Afleveringen
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Andri Teikmani par nākotnes prognozēšanu, utopijām un sazvērestības teorijām.
Pirms kādiem septiņiem gadiem, diskusijā par nākotni kopā ar Igoru Šuvajevu jūs teicāt, ka par nākotni jārunā uzmanīgi, jo nākotne nav paredzama. Es savukārt domāju, ka par nākotni ir jārunā daudz. Pirmkārt, tāpēc, ka viena no mūsu priekšrocībām, salīdzinot ar ļoti daudzām citām būtnēm, kas dzīvo uz šīs planētas, ir konceptuāla modeļa veidošanas spēja, domājot par nākotni. Faktiski tas ir viens no priekšnoteikumiem, jo salīdzinot ar citām izturīgākām, veiklākām būtnēm, mēs esam pietiekami vārgas būtnes. Mēs vairs nevaram dzīvot, neparedzot mūsu darba sekas.
Kā jums šķiet šobrīd, kas ir tas, ko mēs varam vai kādā veidā mēs varam modelēt nākotni situācijā, kurā šķiet, ka prognozēt kaut kādu īpašu pozitīvismu ir diezgan bezgaumīgi, bet tajā pašā laikā iet sliktākā scenārija virzienā arī nav tas stratēģiski pareizākais veids?
Andris Teikmanis: Nākotnes prognozēšana lielā mērā faktiski ir mūsu mēģinājums tikt kaut kādā ziņā ar nesaprotamo, dīvaino, pretrunīgo tagadni. Patiesību sakot, nākotnes visi potenciālie scenāriji, kā kādreiz teiktu Jurijs Lotmans, ir klātesoši šobrīd, jautājums ir tikai - kā mēs tos nolasām.
Parasti mēs spējam reflektēt par nākotni tikai tad, kad tā ir pienākusi, un to mēs atpazīstam caur kaut kādiem jau pagātnē minētajiem modeļiem. Varētu teikt, ka mūsu nākotnes prognozēšana vienmēr ir caur pagātnes pieredzi, caur retrospektīvu pieredzi.
Vienlaikus Lotmans savulaik piesardzīgi minēja, ka var būt tādi pavērsieni nākotnē, kas ir absolūti neparedzami, kas neizriet no mūsu pašreizējās tehnoloģiskās, politiskās vai ekonomiskās predestinācijas. Respektīvi, mēs nevaram vienkārši prognozēt tālāk tās tendences, kuras mēs šobrīd novērojam, un pateikt, ka mēs visu ļoti labi zinām par nākotni jebkurā brīdī. Vienmēr ir iespējami potenciāli neprognozējami pavērsieni.
Bet lielākoties nākotne ir kaut kas tāds, kas jau kaut kur ir mūsu šodienas nenoteiktības tīmeklī ieraugāms un saskatāms norišu kopums.
Toreiz jūsu sarunā iezīmējās, ka pareizākais būtu doties nākotnes virzienā atpakaļ? Respektīvi, skatoties uz pagātni, bet iet uz priekšu atmuguriski.
Andris Teikmanis: Man, piemēram, patīk lasīt horoskopus. Bet iepriekšējo gadu horoskopus. Man patīk pārlasīt "The Economist" gada paredzēšanas žurnālu, bet nevis, teiksim, ko "The Economist" paredz par 2025. gadu, bet šobrīd lasu, ko "The Economist" paredzēja, runājot par 2024. gadu.
Un ko var secināt?
Andris Teikmanis: Ir virkne jautājumu, ko viņi paredzēja vairāk vai mazāk precīzi. Bet viens jautājums, ko viņi absolūti neparedzēja, tā bija Trampa uzvara vēlēšanās, pie tam tāda veida uzvara vēlēšanās, ka rezultātā republikāņiem ir gan Kongress, gan Senāts. Viņi lika kaut kādu 10% iespējamību šādam nākotnes scenārijiem.
Bet kādā ziņā psihologi runā par astroloģiju kā cilvēka programmēšanu? Mēs šo pašu analoģiju varam izmantot, ka, prognozējot nākotni, mēs kaut kādā ziņā paši izstrādājam tos rīcības modeļus, kurus mēs realizēsim. To arī Lokmans teica.
Andris Teikmanis: Līdz ar to arī nākotnes prognozēšanā iezīmējas ļoti būtisks ētisks aspekts. Kādi ir tie nākotnes modeļi, kurus mēs izstrādājam? Un vēl vairāk - kādi ir tie nākotnes modeļi, kurus mēs pavēstīsim citiem cilvēkiem? Vai mēs baidām cilvēkus? Nu, teiksim, ja mēs sakām: pēc trīs gadiem būs karš vai pēc pieciem gadiem būs karš. Mēs noteiktā veidā manipulējam ar klausītāju tad, kad mēs to pasakām. Ja mēs esam godprātīgi prognozējuši nākotni, mums vienmēr ir virkne līdzīgu potenciāli iespējamu scenāriju.
(..)
Ja kaut kādu iemeslu dēļ sabiedrība vairās nosaukt problēmas vārdos, tad, protams, ir grūti atrast risinājumus šīm problēmām. Tā ir absolūta taisnība. Droši vien, ka Eiropai ir bijis iespējams gadu desmitiem arī dzīvot sava veida ilūziju varā, ņemot vērā to pasaules lielvaru izkārtojumu, un sava veida tādu priviliģētu situāciju, kāda bija Eiropai, kur tā atradās zem Amerikas Savienoto Valstu kodollietussarga un kaut kādā veidā varēja veltīt skatu citiem jautājumiem, sevi pozicionēt kā humānisma lielvaru, kā sociāli atbildīgu lielvaru. Tas jau ir tas, kas it kā veido šo Eiropas modeļa pievilcīgo pusi.
Protams, ir grūti šobrīd iedomāties politiķus, kuri varētu mēģināt eiropiešiem pārdot kaut kādā veidā šīs izmaiņas citādā veidā, teiksim, atteikties no sociālās aizsardzības par labu militārajai industrijai, vai atteikties no "zaļā kursa" par labu tādai vienkāršai, gandrīz 19. gadsimta līmeņa militārajai industrijai, kura sāk ražot šāviņus vai kaut ko tādu. Droši vien šajā ziņā bija gana pozitīvi tas, ka bija šie divi ziņojumi. Viens no tiem bija Dragi [Mario] ziņojums pagājušajā gadā par to, ka Eiropai tomēr būtu jāpārskata savu inovāciju politika un jābūt gatavākai inovēt un attīstīties, lai nepazaudētu globālajā konkurētspējā.
Andris Teikmanis ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, ieguvusi doktora grādu mākslas vēsturē, savu promocijas darbu aizstāvējis par tēmu "Mākslas un politikas attiecību semiotika vizuālo un verbālo vēstījumu Latvijas padomju perioda glezniecībā". Viņa veidotā izstāde "Nākotnes dokuments" par mākslu kā instrumentu, ar kura palīdzību veidojam nākotni, ieguva plašu rezonansi sabiedrībā. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna atvaļināto vēstnieku, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektoru Gintu Jegermani par Eiropas nozīmes zaudējumu ASV politikā, Krievijas karu ar Rietumiem, ASV prezidenta Donalda Trampa retoriku un politikas konsekvencēm.
20. janvārī amatā stājās ASV prezidents Donalds Tramps. Apgalvojums, ka ir sācies cits laikmets izskanēja jau neilgi pēc ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu paziņošanas. Trampa kā vēl neinaugurēta prezidenta izteikumi jau lika mainīt politikas procesus pasaulē, pat ja tie bija tikai vārdi. Kas ir mainījies pirmajā dienā pēc Trampa inaugurācijas un kas ir tas jaunais laikmets, ko tas varētu iezīmēt? Par to šoreiz saruna raidījumā.
Izdevumā "The New Yourker", kas ir veltīts Donalda Trampa inaugurācijai, tā galvenais redaktors Deivids Remniks (David Remnick) savā ievadrakstā raksta, ka mūsdienu izpratnē prezidenta inaugurācija ir tāda sava veida zīmola vai brendinga veidošana zem klajas debess. Nu, piemēram, Džons Kenedijs, viņš raksta, šis aukstā kara karavīrs vai cīnītājs, izveido administrāciju no jaunās paaudzes, no 20. gadsimtā dzimušajiem, priekšgalā un deva konkrētus solījumus. Ja mēs skatāmies šajā zīmola zem klajām debesīm veidošanas kontekstā, kas ir tas zīmols, ko, tavuprāt, šobrīd ir izveidojis un veido Donalds Tramps?
Gints Jegermanis: Pēc vēlēšanām nākamajā rītā Trampa muižā ir bilde, kur Īlons Masks blakus Trampam stāv, kur viņam dēls uz pleciem sēž, un rakstīts: "Taisnība, jauns laikmets ir sācies!" Tā domā Īlons Masks. Un tā patiešām acīmredzot arī būs.
Lai kaut kā atbildētu uz tavu jautājumu, tur ir jāpašķetina mazliet. Atcerēsimies, ka vēl šogad 7. janvārī Tramps preses konferencē runāja par to, ka viņš neizslēdz spēka lietošanu, lai dabūtu sev Grenlandi un Panamu. Runāja par Kanādu, runāja par Meksiku. Četrus gadus iepriekš 6. janvārī Tramps mēģināja novērst Baidena nonākšanu Baltajā namā, sarīkojot dumpi - uzbrukumu Kapitolijam.
Proti, 20. janvārī Baltajā namā nonāks cilvēks, kurš ir mēģinājis sarīkot valsts apvērsumu, kurš 2016. gadā, kad vēl nebija skaidrs, ar ko beigsies ASV prezidenta vēlēšanas, viņš teica: ja viņš netiks ievēlēts, tad vēlēšanas būs nozagtas un notiks sacelšanās.
Proti, viņš cauri šiem gadiem diezgan bieži ir sūtījis signālu, ka viņš ir galvenais spēlētājs, un, ja viņam netiks ļauts spēlēt pēc tiem noteikumiem, kā viņš ir iedomājies, tad būs kaut kādas nekārtības.
Pagājušā gada pavasarī, šķiet, iznāca Roberta Keigena (Robert Kagan) grāmata latviski laikam varētu lietot vārdu dumpis, angliski grāmatas nosaukums ir "Rebellion". Tajā viņš, izejot cauri ASV vēsturei, diezgan skaidri parāda, ka Trampa atgriešanās nozīmē režīma maiņu. Tātad šis jaunais prezidents nāk ar domu, ka viņš mainīs sistēmu, kāda ir iesakņojusies Amerikas Savienotajās Valstīs un, protams, arī plašāk pasaulē. Jautājums - kas tā būs par sistēmu? Un mēs, protams, varam daudz par to spekulēt. Īsti pateikt neviens nevar. Bet ir pazīmes.
Kas tad ir tās pazīmes? Piemēram, Džo Baidens savā atvadu runā no prezidentūras norādīja, ka ASV sāk veidoties oligarhija, kuras ietekmes saturs un sekas šobrīd nav prognozējams. Un tas pats Deivids Remniks salīdzina situāciju ar Krieviju, ar to laika periodu, kad ap Jeļcinu 90. gados sāka pulcēties sīki blēži, lai nodarbotos ar privatizāciju un veidotu to, ko vēlāk sauca par oligarhiju. Vai un kādus riskus un līdzības tu redzi notiekošajā?
Gints Jegermanis: Droši vien, ka Remnika salīdzinājums nav īsti korekts, jo Krievijā patiešām notika valsts mantas, kā mēdz teikt moderni, prihvatizācija, privatizācija. ASV ar šādām problēmām, protams, nesaskaras. Tā ir tikai viena no lietām, par ko ir vērts aizdomāties.
Mēs varam kaut kur pieskarties sarunā arī Ķīnai. Bet, ja mēs paskatāmies uz Eiropu, Eiropas Savienību, tad tā bilde jaunajā laikmetā ir diezgan neapskaužama.
Arī Eiropas NATO valstīm šis ir brīdis, kad nāksies nu, pirmām kārtām piedzīvot kaut ko līdzīgu, ko jau mēs piedzīvojām ar paziņojumiem saistībā ar Grenlandes pārņemšanu. Trams jau ir pierādījis neskaitāmas reizes, ka īstenībā viņš no rīta nezina, ko viņš darīs vakarā. Proti, šie impulsīvie paziņojumi nav paredzami.
Bet Amerikas attīstība. Daudzi saka, ka tas bija veiksmīgs Baidena laikmets, bet tur droši vien ir dziļākas saknes. Piemēram, šobrīd pasaules ekonomikā dominē divas spēcīgas varas - viena ir Amerika, otra ir Ķīna. Un Eiropa šajā situācijā diezgan bezcerīgi atpaliek. Pagājušajā gadā Super Mario jeb Mario Dragi nāca klajā ar ziņojumu Eiropas Komisijai, kur viens no apgalvojumiem ir: ja Eiropa vēlas vēl vairāk neatpalikt sacensībā ar ASV un Ķīnu, tad ir nepieciešami katru gadu 800 miljardu eiro ieguldījumi attīstībā, kas būtu vairāk nekā 4% no Eiropas Savienības IKP.
Proti, šis ir laikmets, kas būs piesātināts ar visādām pilnīgi negaidītām lietām, ko Tramps ar visādām ampelēšanām izstrādās. Bet Amerikas ekonomika šajā ziņā ir diezgan spēcīga, un pasaules vērtīgāko uzņēmumu saraksta galvgalī starp 10 vērtīgākajiem ir deviņi ASV uzņēmumi. Eiropā tālu atpaliek.
Cilvēki saka, ka Tramps ir darījumu cilvēks. Ja tu esi darījuma situācijā, tad ir jautājums, kas ir Eiropas sviras? Un ja skatās no Vašingtonas, no Baltā nama, vai tur ir Tramps vai nav Tramps, principā amerikāņi to Eiropu tur vāji ierauga. Un
atcerēsimies arī to, ka iepriekšējā Trampa valdīšanas laikā, kas arī iezīmējās faktiski Trampa kabineta kandidātu noklausīšanās sesijās, proti, Amerika daudz nerēķināsies ar Eiropas partneriem, un Tramps vispār tādu jēdzienu kā partneri īsti nesaprot.
Tas, ko Baidens mēģināja četros gados uzbūvēt, dažādas koalīcijas, alianses pasaulē, lai varētu mēroties ar Ķīnu, var gadīties, ka to visu Tramps izjauks.
Gints Jegermanis ir diplomāts, atvaļināts vēstnieks, no 1987. gada līdz 90. gadam strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas un literatūras institūtā, pēc tam 90. gadu sākumā strādājis laikrakstā "Diena" par komentētāju un galvenā redaktora vietnieku, vadījis arī komentētāju nodaļu. No 1994. gada strādājis Latvijas Ārlietu ministrijā, bijis padomnieks Latvijas vēstniecībā Maskavā, kā arī vēstnieks Igaunijā, Dānijā un Zviedrijā, pastāvīgais pārstāvis ANO Ņujorkā. Šobrīd vieslektors Latvijas Universitātē un Latvijas Juridiskajā augstskolā. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ķīnas vēstures un filozofijas ekspertu Kasparu Eihmani par Ķīnas lomu 2025. gada ģeopolitiskajos konfliktos, attiecībām ar Krieviju un ASV.
2025. gada sākumā, pēc 20. janvāra, kad Trampa administrācija stāsies amatā, mēdz teikt, ka pasaule varbūt būs visbīstamākajā stāvoklī kopš aukstā kara. Tiek prognozēts, ka saasināsies Amerikas un Ķīnas konkurenci, plosīsies divi reģionāli kari, Āfrikā paplašināsies anarhijas zona, starptautisko tiesību ievērošana samazināsies un četras autokrātijas - Ķīna, Krievija, Irāna un Ziemeļkoreja - pastiprinās savas definētās un varbūt arī nedefinētās vienošanās, lai grautu Rietumus. Raidījumā saruna ar Ķīnas vēstures un filozofijas ekspertu Kasparu Eihmani.
Anna Apelbauma nesen iznākušajā grāmatā par autokrātiju rakstīja, ka visas šīs valstis - Ķīnu, Krieviju, Irānu, Ziemeļkoreju - nevis saista kaut kāda kopīga centrāle Džeimsa Bonda stilā, kas kaut kur atrodas, tas konflikts ar viņiem nav sistēmas cīņa, un tas nav kaut kāds "aukstais karš 2", jo katrai no šīm valstīm ir atšķirīgi vēsturiski cēloņi, kāpēc tas režīms tur ir tāds. Taču ir kas kopīgs. Un tā nav ideoloģija, bet vienkārši vēlme palikt pie varas. Kā tu raugies uz to, kāpēc ļaunumam ir tik izteikts pievilkšanās spēks? Kāpēc viņi viens otru atrod?
Kaspara Eihmanis: Man šķiet, ka varētu iezīmēt pāris perspektīvas. Lai gan šīs vēsturiskās paralēles nebūs īsti precīzas, bet izskatās, ka tā ir kaut kāda jauna lielā spēle, salīdzinot ar analogu 19. gadsimtā starp Lielbritāniju un Krievijas impēriju, tikai šoreiz šī spēle ir ar vairākiem dalībniekiem. Bet, kas attiecas uz to ideoloģisko sadaļu, es neesmu vēl lasījis Apelbaumas tekstu, man grūti spriest, bet man šķiet, ka, vismaz, ja Krievijas gadījumā mēs to ideoloģiju skaidri nesaredzam jeb viņa ir tādās formās un apmēros, kas mums pirmajā brīdī ir grūti ievietojami varbūt ideoloģijas kaut kādā rāmī, kā mēs esam pie tā pieraduši. Bet ķīniešiem šī ideoloģija tomēr ir. Tikai viens ir tāda atklātā un otra ir savā ziņā slēptā. Bet slēptā, protams, vienmēr ir bijusi, un, man šķiet, ķīniešu gadījumā tā ir saistīta ar tādu kā nemitīgu opozīciju Rietumu pasaules iekārtojumam. Tam, kuru ir vadījusi Amerika līdz šim brīdim. Jo šī opozīcija ir novērojama jau no 90. gadiem.
