpašs bērns, kuras veselības grūtības izgaismojās vien dažus mēnešus pēc piedzimšanas. Tagad meitenei ir jau deviņi gadi un, lai arī pirmajos dzīves gados viss licies cerīgāk, tomēr epilepsijas lēkmes gadu gaitā sagrāvušas daudz no tā, ko viņa savā attīstībā bija sasniegusi. Taču vecāki nevēlas ticēt sliktām prognozēm, kas nāk komplektā Ronijas diagnozei. Viņi zina, ka meita ir spējīga un cer uz brīnumu, tāpēc vērsušies pie līdzcilvēkiem ar lūgumu palīdzēt – saziedot 80 tūkstošus eiro izmeklējumiem un terapijas testēšanai specializētā klīnikā Vācijā.
--
Portālā "Ziedod.lv" Ronijas Ābolas vecāku lūgumam atsaukušies jau daudzi līdzcilvēki, tomēr visa nepieciešamā summa, lai dotos uz izmeklējumiem un terapijas testēsanu Vācijā, vēl nav savākta. Tāpēc 13. decembrī, kad sākas ikgadējais sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!", arī Ģimenes studija aicina – kopā nepieļausim, ka smagi slimi cilvēki paliek bez palīdzības. Pēkšņas veselības problēmas var skart ikvienu no mums, slimību neieplāno, tā nešķiro un nežēlo. Tāpēc aicinām ziedot ar dziesmu vai arī tāpat, un šie līdzekļi nonāks "Ziedod.lv" rīcībā, lai nodrošinātu iespēju uzsākt tūlītēju ārstēšanos cilvēkiem, kurus no dzīvības un veselības šķir konkrēta un pašiem nesasniedzama summa. -
Kad paziņoja, ka brāļu Kaudzīšu romānam „Mērnieku laiki” tiks veikta iekļaujoša restaurācija, proti, romāna teksts tiks pārrakstīts vieglajā valodā, sākās plašas diskusijas. Vieni uzskatīja – lieliski, pirmo reizi vieglajā valodā tiks adaptēts tik apjomīgs latviešu literatūras klasikas darbs un to varēs lasīt arī cilvēki ar uztveres, lasīšanas vai citiem traucējumiem, otri – tas pavērs ceļu jauniešiem ar latviešu literatūras klasiku iepazīties ar šādu vienkāršotu tekstu palīdzību, un citējot sociālajos medijos izskanējušo: „jau tā jaunieši neprot sakarīgi izteikties, jo nelasa grāmatas, ja visi sāks lasīt vieglajā valodā, tad vispār mēs dzirdēsim runāšanu vienkāršos, nepaplašinātos teikumos”.
Tāpēc Ģimenes studija šodien uzdod divus jautājumus: vai klasiskie teksti ir jāvienkāršo, lai bērni tos varētu saprast un arī apgūt, un kā mūsdienās saglabāt un attīstīt bērnos bagātu latviešu valodu? Diskutē un vērtē rakstniece Linda Mence, Līvānu 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Sandra Kivleniece, apgāda "Zvaigzne ABC" īpašniece un valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka un Rīgas Tehniskās universitātes Liepāja rektore, bērnu valodas pētniece Dace Markus. -
Pastāv viedoklis, ka kotletes ir ēdiens, ko var ēst tikai mājas. Un vispār, neviens tās negatavo tā, kā mamma vai vecmāmiņa. Un aizejot īsto kotlešu meistaram, vairs nav iespējams piedzīvot to īsto garšu. Par mājas virtuves šarmu, pareizo kotlešu receptēm un to, kā mainās attieksme pret mājās gatavotu ēdienu, saruna Ģimenes studijā.
Sarunājas pavārs Normunds Baranovskis, sertificēta uztura speciāliste Guna Bīlande un antropologs, LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks Kārlis Lakševics. Ierakstā uzklausām ēdienu kultūras pētnieci Astru Spalvēnu.
Kotletes ir viens no iecienītākajiem ēdieniem, īpaši ģimenēs ar bērniem, jo bērniem parasti garšo kotletes, tās ir salīdzinoši ātri pagatavojamas un pāri palikušās var izmantot nākamajā dienā kā kotlešu maižu sastāvdaļu. Kkotletēs var ieslēpt dārzeņus, piemēram, kabačus, kurus bērni nelabprāt ēd, un kotletes var būt ne tikai ikdienas maltītes sastāvdaļa, tās var greznot arī svētku galdu īpaši pagatavotas, kuras vienmēr izdodas vecmāmiņai. Un vai mājās gatavots ēdiens joprojām dominē mūsdienu virtuvēs? -
Ja jums ir vairāki bērni, iespējams, lai plānotu visu pulciņu, skolu, dārziņu un citu pasākumu loģistiku, ir jāuztur vesela "exel" tabula. Taču decembrī, kad skolās un citās iestādēs arī gaida Ziemassvētkus, šie izaicinājumi top vēl lielāki un, iespējams, ir nepieciešama vēl viena plānošanas tabula. Vai un kā ar to visu var tikt galā? Ko darīt, ja vienlaikus nav iespējams būt divu bērnu koncertos? Kā visu to atļauties un saglabāt arī prieku par svētkiem? Sarunājas Elīna Kļaviņa, PEP mamma, Bērnu emocionālās audzināšanas kursu vadītāja, Elza Lāma, mātišķības pētniece, Latvijas Universitātes doktora zinātniskā grāda pretendente sociālajās zinātnēs, un Edīte Čamane, deviņu bērnu mamma no Ilūkstes. Ierakstā uzklausām psihoterapeiti Lauru Valaini.
