Afleveringen
-
Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.
Kino festivālu vēsture ir aizsākusies ar kādu sarīkojumu jau 1898. gada 1. janvārī Monako. Vēlāk tam parādījās līdzinieki Turīnā, Milānā, Palermo, Hamburgā un Prāgā. Savukārt pirmā balva tika pasniegta itāļu kinofestivālā, ko organizēja Limjēru brāļi 1907. gadā.
1932. gadā ar filmu “Doktors Džekils un Misters Haids” tika atklāts Venēcijas kinofestivāls, kas bija pirmais no regulāri, ik gadu notiekošajiem plašiem starptautiskajiem festivāliem.
1939. gadā Parīzē tika izziņots, ka septembra sākumā gaidāms pirmais Kannu kinofestivāls, bet Otrā pasaules kara norises ieviesa drūmas izmaiņas arīdzan festivālu vēsturē, un pirmoreiz Kannas pulcēja kino zvaigznes no visas pasaules vien 1946. gada oktobrī. Tajā piedalījās delegācijas no 19. valstīm, tika izrādītas pēdējos sešos gados tapušas Amerikas filmas, notika dažādas pieņemšanas un svinības.
Uz Kannu iedvesmas viļņa pirmajos pēckara gados tika izveidota virkne joprojām pastāvošu, ievērojamu festivālu Lokarno, Karlovivaros, Edinburgā, Briselē, un 1951. gadā arīdzan Berlīnē.
Berlīnes starptautiskais kino festivāls jeb Berlināle tās dibināšanas brīdī pildīja divas funkcijas. Pirmkārt, vācu kino industrija, īpaši Berlīnē bāzētās producentu kompānijas, piedzīvoja dziļu krīzi, tādēļ festivālu redzēja kā kino tradīciju atjauninātāju un Berlīnes kā kino metropoles popularizētāju. Otrkārt, tā bija stratēģiska amerikāņu investīcija Vācijas pēckara kultūras dzīvē – festivāla organizētājiem nācās cieši sadarboties ar Berlīnē esošajām amerikāņu institūcijām, notikumam bija jākļūst par Rietumvācijas un Berlīnes atdzimšanas simbolu, par nozīmīgu Eiropas kultūras centru.
1971. gadā Berlināles programma tika papildināta ar sadaļu Forum des Jungen Films, kas mūsdienās ieguvis saīsinātu nosaukuma versiju – Forum. Tam tiek atlasīti avangarda, eksperimentālie kino darbi, esejas, ilgtermiņa novērojumi, politiskās reportāžas un vēl neatklātas kinematogrāfiskās ainavas. Tieši Forumā pagājušogad tika izrādīta un INTERFILM žūrijas balvu saņēma Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums”.
Sākotnējais festivāla izveides mērķis ir piepildīts ar uzviju – kopš 1951. gada Berlināle ir transformējusies no Aukstā kara instrumenta par vienu no trim Eiropas nozīmīgākajiem kino festivāliem, līdztekus Kannām un Venēcijai.
Ik gadu tajā tiek izrādītas ap 200 filmu, kuras noskatās ap 500 000 skatītāju. Nemierīgā pēckara perioda un sadalītās pilsētas unikālās situācijas radītā Berlināle ir kļuvusi par starpkultūru apmaiņas vietu un platformu sociālo problēmu kritiskai kinematogrāfiskai izpētei. Līdz šai dienai Berlināle tiek uzskatīta par vispolitiskāko no visiem lielākajiem kino festivāliem.
Tas nereti atspoguļojas arī žūrijas lēmumos – pagājušogad festivāla galveno balvu – Zelta lāci saņēma Francijas un Senegālas dokumentālā filma “Dahomejas republika” par kolonizācijas mantojumu. -
Pirmajā šī gada raidījumā pievēršamies Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” aktualizētai tēmai. Nominācijām netika izvirzīta Ivara Tontegodes filma “Anna LOL”, ekspertu komisijai komentējot, ka tā “novērtē filmas mākslinieciskās kvalitātes, tomēr nolemj filmu nominēšanai neizskatīt sakarā ar publiskajā telpā izskanējušajām filmas izveidē iesaistīto liecībām, kas norāda uz ētikas principu neievērošanu filmēšanas laukumā.” Plašāku ieskatu tajā, kā noritējis “Anna Lol” uzņemšanas process, iespējams gūt Elīnas Reiteres pētījumā un intervijā ar filmas galvenās lomas atveidotāju Eniju Selecku, kas publicēti portālā “Kinoraksti”. Savukārt kā atbilde uz šo rakstu sekoja režisora Tontegodes viesošanās “Labākajā podkāstā”.
Raidījuma viesi, kino profesionāļi, kas pārstāv arī “Lielā Kristapa” ekspertu komisiju, dalās savā kino veidošanas pieredzē, kā arī iezīmē to, kāda ir starptautiskā prakse, lai nodrošinātu filmēšanas komandas, tai skaitā aktieru labbūtību filmēšanas procesa laikā. Studijā - intimitātes koordinatore Ieva Norvele, kino žurnāliste un kuratore Kristīne Simsone, producente un scenāriste Līga Gaisa, kā arī režisori Uģis Olte un Armands Začs. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.
Viss esot aizsācies ar baltvīna pudeli. Volkera Hassemera, Berlīnes senatora kultūras jautājumos, un Berlināles Foruma līdzdibinātājas Ērikas Gregoras pārdomas pie vīna glāzes, kā sniegt lielāku atpazīstamību Eiropas kino, atrada dzirdīgas ausis. Tika nolemts 1988. gadā, ko Eiropas Savienība bija pasludinājusi par Eiropas kino un televīzijas gadu, noorganizēt svinīgu pasākumu “Made in Europe” jeb Eiropā radīta kino godināšanai.
1988. gads ir bijis aizsākums gan Eiropas kino balvai, gan arī Eiropas kino akadēmijai, kas vēlāk pārņēma ceremonijas organizēšanas pienākumus no Berlīnes Senāta.
1988. gada novembrī uz Pirmās Eiropas kino balvas ceremoniju sanākušajai izcilu kino veidotāju grupai radās ideja apvienot Eiropas kino profesionāļus organizācijā, kas pārstāvētu nozari un aizstāvētu tās intereses.
Oficiāli Eiropas kino biedrība, kas vēlāk pārtapa par Akadēmiju tika dibināta 1989. gadā. Starp tās dibinātājiem bija Jirži Mencels, Ištvāns Sabo, Kšistofs Zanussi un Kšistofs Kešlovskis, Klods Šabrols, Hanna Šigula, Bernardo Bertoluči, Stīvens Frīrs un citi, bet pirmais Akadēmijas prezidents bija zviedru kino režisors Ingmars Bergmans. Vēlāk kino akadēmijas vadību pārņēma Vims Venderss, Agņeška Holanda, un kopš pagājušā gada rudens – franču aktrise Žiljeta Binoša.
Pašā pirmajā balvas pirmajā pasniegšanas gadā uz to pretendēja Vima Vendersa “Debesis pār Berlīni”, Billes Augusta “Pelle iekarotājs”, Luija Malla, Kšištofa Kešlovska, Terensa Deivisa, un citu režisoru filmas.
Līdz pat 1997. gadam Eiropas kinoakadēmijas apbalvojumu, tāpat kā pašu balvas statueti oficiāli sauca arī par Fēliksu. Vēlākajos gados statuetes forma tika mainīta – tagad tā ir sieviete krītošā tērpā, netiek lietots arī kādreizējais balvas nosaukums.