Pēc 90. gadu otrās puses, pieņemsim, Ķīnā sāka regulāri iznākt grāmatas ar nosaukumiem "Ķīna var pateikt - nē". Jautājums, kas ir tas nē, kam ķīnieši varētu pateikt? Un šis nē ir vērsts uz visu, ko principā iemieso tā saucamais Vašingtonas modelis vai cilvēktiesību modelis. Viss, kas, viņuprāt, ir kaut kādā mērā korozīvs un degradē ķīniešu pasaules skatījumu un viņu intereses.
Tāpēc es, iespējams, pieļauju vienkārši, ka tā ir izdevīga turēšanās kopā varbūt tādā mirklī, kad šķiet, ka ASV un tās sabiedrotie ir vājuma pozīcijā un būtu iespējams viņus bezmaz vai nedaudz pagrūst uz to pusi, kur tad pavisam šī sistēma brūk.
(..)
Kā tu redzi, kas ir Krievija Ķīnai? Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā daļa ķīniešu to uztvēra kā lielu notikumu savā dzīvē.
Kaspars Eihmanis: Jā, viņi ir uztvēruši to kā lielu notikumu tieši tajā sakarā, ka ķīniešu izpratnē jebkas, ko var izdarīt šādu valstu atklāta vai neatklāta savienība, ir mazināt Rietumu modeļa ietekmi, jo viņu izpratnē tas ir cēlonis, no kura nāk visi iespējamie ļaunumi. Ķīniešu vēsturiskā atmiņa, vismaz kultivētā vēsturiskā atmiņa, ir tāda, ka šī pārestība, ko ir nodarījuši Rietumi, sākot no Lielbritānijas opija kariem pret Ķīniešu impēriju, Mandžūru impēriju, līdz pat tam, ka 1900. gadā astoņas Rietumu armijas ieiet Pekinā un nodedzina imperatora vienu no pilīm - Vasaras pili. Līdz ar to tās pārestības nepārtraukti tiek kultivētas, tā ir daļa no viņu propagandas vēstures, ar ko izaug principā katrs ķīnietis. No tās izrauties ir ārkārtīgi grūti.
Tagad, raugoties uz 2025. gadu, vai uz to, kā tiks atrisināta kara situācija Ukrainā, daudzi saka, ka šajā gadā daudz kas atkarīgs no tā, kā uzvedīsies Ķīna vai Indija. Ja tu saki, ka viņu pretstāvēšana no Rietumiem - tā ir tāds pozicionējuma jautājums, tad ir apmēram skaidrs, kā viņi uzvedīsies.
Kaspars Eihmanis: Ir ārkārtīgi grūti būt kaut kādam ekspertu pravietim, mēģināt prognozēt, kā tas attīstīsies, tāpēc ka katram no viņiem ir savas intereses, un to jau neviens nevar noliegt.
Ķīniešiem ir savas intereses, vēlmē darboties savā ietekmes sfērā. Viens no šiem potenciālajiem konfliktiem vispār nākotnē ir Taivānas jautājums, jo tas kaut kādā ziņā ir no Ķīnas viedokļa vēl asāks, nekā tas ir, pieņemsim, Krievijas gadījumā ar Ukrainu.
Bet tas tiek salīdzināts.
Kaspars Eihmanis: Lai gan tur ir analoģijas un atšķirības. Tur mēs tādu sarakstu varētu taisīt, tur būtu vairāk vai mazāk atkarībā no kādiem kritērijiem mēs izvēlamies.
Kaspars Eihmanis ir filozofijas doktors, Ķīnas vēstures un filozofijas eksperts. 13 gadus pasniedza ķīniešu valodu, Ķīnas vēsturi un filozofiju Latvijas Universitātē. Pirms vairākiem gadiem nolēma atgriezties pie savu intelektuālo un garīgo meklējumu saknēm - budistu filozofijas, uzsākot studijas Taivānas Džendži universitātes filozofijas doktorantūra. Apguvis sanskritu, pāli valodu, budistu loģiku un epistemoloģiju. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Finanšu nozares asociācijas vadītāju Uldi Cērpu par ģeopolitisko situāciju, ekonomisko un politisko drošību un Latvijas vīziju nākamajiem 40 gadiem.
2025. gads tiek apzīmēts kā ekspektāciju jeb gaidu gads, izvirzot jautājumu: ko politiķi spēs mums piedāvāt, lai mazinātu ģeopolitisko spriedzi? Mēs varētu citēt Vonnegūtu, sakot, ka "Dievs dod rāmu garu pieņemt visu, ko nespējam ietekmēt, un drosmi ietekmēt visu, ko spējam". Šāds arī varētu būt motīvs Brīvības bulvāra pirmajam 2025. gada raidījumam par to, ko iespējams pieņemt, ko ietekmēt un kā saprast situāciju, kur esam. Par to saruna ar Latvijas Finanšu nozares asociācijas vadītāju Uldi Cērpu.
"The Economist" savā 2025. gada prognozē rakstīja, ka bagāto valstu centrālie baņķieri ir svinējuši inflācijas sakāvi, rietumvalstu ekonomiku gaida jauns izaicinājums - samazināt deficītu vai palielināt nodokļus, samazināt izdevumus vai veicināt izaugsmi. Daudzām valstīm var nākties palielināt aizsardzības budžetu. Ir gaidāma samērā sāpīga ekonomiska izvēle. Kā tu redzi šo prognozi attiecībā uz to, kas tad būs 2025. gads?
Uldis Cērps: Es domāju, ka 2025. gads nosacīti būs visā pasaulē viduvējas izaugsmes gads. Kopumā ir jāsaka, ka attīstītie tirgi, kā eirozona, kā ASV augs salīdzinoši lēni. Savukārt jaunattīstības tirgi - Āzija, Ķīna, Indija, Tuvie Austrumi - aug salīdzinoši ātrāk. Pašlaik globālais ekonomikas pieaugums nākamajā gadā ir plānots aptuveni 3,2%. Nu, lai saprastu, teiksim, salīdzinoši Eiropa augs tikai ar 1,2%, runa ir par eirozonu, savukārt Ķīnas izaugsme ir plānota gandrīz 5% apjomā.
Kopumā jāsaka, ka tas izskatās vizuāli gandrīz normāls gads. Bet šim pacientam, ko sauc ekonomika, ir jāsaprot, kas ar viņu ir noticis. Viņam ir notikuši divi tādi gari procesi: viens visi tie pasākumi, ko valdības visā pasaulē ieviesa, sākoties Covid krīzei, lai novērstu situāciju, ka ekonomika sabrūk. Tas izraisīja vairākus blakusefektus, tai skaitā arī to, ka valsts parāda līmenis visā pasaulē ir ļoti būtiski ir kāpis, it īpaši attīstītajās ekonomikās. Pēc tam nākamais posms, kas notika pēc šī te cīņas ar Covid, savukārt bija cīņa ar lielo inflāciju, kur, protams, ka daļēji, var teikt, arī izraisīja šie masīvie atbalsta pasākumi cīņai ar Covid krīzi.
Protams, arī jāmin ģeopolitiskie izaicinājumi, kā Krievijas iebrukums Ukrainā un arī ietekme uz globālām piegādes ķēdēm. Bet jāsaka, ka šobrīd iespējas tikt galā ar nākamo ekonomikas izaicinājumu ir ierobežotas, jo daļa no tā pulvera, kas ir bijis, ir izšauts. Tātad valsts parāds ir palielināts, uz valsts parāda rēķina ir notikuši visi daudzie ekonomikas stimulācijas pasākumi Covid laikā. Un, protams, ka arī uzņēmumus ir ietekmējušas pēdējos gados nosacīti augstās procentu likme. Vēsturiski tās nav ļoti augstas, bet ir daudz augstākas, kā tās procentu likmes, pie kurām bija pieradusi paaudze, kas dzīvoja pēc globālās finanšu krīzes.
Tu nesen kādā intervijā teici, ka mēs dzīvojam kompleksā ģeopolitiskajā situācijā. mēs vienmēr esam dzīvojuši samērā kompleksā ģeopolitiskā situācijā, bet kas ir tas, tavuprāt, ko mēs, pat kritizējot mūsu ekonomiskās attīstības tempus Latvijā vai salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, ko mēs varam ietekmēt un ko mēs nevaram ietekmēt šajā kompleksajā ģeopolitiskajā situācijā?
Uldis Cērps: Sākšu ar to, ka mums, protams, ir, man liekas, ka 456 kilometru gara robeža ar divām agresorvalstīm. Tā kā tā ir tā ģeopolitiskā realitāte, kurā mēs esam. Ko mēs varam ietekmēt? Pirmām kārtām mēs varam panākt, ka mēs esam tik cieši integrēti starptautiskajā attīstītajā, līdzīgi domājošā sabiedrībā ar līdzīgām vērtībām, cik vien varam. Un te nav runa tikai par Eiropas Savienību un NATO, te ir runa jau par daudz graduālāku līmeni, kurā mēs cenšamies būt pārstāvēti un kvalitatīvi pārstāvēti visās Eiropas organizācijās. Te arī ir runa par to, lai mūsu sabiedrotie Latviju vienmēr uztvertu kā prognozējamu, paredzamu un nopietnu sadarbības partneri. Tāpēc man personīgi nedaudz bija īpatnēji dzirdēt daudzu retoriku attiecībā uz bankām, un, protams, ka daudzi jautājumi, kas skar kontu atvēršanu, pasākumu paketi pēc kapitālā remonta, daudzi jautājumi ir pamatoti, bet tajā pašā laikā šī retorika attiecībā uz veselu industriju lika domāt, ka pēc šādas retorikas noklausīšanās ne visi Latvijas politiķi tiks uztverti kā prognozējami sadarbības partneri. Līdz ar to tas, ko mēs varam darīt,
mums ir jābūt uztvertiem kā prognozējamiem, paredzamajiem sadarbības partneriem ar stabilu vērtību sistēmu, kura nerada cilvēkiem nesaprotamus pārsteigumus.
Mums jāveicina Latvijas ekonomikas konkurētspēja tādās lietās, kas saistās ar inovācijām, ar pētniecību un attīstību, kas saistās ar darbaspēka fleksibilitāti. Jādara viss, lai audzētu mūsu konkurētspēju. Kā es jau to esmu daudzkārt iepriekš teicis, ka tieši spēcīga ekonomika ir valsts drošības pats pamats.
Ja šobrīd paskatīsimies, kur mēs esam valsts konkurētspējā. Es paņēmu varbūt datus, ko var uzskatīt par veciem, bet viņi ir pietiekami interesanti. Tas 2019. gada ir Pasaules ekonomikas foruma pētījums. Kāpēc viņš ir interesants? Tāpēc, ka viņš salīdzina katru valsti un viņš ir pilnaptverošs pētījums par pilnīgi visām pasaules valstīm. Un ko viņš konsekventi pasaka? Ja mēs paskatāmies uz tādu lietu kā, piemēram, institūciju stabilitāti, uz infrastruktūru, uz inovācijām, Latvija ir stabili kaut kur globāli 40. - 50. vietā. Protams, mūsu reitings var būt uzlabojies, mēs esam, starp citu, ļoti labā reitingā tādās jomās kā informācijas tehnoloģiju piemērošana, mēs esam 15. vietā pasaulē, mēs esam arī diezgan labi tādās jomās kā darbaspēka prasmes un kompetence, bet kopumā mums ir ļoti daudz ko darīt, lai uzlabotu savu ekonomikas konkurētspēju. Ļoti daudz ko darīt. Tas ir jāatzīst. Un es domāju, ka, jo vairāk un ātrāk mēs to atzīsim, jo stiprāka mums būs šī ekonomika. Un tā ir viena no tām konkrētām lietām, ko mēs varam darīt. Stiprināt ekonomikas konkurētspēju, būt uzticams starptautisks partneris, ieguldīt inovācijās, izglītībā, kopumā konkurētspējā, nodrošināt atbilstošu valsts aizsardzību, protams, un mēģināt ir saprātīgi organizēt publisko sektoru.
Tas ir ļoti liels jautājums, vai Latvija turpmāk spēs katru gadu, kā tas notika līdz šim jau daudzus gadus pēc kārtas, tērēt vairāk, nekā mēs ieņemam budžeta jautājumā un audzēt publiskā sektora algas.
Es domāju, ka mums ir viena lieta, ko mēs varam darīt gan savas drošības, gan savas ekonomikas ilgtspējas stiprināšanā, ir aktīvi risināt jautājumu par publiskā sektora efektivitātes palielināšanu ar visiem iespējamiem paņēmieniem. Un, protams, ka mums ir jāatbild arī uz jautājumu, no kurienes Latvijā parādīsies darbaspēks nākotnē, ņemot vērā pašreizējās demogrāfijas tendences.
Uldis Cērps ir Latvijas Finanšu nozares asociācijas vadītājs, iepriekš bijis viens no padomniekiem Apvienoto Arābu Emirātu Centrālajā bankā, Zviedrijas Finanšu uzraudzības inspekcijas Finanšu stabilitātes daļas vadītājs, 90. gadu beigās bijis Rīgas Fondu biržas valdes priekšsēdētājs un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs. Studējis žurnālistiku Latvijas Universitātē, politikas zinātni un Austrumeiropas politikas un ekonomikas zinātni Umeo universitātē Zviedrijā.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar gleznotāju Imantu Lancmani par laikmetu un vēstures posmiem, un pēckara pasaules variantiem.
"Priecājos par Latviju un nav lielāka laime manā mūžā, kā piedzīvot to, ko es gaidīju - Latvijas atbrīvošanos.
Tomēr es gribētu teikt to briesmīgo frāzi - Latvija ir salāpīta. Viņa ir laba un viņā daudz joprojām ir laba, bet tā nekad nebūs tā Latvija, kurai bija lemts nomirt 17. jūnijā [1940.gadā]. Jo tomēr, iedomājieties, labākie jau tika izkauti,
izkauti 41., izkauti 49. gadā. 150 tūkstoši devās emigrācijā, tie, kuri arī bija tie labākie," sarunā atzīst Imants Lancmanis.
Karš Eiropā ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Jaunievēlētais ASV prezidents Tramps aicina pārtraukt Krievijai un Ukrainai karot. Kara pārtraukšanas jautājums sasniedzis pasauli pēc Trampa tikšanās ar Zelenska dienā, kad Parīzē tika atklāta atjaunotā Dievmātes katedrāle. Taču jaunā ASV prezidenta retorika pagaidām ir tikai daļa no viņa izteikumu krājuma.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pēc šīs tikšanās paziņoja, ka viss, ko Ukraina vēlas, ir taisnīga un stipra pasaule, kuru Krievijas iedzīvotāji neiznīcinās dažos gados tādā veidā, kādā viņi to darījuši līdz šim. Savukārt bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele savu nule kā iznākušo memuāru kontekstā saka, ka Putinam nevar ticēt - pat ja viņš kaut kam piekristu, tas neko nenozīmē.
Kas ir Eiropas spēks un iespējas kara apstākļos? Par to šoreiz mūsu saruna raidījumā ar gleznotāju Imantu Lancmani.
Vācu laikraksts "Die Zeit" bija intervējis vēsturnieku Augustu Vinkleru, kurš citā kontekstā, bet līdzīgi kā jūs visu mūžu nodarbojas ar Eiropas vēstures jautājumiem. Vinklers saka, ka mēs atrodamies visaugstākā mērā bīstama pasaules vēstures posma pašā sākumā. Kādas ir jūsu sajūtas?
Imants Lancmanis: Jā, tas ir tieši tā. Būtībā mēs jau kādu laiku esam iegājuši Trešajā pasaules karā. Un pie tam es uzskatu, ka ne tajā brīdī, kas ir pašlaik, bet jau līdz ar Covid iestāšanos.
Vēsture mani tiešām ir interesējusi un ne tikai par glezniecības līniju, būtībā visa mana profesionālā darbība ir vēsture un viņas visdažādākās izpausmes. Un karš jo vairāk, jo galu galā es esmu kara laika bērns. Runājot par karu kā tādu, par karu ciklismu, jo pēckara laikā dzīvojot samērā mierīgu dzīvi, es vienmēr, zinot pasaules vēsturi, jautāju: bet kur tad ir Trešais pasaules karš? Kur ir šī cikliskā nelaimju nākšana? Kāpēc aizkavējies ir trešais? Jo vienmēr ir bijis tā, ka kari... Es nerunāju šeit par to, kāpēc viņi rodās, bet par to, kādu iespaidu viņi atstāj uz civilizācijas attīstību un uz cilvēku un tautu likteņiem.
Diemžēl, lai cik tas nebūtu briesmīgi, no vienas puses, jā, pastāv šis bauslis, piektais bauslis - tev nebūs nokaut, un protams, ka tas ir bauslis, ko pārkāpj visvairāk un nemitīgi. Tātad viņa rezultātā ir kari, kari, kari, un katrs no viņiem ir nepieciešams, lai cik tas nebūtu briesmīgi, lai cik man neriebtos kari, lai cik dziļi es viņus neienīstu. Es esmu spiests saprast, viņi, pirmkārt, ir neizbēgami, viņi ir ielikti, tā varētu teikt, cilvēces attīstības kodā. Un katrs no viņiem nes līdzi ne tikai bezgalīgu postu, bet kaut kādu atjaunošanos.
