Afleveringen
-
Svētdienas rīta intervijā tiekamies ar Latvijas Literatūras gada balvas laureāti par mūža ieguldījumu – tulkotāju Mudīti Treimani, ar kuras gādību Latvijas jaunākās paaudzes lasītāji iepazinuši Pepiju Garzeķi un Lennebergas Emīlu, Ronju – laupītāja meitu, Brālīti un Karlsonu, burvja cepuri, mazos troļļus un daudzus citus kolorītus skandināvu grāmatu varoņus.
"To es tagad sāku apjaust, ka cilvēki – pat ne pārāk pazīstami ļaudis – man pēdējos gados ir pateikušies par to, ka viņu bērni un mazbērni iepazinuši Astridas Lindgrēnes un Tūves Jānsones grāmatas. Tās ir divas rakstnieces, kas man pašai ļoti patikušas, un tās arī no visiem visvairāk ir pārtulkotas: viņu darbi ir lasītāju visiemīļotākie un cienītākie. Par to man ir liels prieks," teic Mudīte Treimane, kuru uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.
Mudīt, vai brīvdienu rīti jūsu dzīvē atšķiras no darbadienu rītiem?
Atšķiras gan! Cenšos darbus sadalīt pa sešām dienām, lai svētdiena man būtu lasīšanai vai pasākumu apmeklēšanai. Katrā ziņā tas ir ļoti dažādi. Bieži vien atkarīgs no garastāvokļa.
Un kā svētdienas rīts sākas?
Ar ilgu gulēšanu, kas parasti nenotiek darbadienās.
Un kas ir pirmais, kas tiek lietots brokastīs?
Brokastīs man ir tāds interesants maisījums: vidēja lieluma bumbieris, jogurts un mājas siers. To jau sen esmu ieviesusi. Vēl kādu baltmaizi klāt.
Kā ir ar grāmatas lasīšanu gultā?
Nē, tas nav man. Lasu pie galda. Man ir labs rakstāmgalds. Gultā nevaru.
Kā tas ir – gandrīz piecdesmit gadus nostrādāt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā?
Man vienmēr ir paticis darbs bibliotēkā: tādā ziņā varu sevi saukt par laimīgu cilvēku. Bez piepūles, ar tulkojumiem un visu ko citu. Labā omā!
Vai mājās jums arī ir daudz grāmatu?
O, jā! Ar vīru abi bijām grāmatnieki. Jau padomju laikā piestaigājām uz antikvariātu Tērbatas ielā – tur pirkām arī angļu grāmatas, jo arī vīrs bija angļu filologs; es – gan angļu, gan zviedru un citās valodās.
Antikvariātā ir tik liela dažādība… Kādā veidā grāmatas jūs uzrunā, ka tās kļūst par jūsējām?
Kā kura. Laiku taupot, vienmēr esmu uz antikvariātu gājusi ar konkrētu mērķi – mani vienmēr interesējusi konkrēta tēma.
Un nekad nav paslīdējusi kāja?
Nē, neatceros, ka būtu bijis kas tāds. (smejas)
Mudīt, vai jūs apzināties, ka četrdesmit gadu laikā, kopš tulkojat skandināvu literatūru, ar to iepazīstinot lasītājus Latvijā, esat radījusi veselu pasauli un ar šīm grāmatām uzaugušas vairākas paaudzes?
To es tagad sāku apjaust, ka cilvēki – pat ne pārāk pazīstami ļaudis – man pēdējos gados ir pateikušies par to, ka viņu bērni un mazbērni iepazinuši Astridas Lindgrēnes un Tūves Jānsones grāmatas. Tās ir divas rakstnieces, kas man pašai ļoti patikušas, un tās arī no visiem visvairāk ir pārtulkotas: viņu darbi ir lasītāju visiemīļotākie un cienītākie. Par to man ir liels prieks.
Vai ar Astridu Lingrēni un Tūvi Jānsoni esat tikusies arī personīgi?
Jā, bet tās tikšanās bijušas ļoti īsas. Gan ar Astridu Lindgrēni, gan Tūvi Jānsoni – kad biju tur, tas man bija liels gandarījums, bet pirms tam tā uztraucos – nu, kā es tur ar viņām sasveicināšos, kā ar viņām sarunāšos. Bet tur, uz vietas, man bija pilnīgs miers. Kādus vārdus pārminām.
Vai nav tā, ka esat iztulkojusi pilnīgi visas Astridas Lindgrēnes grāmatas?
Faktiski jā. Ir gan daži mazāk zināmi darbi, kas arī zviedriski ir mazāk populāri un nav tik daudz izdoti atkārtoti. Tā izvēle atkarīga arī no tā, kā rīkojas paši zviedri: ja viņi atkārtoti izdod, nu, tad tas tiešām liecina par to, ka grāmata ir ļoti populāra un arī mums tai vajag pievērst lielāku uzmanību.
Vai nav pārsteidzoši, ka mēs, latvieši, Astridu Lindgrēni un Tūvi Jānsoni uztveram gluži kā savējās, bet Nīderlandē, piemēram, par viņām īsti nemaz nezina?
Par to arī es esmu brīnījusies. Būtu interesanti noskaidrot.
Kas jūs pamudināja 2007. gadā uzrakstīt grāmatu par pašu Astridu Lingrēni? Grāmatas nosaukums bija "Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi".
Mani pamudināja tas, ka
jau no astoņdesmitajiem gadiem par Astridu Lindgrēni ļoti daudz tulkoju avīzei "Pionieris" – ar fotogrāfijām, ar biogrāfiju, ar visu ko. Tas materiāls bija tik liels, tāpat interese par to tik ļoti liela, un mani laikam arī kāds pamudināja uz to, ka vajadzētu uzrakstīt par viņu pašu vairāk,
jo īsajās nodaļās ieliku tikai pašu galveno. Man bija prieks, ka cilvēki varēja Astridu Lindgrēni iepazīt tuvāk. Arī bildes varēju vēl pielikt klāt.
Vai rakstnieks, kurš pats nav nebēdnis, var maz uzrakstīt tik nebēdnīgas grāmatas?
Talantīgs rakstnieks var. Viņš visu ko var uzrakstīt! Mums varbūt pat prātā tas neienāk. Varbūt arī Astridai Lindgrēnei kādureiz iešāvās prātā kāda traka doma, par kuru viņa nemaz nebija domājusi, ka tur kaut kas tāds iznāks. Tas ir kaut kas neiztulkojams. Tas vienkārši cilvēkā acīmredzot sēž iekšā, un kad pienāk īstais brīdis, tiek šauts ārā.
Vai esat aizdomājusies par to, kāpēc liktenis izvērties tā, ka lielākoties tulkojat bērniem un jauniešiem domātās grāmatas?
Domāju, ka tā ir nejaušība. Jo antikvariātā sāku lasīt pieaugušo grāmatas. Tur nebija nevienas bērnu grāmatas. Bērnu stāsti, bērnu grāmatas nāca pēc tam.
Tas varbūt bija tāpēc, ka tulkojāt "Pionierim"?
Varētu būt, jā. Tur diezgan daudz rakstīju par dažādiem notikumiem un arī atsevišķiem rakstniekiem.
Vai skandināvu rakstniecību bērniem jau no paša sākuma uztvērāt par savu dārziņu?
Nē. Tā vienkārši sagadījās. Un es biju priecīga par to. Sevišķi publikācijas "Pionierī". Toreizējie bērni vēl tagad atceras, kā ģimenē to visu lasīja: piemēram, "Ronju – laupītāja meitu" ar turpinājumiem. Tā tas viss pats par sevi salikās. Un viss bija patīkams. Jebkas no zviedru vai citu skandināvu literatūras.
Esat sacījusi, ka attiecībā uz tulkošanu no zviedru valodas svarīgs ir melodiskums.
Man tas vienkārši patīk! Jau pašās pirmajās reizēs šī valoda uz mani atstāja lielu iespaidu.
Un kādas tādā gadījumā ir jūsu attiecības ar mūziku? Mūsu saruna skan "Klasikā".
Mūziku klausos, un tieši "Klasiku"! Radio kopumā daudz neklausos, bet klasiskās mūzikas koncertus "Klasikā" gan – tos atzīmēju avīzē un klausos.
Cik jums bieži pašai gribas atgriezties Skandināvijā? Un vai ir kādas vietas un notikumi, uz kuriem noteikti cenšaties aizbraukt?
Esmu Astridas Lindgrēnes biedrībā – tur atgriežos reizi gadā, kad notiek sanāksmes. To dēļ braucu uz Zviedriju.
Vai to, ka gadus četrdesmit esat saistīta Rakstnieku savienības tulkošanas sekciju, vairāk uztverat kā pienākumu vai vienkārši kā prieku?
Laikam jau kā pienākumu, kas sākās 1992. gadā, kad man piedāvāja šo amatu. Un tā līdz šim brīdim! Lai gan apjoms ir mazāks, mēs, tulkotāji, sanākam kopā reizi mēnesī un savā sabiedrībā jūtamies ļoti labi.
Ir jau tā, ka nereti, ja kaut ko grāmatā nepamana, tad tas ir tulkotāja vārds un uzvārds. Vai arī tagad ir kļuvis labāk?
Tagad ir kļuvis labāk: tagad taču tulkotāja vārds ir pat uz vāka! Agrāk tā nemaz nebija. Un man liekas, ka nebija arī pirmajā lappusē. Tagad ir. Deviņdesmitajos gados, atceros, šad un tad tulkotājs pat nemaz nebija minēts. Tagad tas ir mainījies.
