Afleveringen
-
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šķetinām ļoti delikātu tēmu, proti, Krievijas ekonomisko situāciju. Galvenie jautājumi ir, vai Krievijas ekonomika kopš kara Ukrainā sākuma ir piedzīvojusi lejupslīdi? Vai arī gluži pretēji tā ir nostiprinājusies?
Raidījuma līdzautore Justīne Elferte no Latvijas Ārpolitikas institūta.
Tuvojas Krievijas iebrukuma Ukrainā trešā gadadiena. Līdz šim Eiropas Savienība (ES) ir pieņēmusi 15 sankciju pakotnes pret Krieviju un ES diplomāti ir paziņojuši par 16 pakotnes pieņemšanu šā gada bēdīgi zīmīgajā datumā – 24. februārī. Tomēr internetā par sankciju un kara ietekmi uz Krievijas ekonomiku ir atrodama ļoti pretrunīga informācija.
Ticamas informācijas atrašana par Krieviju vienmēr ir bijusi gandrīz vai neiespējamā misija. Viltus informācijas dēļ izvērtēt reālo situāciju pat tiem, kas paši dzīvo Krievijā, ir sarežģīti. Krievijas valsts medijos jau gadu desmitiem rāda un stāsta, ka Krievijā viss bez izmaiņām ir ļoti labi.
Savulaik Latvijas draugs Leonīds Ragozins vienā no savām intervijām min, ka Rietumi dzīvo sava veida informatīvajā burbulī, lai attēlotu Ukrainu pozitīvā gaisotnē. Viņš saka, ka Rietumi radījuši mitoloģisku priekšstatu par Ukrainas spēju uzvarēt Krieviju, neparedzot to, ka Krievijas ekonomika izrādīsies ļoti noturīga. Pasaules bankas publicētie dati liecina, ka Krievijas iekšzemes kopprodukts 2023. gadā palielinājies par 3,6%, salīdzinot ar 2022. gadu. Pagājušajā gadā Krievijas IKP pieauga vēl par 2,9%. Šim gadam prognozē 1,4% pieaugumu. Tātad Krievijas IKP palielinās, tomēr kopējais pieaugums ik gadu samazinās.
Kopš Krievija uzsāka karu Ukrainā, tās ekonomika tika balstīta uz vairāku faktoru kopumu. Konkrētāk, rekordlieliem ieņēmumuiem no ogļūdeņraža, gāzes un naftas eksporta, diezgan spēcīgu banku sistēmu un centralizēto pārvaldību. Šo faktoru veiksmes pamatā ir arī tas, ka Kremlim nav nepieciešama sabiedrības piekrišana, lai pieņemtu jebkādus ekonomiskos lēmums. Tas ļauj Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam turēt ekonomiku stingrā kotrolē.
Pirmajos kara gados Krievijas ekonomiskie rādītāji, piemēram, tas pats IKP vai iedzīvotāju ienākumi un bezdarba līmeņa samazinājums pieauga. Starptautiskā Valūtas fonda publicētie dati liecina, ka Krievijā bezdarba līmenis 2022. gadā bija 4%, bet pagājušā gadā tas samazinājās līdz 2,6%, sasniedzot zemāko rādītāju kopš 1992. gada. Putins izmanto šos rādītājus kā Krievijas ekonomikas veiksmes pierādījumus. Putina galvenais vēstījums - Rietumu sankcijas ir neefektīvas un Amerikas Savienotās Valstis kopā ar Eiropas Savienību nespēj neko Krievijai izdarīt.
Rietumi apzinās, ka sankcijas tiek apietas, un Krievijai ir pieejamas sankcionētās luksusa preces. Pieņemot jaunās sankciju pakotnes, ES cenšas apzināt iepriekšējo sankciju vājās vietas un uzlabot tās. Luksusa preces Krievijā nonāk caur trešajām valstīm, uz kurām sankcijas neattiecas. Tiek lēsts, ka krievi neizjūt nekādas izmaiņas, kopš kara sākuma. Jā, dažas preces ir grūtāk iegādāties, tās kļuvušas dārgākas, tomēr vienalga viss ir pieejams.
--
Rietumu mediji lēš, ka Krievijas nacionālai aizsardzībai šogad tika piešķirti 137 miljardi eiro, kas ir aptuveni 32,5% no Krievijas budžeta. Tikmēr citu jomu, kas nav saistītas ar aizsardzību, finansējums vai nu stagnē vai arī tiek samazināts. Uzsākot karu Ukrainā, Krievijas ekonomika tika speciāli pielāgota kara apstākļiem. Kas nozīmē, ka resursu ieguve, apstrāde, ražošana un rūpniecība tika militarizētas. Tas ļāva Krievijas ekonomiku stiprināt, jo tika radītas aptuveni 2 miljoni jaunu darbavietu aizsardzības industrijā.