Tātad bija Pirmais pasaules karš, bija Otrais pasaules karš, ko mēs pieredzējām, un katrs nāca ar saviem pavērsieniem. Pēc Pirmā pasaules kara sagruva lielās impērijas, sagruva lielā mērā vēl feodāla sistēma un radās pamati jaunai demokrātijai. Bet Otrā pasaules kara vispār kapitālisms atdzima un lēnām sociālisma utopijas gāja pretī savam galam. Radās jau sociālizētie priekšstati par brīvā tirgus iespējām darboties citā, humānākā veidā, veidojas vidusšķira. Notika bezgala daudzi svarīgi pagriezieni. Un tajā pašā laikā bija jūtams arī, ka ir jau zināma stagnācija. Un es vienmēr sev jautāju: kas būs tālāk, kad nāks tas trešais? Un tajā pašā laikā, apzinoties, to visi apkārt teica: trešais nevar būt, jo tas tad ir atomkarš un tā ir iznīcība. Līdz ar to, ka kari ir izslēgti. Bet es domāju: nu, tas nevar būt, jo vienmēr ir bijis. Ciklisms ir neglābjams.
Un tad, kad parādījās kovids, es domāju: ā, tas ir tāds, nu, ekvivalents līdzšinējai attīstībai. Mēs labi zinām, ka līdzšinējie kari nenāca vieni, viņa gāja kopā - karš un mēris jeb mēris un karš, bet parasti pa priekšu ir karš, un pēc tam mēris.
Bet parasti ir arī nejaušība. Pats arī esat vairākkārtīgi teicis, ka bieži vien un lielākoties karus izraisa kaut kāda nejaušība.
Imants Lancmanis: Nejaušība būtībā sagatavo 1000 lietas, kas uz to virza visu. Visi šie zobrati lēnām iet uz priekšu, un tikai tas, kas izskatās kā nejaušība, ir tikai viens zobrata uzrāviens, kas ir tās eksplozijas pamats.
Bet es atgriežos ja pie tā cikliskuma un pie tā, ka parādījās kovids, es domāju - jā, tas ir ekvivalents, varbūt tas būs maigākā veidā. Tā kā karš atomkara variantā nevar būt, tātad varbūt šoreiz pietiks ar mēri. Un es ļoti priecājos, ka parādījās vakcīnas, ka izrādījās, ka pasaule var saliedēties, lai meklētu kaut kādas izejas, vienalga, vai tas ir izolācija un masku veidā, vai tas ir vakcīnas meklēšanas veidā. Neatkarīgi no tā, vai tā vakcīna bija īsti efektīga vai nebija, es priecājos un visu laiku domāju: nu, varbūt mēs iziesim cauri ar šo vienu stadiju, ar to mēri, un nebūs tā, kā pēc Pirmā pasaules kara, kad pēc kara nāca vēl spāņu gripa, kura aizrāva nāvē vairākus desmitus miljonu. Ka šoreiz varbūt būs otrādi - mēris, tāds maziņš, mērīts, un kara nebūs.
Un tad nāca 24. februāris. Man bija skaidrs - nē, viss būs pa īsto, pa pilno. Šī aptvere darbojās tā, kā viņa darbojusies cilvēces garajā attīstības posmā. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas ārpolitikas institūta pētnieku Sandi Šrāderu par ģeopolitisko situāciju, Eiropas aizsardzības politiku un Ukrainas kara scenārijiem 2025.gadā.
"Pasaule ir bijusi dažādos pagriezienos. Mēs runājam par to, ka pasaule radikāli mainījusies 2016. gadā, kad ievēlēja prezidentu Trampu, un tad pēc tam 2020. gadā mēs nopūtāmies, kad prezidents Baidens pārņēma varas grožus Baltajā namā. Es negribētu būt apokaliptisks. Tramps ir nācis ar dažādiem vēstījumiem.
Pirmkārt, viens no pēdējiem ir tas, ka viņš drastiski palielinās tarifus un nodevas BRICS valstīm, kas ietver gan Ķīnu, gan Krieviju, gan arī citas valstis, kuras mēģina sagraut pasaules kārtību, kas Eiropai un Amerikas Savienotajām Valstīm nodrošinājuši mieru un un kārtību. Es domāju, ka Tramps nav viens. Viņš nav diktators Amerikas Savienotajās Valstīs, kurš var radikāli ļoti īsā laikā mainīt ASV ārpolitiku," vērtē Sandis Šrāders.
2024. gadā pasaulē un Eiropā tika prognozēts, ka vai nu tas nesīs ļoti lielu pagrieziena punktu ar ASV prezidenta vēlēšanām, vai nekāds izteikts pagrieziena punkts pasaules ģeopolitiskajā situācijā nebūs. Ir piepildījies daudz kas no tā, kas tika prognozēts, un daudzi konflikti ir eskalējušies un izvērtušies neparedzēti.
Ja mēs meklētu vienu vārdu vai jēdzienu, ar ko apzīmēt aizvadīto gadu, nonāktu pie vārdiem autokrātija, ģeopolitiskā realitāte. Viens no "Google" vismeklētākajiem vārdiem 2024. gada nogalē bija kakistokrātija. Jēdziens kakistokrātija nozīmē valsts iekārtu, kurā pie varas atrodas sabiedrības sliktākie pārstāvji, un par to sāka runāt uzreiz pēc Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu.
Kas notiks 2025. gadā un ko ir iespējams prognozēt? Par saruna ar Ārpolitikas institūta pētnieku, politikas zinātņu doktoru Sandi Šrāderu.
Ja mums būtu jāraksturo, līdzīgi kā to mēģināja "The Economist" žurnālisti raksturot, ar vienu vārdu vai jēdzienu 2024. gadu, kas būtu tas vārds vai vārdu savienojums, kas, jūsuprāt, visprecīzāk atbilst tam, kas notika.
Sandris Šrāders: Es domāju, ka pēdējos gadus, ne tikai 2024. gadu mēs varam apzīmēt ar to, ka "džungļi šausmīgi ātri atgriežas vai arī ataug". Tas nozīmē, ka sabiedrība un starptautiskās attiecības ieiet tādā fāzē, kur katrai valstij izteikti ir jādomā par savu drošību, savām interesēm. It kā alianses un solidaritāte nedarbojas. Un tieši tādēļ īpaši Eiropai ir daudz atbildīgāk jāizturas pret saviem drošības jautājumiem. Un mēs redzam, cik drošība ir dārga, kad mēs paskatāmies uz reģioniem, kur notiek ļoti aktīva karadarbība, piemēram, Tuvie Austrumi vai arī nu jau vairāk nekā 1000 dienas ilgušais karš Ukrainā, vai citas lietas.
Es domāju, ka Trampa ievēlēšana paātrinās šo "džungļu augšanas ātrumu", jo Eiropa saskaras ar tādu dilemmu: mums pašiem beidzot ir jānodrošina pietiekoši lieli militārie spēki, mums pašiem beidzot ir jānodrošina militārā industrija, mums pašiem beidzot solidāri ir jānonāk pie vienota kopsaucēja, kas ir mūsu lielākie draudi.
Kāpēc jūs sakāt beidzot? Mēs jau it kā to visu laiku darām - palielinām iekšzemes kopprodukta procentu aizsardzībai un tamlīdzīgi.
Sandris Šrāders: Eiropa palielina iekšzemes kopprodukta aizsardzībai pēdējos gadus, bet mums tas bija jādara pēdējos 30 gadus. Es domāju, ka pēdējo 30 gadu apzināta aizsardzības jautājuma ignorēšana ir novedusi pie tādas krīzes situācijas Eiropā, ka mums ir nepieciešams atbalstīt Ukrainu, ka mums pašiem ir jāatur Krievija, ka mums ir jākļūst par līdzīgu partneri Amerikas Savienotajām Valstīm NATO, lai visas alianses drošības struktūras Eiropā strādātu tā, lai Eiropa patiešām būtu droša.
Pašreizējā situācijā mēs redzam, ka Baltijas un Ziemeļvalstis ir lielākā atbalstītāji. Mazas valsts Eiropā ir daudz lielāku atbalstītāju Ukrainai nekā, piemēram, Eiropas vadošās valstis - Francija, Vācija vai arī Lielbritānija. Lielbritānija gan ir bijusi svarīgs atbalsts Ukrainai, īpaši kara pirmajos mēnešos un gados. Šīm Eiropas vadošajām valstīm ir jādara vairāk. Iepretim tam mēs redzam, ka šīs valstis patiesībā ir nonākušas šādās iekšpolitiskās dilemmas, kur, piemēram, Vācijā Olafam Šolcam ir jāsaka, ka viņš mazinās atbalstu Ukrainai, lai viņš atkal tiktu ievēlēts. Vai arī Francijas prezidents arī ir iepīts dažādās iekšpolitiskās dilemmas un Ukrainas jautājumi vai Eiropas drošības jautājumi tiek atstāti otrajā plānā.
Sandis Šrāders ir politikas zinātņu doktors, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, lektors Krievijas militārās un stratēģijas studijās Baltijas Aizsardzības koledžā Tartu. Sandis Šrāders ir bijis Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretārs, ieņēmis arī LATO valdes locekļa amatu, strādājis ASV - Vācijas Maršala fonda projektā "Rīga Process" kā koordinators. Pirms četriem gadiem iznāca Sanda Šrādera grāmata "Mazās Baltijas valstis un Eiroatlantiskās drošības kopiena". Grāmatā analizētas Baltijas valstis to integrācija eiroatlantiskajās struktūrās no galveno lielvalstu - ASV, Krievijas un Eiropas lielvaru un institūciju skatupunkta. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar drošības eksperti Ievu Ilvesu par atrašanos hibrīdkarā, šī kara redzemajiem un neredzamajiem uzbrukumiem.
Jau pirms kara sākšanās Ukrainā runājām, ka pret Latviju un citām Eiropas valstīm tiek vērstas dažādas hibrīdoperācijas. Hibrīdkara metodes ir gan informācijas operācijas, ekonomiskas, politiskais spiediens, arī kiberuzbrukumi. Kas ir šis hibrīdkarš, kurā mēs atrodamies šobrīd, un kur tas ir atpazīstams un kur nē, un kas mūs pret to var aizsargāt? Par to saruna ar kiberdrošības eksperti, Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijas padomnieci Ievu Ilvesu.
Jūs ar drošības jautājumiem strādājat, šķiet, kopš Latvijas iestāšanās NATO. Ja skatāmies, cik lielā mērā hibrīdkara statuss toreiz un šobrīd, tie ir vairāk nekā 20 gadi, kas ir tas būtiskākais, kā mēs šo jautājumu aplūkojam atšķirīgi?
Ieva Ilvesa: Ja tieši skatāmies NATO alianses griezumā, tad lielākā izmaiņa ir, ka konceptuāli ir pieņemts un dokumentos nostiprināts, ka šī digitālā pasaule, digitālais lauks ir arī viena no karadarbības zonām.
Jūs esat Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijas padomniece kiberdrošības jautājumos. Mēs apriori uzskatām, ka Ukrainā notiek šāds kiberkarš. Kas notiek Latvijā?
Ieva Ilvesa: Skaidrs, ka Ukraina ir šobrīd piemērs visam, mēs skatāmies un visi mācāmies, Ukraina ir piemērs, kas parāda to, ka digitālā telpa un kiberpasaule ir daļa no kara. Šis karš bija redzams jau 2014. gadā, kad iebruka Krimā, kad okupēja Krimu un pārējās teritorijas. Tur bija ļoti dažādi šie hibrīdi, ja mēs atceramies, tātad bija šie "zaļie cilvēciņi", tātad nemilitārs, tas pat neizskatījās pēc kara.
Bet toreiz arī vienlaicīgi tika uzbrukts kritiskai infrastruktūrai, bija pirmais gadījums, kad lielā mērā tika paralizēta elektroenerģijas infrastruktūra. Un no 2014. gada šis pirmais piemērs tika pēc tam diezgan sistemātiski izmantots. Tas, ko ukraiņi izdarīja, un ne tikai ukraiņi, bet patiesībā arī sabiedrotie, arī Baltijas valstis, igauņi, amerikāņi. Jāsaprot, ka tomēr šīs ļoti komplicētās kritiskās infrastruktūras tehnoloģijas, piemēram, enerģētikā lielā mērā tiek radītas ar Amerikas uzņēmumiem, tie ir dažādu uzņēmumu produkti. Nu paldies viņiem un arī ukraiņiem, visi ļoti ātri mācījās 2014. gadā.
Un, teiksim, tā noturība, kas viņiem bija digitāli tad, kad Krievija iebruka atkārtoti 2022. gadā, viņi faktiski bija nostiprinājušies, un mēs redzējām, ka pat dienu pirms fiziskā uzbrukuma 24. februārī, 23. februārī tika palaisti masīvi digitāli uzbrukumi uz kritisko infrastruktūru, arī uz valsts infrastruktūru ar domu paralizēt tavas iespējas pretoties.
Salīdzinoši – kas ir tā situācija, kurā šobrīd atrodas Latvija? Vai mēs varam teikt, ka mēs atrodamies kiberkarā?
Ieva Ilvesa: Es neesmu sev nodefinējusi, kur es šajās attiecībās stāvu, jo man brīžiem liekas, ka, jo vairāk mēs eskalējam terminus, lai pievērstu uzmanību, jo karš ir tāds it kā pats ekstrēmākais konflikta veids, ka mēs notrulinām savā veidā to attieksmi, tāpēc dažreiz man liekas, ka varētu teikt, ka ir karš, bet dažreiz man liekas, ka mēs to karu pārlieku daudz lietojam.
Viņš zaudē to "force majore" nozīmi.
Ieva Ilvesa: Ja mēs visu laiku lietojam karu, bet nesekojam ar tik jaudīgu rīcību, kā tas būtu kara stāvoklī, jautājums, kāds no tā labums. Es nezinu, vai es to sauktu par karu...
Mūsdienu militārie eksperti saka, ka mūsdienu karš ir ļoti daudzveidīgi interpretējams jēdziens, daudz un dažādas fāzes, kur militārā darbība ir tikai tā ir viena no.
Ieva Ilvesa: Te mēs runājam par šo hibrīdu, ka ir ļoti daudzi tajā instrumenti tajā kastē, kā tad uzbrukt. Un ja mēs vēl atceramies Klauzevicu, kurš teica, kas tad ir karš - karš jau ir tikai politikas turpinājums citiem līdzekļiem. Tad faktiski, ja mēs uz šodienas moderno pasauli paskatāmies, uz šīm visām agresīvām, pretlikumiskām, demokrātiski nepieņemamām formām, tad tie visi ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem. Un es gribētu teikt, ka šī digitālā pasaule arī faktiski ir tāds pats politikas turpinājums, šajā gadījumā Krievijas politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem.
Otra neredzamā puse, manuprāt, ir ļoti svarīga šajā kiberdrošības lielajā tēmu blokā, ir dati. Par to ir teikuši ļoti daudzi ukraiņi. Tas ir arī redzams ukraiņu piemērā. Bet, runājot atkal par mums, respektīvi, Krievija vāc datus.
Ne tikai Krievija, tikko iznāca Harari [Juvāls Noa] grāmata "Nexus", kur viņš raksta, kā visi vāc datus. Viņš teica, kam pieder dati, tam pieder vara.
Ieva Ilvesa: Tieši tā. Skaidrs, ka Krievija vāc datus, viņi tos vienkārši noliek arhīvā varbūt dažos gadījumos - ja nu saimniecībā noder. Un saimniecībā var noderēt ļoti daudz datu. Man negribētos biedēt, bet es biju nepatīkami pārsteigta par neseno Latvijā incidentu par "ZZ Datiem". Ja mēs paņemam, ka mums ir noplūduši visu Latvijas pašvaldību iedzīvotāju dati, mēs nezinām, kur viņi īsti ir noplūduši un kā viņi tiek izmantoti, vai kam viņi pārdoti. Teiksim, tā ir lieta, kas saimniecībā var noderēt.
Ieva Ilvesa ir diplomāte, eksperte ārlietu un drošības politikas jautājumos, digitālajā politikā un kiberdrošībā. Viņai ir vairāk nekā 20 gadu pieredze valsts un starptautiskajās institūcijās gan Latvijā, gan NATO un Eiropas Savienībā. Strādājusi par Nacionālās kiberdrošības politikas koordinācijas nodaļas vadītāju, kā arī vadījusi NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra izveidi Latvijā. Ieguvusi maģistra grādu politikas zinātnē Latvijas Universitātē un starptautiskajā politikā Džona Hopkinsa universitātē Vašingtonā. Šobrīd ir padomniece Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijā.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Valdi Klišānu par vēstures “tumšajiem periodiem” un to beigām, par vēstures atmiņas lomu notikumu ietekmēšanā, par patriotisma un autokrātijas savstarpējo pievilkšanās spēku.
Ukraina jau 1000 dienas karo arī par mūsu brīvību. ASV ir atļāvušas ukraiņiem izmantot taktiskās ballistiskās raķetes pret militāriem mērķiem Krievijas teritorijā. Mēs zinām, kāpēc tas notiek, bet mums ir sarežģīti pateikt, kas tad notiks tālāk. Vai ir iespējams saprast, kur pasaule atrodas šobrīd, kad izskan apgalvojums, ka dzīvojam "tumšos laikos"? Kā mūsu vēsturisko atmiņu izmantot pašreizējo procesu saprašanai un adekvātai rīcībai, kad ikdienas politiskai rīcībai izvirzīti samērā vienkāršs mērķis – saglabāt, nodrošināt mūsu valsts drošību ilgtermiņā? Par to saruna ar vēstures pasniedzēju skolā un universitātē vēstures mācību grāmatu autoru Valdi Klišānu.