Vārds var būt krāšņs, precīzs, daudznozīmīgs. Kā jūs izvēlaties konkrētos vārdus, kad tulkojat?
Tas atkarīgs no teksta.
Teksts man it kā pasaka priekšā, un tad es pakārtoju vārdu tekstam. Un teksti man bijuši ļoti dažādi! Ir gan bērnu bilžu grāmatas, gan trīssimt lappušu bieza grāmata. Tas atkarīgs no konteksta, no autora, no rakstnieka. Man ir jāatrod īstais vārds īstajā vietā.
Ne vienmēr tas ir viegli.
Ne vienmēr. Bet ir reizes, kad tas prasa ilgu laiku. Katrs rakstnieks jau raksta citādāk. Man jāpiemeklē, kas der kontekstam. Tur ir diezgan daudz, ko funktierēt.
Ar kurām vārdnīcām strādājat?
Ar visām, kuras tik vien var dabūt.
Vairāk grāmatas formātā, vai tomēr elektroniskajām?
Joprojām esmu uzticīga grāmatām – kā no sākuma, tā līdz pat šim brīdim.
Un ne elektroniskajām?
Paskatos, bet īsti nav bijis nedz laika, nedz vēlēšanās.
Vai sākāt rakstīt uz rakstāmmašīnas?
Sāku ar rakstāmmašīnu, tagad ir dators. Kad bija rakstāmmašīna, diezgan daudz rakstīju arī ar roku, un pēc tam ar rakstāmmašīnu pārrakstīju. Tas bija pats sākums tulkošanai. No sākuma pie datora bija grūti pierast, un arī tagad šad un tad kādu īsāku tekstu vienkārši pierakstu ar roku un pēc tam pārrakstu. Bet kopumā cenšos pielāgoties laikmetam. (smejas)
Vai arī jums tulkojot bija pārsteigums, cik ļoti mūsdienīga ir Astridas Lindgrēnes "Kara dienasgrāmatas", kas raksturo laika posmu no 1939. līdz 1945. gadam? To lasot, brīžam pārņem sajūta, ka tā ir tapusi tikko.
Jā, tas pārsteidza arī mani, bet tas daudz ko pasaka par viņu pašu. Viņai jau toreiz tā domāšana bijusi tik dziļa, ko to grūti vārdos pateikt. Zināju par šo grāmatu arī agrāk, bet tad, kad man piedāvāja to tulkot – tas man bija liels gandarījums, ka to varu darīt. Visi, kas lasa, ir apmierināti.
Pirms gada saņēmāt Karaliskās Zviedru akadēmijas balvu. Ko šāda balva īsti nozīmē – ka tiec novērtēts ne tikai savā zemē, bet arī ārpusē?
Ja es to zinātu... (smejas) Tas man bija ļoti liels pārsteigums, un centos izdibināt, kas tas vispār ir. Redaktors, kurš vispirms man atrakstīja vēstuli, ka šis apbalvojums piešķirts, pēc tam atsūtīja arī apliecinājumu. Kad sāku interesēties par šo organizāciju, noskaidroju, ka reizi gadā viņi piešķir balvas visdažādāko jomu ļaudīm. Tāds ir viņu mērķis – pēc iespējas vairāk. Bet kāpēc viņi izraudzījās tieši mani? Tā joprojām man ir mīkla.
Pie kā jūs šobrīd strādājat?
Pašlaik no tulkošanas nedaudz atpūšos. Ir gan viens iesākts darbs kopš pandēmijas laika.
Jaunākais jūsu veikums – grāmata "Viss, kas nav saskatāms" – klajā nācis izdevniecībā "Liels un mazs". Tā ir par mobingu.
Tas ir mans atradums Stokholmā! Pirmais gājiens, kad aizbraucu uz turieni, man vienmēr ir uz grāmatnīcām – kas jauns izdots, kaut reizēm jau arī internetā paskatos.
Tā nu šo grāmatu ieraudzīju Stokholmā, izlasīju pirmo lappusi un sapratu: tas veids, kā šī raksta rakstniece Katarīna fon Brēdova – tādu nekad neesmu redzējusi un diez vai kādreiz arī redzēšu. Tas ir tik neparasts, ka man uzreiz šķita – to mums noteikti vajag.
Tā ir grāmata par skolu, par mobingu, par sesto klašu skolēniem un viņu problēmām.
Bet tur jau ir arī ģimene, kuru pametusi mamma. Man jau likās fantastisks kaut vai pats sākums – ka tas puisis jūtas kā izlijusi ūdens peļķe.
Jā, tas ir vienreizējs epitets – kaut ko tādu izdomāt! Tas ir ļoti, ļoti, ļoti neparasts darbs. Palasīju recenzijas – atzinīgas; arī mūsu pieaugušajiem [kritiķi] to iesaka izlasīt.
Tagad tā izvirzīta arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra organizētajā un koordinētajā lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2025". Bet kas ir tas, ko jūs pašlaik pati lasāt?
Ļoti daudz lasu presi. "Kultūras Dienā" ir daudz lasāmā. Gari, interesanti raksti. Lasu "Domuzīmi". Sekoju līdzi periodikā, lai uzzinātu, kas jauns grāmatniecības jomā, kas man ir ļoti tuva un patīk. -
27. aprīļa rītā "Klasikā" skanēs Liegas Piešiņas saruna ar tulkotāju Mudīti Treimani, kura saņem šī gada Latvijas literatūras gada balvu (LaLiGaBa) par mūža ieguldījumu, bet interesenti vēl spriež un izvērtē nominantus.
Šoreiz intervija ar LaLiGaBas eksperti Andu Baklāni, kas pauž savu un ekspertu viedokli par kategoriju "Labākais dzejas autordarbs latviešu valodā", kā arī vienu no nominantiem – grāmatas "Viņam patīk šie dzejoļi" autori, dzejnieci Elvīru Blomu. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Šobrīd rit jau ceturtais gads kopš Krievijas iebrukuma un pilna mēroga kara sākuma Ukrainā.
Tikmēr Rīgā kopš pagājušā rudens tulkotājas Māras Poļakovas vadībā noris ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīca, un martā "Valodu mājā" notika pasākumu cikls "Ko sver ukraiņu vārdi? Ukraiņu literatūra Latvijā līdz 2022. gadam un tagad".
Par tulkošanas procesa personīgo nozīmi, spilgtākajiem tekstiem un ukraiņu literatūras īpatnībām raidījumā stāsta trīs darbnīcas dalībnieces – Ingmāra Balode, Justīne Vernera un Linda Vītuma; sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.
Raidījuma producente — Baiba Nurža. -
"Skatoties uz to, kas šobrīd notiek pasaulē, ļoti daudz kas no tā, ko māca Jēzus, ir ārkārtīgi aktuāls. Bet mēs tajā neieklausāmies, jo netiekam pāri bērnišķīgi naivajiem skaidrojumiem. Ja es varētu ar šo grāmatu kādam cilvēkam mazliet atvieglot šo ceļu un saprast, ka tev nav jākļūst neloģiskam, ka tev nav jāatsakās no savas izpratnes par pasauli, lai tu varētu būt Kristus māceklis, tad es justos ļoti priecīgs," – tā par savu grāmatu "Jēzus zīmes Jāņa evaņģēlijā. Brīnumu darīšanas pamati", ko nule klajā laidis apgāds "Zvaigzne ABC", intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" saka mācītājs Indulis Paičs.
Orests Silabriedis: Tiklab šeit ir brīnumi, un tiklab šeit ir zīmes. Sāksim uzreiz ar terminoloģiju. Kādēļ būtu pareizi lietot šo vārdus – zīmes?
Indulis Paičs: Tāpēc, ka brīnums bieži vien nozīmē to, ka ir kāds notikums, kuru mēs nesaprotam, par kuru mēs nezinām, ko ar to darīt, tas vienkārši mūs šokē, un paliekam pie tā, ka notika kaut kas neizskaidrojams. Bet evaņģēlijā attiecībā par Jēzus darītajiem darbiem ļoti bieži lieto šo vārdu zīmi – semeia, kas tulkojumā nozīmē – norāde uz kaut ko. Un tad man liekas svarīgi saprast, ka visi šie Jēzus brīnumdarbi patiesībā domāti tam, lai mēs ieraudzītu kaut ko, saprastu kaut ko, un tādā veidā iegūtu paplašinājumu savā pasaules redzējumā. Man liekas, ka šis vārds ir ļoti, ļoti palīdzošs, lai mēs nepieķertos pie šiem notikumiem ārēji, bet mēģinātu saprast to būtību.
Šeit ir runa par Jāņa evaņģēliju. Tu velc labas paralēles ar Johana Sebastiāna Baha mūziku: ka visi vienmēr augstu slavē viņa Mateja pasiju, kas patiešām ir ģeniāls darbs, bet tā īsteni līdz sirds dziļumiem izdrebina un satricina viņa Jāņa pasija. Un Jāņa evaņģēlijs arī drusku atšķiras no trim mums labi zināmajiem. Kas būtu galvenā atšķirība?
Jānis evaņģēliju raksta ne tikai tāpēc, lai fiksētu vēsturiskos notikumus, bet lai dotu mums jau kaut kādu interpretāciju. Lai mēs mazliet vairāk saprastu, ko Jēzus darīja un kāpēc darīja.
Jo pirmie trīs evaņģēliji ir tādas kā hronikas. Tajās vienkārši savākti atsevišķi notikumi, tu viņus izlasi un tālāk dari, ko gribi ar to visu. Saproti, kā gribi.
