Afleveringen
-
Dzīvojot Eiropas Savienībā, bieži dzirdam tādus vārdus, kā cilvēku līdztiesība, vienlīdzība un diskriminācijas izskaušana. Tomēr Indijā visas šis demokrātiskās vērtības tiek pārkāptas jau gadu simtiem pastāvošā dzīvesveida, precīzāk, varnu/ kastu sistēmas dēļ.
Indija ir lielākā demokrātija pasaulē, tomēr cilvēki tur dzīvo pēc noteikta dalījuma grupās, kas, pēc daudzu vēsturnieku domām, radās pirms 3000 gadiem. Varnu/ kastu sistēma ir tik sena, ka pāris vārdos izskaidrot to, kas tā ir un kāpēc tā vēl joprojām ietekmē Indijas sabiedrību, ir grūti.
Ir vairākas varnu/ kastu sistēmas rašanās teorijas. Piemēram, tradicionālā teorija nosaka, ka sistēmai ir dievišķā izcelsme – visi cilvēki radās no Bramhas, dievības ar četrām galvām, četrām rokām, ķermeņa un kājām. Piederību varnai un kastai noteica tas, no kuras ķermeņa daļas ir nākuši cilvēka senči.
Rasu teorija nosaka, ka sistēma radās pēc ariju, Centrālāzijas tautas, ierašanās Indijā. Ariji pakļāva Indijas iedzīvotājus, nosakot viņiem zemākas kastas. Jāpiebilst, ka nav viennozīmīgu pierādījumu, ka ariji kādreiz vispār ir bijuši Indijā. Pastāv arī reinkarnācijas teorija. Tā nosaka, ka cilvēks dzimst noteiktā kastā savu darbību iepriekšējā dzīvē dēļ. Politiskās teorijas piekritēji apgalvo, ka šo sistēmu radīja turīgākie cilvēki, lai pakļautu nabadzīgākos. Sistēma ir, ja drīkst tā teikt, instruments, lai ekspluatētu zemākas kastas piederīgos.
Šai teorijai atbilst arī tas, ka Lielbritānija okupācijas laikā izmantoja varnu/ kastu sistēmu, lai pakļautu Indijas iedzīvotājus un noturētu viņus stingros grožos.
Starp varnam un kastām pastāv noteiktas atšķirības. Varna nozīmē "krāsa", tāpēc varna ir saistīta ar cilvēka rasi un nodarbošanos. Taču kasta nozīmē “piedzimšana” un ir saistīta ar cilvēka dzimšanu noteiktā kastā. Tādēļ varnas atsevišķos gadījumos cilvēks var mainīt, bet kastu ne. Varnas ir tikai četras, taču ir zināms, ka pastāv 3000 kastu un 25 000 apakškastu.
Šī sistēma liek cilvēkiem dzīvot noteiktā hierarhijā, kas rada lielāko diskrimināciju arī mūsdienās. Pēc tradicionālās teorijas, kas arī ir populārākā Indijas sabiedrībā, hierarhijas augšgalā ir brahmaņi, kas nāca no Brahmas galvas. Viņi tradicionāli ir bijuši priesteri. Kšatriji jeb karavīri un valdnieki nāca no Brahmas rokām. Vaišjas jeb tirgotāji tika radīti no viņa augšstilbiem. Apakšā ir šudras, kas radās no dievības kājām. Šudras ir bijuši lētais darbaspēks. Pastāv arī nepieskaramo šķira jeb daliti, kas nav pieskaitāmi nevienai no varnām vai kastām – nabadzīgākie cilvēki, kuriem nav gandrīz nekādu tiesību. Viņi veica visu netīrāko un smagāko darbu.
Dalitu nosaukums “nepieskaramie” radās, jo viņu klātbūtne tika uzskatīta par netīru un aptraipošu - augstāku kastu piederīgie steidzās nomazgāties, ja uz viņiem krita dalita ēna.
Kastu sistēmai ir negatīvās sekas arī mūsdienu Indijā, piemēram, ekonomiskās un intelektuālās attīstības kavēšana, liekot indivīdiem darboties tikai vienā, noteiktā profesijā. Otrkārt, daudzas politiskās partijas pārstāv noteiktu kastu intereses, bieži vien neievērojot citu kastu vēlmes. Tas noved pie sava veida politiskā monopola, kad uzvaru gūst kāda partija. Un, protams, starpkastu konflikti un naidīgums.
Spēcīga diskriminācija un cilvēku apspiešana Indijā valdīja līdz pat 1947. gadam, kad Indija ieguva neatkarību, un 1950. gadam, kad tika pieņemta jaunā konstitūcija, kas aizliedza diskrimināciju uz kastu pamata. Dalitu statuss tika aizliegts un uz papīra tas vairs nepastāv. Konstitūcijā uzsvērts, ka nevienu pilsoni nedrīkst pakļaut diskriminācijai reliģijas, rases, kastas, dzimuma vai dzimšanas vietas dēļ. Tomēr arī šobrīd varnu/ kastu sistēma pastāv un ietekmē cilvēku dzīvi. Piemēram, cilvēku piederību konkrētai kastai joprojām var noteikt pēc viņa uzvārda.
Jaunā konstitūcija ir pieņemta jau vairāk nekā pirms 70 gadiem, tomēr vai jaunāko paaudžu attieksme pret varnu/ kastu sistēmu atšķiras no vecāko paaudžu uzskatiem? Šo jautājumu uzdevām Latvijā dzīvojušam interneta satura veidotājam un studentam, indietim Gokulam.
Raidījumu veido arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieces Justīne Elferte un Albīne Hlopņicka. -
Raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas jau ir pierasts pieskarties neērtiem jautājumiem, tāpēc šoreiz vēlamies parunāt par vīriešiem un pret viņiem vērsto vardarbību konfliktos.
Runāsim par dziļām sāpēm, kaunu un stigmu, kas ir sastopama runājot par vardarbību pret vīriešiem bruņotajos konfliktos, it īpaši ja runa iet par seksuālo vardarbību. Visu pirms, gan vēlamies pateikt, ka ar cieņu apzināmies, cik liela problēma šī ir sievietēm, un ne tikai bruņoto konfliktu laikā, bet arī ikdienā un teju jebkurā sadzīviskā situācijā.
Seksuālā vardarbība pret sievietēm un meitenēm konflikta zonās bieži ir sistemātiska un stratēģiska, to izmanto, lai terorizētu iedzīvotājus, iznīcinātu kopienas un īstenotu etnisko tīrīšanu. ANO ģenerālsekretāra gada ziņojumos par konfliktu saistītu seksuālo vardarbību konsekventi izcelta izvarošana, seksuālā verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība un citas seksuālas zvērības.