"Mēs katru situāciju vērtējam it kā zinot, kas notiks tālāk. Arī šobrīd, ja mēs sakām, ka Baidens ir tāds pielaidīgs, mīkstčaulīgs, viņš tā kā apsola un neiedod, nu Šolcs it sevišķi sola... Tad mēs varēsim redzēt, pie kā tas novedīs nākotnē, tikai nākotnē," vērtē Valdis Klišāns.
Kad grib saprast situāciju šodien pasaulē, kad redzam, ka daudzi kari un konflikti eskalējas vienlaikus, mēs sakām, ka dzīvojam "tumšos laikos". Vai šie laiki ir tumši laiki?
Valdis Klišāns: Vai šie laiki ir "tumši laiki"? Atbilde būs pēc laika, jo mēs visi skatāmies pagātnes perspektīvā, un šo laiku mēs varēsim izvērtēt noteikti tikai pēc kādiem gadiem. Tad mēs redzēsim. Un, protams, skatoties no šī brīža perspektīvas, mēs varam šeit izvirzīt virkni scenāriju, kā notikumi varētu risināties tālāk. Un neviens scenārijs jau nevarēs tikt empīriski šobrīd pierādīts. Tātad tās būs mūsu hipotēzes.
Ja, es tagad varbūt tā skarbi teikšu, nākotne aizies sliktākā scenārija virzienā, proti, kā jūs teicāt, liels konflikts. Mēs varētu, teiksim, tagad fantazēt: Ķīna – Taivāna, Armēnija – Azerbaidžāna, Irāka, kas jau notiek, Izraēla – Irānā. Proti, karš vēršas plašumā, un viņš jau kļūst līdzīgs Trešajam pasaules karam, tad mēs teiksim, ka šis laiks, tieši 2024. gads, – tie vēl ir "labie laiki". Nosacīti tas ir kaut kas līdzīgs, kā Eiropa 1937. – 1938. gadā pirms Otrā pasaules kara.
Ja scenārijs ies labvēlīgā virzienā, no cilvēcības viedokļa raugoties, konflikts kaut kādā veidā tomēr tiks iesaldēts. Droši vien, ka tas konflikts netiks atrisināts, viņš tiks iesaldēts uz kaut kādu laiku. Un, pieņemsim, zinot, ka evolūcijas likumi ir nepielūdzami un šībrīža diktatori neviens nav mūžīgi, un visi diktatori šobrīd ir gana gados cilvēki – gan Ķīnas vadītājs, gan Krievijas vadītājs, un galu galā arī Tramps ir šobrīd laikam jau pie 80 [gadiem]. Noteikti, ka mainīsies personālijas un šis konflikts kaut kādā veidā atrisināsies solīti pa solītim, tad mēs teiksim, ka šie bija diezgan "drūmi laiki", nu, līdzīgi kā Karību krīze vai Berlīnes krīze sešdesmitajos gados, kad pasaule bija ļoti tuvu savam, teiksim, bojāejas stāvoklim.
Uz šo jautājumu, es teiktu, varēsim atbildēt nākotnē. Ja mēs skatāmies šobrīd vēl no Latvijas pozīcijām, no Eiropas pozīcijām, tad pagaidām mēs esam diezgan tuvu pietuvojušies bezdibenim. Bet viņa vēl nav. Es šādi tikai varētu atbildēt.
Valdis Klišāns vairāk nekā 30 gadus ir vēstures skolotājs, strādā Rīgas Teikas vidusskolā, vairāk nekā 20 gadus pasniedzis lekcijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Bijis arī vairākos amatos Izglītības un zinātnes ministrijā, dažādu vēstures mācību, digitālo un metodisko līdzekļu autors un līdzautors. Valda Klišāna izstrādātā mācību kompleksa "Vēsture vidusskolai" daļas kalpo par galveno vēstures apguves avotu vidusskolēniem visā Latvijā. Viņš ir arī vairāku vēsturei veltītu grāmatu autors. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar komunikācijas pētnieku un Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Sergeju Kruku par pieminekļu celtniecība un demontāžu Latvijā un pasaules vēsturē, par pieminekļiem kā sociālās atmiņas un politiskās komunikācijas daļu.
Rīgā demontēts Krievijas karavadoņa Barklaja de Tolli piemineklis Esplanādē. De Tolli pieminekli Esplanādes malā pirmo reizi atklāja 1913. gadā, 1915. gadā šo statuju demontēja, bet postaments palika. 2002. gadā pēc uzņēmēja Jevgeņija Gomberga iniciatīvas tā tika uzstādīta no jauna vai precīzāk, tika uzstādīta tās kopija. Uzņēmējs savulaik centās arī Rīgas pilsētvidē izstādīt Krievijas cara Pētera Pirmā statuju, kas uz brīdi arī nonāca Kronvalda parkā.
Vēl arī Rīgas domē tika nolemts, ka Andreja Upīša piemineklis pie Kongresu nama tiks pārzāģēts uz pusēm un pēc tam atkal izstādīs pilsētvidē. Tā vismaz aģentūrai LETA pauda ieceres autors tēlnieks un Rīgas domes politiķis Ivars Drulle. Kā paskaidroja Drulle, sākotnēji Upīša piemineklis tiks pārvests uz Rīgas Pieminekļu aģentūras teritoriju, kur to pārzāģēs vertikāli pusēm, pēc tam tiks izraudzīta vieta, kur to novietot atpakaļ pilsētvidē, un pieminekļa abas daļas tiks novietotas blakus tādā atstatumā, lai tām cauri var iziet cilvēks.
Raidījuma viesis ir profesors Sergejs Kruks, kura grāmata "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" iznāca pirms vairāk nekā 10 gadiem.
Izrādījās, ka tas 2010. gads, ko jūs bijāt iezīmējis, lai stāstītu par pieminekļa celtniecību un demontāžu, nav nekāds robežgads.
Sergejs Kruks: Diemžēl. Likās, ka Aigars Bikše punktus uz "i" salika ar savu kompozīciju pirms 10 vai vairāk gadiem...
2014. gadā
Sergejs Kruks: Brīvības bulvāri, kur četras statujas, kas reprezentēja četras dažādas varas - zviedrus, krievus, vāciešus - un tad viņas pamīšus tur izlīda laukā no kastes, parādījās kaut kādu brīdi.
Diemžēl šī arhaiskā domāšana nav pazudusi. Kad mīlestība beigusies, tad ko dara? Fotogrāfiju saplēš uz pusēm, Upīti sagriež uz pusēm, bet tās pusītes no ģimenes albuma neizmet, tās abas divas saplēstās pusītes stāv tur iekšā albumā.
Jūs savā grāmatā, kas iznāca 2011. gadā, bijāt uzskaitījis, ka tad, kad bija šis pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, pirmoreiz 90. gadu sākumā, tika likvidēti vai demontēti apmēram 60 Ļeņina pieminekļi. Kas, man šķiet, ir būtiski, ka jūs šo arī aplūkojāt kā tādu semiotisku aktu, ka šī demontāža ir līdzvērtīga tādai zīmju dekonstrukcijai vai jaunu nozīmju piešķiršanas akts.
Sergejs Kruks: Tā ir arhaika, tā ir īpatnēja attiecība pret reprezentāciju, kad reprezentētu attēlu jauc ar pašu tēlu, ar pašu būtni, ko šis attēls reprezentē. Respektīvi, arhaiskajai atmiņai ir grūti izšķirt, kas ir īstais subjekts - cilvēks vai priekšmets. Reprezentācijas arī var īstenot funkcijas, kas piemīt reāliem objektiem vai reāliem cilvēkiem. To Svetonijs ļoti labi apraksta par Senās Romas praksi, kur statujas raud, pārklājas ar asinīm, reaģējot uz kaut kādiem notikumiem. Tad attiecīgi, mainoties varai, statujām nogriež galvas, samaina šīs galvas vai noņem no postamenta un tad velk pa pilsētu, pakar, sadala daļās, lai šādi ietekmētu reprezentēto personu.
Mūsdienu praksē tas atkārtojas kaut kādās ezoteriskās praksēs, piemēram zīlēšana, vai šī ļaunās acs funkcija, kad paņem fotogrāfiju vai lelli, izdur acis, iedur adatiņas šajā reprezentācijā ar domu, ka tas ietekmēs arī reālo cilvēku. Pieminekļa demontāža ir tas pats.
Sergejs Kruks ir Rīgas Stradiņa universitātes profesors, zinātņu doktors informācijas un komunikācijas nozarē, mediju eksperts. Latvijas Universitātē ieguvis žurnālista diplomu, studējis Ohaio universitātes koledžā, Oslo universitātē, 1999. gadā Parīzes Panteona Asas (Paris-Panthéon-Assas University) universitātē saņēma maģistra diplomu masu komunikācijas līdzekļu nozarē. 2003. gadā ieguva zinātņu doktora grādu. 1988. gadā bija arī viens no Latvijas Radio 4 programmas "Doma laukums" izveidotājiem. Kopš 2006. gada viņš pasniedz Rīgas Stradiņa universitātē, lasa lekciju kursus radio un televīzijas žurnālistikā, kultūras socioloģijā, semiotikā un komunikācijas teorijā.
Sergejs Kruks ir arī grāmatu "Radiožurnālistika", "Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika, 1932—1964 un "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" autors. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru, ASV ārpolitikas pētnieku Mārtiņu Hiršu par jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa iespējamo ārpolitiku, viņa izteikumiem un to nopietnību attiecībā uz mūsu reģionu.
Pēc ASV prezidenta vēlēšanām pasaules mediji iezīmē robežšķirtni, ko nozīmēs Donalda Trampa kļūšana par 47. ASV prezidentu. Šīsnedēļas komentārā amerikāņu populārā nedēļas žurnāla "The New Yorker" galvenais redaktors Deivids Remniks rakstīja, ka šobrīd vairs nav attaisnojuma tam, ja kāds neredz, ko var atnest Trampa administrācija. Vai tā būs imigrantu masveida deportācija, klimata politikas un cilvēktiesību politikas ignorēšana, NATO vājināšanās, uzbrukumi brīvai presei? Remniks raksta, ka tās nav paranoiķu iedomas, tie ir solījumi, kas tika izteikti no prezidenta kandidāta goda pjedestāla.
Raidījumā saruna ar politologu, Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru un ASV politikas pētnieku Mārtiņu Hiršu.
"Tas tēls, kas visiem ir pēc filmām visdrīzākais, ka prezidents viens pats ieiet iekšā telpā, izlemj, ko ASV darīs jebkurā situācijā. Nu, tas ir krīzes situācijās, jā. Bet tādos
ilgtermiņa plānos Kongress diezgan daudz var ietekmēt ASV rīcību un prezidentam nav pilnīgi absolūta rīcības brīvība. Viņš nevar pēkšņi pateikt: reku, vedam ārā karaspēku no Baltijas valstīm, vispār neko nedarām. Ja budžets ir iedots, tad ASV Aizsardzības ministrija viņu tērēs mūsu reģionā. Un tur pēdējos gados arī republikāņu kontrolētā prezidenta pozīcijā atrodoties, budžets ir tikai palielinājies.
Kā būs - redzēsim, kādi būs tie republikāņi, kas būs atbildīgos amatos, atbildēs par Drošības komiteju, Izlūkošanas komiteju, par Finanšu komiteju Kongresā. No viņiem būs atkarīgs, kur ASV tērēs naudu un kāds būs skatījums uz Baltijas drošību. Kas tur būs, to mēs redzēsim tikai pēc pāris mēnešiem," analizē Mārtiņš Hiršs.
Jūs jau 2016. gadā pirms Trampa prezidentūras rakstījāt, ka – un tad vēl nebija skaidrs, vai uzvarēs Hilarija Klintone vai Donalds Tramps –, ka ASV prezidenta vēlēšanas izšķirs, kādu ASV ārpolitiku īstenos attiecībās ar Krieviju un NATO aliansi. Jūs rakstījāt, ka Hilarijas Klintones ārpolitikas platforma šajos jautājumos ir Latvijai vislabvēlīgākā, kamēr Tramps un Sanderss vēlas mazināt ASV lomu pasaulē un mainīt ASV ārpolitiku Baltijai nelabvēlīgā virzienā. Vai šobrīd, gandrīz pēc 10 gadiem, nevarētu rakstīt tieši to pašu?
Mārtiņš Hiršs: Varētu. Tie Trampa uzskati par pasauli, par ārpolitiku nav mainījušies jau desmitiem gadus. Ja mēs lasām Trampa intervijas 80. gadu beigās, viņš teica to pašu – tarifi, Krievija, Ķīna viņam simpatizē, kamēr tie demokrātisko valstu līderi apkrāpj amerikāņus. Tur gan viņš runāja par Japānu vairāk pirms 40 gadiem. Bet tās tēzes, ka sabiedrotie mūs apkrāpj, ka tarifi ir kaut kas labs, tas nav nekas jauns. Viņš tam ticējis visu savu dzīvi, un kāpēc lai pēkšņi viņš vecumdienās mainīt savas domas? Tā kā Tramps kopumā ļoti daudzas domas sistemātiski ir atkārtojis atkal un atkal, un tāda izaugsme viņam prezidenta amatā nav bijusi pagājušajā termiņā un nebūs arī šajā, visticamāk.
Runa ir tomēr par ārpolitiku un viņa izteikumiem. Tikko arī bija publicēta intervija ar politologu Frensisu Fukujamu, kurš apgalvo, ka tā ir kļūda, mums ir ļoti nopietni jāuztver viņa [Trampa] paziņojumi. Un tā ir atšķirība, ja mēs agrāk uzskatījām, ka Tramps viskautko sarunā, ir priekšvēlēšanu retorika, ir tik daudz meli, tad šoreiz no visiem komentētājiem iezīmējas, ka šoreiz tas ir nopietni.
Mārtiņš Hiršs: Tur ir divi aspekti. Trampa pieeja vēlēšanām kopumā ir izmest daudzus šādus paziņojumus, uzvarēt vēlēšanās un tad vēl domāt, ko mēs vispār darīsim. Atšķirība starp tagad un pirms astoņiem gadiem ir, ka Trampam arī būs brīvas rokas īstenot savu ārpolitiku. Republikāņu kontrolē ir augšpalāta, apakšpalātu visdrīzākais arī kontrolēs. Augstākā tiesa ir republikāņu kontrolē. Visdrīzākais, Tramps ir mācījies no pagājušās reizes un liks amatos cilvēkus, kuri piekrīt Trampam. Nevis tie tradicionāli republikāņi, bet vai nu MAGA (Make America Great Again) republikāņi, vai Trampa draugi, paziņas, sabiedrotie, kuri Trampam neteiks nē. Jo pirms astoņiem gadiem bija vairākas reizes, kad Tramps pateica ārpolitikā darīsim šo, piemēram, vilksim ārā karavīrus no Sīrijas. Tad vai nu ārlietu ministrs vai aizsardzības ministrs pasaka – nē, nedarīsim, jo tas galīgi nav par labu Amerikai.
Tramps drīzākais mēģinās daudz brīvāk rīkoties ārpolitikā nekā pirms astoņiem gadiem, un viņam visdrīzākais sanāks, jo šie iekšējie ierobežojumi, kuri bija pirms astoņiem gadiem, vairs nav.
Tajā pašā laikā nevajag arī pārvērtēt. Tramps var piedāvāt radikālas lietas arī par Ukrainu, Krieviju, bet tur daudz kas ir atkarīgs no pašiem krieviem, pašiem ukraiņiem. Tramps, ASV – viņi nav visvareni. Viņi nevar vienā dienā vai pāris nedēļās atrisināt šausmīgi sarežģītus, ieilgušus konfliktus.
Izskanēja paziņojums par 24 stundām, kurās pārtrauks karu Ukrainā.
Mārtiņš Hiršs: Tas ir tas Trampa runas stils: labs – ļauns, melns – balts, tādi pārspīlēti paziņojumi. Vienīgais veids, kā Tramps var 24 stundu laikā atrisināt, piespiest Ukrainu kaut kādā veidā padoties. Tur nav nekāds veids, kā varētu kaut kādi diplomātiski risinājumi vienas dienas laikā būt. Jo ukraiņi, krievi – viņi arī ir gudri valstu līderi, kuri kalkulē. Mēs varam parunāt tālākajiem par scenārijiem, kāda Ukrainas kalkulācija varētu būt, kāda – Krievijas ar Trampu, bet ātri, vienkārši risinājumi šausmīgi sarežģītiem ieilgušajiem konfliktiem nav.
Mārtiņš Hiršs ir politikas zinātņu doktors, studējis Latvijas Universitātē, Ņujorkas universitātē, ir Rīgas Juridiskās augstskolas lektors. Veidojis tādas publikācijas "Kā Eiropa sadzīvo ar Trampa ASV? Latvijas intereses Eiropas Savienībā", "2016. gads — izšķirošs brīdis transatlantiskajām attiecībām. Latvijas intereses Eiropas Savienībā"; 2018. gadā veidojis Eiropas Ārpolitikas centra pētījumu "Donalds Tramps Amerika pirmā 2016. gads - izšķirošs brīdis transatlantiskajām attiecībām Latvijas intereses Eiropas Savienībā: drošības riski Baltijas valstīm pēc ASV vēlēšanām". -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mediju un komunikācijas pētnieku Jāni Juzefoviču par mediju nozīmi hibrīdkara laikā – no nāciju veidošanas idejas līdz auditorijas sadrumstalotībai, par vārda brīvību un uzticēšanos medijiem.
Latvijas sabiedrisko un komerciālo mediju informāciju lielākoties par ticamu uzskata 32% sabiedrības. Mazākumtautību iedzīvotāji retāk uzskata mediju sniegto informāciju par ticamu. Tā domā apmēram 15% no Latvijas mazākumtautību iedzīvotājiem. Tādu informāciju pagājušajā nedēļā saņēmām no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un viņu pētījuma par Latvijas iedzīvotāju medijpratību.