Eiropas kino akadēmijā ir ap 5000 biedru, kas ik gadu piedalās balsojumā par Eiropas filmām. Decembra sākumā tiek pasniegtas Eiropas kino balvas 22 kategorijās, ceremonijai katru nepāra gadu notiekot balvas mājvietā, Berlīnē, bet katru pāra gadu kādā citā Eiropas pilsētā, 2014. gadā tā bija Rīga. Līdz šim vislielāko balvu birumu – 8 nomināciju kategorijās – ir saņēmusi Jorga Lantima filma “Favorīte” 2019. gadā. Pagājušā gada izskaņā ceremonija norisinājās 7. decembrī Lucernā, Šveicē.
Līdztekus 4 pilnmetrāžas animācijas filmām no Čehijas, Šveices un Spānijas labākās animācijas filmas kategorijā bija nominēta arī Ginta Zilbaloža filma “Straume”, kas kļuva par uzvarētāju, ierakstot šo datumu Latvijas kino vēsturē.
Saņemot balvu, Zilbalodis teica: ”Šādu filmu bija iespējams radīt tikai Eiropā. Mums ir iespējas izstāstīt oriģinālus, personiskus stāstus, un to nevajadzētu uztvert kā pašsaprotamu.”
-
Šonedēļ uz kino ekrāniem nonāks pirmā 2025. gada Latvijas filma – komēdija "Vecāku sapulce" - aktuāls un ironijas piepildīts stāsts, kas ļauj ar vieglu humoru no malas paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni, Elitu Kļaviņu, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču, Lauri Dzelzīti un citiem pārvarēt pat visbezcerīgāko no vecāku sapulcēm, norāda filmas veidotāji.
Orests Silabriedis "Pa ceļam ar Klasiku" uz sarunu aicināja filmas režisori Martu Elīnu Martinsoni.
Orests: Es tagad domāju, kā lai šī filma sasniedz tos adresātus, kas varbūt spētu ieskatīties un saprast, ka tas ir par viņiem daudz vairāk nekā viņi varbūt vēlētos.
Marta Elīna: Es teiktu, ka šī ir tāda filma, kuru ir vērts visiem iet skatīties, pat ja pašam nav pieredzes ar vecāku sapulcēm. Man, piemēram, tādas nav, man ir tikai caur draudzenēm un kolēģiem un viņu stāstiem, bet man ir pieredze ar mājas sapulcēm, ar darba sapulcēm. Tās pamatproblēmas bieži vien ir ļoti, ļoti līdzīgas. Tā ka es teiktu, ka jebkurš, kurš ir bijis kādā sapulcē, varēs te atrast kaut ko varbūt par sevi un, viennozīmīgi, par citiem. Vieglāk jau šajos tēlos ir pamanīt citus.
Orests: Šoreiz tas pat ir adresēts ne tik daudz klases audzinātājiem, kā, man šķiet, pašiem vecākiem. Pirmīt Maruta Rubeze man aizkadrā jautāja, vai es arī savulaik gāju uz vecāku sapulcēm – jā, es gāju, bet mēs gājām divatā ar dzīvesbiedri, jo tad bija smieklīgi.
Ja iet pa vienam, tad nav smieklīgi. Tad var arī vienā brīdī izlēkt pa logu aiz tā, kas tur notiek.
Druscīt jau tāda zvēru dārza sajūta ir. Es tiešām brīnos, ja tev pašai nav vecāku sapulču pieredzes, kā var tik ārkārtīgi precīzi nolasīt. Varbūt vienkārši ir jāpēta cilvēka daba?
Marta Elīna: Jā, un, protams, Lindas Rudens scenārijs. Kā viņa arī minēja, ka viņas mamma ir ilgstoši ir strādājusi skolā un arī strādā, tad viņa daudz ko ir uzķērusi. Bet tie tēli – viņi jau bija tik labi sarakstīti, ka mēs ar aktieriem viņus tikai tā aizvien apdzīvojām, un katram uzreiz radās tā sava asociācija. Es biju visiem uztaisījusi dosjē, kur ir viņu aptuveni mīļākā mūzika, profesija un vēl viss kas. Bildīšu moodbordi, lai var vieglāk iejusties. Varēja just, ka aktieri ļoti bija "paķēruši" to, kas tur ir iekšā. Man arī liekas, ka tas viss ir ļoti atpazīstami.
Orests: No vienas puses, varētu domāt, ka arhetipi, no otras – visi ir neticami dzīvi cilvēki. Tā tava cilvēku novērošana. Vai vari pastāstīt, kā tā notiek? Vai ir kāds īpašs mehānisms, kā tu skaties uz dzīvi sev apkārt?
Marta Elīna: Pārsvarā pa pilsētu es pārvietojos ar austiņām uz ausīm, tāpēc es bieži vien skatos uz dzīvi kā tādu mēmo kino vai videoklipu. Reizēm ir interesanti, ka tieši tādas fiziskas lietas, kas aktieriem ir ļoti noderīgas un ļoti patīk – tās var pamanīt, ja tu nedzirdi to, kā cilvēks runā, bet tu tikai redzi, kā viņš sēž, kā reaģē. Daudz izdara arī paši aktieri, man patīk ar viņiem ilgi runāt, bieži vien aizsūtīt kādas referenču filmas vai seriālus.
Man reizēm nav bail pārspīlēt, un tas komēdijā strādā, jo dzīvās sejas un dzīvās grimases jau ir tas, kas to nodod.
Vienkārši es pati zinu, ka no manas sejas pārsvarā var nolasīt visas emocijas, tāpēc ir labāk dažreiz zoomā būt bez kameras, jo es zinu – pat ja es nobolīšos vai nopūtīšos... Un šeit es teicu aktieriem: "Dariet to visu, un nevis tā pieklusināti, bet no sirds!".
*
"Vecāku sapulces" scenārija autore ir Linda Rudene, operators – Aigars Sērmukšs, komponists – Edgars Šubrovskis, montāžas režisors – Andris Grants, mākslinieks – Jānis Bijubens, kostīmu mākslinieces – Ieva Kauliņa un Jūlija Volkinšteine, grima māksliniece – Maija Gundare, filmas producenti – Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, izpildproducente – Ilze Krūmiņliepa.
-
Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.
Neilgi pēc tam, kad 1927. gadā tika dibināta Amerikas Kinomākslas un kinozinātnes akadēmija, Losandželosas centrā, „Biltmore” viesnīcas kristāla zālē notika vakariņas, lai apspriestu jaunās organizācijas mērķus. Viens no šiem mērķiem bija izstrādāt metodi, kā godināt izcilus sasniegumus nozarē, tādējādi veicinot augstāku kustīgā attēla radīšanas procesa kvalitātes līmeni. Tobrīd gan Akadēmijas dienas kārtībā aktuālāki bija jautājumi, kas saistīti ar darbaspēku, nozares publisko tēlu, kā arī informācijas nodrošināšanu tehnoloģiskos un producēšanas jautājumos, un tikai 1929. gada maijā Rūzvelta viesnīcā Holivudā tika pasniegtas pirmās 12 apzeltītās statuetes, ko pazīstam kā “Oskarus”.
Balvas dizaina — bruņinieka, kurš stāv uz filmas ruļļa un tur rokās zobenu – autors bija „Metro Goldwyn Mayer” jeb MGM mākslinieciskais direktors Sedriks Gibonss.
Kinolentes ruļļa spoles pieci spieķi simbolizēja sākotnējās piecas akadēmijas filiāles – aktierus, režisorus, producentus, tehnisko profesiju speciālistus un scenāristus, bet zobens – nozares attīstības un labklājības aizsardzību. Ilgus gadus statuetes tika lietas bronzā un apzeltītas, bet Otrā pasaules kara gados tās tika izgatavotas no ģipša.