Starp citu, seksuālā vardarbība kara laikā tagad starptautiskajās tiesībās tiek uzskatīta par kara noziegumu, lai arī ilgu laiku tika saukta par tā dēvēto kara blakusproduktu.
Lai gan ANO un dažādās nevalstiskās organizācijas cenšas panākt situācijas uzlabošanos, mēs pat īsti nesaprotam, cik problēma ir liela. Viss, ko varam apzināties ir tas, ka vardarbība pastāv tikpat ilgi, cik jebkurš konflikts vai karš, un tā kā 20. gadsimtā vien vēsturē ir uzskaitīti apmēram 150 lielie konflikti un kari, zosādas metas iztēlojoties vardarbības pret abiem dzimumiem apmērus.
Jāpiebilst, ka vardarbība pret vīriešiem bruņotos konfliktos bieži vien tiek uzskatīta par pašsaprotamu, jo tieši vīrieši lielākoties tiek izvēlēti kaujai un ir nāvējošas vardarbības galvenie mērķi. Piemēram, kaujinieki bieži vēršas pret civilajiem vīriešiem, kas tiek uztverti kā potenciāli draudi vai kaujinieki, vīrieši tiek izvēlēti masu slepkavībām, nāvessodu izpildei un piespiedu vervēšanai.
Tas, kas nav pašsaprotams un par to netiek pietiekami runāts, ir ar konfliktiem saistīta seksuāla vardarbība pret vīriešiem. Lai gan seksuāla vardarbība parasti vairāk tiek saistīta ar sievietēm, arī vīrieši un zēni tiek pakļauti izvarošanai, seksuālai spīdzināšanai, dzimumorgānu kropļošanai, piespiedu kailumam un cita veida seksuālai vardarbībai kara zonās.
Piemēram, 2010. gada pētījumā Kongo Demokrātiskās Republikā 24% vīriešu ziņoja, ka ir piedzīvojuši seksuālu vardarbību, kas ir katrs piektais vīrietis. Šie noziegumi bieži tiek izmantoti kā pazemošanas, kontroles vai spīdzināšanas paņēmiens, kā arī dažreiz, lai apliecinātu dominējošo stāvokli vai "sievišķotu" (feminizētu) ienaidnieku.
Bieži vien zēni un jauni vīrieši arī tiek nolaupīti, iesaukti karadienestā vai piespiesti kļūt par bērnu karavīriem. Saskaņā ar ANO ziņojumiem bruņotos konfliktos jebkurā brīdī ir iesaistīti līdz pat 300 000 bērnu un lielākajā daļā tie ir zēni vecumā no 10 līdz 17 gadiem. Kopumā pēdējo 20 gadu laikā vairāk nekā 60 valstis ir izmantojušas bērnus karavīrus, pakļaujot tos piepiesdu militārajām mācībām, un piespiežot tos pastrādāt dažādas zvērības dažreiz pret savu ģimeni. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Nu jau pāris nedēļas un mēnešus daudz un dažādos veidos izskan diskusijas par to, kā ASV prezidents Donalds Tramps izmanto dažādus tradicionāli neierastus paņēmienus, lai panāktu sev vēlamo iznākumu gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Pārrunājam dažādas politiskās stratēģijas un paņēmienus, kurus valstis un to līderi izmanto, lai manipulētu ar citām valstīm.
Līdz šim varējām droši teikt, ka starptautiskajā vidē liela loma vienmēr bijusi diplomātijai, taču kārtējo reizi esam pārliecinājušies, ka diplomātijai seko dažādas nediplomātiskas stratēģijas. Dažādas valstis izmanto dažādas metodes, piemēram, arī politiskās šantāžas. Nevar nerunāt par politiskajām šantāžām, neminot Krievijas vadoņu Vladimira Putina retoriku, piemēram, par NATO.
Raidījumā piedalās Sintija Broka no Latvijas Ārpolitikas institūta, pie raidījuma izveides darbojusies arī Albīna Hlopņicka. Bet lai labāk izprastu, kādas stratēģijas izmanto mazākas valstis, lai iegūtu lielāku ietekmi Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), iztaujājam Londonas Karaliskās koledžas Nacionālās drošības studiju vecāko pasniedzēju doktori Hilariju Brifu. -
Lai arī ziema atkāpjas un paliek siltāks, raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies reģionam, kur tradicionāli vajadzētu būt auksti, taču arī tur paliek siltāks – proti, runājam par Arktikas reģionu. Un pilnīgi droši var teikt, ka Arktika ir ārkārtīgi svarīga mūsu nākotnes klimatam, no tā izrietošajai labklājībai un savā ziņā arī kopējai mūsu pastāvēšanai.
Diemžēl Arktikas reģiona ekosistēmas kļūst arvien trauslākas. Lai gan kopēji pasaulē it kā cenšamies samazināt klimata pārmaiņas, šobrīd arvien vairāk redzam, kā lielvaras kāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Tiek aktīvi kalti plāni reģionā pieejamo resursu ekspluatēšanā un ekonomiskās sadarbības veicināšanā, aizmirstot par klimatu un ekosistēmu saglabāšanu.
Arktikas reģions ir Zemes ziemeļu polārais reģions, kuru veido Ziemeļu Ledus okeāns un tam piederošās jūras. Sauszemes teritorijas ietver ASV, šeit atsauce uz Aļasku, Dānijai piederošās, taču autonomās Grenlandes, Islandes, Kanādas, Krievijas, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas zemes teritorijas. Tā kā šis reģions atrodas pasaules pašos ziemeļus, līdz ar cilvēces radīto piesārņojumu un globālo sasilšanu, ledus kūst, samazinot gan ledāju teritorijas, palielinot jūras līmeni, gan izjaucot ekosistēmas, ekoloģisko daudzveidību un mājas reģiona pamatiedzīvotājiem.
Ledus kūst ātri. Pasaules jūras līmeņa celšanās temps ir pieaudzis par vairāk nekā 50%, ja salīdzina 1990. gadu rādītājus ar pēdējiem 10 gadiem. Saskaņā ar Eiropas klimata centra „Copernicus” datiem 2024. gads bija karstākais gads 175 novērojumu gadu laikā. Tādējādi pērnā gada sasilšana pirmo reizi pārsniedza 1,5°C vērtību, ko zinātnieki uzskata par kritisku. Globālā sasilšana Arktikā norisinās četras reizes ātrāk nekā pārējā pasaulē.
