Afleveringen
-
"Meistara Knehta" uzmanības centrā šoreiz – Amerika un amerikāņu kultūra.
Šī saruna top laikā, kad piedzīvojam radikālu ASV ārpolitikas kursa maiņu mūsu dzīves telpai nedraudzīgā virzienā. Vai un kā politika ietekmē mūsu attieksmi pret kultūru? Cik liela ir amerikanizācijas ietekme mūsu kultūrtelpā, kā tā veidojusies un vai tagad esam potenciālu pārmaiņu priekšā?
Viens no sarunas aizmetņiem ir martā notikusī ASV Kinoakadēmijas balvu jeb "Oskaru" pasniegšana, kas nesa nebijušus panākumus Latvijai, bet notika vien pāris dienu pēc ASV prezidenta Donalda Trampa un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska dramatiskās tikšanās Baltajā namā, kas daudzos raisīja šoku un pazemojuma sajūtu no agrāk uzticamā sabiedrotā – ASV.
Raidījumā sarunājamies par to, kādas ir kultūras un varas attiecības; cik daudzslāņaina ir ASV kultūra un vai spējam atšķirt graudus no pelavām; kā kultūra vēsturiski bieži vien atradusies pretrunā varai; ko iesākt ar emocionālo diskomfortu pret konkrētu kultūru un kas ir tās kvalitātes, ko sev atklāt vai nepazaudēt šajā ģeopolitisko pārmaiņu un nenoteiktības laikā.
Mūsu sarunbiedri:
* tulkotāja un publiciste Ieva Lešinska-Geibere, kura nokļuva ASV vēl Latvijas okupācijas laikā 1978.gadā un nodzīvoja tur līdz 1987. gadam;
* komponists Krists Auznieks, kurš dzimis pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un ASV pavadīja septiņarpus gadus, studējot Jeila universitātē;
* ASV dzimušais latviešu žurnālists un žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps, kurš studējis Hārvarda universitātē un kopš 1990. gada dzīvo Latvijā;
* kultūrpētnieks Deniss Hanovs, kura interešu lokā ir globalizācijas procesi, kultūras vēsture un mākslas politika. -
Raidījuma "Meistars Knehts" jaunākajā laidienā runāsim par radošā darba novērtējumu skolā, balvu žūrijā, konkursā. Punkti, procenti, kompromisi, plusi un mīnusi...
Ingas Saksones un Oresta Silabrieža sarunbiedre ir komponiste un skolotāja Evija Skuķe, kura citstarp uzsver: "Ciparu rezultāti būs līdzīgi, bet satura rezultāti atšķirsies. Tātad, manuprāt, to nemaz nav iespējams izmērīt pēc vienādotas skalas ar kaut kādu vienlīdz lielu jēgu."
Tikām pusaudžu psihoterapijas speciālists Nils Konstantinovs novērojis lūk, ko: "Tas, kas Latvijā ir pilnīgi absurdi, ir tas, ka ministrijā pieņem lēmumu par to, kā katrā konkrētajā skolā mācīs katru konkrēto bērnu. Jebkurš skolotājs savus bērnus zina un saprot daudzkārt labāk nekā ministrijas ierēdnis, kurš viņus nekad dzīvē nav redzējis, varbūt pat klasē nav bijis!"
Vēl sarunā piedaklās komponists un diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Andris Vecumnieks, kurš nekautrējas atzīt: "Es nevaru atrast tos kritērijus, lai pateiktu – draugs, tu spēlē neinteresanti..."
Bet liteartūfilozofe Ieva Kolmane diskusijas gaitā sacīs tā: "Vērtēšana vienmēr notiek no varas pozīcijām, un tas, ka tu nodod varu audzēkņiem, lai tie vērtē cits citu – tas ir adrenalīns." -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Šoreiz “Meistara Knehta” uzmanības centrā – mūzikas klausīšanās un paradumu maiņa laikmetā, kad aktualitāti zaudē fiziskie datu nesēji. Kompaktdiski daudziem kļuvuši par suvenīru bez pielietojuma, kasetes mājās ir tikai retajam, vinila plates atgriežas kā stilīgs, tomēr nišas produkts, un kurš vairs atceras minidiskus un datu kasetes?
Tikai pusotru gadsimtu garajā skaņu ierakstu vēsturē esam piedzīvojuši daudz pārmaiņu, bet pēdējās divās desmitgadēs straumēšanas platformas arvien vairāk izspiež no mūsu ikdienas fiziski taustāmus skaņu ierakstus. Kāda ir straumēšanas platformu vara pār mūsu gaumi un attieksmi pret mūzikas vērtību? Kā mainās albumu dramaturģija? Un kā nākotnei tiek glabāti tie ieraksti, kas fiziskā formātā nav izdoti?
Savos paradumos un pārdomās par straumēšanas laikmeta un fizisko skaņu ierakstu plusiem un mīnusiem dalās mūzikas menedžere un Latvijas Mūzikas informācijas centra eksperte Aleksandra Line, diriģents Kristofers Volšs-Sinka, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Audiovizuālās lasītavas vadītāja Zane Grosa un mūziķis un komponists Edgars Šubrovskis.
Apskatām datus no Starptautiskās Mūzikas ierakstu federācijas (International Federation of the Phonographic Industry) 2023. gada pētījuma par mūzikas klausīšanos 26 pasaules valstīs. Aptaujājot vairāk nekā 43 tūkstošus cilvēku, 63 % atbildējuši, ka klausās mūziku audio vai video straumēšanas platformās, 17 % klausās mūziku pa radio, un tikai 9 % klausās iegādātu mūziku (CD, vinila platēs, digitālās lejuplādes).
Pieminam arī izraēliešu profesora Ofera Bergmana 2023. gada pētījumu par saistību starp mūzikas kolekcionēšanu un klausīšanās prieku straumēšanas laikmetā. Viņu interesēja, kā mūsu klausīšanās prieku ietekmē tas, ka mums tagad ir pieejamas teju bezgalīgas mūzikas klausīšanās iespējas, arī to speciāli nepērkot un neveidojot savu kolekciju, bet vienkārši ļaujoties algoritmam.
Apspriežam arī kādu rakstu britu izdevumā “The Guardian” par to, kā straumēšanas laikmets ietekmē vēl pavisam mazu bērnu attieksmi pret mūziku: autors Olivers Kīns raksta, ka tā ir kļuvusi gandrīz nepieejama, ja tev vēl nav sava telefona. Tev katru reizi jālūdz palīdzība vecākiem – jo vairs nevari uzlikt savu kaseti, disku vai plati. -
Runājam par intelektuālo slinkumu. Tieši tādu virsrakstu savai nesen publicētajai esejai vācu teātra žurnālā Theater Heute ir likusi ukraiņu teātra zinātniece, režisore un tagad arī Ukrainas Bruņoto spēku kareive Olena Apčela.
Viņas eseja Māras Poļakovas tulkojumā nesen tika publicēta arī portālā "Satori”, un, domājot par nesen apritējušajām, stindzinošajām tūkstoš dienām kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, mēs kopīgi lasām šo Olenas Apčelas ļoti būtisko tekstu par Rietumu nespēju un nevēlēšanos arī trīs gadus pēc kara sākuma mainīt savu postimperiālistisko optiku.