Kādēļ Oskars? Pastāv vismaz trīs versijas – aktrise Beta Deivisa apgalvoja, ka statuetes aizmugure izskatījās gluži tāda pati kā viņas vīra Harmona Oskara Nelsona mugura. Žurnālists Sidnijs Skolskis tā nodēvēja balvu, rakstot par Ketrīnas Hepbernas uzvaru 1934. gadā, bet Akadēmijas tobrīd bibliotekārei, vēlāk izpilddirektorei Mārgaretai Herikai statuete esot atgādinājusi viņas tēvoci Oskaru.
1939. gadā laikraksts “Los Angeles Times” pārsteidzīgi nodrukāja uzvarētāju vārdus savā vakara izdevumā, kas iznāca īsu brīdi pirms ceremonijas – pateicoties šai rūgtajai mācībai, balvu ieguvējus turpmāk prese uzzināja vien kopā ar citiem, skatoties ceremoniju.
1953. gadā ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu pirmo reizi demonstrēja televīzijā, bet kopš 1969. gada ceremonija tiek pārraidīta arī ārpus ASV. Skatītāju miljoniem lēnām sarūkot pēc 2010. gada, tika nolemts ceremoniju saīsināt, kā arī sākt to agrāk. Tomēr Latvijā “Oskara” ceremoniju joprojām skatās vien rūdītākie kino fani – tās norise pēc vietējā laika sākas nakts vidū.
Mūsdienās Amerikas kinoakadēmijai ir 55 cilvēku valde, kas pārrauga 17 atsevišķas filiāles, kas pārstāv dažādas kino jomas: aktiermākslu, režiju, scenāriju, skaņas montāžu un citas. Kopš 2016. gada, kad valde paziņoja, ka dažādos Akadēmijas biedru sastāvu, tās rindas ir paplašinājušās līdz aptuveni 8000 biedriem. Uzskaitot pāris kritērijus dalībai Akadēmijā: tajā netiek uzņemti ne televīzijas profesionāļi, ne preses pārstāvji, turpretī iepriekšējo gadu nominantiem uz balvu bieži dalība tiek piedāvāta automātiski.
“Oskari” tiek piešķirti 24 kategorijās, un divās no tām, pateicoties Ginta Zilbaloža filmas “Straume” neticamajiem starptautiskajiem panākumiem, šogad ir cerība izskanēt arī Latvijas vārdam.
Šobrīd ir izziņoti īsie pretendentu saraksti uz nominācijām 10 kategorijās, tai skaitā arī kategorijā “labākā ārzemju filma”. Tajā līdztekus tādām Latvijā redzētām filmām kā Metjū Renkina režisētajai “Universālajai valodai”, Magnusa fon Horna “Meitenei ar adatu”, norvēģu drāmai “Armands” un Berlināles „Zelta lāča” ieguvējai Senegālas dokumentālajai filmai “Dahomejas karaliste” ierindojusies arī “Straume”. -
"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.
Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks?
Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka
notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā!
Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums?
Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē.
Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas?
Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas.
Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt?
Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes.
Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām…
Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību.
Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies.
"Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels.
Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd
Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida)
Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu.
Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules?
O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam.
Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas)
Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas.
Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva.
Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits.
Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..)
Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume".
2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"...
Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija.
Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta.
Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu.
Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē.
Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums.
Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā.
Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem?
Animācija nav žanrs.
Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs, tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids.
Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā.
Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu...
Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija.
Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi?
Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus.
Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus.
Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju.
Vairāk – audioierakstā. -
Gada izskaņa ierasti atklāj lielo starptautisko kino balvu sezonu, un šogad tā ir Latvijai ļoti labvēlīga – Ginta Zilbaloža animētā filma "Straume" turpina iekarot skatītāju un kritiķu sirdis apbus okeānam. 7. decembrī Lucernā norisinājās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšana, kurā "Straume" tika pasludināta par labāko Eiropas animācijas filmu.
Apbalvojumus saņēma arī citi Latvijā jau redzētiem kino darbi– Starptautiskā kino kritiķu asociācija FIPRESCI izcēla norvēģu drāmu "Armands", savukārt balva par vizuālajiem efektiem un operatora darbu nonāca pie izaicinošās ķermeņa šausmu filmas "Substance", par labāko skaņu celiņu – pie dāņu vēsturiskās drāmas "Meitene ar adatu", par grimu – pie islandiešu pieaugšanas filmas "Lauztā gaisma", par labākajiem kostīmiem – pie šveiciešu viduslaiku stāsta "Elles katls", bet īsts balvu birums – labākais scenārijs, aktierdarbs, režija, un labākā filma tika uz mūsu ekrāniem vēl tikai gaidāmajam Žaka Odijāra mūziklam "Emīlija Pereza".
Pāris dienu pēc EFA apbalvošanas ceremonijas tika izziņotas Amerikas prestižās kino balvas "Zelta globuss" nominācijas, kur atbalsojās arī Eiropas Kinoakadēmijas balsotāju izvēles: “Straume" ir starp piecām labākajām animācijas filmām, bet "Emīlija Pereza" pretendē uz balvu kā labākais mūzikls vai komēdija un kā labākā ārzemju valodas filma. Kategorijā "Labākā drāma" līdzās tādām filmām kā Džeimsa Mangolda biogrāfiskā drāma A Complete Unknown ar Timoteju Šalamē Boba Dilana lomā, un Denī Vilenēva "Kāpa: Otrā daļa", nominēta arī Ramela Rosa (RaMell Ross) debija pilnmetrāžā, Nickel Boys jeb "Niķeļa zēni", kas jau saņēmusi virkni dažādu kritiķu apvienību balvas.
Veidota pēc Pulicera balvu saņēmušā Kolsona Vaitheda romāna motīviem, filma vēsta par divu tumšādaino pusaudžu draudzību "Niķeļa akadēmijā", ārkārtīgi nežēlīgā uzvedības labošanas iestādē. Vaitheda romāns daļēji ir balstīts patiesos notikumos, kas norisinājušies Dozjē skolā Floridā. Bēdīgi slavenā Artūra Dž. Dozjē zēnu skola darbojās 111 gadus un nonāca ziņu virsrakstos 2000. gadu sākumā, kad simtiem vīriešu nāca klajā ar pirms vairākiem gadu desmitiem piedzīvoto tajā – fizisku un emocionālu vardarbību. Kad 2011. gadā labošanas iestāde tika slēgta, tajā notiekošajā izmeklēšanā tika atklāts, ka vairāk nekā 100 zēni bija miruši turpat, skolas teritorijā, un gandrīz puse no viņiem apbedīti neatzīmētās kapavietās.
Jaunie aktieri Ītans Heriss un Brendons Vilsons atveido Elvudu un Tērneru – par niecīgiem pārkāpumiem vai pārpratuma rezultātā iestādē nonākušus zēnus, kuru ciešā saikne palīdz saglabāt cerību pat tad, kad "Niķeļa akadēmijas" baisā realitāte kļūst nepanesama. Vaitheds savā romānā citē Mārtinu Luteru Kingu, kura teiktais segregācijas tumšākajos periodos Amerikas dienvidu štatos daudziem ļāva uzturēt gara spēku: "Mums dvēselē ir jātic, ka mēs esam kaut kas, ka mēs esam nozīmīgi, ka mums ir vērtība, un katru dienu mums jāiet pa dzīves ielām ar šo pašcieņas izjūtu un personības apziņu."
Ramels Ross ir ietērpis Vaitheda romānu nebūt ne konvencionālā formā, apvienojot subjektīvās kameras filmējumus ar lēniem vērojuma kadriem, sarežģītiem atspulgu filmējumiem un simboliskām detaļām.
Pateicoties neierastajam kameras izmantojumam, "Niķeļa zēnu" ekrāna realitāte ir tik taustāma un teju sajūtama, ka 1962. gada karstā vasara kļūst par skatītāja īstenību, un Elvuds un Tērners ir mums tepat blakus, rokas stiepiena attālumā.