Jāpiebilst, ka ne visi to uzskata par kritisku, jo, ledum kūstot, parādās sauszemes teritorijas un jūras gultnes, kurās atrodas resursi, ko politikas pasaulē var pārtulkot kā naudas un ekonomikas sadarbību. Šobrīd tiek aprēķināts, ka Arktikā atrodas aptuveni 30% no pasaulē neatklātās dabasgāzes un 13% neatklātās naftas, kā arī daudz kritisko minerālu, kas Rietumu valstīm ir ļoti vajadzīgi, lai mazinātu savu atkarību no Ķīnas.
Pār to arī saruna raidījumā. Pasaules lielvaru dzīšanās pēc resursiem Arktikas reģionā, šo valstu ģeopolitiskās attiecības un cik tomēr viss šis process ir savstarpēji politiski pretrunīgs. Šeit gan jāpiezīmē, ka ilgu laiku Arktikas reģiona politika tika dēvēta par saucamo “izņēmuma politiku”, jo Arktikas reģiona valstu savstarpēja sadarbība tika veidota uz mieru, sadarbību un ekosistēmas saglabāšanu. Taču jau kopš 2007. gada Krievijas karoga novietošana Arktikas jūras gultnē Ziemeļpolā, kam sekoja Krimas aneksijas 2014. un 2022. gada karš, sadalīja arī Arktikas reģionu divās puslodēs.
Raidījumu veidoja arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta. -
24. februārī plaši gan Latvijā, gan citur pasaulē pieminējām jau trešo gadskārtu kopš Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara Ukrainā. Ņemot vērā spraigas diskusijas medijos gan par pašu karu, gan par ASV prezidenta Donalda Trampa sarunām ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, arī raidījumā “(ne)Diplomātisko pusdienas paskatīsimies uz karu Ukrainā. Bet nedaudz no citas perspektīvas.
Viens no mūsu uzdevumiem ir runāt arī par neērtiem jautājumiem. Pirms sākam skatīties uz jautājumiem, kurus parasti visi cenšas noklusēt, gribam kliedēt stereotipu, ka Latvijas sabiedrība jau ir pārāk nogurusi no kara. Protams, trīs gadu laikā gan ukraiņi, gan mēs paši, gan arī citi jūt sava veida nogurumu, bet Latvijas iedzīvotāju atbalsts Ukrainai nesarūk un pat pieaug.
Vismaz to liecina Valsts kancelejas pasūtītā aptauja, kas veikta 2024. gada novembrī. Tās dati rāda, ka 61,7% Latvijas iedzīvotāju ir gatavi atbalstīt Ukrainu līdz tās uzvarai. Un tas ir 8% pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo aptauju. Un par 9% ir sarucis to cilvēku skaits, kas ir noguruši no ziņām par Ukrainu. Tātad mēs redzam, ka latviešu atbalsts ir spēcīgāks par dažviet izskanējušo nogurumu.
Iespējams, vairāki notikumi tieši Baltijas reģionā ietekmē Latvijas iedzīvotāju pieaugošo atbalstu Ukrainai, jo īpaši Maskavas pieaugošās agresīvās aktivitātes. Piemēram, kabeļu bojājumi Baltijas jūrā un dezinformācijas kampaņu palielināšanās. Mēs visi vēlamies dzīvot drošā vidē, tādēļ gaidām Ukrainas uzvaru un kara beigas. Tomēr jāatzīst, ka Ukraina viena pati nevar un arī nevarēs uzvarēt Krieviju. Pagājušais gads to ir pierādījis. Un arī dažādi hibrīduzbrukumi mūsu reģionā, visticamāk, tikai pastiprināsies.
Viens no iemesliem, kāpēc varbūt esam tik skeptiski vai piesardzīgi ir fakts, ka Ukrainā strauji sarūk karot spējīgu cilvēku skaits. Pērn aprīlī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izdeva dekrētu, ar kuru samazināja iesaukšanas armijā vecumu no 27 līdz 25 gadiem. Tomēr karavīru joprojām trūkst. Aprēķini liecina, ka Ukrainai nepieciešami 500 000 jaunu karavīru tā brīža frontes līnijas apstākļos. Domājams, ka tagad šis skaitlis varētu būt vēl lielāks, jo situācija frontē ir ļoti smaga. Trūkstot cilvēkresursiem, artilērijai un tehnikai, Ukraina piekāpjas. Pie tam redzam, ka Krieviju atbalsta Ziemeļkoreja, sūtot arī savus karavīrus uz fronti Ukrainā.
Ziemeļkoreja it kā esot atsaukusi savus karavīrus, jo cieta lielus zaudējumus, tomēr pastāv viedoklis, ka tā atvilka savus spēkus, lai labāk sagatavotos un nosūtītu otru “palīdzības” vilni.
Toties arvien biežāk dzirdam stāstus, ka Ukrainas vīrieši cenšas izvairīties no dienesta. Vairāki tūkstoši ukraiņu, nevēlēdamies doties frontē, ir nelegāli pametuši dzimteni. Viņi apgalvo, ka nav piemēroti karošanai, nevēlas nogalināt citus un negrib mirt. Tas, protams, neuzmundrina šobrīd frontē karojošos ukraiņus.
Diemžēl jāatzīst, ka Krievijai pašlaik ar dažādām metodēm tomēr izdodas piesaistīt daudz lielāku skaitu cilvēku, kuri vēlas iznīcināt Ukrainu.
Un tas Ukrainai nav visai glaimojoši. Bet no otras puses – cilvēku vēlmi izdzīvot arī ļoti labi var saprast.
Arī nesenās ASV prezidenta Donalda Trampa sarunas ar Putinu kļuva par sava veida triecienu gan Ukrainai, gan Eiropai. Skaļākie kritiķi to ir nosaukuši par nodevību un kapitulāciju. Starp Ukrainu un Krieviju ar dažādiem starpniekiem ir notikušas jau vairākas sarunas, kas rezultējās tikai ar gūstekņu apmaiņu. Tramps ar Putinu ir uzsācis sarunas par iespējamo miera sarunu kara izbeigšanai organizēšanu, apgalvojot, ka Ukrainai neizdosies atgūt visas pašlaik Krievijas okupētās teritorijas. Iespējams, Ukraina zaudētu arī tiesības iestāties NATO.
No vienas puses, nesolīt Ukrainai NATO dalību nebūtu korekti, taču no otras puses, vairums politiķu tomēr gana skaidri apzinās, ka ne tuvākā ne pārskatāmā nākotnē Ukraina par NATO dalībvalsti nekļūs. Vismaz process nebūs vienkāršs.