Mūsu sarunbiedri: esejas tulkotāja Māra Poļakova, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, mākslas zinātņu doktore Nadežda Pazuhina, mākslas kurators un teorētiķis Kaspars Vanags un kinorežisors Juris Kursietis.
Sarunas gaitā pieskaramies arī paši saviem kompleksiem un augstprātībām, savām paviršībām un savai identitātei: vietai pasaulē.
-
Šoreiz sarunājamies par kultūras mantojumu pilsētvidē, un šo sarunu rosinājuši gan pēdējā laika notikumi ap Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja atklāto vēstuli pret nepārdomātām izmaiņām Rīgas vēsturiskajā centrā, gan arhitektu atbalsta vēstule pārvaldes ilggadējam vadītājam Jurim Dambim.
Mūsu pamattēma — kā pilsētā sadzīvot pagātnei, tagadnei un nākotnei, kā līdzsvarot vēsturiskā mantojuma aizsardzību ar vēlmi attīstīt pilsētu un atdzīvināt Rīgas vēsturisko centru.
Sarunbiedri: Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, arhitekts Juris Dambis, kurš amatā ir beidzamo nedēļu; arhitekts, arhitektu biroja NRJA dibinātājs Uldis Lukševics; arhitekts un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs; Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta eksperts UNESCO Pasaules mantojuma pārvaldības plānošanas jautājumos, arī arhitekts, pilsētplānotājs Aigars Kušķis.
Runājam par vēsturisko zemesgabalu apvienošanas un arhitektūras konkursu atcelšanas bīstamību, mēģinām noteikt Rīgas vēsturiskā centra faktisko status quo, meklējam lielākās pilsētbūvnieciskās kļūdas vēsturiskajā centrā pēdējos 35 gados, atsaucamies uz Zaigas Gailes teikto TV raidījumā “1:1”, interesējamies par baisās birokrātijas potenciālo mazināšanu, atceramies 2005. gada “Šlesera spiedienu” un ieskatāmies Sofijas Annas Kozlovas un Robertas Atrastes intervijā ar holandiešu pētnieku un kritiķi Renē Būru portālā punctummagazine.lv, kur runa par gludajām pilsētām.
Pieskaramies Rātslaukuma “kapa piemineklim”, krastmalas “cukurtraukam” un Triangula bastionam, apspriežam tukšo vecpilsētu un tās iespējamo apdzīvošanu, salīdzinām Rīgu ar Tallinu un Viļņu. Noslēgumā — sapnis par bulvāru loka atjaunošanu pilnā apmērā. -
Meistars Knehts sāk jauno sezonu ar paškritisku skatu uz sabiedriskajiem medijiem. Kāda patlaban ir sabiedrisko mediju vieta Latvijas kultūrtelpā? Cik lielu uzticību baudām un kas to nosaka? Cik pamatoti ir pārmetumi par viedokļu līdzsvara trūkumu?
Raidījuma sarunbiedri: filozofe Skaidrīte Lasmane, socioloģe Inta Mieriņa, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Jānis Juzefovičs un sabiedrisko mediju ombuds Edmunds Apsalons. -
"Meistara Knehta" uzmanības lokā šajā reizē – saruna par digitālajām spēlēm kā mūsdienu kultūras formu.
Runājamies ar tiem, kuri izauguši ar spēlēm, un tiem, kuri nespēlē nemaz. Spriežam, vai un kādas digitālās spēles ir māksla, cik pamatoti ir pret tām vērstie aizspriedumi un kā šīs radošās industrijas attīstībā izskatāmies salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Apspriežam igauņu Disco Elysium un poļu The Whitcher panākumus, runājam par spēli Papers, Please kā morāli ētisku dilemmu trenažieri un pieminam vēl virkni nosaukumu, kas daļai sarunbiedru liek piekrītoši māt ar galvu, bet citiem – neizpratnē raustīt plecus.
Šī saruna turpina publiskajā telpā aizsākto diskusiju par kultūras ministres Agneses Loginas ("Progresīvie") rosināto valsts atbalstu digitālo spēļu nozarei.
Raidījumā piedalās mākslas zinātniece un kritiķe Santa Hirša, spēļu dizaineris Aleksandrs Priedītis, datu zinātnieks un pedagogs Linards Kalniņš, un ierakstā – arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, mākslas vēsturniece un izstāžu kuratore Inese Baranovska, kura cita starpā uzsver: "Datorspēles nav mans formāts, bet es akceptēju, ka tas ir izklaides veids. Un ja ir kvalitatīva datorspēle, tad tā ir arī kvalitatīva izklaide. (..) Pirmkārt, tā ir mākslu sintēze. Tur ir gan skaņa, gan attēls, vizuālais kods… Tas noteikti ir dizains. (..) Vairāk nekā pirms septiņiem gadiem redzēju izstādi par datorspēļu dizainu ļoti prestižā muzejā – Viktorijas un Alberta muzejā Londonā. Tā tiešām ir mūslaiku kultūra, ar kuru mums ir jārēķinās. Labāk iepazīt, jo tas ir mūsu laiks un tam nevar pretoties."
Ja jūs interesē šī tēma, iesakām noklausīties:
sarunu ar Ekonomikas un kultūras augstskolas studiju programmas "Datorspēļu dizains" direktori Kseniju Miļču raidījumā "Kāpēc dizains?" :
Gustava Terzena sarunu ar Spēļu izstrādātāju asociācijas vadītāju Jāzepu Rutki un starptautiski atzītās datorspēles "The Case of the Golden Idol" izstrādātājiem Andreju un Ernestu Kļaviņiem LR1 raidījumā "Kultūras rondo":
-
Šoreiz diskusija par tādu mūžvecu un mūžam aktuālu lietu kā kultūra un mecenātisms, kultūra un sponsorēšana.
Publiskajā telpā šī tēma ik cilāta ik palaikam, atkal un atkal secinot, ka mecenātisma tradīcija pie mums ir vāji attīstīta un kultūra nav privāto finansētāju prioritāšu augšgalā, bet mūsu saruna šoreiz vairāk būs par to, ko darīt, lai to mainītu. Vismaz – kā to redz pašas kultūras nozares pārstāvji.
Studijā – Dailes teātra direktors Juris Žagars, Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis Sandis Voldiņš, Ģertrūdes ielas teātra producente un Laikmetīgās kultūras NVO asociācijas vadītāja Maija Pavlova un kinorežisors, Latvijas Kultūras akadēmijas prorektors (šobrīd jau – jaunievēlētais rektors) Dāvis Sīmanis.
Spriežam par to, kāpēc nozares ieskatā aplams ir patlaban spēkā esošais ziedošanas regulējums, kas neļauj ziedotāju ne pieminēt, ne uz koncertu uzaicināt; pārrunājam kultūras iestāžu attiecību veidošanu ar sponsoriem un to, kā tiek izvērtēti potenciālo naudas devēju reputācijas riski; dzirdam dažādas interesantas idejas par to, kā veicināt mecenātisma kultūras attīstību Latvijā un vairot tā prestižu, un runājam arī par to, cik būtiska ir arī pašu kultūras iestāžu un privāto naudas devēju atklātība naudas izlietojumā un gatavība bez augstprātības diskutēt par finansējuma piesaistes ētiskajām robežām ar tiem, kuri domā citādi.