Pāris dienu pirms "Zelta globusa" nomināciju izziņošanas Ramels Ross sarunā ar "Piejūras klimatu" stāstīja par to, kādēļ viņam tieši šobrīd bija būtiski uzņemt Vaitheda romānu, kādēļ filmā izmantotas arī dokumentālās foto liecības no dažādām tā sauktajām audzināšanas iestādēm, un kā notika filmas neparastā skaņu celiņa tapšana.
Sonora Broka: Kāpēc jums bija svarīgi uzņemt šo filmu tagad? Vai šī iecere radās jau pirms Kolsona Vaitheda romāna lasīšanas?
Ramels Ross: Tieši šī iecere man neradās jau agrāk, tomēr ideja par skatpunkta filmas uzņemšanu, ielūkošanās marginalizētajās un/vai tumšādaino cilvēku kopienās ar īpašu, personificētas, subjektīvas kameras metodi, bija kaut kas tāds, ko es jau praktizēju savās filmās. Turklāt vienmēr biju gribējis piešķirt tam plašāku mērogu. Kolsona grāmatu es izvēlējos, jo tajā ir tik detalizēti aplūkota starprasu attiecību vēsture, kā arī tas, kas notiek mūsdienās – šobrīd notiekošais bija sava veida katalizators, viss šis kopums piešķīra stāstam jēgu un steidzamību, aktualitāti.
Filmā ir trīs pasaules, trīs stāsta slāņi – viena ir Niķeļa akadēmijā sešdesmitajos, vienu veido hronikas materiāli un fotogrāfijas, un tad ir teju dokumentāla filmas daļa, kurā Elvuds pēc 20 gadiem lasa elektroniskajos medijos rakstus par šaušalīgajiem atklājumiem kādā bijušajā pusaudžu uzvedības korekcijas iestādē, vai šī stāsta līnija ir arī romānā vai arī jūs to ieviesāt scenārijā?
Tā ir arī romānā, lai gan ne tādā veidā, kā filmā. Filmas "Niķeļa zēni" beigās jūs saprotat, ka pieaugušais Elvuds patiesībā ir Tērners, bet grāmatā šis atklājums notiek pašās, pašās beigās, un tam ir satricinošs efekts. Literatūrā laiku atveidot ir daudz vieglāk – nekas nav jāatttēlo, jāvizualizē, jūs varat vienkārši izmantot valodu, dialogus, kas var neatklāt to, kā izskatās varonis. Bet jā, šī notikumu līnija ir arī grāmatā.
Jūs filmā esat izvairījušies no grafiskas vardarbības attēlošanas, visu, kas mums būtu jāzina par to, kas notika ar zēniem, kuri nepakļāvās audzināšanas iestādes kārtībai, pastāstot ar dialogu, interjera detaļām, skaņām. Vai tādēļ, lai padarītu filmu pieejamu jaunākai auditorijai, vai tādēļ, ka tas izvirzīja filmas centrā pusaudžus, nevis pieaugušos varmākas?
Tas ir labs jautājums. Es domāju, ka pēc noklusējuma vardarbības nerādīšana padara to vairāk pieejamu plašāka vecuma skatītāju grupām, bet, būtiski ir arī tas, ka nerādot vardarbību, mēs patiesībā parādām to iedarbīgāk, jo sitieni, kad kāds tiek sists vai piedzīvo cita veida varmācību, ir tikai pirmais traumas posms, traumas, kas ilgs mūža garumā, pats aizsākums. Ja pats vardarbības akts netiek rādīts, jūs gan redzēsiet filmas varoņus, akadēmijas audzēkņus ne tikai šajos ciešanu brīžos, gan arī varēsiet labāk apjaust vardarbību, kas raksturo šo iestādi un sakņojas visā sistēmā.
Vairāk – ierakstā. -
Laimena Frenka Bauma grāmata “Brīnumainais burvis no Oza zemes” kļuva par negaidītu bestselleru, un tās autors ir radījis četrpadsmit Oza pasaulei veltītas grāmatas. Kad filmu studija “MGM” nolēma ķerties pie populārās bērnu grāmatas ekranizācijas, ceļš līdz ekrāniem nebija gludi klāts ar dzelteniem ķieģeļiem. Filmas tapšanā piedalījās četrpadsmit scenāristi, pieci režisori, tika mainīti aktieri un radīti 1939. gadam neticami specefekti.
Lai arī “Oza zemes burvis” nespēja konkurēt ar tā paša gada superhītu “Vējiem līdzi”, ar gadiem tas iemantoja arvien lielāku popularitāti, un šobrīd pieder pie Holivudas zelta fonda.
Turpretim Oza pasaules iedvesmotais Stīvena Švarca mūzikls “Ļaunā” jau kopš 2003. gada turpina iekarot Brodvejas un pasaules muzikālo teātru skatuves, ienesot nu jau vairāk kā vienu miljardu lielus kases ienākumus. 2024. gadā beidzot iznāk ilgi gaidītā Džona M. Ču režisētā mūzikla ekranizācija. Filma ir sadalīta divās daļās, un turpinājums gaidāms 2025. gadā. Taču jau šobrīd “Ļaunā” iekaro kinoteātrus visā pasaulē, apliecinot, ka Oza zemes maģiskais vilinājums nav zudis joprojām.
Par Viktora Fleminga filmas “Oza zemes burvis” tapšanu un mūziklu “Ļaunā” stāsta Marta Elīna Martinsone. -
1.decembrī režisors Ivars Zviedris savu dzimšanas dienu nosvinēja ar dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” pirmizrādi. Pēc tās visa decembra garumā sekos vairāk nekā desmit speciālseansi Latvijas lielākajās pilsētās. Brīdī starp pirmizrādi un filmas tūri pa Latviju Ivars Zviedris paviesojās “Piejūras klimata” studijā, lai dalītos ar stāstiem par filmas tapšanu, novērojošā dokumentālā kino izaicinājumiem un arīdzan saviem novērojumiem par to, kādi mēs esam skatītāji.
“Esi uzticīgs līdz nāvei” ir pacietīgi tapis dubultportrets, kas dokumentē senioru Ivara un Māras dzīvi kopā pēc 24 gadiem, mīlestību, kas pāraugusi līdzatkarībā, piedzīvojot vēl jaunus pārbaudījumus brīdī, kad Ivars saslimst. Filma tiek raksturota kā traģikomisks stāsts par attiecībām, kas balstās vairs tikai uz nepieciešamību izdzīvot, katram pildot savas lomas ikdienišķajos pienākumos. Bet, tāpat kā varoņi filmā nav tikai divi, arī kopdzīves tēma nav vienīgā, kas veido filmas gaitu. Kaimiņiene Austra ar dziedinošajām rokām un dzelošu nātru pušķi ienesīs negaidītu dinamiku Ivara un Māras dienu vienlīdzībā un Kristīgais radio aizkadrā zinās, kā dzīvot ir pareizi.
-
Kārļa Lesiņa dokumentālais detektīvs “Nord Express” ir vairāku gadu garumā veidots darbs par 870 kilometrus garās ātrgaitas dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” būvniecību, kas aizsākās ar sapni atkal savienot Baltijas valstis ar pārējo Eiropu, kad 1991. gadā Igaunija, Latvija un Lietuva atguva neatkarību no Padomju Savienības. Filmas režisors Kārlis Lesiņš uzsāka izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kāpēc “Rail Baltica” dzelzceļa līnijas projekta attīstība ievērojami atpaliek no grafika un izmaksas krietni pārsniedz plānoto budžetu.