Mediju nozīme hibrīdkara laikā: no nācijas veidošanās idejas līdz auditorijas sadrumstalotībai, vārda brīvības un postpatiesības laikmeta mediju pasaule. Par šo raidījumā saruna ar mediju pētnieku, komunikāciju zinātņu doktoru un Rīgas Stradiņa universitātes vadošo pētnieku Jāni Juzefoviču.
"Ļoti būtisks ir sociālekonomiskais nošķīrums. Mēs redzam visos mūsu pētījumos, ka tie, kuriem iet sliktāk sociālekonomiski, viņi mazāk uzticas institūcijām, arī tostarp medijiem. Tāpēc nevajadzētu pārspīlēt to atšķirību starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Patiesībā varbūt mums būtu vairāk jāuztraucas, kā veidojas šīs sociālekonomiskās plaisas," analizē Jānis Juzefovičs. "Tas ir saistīts ar to uzticēšanos institūcijām kopumā.
Arī krievvalodīgo vidū mēs redzam, tie krievvalodīgie, kuriem iet labi un viņiem ir labas izglītības un labi darbi, un viņi ir veiksmīgi, viņi arī ir pozitīvāk noskaņoti pret institūcijām, pret medijiem. Viņi mazāk arī lieto Krievijas medijus un mazāk ir uzņēmīgi pret Krievijas propagandu."
Pirms kādiem pieciem gadiem mēs apgalvojām – arī tavos pētījumos tas iezīmējās, ka mēs dzīvojam laikā, kad apkārt ir ļoti daudz informācijas. Tās ir ne tikai daudz, bet tā mēdz būt arī sarežģīta, pretrunīga un pat nepatiesa. Un tad radās jautājums: cik lielā mērā mediji mums palīdz saprast to, kas un kā Latvijā un pasaulē notiek? Un mēs redzam, ka arvien mazāk, jo tā uzticības līkne samazinās.
Jānis Juzefovičs: Ar to uzticēšanos medijiem jābūt uzmanīgiem, jo diezgan bieži, es teiktu, ka pamatā tas tomēr nav jautājums par uzticēšanos medijiem, bet par uzticēšanos citām institūcijām un politiskajām institūcijām, par varas un sabiedrības attiecībām. Protams, ka tas ir kaut kāds novērtējums mediju darbam, bet nevajadzētu izmantot tādu, es to esmu arī kritizējis arī, mediju centrētu pieeju, skaidrojot kaut kādas mediju lietošanas... Gan žurnālistiski, bet pamatā jau ziņu mediji, žurnālistikas institūcijas.
Bet uzticēšanās medijiem jautājums: ja mēs pajautājām cilvēkam, cik lielā mērā jūs uzticaties vai neuzticaties medijiem? Bet tur sakausējas kopā arī attieksme pret politisko eliti, politiskajām institūcijām. Līdz ar to tas nav jautājums tikai par uzticēšanos medijiem, tas ir jautājums par uzticēšanos institūcijām kopumā. Un to mēs ļoti labi redzam. Tās pašas mazākumtautības kopumā mazāk uzticas institūcijām, ne tikai medijiem. Igaunijā kopumā vairāk uzticas institūcijām, kopumā un arī medijiem. Es aicinātu skatīties to plašākā kontekstā.
Mēs visu laiku apgalvojam, ka atrodamies tādos de facto hibrīdkara apstākļos, kur viens no rādītājiem ir cīņa par cilvēku prātiem. Vai, tavuprāt, šajos apstākļos būtu medijiem kaut kāds īpašs uzdevums? Tu pats arī savulaik rakstīji grāmatu par Latvijas Televīziju, kur aplūkoju šo Latvijas Televīzijas misiju kā tādu nācijas veidošanas aspektu. Vai tu arī redzētu, ka šajā brīdī mums būtu jādomā par mūsu mediju ainavu, tai skaitā par sabiedriskajiem medijiem, kuri no nākamā gada darbosies citā juridiskā statusā, ka mums ir jāpārskata tas, vai medijs kā nācijas veidošanas misija ir no jauna aktualizējama?
Jānis Juzefovičs: Es domāju, ka tā ir bijusi aktuāla gan iepriekš, gan tagad. Protams, karš droši vien rosina pārskatīt kaut kādas iepriekšējās prakses un varbūt kritiski palūkoties uz tām, bet vienlaikus, protams, ka ir jāsaprot – ja mēs domājam par nācijas veidošanu un tiem uzstādījumiem, līdz šim ir dominējuši un turpina dominēt tādi etnokulturāli, pieeja varbūt mazāk pilsoniskajās vērtībās balstīta. Un tagad līdz ar karu tā ideja, ka mēs varētu kaut kādām pilsoniskām vērtībām saliedēties varbūt, ka valoda, ka ne obligāti mums jālieto visiem mediji latviešu valodā un ka tādā veidā tad mēs būvējam to nācijām. Tas etnokulturālais ir nostiprinājies.
Es negribētu kritizēt tās pieejas, mēs varam nāciju būvēt dažādos veidos. Es gan domāju, ka Latvijas apstākļos mums droši vien būtu vajadzīgs kaut kāds balanss starp to etnokulturālo perspektīvu un pilsonisko, kaut kā kombinēt tos elementus no vienas, no otras pieejas.
Tu vari iezīmēt atšķirības starp abām divām, kas būtu tā etnokultūrālā un pilsoniskā?
Jānis Juzefovičs: Tā ļoti vienkārši runājot, vai nāciju veido tas, ka mēs visi skatāmies televīziju latviešu valodā? Vai nāciju veido tas, ka mēs visi sekojam līdzi televīzijas ziņām, interesējamies par to, kas notiek Latvijā un pasaulē, vienalga, kādā valodā, vai tas ir latviešu vai krievu valodā? Tātad – kas ir svarīgāk, vai tas, lai cilvēki saliedējas ap medijiem vienā valodā, vai tas, ka viņi iegūst informāciju – patiesu, uzticamu, drošu, bet neatkarīgi no tā, kādā valodā tas saturs ir veidots. Tās būtu, vienkārši sakot, tās atšķirības, ja mēs piemērojam medijiem.
Protams, ka tur ir plašāka tā teorētiskā diskusija par nācijas veidošanu. Bet es saprotu, ka karš dod iespēju un arī varbūt pieprasa pārskatīt kaut kādas esošās prakses. Bet jautājums – kas ir tas, ko mēs vēlamies sasniegt? Es konkrēti domāju, mēs runājam par uzstādījumu, ka mums nav vajadzīgs saturs krievu valodā vai ir mazākā mērā, nekā tas ir līdz šim – ko mēs ar to sasniegsim?
Kā tu pats domā?
Jānis Juzefovičs: Mēs tagad nomērījām, kas notiek ar mediju lietošanas praksēm pēc tam, kad tika atslēgti Krievijas propagandas televīzijas kanāli. Un varētu domāt, ka tās krievvalodīgās auditorijas, tie, kuri mājās lieto krievu valodu ģimenē, ka viņi kaut kā varētu vairāk sākt lietot nacionālos medijus, vienalga, latviešu vai krievu valodā, vai Rietumu medijus vai Krievijas neatkarīgos medijus. Bet tā tas nav noticis.
Mēs redzam, ka interese par nacionālajiem Rietumu un Krievijas neatkarīgiem medijiem nav palielinājusies.
Tie, kas lietoja, tie lieto arī tagad un tādā pašā apmērā, tur nav nekādu būtisku pārmaiņu. Ja politikas veidotāju mērķis ir panākt to, lai krievvalodīgie vairāk lietotu saturu latviešu valodā, tas visdrīzāk nenotiks.
Jānis Juzefovičs ir Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks, studējis Latvijas Universitātē, ieguvusi maģistra grādu Stokholmas universitātē un doktora grādu Vestminsteres universitātē Londonā. Kā pētnieks strādājis Tartu universitātē un Vidzemes augstskolā, grāmatas "Nacionālā iedomāšanās postkomunistiskajā Latvijā" autors, kurā definēja sabiedrisko televīziju, definējot nāciju. Viņa pētnieciskās intereses ir krievvalodīgā auditorija Latvijā. Pirms akadēmiskās darbības strādājis arī kā žurnālists. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Parīzes Zinātņu institūta politoloģi, profesori Marī Mendrasu [Marie Mendras] par viņas jauno grāmatu “Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija” (La guerre permanente. L’ultime stratégie du Kremlin) – par Krievijas izjukšanas scenārijiem, uzvaras jēdzienu un kara sarunām.
Kāpēc Kremļa vadītājs ir iesaistījis savu valsti briesmīgi nāvējošā karā ar nereāliem mērķiem? Kāpēc Putins uzstājīgi atsakās no termina 'karš' un izmanto vēl aizvien terminu 'speciālā operācija', terminu, ko speciālie dienesti izmantoja boļševiku politiskās policijas izveides laikā 1918. gadā. Kādi iemesli šīm saasinātajām revanšam pret ukraiņiem? Kā izskaidrot šādu riskantu lēmumu, ka Krievija nebija apdraudēta? Ar šādiem jautājumiem sākas šogad iznākusī franču politoloģes un Marī Medrasas grāmata "Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija". Ar pētnieci arī sarunu raidījumā.
Vācijas izlūkošanas pārvalde brīdinājusi, ka līdz 2030. gadam Krievijā teorētiski varētu būt spējīga uzbrukt NATO. Tas tika teikts Bundestāga publiskā sēdē. Kā jūs redzat šo iespējamo notikumu attīstību nākamajos sešos gados?
Marī Medrasa: Tas nav iespējams. Tas nav iespējams! Es nesaprotu, kāpēc mūsu Eiropas valstīs izlūkošanas pārvaldes vai dažkārt valdības vadītāji runā par šiem jaunajiem lielajiem draudiem, par to, ka Krievijas armija uzbruktu NATO. Vienīgajai lielajai politiskajai un militārajai aliansei pasaulē.
NATO apvienoti vairāk nekā puse visas pasaules militāro spēku. Un Krievijas armija nebija pat spējīga ieņemt Kijivu 2022. gada pavasarī. Tagad Krievija sūta savus vīrus nāvē Austrumukrainā tikai tāpēc, lai iegūtu vēl dažus kvadrātkilometrus pilnīgi bez jebkādām spējām izlauzties uz priekšu. Tas ir postīšanas karš. Tas ir krimināls karš ar nolūku iznīcināt ukraiņu tautu un ukraiņu valsti. Un viņi cieš neveiksmi, jo netika gaidījuši tik ievērojamu pretestību no ukraiņu puses. Ne tikai Ukrainas armijas pretestību, bet pretestību, ko nodrošina iedzīvotāju pašaizsardzības komitejas, ko izveidoja pirms 10 gadiem pēc Krimas aneksijas visā Ukrainā.
Kā var gaidīt, ka šī armija, ko nu jau veido arī jauniesaucamie un kriminālnoziedznieki no cietumiem, kā var gaidīt, ka viņi uzbruks NATO milzīgajam militārajam spēkam Eiropā? Tur nav nekādas loģikas.
(..)
Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska uzvaras plāna mērķis ir nostiprināt viņa valsts pozīcijas tādā mērā, lai varētu izbeigt karu ar Krieviju varbūt jau nākamgad. Jūsu skatījumā – cik reālistisks ir šis Zelenska jaunais uzvaras plāns? Jo tajā ietilpst arī Ukrainas iestāšanās NATO.
Marī Medrasa: Volodimiram Zelenskim jau no paša kara sākuma ir nācies mūs spiest rīkoties. Mēs vienmēr iepaliekam. "Mēs" – Rietumu demokrātija, Ukrainas sabiedrotie. Mēs visu laiku tikai skrienam pakaļ šim kara vilcienam, vienmēr kavējamies. Tāpēc Zelenskis grib uzsvērt faktu, ka, ja mēs ļoti, ļoti strauji nepalielināsim savu atbalstu un to, ko viņi, ukraiņi, lūdz jau vairāk nekā divus gadus, saistībā ar aprīkojumu, bruņojumu, tehnoloģiju utt.… Ka varbūt viņi vairs nespēs nosargāt Eiropas drošību. Un, protams, kad viņš nāk ar šo plānu, galvenais priekšnoteikums uzvarai, kas no prezidenta Zelenska viedokļa ir Krievijas spēku atvilkšana… Varbūt pakāpeniska atvilkšana, mēs nezinām, taču tā ir Krievijas spēku atvilkšana.
Viņš zina, ka šī Krievijas spēku atvilkšana nenotiks, kamēr Kremlis un Krievijas militārie virspavēlnieki nesapratīs, ka NATO pilnībā militāri atbalsta Ukrainu un sniedz tai maksimālo drošības garantiju, proti, NATO biedra statusu. To viņš mums cenšas paskaidrot, labi zinot, ka tas nenotiks nākamajās pāris nedēļās.
Bet nākamajos pāris gados?
Marī Medrasa: Nu, ir vairāki faktori… Pēc dažām nedēļām mēs zināsim vairāk par ASV prezidenta un Kongresa vēlēšanām. Šis ir ļoti grūts laiks Ukrainai, taču es gribētu uzsvērt kādu faktoru, par ko mēs nerunājam pietiekami daudz: šis ir ļoti, ļoti grūts laiks arī Krievijas armijai. Krievijas armijā ir daudz plaisu, plaisas ir kaimiņu reģionā, kas tagad tiek bieži apšaudīts vai daļēji okupēts kā Kurskas apgabals. Un… Paraudzīsimies uz to šādi. Krievijas armijai neiet labi, ņemot vērā milzīgo cilvēku skaitu, ko viņi sūta uz fronti. Viņiem ir daudz vairāk kritušo kaujas laukā nekā ukraiņiem. Un viņiem arī ir lielas problēmas ar apgādi. Viņiem tagad jāiepērk detaļas no Ziemeļkorejas, par ko maksā Ķīna… Krievijas armija spēj turpināt vienīgi novājināšanas karu. Turpināt bombardēt, nodarīt postījumus. Taču viņi nespēj iekarot Ukrainu un to pārvaldīt.
Vai jūs redzat, kā Kijiva varētu uzvarēt šai karā un ko tieši nozīmētu uzvara?
Marī Medrasa: Jā. Esmu pārtraukusi lietot terminus "miers", "uzvara", "uzvarēt".
Kāpēc?
Marī Medrasa: Pagājušajā pavasarī es teicu saviem ukraiņu kolēģiem, ka, manuprāt, nav prātīgi saukt Kijivas rīkotās konferences par miera konferencēm. Tās ir kara konferences. Tāpat kā mums, sabiedrotajiem, bija kara konferences Otrā pasaules kara laikā - 1943., 1944. un 1945. gadā. Mēs esam kara sarunās savā, sabiedroto, starpā. Mēs neapspriežamies ar Putinu. Neviens nevar runāt ar Putinu, pat ne viņa padomdevēji. Tas cilvēks ir pilnīgi noslēdzies savā paranojā un bailēs. Un ikreiz, kad viņš saka: "Esmu gatavs! Esmu gatavs mieram, tikai viss paliks man. Es paturēšu reģionus, ko esmu iekarojis 2022. gada septembrī…" Un tie ir meli. "…un pievienojis Krievijas Federācijai." Tie tātad ir četri daļēji okupētie reģioni plus Krima un Sevastopole, kas jau iepriekš bija iekļauta Krievijas Federācijā.
Mēs esam kara situācijā. Tas ir briesmīgs karš. Mēs sanākam uz kara sarunām. Un ikreiz, kad esam pavirzījušies uz priekšu, Putins ir teicis: "Es nemaz negribu vienoties, es netaisos meklēt vienošanos ar ukraiņiem, kuriem NATO un ASV maksā, lai viņi karotu pret mums."
Mēs dzīvojam šajā nenormālajā pasaulē, kurā valda Krievijas dezinformācija, centieni iedragāt valsts varu, meli. Droši vien Latvijā mazāk nekā Francijā. Taču šī Krievijas propaganda ir iefiltrējusies mūsu politiskajā telpā, mūsu medijos…
Profesore Marī Mendrasa ir politoloģe, kas nodarbojas ar Krievijas un postpadomju pētniecību, ir Francijas Nacionālā zinātniskā pētniecības centra pētniece un Sciences Po universitātes Starptautisko attiecību skolas Parīzē profesore. Viņa ir žurnāla "Esprit" redkolēģijas locekle un Eiropas Savienības un Krievijas centra Briselē locekle. Marī Mendrasa ir asociētā sadarbības partnere Krievijas un Eirāzijas programmā "Chatham House" Londonā.
Profesore veic pētījumus par Krievijas politisko sistēmu, elites uzvedību un sabiedrību, kā arī Krievijas politiku attiecībā uz Eiropu. No 2008. līdz 2010. gadam viņa bija arī profesore Londonas Ekonomikas un politikas zinātņu skolas Valdības departamentā. Iepriekšējos gados pasniegusi arī Sorbonas universitātē, Parīzes Nantēras universitātē, Lēvenes universitātē, kā arī Maskavas Starptautisko attiecību institūtā.
2010. gadā bija arī Francijas Ārlietu ministrijas Politikas plānošanas štāba direktore. Šobrīd Francijas prezidentam padomus Krievijas jautājumos sniedz viņu studenti un šogad iznākusi viņas grāmata "Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija". -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Parīzes Zinātņu institūta politoloģi, profesori Marī Mendrasu [Marie Mendras] par viņas jauno grāmatu “Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija” (La guerre permanente. L’ultime stratégie du Kremlin) – par Krievijas izjukšanas scenārijiem, uzvaras jēdzienu un kara sarunām.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Aigaru Freimani par Latvijas politikas paaudzēm, valstiskumu un ārējo apdraudējumu.
