Afleveringen
-
Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns
Vai zini, ka tieši muzikologi, mākslas zinātnieki, rakstnieki un profesori vainoti PSRS graušanā un Baltijas ceļa organizēšanā?
Nejauši, bet varbūt nemaz ne tik nejauši starp Baltijas tautas kustības pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas pirms 35 gadiem 12. augustā Cēsu apkaimes meža namiņā, nostāk no PSRS VDK acīm un ausīm, deva starta šāvienu vēsturiskajai akcijai –parakstīja Baltijas padomes komunikē un Baltijas ceļa dalībnieku vēstījumu pasaules tautām un valdībām – vairākumā nāca no humanitārajām un kultūras jomām. Tulkotājs Virgīlijs Čepaitis, filozofi Romualds Ozols un Broņus Kuzmickas, ekonomikas pasniedzēja Valentīna Zeile, vēsturnieki Edgars Savisārs un Killo Arjaks, šahists un visu trīs Baltijas valstu valodu zinātājs Marts Tarmaks, rakstnieks Reins Veidemans, muzikologi Vītauts Landsberģis un Arnolds Klotiņš.
Baltiešu kopīgā aicinājuma tapšanā Cēsīs izmantota Tartu universitātes lingvista Mati Hinta pirmajā Baltijas asamblejas sanāksmē teiktā runa, kurā pirmo reizi formulēts Baltijas ceļa jēdziens un paredzēta Baltijas valstu atgriešanās Eiropā. Vēl nesen mājas arhīvā atradu un nodevu Tautas frontes muzejam vēsturiskās Cēsu tikšanās protokolu mākslas zinātnieces, LTF Domes atbildīgās sekretāres Sandras Kalnietes rokrakstā. Viņa bija galvenā Baltijas ceļa organizētāja un vezuma vilcēja Latvijā, kamēr
vienam no LTF valdes priekšsēdētājiem – mūzikas vēstures korifejam Arnoldam Klotiņam – organizācija uzticēja procesa politisko pārraudzību. Kalnietei piekrita nepateicīgais uzdevums "izsist" atļaujas un saskaņojumus akcijai no okupācijas varas iestādēm.
Valdes sēdē, kad skaitļojām minimāli nepieciešamo cilvēku skaitu Latvijas posmā, Sandra izpleta rokas. Attālumu starp viņas kreiso un labo plaukstu atlika samērot ar maršruta kilometriem un sanāca ap 200 000 "Kalniešu Sandru".
Literātu un zinību vīru un sievu pārsvars pār funkcionāriem un prātīgiem "saimnieciskiem vīriem" bija viens no ieganstiem, kādēļ PSRS vadoņi uz Baltijas ceļa organizatoriem sākotnēji raudzījās kā uz pajoliņiem, kam tāpat nekas nesanāks, tāpēc arī nekas nav jāaizliedz. Bet vēlāk, kad izdevās viņiem inkriminēja visus pasaules grēkus.
PSRS prezidents Gorbačovs baltiešu uzstājīgo prasību PSRS Tautu deputātu kongresā virzīt uz priekšu Ribentropa Molotova noziedzīgā pakta izmeklēšanu vēl pirms Baltijas ceļa vērtēja kā pagalam nenopietnu profesoriņu dumpi. Pēc Baltijas ceļa gan viņš mūsu mākslas akadēmijas profesoram Mavrikam Vulfsonam, kurš allaž izmantoja PSRS tautas deputāta iespēju iekļūt paša cara kabinetā, jautājis: "Ko man darīt ar tiem muzikologiem?",
pirmām kārtām laikam tēmēdams uz Lietuvas Sajūža spītīgo un lecīgo līderi Vītautu Landsberģi, bet gan jau zinādams arī par Klotiņa un Kalnietes pamatprofesijām.
Kremlī piesmietais "muzikologu dumpis" tad jau bija pāraudzis varenā dziesmotā revolūcijā, iespiedies katra igauņa, leiša, latvieša pašapziņā.
Par to liecina arī Nacionālajā vēstures muzejā nonākušais 27 gadus vecā, okupantu karaklausībai pakļautā baušķenieka Eduarda Ādmīdiņa stāsts par Baltijas ceļu Karalaučos, krievu armijas kazarmās.
"Mans Baltijas ceļš notika Kaļiņingradas apgabalā, kur 1989. gada vasarā biju sboros.
Visiem, kas Padomju laikā beiguši augstskolu, skaitījās militārā izglītība: absolventi saņēma jaunākā leitnanta vai leitnanta pakāpi un ik pēc laika viņus varēja paņemt armijā – uz desmit dienām, uz diviem, trijiem mēnešiem. Tā man 1989. gada jūlijā bija jābrauc uz Kaļiņingradu un jāierodas karaspēka daļā
Aizbraucu, ierados. Tas bija izlūkdesanta bataljons. Bataljona komandieris moldāvs. Viņš saka: "Uz kūrortu atbraukuši?" Krievos iesauktajiem rezervistiem jau nekas nebija jādara. Tikvien kā piecelties un no rīta parādīties, ka esi izskrējis.