Filmas pamatjautājums, kas nepamet gan režisora Kārļa Lesiņa, gan skatītāju prātus ir - Vai “Rail Baltica” vispār tiks uzbūvēta? Un kas notiks, ja šis gadsimta projekts netiks realizēts?
Filmas “Nord Express” radošā komanda ir režisors Kārlis Lesiņš, pētniece Inese Braže, galvenais operators Ivo Skanstiņš, montāžas režisors Toms Krauklis, skaņu režisors Sīms Skepasts, tās producenti - Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe, kopprodcenti - Pille Rinka, Malgožata Staroņa un Reinharts Bētzs. Filma ir četru valstu – Latvijas, Vācijas, Polijas, Igaunijas – kopražojums.
Par filmas tapšanu, tās īpašo vizuālo ietvaru, kā arī to, kādi varētu būt iemesli, kāpēc “Rail Baltica” projekts Latvijā ir iestrēdzis, stāsta studijas viesi - režisors Kārlis Lesiņš un operators Ivo Skanstiņš. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
No 15. novembra kinoteātros ir skatāma režisora Jura Kursieša jaunākā filma “Cildenie”. Kad starptautiski atzītā vācu ērģelniece Anna atgriežas mājās pie sava latviešu vīra Andra, viņš tiek iesaistīts korupcijas skandālā. Pieaugot preses spiedienam, laulātajam pārim ir jātiek galā ar uzticības krīzi savās attiecībās, un Anna ir spiesta ieraudzīt sava vīra iedragātās reputācijas spēcīgo ietekmi uz viņas kā mūziķes karjeru.
Filma “Cildenie” ir starptautisks projekts, kur galvenajās lomās ir vācu aktrise Johanna Vokaleka un latviešu pazīstamais aktieris Juris Žagars. Pārējās lomās redzami Judīte Hofmane un Hanna Hilsdorfa no Vācijas, Jorgs Pirpasopoloss no Grieķijas, Peka Strangs no Somijas, Katarīna Unta no Igaunijas, kā arī pašmāju aktieri - Egons Dombrovskis, Gerda Embure, Dainis Grūbe un Ērika Eglija-Grāvele.
Filmas “Cildenie” producējošās kompānijas ir “White Picture” (Latvija), “Stellar” (Igaunija) un “Asterisk” (Grieķija). Filmas operators ir Jura Kursieša vairākkārtējais sadarbības partneris Bogumils Godfrejovs no Polijas, bet montāžas režisors - Jorgs Mavropsaridis, kuram ir ilggadēja sadarbība ar slaveno grieķu režisoru Jorgosu Lantimosu.
Par filmas “Cildenie” tapšanu, starptautiska projekta veidošanas izaicinājumiem un to, kā veidot mūsdienīgu, sarkasma pilnu attiecību drāmu pieaugušajiem, stāsta studijas viesi - režisors un scenārija līdzautors Juris Kursietis un viena no filmas producentēm Alise Ģelze. -
Nupat kā pie skatītājiem nonācis apjomīgais režisores un producentes Ilzes Lasmanes-Brožes izlolotais starpmediju projekts “Misija latvietis” astoņās sērijās. Tie ir audiovizuāli stāsti par pagātnes, tagadnes un nākotnes latviešu spēju visdažādākajās jomās radīt pasaules mērogā apbrīnotas, bieži pat kulta statusu gūstošas lietas, arī tādas, bez kurām mūsdienu pasaules kārtība nebūtu iedomājama.
Filmas “Misija latvietis” sērijas ir veltītas dizainam, medicīnai, arhitektūrai, mūzikai, datorspēļu un grafiskajam dizainam, robotikai un lidaparātu ražošanai, kā arī apģērbam. Seriāls tika filmēts Latvijā un ārzemēs, to papildina komiksu formātā veidotas animācijas un mākslīgā intelekta uzburtas vizualizācijas.
Dizaina sērijas abi varoņi Germans Ermičs un Artis Nīmanis ir vieni no starptautiski novērtētākajiem latviešu dizaineriem. Ermiča “materiāla un krāsu maģija” rodas no stikla un marmora, apvienojot dizaina un vizuālās mākslas disciplīnas. Tikmēr Nīmanis zīmola “an angel” paspārnē dekonstruē pašu ideju par stiklu.
Raidījumā viesojas Ilze Lasmane-Brože, Germans Ermičs un Artis Nīmanis.
-
Uz kino ekrāniem Latvijas valsts svētku mēnesi svinēt sākam ar režisora Māra Martinsona un scenārija līdzautora Daiņa Īvāna vēsturiskās spēlfilmas "Zeme, kas dzied" pirmizrādi. Filmā ietvertas dažādas paralēlas stāsta līnijas laikā, kad notika gatavošanās Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem 1873. gadā. Ziemā, kurā Rīgas Latviešu biedrība piedzīvo finanšu un gara spēka panīkumu, tās vadītājiem, šūpojot dižās bārdas, kūpinot pīpes un strīdoties pie kamīna, dzimst ideja, kas pagājušogad svinēja jau savu simt piecdesmit gadi. Vienlaikus, tālu prom no Rīgas, dziedāt vēlas ne tikai puiši, bet arī meitas, draudot izjaukt vīru sanākšanas vakaru paražas. Filmas veidotāji stāsta – “Zeme, kas dzied” ir spēlfilma par Dziesmusvētku neizstāstītajiem stāstiem.
Lomās redzama spilgta aktieru izlase - Ainārs Ančevskis, Andris Bulis, Vilis Daudziņš, Nauris Brikmanis, Andris Keišs, Ģirts Ķesteris, Marta Lovisa Jančevska, operdziedātāja Marina Rebeka, igauņu aktieris Priit Pius, un daudzi citi.
Studijā viesojass filmas “Zeme, kas dzied” režisors un scenārists Māris Martinsons, kā arī tās producente Linda Krūkle un kostīmu māksliniece Katrīna Liepa. -
No 3. novembra kinoteātros nonāk jauna, bērniem domāta filma “Bum!”, ko veidojušas režisores Andra Doršs un Marta Selecka. Viņas Latvijas bērniem ir pazīstamas, pateicoties tādiem raidījumiem un seriāliem kā “Tutas lietas” un “Emī un Rū”, bet “Bum!” abām ir pirmā pilnmetrāžas spēlfilma.
Filmā “Bum!” skatītāji sastaps divus septītklasniekus - Hugo un Tomu, kuru draudzību apdraud negaidīts brīnums - superspēju iegūšana. Pēc Lotes Eglītes scenārija veidotā filma stāsta par patiesu draudzību, ticību brīnumiem un to, cik skolas laiks var būt reizē grūts un maģisks. Par to, kā veidot audiovizuālu saturu bērniem un pusaudžiem, kā arī to, kāda ir režisora un montāžas režisora sadarbība, stāsta studijas viesi - viena no filmas “Bum!” režisorēm Andra Doršs un montāžas režisors Andris Grants. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
Rīgas starptautiskā kino festivāla "Ziemeļu gaismu" programmā šogad spēcīgi uzplaiksnījis Islandes kino - ar pieaugšanas stāstu “Lauztā gaisma”, niansēto psiholoģisko drāmu “Natatorija” un filmu “Saltums”, hibrīdu starp ziemeļu nuāru un šausmu kino. Šī filma veidota pēc pazīstamās islandiešu autores Irsas Sigurdardotiras romāna motīviem, un tajā redzams spožs aktieru sastāvs - ar Johannesu Hoiku Johannessonu no seriāla “Vikingi”, “Troņu spēle” un “Pēctecība”, ar Halldoru Geirharsdotiru, kas ir labi pazīstama no islandiešu filmām “Sievietes karā”, “Metāliste” un “Dārzā”, un Elinu Holu, kas redzama arī jau minētajā, Kannu kinofestivālā pirmizrādītajā filmā “Lauztā gaisma”.