Pagājušajā nedēļā Vācijas parlamentā izskanēja informācija, ka līdz 2030. gadam Krievija varētu būt spējīga uzbrukt NATO. Tā paziņoja Vācijas drošības dienesta pārstāvji. "Personāla un materiāla ziņā Krievijas bruņotie spēki nākamās desmitgades beigās varētu būt spējīgi uzbrukt NATO," tā teica Vācijas Federālā izlūkošanas dienesta vadītājs Bruno Kāls.
Krievijas tiešā konfrontācija starp Maskavu un NATO kļūst par vienu no iespējām, pieaugošie draudi no Krievijas puses. Kāda ir mūsu iekšpolitiskā uzvedība? Stiprināt aizsardzību, valstiskuma apziņu, nosargāt demokrātiju, pabeigt "Rail Baltica" – pietiekami daudz uzdevumu mazai valstij ilgtermiņā. Raidījumā saruna ar sociologu Aigaru Freimani.
Vai jūs skatāties uz šo situāciju, kurā atrodas gan Vācija, gan NATO dalībvalstis, arī Latvija, kā uz tādu "force majeure" situāciju, kura prasa ārkārtas uzvedību?
Aigars Freimanis: Savā ziņā, jā. Kaut kas ārkārtējs jau notiek nepārtraukti, īpaši tajās valstīs, kuras ģeogrāfiski robežojas ar Krieviju. Es domāju, izdevumi aizsardzībai, kas mums pieaug, pieaug kaimiņiem – pieaug poļiem, igauņiem, lietuviešiem, daudziem citiem. Tas ir viens tāds moments. Tajā pašā laikā nekas jau nav prognozējams. Un tie stāsti par to, ka Krievija varētu pēkšņi un negaidīti uzbrukt, tas, manuprāt, vairāk būtu izmisuma solis no Krievijas puses, jo tur tā situācija nebūt nav tik spīdoša, kā rāda viņu propagandisti.
Un teikt, ka viņi desmitgades beigās, vai desmit gadu laikā varētu sasniegt tādu potenciālu, kas ļautu viņiem uzbrukt NATO dalībvalstīm, es domāju, ka tas stipri liels pārspīlējums. Vienīgais, ko viņi var izdarīt, tajā galējā izmisumā tiešām sākt mētāties ar sarūsējušām atombumbām. Es to mazliet ironiski saku, jo daudzi, arī Krievijas eksperti, kas ir pametuši Krieviju, izsaka aizdomas, ka daļa no tām bumbām var pat nepacelties gaisā. Es domāju raķetes. Tā kā sistēma ir aizlaista, un karš jau ir tas maksimālais stresa tests, ko šobrīd iziet gan Ukraina cauri, gan Rietumi, arī mēs tostarp, gan arī Krievija, protams.
Kas atklāj daudz nepatīkama priekš sevis, es domāju, krietni vien vairāk nekā Ukraina, kas diezgan labi zināja, ka viņu bruņotie spēki ir ļoti dramatiskā situācijā. Īpaši 2014. gada notikumi to ļoti labi parādīja, Krimas, tā teikt, atdošana bez neviena šāviena un flotes savākšana, virsnieku masveida pāriešana, es domāju tie, kas bija Krimā, pāriešana Krievijas pusē vai pazušana no armijas. Daudzas tādas lietas, kas viņus šokēja.
Domāju, ka arī 2022. gada sākums lielā mērā bija šoks, kas, protams, latviešiem mazliet glaimojoši, ka pirmie triecieni, pirmās notriektās lidmašīnas un helikopteri bija ar tiem dāvinātajiem "stingeriem", kas bija piešķirti no Latvijas puses. To man ne viens vien ukrainis, savstarpēji nesaistīts, ir uzsvēris, jo tā viņiem bija labi zināma lieta, bija sastopama medijos. Tā kā mēs varam teikt, ka esam diezgan pozitīvu iespaidu atstājuši uz Ukrainas gatavību mobilizēties, jo tieši pēc tam, kad bija šie pirmie panākumi, Ukrainas sabiedrība sāka strauji mobilizēties, viņi bija spējīgi to izdarīt.
(..)
Jūs bijāt viens no tiem, kas 2008./ 2009. gadā par tā laika ekonomisko krīzi Latvijā teicāt, ka tie ir izteikumi, ko politiķi saka, ka mēs neko nevaram darīt, daudz kas ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ka tie ir tādi truli. Šajā brīdī mēs vairs nevaram tā teikt.
Aigars Freimanis: Karš nav truls.
Ne tajā ziņā, ka karš nav truls, bet ka patiešām daudz kas, kas notiek, ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ne tik daudz no mums pašiem.
Aigars Freimanis: Ir jā, bet ne viss, protams. Katrā gadījumā, kad es dzirdu un klausos par loģistikas ķēžu sairumiem, kas ir traucējis dažādiem gigantiskiem megaprojektiem, kas saistīti ar Latvijas Republikas nodokļu maksātāju naudu jeb budžetu, es domāju, gan "air baltic", gan "Rail Baltica", ģeopolitiskā situācija un vēl tur nezin kādas lietas. Ir lietas, kas ir, jā, bet pievilkt visas klāt pie jebkā – tas gan ir truli, tas ir truli un brīžiem zemiski. Bet to, ka situācija šobrīd ietekmē, šaubu nav.
2008. un 2009. gads – tā bija globāla ekonomiskā krīze, no kuras Latvija, pateicoties ārējai dienaskārtībai, tika ārā diezgan labi. Es domāju ar ārējo dienaskārtību to, ka viena no retajām reizēm, kad mēs, mūsu politiķi, valdība Dombrovska vadībā, tāpēc laikam viņš skaitījās izcili veiksmīgs kā premjers, rīkojās saskaņā ar tiem norādījumiem, kas nāca no Briseles.
Un, starp citu, sabiedrības mobilizācija arī bija ārkārtīgi liela. Nebija cilvēki uz ielas, kas protestēja pret to, ka viņiem tiek samazinātas algas, kaut gan tas skāra ļoti daudzus cilvēkus, kas strādāja gan privātajā sektorā, gan tā sauktajā publiskajā sektorā. Visi kaut kā mobilizējās.
"Populārākā politiskā partija Latvijā ir "Nepiedalos" un tai ir ārkārtīgi grūti tikt klāt. Mazliet pielavīties ar grandiozo sadales tarifu lēcienu, nošķelt gabalu daļēji varēja mēģināt ar veikala cenu sadārdzinājumiem, bet, lai pa īstam modinātu un iekustinātu "Nepiedalos", vajag pārliecinoši stāstu, kādā veidā atcelt tarifus, inflāciju. Diemžēl to nevar neviens. Inertums, kas patlaban ir sabiedrībā, vedina domāt, ka būtiskas pārmaiņas tik ātri nenotiks." Tā 2023. gada novembrī muzicē Aigars Freimanis.
Vai tā ir kaut kāda tendence, par ko tas liecina - par to, ka mainās politisko partiju sistēma? Vai tam ir saistība ar saskarsmi pret valstiskumu?
Aigars Freimanis: Daļēji, jā. Protams, kaut kur dziļākā būtībā tā ir aizvien tāda pasīvāka, kritiskāka attieksme pret valstiskumu. Bet līdz brīdim, kamēr nav skartas tās pamatlietas, tikmēr tā ir vairāk poza. Nu, atcerēsimies tā saukto valodu referendumu, kas pēkšņi uzspridzināja. Tas bija ārkārtīgi mobilizējoši. Kaut gan likās – nu tāda pati inerta sabiedrība, kur viņi tur skries?
Pirms kāda laika lasīju otru Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatu "Antigones likums". Ja tu pieskaries kaut kādām lietām, kas ir ārkārtīgi latviešu sabiedrībā [svarīgas], tieši latviešu sabiedrībā vairumā gadījumu, protams, ne tikai tīri etnisko latviešu sabiedrībā, un tā ir valoda pirmām kārtām, kas ir valstiskuma sastāvdaļa, nenoliedzami, tā ir viena no valstiskuma fundamentālajām sastāvdaļām. Tieši tāpēc visi tie stāsti par to, ka latvieši pāriet uz krievu valodu – pieci latvieši, viens krievs, par ko ironizē daudz un ilgi. Tas ir pašaizsardzības mehānisms. Mēs negribam, lai jūs runājat mūsu valodā, ja jūs viņu nemākat tā, kā mākam to mēs un kā mēs to saprotam tajās niansēs, kā saprotam to mēs. Tad tas parādījās, tas parādījās valodas referendumā, tā mobilizācija bija ļoti liela. Lai gan pēc tam bija daži cilvēki, kas teica, ka tā ir pa mazu bijis, tur vajadzēja būt vismaz 80 vai 90%, kas balso par, bet man šķita, ka cipars jau bija lielāks par jebkuru prognozējamo.
Jūs domājat, ka nav pamata uztraukties, "x" stundā nācija mobilizēsies. Varbūt par vēlu, somi izbūvēja bunkurus visu aukstā kara laiku, nedomājot par konkrētu "x" stundu.
Aigars Freimanis: Somijas piemērs ir ļoti īpatnējs. Viņiem tas somu spīts, kas ir tā ideoloģija, tas ir iekšā joprojām. Viņi joprojām uzskata, ka viņi to karu vinnējuši, daļēji vinnējuši karu ar Padomju Savienību, lai arī zaudējuši lielas teritorijas. Vispār viņu attiecības ar Krieviju ir būtiski atšķirīgas no mūsu attiecībām.
Mēs esam relatīvi maza sabiedrība, kuras noskaņojumu vai vērtības, vai jebkura veida attieksmi ir diezgan viegli izmērīt.
Aigars Freimanis: Jā, ar pareiziem instrumentiem, jā, tas nav pārāk sarežģīti.
Bet, ja mēs parasti sakām, ka mazai valstij ir lielākas iespējas mobilizēties, ja mēs zinām šo te mērījumu, tad kādēļ mēs neizmantojam šīs mazās valsts priekšrocības?
Aigars Freimanis: Kālab? Kāpēc mums tagad jāmobilizējas, par godu kam?
Nu, lai mēs būtu labāki..., labāki par igauņiem...
Aigars Freimanis: Es domāju, ka tur ir kaut kādi nospiedumi, kas ir palikuši sabiedrības apziņā tai vērtību modelī, kas ir mantota starp citu, no tā padomijas laikmeta. Kas ir tas bizantisms, es to saukšu tā. Latvijā viņš bija izteikts, ņemot vērā to, ka mums tā etniskā kompozīcija bija tāda, kāda viņa bija, viņa ir mainījusies, protams, laika gaitā, pēdējos 30 gados. Bet ne fundamentāli. Tā bija cita veida kultūra, kas tika ienesta iekšā, kas nāca iekšā arī mūsu politikā.
Un tagad parādās tie jēdzieni par nenotikušo - nenotikusī lustrācija, tad mēs zinām, ka daudz kas tiek pārcelts gan tiesu sistēmā, gan politiskajā sistēmā, daudz kur citur. Tie kultūras elementi, kas ir, nu, kas saucas - korupcija, ietekmes izmantošana un tā tālāk. Es teiktu, ka šobrīd tā ir daudz vairāk, nekā tas bija tai pirmajai postpadomju paaudzei vai padomju paaudzei, kura ienāca politikā, kas palika par tādu pirmo postpadomju paaudzi. Viņai bija iekšēja pašregulācija. Jā, viņiem bija bailes, un atnāca tagad jaunā paaudze, kas vairs nebaidās. Paspēra soli tālāk, mēs arī tā varam. Ko jūs tur no kaut kā baidījāties, mēs vairs nebaidāmies.
Aigars Freimanis ir sociologs un socioloģisko pētījumu firmas "Latvijas fakti" dibinātājs. Savulaik bijis pasniedzējs Latvijas Universitātes Socioloģijas katedrā, papildinājis zināšanas ASV, Norvēģijā un Somijā. Līdzās pasniedzēja darbam iesaistījies arī zinātniskajā darbā empīriskās socioloģijas jomā - 90. gadu sākumā kļuvis par tirgus un sociālo pētījumu centra "Latvijas fakti" vadītāju. Strādājot "Latvijas faktos" vadījis vairākus zinātniskus projektus un pētījumus, kas veikti pēc Eiropas Savienības, Rietumu universitāšu un lielo starptautisko kompāniju pasūtījuma. Savulaik bijis arī Latvijas Republikas Ministru prezidenta Māra Kučinska padomnieks. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofi Maiju Kūli par valsts aizsardzību un ideoloģisko vakuumu, patiesības inflāciju, valsts ideju un vērtībām, kā arī to saistību ar gatavību aizstāvēt savu valsti.
Kā palīdzēt stiprināt valsts visaptverošo aizsardzības sistēmu un vai tam ir kāds sakars ar filozofiski ētiska skatupunkta izvēli? Kā mums ir jāreaģē uz esošām krīzēm vai kariem un tām krīzēm, kas vēl sekos?
Pirms pāris gadiem jūs kopā ar kolēģiem institūtā veicāt pētījumu par Latvijas vērtībām, valsts ideju un ideoloģiju. Pats vārds ideoloģija mums ir ar tādu zināmā mērā negatīvu konotāciju.
Maija Kūle: Tas jau mums no padomju laikiem, kad ideoloģija bija marksisms, un marksisms mums jau bija noriebies ar visu neticamo komunismu. Bet filozofijā jau īstenībā tā nav. Ideoloģija – ideju mācība, un ļoti daudzās filozofiskajās tēmās, kursos, programmās ārzemju universitātēs šis vārdiņš mierīgi funkcionē. Bet es saprotu, ka mums jau jārēķinās ar to visu krieviskuma padomju nastu, ideoloģijā – skaidrs, mums atkal bāzīs ausīs makaronus. Tāpēc vairāk ir tāda neformāla vienošanās teikt, ideju mācība vai vērtību mācība. Tajā brīdī es saku: paga, paga, mīļie, mēs esam Eiropas Savienībā, un kopš Eiropas Savienības konstitūcijas meklēšanas, jā, ar izgāšanas laikiem, atcerieties, Nīderlande izgāza un Francija izgāza! Tomēr otrajā punktā bija vērtības: kamēr esam Eiropā, tikmēr tiesiskums un cilvēktiesības, un demokrātija ir šīs pamatvērtības.
Jūs šo pētījumu par vērtībām un valsts ideoloģiju veicāt īsi pēc tam, kad sākās karš Ukrainā. Ja mēs domājam par vērtībām un ideoloģijas aspektiem vēsturiskā laika griezumā, tad pēc būtības Latvijas valstij kā demokrātiskai valstij pieredze atrasties karā, jo mēs esam bijuši karā kā okupēta valsts un karā iestājāmies ar Ulmaņa autoritāro režīmu, tā kā mēs varam teikt, ka šī ir kaut kādā ziņā unikāla situācija, kad mēs esam hibrīdkarā, kuru mēs uzskatām jau diezgan leģitīmi mūsdienās par karu, kā demokrātiska valsts. Un te zināma problēma iestājās.
Maija Kūle: Tur jums taisnība. Tā iekšējā sajūta filozofu aprindās, cik nu mēs te Latvijā esam, ja pieskaitām savus studentus, diezgan daudz, daži simti tomēr. Filozofu aprindās ir sajūta, ka valstī ideju ziņā, es tagad nepateikšu to vārdu ideoloģija, ideju ziņā ir tāda kā mazliet ķīseliska, fluīda, Zigmunda Baumana ieviesto vārdu lietojot, fluīda demokrātija, fluīda sabiedrība. Ziniet, ar ko? Svarīgi ir tas, kādi tematiskie loki, kādi tēmturi, kā mēdz teikt, tiek likti priekšplānā. Un, ja Eiropas Savienība, dzīvojot pat līdz karam un arī kara laikā, priekšplānā par tēmturi ir uzlikusi dažādību, kas skan cēli. Kurš pret? Mīlēsim citādo, izpratīsim to, tolerance, iekļaušanās - cēli vārdi, ētiski vārdi tie visi ir. Tad tomēr dažādība ir tā ķīseļa jaucējs. Dažādība nerada kopību. Bet Latvijai – nu, runāsim par Latviju, kaut gan Baltijas valstis ir stipri līdzīgas.
Kad mēs ar draugiem filozofiem runājam Igaunijā vai runājam Lietuvā, divas trešdaļas tēmu ir tās pašas, kas šeit. Valstī nav stingrāka idejiska mugurkaula, izņemot nemitīgo stāstu – ir brīvais tirgus. Tagad mēs viņu apvaldām, nu jau vairs tas nav modē, nu jau valstī vairāk, it īpaši kara tuvumā, valstij vairāk vajag regulēt tirgu. Jauni akcenti. Pat Žižeka grāmata, kas tikko ir iznākusi un intelektuāļu aprindās ir jau populāra, arī saka: Kas tad tas – anarhisms –, mīļie, sāk rasties: kur normas, kur regulācija? Ka valstī īsti nav tādas idejas, kuru apvītu emocionāli simboliskie tēli, pie kura varētu turēties.
(..) Mana sajūta, man nav procentu un diez vai tādus var dabūt, tāpēc ka cilvēki nestāstīs nemaz patiesību. Vairs nav tas laikmets. Ja mums būs uzbrukums, traks uzbrukums vai tāds atsitams, bet 30% dosies kaujā pretī no sabiedrības, nu mēs neskaitām galīgas vecenītes un mazus bērnus, bet no tādiem, kas kust. Starp tiem būs Zemessardze, onkuļi 60 - 70, un viņi ar lielu pārliecību, varbūt vēl bišķiņ jaunāki; starp tiem būs jaunsargi, jaunieši, kurus aizrauj, viņi ir redzējuši datorspēlēs, kuriem tas arī viss ir ar pilnu krūti. Jā, un tad būs regulārā armija, kura mums laikam baigi maza, bet kāda ir, tāda ir. Tie ies.