Pēdējo nedēļu laikā ASV un Krievijas aizsāktos procesus ir ļoti aktīvi kritizējušas Eiropas Savienības valstis, apgalvojot, ka Ukrainai obligāti ir jāpiedalās miera sarunās par pašas likteni. Un arī Eiropas Savienība, kā tiešā Ukrainas kaimiņiene, ir pieprasījusi arī savu dalību jebkurās tā saucamajās miera sarunās.
Šobrīd neviena no lielajām Eiropas valstīm īsti līdz galam nav gatava uzņemties līderību – un neviena arī nav gatava skaidri pateikt, ka atbalstīs Ukrainu līdz tās uzvarai. Jā, to dara Baltijas valstis un Ziemeļvalstis, taču to finansiālā un militārā ietekme ir salīdzinoši neliela.
2024. gada oktobrī ASV analīzes un konsultāciju uzņēmuma „Gallup” veiktā aptauja liecina, ka 52% ukraiņu vēlas ātru kara izbeigšanu. Un viņi piekrīt, ka izbeigt karu var tikai miera sarunās. 70% ukraiņu vēlas, lai galvenie miera sarunu vedēji ir Eiropas Savienības valstis, kā arī 63% piekrīt, ka vadošo lomu varētu ieņemt Apvienotā Karaliste. Tikai tad seko ASV.
Tomēr redzam, ka tieši Tramps tagad ir pavēris Putinam durvis, izjaucot trīs gadus ilgušo starptautiskās sabiedrības izolāciju. Kāds būs miera sarunu vedēju sastāvs šobrīd ir grūti teikt, tomēr var redzēt, ka ASV un Krievijas lomas pieaug. Starp citu, savus starpnieka pakalpojumus šajā situācijā ir piedāvājusi arī Ķīna, kas patiesībā būtu ļoti interesants pavērsiens.
Tomēr neaizmirsīsim, ka Ukrainai ir arī sava balss. Un gandrīz droši var teikt, ka Ukraina nepieņems vienošanos, kuru savā starpā ir sarunājuši Tramps un Putins. Šeit gan jāņem vērā, ka ASV varētu veikt spiedienu uz Ukrainu, pārtraucot jebkāda veida atbalstu. Politiskie procesi attīstās jau tik neprognozējami, ka nevar īsti paredzēt, kas būs tālāk.
Jautājums, kas noteikti interesē visus mūs – vai Baltijas valstīm būs kāda ietekme potenciālajās miera sarunās? Baltijas valstis, ja tā drīkst teikt, ir skaļākās Ukrainas atbalstītājas. Jācer, ka Eiropas Savienība un NATO piedalīsies potenciālajās miera sarunās, pārstāvot arī mūsu pozīcijas.
Tomēr ir pavisam skaidrs, ka Ukrainai nāksies kaut ko atdot, lai panāktu vismaz aktīvā kara izbeigšanu. Zelenskis teica, ka Ukraina būtu gatava atkāpties no Kurskas apgabala, tomēr mēs saprotam, ka Putins ar šo piedāvājumu nebūs apmierināts un pieprasīs daudz lielāku teritoriju.
Raidījumu sagatavot palīdzēja Albīne Hlopņicka. -
Vien dažas dienas ir atlikušas līdz vienam no šī gada nozīmīgākajiem politiskajiem notikumiem Eiropā – pirmstermiņa parlamenta vēlēšanām Vācijā. Tās notiks 23. februārī un tieši tās ir arī raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas uzmanības centrā.
Par vairākumu Vācijas parlamentā jeb Bundestāgā un kanclera vietu cīnās septiņas lielās partijas. Par tām varētu runāt stundām ilgi, tomēr raidījuma ietvaros parunāsim par divām partijām, kuras ir satricinājušas ne tikai visu Vācijas politisko arēnu, bet tur spriedzē arī visu Eiropas Savienību, jo ne velti Vāciju ir pieņemts dēvēt par vienu no Eiropas lokomotīvēm.
Sākam ar politiskajiem smagsvariem, konkrēti šī brīža Vācijas kanclera Olafa Šolca pārstāvēto centriski kreiso Sociāldemokrātisko partiju jeb SPD. Jau kādu laiku šī partija piedzīvo popularitātes kritumu, tādēļ maz ticams, ka tā varētu gūt uzvaru. Turpretī Frīdriha Merca centriski labējā Vācijas Kristīgo demokrātu apvienība jeb CDU un tās Bavārijas māsa CSU (Kristīgi sociālā savienība) tieši pretēji gūst popularitāti.
Atgādinām, ka bijusī Vācijas kanclere Angele Merkele ir bijusi šīs partijas līdere. Taču ja Angela Merkele savulaik ļoti ilgu laiku spīdēja pie Vācijas politiskajām debesīm, iespējams, spožākā gaidāmo vēlēšanu zvaigzne ir galēji labējā partija „Alternatīva Vācijai” jeb AfD. Tā ir eiroskeptiska partija, kas jau kādu laiku ir kāpinājusi savu popularitāti. Un tas par spīti partijas līderes Alises Veideles vairakkārt publiski paustajiem priekšlikumiem sarīkot referendumu par Vācijas izstāšanos no Eiropas Savienības. To Veidele jau paspēja nodēvēt par “Dexit”. Viņa arī runā par Vācijas markas atgriešanu, atsakoties no eiro, un robežkontroles punktu atjaunošanu, lai kontrolētu imigrantu plūsmu.
Šobrīd, šķiet, galvenais jautājums ir, vai Mercs spēs apturēt Veideles uzvaras gājienu. Pirmsvēlēšanu aptaujas liecina, ka jau vairākus mēnešus CDU gūst virsroku ar aptuveni 30% balsu. Savukārt par Afd ir gatavi balsot aptuveni 21% aptaujāto vēlētāju. Lielāko popularitāti AfD gūst Austrumvācijas, bet CDU – Rietumvācijas vēlētāju vidū.
Runājot par CDU un AfD, gribētos ieskicēt galvenās atšķirības starp abām partijām. Tātad, pirmkārt, šo pirmstermiņa parlamenta vēlēšanu kampaņā liela uzmanība pievērsta imigrācijai. Kristīgie demokrāti uzsver, ka ievēros cilvēku tiesības uz patvērumu, tomēr ieviesīs stingrākus nosacījumus patvēruma pieteikuma iesniegšanai, izskatīšanai un apstiprināšanai. Mercs apgalvo, ka no Vācijas nepieciešams deportēt tos imigrantus, kas veikuši noziedzīgus nodarījumus.