Jānis raksta evaņģēliju daudz literārākā veidā. Viņš no visiem, visiem Jēzus darbiem izvēlas tikai septiņus brīnumus. Pastarpām ir diezgan gari Jēzus dialogi, pat Jēzus runas, un, tajās klausoties, lasītājs tiek iepazīstināts ar to, kas tad viņš īstenībā ir. Un tad jau pieminētā pasijas daļa – tā evaņģēlija daļa, kurā viss aprakstīts: Jēzus arests un ciešanas, guldīšana kapā un augšāmcelšanās, kas ir šīs nedēļas galvenā doma. Tad mēs uz to sākam skatīties pilnīgi savādāk, jo mēs Jēzu labāk pazīstam. Jānis mēģina ielūkoties Jēzus sirdī, ielūkoties viņa domāšanā.
Tas nozīmē, ka Jānis salīdzinājumā ar citiem mācekļiem bijis dziļāk redzošs?
Ir pilnīgi skaidrs, ka pārējos trīs evaņģēlijus, visticamāk, nav uzrakstījis neviens no Jēzus tiešajiem mācekļiem. Varbūt viņi bijuši mācekļu mācekļi, bet par Jāni brīžiem tiešām ir tāda sajūta, ka viņš pats ļoti tieši bijis klāt daudzos notikumos, tāpēc lasītājiem var iedot pilnīgi jaunas nianses.
Starp citu, sākumā pētnieki uzskatīja, ka Jāņa evaņģēlijs tapis ļoti vēlu un ka tas ir vairāk tāds literārs darbs. Bet vēlāk, iedziļinoties un pētot, atklājies, ka šis evaņģēlijs ir pārsteidzoši uzticams arī tīri vēsturiskajā līmenī. Ir tiešām tāda sajūta, ka to runā kāds, kurš Jēzu saprot.
Vairāk klausieties raidījumā! -
Turpinām iepazīties ar LALIGABAS "īsajiem sarakstiem".
Jau vairākus gadus Latvijas Literatūras gada balvas eksperti vispirms piedāvā "garo sarakstu", kur ir desmit izvēlētās jomas darbi, bet mēnesi pirms uzvarētāju paziņošanas varam iepazīt īstenos nominantus.
Šoreiz Liega Piešiņa tuvāk iepazīstina ar kategorijā "Labākais ārvalstu daiļliteratūras tulkojums latviešu valodā" nominētajām grāmatām un piedāvā sarunu ar rakstnieku, LALIGABAS ekspertu Vili Kasimu, kā arī dzejniekiem un atdzejotājiem Annu Auziņu un Arvi Vigulu, kuri līdz ar Evelīnu Andžāni strādājuši pie Gaļinas Rimbu dzejas izlases "Tu — nākotne", ko klajā laidis apgāds "Neputns".
-
26. aprīļa vakarā tiks paziņoti Latvijas literatūras gada balvas laureāti. Pagaidām iepazīstam un izvērtējam nominantus.
Katra joma piedāvā pārsteigumus, bet, šķiet, debija ir vispārsteidzošākā un negaidītākā. Šorīt iepazīstam spilgtākās nominētās debijas grāmatas. Liega Piešiņa uzrunājusi "Laligabas" eksperti dzejnieci un publicisti Katrīnu Rudzīti, kā arī dzejnieci, mākslinieci un pētnieci Ievu Viesi. -
1. aprīlī preses konferencē tika nosaukti Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominanti un speciālbalvu ieguvēji. Jau iepriekš ziņots, ka Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā ekspertu komisija nolēmusi piešķirt tulkotājai Mudītei Treimanei. Uzvarētājus uzzināsim 26. aprīļa vakarā, bet ik trešdienas rītu Liega Piešiņa pievērsīsies kādai no kategorijām. Uz balvu kategorijā "Labākais literatūras autordarbs bērniem latviešu valodā" pretendē:
Krišjāņa Zeļģa “Patīk!” (izdevējs “Liels un mazs”),
Lauras Vinogradovas “Pauls spēlē” (izdevējs “Zvaigzne ABC”),
Lindas Gabarajevas “Kosmoss ir virs bēniņiem” (izdevējs “Liels un mazs”)
Marta Pujāta “kurlikt…tikjauk…šīī-fer” (izdevējs “Valters Dakša”),
Sanitas Reinsones “Draugi un kaimiņi” (izdevējs “Jāņa Rozes apgāds”).
Par šīm grāmatām - saruna ar ekspertu komisijas priekšsēdētāju, literatūrzinātnieci, filoloģijas doktori, Latvijas Universitātes profesori Ausmu Cimdiņu, kā arī uzzinām, ko šī nominācija nozīmē rakstniecei Paulai Vinogradovai:
Laura Vinogradova: Man patīk šie kreņķi un kreņķēšanās, tā reizē ir arī svinēšana.
LALIGABĀ būt starp nominantiem, man liekas, jau ir svētki.
“Pauls spēlē” ir par mums, ne tik daudz par bērniem. Jā, tā ir grāmata bērniem un tās ir videospēles, bet tā ir par mums, jo mēs esam tikpat ekrānus mīloši kā bērni. Mums tieši tāpat vajag mūsu ekrānus, mums vajag mūsu sociālos tīklus. Tā ir par dzīvi, kā mums mēģināt to visu līdzsvarot un vai tas vispār ir iespējams. Es domāju, tur varētu būt tā atslēga, kāpēc t ir iekļuvusi starp nominētajām grāmatām. (..)
Man bērni vaicāja - kā tu zināji, kā tu uzrakstīji grāmatu par mums? Tad man likās - jā, kaut kas ir trāpīts, jo skaidrs, ka grāmata nav par viņiem.
Es nepārzinu visas bērnu spēlītes un attiecības ar ekrāniem. Grāmata vairāk ir par manu pieredzi, mana dēla pieredzi. Bet tātad ekrāni ir tas, kas vieno visus bērnus, un viņi ļoti labi var sajust sevi tur.
Ļoti gribējās mazliet paiet tālāk no videospēļu būtības, kur ir cīņa, kur ir labais un ļaunais, kur cīņa un duālisms ir pamats, un uzrakstīt par to fantāzijas lidojumā bija samērā grūti. Es diezgan mocījos, kā neko padarīt par kaut ko, lai nebūtu tā, ka bērni teiktu “nē, tā videospēlēs nav, ir galīgi garām, vajadzēja šitā”. Nē, tas ir forši, ja viņi zinātu, kā vajag, bet varu atzīties, ka mazliet mocījos ar to. It kā fantāzija un vieglākais ceļš būtu aiziet uz tumsu/gaismu, balto/melno, cīņu, bet man vajadzēja, lai nav tās cīņas. Grūti gāja. Piemēram, grāmatā īstie notikumi ir daudzmaz īsti, jo uzrakstīt no reālās dzīves ir vieglāk. [Atrast] to spēles elementu, kā tas notiktu, ja nav tā, ka paņemu un uzveicu armiju, bija grūtāk." -
Nila Saksa Konstantinova debijas stāstu grāmata "Nopietnie nolūki" izdota 2008. gadā. Tad kopdarbībā ar Jurģi Liepnieku tapa aizraujošais kriminālromāns "Nāve – tās nav beigas".
Seko "Poēma par 12 ziloņiem", arī labs novērtējums 2014. un 2015. gada "Prozas lasījumos". Nils Sakss Konstantinovs līdzās psihoterapeita darbam ar jauniešiem ieguvis nacionālās dramaturģijas balvu par labāko izrādi jauniešiem, ir autors un dalībnieks Liepājas Teātra izrādē "Vairs nevienu".
Un tagad grāmata "Augstāk" – stāsti un dzejoļi par pieaugšanu. Šķiet, autors ir apstājies, nomierinājies, dziļi ieelpojis un paskatījies virs galvas.
Nilu Saksu Konstantinovu, kura grāmatas stāstījumu veido intriģējoša proza un ironiska poēzija, kuru caurvij viena vienīga izmisīga vēlme – saprast sevi un citus sev apkārt, uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa. -
“Ja kāds man jautā, kā tuvoties laikmetīgajai mūzikai, es nesaku — ej uz laikmetīgās mūzikas festivālu. Tas būtu pārāk liels pārbaudījums. Ja tu uzreiz ielēksi šādā vannā, tā būs pārāk skāba. Tā vietā aizej uz koncertu, kur tiek spēlēta gan klasiskā, gan laikmetīgā mūzika. Jo tad šie skaņdarbi, lai gan tie pieder dažādām tradīcijām, tomēr ir daļa no viena turpinājuma. Un tu sapratīsi, no kurienes tas viss nāk. Vecais un jaunais skaņdarbs viens otru neiznīcina. Lūk, tāds ir mans padoms. Un tā notiek, ka cilvēki saka: “Kopš izlasīju tavu grāmatu, esmu sācis klausīties ar pavisam citām ausīm. Tagad man tas šķiet ļoti, ļoti interesanti!”,” saka somu komponists un rakstnieks Osmo Tapio Reihele. “Jāņa Rozes” apgāds nule laidis klajā viņa grāmatu “Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta” Maimas Grīnbergas latviskojumā.
Anotācijā teikts — pēdējie klasiskās mūzikas skaņdarbi tika radīti pirms apmēram simt gadiem, savukārt no tās izdīgusī laikmetīgā mākslas mūzika tradicionālos likumus izgāza mēslainē. Tā gaudo, šņirkst un dārd, un mēdz gadīties, ka nav uztverama ne melodija, ne harmonija, ne ritms. Kā gan tādu laikmetīgo mūziku lai klausās — un kāpēc?