Nākošie 30% būs tie, kas mēģinās izvairīties un šobrīd es esmu nodevusi ārzemēm arī vienu tādu rakstu par... Domāju, ka Eiropas Savienībā ļoti jūt tendenci, kura nav tā īsti līdz galam arī socioloģiski apspriesta, bet tā bija īpatnēji svarīga kovida laikā, viņu varēja sajust, - izvairīšanās ir savas drošības garantija. Tas "hesitancy" angliski: es nepieņemu lēmumu, es stūrī, es izvairos, es nepiedalos. Mēģinās aizlidot, mēģinās aizbraukt, mēģinās aiziet kaut kur savās lauku mājās.
Vēl 30% būs tie, kas būs kolaboracionisti no pirmās vai desmitās dienas. Un tāda būs mūsu tautas, kopējās tautas, nešķirojot etniski, reakcija.
Paliek 10%. Par 10% es nezinu, viņi šaubīsies, bet mana sajūta liek domāt tādā uztraukšanās režīmā par to visu.
Bet, ja tiek veidots, ja mēs nonākam pie šīs pašaizsardzības idejas, kura būtu virzīta, lai šos 30 procentus, kuri aizbrauks vai izvairīsies... Tā acīmredzot ir tā mērķauditorija, kuras rīcības un uzvedības dēļ mēs varam nopietni runāt par valsts pastāvēšanu tālāk.
Maija Kūle: Valsts pastāvēšana ir tad, kad tā valsts ir vajadzīga.
Ja cilvēks brauc prom vai izvairās, tad viņam nav vajadzīga.
Maija Kūle: Jā, viņš ideālā veidā, kad valsts ir brīva un dod man kaut kādus labumus, tad jau var gribēt to valsti. Un šajā ziņā man pat ir žēl, ka tā apcūkoja to Egila Levita izdomāto jēdzienu valstsgriba. Viņam negāja.
Tā vairāk bija valodniecības problemātika.
Maija Kūle: Es nezinu. Nē, bet ideja jau ir pareiza, un tagad, kad tas vārds ir galīgi apšmurgājies, un Egils jau tur nav vainīgs pie tā nemaz, tā ir tā tēma visādos līmeņos – vai tu ej aizsargāt valsti, vai tev viņu vajag vispār?
Cilvēki atbild: ja valsts tik riebīgi pret mani izturas, jo lielajā emigrācijas pētījumā, kas bija mūsu institūtā, kas aptver 14000 respondentus no, neatceros, 50 valstīm, ļoti lielu aizbraukušo daļu, un viens no galvenajiem punktiem atbildēs ir – šī valsts gan administratīvi, gan birokrātiski, gan arī politiski, bet ne tik daudz, izturas slikti pret cilvēku.
Pirmais iespaids, varbūt pēc lielās algas aizdzinās un tā. Nē, aizdzinās arī pēc grūta darba, pēc sliktiem apstākļiem arī ārzemēs. Jā, bet to viņi saka – viņi saka tik daudz, ka tas arī ir tāds bīstams faktors.
Maija Kūle ir latviešu filozofe, Latvijas Universitātes profesore un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle. 1992. gadā kļuvusi par filozofijas doktori, 1993. gadā - par filozofijas habilitēto doktori un kopš 1980. gada pasniedz filozofiju Latvijas Universitātē. 1997. gadā kļuvu par profesori un sāk lasīt vairākus akadēmiskos kursus - 19. un 20. gadsimta Eiropas filozofijas vēsturi, Humanitāro zinātņu problēmas, Komunikācijas filozofija, Sabiedrības analīzes filozofiskās problēmas un Izglītības filozofija. Stažējusies un realizējusi vairākus projektus Vīnes universitātes Filozofijas institūtā, Ritu akadēmijā, Monreālas universitātē, Humbolta universitātē Berlīnē.
Latvijā Maija Kūle vadījusi projektu "Mūsdienu dzīves pasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija", kā arī bijusi projekta "Ekonomiskie, sociālie un kultūras aspekti Latvijas integrācija Eiropas Savienībā" atbildīgā izpildītāja, arī programmas "Letonika" vadītāja vietniece un valsts pētījumu programmas "Nacionālā identitāte" vadītāja. No 1991. gada līdz pat šim brīdim Maija Kūle ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts direktore. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jānis Garisonu par uzvaras un pamiera izpratni Ukrainas karā pēc Krievijas iebrukuma un par Rietumvalstu stratēģiju un mērķiem.
"Faktiski mums ir jāizšķiras. Mēs neesam nekādi... Mēs varam izdarīt, mēs varam daudzas lietas izradīt, ja mēs gribam. Un jābeidz šī mazvērtības kompleksa kultivēšana. Manuprāt, tas ir sarežģītākais, kā radīt stāstu, kā radīt kopējo stāstu mums valstī par to, kādēļ esam gatavi šeit dzīvot kopīgi un kādēļ esam gatavo karot, ja vajag. Tas, man liekas, ir vēl izdarāms," intervijā vērtē Jānis Garisons.
Karš Ukrainā turpinās jau divarpus gadus. Gada sākumā šis rudens tika iezīmēts kā iespējamais pavērsiena punkts kara iznākumā. Kas Ukrainai ir miers, kas ir pamiers un kad tāds ir iespējams? Kā karš Tuvajos Austrumos vai ASV prezidenta vēlēšanu iznākums ietekmēs tālākos notikumus? Par to saruna ar bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru, aizsardzības ekspertu un Ziemeļvalstu noturības organizācijas pārstāvi Jāni Garisonu.
Jūs savulaik esat beidzis ASV armijas kara koledžu. Studējāt stratēģiskās studijas. Tas bija apmēram laiks, kad bija notikusi jau Krimas okupācija. Stratēģiskā studijas, varētu teikt, ir par mieru un par konfliktiem. Ko, izmantojot šo klasisko zināšanu bāzi, kura ir par šiem jautājumiem, mēs tagad, pēc pēdējiem divarpus gadiem vai pēc 10 gadiem, varam pateikt par tālāko kara gaitu? Es skatos, ka militārie eksperti vai teorētiķi šobrīd strīdas, kas vispār ir miera izpratne šajā konfliktā.
Jānis Garisons: Viens, ko man Amerikas kara skolā visvairāk mācīja, tā bija stratēģijas – stratēģijas formulēšana un kādā veidā noteikt pareizo veidu pašai operācijai vai kara gaitai. Skatoties no šiem stratēģijas analīzes jautājumiem, varbūt lielākā problēma ir tāda, ka ir ļoti grūti saprast, kas ir tie reālie mērķi visām pusēm. Jo karš faktiski ir tāda ļoti liela stratēģija, kura, kā Klauzevics [Karls] teica, tā ir faktiski politisko mērķu sasniegšana citiem līdzekļiem jeb militāriem līdzekļiem. Un šeit nu mēs redzam, no Krievijas puses…
Mērķis ir skaidrs – pilnībā iznīcināt Ukrainas neatkarību.
Jānis Garisons: Te ir ļoti skaidrs. No Ukrainas puses, protams, politiski tiek deklarēts, ka joprojām atgūt 1991. gada robežas, bet nu man liekas, ka visiem vairāk vai mazāk skaidrs, ka tas nav īsti sasniedzamas šajā brīdī, izņemot, protams, situāciju, ja Krievijā kaut kas notiek iekšpolitiski tāds ļoti kardināls.
Bet man liekas, ka tas sliktākais šajā visā ir tas, ka es īsti neredzu šo stratēģiju pret Ukrainu vai kā atrisināt ne Amerikas Savienoto Valstu politikā, ne arī, būsim atklāti, ne arī NATO politikā. Virsmērķis – lai Ukraina uzvar.
Tas bija arī viens no maniem jautājumiem, vai Rietumiem ir tāda stratēģija attiecībā uz Ukrainu, vai arī viņa netiek pausta?
Jānis Garisons: Varu, protams, vairāk kā analītiķis izteikties. Man liekas, ka mēs redzam tomēr, ka nav šādas stratēģijas. Jo kur ir problēma? Problēma ir tā, ka ir skaidrs, ko galvenokārt Amerika un lielās Rietumvalstis negrib – ka Krievija sabrūk, jo tās ir bailes, kas notiks ar kodolieročiem.
Atceramies, kad Padomju Savienība bruka. Krievijas propagandā tagad izmanto to, ka Rietumi sagrāva Padomju Savienību. Patiesībā Rietumi to vismazāk gribēja. Amerikas Savienoto Valstu prezidents braukājis uz Ukrainu, visi mēģināja pārliecināt: jūs turpiniet, turpiniet! Tas ir viens. Otrs, protams, viņi baidās no kaut kādiem asiem notikumiem, kas varētu izraisīt kodolieroču lietošanu no Krievijas puses. Un šīs divas lietas īsti neiet kopā ar to it kā proklamēto mērķi – Ukrainas uzvara. Jo Ukrainas uzvara, protams, vienā brīdī var radīt šos procesus gan Krievijā, teiksim, iekšpolitiskos, kur skaidrs, ka Putins ir licis ļoti lielu kārti vispār uz šo te Krimu, uz šo te ārējo intervenci jeb Krievijas varenumu. Un, protams, it kā no ārienes tas viss izskatās ļoti stabils un tamlīdzīgi, es domāju Krieviju. Bet tur var kā parasti vēsturē, tur var viens smilšu graudiņš pavilkt lielus procesus.
Bet arī jāsaprot, ka mēs no ārpuses nevaram ietekmēt šos procesus. Runājot par kodolieročiem, manuprāt, šie draudi visu laiku ir lietoti no Krievijas puses. Tā bijusi tāda kodolšantāža, apzināta, jo arī tās sākotnējās stratēģijas mēs redzam publiski, ka arī pret mums Krievijas faktiski plāns, ja Krievija būtu mēģinājusi kaut ko darīt šeit militāri, tad tas būtu straujš iebrukums, kaut kādas teritorijas sagrābšana un tad draudēšana ar kodolieročiem, jo Krievijas pieņēmums bija, ka visi Rietumos baidīsies.
(..) Vēsturiski, ja mēs skatāmies, tad, piemēram, aukstā kara laikā NATO izmantoja to savukārt kā atturēšanu, paziņojot, ka viņi var lietot arī pirmie [kodolieročus]. Un šis ir viens no, kas vēsturē ticis lietots kā tāds atturēšanas elements – vai tu lietosi pirmais kodolieročus vai nē?
Bet šeit, šajā situācijā autoratīvā režīmā, kur Putinam pieder visa vara, pieņemt, ka viņš vadīsies pēc kaut kāda dokumenta, ja viņam būs vajadzība, un viņš tādēļ nelietos kodolieročus, tādēļ, ka tas nav ierakstīts doktrīnā, tas ir mazliet smieklīgi. Šis vairāk, es teiktu, šajā brīdī ir tāds iebiedēšanas solis pret Amerikas Savienotajām Valstīm, pret Rietumeiropu, vairāk kā mēģinājums panākt to... Vairāk iespēlēšana Amerikas priekšvēlēšanu cīņā, jo tur ļoti skaidri parādās, ka Tramps vaino demokrātus, ka tie izraisīs kodolkaru, un šis bija tāds arī apzināti iespēlēts pirms Zelenska vizītes Vašingtonā, lai attiecīgi ietekmētu šos lēmumus par tālās darbības ieroču atļauju piešķiršanu.
Kaut kādā ziņā jau ietekmēja.
Jānis Garisons: Jā, protams.
Tad sanāk, ka mēs tomēr spēlējam vēl aizvien pēc Putina diktētas dienas kārtības kaut kādā ziņā. Rietumi, baidoties eskalēt šo situāciju...
Jānis Garisons: Es domāju, tā ir bijusi visu laiku problēma no paša sākuma kopumā, ka mums kā Rietumiem nav bijusi nedz tāda normāla stratēģija... Lai jūs varētu proaktīvi rīkoties, jābūt stratēģijai. Tā stratēģija nav bijusi pret Krieviju īsti visus 20 gadus, jo būsim atklāti, mēs esam tie, kas uzaudzinājuši Putinu. Tas režīms ir mūsu audzēts mūsu dārziņā, mēs paši viņu esam radījuši, tādēļ, ka mēs īsti, mēs kā Rietumi, šeit domāju, bet mēs arī kā Latvijā esam piespēlējuši šim te stāstam par to moderno Krieviju un tamlīdzīgi savulaik. Un tagad mums arī, ja jums nav stratēģija īsti, ko jūs gribat sasniegt, tad jūs nevarat rīkoties proaktīvi. -
Raidījumu Brīvības bulvāris saruna ar filosofu Ventu Sīli par Rietumeiropas vērtībām un to bojāeju, par Slavoja Žižeka idejām grāmatā “Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs”, kā arī par mūsu spēju rīkoties.
Nesen latviski iznācis slavenā filozofa Slavoja Žižeka darbs "Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs?". Filosofs Vents Sīlis par šo grāmatu saka, ka tā atpazīst ne tikai mūsu - Rietumu - estētiskās degradācijas pazīmes, bet arī cenšas formulēt kaut ko jaunu, kas palīdzētu tikt galā ar šībrīža bezjēdzīgajiem kultūrkariem, panākot reālas izmaiņas.
Slavoja Žižeka grāmata latviešu valodā. Vienmēr, kad iznāk kādi tādi darbi latviešu valodā, ir jautājums, kāpēc mūsu valodas vai kultūras vidē ir svarīgs šāds tulkojums?
Vents Sīlis: Kāpēc mēs runājam par Žižeku? Pirmkārt, viņš ir austrumeiropietis, kaut kādā nozīmē reprezentē arī mūs. Viņš ir Austrumeiropas intelektuālā zvaigzne, kas operē Eiropas, varbūt arī pasaules līmenī. Nu nezinu, cik viņu zina Āzijā, bet Eiropas līmenī šajā anglosakšu diskursā viņš, protams, ka piedalās. Mūsu iesaiste šajā diskusijā par centrālajiem jautājumiem, par to vispār, kas notiek pašlaik, kādā laikmetā mēs dzīvojam un kur tas viss virzās, šis ir mūsu ieejas portāls tajā diskusijā, un tāpēc vien jau vērtīgs, pat ja jūs nepiekrītat pilnīgi nekam, ko viņš saka.
Bet kāpēc mēs kaut ko izdodam un kaut ko neizdodam latviešu valodā?
Vents Sīlis: Dievišķā nejaušība. Es šodien kā vienu no konceptuālajiem pamatiem sagatavoju uzstādījumu par tā saukto jauno neparedzamību. Kāpēc viņa jauna? Tāpēc, ja iepriekš neparedzamība bija kaut kas tāds, ko mēs varējām teikt: labi, ir lietas, ko mēs zinām, ir lietas, ko mēs zinām, ka nezinām, un tad kaut kādas lietas, ko mēs nezinām, ka mēs viņas nezinām. Tur tā proporcija bija tāda, kamēr tās pirmās divas ir - zinu kaut ko, tad es zinu, kas man būtu jāzina, bet netieku klāt. Piemēram, kaut kāda slepena informācija, un tāpēc nevar domāt. Bet tad es vēl nezinu tādas lietas, kuras es pat iedomāties nevaru, ka man varbūt vajadzētu zināt. Es teiktu, ka mūsdienās šo nezināmo lielumu apjoms ir maksimāli palielinājies, līdz ar to arī prognostiskās funkcijas faktiski sevi ir izsmēlušas. Es pārstāju par to interesēties pirms kāda gada.
Par to, kas būs?
Vents Sīlis: ... kad es sapratu, ka visas manas fantāzijas par to, kā varētu attīstīties situācija Ukrainā, ir saistītas ar manu visdziļāko kļūdu paradigmas izvēlē. Es joprojām atrodos induktīvā pozīcijā, proti, es mēģināju no pagātnes notikumiem izsecināt nākotnes trajektoriju. Žižeks uzliek diagnozi un pasaka...
Jā, viņš raksta, ka mēs darbojamies šobrīd un tas, kas šobrīd, nosaka nākotnē gaidāmo un mūsu reakcija uz to, kas būs.
Vents Sīlis: Bet viņš ar to arī pasaka, ka mēs absolūti nesaprotam, kāpēc šobrīd notiek noteikošais.
Viņa grāmata jau ir tāds mēģinājums pateikt, ka, mīļie draugi, mēs atrodamies situācijā, kur mēs principā visu laiku melojam vairākos virzienos. Pirmkārt, mēs melojam sev, jo izliekamies kompetentāki, nekā esam, izliekamies racionālāki, nekā esam. Patiesībā mēs esam diezgan liekulīga morāli izgāzušos indivīdu varza, kas sevi dēvē par Eiropas kultūras mantiniekiem. To viņš tur tā diezgan tieši ar koku starp acīm iedod.
Viņš saka: mēs melojam arī saviem politiskajiem konkurentiem un oponentiem, jo mēs esam nonākuši situācijā, kur nevar ticēt vairs nevienam mūsu vārdam. Un, treškārt, mums ir pazuduši kaut kādi jēdzīgi kritēriji, kā noskaidrot, teiksim, verificēt lietas.
Mēs dzīvojam tā sauktajā puspatiesības laikmetā, kur faktu vērtība ir samazinājusies un ir krietni relativizēta, proti, fakti tagad tiek uztverti kā viedokļi. To jau Tramps pieteica ar to, ka es jums pastāstīšu alternatīvos faktus.
Ir vieni fakti... Kādreiz bija tāda saistība starp faktiem un evidenci, kaut kādu empīrisku pārbaudāmību, nu tagad tādas nav, tagad jebkurš fakts ir tikai viedoklis.