Turpretī „Alternatīva Vācijai” ieņem daudz radikālāku nostāju, proti, vēlas un sola maksimāli ierobežot imigrāciju. Veidele vēlas nekavējoties deportēt visus migrantus, kam atteikts patvērums. AfD īpaši asi noskaņota pret islāmu. Šādas radikālas nostājas dēļ AfD tiek uzskatīta par ksenofobisku partiju.
Raidījuma veidošanā piedalījas arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieces Justīne Elferte un Albīne Hlopņicka. -
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz pievēršamies tēmai, kas bieži paliek ārpus ziņu virsrakstiem, – "Kari, par kuriem mums nestāsta. Kāpēc?". Kādi konflikti pasaulē notiek tieši šobrīd, bet par tiem mēs dzirdam maz vai nemaz?
Parasti ziņu virsrakstos dominē tikai daži kari, bet vai tas nozīmē, ka citviet pasaulē valda miers? Nebūt nē. Patiesībā pasaulē šobrīd norisinās aptuveni 30 aktīvi bruņoti konflikti, taču mūsu uzmanība tiek vērsta tikai uz tiem, kas politisku vai ekonomisku iemeslu dēļ ir mums nozīmīgi.
Daudzi no aizmirstajiem konfliktiem ilgst jau gadu desmitiem, tomēr tie pakāpeniski izzūd no plašsaziņas līdzekļu redzesloka. Vai tas notiek tāpēc, ka mūsu uzmanību aizņem vietējie un globāli populārāki notikumi? Vai varbūt iemesls ir selektīva mediju pieeja, kurā daži konflikti vienkārši neiekļaujas politiski un ekonomiski izdevīgos naratīvos? Kāpēc dažas traģēdijas kļūst par galveno ziņu virsrakstiem, bet citas pazūd mediju telpā, paliekot gandrīz nepamanītas?
Janvāra nogalē Davosā norisinājās Pasaules Ekonomikas forums, kurā daudzi ietekmīgi lēmumu pieņēmēji uzdeva tieši šādus jautājumus. Tika pievērsta uzmanība konfliktiem, kas bieži Rietumu medijos paliek nepamanīti, kas savukārt veicina ģeopolitisko sadrumstalotību un paaugstina jaunu konfliktu risku.
Viens no Davosas foruma dalībniekiem, Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, pauda domu, ka mēs atrodamies "nozīmīgā pārmaiņu laikā", salīdzinot šo periodu ar 1918., 1944. un 1989. gada notikumiem. Vēl viena diskusijā izceltā tēma bija starptautiskā dialoga veidošana starp globālajiem Dienvidiem un globālajiem Ziemeļiem.
Saspīlējums starp šiem reģioniem ir augsts, un tam ir dažādi iemesli. Viens no tiem ir Rietumu koloniālās politikas atstātās pēdas, kas daudzu valstu attīstībā joprojām rada izaicinājumus. Otrs faktors ir neveiksmīgie demokrātijas eksporta centieni, kas daudzviet pasaulē ir nesuši nevis stabilitāti, bet gan badu, nestabilitāti un iznīcību.
Tomēr kādi ir galvenie iemesli, kādēļ daži kari piesaista lielāku uzmanību nekā citi? Saprotamu iemeslu dēļ mēs aktīvi sekojam līdzi karadarbībai Ukrainā un pat situācijas attīstībai Tuvajos Austrumos, kam, starp citu, vēl pirms dažiem gadiem nebūt netika pievērsta tika liela nozīme kā šodien. Bet cik bieži mēs dzirdam par notiekošo, piemēram, Sudānā?
Konflikti nebeidzas tikai tāpēc, ka par tiem nerunā, vai ka mēs tajos vairs nepiedalāmies. Cilvēki joprojām mirst, cieš, ir spiesti pamest savas mājas. Vai mēs par tiem dziram tikai tāpēc, ka mediji bieži vien koncentrējas uz reģioniem, kas ir politiski vai ekonomiski nozīmīgi lielvalstīm? Vai arī mēs kā sabiedrība esam kļuvuši nejūtīgi pret ciešanām, kas neietekmē mūsu ikdienu?
2025. gada globālo ārkārtas situāciju saraksts izceļ pasaules nopietnākās humānās krīzes, uzsverot bruņotu konfliktu, klimata pārmaiņu un ekonomiskās nestabilitātes smago ietekmi uz dažādiem reģioniem. Visakūtākā situācija šobrīd ir Sudānā, kur pilsoņu karš izraisa masveida iedzīvotāju pārvietošanos un badu. Arī okupētās Palestīnas teritorijas ir ārkārtas situāciju augšgalā – Gaza ir pilnībā izpostīta, kamēr Rietumkrastā vardarbība pieaug līdz rekordlīmenim.
(..)
Pēc ASV aiziešanas no Afganistānas un sākotnējās mediju uzmanības šim notikumam, interese par Afganistānas situāciju ir strauji samazinājusies. Lai gan Afganistānā humanitārā situācija tikai pasliktinās, rietumu elites un mediji būtisku uzmanību tam vairs nepievērš, kas liecina, ka sākotnējā sašutuma pamatā vairāk bija rūpes par ASV reputāciju, nevis afgāņu tautas labklājību.
Plašāku komentāru aicinājām sniegt Dr. Naziram Ahmadam Josufi – Afganistānas jauniešu pārstāvim Āzijas Jauniešu Augstākajā padomē, Afganistānas nodaļas koordinatoram organizācijā "World Beyond War" un Vācu Globālo un rģionālo pētījumu institūta (GIGA) viespētniekam. -
Raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas stāsts par jautājumu, par kuru katram noteikti ir savs viedoklis. Un runa ir par tā saucamo liberālisma pasaules norietu. Koncentrēsimies vairāk uz Eiropas valstīm un sākotnēji dosim nelielu ieskatu par to, kas liberālisms un tā pretpols konservatīvisms īsti ir.
Lai kāds ir mūsu personīgais skatījums, mēģināsim maksimāli saglabāt neitrālu skatupunktu uz abām šīm filozofijām vai ideoloģijām. Proti, liberālisms un konservatīvisms nav ne labi vai slikti, ne pareizi vai nepareizi, bet vienkārši atšķirīgi viens no otra.