Somu komponista un mūzikas žurnālista Osmo Tapio Reiheles grāmata ir līksms, atklājumu pilns ceļojums klasiskās mūzikas vēsturē, mūsdienu mākslas mūzikas priekšvēsturē un stilu daudzveidībā. Populārzinātniska grāmata, kas gaisina priekšstatu par laikmetīgās mūzikas elitārismu un vienlaikus pievēršas (laikmetīgajai) mākslai arī plašāk. Tekstā labi saklausāma autora individuālā balss, kas bieži par sarežģītiem uzskatītus mākslas jēdzienus pasniedz viegli uztveramā kopumā.
Osmo Tapio Reihele nupat martā bija Rīgas Grāmatu svētku dalībnieks, un, ja jau reiz satiekams Rīgā, tad Maima Grīnberga bija laipna sarīkot Reiheles tikšanos ar LR3 “Klasika” klausītājiem.
Orests Silabriedis: Vai drīkstu sākt ar personisku jautājumu – kas ir Marija, kurai grāmata ir veltīta?
Osmo Tapio Reihele: Viņa ir mana sieva, un tieši viņa bija iemesls, kāpēc es uzrakstīju šo grāmatu, tieši sieva man teica, lai es to rakstu.
Kā tas notika?
Tas ir vesels stāsts. Man bieži jautā, kāpēc es uzrakstīju šo grāmatu, un vienmēr ir viegli atbildēt, nedaudz pajokojot par to, jo, kā es stāstu grāmatā, man patīk daudz staigāt.
Esmu staigātājs, komponēju, kamēr staigāju, un bieži dodos garās pastaigās ar sievu. Viņa ir vijolniece, spēlē Somijas Radio simfoniskajā orķestrī un arī laikmetīgās mūzikas ansamblī Uusinta.
Mēs daudz runājam par mūziku, mūzikas dzīvi, mūsu kolēģiem, komponistiem, viņu darbiem un visu ko citu. No mums abiem es esmu tas runātīgākais, man patīk daudz runāt.
Kas nav īpaši somiski, atvainojos.
Mēs ar sievu abi esam somi, un ne visi somi ir klusie. Bet jā — dažreiz mūsu sarunas pārvēršas par maniem monologiem.
2018. gadā vienā no mūsu garajām pastaigām diskusija par mūziku atkal pārvērtās manā monologā, un sieva teica — kāpēc gan tu neuzraksti eseju grāmatu par šo visu?
Mana pirmā doma bija — labi, droši vien ir laiks apklust. Esmu runājis pārāk daudz. Bet tad es sāku rakstīt piezīmes telefonā, un 2019. gada beigās bija brīdis, kad tikko biju pielicis punktu savam trešajam lielajam orķestra darbam togad, un man vajadzēja nodarboties ar ko citu.
Apskatīju savas piezīmes un nodomāju — kāpēc gan lai es neuzrakstītu šo grāmatu tagad?
Un es to izdarīju. Uzrakstīju manuskriptu par lietām, kas jau bija manā prātā, tāpēc nebija vajadzīga nekāda izpēte, jo es ar šo visu tiku dzīvojis beidzamos 30 vai 35 gadus — no manām agrīnajām studijām, no manas komponista pieredzes un arī no darbības kā mūzikas žurnālistam un iesaistes mūzikas dzīvē kopumā.
Uzrakstīju manuskriptu trijās nedēļās. Man tas neprasīja vairāk laika.
Visu šo grāmatu?
Jā, visu šo grāmatu. Vēlāk, kad atradu izdevēju, viņš teica — nekad nesaki skaļi, ka tev tas aizņēma tikai trīs nedēļas, jo daži raksta savas grāmatas desmit gadus.
Tas jau izklausās pēc Rosīni operkomponēšanas tempiem.
Izdevējam, protams, atbildēju, ka saprotu. Bet kopš tā laika, kad vien ir iespēja, visiem saku, ka uzrakstīju grāmatu trijās nedēļās, jo tā tas arī bija. Bet es saprotu, kāpēc viņš man to teica.
Grāmata tika izdota 2021. gada martā somu valodā. Un ļoti interesanti bija tas, ka jau no pirmās dienas tā izraisīja milzīgu interesi. Klajā nākšanas dienā mani intervēja divās tiešraidēs TV pārraidēs, arī radiokanālos, sekoja daudzas citas radiointervijas, raksti avīzēs un žurnālos.
Un es domāju — kas notiek? Esmu profesionāli rakstījis mūziku 30 gadus, bet nevienu mana mūzika tā īsti neinteresēja. Toties tagad, kad uzrakstu grāmatu par mūziku, visi pēkšņi ir ieinteresēti. Tā nu tas ir.
Tas raisa rūgtumu?
Nē, it nemaz. Tas vienkārši ir smieklīgi. Bet tas tikai apstiprina grāmatas galveno domu — ka rakstīts teksts ir kaut kas tāds, ko visi var saprast. Kad rakstu abstraktu mūziku, to neviens nesaprot. Jā, bet tieši par to ir grāmata.
Cilvēki uzskata, ka laikmetīgā mūzika ir sarežģīta, jo viņi to nesaprot. Un viņi vienmēr jautā — vai tā ir sarežģīta? Un es atbildu — nē, neviena mūzika pati par sevi nav sarežģīta.
Jautājums — kādas ir klausītāja gaidas? Ja tu vēlies dzirdēt kaut ko, kas skan kā Bēthovens vai Sibēliuss, to laikmetīgajā mūzikā neatradīsi. Bet, ja tu pieej tai kā laikmetīgajai vizuālajai mākslai — gleznām vai skulptūrām —, tev nav tās jāsaprot, lai patiktu. Un tāpat var būt ar mūziku.
Tāpēc es vienmēr saku — mūziku nevar “saprast”. Tas nav sapratnes jautājums, bet gan sajūtu jautājums. Kas tevī notiek, kad tu to klausies.
Bet kur tad ir problēma? Cilvēki nevēlas klausīties savās sajūtās?
Jā, man tā liekas. No visām mākslas jomām mūzika, šķiet, ir tā, kur plaisa starp klausītāju un akadēmisko mūziku ir visplašākā.
Literatūrā mums ir avangarda grāmatas. Nu, piemēram,
Džeimss Džoiss jau gandrīz pirms simt gadiem uzrakstīja “Finegana vāķi”. Starp citu, es esmu izlasījis to. Nav daudz cilvēku, kas to būtu izlasījuši no vāka līdz vākam, bet es to izdarīju. Man “Finegana vāķis” ir mūzika.
Kad es to lasu, es nesaprotu stāstu. Jo tur nav tāda stāsta, kādu es sagaidītu no tipiska romāna. Bet, kad es to lasu, tas kļūst par melodijām, harmonijām, toņiem, krāsām, tekstūrām. Manā prātā tas ir tiešs analogs Lučāno Berio Sinfonia, kur orķestris un astoņi dziedātāji vienkārši murmina. Viss notiek vienlaicīgi, vienā un tajā pašā laikā, un neviens nezina, kas īsti notiek. Bet izklausās ļoti labi. Fascinējošs skaņdarbs. Un tas pats notiek arī ar literatūru. Un, protams, vizuālajā mākslā mēs bieži nevaram skaidri pateikt, ko attēls mēģina parādīt vai definēt. Tomēr tas var izskatīties ļoti, ļoti fascinējoši.
Bet mēs peldamies popmūzikā.
Mēs tajā slīkstam.
Jā, jā, mēs slīkstam populārajā mūzikā. Bet arī popmūzika mūs dziļi aizkustina. Tāpēc iespējams, ka ne daudzi cilvēki izjūt vajadzību gūt tās emocijas, ko viņiem varētu dot laikmetīgā mūzika, jo viņi tās jau saņem no popmūzikas.
Popmūzika, protams, bieži kalpo kā fona mūzika, izklaide un tamlīdzīgi. Es teiktu, ka laikmetīgā mūzika ir ļoti, ļoti margināla.
Cilvēki vēlas iet uz kino, lai skatītos jaunas filmas. Bet tas nenotiek ar mākslas mūziku. Cilvēki iet uz koncertiem, lai klausītos veco klasisko mūziku.
Man bieži jautā, ko varētu darīt, lai to mainītu, kā cilvēkiem pietuvoties laikmetīgās mūzikas sajūtām. Un es vienmēr saku, ka tas ir kā mācīties jaunu valodu. Ja tu ienirsti tajā, ja tu iegremdējies kā vannā un sāc klausīties tikai, piemēram, latviešu valodu, tad pēc kāda laika sāksi saprast…
Piemēram, es kā soms sāktu saprast vārdus, tad teikumus. Tad pats sāktu runāt. Un kādā brīdī pat saprastu jokus. Un tad jau pats varētu tos jokus stāstīt.
Tātad tas ir pieraduma jautājums.
Jā.
Bet, ja kāds saka, ka laikmetīgā mūzika vienkārši nav skaista, ko jūs atbildētu?
Ne visa laikmetīgā mūzika ir neglīta. Ir tūkstošiem, miljoniem dažādu mūzikas veidu. Un tas, ko mēs uztveram kā skaistu vai neglītu, ir atkarīgs no mūsu gaidām.
Es, piemēram, īsti neklausos doom metālu. Man nepatīk tas dziedāšanas stils. Manās ausīs tas izklausās neglīti, ja salīdzinu ar belkanto. Bet es saprotu, ka ir cilvēki, kuri, lai arī tas šķiet neglīts, izjūt no tā emocijas un sajūtas, kas viņiem tobrīd ir nepieciešamas, jo viņi no tā gūst cita veida enerģiju.