-
“Meistara Knehta” uzmanības lokā šoreiz jautājumi, kas turpina gruzdēt un uzliesmot dažādās diskusijās arī divus gadus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā – par to, kā šajos apstākļos attiekties pret krievisko un padomju kultūras mantojumu, ko šie divi kara gadi mūsos ir mainījuši un likuši pārvērtēt. Kā sadzīvot ar savām dažādajām saknēm un pieredzēm, iekšējām pretrunām un ārējiem apstākļiem?
Diskutējam par to, vai būtu jāpārvērtē padomju laika kultūras mantojums un personības; pieskaramies Rīgas ielu pārdēvēšanai un dzirdam arī alternatīvus ierosinājumus, spriežam par šķelšanos starp krieviem un krieviem Latvijas sabiedrībā, un jautājam, vai šis laiks mums liek skaidrāk nonākt pie vienas pareizās atbildes – kaut vai par to, kādas mūzikas atskaņošana būtu vēlama vai nevēlama.
“Domāju, ka tas, ka mums nav vienas atbildes, ir skaistākais, kas var būt. Jo Krievijā ir viena atbilde,” raidījumā saka teātra zinātniece Edīte Tišheizere. “Mēs varam izteikt dažādus viedokļus un nekļūt tāpēc par ienaidniekiem. Varbūt māksla ir tieši tā joma, kurā mēs vēl varam atļauties to greznību – nedomāt tikai melnbalti. Māksla var atļauties pētīt šo pelēko zonu un tāpēc netikt uzreiz nosodīta, kā tas būtu, ja to izteiktu, piemēram, politiķis.”
“Meistara Knehta” sarunbiedri šajā reizē – arī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra direktore un aktrise Dana Bjorka, mūzikas vēstures pētnieks un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš un vēsturnieks Andrejs Gusačenko, kurš nesen aizstāvēja doktora disertāciju par krievu pretboļševistisko kustību Latvijā 20.-40. gadā. -
Šīmēneša "Meistara Knehta" diskusijai mūs rosinājis raksts portālā ir.lv ar ironisko virsrakstu "LOL nau vērc". Tas ir rakstnieces Ilzes Spergas pieredzes stāsts, pērnruden pirmoreiz kļūstot par Latvijas Universitātes (LU) docētāju, lai pasniegtu kursu "Ievads latgalistikā", un caur traģikomiskiem piemēriem parādot, kur prioritāšu skalā LU vadībai ir humanitārās zinātnes un cik birokrātiska un neieinteresēta var būt sistēma, kas aicina viņu strādāt.
Dienu iepriekš turpat portālā ir.lv bija publicēta LU Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) Latvistikas un baltistikas nodaļas docētāju diskusija ar skumīgo nosaukumu "Kur palikusi jaunā paaudze?", kas no ilggadēju nodaļas pasniedzēju viedokļa skatījās uz to, kāpēc tādi pasniedzēji kā Ilze Sperga un arī vēl jaunākas paaudzes pārstāvji nepaliek darbā šajā fakultātē.
Gaidot jauna LU rektora ievēlēšanu 1. martā, "Meistars Knehts" šoreiz uzaicinājis abus rektora amata kandidātus — Signi Bāliņu un Gundaru Bērziņu — laukuma vienā pusē un trīs humanitāro zinātņu pārstāvjus — dzejnieci Ilzi Spergu, literatūrzinātnieci Māru Gruduli un Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu, kurai drīzumā beigsies noslēdzošais termiņš amatā, — laukuma otrā pusē uz diskusiju par humanitāro zinātņu vietu gan LU ekosistēmā, gan Latvijas sabiedrībā kopumā.
Mūsu uzmanības lokā ir gan mūžsenais jautājums par humanitāro un eksakto zinātņu pretnostatīšanas viltus dilemmu, gan par lietderības pierādīšanu un humanitārajām zinātnēm kā nacionālās drošības pamatu, gan ļoti praktiski finansējuma jautājumi un risinājumi tam, kā celt šo zinātņu prestižu, ko vismaz vārdos apņēmīgi sola abi LU rektora amata kandidāti. Klausāmies arī ilggadējās LU profesores Māras Grudules pieredzes stāstu, kāpēc viņa vairs nestrādā universitātē kā pamatdarbā, un arī visnotaļ skaudrus vērojumus šodienas darbā ar topošajiem skolotājiem, daži no kuriem viņas lekcijās lūdz — mums, lūdzu, stāstiet vieglāk un vienkāršāk, jo mēs būsim TIKAI skolotāji.
-
Raidījuma tēma šoreiz – politkorektums. Un uzreiz jautājums: politkorektums vai cenzūra? Vai arī abi.
Atsperamies no igauņu mākslinieka Marka Mēetamma bažām un vokeisma; runājam par jaunās paaudzes garīgo nebrīvību un studentu sasaistītību, labas izglītības trūkumu, cilvēku informācijas krājuma nepietiekamību, ģimeni, skolu un domstarpībām ar bērniem; pieļaujam jokošanas robežu nospraušanu; apspriežam drosmi, empātiju, stereotipus; piesaucam cenzūras pakāpes, mākslas provokācijas un laikabiedru spēju uztvert mākslasdarbu.
Sarunbiedri ir režisors Elmārs Seņkovs, dzejniece Ingmāra Balode, komponists, cenzūras pētnieks Edgars Raginskis un filozofs Haralds Matulis.
-
Pēdējā desmitgadē Latvijā īpaši aktīvi attīstījusies džeza mūzika – šobrīd to var apgūt teju katrā mūzikas vidusskolā, vairāk nekā desmit gadus – arī Mūzikas akadēmijā.
Daudzi mūziķi, kas mācījušies ārvalstīs, ar savu pieredzi atgriezušies Latvijā, daudz aktīvāk džezs skan koncertzālēs un neformālākās kultūrtelpās, džezu pamana arī Lielās mūzikas balvas žūrija, top aizvien jauni ieraksti, turpinās ilggadēji festivāli, džezs dažādās formās tiek atbalstīts ar valsts finansējumu, un šī gada 29. jūnijā nodibināta arī Latvijas Džeza asociācija.
Kāda ir aktuālā situācija šobrīd – to mēģinām noskaidrot šīs reizes raidījumā "Meistars Knehts". Runājam par džeza pārstāvniecību valsts līmenī, par finansējumu, meistarklasēm, eksportu, savstarpējo un starptautisko sadarbību, kā arī par darāmo tuvākajā nākotnē.
Anete Ašmane-Vilsone un Inga Saksone uz diskusiju aicinājušas fonda "Mūsdienu mūzikas centrs" valdes locekli, festivāla "Rīgas ritmi" rīkotāju Māri Briežkalnu, JVLMA Džeza katedras vadītāju, profesoru, VKKF Mūzikas nozares komisijas locekli, mūziķi Indriķi Veitneru, Latvijas Džeza asociācijas valdes locekli, LRBB izpilddirektoru, mūziķi Dāvi Jurku, mūzikas menedžeri, JVLMA pedagoģi, džeza žurnāla JAZZin.lv līdzdibinātāju Aleksandru Lini, kā arī mūziķi, komponistu un pedagogu Tomu Rudzinski.