Tanī pilsētā kādreiz bija trenējusies vācu olimpiskā peldēšanas izlase. Bija labi peldbaseini, kaut nolaisti, kā jau Padomju iekārtā. Mēs gājām uz peldbaseiniem un pusi dienas tur pavadījām it kā “taktiskajās mācībās”.
No Latvijas bijām seši, seši no Lietuvas, seši no Igaunijas un četri krievi no Kaļiņingradas apgabala, kas arī ietilpa Baltijas kara apgabalā.
Ideja par savu Baltijas ceļu nāca no leišiem. Viņi visu laiku kūdīja: mēs piedalīsimies! Ideja bija tāda: laikā, kad Baltijas ceļu rīko Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, arī mēs sastāsimies savā Baltijas ceļā ap kazarmām. Man liekas, arī Kaļiņingradas krievi sastājās. Sak, ja jau visi to dara, tad arī mēs. Ja visi vienos mēslos, tad visi.
Precīzi tanī laikā pie kazarmām, sadevāmies rokās. Radio neklausījāmies, jo tāda tur nebija. Blakus bija krievu kursanti. Diezgan inteliģenti. Viņi aplaudēja mūsu akcijai. Komandieris moldāvs arī noskatījās, bet neko neteica. "Tā ir jūsu darīšana!"
Pēc sadošanās rokās gājām uz ēdnīcu.
Bijām izdarījuši to, kas bija jādara.
Baltijas ceļš man atklāja vienotības sajūtu spēku. Mūsdienās liekas, ka bieži vien tā nav, bet tautas zemapziņā tas ir saglabājies. To, ka kritiskā brīdī varam vienoties tāpat kā Baltijas ceļā, pierādīja referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Tautai jādomā un jāatceras."
Ko piebilst? To, ka tautas atmiņas un domāšanas avots patiešām ir kultūra. Vienota latviešu tauta piedzima pirmajos vispārīgajos dziedāšanas svētkos. Iespēju atdzimt vienotā un taisnīgā Eiropā Latvijai deva Baltijas brīvības ceļš. -
Stāsta Latvijas Bonsai parka veidotāja un vadītāja Inga Valtere
Neviens bonsai koks nekad nebūs pabeigts un gatavs. Tas ir nebeidzams ceļš. Šajā procesā ikkatrs meistars ieklausās dabas likumos, sezonu maiņā, kā arī pieņem tās zīmes un izmaiņas.
Bonsai ir ne tikai par tehniskajām, bioloģiskajām zināšanām, bet arī par estētikas sajūtu un netveramo intuīciju. Ja bonsai meistara kolekcijā ir vairāk par vienu koku, tas nozīmē, ka līdzīgi, kā ar bērnu audzināšanu, arī katram kokam tiks veltīta nedalīta uzmanība. Vienota, vienāda pieeja šajā mākslā neder. Kas vienam var būt ļoti labi un derīgi, tas citam nemaz nav nepieciešams. Jau pieminēju bērnu audzināšanu.
Nereti vecākus dzirdam sakām, ka nevis viņš audzina bērnu, bet bērns māca un iedvesmo viņu, ka bērns ir vecāka lielākais skolotājs. Tāpat arī bonsai mākslā. Katram meistaram ir vīzija, kādu bonsai viņš veidos, taču koks šajā procesā mēdz ieviest korekcijas un vest meistaru pa sevis izvēlēto ceļu, nevis meistara izsapņoto.
Tā kā bonsai ir miniatūrā atveidots dabā augošs koks, kas tiek reprezentēts meistara dārzā, tā estētiskās sajūtas papildināšanai bez jau minētajiem elementiem, kā nivaki vai suiseki, noteikti pamanīsiet arī ūdenstilpni.
Lai kāda izmēra tā arī nebūtu, tajā līgani savus valšus dejos koi. Koi ir karpu sugu pārstāvošās zivis, kas selekcijas rezultātā ir izkrāsotas košās krāsās. Katrai krāsu kombinācijai ir savs nosaukums. Izplatītākās no tām ir kohaku – sniegbalts tonis kopā ar intensīvu sarkanu.
Apburošās koi pārstāves ikviens no jums var satikt arī Bonsai parka apmeklējuma laikā, kā arī pacienāt tās ar Bonsai parka piedāvātajiem gardumiem.
Koi augums var sasniegt pat nepilnu metru, kā arī to dzīves ilgums ir mērāms vairāk nekā 30-40 gadu garumā. Tā kā koi ir karpu dzimtas pārstāves, tad arī Latvijas klimats tām ir labvēlīgs un piemērots. Taču savu iespaidīgo auguma izmēru tās var sasniegt tikai siltos, augstas kvalitātes vidi nodrošinošos ūdeņos.
Ikkatrs bonsai stāsts, ko papildina ūdens un koi, nav iedomājams bez tējas. Tējas pasaule, tajā esošās tradīcijas, rituāli, piederumi, tēju dažādība – tā ir vēl viena pasaule, kuras iepazīšanai ir jāvelta laiks un interese.