Belkanto var šķist arī pārāk mākslīgs.
Jā, jā, tieši tā. Citiem tas var šķist uzpūtīgs. Bet man šķiet, ka sajūta, ka kaut kas ir neglīts, var rasties tāpēc, ka daudzviet laikmetīgā mūzika visu laiku meklē kaut ko jaunu. Un šīs jaunās lietas un skaņas ir tādas, ko klausītājs vēl nezina. Un tas var būt mazliet biedējoši — jauni skaņu veidi, ar kuriem mēs vēl neesam pazīstami, var radīt diskomfortu.
Un tad rodas sajūta, ka… Tu nekad nezini, ko gaidīt.
Tieši tā, tieši tā. Un
lielākajai daļai jauno mākslu piemīt šis etoss — visu laiku meklēt kaut ko jaunu. Un, tā kā mēs nezinām, kas tas ir, mēs neesam pazīstami ar šīm jaunajām skaņām, mums varētu šķist, ka tas ir sarežģīti un neglīti.
Bet, kad pierod pie tā, kad zina, ko sagaidīt, tas var pavērsties pilnīgi otrādi.
Palaikam cilvēki ir atvērtāki laikmetīgajai mūzikai, ja viņi nezina visu klasiskās mūzikas vēsturi.
Es noteikti tā domāju. Un labākais piemērs ir kino. Kad tu domā par filmu vai TV programmu, TV seriālu, mūzika, kas ir ļoti cieši saistīta ar laikmetīgo mākslas mūziku, tiek izmantota filmās un seriālos visu laiku. Katru reizi, kad filmā notiek kas biedējošs vai jebkāda dramatiskā atmosfēras maiņa, kad ir šāds pārejas brīdis, filmu komponisti izmanto paņēmienus, metodes, harmonijas, ritmus un skaņas, kas ir ļoti cieši saistītas ar daudziem laikmetīgās mūzikas virzieniem.
Grāmatā es minu, piemēram, Ligeti skaņdarba Atmosphères izmantošanu Stenlija Kubrika filmā "2001: Kosmosa odiseja". Un gandrīz viss skaņdarbs tur ir. Esmu vadījis dažas lekcijas, kurās rādīju, kā orķestris spēlē Atmosphères. Un viņi skatās un klausās, un viņu ausīm tas izklausās dīvaini. Bet tad es parādu to pašu skaņdarbu no Kubrika filmas. Un tad es jautāju: “Nu, kā jums šķiet? Kādas sajūtas tas rada?” Cilvēki vienmēr saka: “Tas ir apbrīnojami. Man pārskrien drebuļi, jo tas iederas. Mūzika tur iederas.” Tāpēc, ja kāds saka: “Es nekad neesmu klausījies laikmetīgo mākslas mūziku”, es atbildu: “Nesaki tā.”
Ja tu skaties jebkādas filmas, jebkādas dramatiskas filmas, tur vienmēr būs kāda laikmetīgā mākslas mūzika.
Bet kā rīkoties, ja laikmetīgā mūzika nedarbojas bez attēla?
Ļoti labs jautājums. Es domāju, ka tas ir atkarīgs no tā, kā to prezentē.
Ja kāds man jautā, kā tuvoties laikmetīgajai mūzikai, es nesaku — ej uz laikmetīgās mūzikas festivālu. Tas būtu pārāk liels pārbaudījums. Ja tu uzreiz ielēksi šādā vannā, tā būs pārāk skāba. Tā vietā aizej uz koncertu, kur tiek spēlēta gan klasiskā, gan laikmetīgā mūzika.
Jo tad šie skaņdarbi, lai gan tie pieder dažādām tradīcijām, tomēr ir daļa no viena turpinājuma. Un tu sapratīsi, no kurienes tas viss nāk. Vecais un jaunais skaņdarbs viens otru neiznīcina. Lūk, tāds ir mans padoms. Un tā notiek, ka cilvēki saka: “Kopš izlasīju tavu grāmatu, esmu sācis klausīties ar pavisam citām ausīm.” Un tagad man tas šķiet ļoti, ļoti interesanti.
Man personīgi vislabāk patīk tādi koncerti, kur programma ir jaukta — ir gan vecā klasiskā mūzika, gan jaunā laikmetīgā mūzika, vai arī kādi modernās klasikas skaņdarbi, kas tapuši pēc Otrā pasaules kara. Jo tas sniedz plašāku priekšstatu par to, kā mākslas mūzika ir attīstījusies.
Protams, man patīk, ja mana mūzika tiek atskaņota kopā ar citu laikmetīgo komponistu darbiem, piemēram, laikmetīgās mūzikas festivālā. Tas ir lieliski, jā. Bet vislabāk man patīk, ja mana mūzika tiek spēlēta kopā ar vecāku klasisko mūziku, jo tad šie darbi savā starpā reflektējas un rada kopēju kontekstu. Un tas sniedz labāku priekšstatu par mūziku vispār.
Vai esat sastapis cilvēkus, kurus jūsu grāmata ir pārvērtusi?
Patiesībā jā, es satiku vienu pirms diviem gadiem. Vadīju programmas prezentācijas Kuhmo kamermūzikas festivālā ziemeļaustrumu Somijā. Pēc mana priekšlasījuma pie manis pienāca kungs, gados vecāks vīrietis, un sacīja: “Es izlasīju jūsu grāmatu. Nekad nebiju klausījies laikmetīgo mūziku ar īstu interesi. Es biju to kaut kur dzirdējis, bet mani tā neinteresēja. Pēc tam, kad izlasīju jūsu grāmatu, aizgāju uz Time of Music festivālu Vītasāri. Un man tas viss absolūti patika. Nākamgad došos turp atkal.” Un tas man bija vislielākais paldies.
Vislabākā sajūta, ka, rakstot šo grāmatu, nedomāju par to, ka man būtu jāpamāca kāds. Neesmu priesteris, kurš sludina, kā tev obligāti jākļūst par labāku cilvēku un jāklausās laikmetīgā mūzika. Tu neesi labāks cilvēks, ja tu saproti vai nesaproti kaut ko…
Vēlējos atvērt logus cilvēkiem, kuri kopumā interesējas par mākslu. Lai viņi apzinātos, ka arī mūzikā ir šī daļa, par kuru viņi, iespējams, nav zinājuši, bet kas viņiem varētu patikt.
Tāpēc esmu ļoti priecīgs, kad man saka, ka kādam ļoti patika mana grāmata, jo tā deva vieglu pieeju laikmetīgajai mūzikai.
Vēl viena lieta, ko vēl neesmu pieminējis, ir tā, ka grāmata ir uzrakstīta populārā stilā. Iemesls ir tas, ka, rakstot manuskriptu, nezināju, vai atradīšu izdevēju.
Es sākumā nevērsos pie izdevējiem, neprasīju, vai viņus interesē šāda grāmata. Tā vietā uzrakstīju manuskriptu un nosūtīju to desmit izdevējiem. Gaidīju, ka atbildes varētu nākt dažu mēnešu laikā — varbūt pēc trim līdz sešiem mēnešiem. Taču izdevējs, kurš beigās grāmatu publicēja, sazinājās ar mani jau nedēļas laikā un sacīja, ka viņiem tā ļoti patīk.
Grāmata ir uzrakstīta viegli uztveramā, populārā stilā, jo es domāju — ja neviens izdevējs to negribēs, es piedāvāšu to savam bijušajam darba devējam — Somijas sabiedriskajai raidorganizācijai YLE. Es varētu no tās veidot, piemēram, vasaras radio sēriju Radio One kanālā — astoņas epizodes par laikmetīgo mūziku un tās uztveres grūtībām.
Esmu veidojis simtiem radio programmu par mūziku — klasisko, laikmetīgo, džezu un pat progresīvo roku — viegli uztveramā stilā. Tāpēc uzrakstīju manuskriptu tā, lai tas būtu arī viegli pārvēršams radioraidījuma tekstā. Tā, lai man nevajadzētu to pilnībā pārrakstīt. Es to uzrakstīju tā, kā es būtu runājis radio.
Turklāt pats ierunāju audiogrāmatu. Tā ir vienīgā audiogrāmata, ko esmu ierunājis. Man ir bijušas daudzas uzslavas par to, kā es to ielasīju.
Visu grāmatu?
Jā, jā, jā.
Ak, Dies!
Jā. Jo, ziniet, audiogrāmatas mūsdienās ir ļoti populāras. To popularitāte tikai pieaug. Un it īpaši Somijā daudzi cilvēki vairāk klausās grāmatas, nekā tās lasa, jo viņiem nav laika apsēsties ar grāmatu rokās. Bet arī pati grāmata ir ļoti ātri lasāma. Tiesa, lai gan tā ir uzrakstīta vieglā un izklaidējošā stilā, ap vidu tā sāk kļūt dziļāka. Es sāku ļoti vieglā stilā, lai padarītu to pieejamu. Un pakāpeniski sniedzu arvien vairāk informācijas, taču joprojām rakstīju tādā stilā, kas neatgrūž lasītāju.
Nē, lasītājs tiek prasmīgi sagūstīts.
Jā, zināmā mērā.
Sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka nav nevienas grāmatas par laikmetīgo akadēmisko mūziku, kas būtu uzrakstīta populārā stilā.
Varbūt izņēmums ir Aleksa Rosa grāmatas.