Johannesons filmā “Saltums” atveido Odinu, dzīves apbružātu izmeklētāju, kurš uzņemas atšķetināt divu jauniešu nāves sociālās korekcijas iestādē, kas pirms vairākām desmitgadēm tā arī netika atklātas.
Bojāgājušie pusaudži bijuši teju tikpat veci, cik viņa meita Rūna. Atklājot arvien vairāk, Odins apjauš, ka pagātnes notikumi ir cieši saistīti ar nesenu traģēdiju paša ģimenē.
Filma ir veidota pēc islandiešu detektīvromānu autores Irsas Sigurdardotiras dižpārdokļa “Saltums” motīviem. Kā jūs nonācāt pie idejas ekranizēt šo darbu?
Irsu kā autoru zināju jau sen, viņa ir ļoti populāra Islandē. Jau biju lasījis dažas viņas grāmatas, bet laikā, kad sāku domāt par šo projektu, dzīvoju Ņujorkā. Tikko biju pabeidzis uzņemt savu otro pilnmetrāžas filmu ar nosaukumu “Rift”, un tā nupat kā bija sākusi savu ceļojumu festivālos. Tad "Rift" noskatījās islandiešu producents Sigurjons Sigvatsons, es gan nezinu kā, jo filma vēl īsti nebija iznākusi uz ekrāniem. Sigvatsonam piederēja tiesības uz dažām Irsas grāmatām, un tik tikko veiksmīgi islandē kinoteātros bija startējusi viņa producēta filma pēc grāmatas “Es tevi atceros” motīviem. Tāpēc viņš, manuprāt, gribēja jau diezgan ātri sākt darbu pie nākamās ekranizācijas. Viņš vienkārši piezvanīja un jautāja : "Hei, vai tev būtu interese izlasīt šo grāmatu un pateikt man, vai saredzi tajā filmu? “Saltums” tikai pavisam nesen tika izlaists, producents man atsūtīja grāmatas eksemplāru, ko izlasīju vienā dienā, saskatīju tajā filmas potenciālu, un tā viss aizsākās.
Mana karjera tobrīd, kad sākām darbu pie filmas, bija vēl tikai pašā sākumā, tādēļ es pat nebiju varējis iedomāties, ka ekranizēšu Sigurdardotiras romānu, tas bija savā ziņā mans sapņu projekts.
Šī nav pirmā reize, kad mēs redzam bērnu un jauniešu sociālās korekcijas iestādes islandiešu filmās, gan spēles, gan dokumentālajās, kā ļoti drūmu un nežēlīgu vietu, kā jūs to varētu izskaidrot – vai šis vēstures mantojums ir raisījis diskusijas Islandes sabiedrībā pēdējā laikā? Vai arī diskusijas nenotiek, un, lai tās raisītu, top šādas filmas?
Kad Irsa uzrakstīja šo grāmatu, manuprāt, 2012. gadā, tad diezgan daudz ziņās sāka parādīties šādi gadījumi. Tika aizsākta izmeklēšana par to, kas notika šajās mājās, un pēc atklātā bijušie audzināšanas iestāžu iemītnieki saņēma kompensācijas par pārdzīvoto, par to, ko bija tur pārcietuši.
Tādēļ, jā, var teikt, ka Irsa, rakstot savu jaunāko darbu, iedvesmojās no visa tobrīd ziņās atspoguļotā, īpaši no liecībām par trim nepilngadīgo iestādēm. Diemžēl joprojām tiek atklāts, ka bijis vēl vairāk šo bēdīgi slaveno māju un gadījumu tajās. Pat tikai pagājušonedēļ mēs uzzinājām par vēl kādu iestādi un notikumiem tajā 90-jos. Tātad tas nav tikai kaut kas, kas notika 60., 70. un 80. gados, un diemžēl dažviet, iespējams, joprojām notiek.
Ja kādam ir neierobežota vara pār jauniem, neaizsargātiem cilvēkiem, to ir viegli sākt izmantot ļaunprātīgi.
Nesaku, ka visi tā dara, bet diemžēl tā notiek. Un ne tikai Islandē, domāju, ka visur. Bet jā, ierosme filmām nāca no šīs sabiedrībā notiekošās diskusijas.
Kur notika nepilngadīgo audzināšanas iestādes filmēšana?
To nebija viegli atrast, jo daudzas no šīm mājām ir slēgtas. Tās vairs nepastāv vai ir pārveidotas par viesnīcām, kas šķiet nedaudz dīvaini. Piemēram, arī viena no visbēdīgāk slavenajām vietām tagad ir pārtapusi ļoti greznā viesnīcā Islandes rietumu fjordos. Kad mēs meklējām piemērotu vietu filmēšanai, bija divi faktori, kas jāpatur prātā – pirmkārt, lai tā neatrastos pārāk tālu, jo tad mums turp būtu jāpārvieto turp visa komanda un nepieciešamais filmas uzņemšanai, un otrkārt, ēkai jāatbilst noskaņai, jābūt atbilstošā izmērā un izskatā. Mēs uzņēmām filmu divās daļās, vispirms, vasarā – mūsdienu epizodes, tad sekoja apmēram sešu mēnešu pārtraukums, un pagātnes epizožu filmēšana ziemā. Bet, kamēr mēs filmējām vasaru, lokācija ziemas filmēšanai vēl tā arī nebija atrasta. Kāda vieta man ļoti patika, taču sarunas ievilkās ļoti ilgi, un tā arī netika pabeigtas, līdz beidzot nācās atgriezties pie pirmās noskatītās lokācijas, manas mīļākās vietas jau no paša meklējumu sākuma. Tā atrodas Islandes ziemeļrietumos, trīs stundu braucienā no Reikjavikas. Tāpēc sākumā bijām atmetuši to kā variantu, bet jau izmisumā pēc neveiksmīgajiem meklējumiem, nolēmām- labi, paskatīsimies, vai varam to īstenot finansiāli, un producentiem izdevās to atrisināt. Pēc tam jau mēs visi, aktieri un radošā grupa devāmies uz šo vietu, kas gan nebija jauniešu māja, bet gan bijušais alkohola un narkotiku atkarības ārstēšanas centrs, tāpēc kalpojis līdzīgam mērķim.
Šī šermuļus uzdzenošā māja atrodas burtiski nekurienes vidū, tur apkārt nekā nav, un daudzi no filmēšanas grupas piedzīvoja rēgainas parādības mājā.
Esmu diezgan pārliecināts, ka tur spokojās, kas mūsu vajadzībām atbilda ideāli, lai gan nakts filmēšanu laikā bija ne visai patīkami. Taču tā ir patiešām aizraujoša vieta.
Jūs līdz pašām filmas beigām esat saglabājis labu žanrisko līdzsvaru starp ziemeļu nuāra mistērijas noskaņu un spoku apsēsto māju filmu elementiem, vai kādā brīdī radās kārdinājums doties vienā vai otrā virzienā?
Tā bija tieši šī kombinācija, kas mani aizrāva, ka tā nav viena veida filma. Ja tā būtu bijusi tipiska skandi- nuāra drāma, es to nebūtu filmējis. Es nāku no šausmu kino vides, diezgan daudz esmu strādājis šausmu žanrā, un tās arī bija filmas, kas man bērnībā patika visvairāk, tāpēc man šķita ļoti aizraujoši šausmu elementus ievīt tradicionālā ziemeļu nuāra detektīvlfilmā. Tas padara to gan nedaudz atšķirīgu no citām, gan arī vienkārši aizraujošāku skatītājam, jo jūs nekad īsti nezināt, vai tas, ko redzat ekrānā, notiek kāda cilvēka iztēlē, vai tur patiešām notiek spokošanās.