Tādi cilvēka uztveres paradoksi. Viņš saka, ja izceļas kāda nelaime, mēs samērā skaidri varam pateikt, kāpēc tā notika. Respektīvi, tas, kas notika pagātnē, par to mēs varam diezgan skaidri tagadnē pateikt, kāpēc mēs nonācām tādā nelaimes situācijā. Bet attiecībā uz nākotni, ko tu neprognozē un ko arī Žižeks saka, ka mēs nevaram pateikt to, kas notiks tālāk. Tāds zināms uztveres paradokss.
Vents Sīlis: Bet mēs jau esam šīs te "hindsight" gudrības meistari. Katram Latvijas iedzīvotājam, ja paprasīs viņam tagad, ko vajadzēja darīt Covid laikā, viņš izstāstīs, viņam būs piecu punktu programma, viņš perfekti mācēs pateikt - vajadzēja tā, vajadzēja šitā, tur to tā vajadzēja. Ar atpakaļejošu skatu mēs visi esam ģeniāli.
Bet, no otras puses - un tas arī ir tas, kas mūs padara par idiotiem - mums iedveš tādu viltus gudrības sajūtu, ka, ja es izprotu pagātnes norises, tātad no šejienes tiek izdarīta loģiskā pāreja - es varu kaut ko pateikt par nākotni. Un Žizeks šo ķēdi sarauj un saka: nekā nebija. Tas, ka es varu kaut ko pateikt par pagātni, nozīmē tikai to, ka man piemīt zināma spēja analizēt pagātnes notikumus un, teiksim, atzīt zināmas kļūdas. Bet nākotne jau tiek prognozēta tieši tāpēc, lai mēģinātu izvairīties no šīm kļūdām, lai trāpītu tajā vēstures vilcienā, kas tad mūs aizvedīs uz kaut kādu labāku sabiedrību.
Un te Žižeks, manuprāt, diezgan precīzs, kad viņš saka, ka šī te neparedzamība lielā mērā ir saistīta ar paradigmas trūkumu. Un paradigmas trūkums balstās uz mūsu ētiskās degradācijas sekām. Mēs esam nodevuši savas vērtības, viņš kaut kādā ziņā pasludina Eiropas nāvi.
Viņš saka, ka tā ir apokalipse, ir jau piecas minūtes pāri pusnaktij. Respektīvi, ka mēs jau esam beigušies.
Vents Sīlis: Un es viņam piekrītu, ka mēs esam beigušies. Tā pasaule, kas bija pirms C19 epidēmijas, ir pagājusi. Mēs esam jaunā laikmetā un šo laikmetu primāri manā uztverē raksturo tas, ka tā fluiditāte, par ko postmodernisti kādreiz jūsmoja, ak, tur viss plūstošs, visu var pārdefinēt, re, kāds ķermenis plastisks... Mēs tagad esam tajā nenoteiktībā, kur būtībā mums jāmēģina atrast jēga apstākļos, kur viss liekas bezjēdzīgs.
Paskaidrošu, ka es to domāju.
Mēs esam zaudējuši saikni starp to, ka mūsos izraisa patiesu līdzjūtību un patiesu reakciju citu cilvēku ciešanas. Tas ir, mēs esam normalizējuši tā saukto kara stāvokli. Žižeks par to daudz raksta, viņš raksta par normalitāti, kur mēs jautājam, kā tā var būt, ka Krievija vienlaikus karo ar Ukrainu un mēs vienlaikus ar viņu tirgojamies, kaut kādu gāzi pērkam, naftu pērkam? Kā tās ir iespējams? Jā, kaut kādas sankcijas ir, bet cilvēki no Krievijas var braukt atpūsties uz Eiropu. Kādas problēmas? Nevienu tas nesatrauc.
Man arī rodas jautājums - kā mēs tā varam?
Kā mums pašiem nestrēgst uz sevi spogulī skatīties, ka mēs vienkārši pieļaujam absolūti... Tad viņš pats arī atbild uz šo jautājumu, viņš saka, tas tāpēc, ka mēs esam devuši priekšroku idejai par cilvēktiesībām bez stingrām saistībām. Mēs iestājamies par tiesībām, bet mēs neesam gatavi darīt, ne pirkstu kustināt, lai viņas kaut kādā veidā iedzīvinātu. Tas ir visas tās mūsu protesta aktivitātes, viņš drausmīgi par to ņirgājas citās lekcijās, viņš saka, ka tas ir tikpat liekulīgi, kā sēdēt un skatīties futbolu vai hokeju mājās uz dīvāna, un tur šausmīgi just līdzi, žestikulējot un bļaujot. Mums ir tāda sajūta, ka tas, ka mēs uz dīvāna bļausim, tas tur, kaut kur, pāri okeānam to maču kaut kā ietekmēs. Mums pašiem liekas, ka mēs baigi piedalāmies, kopības sajūta. Tas ir veids, kā mēs melojam sev, mēs vērtības aizstāvam līdzīgā veidā, ar ekrāna starpniecību.
Vents Sīlis ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, filosofs, sociologs un publicists, Latvijas Centrālās medicīnas ētikas komisijas vadītājs un krājumu "Filosofiskā antropoloģija" autors un redaktors; vada seminārus un diskusijas par tādām tēmām kā mūsdienu garīgums, iniciācija, attiecības un seksualitāte, apzinātais un neapzinātais, dzimumu lomas un personības arhetipi. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar feminisma pētnieci un filozofi Janu Kukaini par stereotipiem, laikmeta skatiena maiņu un mākslas drosmi.
"Kādi ir šie cilvēki, kas veido Latvijas feministisko kultūru? Manuprāt, ir aplami sākt analizēt viņu personīgās īpašības, jo tā ir argumentācijas kļūda. Mēs nekad neteiksim: man nepatīk filozofi, jo filozofi ir dusmīgi cilvēki. Skaidrs, ka filozofi ir ļoti dažādi cilvēki," saunā analizē Jana Kukaine.
"Ko nozīmē dusmīga izpausme tekstā? Vai tad, ja tas būtu kāds ģeniāls vīrietis mākslinieks, vai mēs to pašu izpausmi aprakstītu ar dusmu zīmi, kā arī negatīvi?" turpina Jana Kukaine.
"Saproti, ir aizspriedumi pret dusmīgām sievietēm vispār, jo mums ir iemācīts, ka sievietēm jābūt laipnām un jaukām, un sieviešu klātbūtnē pārējiem ir normāli justies jauki, pieņemtiem, atbalstītiem. Un tikko sievietes sāk dusmoties, liekas, ak šausmas."
Septembra sākumā iznāca filozofes un feminisma teoriju pētnieces Janas Kukaines grāmata "Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā". Tas ir pētījums feministiskajā estētikā. Grāmata atbild uz jautājumu, kā domāt par feministisko mākslu postsociālisma laikmetā Latvijas kontekstā. Saruna ar Janu Kukaini par to, kas ir tās 21. gadsimta idejas, kā tās atkārtojas vai arī sasaucas. Kas tad ir tas konteksts?
Grāmatas nosaukumā ir likts vārds postsociālisms. Vai tas laikmets, kurā mēs dzīvojam, tas arī ir tas postsociālisms? Kā jūs redzat to kontekstu, kurā mēs varam pārbaudīt, kā strādā viena vai cita ideja?
Jana Kukaine: Šis patiesībā ir ļoti teorētiski noslogots jautājums. Protams, pastāv dažādas versijas arī pētnieku vidū par to, ko mēs saprotam ar jēdzienu postsociālisms. Ir tādi, kas uzskata, ka šis jēdziens vispār nav derīgs, ja tas mākslīgi norobežo vienu pasaules reģionu no citiem, un arī kaut kā varbūt tā temporalitāte nav gluži tā, kuru mēs gribētu uzsvērt šodien. Tad atkal ir citi, kas saka - nē, taisni otrādi, ka ar postsociālismu mums jāsaprot nevis noteikts kāds ģeogrāfisks reģions, šī laika dimensija ir raksturīga šim reģionam, bet drīzāk ka tas ir pasaules stāvoklis pēc Padomju Savienības sabrukšanas un šīs jaunās attiecības, kas veidojušās pēc tam.
Šajā interpretācijā tas ir ārkārtīgi plašs jēdziens, un te man bija arī tāda pieredze, ka rakstot par šo postsociālismu un es saņēmu komentārus: kāpēc tad es neaplūkoju, kā šis postsociālisms atbalsojas, teiksim, mūsdienu Francijas labējo un kreiso politiķu diskusijās? Bet es arī saprotu, ka tas nav tas mērogs, kādā es gribētu uz šo postsociālismu skatīties. Skaidrs, ka viens no riskiem ir tas, ka Austrumeiropa, lai cik mums ļoti negribētos varbūt sevi arī varbūt asociēt ar šo apzīmējumu, bet ja mēs tiešām to ņemam tikai kā tādu ģeogrāfisko lokāciju, ka viņa mēdz pazust starptautiskajās debatēs, kur parasti dominē piemēram, šie ziemeļu - dienvidu dinamika. Skaidrs, ka Austrumeiropa nav ne ziemeļi, ne dienvidi. Ja mēs runājam par austrumiem - rietumiem, arī tur tā kā izšķīst šī specifika.
Man arī liekas, un šai grāmatā es arī to esmu uzsvērusi, ka mums kaut kā jānotur tas fokuss uz šo reģionu, un tas izaicinājums ir nepadarīt šo reģionu tādu kā izolētu un tomēr parādīt arī saiknes ar cita veida procesiem un norisēm pasaulē, bet reizē arī uzsvērt, ka tas nav tikai kā tāds pielikums tiem procesiem un norisēm, bet būtībā veicināt kaut kādu pašpietiekamību.
Jana Kukaine ir mākslas zinātņu doktore, filozofe, mākslas kuratore un feminisma teoriju pētniece, daudz zinātnisku publikāciju, kā arī grāmatas "Daiļās mātes: sieviete, ķermenis, subjektivitāte" autore, studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, ieguvusi maģistra grādu Māstrihtas universitātē, kā arī doktora grādu mākslas vēsturē un teorijā Latvijas Mākslas akadēmijā. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Viedu Skultāni par kara traumatismu, postpadomju sabiedrību un tās īpatnībām, latviešiem un krieviem, un pagātnes izpratni.
"Pagātne turpina dzīvot, kamēr mēs paši dzīvojam. It īpaši karš atstāj iespaidu ne tikai uz tiem, kas to pārdzīvo, bet arī uz nākamajām paaudzēm. Ar bailēm sekoju šausmīgajiem notikumiem Ukrainā, nojaušot, ka briesmu sajūta nebūt nebeigsies līdz ar karu, bet skars bērnus, kas nemaz vēl nav dzimuši." Tā savā nesen iznākušajā grāmatā "Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur" nobeigumā raksta sociālantropoloģe Vieda Skultāne.
Vēsturnieki dažkārt uzskata, ka, piemēram, karš Ukrainā varbūt nemaz nav vēstures lielais pagrieziena punkts, kā mums tas liktos pašiem. Kā tas ir no sociālantropoloģiska skatu punkta?
Vieda Skultāne: Tagad ir atklāts, ka to bērnu vecāki, kas ir izdzīvojuši karu, uz viņiem tas atstāj milzīgu iespaidu, un līdz ar to tas veids, kā viņi savus bērnus audzina, ar tiek iespaidots no viņa agrākās pieredzes. Līdz otrai, līdz trešai paaudzei.
Piemēram, mana mamma, kura bija ļoti enerģiska un zinoša, bet viņa tik ļoti baidījās katru reizi, kad es gāju pāri pār ielu un man ķēra klāt. Ne visas mammas tā dara, ne visas mammas ir tik iebiedētas. Un man liekas, tā bija viņas kara pieredze.
Mans tēvs krita dažus mēnešus pēc tam, kad es piedzimu netālu no Lestenes, Kurzemes katlā, un līdz ar to es nekad viņu neiepazinu, man tikai bija maz fotogrāfiju no viņa. Bet es atceros, kad es biju bērns 6-7 gadu vecumā, ka man gribējās raudāt, ka viņš vairāk nav un ka es esmu viņu pazaudējusi. Es negribēju nevienam parādīt, ka raudu. Es ieslēdzos mazā mājiņā, lai neviens nedzird un neredz, ka es raudu. Bet es raudāju par savu tēvu. Un kad es iznācu ārā, mana seja bija piepampusi, un mamma un paps, mans patēvs, kurš bija ļoti mīļš, prasīja: kas tev ir noticis, kāpēc tu raudi? Es nevarēju viņiem teikt, ka tas ir tāpēc, ka mans tēvs tik briesmīgā veidā nokauts. Es teicu - tāpēc, ka man ir aizcietējums, tāpēc es raudu. Bet tas nebija taisnība, man nebija.
(..) Man liekas, ka daudzi cilvēki, kas ir slaveni Latvijas sabiedrībā, kad viņi raksta, stāsta par pagātni, tad tas ir visai tāds viennozīmīgs stāsts par aizbēgšanu, par badu, Latvijas mīlestību un tamlīdzīgi. Manos aprakstos izceļas, ka tā pagātne ir tik ļoti dažāda, ka mani senči "nedzied no vienas dziesmu grāmatas".
Papa tēvs, piemēram, bija Ļeņina miesassargs vienu brīdi, un tad, kad viņš atgriezās Latvijā, viņam bija milzīga enerģija un viņš sāka naudu pelnīt ar to, ka viņš taisīja kurpes no koka un no vecām riepām, gumijas riepām. Bija milzīgs kurpju trūkums tanī laikā. Mans miesiskais tēvs nāca no zemnieku ģimenes, viņiem tā lauku māja bija jau trīs paaudzēs ģimenē. Tur tas dzīvesstāsts ir ļoti atšķirīgs no papa tēva dzīvesstāsta. Man liekas, ir jāmēģina ieraudzīt to dažādību, kas ir pagātnē.
Jūsu priekšmets vismaz kopš 90. gadu sākuma izteikti ir Austrumeiropa, tai skaitā Latvija. Un man likās interesanti šie postkomunistiskās sabiedrības argumenti, ar kuriem ļoti daudz kas tika tajā laikā skaidrots. Kā jums liekas, vai vēl aizvien tie argumenti mums ir? Vai mēs vēl aizvien esam tāda postkomunistiska sabiedrība?
Vieda Skultāne: Nē, it īpaši pēdējos gados es ieraugu milzīgas izmaiņas. Pa daļai tas ir tāpēc, ka tik daudz no latviešu iedzīvotāji ir strādājuši ārpus Latvijas, un arī ja viņi ir joprojām ir Anglijā vai Vācijā vai kur, bet viņiem ir sakari ar savām ģimenēm un tas maina tās ģimenes uzskatus, arī viņu ekonomisko apstākļus. Piemēram, maniem kaimiņiem ir jauns jumts, bet tas ir pateicoties, ka viens no ģimenes strādā fabrikā Anglijā. Viņiem ir jauna sēta, viņiem nekad agrāk nevarēja būt sēta, tāpēc nabaga sunītis tika piesiets ķēdē, tagad viņiem ir stipra sēta un sunītis var skriet pa dārzu. Tās ir ekonomiskās izmaiņas.
Daudz kas ir mainījies, cilvēki it īpaši šovasar un pagājušogad ir daudz atvērtāki un sirsnīgāki, un mīļāki nekā pārsvarā bija agrākos gados. Tomēr ir tādi cilvēki, kurus es 30 vai cik gadus pazīstu, esmu daudz ar viņiem runājusi, bet tikai pāri pa sētu, pāri vārtiem, viņi bijuši manās mājās, bet es nekad neesmu bijusi viņu mājās. Tas vēl ir palicis, bet liekas, tas ļoti atkarīgs no tā, ko tie cilvēki darīja padomju laikā. Man liekas, tie, kuriem klājas labāk, ka tie ir neuzticīgāki trimdas latviešiem.
Jūsu pētījuma ietvaros, kuros bija iesaistīti daudzi latvieši vēsturnieki un sociologi, tika intervēti gan romi, gan krievi, gan latvieši. Jūsu secinājums bija, ka latvieši savus stāstus biežāk mēdz balstīt pagātnē, kamēr krievu dzīvesstāsti, ko viņi stāstīja jums kā pētniekiem, vairāk tiecās uz nākotni. Kā jūs to skaidrotu?
Vieda Skultāne: Varbūt tāpēc, ka tā vēstures izpratne krievu cilvēkiem ir tik ļoti mainījusies. Jūs zināt izteicienu, ka mēs nākotni varam paredzēt, bet pagātne vienmēr mainās. Tas ir padomju joks. Varbūt tieši tāpēc, ka tur ir tik ļoti pretrunīgi tie uzskati par krievu vēsturi un pagātni. Varbūt tieši tāpēc krievi vairāk it kā skatās uz nākotni.
Vieda Skultāne ir pasaulē visvairāk pazīstamā latviešu izcelsmes antropoloģe, kura šeit pierakstītos dzīvesstāstus izdevusi grāmatā Anglijā. Viņa ir Bristoles universitātes emeritētā profesore, vairāku zinātnisko monogrāfiju, kā arī daudzu starptautiski citētu rakstu autore medicīnas un psihiatrijas antropoloģijā, slimības un veselības socioloģijā, kā arī citās jomās. Viņa ir viena no sociālās antropoloģijas nozares izveidotājām Latvijā. Ar mutvārdu vēstures pētnieku grupu Latvijā sadarbojas jau kopš 90. gadiem, gan piedaloties starptautisku konferenču organizēšanā, zinātnisko rakstu rakstu krājumu redkolēģijās, publikācijās un lauka pētījumos. 2024. gadā iznāca Viedas Skultānes autobiogrāfiskais darbs "Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur". - Laat meer zien