-
Raidījumā "Meistars Knehts" šoreiz atskatāmies uz šīs vasaras Dziesmu un deju svētkiem un tikko notikušo svētku izvērtēšanas konferenci.
Svētki uzdod neskaitāmus jautājumus, liek karsti diskutēt un pārspriest piedzīvoto vēl ilgi pēc tam. Ciktāl svētku tradīcija spēj mainīties līdzi laikam? Kas ir nepieciešamā tradīcija un kas būtu ikreiz grozāms? Kā labāk sadalīt atbildību svētku tradīcijas uzturēšanā starp valsti, pašvaldībām un pašiem dalībniekiem? Vai virsdiriģentu ir par maz vai par daudz? Vai 60 pasākumu svētku nedēļas laikā ir par daudz, par maz vai tieši laikā? Kāpēc drošības pasākumi? Ko iesākt ar skatītāju staigāšanu koncerta laikā un izmestajām dalībnieku ēdiena porcijām: cik daudz tā ir rīkotāju un cik – mūsu pašu atbildība?
No saturiskajām virsotnēm un lejām līdz pašiem praktiskākajiem jautājumiem – savās pārdomās šoreiz dalās četri aizrautīgi sarunbiedri: žurnālistes Anete Ašmane-Vilsone un Lauma Spridzāne, kuras vadīja divas no konferences diskusijām, radio "Naba" raidījuma "Dziesmusvētku tīklos" vadītājs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras koledžas docētājs Linards Kalniņš un ļoti zinātkārais un asredzīgais svētku vērotājs –aktieris un svētku uzzīmētājs Vilis Daudziņš. -
Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā atgriežas raidījums "Meistars Knehts", un sezonu sākām ar sarunu par kultūras nozares politisko pārraudzību. Kādi bija 12 gadi "Nacionālās apvienības" vadībā, kādas izmaiņas varētu notikt tagad, kad vadības grožus pārņēmuši „Progresīvie”, ko vispār sagaidām no kultūrpolitikas un kā mums pietrūkst.
Raidījuma viesi - Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, filozofs Artis Svece, biedrības New East vadītājs Jorens Dobkevičs, teātra režisore Māra Ķimele un grāmatu redaktors Vents Zvaigzne. -
Sezonas noslēguma raidījumā vēršam skatu Dziesmu un deju svētku virzienā. Dziesmu svētku 150. gadskārta atnākusi ne bez viļņošanās dažādos virzienos, parādot gan savas stiprās, gan vājās puses, un noteikti apliecinot, ka Dziesmu svētki joprojām ir ļoti svarīga un spēcīgas emocijas raisoša tradīcija lielā sabiedrības daļā.
Kopā ar šī raidījuma viesiem – Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāju Signi Pujāti, sociālantropologu Viesturu Celmiņu, diriģentu Kasparu Putniņu un horeogrāfi, dejas pedagoģi Baibu Ķesteri – mēģinām no putna lidojuma paraudzīties uz amatierkustības ideāliem, realitāti un pārmaiņām, kas tajā notiek.
"Būtiskā atšķirība starp 2018.gadu un laiku, kurā esam pašreiz: jautājums par Latvijas nācijvalsti ir daudz aktuālāks nekā pirms pieciem gadiem, un arī Dziesmu svētkiem ir politiskāka nozīme," saka Viesturs Celmiņš, kurš piedalījās Latvijas Kultūras akadēmijas pētījuma "Tradīcijas anatomija" tapšanā pirms pagājušajiem svētkiem.
"Mums nepatīk par to runāt, tomēr ir neiespējami [izvairīties]: mēs dzīvojam informācijas kara apstākļos, un tas, kādā veidā tiek veidots latviskums, Latvijas valsts, vēsture, pilsoņi – Dziesmu svētkiem tajā ir liela nozīme. Dziesmu svētki nevar būt savrups, ēterisks pasākums, kur mēs dzīvojam 19. gadsimtā. Tos nevar atslēgt nost no sociāli politiskās realitātes."
Tādēļ, viņaprāt, "ja lielākais sabiedriskais notikums valstī nekādā veidā nereflektē par to, ka mēs dzīvojam kara apstākļos, tad tā ir, maigi sakot, neparasta un pat provinciāla pieeja". Celmiņa ieskatā tas neko nelaupītu svētku tradīcijai, ja Noslēguma koncertā izskanētu arī kāda dziesma ukrainiski. LNKC direktore Signe Pujāte norāda, ka par to tiek domāts Atklāšanas koncerta un Sadziedāšanās nakts kontekstā.
Raidījumā runājam arī par to, ko šodien saprotam ar jēdzienu "Dziesmu svētku process" un kā tas mainās vai nemainās līdzi laikam.
"Situācija mainās, tomēr man gribētos ticēt, ka skatuviskajā dejā mums ir izdevies saglabāt stabilitāti," vērtē Baiba Ķestere. "Nevaram norobežoties no globālajām pārmaiņām, kā strādā autoritārais un demokrātiskais modelis. Šī situācija, kas nāk līdzi paaudzēm – mēs nevaram izkāpt no tā ārā, tomēr mēs maināmies līdzi. Un šajās pārmaiņās ir izdevies saglabāt skatuviskās dejas amatierkustības pamatdarbību. Neejam prom no tradīcijām, bet cenšamies mainīties kopā ar tām."
LNKC direktore Signe Pujāte norāda: tradīciju veido cilvēki, un tieši no cilvēciskā faktora daudz kas ir atkarīgs. "Tā viļņošanās, ja skatītos vēsturiski, bija arī 1880. gadā, kad, kādam korim ienākot spēles laukumā, bija kādi, kas iebilda…
Uģis Brikmanis allaž teica, ka Dziesmu svētki ir sabiedrības spogulis. Man pašai ir sajūta, ka notiek globālas izmaiņas, kas stāv lielās krustcelēs. Mainoties laikiem un attiecību modelim, mums ir jāmainās līdzi. Cilvēciski man lielākās bažas ir par to, lai mēs, tradīcijā iesaistītie, nekļūtu senili citu acīs, kuri arī ir tradīcijā klātesoši.
Nedrīkstam būt tik augstprātīgi, ka sakām, ka esam kaut kādi izredzētie un veidojam Dziesmu svētku tradīciju," uzsver svētku rīkotāja.
Līdzīgi kā citos "Meistara Knehta" raidījumos, arī šajā nonākam pie viena no atslēgas jautājumiem: prasmes cieņpilni sarunāties un uzklausīt atšķirīgus viedokļus. Zviedrijas Radio kora galvenais diriģents Kaspars Putniņš, kurš savulaik kā Igaunijas Filharmonijas kamerkora vadītājs ir bijis Dziesmu svētku virsdiriģents Igaunijā, bet ne Latvijā, kā problēmu vērtē tieši sarunāšanās kultūru par šo nācijai svarīgo fenomenu: "Ko saprotam ar terminu "profesionālisms"? Es to uztveru tā, ka tie ir cilvēki, kas orientēti uz rezultāta radīšanu ārpus sevis, lai tas būtu vajadzīgs apkārtējiem.