Liberālisms vienlaicīgi ir gan politiska ideoloģija, gan ekonomiska ideoloģija. Liberālisms tradicionāli uzsver indivīda brīvību, cilvēktiesības, demokrātiju un valdības iejaukšanās privātajā dzīvē un rīcībā ierobežošanu. Liberālisma pamatā ir pārliecība, ka indivīdiem ir jābūt brīvībai sasniegt savus mērķus, paust savu viedokli un piedalīties pārvaldībā, izmantojot demokrātiskas institūcijas. Papildus tas sliecas par labu globālai sadarbībai, saskatot starptautiskās institūcijas un nolīgumus kā līdzekli miera, tirdzniecības un cilvēktiesību veicināšanai.
Konservatīvisms tikmēr ir politiska un sociāla filozofija, kas uzsver tradīcijas, stabilitāti un pakāpeniskas pārmaiņas, nevis radikālas reformas. Tas sakņojas pārliecībā, ka sabiedrībām jāsaglabā savi kultūras, reliģiskie un vēsturiskie pamati, jo šīs institūcijas nodrošina kārtību, nozīmi un nepārtrauktību. Filozofiski konservatīvisms ir skeptisks par cilvēka rīcības perfektumu un uzsver, ka tradicionālās kopienu struktūras – valsts, ģimene, reliģiskā kopiena, etniskā grupa ir unikālas, aizsargājamas un primāri atbalstāmas. Morālās un reliģiskās vērtības konservatīvo skatījumā dominē pār indivīda personīgajām izvēlēm.
Tagad laiks saprast, kas tad ir novedis pie tā sauktā liberālisma pasaules norieta? Daži saka, ka tas mirst, citi saka, ka liberālismam ir pienākusi pusmūža krīze, un daži optimisti uzskata, ka tas vienkārši attīstās. Kā īsti ir, nezināsim teikt, taču zinām teikt, kas to ir iespaidojis. Liberālisma pagrimumu Eiropā ir noteikusi ekonomiskā stagnācija, sociālā polarizācija un politiskie satricinājumi.
Raidījuma veidošanā piedalās arī Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Sāra Elizabete Vīnberga. -
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šķetinām ļoti delikātu tēmu, proti, Krievijas ekonomisko situāciju. Galvenie jautājumi ir, vai Krievijas ekonomika kopš kara Ukrainā sākuma ir piedzīvojusi lejupslīdi? Vai arī gluži pretēji tā ir nostiprinājusies?
Raidījuma līdzautore Justīne Elferte no Latvijas Ārpolitikas institūta.
Tuvojas Krievijas iebrukuma Ukrainā trešā gadadiena. Līdz šim Eiropas Savienība (ES) ir pieņēmusi 15 sankciju pakotnes pret Krieviju un ES diplomāti ir paziņojuši par 16 pakotnes pieņemšanu šā gada bēdīgi zīmīgajā datumā – 24. februārī. Tomēr internetā par sankciju un kara ietekmi uz Krievijas ekonomiku ir atrodama ļoti pretrunīga informācija.
Ticamas informācijas atrašana par Krieviju vienmēr ir bijusi gandrīz vai neiespējamā misija. Viltus informācijas dēļ izvērtēt reālo situāciju pat tiem, kas paši dzīvo Krievijā, ir sarežģīti. Krievijas valsts medijos jau gadu desmitiem rāda un stāsta, ka Krievijā viss bez izmaiņām ir ļoti labi.
Savulaik Latvijas draugs Leonīds Ragozins vienā no savām intervijām min, ka Rietumi dzīvo sava veida informatīvajā burbulī, lai attēlotu Ukrainu pozitīvā gaisotnē. Viņš saka, ka Rietumi radījuši mitoloģisku priekšstatu par Ukrainas spēju uzvarēt Krieviju, neparedzot to, ka Krievijas ekonomika izrādīsies ļoti noturīga. Pasaules bankas publicētie dati liecina, ka Krievijas iekšzemes kopprodukts 2023. gadā palielinājies par 3,6%, salīdzinot ar 2022. gadu. Pagājušajā gadā Krievijas IKP pieauga vēl par 2,9%. Šim gadam prognozē 1,4% pieaugumu. Tātad Krievijas IKP palielinās, tomēr kopējais pieaugums ik gadu samazinās.
Kopš Krievija uzsāka karu Ukrainā, tās ekonomika tika balstīta uz vairāku faktoru kopumu. Konkrētāk, rekordlieliem ieņēmumuiem no ogļūdeņraža, gāzes un naftas eksporta, diezgan spēcīgu banku sistēmu un centralizēto pārvaldību. Šo faktoru veiksmes pamatā ir arī tas, ka Kremlim nav nepieciešama sabiedrības piekrišana, lai pieņemtu jebkādus ekonomiskos lēmums. Tas ļauj Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam turēt ekonomiku stingrā kotrolē.
Pirmajos kara gados Krievijas ekonomiskie rādītāji, piemēram, tas pats IKP vai iedzīvotāju ienākumi un bezdarba līmeņa samazinājums pieauga. Starptautiskā Valūtas fonda publicētie dati liecina, ka Krievijā bezdarba līmenis 2022. gadā bija 4%, bet pagājušā gadā tas samazinājās līdz 2,6%, sasniedzot zemāko rādītāju kopš 1992. gada. Putins izmanto šos rādītājus kā Krievijas ekonomikas veiksmes pierādījumus. Putina galvenais vēstījums - Rietumu sankcijas ir neefektīvas un Amerikas Savienotās Valstis kopā ar Eiropas Savienību nespēj neko Krievijai izdarīt.
Rietumi apzinās, ka sankcijas tiek apietas, un Krievijai ir pieejamas sankcionētās luksusa preces. Pieņemot jaunās sankciju pakotnes, ES cenšas apzināt iepriekšējo sankciju vājās vietas un uzlabot tās. Luksusa preces Krievijā nonāk caur trešajām valstīm, uz kurām sankcijas neattiecas. Tiek lēsts, ka krievi neizjūt nekādas izmaiņas, kopš kara sākuma. Jā, dažas preces ir grūtāk iegādāties, tās kļuvušas dārgākas, tomēr vienalga viss ir pieejams.
--
Rietumu mediji lēš, ka Krievijas nacionālai aizsardzībai šogad tika piešķirti 137 miljardi eiro, kas ir aptuveni 32,5% no Krievijas budžeta. Tikmēr citu jomu, kas nav saistītas ar aizsardzību, finansējums vai nu stagnē vai arī tiek samazināts. Uzsākot karu Ukrainā, Krievijas ekonomika tika speciāli pielāgota kara apstākļiem. Kas nozīmē, ka resursu ieguve, apstrāde, ražošana un rūpniecība tika militarizētas. Tas ļāva Krievijas ekonomiku stiprināt, jo tika radītas aptuveni 2 miljoni jaunu darbavietu aizsardzības industrijā.