Tomēr šobrīd Krievijā nav aizpildītas aptuveni 1,6 miljoni darbavietu. Protams, iegūt precīzu un ticamu informāciju par Krievijas karavīru zaudējumiem Ukrainā kopš 2022. gadā ir vēl viena neiespējamā misija, tomēr Ukrainas oficiālie mediji apgalvo, ka Krievija zaudējusi vairāk nekā 814 tūkstošus karavīru. No vienas puses Krievijā rodas daudzas jaunas darbavietas, bet no otras puses, Krievija zaudē nozīmīgu skaitu darbaspēka. Aptuveni 73% uzņēmumu ziņo, ka viņiem trūkst darbaroku. Krievijā ir arī lejupslīdoši demogrāfiskie rādītāji. Iteresanti ir arī tas, ka kopš kara sākuma, Krievija ir pieņēmusi stingrāku pretimigrācijas politiku.
Krievijā daudzi cilvēki, kas palīdzēja imigrantiem, tika nodēvēti par ārzemju aģentiem. Arī Krievijas pareizticīgo baznīcas galva patriarhs Kirils izteicās, ka migrantu dēļ Krievijas pilsētas zaudē savu krievisko seju.
Lai labāk saprastu to, vai Krievija spēs saglabāt savu ražošanas līmeni, ņemot vērā pašreizējo darbaspēka trūkumu, vienlaikus ierobežojot migrāciju, lūdzām komentāru sniegt Aleksejam Jusupovam, Frīdriha Eberta fonda Krievijas programmas direktoram. -
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz uz paplātes, ja tā var teikt, ir jautājums par Baltkrievijas opozīciju un kaimiņvalsts nākotni kopumā. Kur dodas Baltkrievija? Kāda ir Baltkrievijas opozīcijas spēku kopēja vienotība šobrīd?
Šis jautājums ir gana “karsts”, ņemot vērā, ka jau 26. janvārī Baltkrievijā ir gaidāmas “tā sauktās” prezidenta vēlēšanas. Tā sauktās tāpēc, ka ar diezgan lielu pārliecību var apgalvot, ka vēlēšanas nebūs ne godīgas, ne demokrātiskas, ne atklātas.
Brīžiem pat ir grūti noticēt, bet ir pagājuši jau gandrīz pieci gadi kopš bēdīgi slavenajām 2020. gada augusta neleģitīmajām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā un Aleksandra Lukašenkas uzvaras, kuras nodrošināšanai ne tikai tika apspiesta opozīcija, bet vēlēšanām sekoja arī masu represijas pret civiliedzīvotājiem. Šo piecu gadu laikā represijas ir sasniegušas tādus mērogus un intensitāti, ka to nav iespējams uzskatīt par drošu valsti nevienam, kas jebkad izrādījis pretestību pret valdību vai tās īstenoto politiku.
Šo piecu gadu laikā patiešām esam vērojuši, kā Baltkrievija represiju dēļ ne tikai attaisno sev piedēvēto “Eiropas pēdējā diktatora” titulu, bet arī sasniedz zemāko attiecību punktu ar Eiropas Savienību. Tāpat būtisks aspekts ir Baltkrievijas ciešā integrācija ar Krieviju. Lai gan Baltkrievija nav nosūtījusi savu karaspēku, lai tiešā veidā pievienotos Krievijas 2022. gada februārī uzsāktajam karam Ukrainā, tā ir atļāvusi Maskavai izmantot savu teritoriju kā placdarmu, caur kuru ieiet Ukrainas teritorijā, kā arī izvietot militāro infrastruktūru.
Šķiet, ka vien retais uzdrošinātos minēt, ka gaidāmajās 26. janvāra prezidenta vēlēšanās ieraudzīsim ko līdzīgu tai sabiedrības aktivitātei un opozīcijas masu mobilizācijai, kā tas bija 2020. gada augustā. Baltkrievijas režīms ir pielicis visas pūles, lai cietumos ieliktu visus Baltkrievijā esošos opozicionārus un panāktu opozīcijas līderu izceļošanu uz ārzemēm. Daudzi no viņiem tur atrodas joprojām.