Kaut arī Ziemassvētki asociējas ar nebeidzamu prieku - lieli un mazi tiek aicināti uz dažādiem patiešām sirsnīgiem pasākumiem ārpus mājas un lēnām ģimenēs gatavojas tam brīdim, kad visi kopā apsēdīsies pie svētku galda, baudīs īpašākus ēdienus, ar aizturētu elpu vērs vaļā rūķa sarūpētās dāvanas un tad visi kopā smies un dies. Tomēr gaidāmais prieks vismaz ģimenēs, kurās aug bērni, mijas ar bažām, vai viss tiks paspēts - mammas jūtas vainīgas par aizmirstām pastalām bērnu koncertam vai baidās, ka rūķis var aizgulēties un neielikt Ziemassvētku zeķē dienišķo pārsteigumu. Par to liecina aptauja, kurā piedalījās 426 māmiņas. Aptaujas iniciatore ir viena no šīs sarunas dalībniece Elīna Kļaviņa.
Katra otrā mamma jūtas pirms svētkiem emocionāli un organizatoriski noslogota. tas nozīmē, ka mammai ir jāpatur prātā un jāizplāno viss, kas ir saistīts ar visiem Ziemassvētku pasākumiem gan bērnudārzos, gan skolās, gan mājās. Un līdz ar to, kā mamma jūtas emocionāli šajā laikā.
-
Labklājības ministrija ir sākusi informatīvu kampaņu "Dāvā bērniem mīlošu ģimeni", kuras mērķis ir stiprināt sabiedrības izpratni par ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu vajadzībām un problēmām un veicināt ģimeņu vēlmi un iespējas kļūt par uzņemošo ģimeni. Ģimenes studija jau iepriekš organizējusi diskusijas par šo tematu, un secinājums ir skaudrs: iespējas paplašināt šo uzņemošo ģimeņu skaitu ir mazas. Kā to mainīt un ko piedāvā ministrija?
Kāpēc joprojām sapnis, ka katram bērnam ir ģimene, pat ja viņu bioloģiskā mamma un tētis nespēj nodrošināt drošu un atbalstošu vidi, nav piepildījies un kas darāms, lai sapni tomēr īstenotu? Ģimenes studijā par kampaņu stāsta un diskutē Ilze Kurme, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore, Guna Krēgere-Medne, nodibinājuma "Sociālā atbalsta un izglītības fonds"struktūrvienības Kurzemes ģimeņu atbalsta centra Liepāja vadītāja, Ārija Martukāne, Latvijas profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" vadītāja, un Karīna Pētersone, bijušais "sistēmas bērns".
-
Ģimenes studija dodas ciemos pie Kovisāru ģimenes. Baiba un Kalvis dzīvo Valmierā un ir četru bērnu vecāki – vecākajam dēlam Tomam deviņi gadi, bet jaunākie ir trīņi – Miks, Emija un Emma ir sešgadnieki.
Baiba Vilsone-Kovisāre atzīst, ka brīdis pirms Ziemassvētkiem ģimenei ir ļoti piesātināts laiks – gatavošanās svētkiem pašu mājās mijas ar dažādiem svētku pasākumiem skolā, bērnudārzā un interešu izglītības iestādēs un visus nemaz neizdosies apmeklēt. Un kuplā ģimene jau gatavojas arī septembrim, kad trīņi uzsāks skolas gaitas. Baiba ir aizgājusi no klātienes darba un meklē iespējas strādāt attālināti no mājām, plānojot dienu sev izdevīgā ritmā, bet Kalvis, lai nodrošinātu visas ģimenes vajadzības, strādā patiešām daudz un mājās ir vēlu, tāpēc ar bērnu izvadāšanu uz izglītības iestādēm un pulciņiem visbiežāk jātiek galā Baibai pašai.
Baiba sarunā atzīst: no vienas puses, tagad dzīve tiek pakārtota bērnu vajadzībām, no otras puses – prieks, cik jau lieli un patstāvīgi viņi ir izauguši. - Laat meer zien