Pēc pagājušajiem Dziesmu svētkiem, iespējams, vairāk kā pēc jebkuriem citiem izjutu: ja kāds izrāda kāda cita veida sajūtas, izņemot to, ka viņš ir bezsamaņā no tā, cik viss ir labi, tad šādi viedokļi tika uzreiz noslaucīti no galda."
Putniņš piekrīt, ka mums kā sabiedrībai vēl daudz jāmācās arī formas, kā paust savu viedokli, taču "reakcija bija diezgan neadekvāta". "Ja neesam uzbūvējuši cieņpilnu un draudzīgu diskusiju, kas esam Dziesmu svētku sakarā, ir ārkārtīgi grūti nonākt pie labākā potenciāla, kā paust mūsu "šeit un tagad" sajūtas Dziesmu svētku formā.
Dziesmu svētki ir tik svarīgi mūsu identitātei, ka mēs mazliet bērnišķīgi baidāmies par to runāt. Savā pieredzē darbā citur esmu pieradis, ka cilvēki draudzīgā un cieņpilnā formā var uzdot jautājumus par jebko, arī par lietām, kas ir šķietami tabu. Par visu var būt viedoklis un var runāt cieņpilnā, gudrā formā.
Tā ir viena no lietām, kāpēc izvērtās šis konflikts [par Rīgas projektu kori]: pēkšņi uzrodas jauns formāts, jaunas idejas, un mēs vispār neesam gatavi tās normālā veidā apspriest."
Baiba Ķestere piebilst, ka deju nozarē pēc svētkiem tiek analizēts repertuārs un iespējamās izmaiņas nākotnē, piemēram, šoreiz ir ņemts vērā ieteikums veidot novadu programmas. "Vai ir iespēja visiem izteikties un vai visi līdz galam tiek sadzirdēti – tā ir cita lieta," viņa norāda. "Manuprāt, viss atduras pret veidu, kā komunicēt, diskutēt, rast risinājumu un vienkārši akceptēt dažādus viedokļus. Jo tas, ka ir dažādi viedokļi, ir labi. Tas veicina progresu. Un ideālajā variantā mēs no šiem dažādajiem viedokļiem iegūtu pašu labāko modeli, galarezultātu koncertprogrammās katros piecos gados."
Pilnu raidījuma "Meistars Knehts" ierakstu klausieties audio formātā! -
Visupirms "Klasikas" kolēģi vēlreiz sveic raidījuma "Meistars Knehts" veidotājus Orestu Silabriedi un Māru Rozenbergu ar godam nopelnīto Latvijas Radio "Gada balvu 2022", kas gūta kategorijā "Labākais vērtīborientētais raidījums 2022".
Atgādināsim, ka "Meistars Knehts" ir viens no senākajiem Latvijas Radio raidījumiem, un balva piešķirta par tā saglabāšanu, par atgriešanos laikos, kur problēmu ir pārpārēm, par vēlmi radīt sabiedrībā plašāku izpratni par aktuāliem un samilzušiem kultūras un izglītības procesiem, rosināt kritisko domāšanu un iesaisti...
Un nu arī klāt visjaunākais "Meistara Knehta" izlaidums. Raidījumā šoreiz turpinām jau iepriekšējās "Knehta" epizodēs aizskartas, bet acīmredzami joprojām neizrunātas un droši vien līdz galam neizrunājamas lietas. Atgriežamies pie sarunas par krievu kultūras vietu mūsu kultūrtelpā, par atcelšanas kultūru, mākslas cenzūru un bieži vien neglītajiem veidiem, kā mēs par visu to sarunājamies. Šīs reizes sarunbiedri studijā ir režisore Krista Burāne, sociālās psiholoģijas profesors Ivars Austers, komponists Arturs Maskats un filozofs Igors Gubenko.
Runājot par savu personīgo iekšējo kompasu un "sarkanajām līnijām", Krista Burāne saka: "Sev esmu atradusi atbildi, ka svarīga ir motivācija, kādēļ konkrētais darbs vai mākslinieks parādās latviešu vai Latvijas kultūras telpā. Jebkuram mākslas darbam ir savs mērķis un vēstījums, un ir svarīgi, kā mēs to par to runājam un kādas atbildes sniedzam uz jautājumu: kāpēc tieši te un tagad šim māksliniekam un mākslas darbam ir jāparādās? Ja mērķi ir saistīti ar apzinātu cieņas izrādīšanu Ukrainai vai tai pasaules daļai, kas iestājas pret Krieviju, tad ir vienalga, kurš ir radījis šo darbu vai kādā valodā tas notiek. Manuprāt, mērķis un cieņa ir tie aspekti, kas jāņem vērā, runājot par krieviski notiekošiem kultūras notikumiem Latvijā."
Arī Arturs Maskats piekrīt Burānei, ka sākotnējais šoks radījis vēlmi norobežoties no krieviskā. Tomēr, viņaprāt, katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. "Man ir tāda kā iekšējā lampiņa: tiklīdz jūtu, ka norobežošanās notiek tikai nacionalitātes pēc, tas man uzreiz rada iekšēju pretestību. Ja kāds mākslinieks vai mākslas darbs tiek nošķirts no pārējā tikai tā izcelsmes dēļ, tas man liekas nepieņemami arī šodien."
Igors Gubenko stāsta, ka pētnieciskos nolūkos patērē arī tādu Krievijā ražotu saturu, kas pauž atbalstu Krievijas sāktajam karam un ar to saistītajam neprātam. "Man ir pretīgi, tomēr interesanti redzēt, kā ļaunuma banalitāte pārņem sabiedrību. Likās, ka cilvēki nav tik nozombēti, bet izrādās, ka ir. Arī kultūras elite mērķtiecīgi pieliek savu artavu.
(..) Tā ir viņu absolūta atbildība, un mums tas ir jāņem vērā, vērtējot jebkādu sadarbību ar šiem cilvēkiem nākotnē. (..) Būdams krievvalodīgs, es nejūtu nekādas morālas tiesības aizstāvēt nekādus Krievijā ražotus kultūras produktus un autorus un teikt: nē, paturēsim taču tos dižos komponistus apritē. Absolūti nē. Mana nostāja ir: jāpiestrādā, lai izkoptu šo jauno kritisko lasījuma spēju, kuras mums nav; kritiski pārvērtētu šo pasaules kanonu, kurā krievu kultūra ir pārstāvēta, saskatītu šos "ļaunuma ziedus" tajos lielajos vēstījumos, ko ilgstoši esam uzskatījuši par centrāliem, tomēr individuāli es neiestājos par atcelšanu. Bet ja kāds pašlaik nespēj dzirdēt krievu valodu un tas viņam rada personīgus pārdzīvojumus, es to respektēju un saprotu."