Tāpat man šķita jautri, ka tā stāsta līnija, kas norisinās pagātnē, ir it kā tradicionāls spoku mājas stāsts, savukārt mūsdienu līnija vairāk līdzinās psiholoģiskai drāmai, līdz, filmas sižetam attīstoties, šīs stāsta līnijas sāk savērpties un mainīties tā, kā jūs varbūt nebijāt paredzējuši.
Režisora vēstījumā jūs rakstāt: "Jau romānā ir šī rotaļīgā sajūta, ka ik uz soļa lasītājs tiek atstāts bez pamata zem kājām, un es gribēju saglabāt šo garu arī romāna ekranizācijā" - jūsu filma patiesi nesniedz lielu drošību skatītājam, tā šķiet visai drūma, tādēļ es domāju par jūsu pieminēto rotaļīguma garu, kā tas parādās filmā?
Jā, piekrītu, filmas tēma, vairākas tēmas filmā ir diezgan drūmas, nomācošas, bet, kad es lasīju grāmatu, tajā nekad nebija smaguma sajūtas, tā attiecās nopietni pret attēloto, bet nekad nebija nomācoša. Un es gribēju saglabāt šo garu, jo, manuprāt, ja viss ir pārāk drūms, tā kļūst par cita veida filmu. Šāda pieeja padara filmu, es negribu teikt izklaidējošu, tas nav īstais vārds, bet skatītājiem tā šķiet vieglāka, kas liek pēc tam vairāk par redzēto aizdomāties. Tas bija izaicinājums, ko izmēģināt.
Filmā ir diezgan interesants aktieru sastāvs, ar Johannesu Hoiku Johannessonu, Halldoru Geirharsdotiru, un Elinu Holu, kurai iepriekš nebija liela filmēšanās pieredze, vai jūs redzējāt viņus kā lielisku ansambli jau no sākuma?
Man ļoti, ļoti paveicās ar aktieru atlasi, visi, ko gribēju redzēt filmā, uzreiz piekrita. Parasti jums ir jājautā kādiem četriem cilvēkiem, līdz kāds saka jā.
Es domāju, ka nostrādāja kombinācija – tas, ka tā ir “Irsas filma” un tā nedaudz atšķīrās no tā, pie kā cilvēki ir pieraduši Islandes kino, un arī mūsu producenti Islandē tiek augstu vērtēti, tāpēc aktieri, iepazīstoties ar projektu, ļoti aizrāvās ar šo ideju. Gandrīz visi pieaugušie aktieri uzreiz teica jā. Savukārt jaunākie aktieri man nebija tik pazīstami, tā kā es ilgu laiku biju dzīvojis Amerikā, pirms atgriezos mājās, lai uzņemtu šo filmu. Es vienkārši nebiju viņus nekur redzējis. Tāpēc paļāvos uz aktieru atlases vadītāju, kurš man palīdzēja atrast pusaudžu lomu atveidotājus. Piemēram, Elīnu es biju redzējis agrāk, filmā “Let me fall”, daudzus gadus agrāk, kad viņa bija tikai kādi septiņpadsmit gadi. Bet kopš tā laika, manuprāt, viņa vairs nebija filmējusies, tāpēc es par viņu aizmirsu, līdz saņēmu ierakstu ar aktierprovēm, un jau pēc desmit pirmajām sekundēm man bija skaidrs– ak, dievs, viņa ir īstā! Aktieru ansambļa izveide, kurā bija gan šie Islandē labi pazīstamie un cienītie aktieri, un mazpazīstamie, bet ļoti talantīgie jaunie cilvēki, bija patiešām aizraujoša filmas tapšanas daļa.
Jūsu filma ir būvēta kā strauju, negaidītu pavērsienu virkne, kā jūs strādājāt ar aktieriem? Vai viņi pirms filmēšanas izlasīja visu scenāriju?
Visi bija lasījuši scenāriju, vienīgais, ko teicu– nelasiet romānu. Scenārijs un romāns atšķiras, man nācās dažas lietas izmainīt, rakstot scenāriju. Dažu aktieru atveidotie tēli filmā nonāk savādākās situācijās, tādēļ teicu - nevajag pārāk iedvesmoties no romāna, nevēlos, lai jūs par savu varoni domātu citādāk. Bet manuprāt,
jo vairāk aktieri zina par visu stāstu, jo labāk. Lai viņi ne tikai veidotu savu varoni, bet arī aptvertu visa stāsta kontekstu. Tas var ietekmēt to, kā viens aktieris mijiedarbojas ar otru, pat ja viņi nekad neatrodas tajā pašā ainā, viņi savā ziņā ir ansamblis.
Notikumi filmā ir redzami arī zīmējumos, turklāt Odina meita, Rūna, uzņem nāves ainu fotogrāfijas, kāda ir šo zīmējumu un fotogrāfiju nozīme filmā?
Lielāko daļu filmas mēs redzam vienu Rūnas personības pusi, un tad, tikai beigās, otru. Mēs stāstam daudz kā šokējoša skatītājiem par viņu ļoti vēlu filmā, tāpēc zīmējumi bija labs veids, kā par to vēstīt jau agrāk. Tas ir tas, kas patiesībā notiek viņas prātā, un mums nav nepieciešams, lai kāds to pateiktu skaļi, ar zīmējumu palīdzību var ļoti vienkārši, viegli un ātri sniegt skatītājam nepieciešamo informāciju. Tas bija viens nolūks, bet otrs - Rūnas prātā notiek tik daudz kas, un tad viņa zīmē, lai šīs sajūtas uzliktu uz papīra, taču dažreiz tās kļūst pārāk intensīvas, un viņai ir jārīkojas atbilstoši šīm sajūtām. Šie divi skaidrojumi gāja roku rokā un bija attaisnojami filmas elementi. Grāmatā nav zīmējumu, tas tika radīts īpaši filmai. Galvenokārt, lai palīdzētu ar stāsta virzību, bet tas noderēja arī Rūnas tēlam.
Kā jūs sev definējat ļaunuma avotu un tā izpausmes veidus šajā stāstā - grāmatā un pēc tam savā filmā? Vai jūs ticat pārmantojamam ļaunumam?
Es nezinu, vai tam ticu.
Es domāju, ka dažas lietas noteikti tiek nodotas tālāk, bet dažas nē. Dažreiz šis process apstājas noteiktā brīdī, tas ne vienmēr tiek nodots no paaudzes paaudzē.
Tas bija galvenais Irsas romāna jautājums - vai šis ļaunums, kas ir prātā, tiek mantots, vai arī attīstās dzīves laikā. Tas, kas man ļoti simpatizēja romānā, un kas ir redzams arī filmā- pat ja Rūnas prāts nav vesels, vai tas, kā viņa rīkojas, nav vairāk saistīts ar to, kā viņa ir uzaugusi. Rūnas vecāki nav īsti bijuši viņai līdzās, nav pievērsuši pietiekami daudz uzmanības, un es domāju, ka, pat ar tik spēcīgiem garīgās veselības traucējumiem, audzinošākā vidē, aprūpēta, Rūna būtu varējusi izaugt par pavisam citu cilvēku. Tā ir sava veida atslēga uz šo stāstu, vai dvēseles saltumu nosaka prāta stāvoklis, vai arī tas, kādā vidē jūs esat uzaudzis. Nedomāju, ka pastāv viena atbilde, bet tas noteikti ir jautājums, ko es gribu uzdot skatītājiem filmas beigās.
Vai jūs ticat, ka audzināšana, apkārtējā vide var ietekmēt likteni?
Tas var noteikti ietekmēt cilvēka ceļu dzīvē.
Es vēlos tam ticēt, domāju, ka indivīds pieņem galīgo lēmumu par to, kurp doties.