Svarīgi apzināties, ka oficiālais Minskas režīms pēdējo piecu gadu laikā un arī šodien dara visu, lai minimizētu jebkādu iespēju demokrātiskajiem spēkiem “likt sprunguļus” savā ceļā uz uzvaru vēlēšanās. Jāpiemin, ka kopš aizvadītā gada rudens baltkrievi var tikt notiesāti pat par tik šķietami niecīgām aktivitātēm kā “piesekošana” sociālajos tīklos demokrātiskās opozīcijas kanāliem, vai tiem kanāliem, ko režīms klasificējis kā ekstrēmiskus. Plašāk stāsta Stokholmas austrumeiropas pētījumu centra pētniece Viktorija Leukavetsa.
-
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Raidījuma "(ne)Diplomātisko pusdienas" tēma šoreiz Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) aktualitātes – izdotie aresta orderi un šo darbību ietekme uz starptautisko tiesiskumu.
Starptautiskā Krimināltiesa plašāku starptautiskās sabiedrības (īpaši rietumos) uzmanību piesaistīja pagājušā gada 21. novembrī, kad tika izdoti Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu un bijušā Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta aresta orderi par potenciāliem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci saistībā ar karu Gazas joslā. Īpašu sašutumu šis gadījums raisīja tieši tāpēc, ka šī ir pirmā reize, kad Starptautiskā Krimināltiesa vēršas pret demokrātiskas valsts līderi un ciešu ASV sabiedroto.
Demokrātisko valstu lokā šis ir absolūts precedents, kas no vienas puses, uzsver starptautiskā tiesiskuma vienlīdzību, kurā nav izņēmumu pat demokrātiskām valstīm, tomēr rada arī ievērojamu politisko un juridisko spriedzi.
Jāpiebilst, ka Gazas kara kontekstā Starptautiskā Krimināltiesa izdeva arī “Hamās” militārā komandiera Muhameda Deifa aresta orderi, kurš, kā norāda Izraēla, tika nogalināts gaisa triecienu laikā aizvadītā gada sākumā. Tiesa vērsās arī pret citiem “Hamās” līderiem, bet arī tie ir miruši un to nāve bija apstiprināta, bet Deifa liktenis uz aresta orderu izdošanas brīdi vēl nebija līdz galam skaidrs.
Tomēr tie nav vienīgie aresta orderi, ko nesenā pagātnē ir izdevusi Starptautiskā Krimināltiesa. Šādu aresta orderi Hāgā bāzētā tiesa 2023. gada martā izdeva arī Vladimiram Putinam, kurš tiek apsūdzēts kara noziegumos, tostarp bērnu nelikumīgā deportācijā no Ukrainas okupētajām teritorijām uz Krieviju. Vēl pirms tam aresta orderi tikuši izdoti bēdīgi slavenajam Muammaram Kadāfi (Lībijā) par noziegumiem pret cilvēci, tostarp protestētāju slepkavībām 2011. gadā Lībijas nemieru laikā.
Savukārt 1999. gadā ANO Starptautiskais Kriminālnoziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai izdeva aresta orderi pret Slobodanu Miloševiču, bijušo Serbijas un Dienvidslāvijas prezidentu, apsūdzot viņu kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un genocīdā. Miloševičs tika arestēts Serbijā 2001. gadā un 2002. gadā stājās tiesas priekšā Hāgā, Nīderlandē. Šis bija viens no apjomīgākajiem un sarežģītākajiem starptautiskajiem tiesas procesiem, ietverot vairāk nekā 60 apsūdzības punktus un simtiem liecinieku liecību. Tomēr Miloševičs 2006. gadā, vēl pirms tiesas sprieduma pasludināšanas apcietinājumā mira, tādēļ tiesas process netika pabeigts un galīgais spriedums netika pieņemts.
Starptautiskās Krimināltiesas izveide ir cieši saistīta ar Romas statūtu (starptautiska līguma) stāšanos spēkā, kas nosaka tiesas darbības pamatus. Starptautiskās Krimināltiesas Dalībvalstu asambleja ir tiesas pārraudzības un likumdošanas institūcija, kuras sastāvā ietilpst to valstu pārstāvji, kas ir ratificējušas vai pievienojušās Romas statūtiem. Šī gada 1. janvārī Ukrainā stājās spēkā Romas statūti, un Ukraina formāli kļuva par 125. Starptautiskās krimināltiesas dalībvalsti.