Bet Alekss Ross galvenokārt raksta par klasisko mūziku. Viņš raksta par 20. gadsimta mūziku. Bet jā, grāmata The Rest is Noise laikam ir tuvākais salīdzinājums ar šo. Tomēr Alekss Ross neraksta par mūsdienu laikmetīgo mūziku tā, kā es to daru.
Un viņš nesniedz metodi.
Nē.
Bet jums tas kaut kā izdevās.
Jā. Es lasīju The Rest is Noise sen atpakaļ un ļoti izbaudīju to. Un, iespējams, šī grāmata man nedaudz bija prātā, kad rakstīju savu, bet ne tā, ka es būtu to izmantojis kā modeli.
Teiksim, attāls radinieks?
Jā, tieši tā. Aizmirsu pieminēt, ka grāmata ieguva Finlandia balvu 2021. gadā dokumentālās literatūras kategorijā. Tā ir lielākā literatūras balva Somijā. Un viena no lielākajām visā Ziemeļeiropā. Ļoti prestiža balva, un tas arī izraisīja milzīgu grāmatas pārdošanas pieaugumu, kas, protams, bija ļoti patīkami. Un arī finansiāli tas bija ļoti noderīgi, jo laikmetīgās akadēmiskās mūzikas komponēšana nav īpaši ienesīga nodarbe.
To mēs zinām, un tomēr jūs to darāt. Neesmu daudz klausījies jūsu opusus, bet tas, ko esmu dzirdējis, šķiet ļoti interesants — kā ceļš, kurā nekad nezini, kas tevi sagaida nākamajā krustojumā.
Tieši tā.
Tas liekas tik valdzinoši.
Jā, precīzi. Daudzi ir teikuši, ka manā mūzikā ir pārsteigumi, negaidītas pārmaiņas. Manuprāt, te ir zināmas līdzības ar progresīvo roku. Vēlos saglabāt šo atvērtību mūzikā, kaut arī zinu, ka klausītājam ir vieglāk uztvert mūziku, ja tajā ir skaidra attīstības līnija no punkta A uz punktu B. Bet dažreiz ir jāpārlec uz punktu D, pirms dodies uz B vai C vai jebkuru citu. Tā nu manā mūzikā ir šie pārsteigumi.
Jūsu grāmatā teikts, ka klausītājam nav iespējams saprast, kā komponists dzird mūziku savā galvā. Klausījos jūsu mūziku un domāju tieši to pašu.
Jā, bet mūzika man nav tikai mūzika — tā ir daļa no vizuālās mākslas, un vizuālā māksla ir daļa no mūzikas, īpaši laikmetīgā abstraktā vizuālā māksla.
Esmu sinestēts — dzirdu vizuālo mākslu un redzu mūziku. Kad ieraugu iespaidīgu gleznu vai skulptūru, manā prātā tā pārtop skaņās, tembru krāsās, ritmos, formās, tonalitātēs, tur ir visas tās īpašības, ko parasti saista ar vizuālo mākslu.
Līdzīgi ir ar abstrakto mūziku — tonālā klasiskā mūzika vairāk līdzinās valodai, bet, kad dzirdu mūziku, kurā nevaru identificēt valodu, es to redzu — redzu noteiktas krāsas.
Kā apveids.
Jā, un tad es varu redzēt, kā mūzika attīstās. Tas izklausās drusku dramatiski, bet tā nav, jo tas ir visai izplatīts fenomens — daudzi cilvēki, piemēram, saista krāsas ar cipariem vai nedēļas dienām. Tā ir diezgan izplatīta īpašība, ka dažādas maņas sajaucas kopā. Un, jo vecāks kļūstu, jo vairāk piedzīvoju šo sinestētisko sajūtu.
Iespējams, tas ir tāpēc, ka mana muzikālā karjera sākās ar pankroku – biju 15 gadus vecs.
Pats spēlējāt?
Jā, es jaunībā nodibināju pankroka grupu un vēlāk spēlēju arī citās rokgrupās. Mans muzikālais pamats ir rokmūzika. Pēc tam sāku interesēties par klasisko mūziku, līdz nonācu līdz laikmetīgajai mūzikai un vēlajos tīņa gados sapratu: ak, Dievs, piemēram, Le Sacré du Printemps tika sacerēts pirms simt gadiem! Tajā laikā jau eksistēja šāda veida mūzika. Tad es sapratu, ka mākslas mūziku joprojām komponē arī mūsdienās. Tas mani aizrāva, un es pilnībā zaudēju interesi par rokmūziku. Bet vēlāk turpināju spēlēt kopā ar draugiem, jo spēlēt rokmūziku ir fantastiski. Klausīties, kā mēs to spēlējam, gan nav tik jautri.
Kad sāku kā rokmūziķis, mūzika bija daudz vienkāršāka, un galveno lomu spēlēja dziesmu teksti. Biju grupas vokālists, un vārdi pārņēma dominējošo lomu — pār krāsām, formām, tēliem. Taču, jo abstraktāka kļūst mūzika, jo svarīgākas kļūst krāsas, tekstūras un citi vizuālie aspekti. Un kādā brīdī sapratu, ka vizuālā māksla un mūzika man ir viens un tas pats.
Kāpēc komponēju mūziku? Kāpēc neesmu vizuālais mākslinieks, piemēram, gleznotājs? Nezinu.
Bet varētu būt?
Jā, domāju, ka varētu. Kopš bērnības zināju, ka, visticamāk, būšu mākslinieks. Jaunībā rakstīju grāmatas, un 11 gadu vecumā visiem teicu, ka kļūšu par rakstnieku un vēlos saņemt Nobela prēmiju. Bet tas vēlāk mainījās.
Taču es nepārtraucu rakstīt par mūziku — pat tad, kad jau nodarbojos ar mūziku. Rakstīšana vienmēr ir bijusi mana ikdienas sastāvdaļa. Un tāpēc bija tikai loģiski uzrakstīt šo grāmatu.
Kāpēc man tas prasīja tikai trīs nedēļas? Tāpēc, ka esmu ļoti pieredzējis rakstītājs.
Rakstīšana man ir tikpat dabiska kā elpošana, ēšana vai gulēšana.
Ja runājam par progresīvo roku, kuras grupas jūs nosauktu?
Ir vairākas interesantas. Man visvairāk patīk klasiskā progroka ēra — 70. gadu sākums. Īpaši angļu grupa Gentle Giant.
Tieši par viņiem iedomājos!
Gentle Giant lieliski apvieno vēsturiskos mūzikas elementus — renesanses un baroka laikmeta mūziku, vokālo polifoniju — ar rokmūziku.
Man ļoti patīk arī populārākas grupas, piemēram, Yes, kas kādreiz man bija ļoti nozīmīga, un arī King Crimson un citas eksperimentālākas apvienības. Tāpat es ļoti cienu itāļu progresīvo roku, piemēram, Premiata Forneria Marconi.
Tā ir man nezināma teritorija — būs jāpaklausās.
Banco del Mutuo Soccorso. Lieliskas itāļu grupas.
Un, protams, Lielbritānija, kur bija tādas grupas kā Van der Graaf Generator un visas citas lieliskās. Es tās daudz klausījos. Bet mūsdienās ļoti maz klausos mūziku, jo, ja tu pavadi vairākas stundas dienā savā darbistabā, strādājot ar mūziku, tad galvā jau ir tik daudz mūzikas, ka es nevēlos to dzirdēt kā fonu, izņemot tad, kad gatavoju ēst. Kad mājās gatavoju ēdienu, piemēram, nedēļas nogalēs, man fonā vienmēr skan kāds cool jazz vai bossa nova, vai kas tamlīdzīgs, jo man patīk šāda veida mūzika. Un man ļoti patīk Džona Koltreina un citu lielo cool jazz ēras mūziķu daiļrade.
Lūdzu, pasakiet dažus vārdus par Maimu Grīnbergu, kas latviskoja jūsu grāmatu! Jocīgi, ka jūs pat vizuāli esat mazliet līdzīgi.
Ak, Dievs! Maima pirms pāris gadiem pienāca pie manis Kuhmo kamermūzikas festivālā un teica, ka gatavo grāmatas tulkojumu. Viņa jautāja, vai es par to jau esmu dzirdējis. Teicu, ka nē, jo izdevējs man neko nebija teicis, acīmredzot līgums vēl nebija noslēgts. Bet Maima sacīja, ka ļoti vēlas to iztulkot. Un pagājušajā gadā Maima ieguva lielāko tulkotāja balvu Somijā par somu literatūras tulkojumiem latviešu valodā. Tāpēc es zināju, ka viņa ir augstākās klases tulkotāja.
Un es biju ļoti priecīgs, kad beidzot uz galda parādījās līgums. Nerunāju latviski, un es nezinu, kā...
Bet jūs zināt trīs vārdus, ko ierakstījāt manā grāmatas eksemplārā kā veltījumu. Vai varat tos pateikt?
“Tas nav grūti.” Bet es atzīstu, ka man tos vajadzēja pārbaudīt ChatGBT, pirms ierakstīju grāmatā. Tāpēc arī nevaru spriest par latviešu tulkojumu, bet
man ir pilnīga uzticība Maimai un viņas tulkojumam. Un es arī dzirdēju, ka Maimai bija asistents, kurš palīdzēja ar mūzikas terminoloģiju un mūzikas vēstures jautājumiem. Tas asistents patlaban sēž manā priekšā.
Es viņu nepazīstu.
Tāpēc es pilnībā uzticos, ka grāmata ir pēc iespējas tuva oriģinālam.
Un mums ir prieks redzēt jūs šeit, Rīgā. Tā ir pirmā reize?