Tomēr šobrīd Krievijā nav aizpildītas aptuveni 1,6 miljoni darbavietu. Protams, iegūt precīzu un ticamu informāciju par Krievijas karavīru zaudējumiem Ukrainā kopš 2022. gadā ir vēl viena neiespējamā misija, tomēr Ukrainas oficiālie mediji apgalvo, ka Krievija zaudējusi vairāk nekā 814 tūkstošus karavīru. No vienas puses Krievijā rodas daudzas jaunas darbavietas, bet no otras puses, Krievija zaudē nozīmīgu skaitu darbaspēka. Aptuveni 73% uzņēmumu ziņo, ka viņiem trūkst darbaroku. Krievijā ir arī lejupslīdoši demogrāfiskie rādītāji. Iteresanti ir arī tas, ka kopš kara sākuma, Krievija ir pieņēmusi stingrāku pretimigrācijas politiku.
Krievijā daudzi cilvēki, kas palīdzēja imigrantiem, tika nodēvēti par ārzemju aģentiem. Arī Krievijas pareizticīgo baznīcas galva patriarhs Kirils izteicās, ka migrantu dēļ Krievijas pilsētas zaudē savu krievisko seju.
Lai labāk saprastu to, vai Krievija spēs saglabāt savu ražošanas līmeni, ņemot vērā pašreizējo darbaspēka trūkumu, vienlaikus ierobežojot migrāciju, lūdzām komentāru sniegt Aleksejam Jusupovam, Frīdriha Eberta fonda Krievijas programmas direktoram. -
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz uz paplātes, ja tā var teikt, ir jautājums par Baltkrievijas opozīciju un kaimiņvalsts nākotni kopumā. Kur dodas Baltkrievija? Kāda ir Baltkrievijas opozīcijas spēku kopēja vienotība šobrīd?
Šis jautājums ir gana “karsts”, ņemot vērā, ka jau 26. janvārī Baltkrievijā ir gaidāmas “tā sauktās” prezidenta vēlēšanas. Tā sauktās tāpēc, ka ar diezgan lielu pārliecību var apgalvot, ka vēlēšanas nebūs ne godīgas, ne demokrātiskas, ne atklātas.
Brīžiem pat ir grūti noticēt, bet ir pagājuši jau gandrīz pieci gadi kopš bēdīgi slavenajām 2020. gada augusta neleģitīmajām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā un Aleksandra Lukašenkas uzvaras, kuras nodrošināšanai ne tikai tika apspiesta opozīcija, bet vēlēšanām sekoja arī masu represijas pret civiliedzīvotājiem. Šo piecu gadu laikā represijas ir sasniegušas tādus mērogus un intensitāti, ka to nav iespējams uzskatīt par drošu valsti nevienam, kas jebkad izrādījis pretestību pret valdību vai tās īstenoto politiku.
Šo piecu gadu laikā patiešām esam vērojuši, kā Baltkrievija represiju dēļ ne tikai attaisno sev piedēvēto “Eiropas pēdējā diktatora” titulu, bet arī sasniedz zemāko attiecību punktu ar Eiropas Savienību. Tāpat būtisks aspekts ir Baltkrievijas ciešā integrācija ar Krieviju. Lai gan Baltkrievija nav nosūtījusi savu karaspēku, lai tiešā veidā pievienotos Krievijas 2022. gada februārī uzsāktajam karam Ukrainā, tā ir atļāvusi Maskavai izmantot savu teritoriju kā placdarmu, caur kuru ieiet Ukrainas teritorijā, kā arī izvietot militāro infrastruktūru.
Šķiet, ka vien retais uzdrošinātos minēt, ka gaidāmajās 26. janvāra prezidenta vēlēšanās ieraudzīsim ko līdzīgu tai sabiedrības aktivitātei un opozīcijas masu mobilizācijai, kā tas bija 2020. gada augustā. Baltkrievijas režīms ir pielicis visas pūles, lai cietumos ieliktu visus Baltkrievijā esošos opozicionārus un panāktu opozīcijas līderu izceļošanu uz ārzemēm. Daudzi no viņiem tur atrodas joprojām.
Svarīgi apzināties, ka oficiālais Minskas režīms pēdējo piecu gadu laikā un arī šodien dara visu, lai minimizētu jebkādu iespēju demokrātiskajiem spēkiem “likt sprunguļus” savā ceļā uz uzvaru vēlēšanās. Jāpiemin, ka kopš aizvadītā gada rudens baltkrievi var tikt notiesāti pat par tik šķietami niecīgām aktivitātēm kā “piesekošana” sociālajos tīklos demokrātiskās opozīcijas kanāliem, vai tiem kanāliem, ko režīms klasificējis kā ekstrēmiskus. Plašāk stāsta Stokholmas austrumeiropas pētījumu centra pētniece Viktorija Leukavetsa.
-
Raidījuma "(ne)Diplomātisko pusdienas" tēma šoreiz Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) aktualitātes – izdotie aresta orderi un šo darbību ietekme uz starptautisko tiesiskumu.
Starptautiskā Krimināltiesa plašāku starptautiskās sabiedrības (īpaši rietumos) uzmanību piesaistīja pagājušā gada 21. novembrī, kad tika izdoti Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu un bijušā Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta aresta orderi par potenciāliem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci saistībā ar karu Gazas joslā. Īpašu sašutumu šis gadījums raisīja tieši tāpēc, ka šī ir pirmā reize, kad Starptautiskā Krimināltiesa vēršas pret demokrātiskas valsts līderi un ciešu ASV sabiedroto.
Demokrātisko valstu lokā šis ir absolūts precedents, kas no vienas puses, uzsver starptautiskā tiesiskuma vienlīdzību, kurā nav izņēmumu pat demokrātiskām valstīm, tomēr rada arī ievērojamu politisko un juridisko spriedzi.
Jāpiebilst, ka Gazas kara kontekstā Starptautiskā Krimināltiesa izdeva arī “Hamās” militārā komandiera Muhameda Deifa aresta orderi, kurš, kā norāda Izraēla, tika nogalināts gaisa triecienu laikā aizvadītā gada sākumā. Tiesa vērsās arī pret citiem “Hamās” līderiem, bet arī tie ir miruši un to nāve bija apstiprināta, bet Deifa liktenis uz aresta orderu izdošanas brīdi vēl nebija līdz galam skaidrs.