Kamēr lielākā daļa pasaules valstu, tostarp Latvija, ir pievienojušās Starptautiskajai Krimināltiesai, dažas valstis, kas saistītas ar notiekošajiem konfliktiem, joprojām nav šīs tiesas dalībvalstis. Piemēram, ASV sākotnēji parakstīja Romas statūtus, taču vēlāk atsauca savu parakstu, paužot bažas par iespējamu apsūdzību izvirzīšanu pret ASV pilsoņiem. Arī Krievija 2000. gadu sākumā parakstīja Romas statūtus, bet tos neratificēja. 2016. gadā Krievija oficiāli paziņoja, ka neplāno pievienoties Starptautiskajai Krimināltiesai, īpaši pēc tam, kad tiesa kritizēja Krievijas rīcību Krimā. Izraēla, kas arī nav Starptautiskās krimināltiesas dalībvalsts, savulaik norādīja, ka neplāno ratificēt Romas statūtus, īpaši saistībā ar tiesas pievēršanos situācijai Palestīnā.
Līdzīga situācija ir ar tādām valstīm kā Ķīna, Turcija, Indija, Irāna un citas valstis, kuras nav ratificējušas Romas statūtus un līdz ar to nav Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalstis. Kamēr, daudziem par lielu pārsteigumu, Palestīna Romas statūtiem pievienojās 2015. gada janvārī un tie spēkā stājās 2015. gada aprīlī. Palestīna oficiāli toreiz tika sveikta kā 123. Starptautiskās krimināltiesas dalībvalstis dalībvalsts.
Raidījuma veidošanā piedalās arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietniece Sintija Broka. -
Raidījums „(ne)Diplomātiskās pusdienas” būs raidījuma „Diplomātiskās pusdienas” nedaudz atšķirīgais pēctecis. Ja iepriekšējā raidījumā koncentrējāmies uz pasaules valstīm un to problēmām, tagad mēs koncentrēsimies un problēmām un lūkosim, kuras valstis šīs skar.
Raidījuma mērķis ir pievērsties dziļākai analīzei par problēmām un jautājumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ tiek uzskatīti par mazāk aktuāliem, kuri tiek pieklusināti vai nepietiekami atspoguļoti, vai arī tādām tēmām, kuras jau ir, vai tūlīt būs aktuālas starptautiskajā politikā. Ja iepriekš mēs apskatījām valstu vēsturi, politisko un ekonomisko situāciju, tad tagad runāsim arī par neērtām un strīdīgām tēmām.
Pirmajā epizodē runāsim par migrācijas jautājuma ietekmi uz Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pārvēlēšanu.
Šo raidījumu sagatavoja arī Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Albīne Hlopņicka.
ASV izvēlējāmies tāpēc, ka šajās dienās aprit četri gadi kopš bēdīgi slavenā 6. janvāra grautiņiem Kapitolijā. Tomēr Donalds Tramps tūlīt - 20. janvārī - atgriezīsies pie varas, jo jau šajā dienā ir gaidāma prezidenta inaugurācija.
Nav noslēpums, ka līdzīgi kā Trampa iepriekšējās divās vēlēšanu kampaņās 2016. un 2020. gadā, arī šoreiz viens no centrālajiem un reizē arī sāpīgākajiem jautājumiem bija saistīts tieši ar imigrāciju. Galu galā ASV ir trešā apdzīvotākā valsts pasaulē uzreiz aiz Indijas un Ķīnas. Ja neskaita Eiropas Savienību, protams. ASV dzīvo vairāk nekā 337 miljoni cilvēku, no kuriem gandrīz 48 miljoni ir imigranti. Starp citu, ASV dzīvojot arī gandrīz 95 000 latviešu.
ASV ir multikulturāla valsts. Tomēr sākumā ir svarīgi saprast, kādēļ Tramps, ja drīkst tā teikt, tik veiksmīgi izmanto bailes kurinošu retoriku par imigrantiem? Tramps izmanto daudzus stereotipus, runājot par imigrantiem. Viens no tiem ir, ka nelegālie migranti negatīvi ietekmē ASV iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Piemēram, viņi zog darbavietas, nelegālo migrantu dēļ ASV iedzīvotājiem ir zemākas algas, slimnīcas un skolas ir pārpildītas, kā arī migranti palielina noziedzības līmeni. Interesanti ir tas, ka tajā pašā laikā Tramps apgalvo, ka ASV piedzīvo strauju ekonomisko izaugsmi, tādēļ valstij ir nepieciešami ārzemju strādnieki, bet tie, kas ierodas legāli.
Šo raidījumu Latvijas Radio veidos kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūtu.