Bet Ivars Austers savu atbildi par iekšējām sarkanajām līnijām iesāk ar atkāpi, ka mūsu prāti neizbēgami veido vienkāršotus pasaules modeļus, lai pasargātu sevi no nemitīgas jaunu viedokļu būvēšanas. "Un, veidojot šos pieturpunktus, mums ir hroniski veidi, kā kategorizēt pasauli. Etniskā/nacionālā piederība ir viens no tādiem. Automātiski rodas vēlēšanās visu, kas asociējas ar vienu grupu, likt vienā maisā un neredzēt niansēto atšķirību. Man gribas papildināt Kristas teikto par jēgu un nozīmi: man šķiet, ka daudzos gadījumos runājam par situācijām, kur īsti nezinām, kāda bija jēga un kāda bija nozīme. Runa ir par vēsturi. Nesenais skandāls ap orķestri "Sinfonietta Rīga" – cik redzēju dažas replikas televīzijā par šo tēmu, tur nevienā brīdī netika runāts par, manuprāt, ļoti svarīgu elementu: kaut kādā veidā, translējot kultūras telpā noteiktus muzikālos skaņdarbus, kas automātiski asociējas ar Krieviju, tu kaut ko dari arī šodienas Krievijas kontekstā. Un man šis skatpunkts uzmanības perifērijā ir visu laiku."
-
Šoreiz runājam par mākslīgā intelekta arvien straujāko ienākšanu mūsu dzīvē un ar to saistītajiem ētikas aspektiem. Sarunas impulss – ideja par Imanta Ziedoņa balss sintezēšanu tekstiem, kurus viņš pats nekad nav runājis. Tas jau rosinājis diskusijas un pretējus viedokļus par to, cik ētiska ir miruša cilvēka balss "pārradīšana" ar tehnoloģiju palīdzību.
Proti, Imanta Ziedoņa muzejs iecerējis sadarbībā ar tehnoloģiju uzņēmumu "Tilde" un Bulduru tehnikumu radīt tekstus par augiem, kas veidos Ziedoņa muzeja dārzu Murjāņos. Izmantojot reālus Ziedoņa balss audio ierakstus, tiktu sintezēta viņa balss, kurā "virtuālais Ziedonis" varētu stāstīt arī par dārzu. Par tekstu redaktoru aicināts dzejnieka dēls Rimants Ziedonis. Telefonsarunā pirms raidījuma viņš pauda viedokli, ka "šādi tēli ir robežu un gaumes jautājums – ko var un ko nevar".
Rimanta Ziedoņa ieskatā tēva balss izmantošana šajā konkrētajā gadījumā būtu pieņemama, taču tam būtu jāpaliek strikti daiļrades ietvaros. "Nav domas, ka viņš tagad runātu par politiku," uzsvēra dzejnieka dēls.
Taču – kā nodrošināt, lai šādas tehnoloģijas ar laiku nesāktu dzīvot savu dzīvi, tiekot izmantotas arī nelāgiem mērķiem? Vai šāda balss sintezēšana nemaldina klausītāju un nerada jaunas dilemmas par autentiskuma nozīmi plašākā kontekstā? Par to raidījumā "Meistars Knehts" sarunājas uzņēmuma "Tilde" līdzdibinātājs Andrejs Vasiļjevs, aktieris, režisors un dramaturgs Kārlis Krūmiņš, bioētikas pētniece, Latvijas Universitātes asociētā profesore Signe Mežinska un publicists Eduards Liniņš.
"Interesantais eksperiments, ko mēs uzņēmāmies pēc Imanta Ziedoņa muzeja lūguma, ir iemācīt mākslīgajam intelektam Imanta Ziedoņa balss intonācijas un īpatnības un šādā veidā ļaut šim Ziedoņa tēlam turpināt dzīvot un runāt arī par jautājumiem, kas aktuāli šodienas kontekstā," stāsta Vasiļjevs. Viņš gan uzsver, ka tā ir un paliek tikai imitācija, un klausītājus par to nedrīkst maldināt – tas ir viens no svarīgākajiem ētiskajiem principiem šādas tehnoloģijas izmantojumā.
"Ziedoņa paša balsī varēja runāt tikai Imants Ziedonis. Mākslīgais intelekts cenšas tikai imitēt, līdzīgi kā aktieris. Bet lietojumos, kur šī sintezētā balss tiek izmantota, ir ļoti svarīgi, lai cilvēki zina, ka tas nav Ziedoņa balss oriģināls, bet viņa balsī runā mākslīgais intelekts."
Tam, ka jābūt skaidrām robežām, piekrīt arī Eduards Liniņš. "Ciktāl tas paliek mākslas fakta ietvaros, nepretendējot uz īstenības imitēšanu, man šķiet absolūti pieņemams," viņš saka, velkot paralēles ar "analogiem piemēriem" Latvijas teātros, kā Kaspara Znotiņa iejušanos Ziedoņa tēlā un Baibas Brokas atveidoto Aspaziju.
Taču robežu definēšana praksē var izrādīties sarežģīts uzdevums, jo šādas sintezētas balss pielietojumam var būt ļoti plašs spektrs – no "balss protēzes", kas ļautu runāt tiem, kuri slimības dēļ balsi ir zaudējuši, līdz viltvāržiem, kas ticami spēj izlikties par tavu tuvinieku, norāda bioētikas pētniece Mežinska.
"Un šim spektram pa vidu ir ļoti daudz mums vēl neiedomājamu pielietojumu, kur būtu jānovelk tā līnija. Taču tā ir ļoti kontekstuāla: daudz kas ir atkarīgs no tā, vai mēs spēsim atpazīt situāciju, kurā šī tehnoloģija tiek pielietota. Par to man ir mazliet bažas. Teātri mēs pazīstam, tajā spēles noteikumi ir skaidri. Bet cik plaši šobrīd var pielietot mākslīgo intelektu, rada vairāk šaubu," norāda eksperte.
"Nezināmais ir biedējošs, un aiz šīs tehnoloģijas slēpjas ļoti daudz nezināmā," piebilst Kārlis Krūmiņš, kurš mākslīgā intelekta tehnoloģijas jau paguvis integrēt savā mākslinieka darbā: pērn viņš saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu par gada jaundarbu, izrādi "Frankenšteina komplekss", ko gandrīz pilnībā bija uzrakstījis mākslīgais intelekts. Viņaprāt, mākslīgā intelekta radītā ilūzija par realitāti kļūs arvien spēcīgāka.
"Vislielākās bažas ir nevis par to, kā mēs varam spēlēties ar šo tehnoloģiju mākslās, bet kā šī ilūzija var ienākt mūsu dzīvē un tikt izmantota," uzskata Krūmiņš.
Andrejs Vasiļjevs no "Tildes" uzsver, ka kompānijai ir ļoti strikti ētikas, privātuma un izmantošanas mērķu noteikumi, piemēram, radio diktores Sandras Glāzupas sintezētajai balsij, kas pašlaik skan tādās vietās kā Rīgas starptautiskā autoosta un Latvijas Nacionālā bibliotēka. Signe Mežinska savukārt norāda: lielākais izaicinājums ir nevis radīt ētikas regulējumu, bet izglītot profesionāļus, kuri ar to strādās. "Svarīgi, lai viņiem īstajā laikā rastos īstie jautājumi par to, vai tas ir vai nav ētiski, un lai viņi gribētu īstenot šos noteikumus. Tas ir jauns izaicinājums izglītībai," viņa uzsver.
"Cilvēce mums zināmajā attīstības gaitā otrreiz ir nonākusi situācijā, kad mūsu rokās ir iedots tekstu radīšanas un pavairošanas instruments, kura iespējamos efektus mēs vēl neapzināmies. Pirmā reize bija apmēram pirms piecsimt gadiem, kad Eiropas civilizācijai rokās nonāca Gūtenberga drukājamā mašīna," paralēles velk Eduards Liniņš. "Un cilvēce līdz galam neapzinās, ko ar to var izdarīt un ko šīs tehnoloģijas darīs ar pašu cilvēci."
Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio versijā!
Iesakām Latvijas Radio arhīvā uzmeklēt arī citiem mākslīgā intelekta aspektiem veltītas sarunas šogad LR1 raidījumā "Kultūras rondo" un "Zināmais nezināmajā".
-
Šoreiz sarunājamies par valodu un gaisotni.
Māras Rozenbergas un Oresta Silabrieža sarunu biedri ir reklāmiste Vladislava Romanova, dzejniece un publiciste Liāna Langa, portāla "Delfi" žunāliste Alina Lastovska un publicists Māris Zanders.
Sarunājamies par integrācijas veiksmēm un neveiksmēm, Liānas Langas ierosināto kampaņu "Atkrievisko Latviju", vērtējot ideju un tās īstenojumu, piesaucam Vladislavas Romanovas dokumentālo filmu "Daugavpils - iespēju vai nespēju pilsēta", un konstatējam nesaprašanās bezdibeņus arī vienā un tajā pašā frontes pusē.
Raidījumu iesākam ar Māra Zandera neseno publikāciju "Par ko strīdēsimies šogad?" portālā "Satori", kurā viņš raksta: "(..) Mana, iespējams, diezgan viegli nojaušamā ironija var rosināt pamatotu jautājumu: vai tad šī teksta autors nepiekrīt tam, ka norobežošanās no totalitārisma un impēriskuma ir nepieciešama? Piekrītu, piekrītu. Tiesa, es īsti nesaprotu,
kas virknei šodienas dedzīgāko "Latvijas atkrieviskotāju" to traucēja darīt pirms diviem, trim vai pieciem gadiem, kad latvju nācijas labākie dēli un meitas bez iebildumiem pieņēma savām radošajām izpausmēm visnotaļ krieviskas izcelsmes naudiņu.
Tomēr pats galvenais iebildums un vienlaikus novēlējums – lai šis pārvērtēšanas process notiktu bez histērijas."
Pāris mēnešu pēc šīs publikācijas Māris Zanders raidījumā "Meistars Knehts" secina, ka "histērija" tomēr ir sākusies. "Bet tas arī ir normāli. Ir paaugstinātas emocijas, un tad, protams, krēsli un galdi iet pa gaisu. Mana cerība saistās ar to, ka, tā kā mēs ātri aizmirstam to, ko viens otram sarunājam, tad pēc laika vairs nebūs tik traki," saka Zanders. Tomēr viņš atgādina, ka tas nemaina cilvēku iepriekš pateikto: dažu politiķu retorika par Krieviju un krievu valodu pirms dažiem gadiem vēl bijusi pavisam citāda.
"Domājot par šo gadu, man pirmais vārds, kas nāk prātā, ir tieši "histērija," atzīst Vladislava Romanova. "Mēs esam nonākuši krīzes situācijā, kurā agrāk neesam bijuši, un ir normāli, ka cilvēkiem notiek ļoti svarīgas pārdomas. Un šo pārdomu laikā ir normāli gan kļūdīties, gan pārteikties, taču ir svarīgi atzīt savas kļūdas un saprast, kāpēc tu kļūdījies."
Žurnāliste Alina Lastovska vērtē, ka par "histēriju" lielā mērā varam runāt sociālo tīklu kontekstā, kur emocijas nereti ir daudz sakāpinātākas un tiek izvēlēti asāki izteicieni nekā diskusijās aci pret aci televīzijā, radio vai interneta medijos.
"Bet man liekas, ka 24. februāris tiešām daudziem lika mainīt domas," viņa piebilst. Zanders gan oponē, ka acīm vajadzēja atvērties jau krietni agrāk – pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā un Krimas okupācijas.
Savukārt dzejniece Liāna Langa nepiekrīt, ka sarunu tonis publiskajā telpā par nacionāliem jautājumiem būtu histērisks. "Es domāju, ka tā transformācija, kas pašlaik notiek sabiedrībā, ir kaut kas daudz nopietnāk vērtējams nekā kaut kāda vienkārša histērija, ko parasti piedēvē sievietēm.
Attiecībā uz sevi varu teikt, ka pret Krievijas pretlatvisko politiku, Latvijas rusifikāciju un valodas jautājumiem esmu rakstījusi vismaz pēdējos desmit gadus. (..) Rusifikācijai seko okupācija un pēc tam – genocīds. To mēs tagad redzam Ukrainā, un tas nevar neatvērt acis jebkuram saprātīgam cilvēkam," uzsver Liāna Langa.
Daugavpiliete Vladislava Romanova, kura intervijās atklāti stāstījusi par augšanu pilnīgi krieviskā vidē, Putina uzrunu klausīšanos Jaunajā gadā un savulaik vājajām latviešu valodas un kultūras zināšanām, tagad saka: latvieši ir bijuši pārāk iecietīgi pret krieviem attiecībā uz valodas politiku, un uzskata, ka reizēm ir jārunā augstos toņos. "Taču ir jāskatās, kas ir apakšā šiem augstajiem toņiem. Jo skaļāk runās cilvēki, kuri atbalsta Krieviju, jo skaidrāk mēs redzēsim, cik aprobežoti viņi ir un kurā brīdī viņi patērēja kādu informāciju. Un jo vairāk un dedzīgāk runās tie, kuri atbalsta Ukrainu, īpaši krievvalodīgie, jo vairāk arī latvieši redzēs, ka mēs tomēr esam vienā pusē," uzsver Romanova.
Tomēr, par spīti šim vēlējumam,
"Meistara Knehta" pieredzē šī izvēršas par vienu no asākajām domu apmaiņām.
Uz Oresta Silabrieža jautājumu, kādas uzskatu atšķirības neļauj saprasties Vladislavai Romanovai un Liānai Langai, ja idejiski abas ir vienā "ierakumu" pusē, Romanova atbild: "Droši vien tas ir attieksmes jautājums. Ja runājam par sociālajiem tīkliem [un kampaņu "Atkrievisko Latviju"], mērķis jau ir labs, izpildījums – tā ne pārāk. Ir svarīgi, kā tu runā ar cilvēkiem.
Man ir svarīgi meklēt savējos neatkarīgi no tautības. Tajā brīdī, kad kāds sāk būtībā kaunināt cilvēkus, kuri ar tevi ir vienā informācijas kar frontē, man tas neliekas labi. Tad neveidojas saruna."
Savukārt Langa norāda, ka līdzšinējie integrācijas mēģinājumi ar maigām metodēm ir cietuši neveiksmi. "Karš piešķīla kampaņai "Runāsim latviski! Atkrievisko Latviju!" daudz spēcīgāku retoriku, kura izrādījās iedarbīga," viņa uzsver un nepiekrīt, ka kampaņas un viņas ierakstu tonis sociālajos tīklos būtu agresīvs vai aizskarošs. "Es nevaru atbildēt par to, kā un ko citi izlasa un par viņu sajūtām, piedodiet.