Tomēr tie nav vienīgie aresta orderi, ko nesenā pagātnē ir izdevusi Starptautiskā Krimināltiesa. Šādu aresta orderi Hāgā bāzētā tiesa 2023. gada martā izdeva arī Vladimiram Putinam, kurš tiek apsūdzēts kara noziegumos, tostarp bērnu nelikumīgā deportācijā no Ukrainas okupētajām teritorijām uz Krieviju. Vēl pirms tam aresta orderi tikuši izdoti bēdīgi slavenajam Muammaram Kadāfi (Lībijā) par noziegumiem pret cilvēci, tostarp protestētāju slepkavībām 2011. gadā Lībijas nemieru laikā.
Savukārt 1999. gadā ANO Starptautiskais Kriminālnoziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai izdeva aresta orderi pret Slobodanu Miloševiču, bijušo Serbijas un Dienvidslāvijas prezidentu, apsūdzot viņu kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un genocīdā. Miloševičs tika arestēts Serbijā 2001. gadā un 2002. gadā stājās tiesas priekšā Hāgā, Nīderlandē. Šis bija viens no apjomīgākajiem un sarežģītākajiem starptautiskajiem tiesas procesiem, ietverot vairāk nekā 60 apsūdzības punktus un simtiem liecinieku liecību. Tomēr Miloševičs 2006. gadā, vēl pirms tiesas sprieduma pasludināšanas apcietinājumā mira, tādēļ tiesas process netika pabeigts un galīgais spriedums netika pieņemts.
Starptautiskās Krimināltiesas izveide ir cieši saistīta ar Romas statūtu (starptautiska līguma) stāšanos spēkā, kas nosaka tiesas darbības pamatus. Starptautiskās Krimināltiesas Dalībvalstu asambleja ir tiesas pārraudzības un likumdošanas institūcija, kuras sastāvā ietilpst to valstu pārstāvji, kas ir ratificējušas vai pievienojušās Romas statūtiem. Šī gada 1. janvārī Ukrainā stājās spēkā Romas statūti, un Ukraina formāli kļuva par 125. Starptautiskās krimināltiesas dalībvalsti.
Kamēr lielākā daļa pasaules valstu, tostarp Latvija, ir pievienojušās Starptautiskajai Krimināltiesai, dažas valstis, kas saistītas ar notiekošajiem konfliktiem, joprojām nav šīs tiesas dalībvalstis. Piemēram, ASV sākotnēji parakstīja Romas statūtus, taču vēlāk atsauca savu parakstu, paužot bažas par iespējamu apsūdzību izvirzīšanu pret ASV pilsoņiem. Arī Krievija 2000. gadu sākumā parakstīja Romas statūtus, bet tos neratificēja. 2016. gadā Krievija oficiāli paziņoja, ka neplāno pievienoties Starptautiskajai Krimināltiesai, īpaši pēc tam, kad tiesa kritizēja Krievijas rīcību Krimā. Izraēla, kas arī nav Starptautiskās krimināltiesas dalībvalsts, savulaik norādīja, ka neplāno ratificēt Romas statūtus, īpaši saistībā ar tiesas pievēršanos situācijai Palestīnā.
Līdzīga situācija ir ar tādām valstīm kā Ķīna, Turcija, Indija, Irāna un citas valstis, kuras nav ratificējušas Romas statūtus un līdz ar to nav Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalstis. Kamēr, daudziem par lielu pārsteigumu, Palestīna Romas statūtiem pievienojās 2015. gada janvārī un tie spēkā stājās 2015. gada aprīlī. Palestīna oficiāli toreiz tika sveikta kā 123. Starptautiskās krimināltiesas dalībvalstis dalībvalsts.
Raidījuma veidošanā piedalās arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietniece Sintija Broka. -
Raidījums „(ne)Diplomātiskās pusdienas” būs raidījuma „Diplomātiskās pusdienas” nedaudz atšķirīgais pēctecis. Ja iepriekšējā raidījumā koncentrējāmies uz pasaules valstīm un to problēmām, tagad mēs koncentrēsimies un problēmām un lūkosim, kuras valstis šīs skar.
Raidījuma mērķis ir pievērsties dziļākai analīzei par problēmām un jautājumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ tiek uzskatīti par mazāk aktuāliem, kuri tiek pieklusināti vai nepietiekami atspoguļoti, vai arī tādām tēmām, kuras jau ir, vai tūlīt būs aktuālas starptautiskajā politikā. Ja iepriekš mēs apskatījām valstu vēsturi, politisko un ekonomisko situāciju, tad tagad runāsim arī par neērtām un strīdīgām tēmām.
Pirmajā epizodē runāsim par migrācijas jautājuma ietekmi uz Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pārvēlēšanu.
Šo raidījumu sagatavoja arī Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Albīne Hlopņicka.
ASV izvēlējāmies tāpēc, ka šajās dienās aprit četri gadi kopš bēdīgi slavenā 6. janvāra grautiņiem Kapitolijā. Tomēr Donalds Tramps tūlīt - 20. janvārī - atgriezīsies pie varas, jo jau šajā dienā ir gaidāma prezidenta inaugurācija.
Nav noslēpums, ka līdzīgi kā Trampa iepriekšējās divās vēlēšanu kampaņās 2016. un 2020. gadā, arī šoreiz viens no centrālajiem un reizē arī sāpīgākajiem jautājumiem bija saistīts tieši ar imigrāciju. Galu galā ASV ir trešā apdzīvotākā valsts pasaulē uzreiz aiz Indijas un Ķīnas. Ja neskaita Eiropas Savienību, protams. ASV dzīvo vairāk nekā 337 miljoni cilvēku, no kuriem gandrīz 48 miljoni ir imigranti. Starp citu, ASV dzīvojot arī gandrīz 95 000 latviešu.
ASV ir multikulturāla valsts. Tomēr sākumā ir svarīgi saprast, kādēļ Tramps, ja drīkst tā teikt, tik veiksmīgi izmanto bailes kurinošu retoriku par imigrantiem? Tramps izmanto daudzus stereotipus, runājot par imigrantiem. Viens no tiem ir, ka nelegālie migranti negatīvi ietekmē ASV iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Piemēram, viņi zog darbavietas, nelegālo migrantu dēļ ASV iedzīvotājiem ir zemākas algas, slimnīcas un skolas ir pārpildītas, kā arī migranti palielina noziedzības līmeni. Interesanti ir tas, ka tajā pašā laikā Tramps apgalvo, ka ASV piedzīvo strauju ekonomisko izaugsmi, tādēļ valstij ir nepieciešami ārzemju strādnieki, bet tie, kas ierodas legāli.
Šo raidījumu Latvijas Radio veidos kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūtu.