Nē, šī nav mana pirmā reize Rīgā. Bet pirmā reize ziemā gan, kaut arī īsti vairs nav ziema. Ir pavasara sajūta. Līdz šim Rīgu biju redzējis tikai vasarā, un tā ir fantastiski skaista pilsēta.
Patiesībā mana sieva, kura mudināja rakstīt šo grāmatu, arī šobrīd ir Rīgā. Viņa te pavada īsu atvaļinājumu. Es viņai jautāju, vai viņa vēlas nākt uz radio, bet viņa labāk izvēlējās pastaigāties pa Vecrīgu, jo viņai šī pilsēta ļoti patīk. Viņa saka, ka tā viņai atgādina par jaunību, kad viņa pirmo reizi apmeklēja tādas pilsētas kā Tallina, Rīga, Prāga un Budapešta — vietas, kas tajā laikā bija nesen atguvušas neatkarību. Un viņai šķiet, ka šeit joprojām ir saglabājusies īstā atmosfēra. Arī man jāsaka, ka es tiešām izbaudu šo vietu. Fantastiska pilsēta.
Paldies. Bet visupirms — par grāmatu. Tā ir ļoti, ļoti vērtīga.
Un vēlreiz paldies! -
2025. gada pirmajā pusē ziņu plūsma un informatīvā telpa atgādina distopiskus romānus. Kā izskatās Latvijas literatūra kara un politisku nemieru laikā? Vai šie apstākļi ietekmē mūsu spēju lasīt?
Kādā veidā daiļliteratūra atspoguļo šo laiku – un vai latviešu literatūrai vispār ir raksturīga refleksija par politiskām parādībām?
Par šiem jautājumiem diskutē filozofs Igors Gubenko, dzejnieks un kritiķis Ivars Šteinbergs, pētniece un rakstniece Ieva Melgalve; sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.
Raidījuma producente – Baiba Nurža. -
2025. gadā Arno Jundze pievienosies sešdesmitgadniekiem un ir iecerējis lasītājus iepriecināt ar vairākām jaunām grāmatām, kas rosinās gan ceļotprieku, gan vēstīs par Eduarda Veidenbauma brāli Kārli.
Bet šoreiz runājam par stāstu krājumu "Atgaisma", kurā ir septiņi stāsti. Katrā no tiem ar galveno varoni notiek kāds pavērsiens, kas daudz ko izmaina viņa turpmākajā dzīvē.
Sākam ar to, ka noskaidrojam, kā īsti radies grāmatas nosaukums...
-
Gan paša pieredzēts, gan citu runās dzirdēts. Vēsture un pasaule mums līdzās. Kas gan tik nevar būt par pamatu mītu un teiku radīšanai!
Tās savā jaunākajā grāmatā "Kundziņsalas teikas", ko klajā laidusi "Dienas Grāmata", pēta arī rakstnieks Andris Zeibots. Tajā ir gan "raganas teika", gan "teika par valsts iestādi", gan par "aizplūstošo salu" un citas.
Liegas Piešiņas uzrunāts, par savu grāmatu stāsta gan pats autors Andris Zeibots, gan tās izdevēja Dace Sparāne-Freimane.
"Arvien, kad mūsu iekļaujošais laikmets zaudē agrāko sabiedrisko prāta konstrukciju jēgas un top ierauts realitātes dabiskā haosa fona vērpetēs, noliedzot mūsu "uz nenojaušamu laiku iekārtoto" mājvietu, kopienas apjautu un politiskos centienus, vienalga, vai tie būtu cilvēciski kopti vai varas diktāta mašinērijā saražoti, vienmēr loģikas likumi atkāpjas ireālā trauksmainās vilkmes posta priekšā, un to var aptvert tikai teiksmas redzējumā, kuru rosina psihes dzīlēs iedzimtās ticības programmas. Tāds laiks dzīvošanai savā dzimtajā vietā — kā man Kundziņsalā," prāto Andris Zeibots.
-
Rakstniece, tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure ir saistīta ar Somiju. Ne tikai bijusi vēstniece Somijā deviņdesmitajos gados, bet arī ir precējusies ar somu žurnālistu un rakstnieku Juku Rislaki. Tāpēc Liega Piešiņa izvēlējās Annu kā sarunbiedri par Sāras Vaherjoki-Honkalu grāmatu "Ellija. Gleznotāja mūza".
Somu dziedātāja Ellija Forsele-Rozentāle (Elli Forssell, 1871–1943) bija gleznotāja Jaņa Rozentāla sieva un nozīmīga personība Latvijas kultūras dzīvē 20. gadsimta sākumā. Viņas dzīvestāsts vēsta par skaistu padevību jūtām, savas karjeras ziedošanu laulības pienākumu dēļ, kā arī par personisku izaugsmi un uzņēmību sarežģītos dzīves apstākļos. Tas ir arī stāsts par to, kāds bija kultūras cilvēks Somijas un Latvijas nacionālā valstiskuma tapšanas laikā.
Annas Žīgures vecmāmiņai Elzai Stērstei 18. martā atzīmēsim 140. gadskārtu un arī viņa ir pieminēta Sāras Vaherjoki-Honkalu grāmatā "Ellija. Gleznotāja mūza". -
Viss sākās ar Lenvijas Sīles kursabiedru Rūdolfa Plēpja un Maijas Eglītes pamudinājumu... Un rezultāts ir apgāda "Zvaigzne ABC" paspārnē klajā nākusī grāmata "Ar ko pārsteigsit?", kurā apkopotas bijušo kursabiedru sarunas, dažādie skatījumi uz kopīgo Jaunatnes teātra laiku. Lenviju Sīli uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.
Grāmatā "Ar ko pārsteigsit? Jaunatnes teātra pirmā studija" autore Lenvija Sīle stāsta par leģendārā Jaunatnes teātra pirmās studijas aktieru – savu kursabiedru – dzīvi un daiļradi gan teātra darbības gados, gan vēlāk.
"Kad teātrī ienāca mūsu kurss – tie bija ziedu laiki," grāmatas pieteikumā raksta Lenvija Sīle.
"Teātris bija ļoti populārs, tam bija statuss, jo izrāžu inscenējumi nebija plakani un ideoloģiski pareizi, tiem nebija padomju laika piegaršas. Un mēs bijām ļoti lepni, ka mācījāmies šajā kursā. 1992. gadā ar skandālu beidzās leģendārā teātra mūžs. Kāds bija slēgšanas cēlonis? Kas pēc slēgšanas notika ar aktieriem? Kas notika viņu dvēselēs? Likteņi ir veidojušies sarežģīti: viņi ir meklējuši savu vietu dzīvē gandrīz no nulles punkta.
Šī grāmata nav dzīvesstāsti burtiskā nozīmē, bet gan sarunas, kurās parādās gan teātra režisora Ādolfa Šapiro, gan aktieru īpašās, personiskās iezīmes, viņu pasaules redzējums.
Veidojot un papildinot tekstus, mēģināju iedziļināties viņu liktenī, izdzīvojot daudzas lielas lomas. Jaunatnes teātris bija savā ziņā elitārs – kā gaismas stars tumsas valstībā aiz dzelzs priekškara. Vai grāmatā var atrast patiesību par deviņdesmito gadu Latviju? Jā, tikai patiesība nebūs viena." -
Par bērnu un jauniešu lasītprasmi regulāri izskan pesimistiskas ziņas un mūsdienu informatīvajā telpā lasīšanai nepieciešamā laika šķietami kļūst arvien mazāk. Kā uz šāda fona rast cerību – kādi Latvijā piemēri meklējami notikumiem un norisēm, kas jaunus cilvēkus veiksmīgi tuvina literatūrai? Kādas taktikas iespējams izmantot vecākiem un literatūras nozarē strādājošajiem?
Studijā – literatūras skolotāja Ilze Ramiņa, rakstnieks Svens Kuzmins, bērnu literatūras autore, tulkotāja un redaktore Signe Viška. Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.
Henriks Eliass Zēgners: Kāpēc ir būtiski tas, ka jauni cilvēki lasa grāmatas?
Svens Kuzmins: Tāpēc, ka tas ir humanitārās zinātnes, humanitārās pasaules izpratnes pats pamats. Tas ir balstīts tekstos. Tas ir ļoti nozīmīgi. Tāpēc tas nedrīkst būt marginalizēts stundu sarakstā turpat, kur mēdz būt vizuālā māksla, ētikas pamati vai kaut kas tamlīdzīgs. Nezinu, kā tagad izskatās skolas stundu saraksts, taču 80 minūtes nedēļā ir diezgan katastrofāli.
Katra zināšanu veida nodalīšana šauros rāmjos ir kaut kas tāds, no kā būtu diezgan svarīgi atsacīties nākotnē.
Man šķiet, ka literatūra un filozofijas pamati ļoti labi varētu un tiem arī vajadzētu sadarboties kaut vai vidusskolas līmenī.
Ilze Ramiņa: Lasīt ir svarīgi tāpēc, ka no “humanitārs” mēs vieglāk varam aiziet pie “humāns”, un mūsdienu pasaulē tas ir ļoti svarīgi. Es varu parakstīties zem katra Mihas Kovāča vārda par desmit ieteikumiem grāmātā “Lasu, tātad esmu”. Bet, manuprāt, vissvarīgākais šobrīd ir tas, ka
humanitārais veido mūsu jauno paaudzi, par kuru gribam runāt cerīgi. Kā redzam pēc tā, kas notiek apkārt, ir ļoti svarīgi, lai jaunā paaudze ir humāna. Ar teksta palīdzību to ir vieglāk izdarīt.