Manuprāt, problemātiska audzināšana nenozīmē, ka bērns darīs visu to pašu, vai iekulsies pats savās nepatikšanās. Bet, ir iespējams, ka šāda vide veicina izvēlēties tādu dzīves modeli kā viņa vecākiem, jo tas ir tas, ko viņš pazīst. Tomēr es personīgi zinu cilvēkus, kuriem ir bijusi tāda pieredze, bet viņi ir pieņēmuši ļoti apzinātu lēmumu – es iešu citu ceļu, es darīšu kaut ko pavisam citu. Jums vienmēr ir izvēles iespējas. Lai gan audzināšanas ietekme pastāv, es nedomāju, ka tā kaut ko nosaka. Tā var kaut ko ietekmēt, bet nenosaka. -
Jau pēc pāris dienām Rīgas Starptautiskā kino festivāla pilnmetrāžas konkursa ietvaros pirmizrādes piedzīvos divas latviešu dokumentālās filmas - Lailas Pakalniņas “Gala punkti” un “Beigas”, ko režisējis Māris Maskalāns.
Režisores Pakalniņas jaunākā filma “Gala punkti”, kas tapusi kopā ar ilggadējiem domubiedriem, operatoru Gintu Bērziņu un skaņu režisoru Anriju Krenbergu, vēro kopīgo un atšķirīgo ļoti dažādos sabiedriskā transporta artēriju mezglos – maršrutu galapunktos Zolitūdē, Ziepniekkalnā, Rumbulā, Sužos, Juglā, Mežciemā un citviet.
Šīs “filmas forma ir kameras kustība, skatīšanās un ieraudzīšana neapstājoties – gluži kā pa autobusa, trolejbusa, vai tramvaja logu.”
Vairāk par ko, kurš no transporta līdzekļu veidiem ir viskinematogrāfiskākais, un kādēļ šajā filmā kamera ir kustīga, nevis statiska, kā to ierasts redzēt latviešu dokumentālistes darbos, stāsta Laila Pakalniņa un Gints Bērziņš.
Māra Maskalāna ilgi lolotā dokumentālā filma “Beigas” par lielo un par mazo uz dzīvības un nāves sliekšņa ieguļ veļu laika tēmu lokā. Filmā ar teju visām maņām ir sajūtama dabas cikla nepārejošā kustība. “Beigu” varoņi, mākslinieks, zoologs, dabas pazinējs un ar aitkopību iztiku pelnoša astronomijas entuziaste uz fizisko ķermeņu bojāeju mudina paraudzīties citām acīm.
Viņi ir nonākuši pie atskārtas, ka dzīvības un nāves mijas nestās pārvērtības ir metamorfozes, kas ar mums un mums visapkārt notiek nepārtraukti, it kā būtu daļa no kāda lielāka plāna.
Studijas viesi - filmas “Beigas” režisors un operators Māris Maskalāns, kā arī tās producents Uldis Cekulis.
-
17. oktobrī tiks atklāts jau vienpadsmitais Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kas norisināsies līdz pat 27. oktobrim. Šogad festivāla atklāšanas filma ir Uģa Oltes mūzikas filma “Tesa man”, kurā uz ekrāna satiekas eksplozīvā grupas “Tesa” mūzika, Andra Eglīša veidots zemes amfiteātris brīvdabas mākslas telpā “Savvaļa” un Uģa Oltes mistiski poētiskais režisora skatījums.
Šī unikālā filma ir veltījums grupas “Tesa” radītajai mūzikai, kura izceļas ar savām kinematogrāfiskajām kvalitātēm un ir iedvesmojusi kino un teātra veidotājus ne reizi vien. Par filmas “Tesa man” izaicinošo tapšanu, filmēšanas grupas un mūzikas grupas cīņu ar dabu, kā arī par to, kas padara mūziku kinematogrāfisku stāsta studijas viesi - režisors Uģis Olte un viens no grupas “Tesa” dalībniekiem Dāvis Burmeisters. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
22. septembrī Ivara Selecka 90. jubilejā kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvoja dokumentālā filma “Turpinājums. Pieaugšana”, kuru autors veidojis kopā ar režisoru Armandu Začu.
Filma ir atgriešanās pie Simtgades filmas “Turpinājums” varoņiem - šobrīd viņiem jau ir 14 gadu, un autori kopā aplūko to, kā mainījušās jauno cilvēku dzīves un prioritātes. Filma ir emocionāls un lirisks grupas portrets, kas ļauj ieskatīties tajā, kāda ir jaunā paaudze, kura šobrīd aug Latvijā.
“Turpinājums. Pieaugšana” ir tapusi filmu studijas “Mistrus Media” paspārnē, tās producenti ir Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe, pētniece un izpildproducente Zane Ozoliņa, komponists - Kārlis Auzāns.
Par filmas tapšanu, to, kā veidot attiecības ar saviem dokumentālajiem varoņiem un ko varam mācīties no jaunās paaudzes, stāsta studijas viesi - viens no filmas “Turpinājums. Pieaugšana” režisoriem un montāžas režisors Armands Začs un operators Valdis Celmiņš. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
Pavisam nesen sociālajos tīklos klejoja attēls no animācijas filmas “Straume” ar skaitli 50 000 uz tā – tieši tik skatītāji Latvijā jau bija noskatījušies Ginta Zilbaloža radīto, simbolu caurausto ekrāna pasaku par dzintaracu kaķa bailēm un to pārvarēšanas ceļojumu. Filmā, kas šogad tika izvirzīta kā Latvijas pieteikums "Oskaru" nominācijai, satiekas vienkāršs, bet jēgietilpīgs vēstījums, elpu aizraujoša, sapni atgādinoša postapokaliptiska pasaule un pārpasaulīga skaņu ainava, kas notur skatītājus savā varā no pirmās līdz pēdējai minūtei.
Raidījumā - sarunas ar filmas režisoru Gintu Zilbalodi, kurš skrējienā no viena kontinenta uz otru atrada brīdi, lai pastāstītu vairāk par filmas ieceres rašanos un tās skaniskā kažociņa veidošanos, un diviem studijas viesiem – filmas “Straume” producentu Matīsu Kažu un komponistu Rihardu Zaļupi, kurš kopā ar Gintu Zilbalodi radīja filmas mūziku.
-
No 12. septembra kinoteātros skatāma režisoru Lienes Lindes un Alises Zariņas daudzsēriju mākslas filma “Asistente” - dramēdija par to, ko nozīmē “glābt pasauli” un kāda ir jaunas sievietes dzīve mūsdienu Latvijā.
Stāsta centrā ir Lulū (Elizabete Lielmane), kura pamet darbu nekustamā īpašuma firmā, lai sāktu strādāt NVO. Viņa kļūst par asistenti dažādiem grūtībās nonākušiem cilvēkiem, mēģinot izglābt pasauli ar pavisam maziem solīšiem un lielu entuziasmu. Līdzās Elizabetei Lielmanei uz ekrāna redzami tādi aktieri kā Baiba Broka, Silvija Bitere, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Elīza Dombrovska, Kaspars Gods, Andris Keišs un daudzi citi. “Asistentes” operators ir Ivo Skanstiņš, bet komponists - Artūrs Liepiņš.
Seriāls “Asistente” būs redzams arī platfromā TET+ un tapis filmu studijā “Ego Media”, un tā producents ir Guntis Trekteris. Scenārija autores ir Liene Linde, Alise Zariņa un Anete Konste, kuras viesojas raidījumā “Piejūras klimats”, lai pastāstītu, kā radās ideja “Asistentei”, kā ir rakstīt vienu darbu trijatā un kādi ir mūsdienīgi stāsti. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. - Laat meer zien