Es aicinu cilvēkus Latvijā runāt latviski, jo divvalodība ir šķeļoša. Kampaņa ir uzrunājusi ļoti tiešā veidā, aicinot ministrijas, institūcijas, uzņēmumus izņemt Krievijas valsts valodu no savām tīmekļa vietnēm, un ir liels saraksts ar tiem, kas to ir izdarījuši," norāda Langa.
Raidījumā runājam arī par to, ciktāl šāda kampaņa spēj mainīt ne vien sarunas valodu publiskajā telpā, bet pretlatvisku domāšanu; atklājam pieredzes, kas krieviski runājošās ģimenēs augušajām skolas ar krievu mācību valodu beigušajām Vladislavai un Alinai ļauj justies piederīgām Latvijai un iestāties par latviešu valodu, un daudz diskutējam par sarunas toni valodas jautājumos un spēju ieklausīties atšķirīgos viedokļos par to, kā nonākt līdz vienotai Latvijas sabiedrībai.
Pilnu sarunu klausieties raidījuma audio ierakstā! -
Raidījuma uzmanības centrā šoreiz – Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF), un "Meistara Knehta" studijā – finanšu ministrs Arvils Ašeradens ("Jaunā Vienotība"), VKKF direktors Edgars Vērpe un Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova, kura pašlaik vada Latvijas Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociāciju.
Ierakstos skan arī Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieces Baibas Tjarves, Kuldīgas novada pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītājas Daces Reinkopas un Rēzeknes koncertzāles “GORS” vadītājas Diānas Zirniņas viedoklis.
Pērnā gada pašās beigās valdība apturēja "Latvijas valsts mežu" (LVM) gadiem piekopto ziedojumu politiku, un tas trāpīja arī VKKF budžetam. Fonda plānotais 2023. gada finansējums saruka par 1,2 miljoniem eiro jeb 10%. Tā bija LVM ziedojuma tiesa, kas tradicionāli finansēja fonda programmas reģioniem un daļēji arī - arī Dziesmu un deju svētku tradīcijas attīstību.
"Šis ziedojums jau sāka izskatīties pēc tādas valdības dotācijas, lai gan ziedojums parasti ir vienreizējs akts. Tāpēc mums ir jāskatās, kā no valsts budžeta finansēt šos jautājumus, nevis uzlikt valsts kapitālsabiedrībām vēl pienākumus," valdības lēmumu raidījumā skaidro Ašeradens.
"Valsts tagad ir sistēmiski nokārtojusi līdzšinējo finansēšanas modeli, pārceļot to no ziedojumiem uz valsts budžetu."
Proti, janvārī valdība nolēmusi grozīt VKKF likumu, lai beidzot pilnībā atgrieztos pie savulaik jau eksistējušās, bet 2003.gadā nogrieztās sistēmas, ka fonds tiek finansēts 3% apmērā no plānotajiem akcīzes nodokļu ieņēmumiem par alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem, gan arī no plānotajiem izložu un azartspēļu nodokļu ieņēmumiem. Tas gan stāsies spēkā tikai nākamgad, bet jau šajā gadā likme būs 2,5% un tātad – VKKF budžets par 1,37 miljoniem lielāks. Ja Saeima grozījumus atbalstīs, tad tās būs labas ziņas Kultūrkapitāla fondam. Bet konkursu reģionu atbalstam varēs izsludināt ne agrāk kā pēc valsts budžeta pieņemšanas pavasarī.
"Ja budžetā nauda būs, tad, protams, varēsim izsludināt," apliecina VKKF direktors un atgādina, ka VKKF budžets ir būvēts vienam gadam ar triju gadu perspektīvu, bet kultūras jomā daudz kas jāplāno ilgtermiņā, un ar šādu budžeta būvēšanu nav gana.
Protams, nav nekādu garantiju, ka VKKF likums atkal netiks grozīts, kad būs cita valdība, bet vismaz pagaidām situācija ir daudzsološa. Taču finanšu ministrs raidījumā atklāj, ka viens no Saeimas valdošās koalīcijas pārstāvjiem izteicis vēlmi uzzināt, kā vispār šāds fonds darbojas.
"Neatkarība no politiķu lēmumiem un tā, vai viņiem patīk vai nepatīk kultūra un kāda kultūra viņiem patīk – šis ir tas būtiskais rokas stiepiena attāluma princips, kas ir ne tikai Latvijas un Igaunijas kultūrkapitāla fonda, bet daudzu kultūras fondu finansēšanas mehānisma pamatā, lai mēs izvairītos no situācijas, kur politiķi lemj par kultūras saturu," atzīmē producente Maija Pavlova.
Lai gan arī viņu iepriecina, ka VKKF atvēlētais finansējums pieaugs, tomēr pie LVM ziedojumu vietā piešķirtās budžeta naudas kultūras ļaudis varēs tikt, ticamākais, tikai gada otrajā pusē. "Skaidrs, ka kultūras darbinieki ir ļoti entuziastiski un vienmēr atradīs iespēju kultūru uzturēt. Bet, ja mēs runājam par cilvēku atalgojumu un spēju vispār kaut ko plānot un paredzēt, man sāp, ka kultūras nozarē vienmēr ir attieksme – tā taču ir jūsu sirdslieta!" teic Pavlova. Viņa novērojusi arvien lielāku cilvēku izdegšanu kultūras nevalstiskajā sektorā, kuriem galvenais finansējuma avots ir VKKF. Tikmēr kaimiņvalstī Igaunijā kultūrkapitāla fonds pērn programmās un radošajam procesam 2022. gadā tika atvēlēti par 4 miljoniem eiro vairāk nekā Latvijā.
Pērn pirms vēlēšanām kultūrpolitikas diskusijās Latvijas Radio 3 ēterā Arvils Ašeradens pauda viedokli, ka būtu jāpilnveido VKKF atskaitīšanās par savu darbu un ka VKKF nevajadzētu finansēt infrastruktūru, bet gan kultūras procesu. Šodien jau kā finanšu ministrs Ašeradens saka, ka domas nav mainījis, taču saistībā ar VKKF finansējuma maiņu nekādi noteikumi attiecībā uz fonda darbību un tās izvērtēšanu nav nākuši klāt.
Raidījumā – arī diskusijas par to, cik labi finansēta Latvijā ir kultūra un vai būtu jāmaina resursu sadalījums nozares iekšienē; cik objektīvi vispār var būt lēmumi kultūras finansējuma konkursos; kā vairot kultūras patēriņu un apmeklētāju skaitu, kā arī – kādēļ finanšu ministrs neplāno atgriezties pie agrākās kārtības, kad privātuzņēmējiem bija finansiāli izdevīgāk ziedot kultūrai nekā pašlaik.
Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio formātā!
-
Šoreiz ar mākslas filozofi Zani Ozolu, mākslas zinātnieci Ingu Šteimani, teologu Induli Paiču un režisoru Mārtiņu Eihi runājam par mākslas cenzūru, ētiku, estētiku un tās apgūšanu mākslu profesionāļu izglītības ceļā; par robežām (sevišķi kristietības zonā) un ticīgo jūtu aizskārumu; par gaumi, prasmi saprast mākslas simbolisko iedabu un muzeja lomu sabiedrības mākslas izpratnes veidošanā, kā arī par māku vai nespēju nostāties principiālā pozīcijā.
- Laat meer zien