Signe Viška: Lasīšanai nav pilnīgi neviena negatīva aspekta. Nu, varbūt var nedaudz sabojāt redzi, ja lasi tumsā, bet lasīšana veicina lasītprasmi, tā papildina vārdu krājumu. Tu vari iemācīties dažādus vēstures kontekstus un aspektus. Protams, tev vajag arī kādu, ar kuru izlasīto pārrunāt, jo tēmas var būt sarežģītas vai līdz galam neizprotamas. Tur talkā var nākt skolotāji vai vecāki, vai arī vienaudži, domubiedri, līdz ar to lasīšanai ir arī sociāls aspekts. Tā varētu turpināt un turpināt. Ir jālasa.
Henriks Eliass Zēgners: Man vienmēr prātā nāk tas, ka lasīšana gluži vienkārši palīdz labāk dzīvot. Ir grūti - var izlasīt kādu grāmatu, kas palīdz grūtajā brīdī, ir priecīgi - var izlasīt grāmatu, kas to brīdi nostiprina atmiņā. Palīgs skaistākai dzīvei.
Vairāk – portālā lsm.lv!
Raidījuma producente – Baiba Nurža.
-
Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā šā gada 29. janvārī, pieminot režisori un Latvijas Kultūras akadēmijas asociēto profesori Annu Eižvertiņu (1945–2024) 80. dzimšanas dienā, notiks viņas grāmatas “Ceļš uz aktiermeistarības pamatiem” (apgāds “Zinātne”) atvēršanas pasākums.
Šajā grāmatā apkopota Annas Eižvertiņas bagātā praktiskā pieredze skatuves mākslas pedagoģijā, kurai viņa veltījusi turpat piecdesmit gadus, sākot ar Liepājas un Daugavpils teātru studijām, un turpinot topošo aktieru izglītošanu aktiermeistarībā Latvijas Kultūras akadēmijā. 2020. gadā Anna Eižvertiņa saņēma pirmā latviešu aktiera mākslas pedagoga Jēkaba Dubura vārdā nosaukto balvu, kas ir apliecinājums viņas mūža darbam skatuves mākslas pedagoģijā.
Sarunājamies ar grāmatas sakārtotāju, Annas Eižvertiņas audzēkni Daini Bērziņu. -
Rita Lūriņa “Skatuves kustības” kursa docētājas pieredzi sākusi uzkrāt 1996. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā. Aizstāvējusi mākslas zinātņu doktora grādu un publicējusi pētījumu “Latviešu modernisma teātris un žests” (2023), kurā vēlreiz, no aktieru izglītības skatu punkta raugoties, apliecinājusi, ka Latvijas kultūra un māksla, neatkarīgi no dažādos laikmetu griežos šajā zemē valdošiem vējiem, attīstījusies Eiropas tradīciju kontekstā.
Šajā nelielā apjoma grāmatā pārliecināmies, ka vingrinājums ir darbība un tā vienīgais uzdevums ir atbrīvot no nevarēšanas. Iemācīt daudzveidību.
Par deju un grāmatu Rita Lūriņa saka: "Deja ir absolūti fiziska, ķermeniska padarīšana, izmērāma laikā un telpā, kamēr grāmatu veido doma, un doma ir abstrakta, ārpus laika un telpas. Tajā pat laikā tikpat labi mēs varam pateikt, ka burti dejo, domas dejo un deja pieraksta, jo tas viss ir tik savstarpēji saistīts kā pats cilvēks un Visums." -
Izdevniecībā "Zvaigzne ABC" 2024. gada nogalē klajā nāca rakstnieces un tulkotājas Ilzes Lāces romāns ar stāstiem "Plēšputnam līdzi", par kuru autore saka: “Grāmatas apakšvirsrakstam ir divējāda nozīme. Lasītāji man bieži vien ir teikuši, ka gribētu, lai es uzrakstu romānu. Domāju, ka tas tomēr nav mans formāts –
mani vairāk saista nozīmīgas epizodes varoņu dzīvē, kuras nevajag iestrādāt plašā vēstījumā. Bet šī nav arī tradicionālā īso stāstu grāmata.
Otra nozīme – tās ir autores attiecības ar stāstu varoņiem, mīlestībai mijoties ar greizsirdību, dusmām ar prieku. Kā jau romānam piederas.”
Ilze Lāce pēc izglītības ir juriste, strādājusi par juristi lingvisti Eiropas Savienības Padomes Juridiskajā dienestā, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu autoru darbus. Beļģiju kā savu dzīves vietu nomainījusi pret Vāciju. Stāstu rakstīšanai pievērsusies 2014. gadā, tie apkopoti krājumos "Baloži uz Žozetes jumta" (2020) un "Sarunas uz sētas kāpnēm" (2022).
Sarunā ar Liegu Piešiņu Ilze Lāce neslēpj, ka ir Viļa Lāča mazmeita un stāsta, kā sadzīvo ar to; atceras vecmāmiņu, kas spēlēja kontrabasu Dailes teātra orķestrī un rosināja iepazīt mūzikas pasauli. Uzzinām par attiecībām ar tulkošanu un nepieciešamību literārus darbus lasīt oriģinālvaldā, skaļas lasīšanas priekšrocībām un vairīšanos no atdarināšanas, grāmatzīmju simbolismu, literāriem padomdevējiem, bohēmas ietekmi uz rakstīšanu un mūsdienu nelaimi - karojošo politkorektumu.
-
Romāns “Mērnieku laiki” ir stāsts par mums, latviešiem, par mūsu identitātes, ētiskajām un morālajām robežām. Kas mēs bijām, esam un būsim nākotnē? Godinot pirmo latviešu romānu (1879), Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē Rīgā, Pulka ielā, tiek atklāta izstāde "Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai".
"Klasikas" studijā tiekamies ar izstādes kuratori Kristīni Želvi un projekta vadītāju Katrīnu Kūkoju.
"Priekšstati par "Mērnieku laikiem" ir ļoti dažādi, katram tie ir savi, bet varu apstiprināt, ka priekšstati pilnīgi noteikti ir un tie ir biezā slānī," saka Kristīne Želve. "Priekšstati noteikti veidojas no skolas laika, kad jālasa obligātā (tagad – ieteicamā) literatūra un jāraksta sacerējumi. Tad bieži vien tiek skatīta arī filma. Ir divas filmas par "Mērnieku laikiem", vairāk tiek rādīta 1968. gada Voldemāra Pūces versija, ko var kompakti noskatīties, tā ir klasiskāka, konvencionālāka versija, no kuras it kā var saprast "Mērnieku laiku" naratīvu un stāstu. Tur ir arī ļoti maz noviržu no pamatmateriāla, bet tās ir, tātad klājas virsū šie filmas iespaidi.
Ir arī ļoti populāri tēli, kas ir ieguvuši ikonisku statusu, piemēram, Ķencis ar garo, plāno degunu un viņa lūgšana birztaliņā vai dažādi izteicieni, piemēram, Oļinietes, ka "dievvārdu man visu laiku vajag mutē", vai arī Tenis, kas saka, ka tā jau tas ir, ka lielos zagļus liek godā, mazos cietumā, kas visu laiku tiek citēts.
Tā ka es domāju, latviešu tauta joprojām dzīvo ar "Mērnieku laikiem", ar priekšstatiem par to – vairāk vai mazāk precīziem, vietā vai nevietā, bet, galvenais, ka dzīvo."
Katrīna Kūkoja turpina: "Mans pirmais iespaids par "Mērnieku laikiem" bija tāds, ka tas ir kaut kas neizlasāms, kaut kas šausmīgi sarežģīts, bet, kad studiju ietvaros piespiedos to izlasīt, sapratu, cik fundamentāls ir šis darbs un ka tas galīgi nav zaudējis savu aktualitāti.
Patiesībā tas stāsts, kas mijās 19. gadsimtā "Mērnieku laikos" vijas arī šodienā. Arī šodien mēs varam saskatīt situācijas, kad pasaule mainās un kā mēs uz to reaģējam. Šīs reakcijas patiesībā ir diezgan līdzīgas un iet cauri laikiem.
Brāļi Kaudzītes ir ļoti meistarīgi noķēruši to latviešu dabu, tāpēc arī mūsu izstādē liels akcents ir tieši uz mūsdienām."
"Visi par to kaut ko ir dzirdējuši, kaut kad skolā kaut ko lasījuši, kaut kad studiju laikā lasījuši, filmas redzējuši. Un lielākajai daļai ir sajūta, ka viņi "Mērnieku laikus" ir lasījuši. Bet arī es tagad pēc diezgan ilga laika paņēmu "Mērnieku laikus", izlasīju no vāka līdz vākam un sapratu, ka nē – es neesmu lasījusi "Mērnieku laikus". Tur bija diezgan daudz lietu, ko sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka esmu veiksmīgi aizmirsusi vai nekad nebiju ar tādu apzinātu saprašanu izlasījusi. Tā ka "Mērnieku laiki" ir latvieša mūžīgā grāmata, ko var lasīt, pārlasīt, ik pēc laika paņemt un visu laiku tur atrast kaut ko jaunu," teic Kristīne Želve.
"Katra “Mērnieku laiku” interpretācija notiek savos mērnieku laikos – vai tā būtu zemes pārmērīšana ar cara Aleksandra II rīkojumu, vai kolektivizācija un privatizācija, vai globalizācija, ekoloģisku un ģeopolitisku satricinājumu laiks – mēs atrodamies mūžīgajos “Mērnieku laikos,” teikts izstādes anotācijā. - Laat meer zien