Katrai tautai ir savas tradīcijas, taču ir vienojošais, kas ietver visus tējas stāstus – par tēju tiek saukta tikai tā, kas nāk no tējas koka. Mūsu zālīšu uzlējumi nebūtu saucami par tēju.
Tējas savas dažādās garšu un izskata nianses iegūst to ievākšanas, fermentēšanas un nogatavināšanas procesā. Bonsai parkā mēs stāstām trīs dažādus tējas stāstus. Pirmkārt, tā protams ir Japānas tējas ceremonija visā savā krāšņumā ar iespēju arī katram pašam iemācīties, kā būtu uzkuļama ideālā putiņa mačas, jeb zaļās tējas pulvera pagatavošanas procesā. Ir iespēja iepazīt arī Ķīnas un Taivānas tējas rituālu tradīcijas.
Ikdienas prakses, kas izkoptas mākslas un rituālu kontekstā, ir neatņemama Tālo Austrumu bagātība, kurā mums ir iespēja ielūkoties, pateicoties Rietumu entuziastu neatlaidībai un aizrautībai. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš
Septiņdesmitajos gados ASV tirdzniecībā parādījās pirmās spēļu konsoles. Bet astoņdesmito gadu sākumā, komerciālo panākumu apdullināti, spēļu izstrādātāji sāka izturēties pavirši pret spēļu kvalitāti. Sliktu spēļu pārprodukcija izraisīja pirmo datorspēļu industrijas krīzi, radot tādus zaudējumus, kas veikaliem, pircējiem un pašiem izstrādātājiem uz vairākiem gadiem iedragāja ticību videospēļu nākotnei. Bet ražotāji, vairs nespējot pārdot visus saražotos kārtridžus, tos apraka ASV tuksnešos.
Negaidīti 1985. gadā industriju izglāba Japānas rotaļlietu kompānija Nintendo, kas Amerikas tirgū piedāvāja pie televizora pieslēdzamu konsoli un rotaļu pistoles, ar ko var šaut pīles televizorā. Ļoti piesardzīgi savus produktus prezentējot kā rotaļlietas un mazinot izplatītāju skepsi, kas vēl bija saglabājusies no nesenajiem milzu finansiālajiem zaudējumiem, Nintendo lēni un pakāpeniski ieguva ASV patērētāju uzticību un digitālo spēļu industrijai iedeva otro elpu. Redzot Nintendo panākumus, vēl viena Japānas kompānija, "Sega", izstrādāja savu konsoli. Asākā sāncensība notika starp Super Nintendo konsoli, kurai bija lielāki panākumi ASV, un "Sega Genesis", kam labāk veicās Eiropā. Reizē ar Japānā ražotām ierīcēm Rietumos ienāca japāņu spēļu saturs, kurā pasaule tika attēlota no japāņu kultūras skatpunkta.
ASV izstrādātāji, redzot Japānas spēļu uzvaras gājienu, atgriezās pie savu spēļu izstrādes. 20. gadsimta beigās gan spēļu tehnoloģijas, gan paši spēļu principi attīstījās tik strauji, ka vispopulārākās izrādījās pilnīgi jaunu žanru spēles, kā piemēram, "Sims" – sadzīves simulators, "Doom" – pirmās personas šaujamspēle, un "Dune II" – reālā laika stratēģiskā spēle.
Bet 1983. gadā no Rietumiem izolētajā Padomju Savienībā matemātiķis Aleksejs Pažitnovs izgudroja "Tetri". Tieši "Tetra" dēļ Nintendo pārdeva daudzus miljonus "Gameboy pārnēsājamo ierīču, protams, pats Pažitnovs par "Tetri" līdz 1996. gadam nesaņēma ne kapeikas.
Tomēr lielākajā daļā mūsdienu spēļu svarīgākais ir teksts un stāsts, taču Eiropā tādas ir daudz grūtāk lokalizēt, jo spēlētāji runā dažādās valodās. Bieži vien lokalizācija notiek tikai uz lielajām valodām – franču, spāņu, itāļu, vācu.
Ar unikālu spēļu stilu izceļas franču izdevniecība "Ubisoft", kas kopā ar Kanādas atzaru veidojušas tādas spēles kā " Reimens" ("Rayman"), "Persijas princis" ("Prince of Persia"), "Starp labo un ļauno" (Beyond good and evil) un citas. 2006. gadā Francijas kultūras minstrs "Reimena" dizaineru Mišelu Ansēlu (Michel Ancel) iecēla mākslas un literatūras bruņinieka kārtā, kas ir augstākais apbalvojums mākslās, kādu pasniedz Francijā. Drīz pēc tam tika arī ieviestas īpašas nodokļu atlaides vietējiem spēļu izstrādātājiem.
Ar plaši pazīstamām un unikālām spēlēm jau 20 gadus izceļas arī mūsu netālie ziemeļu kaimiņi somi. Somu kinorežisors Aki Kaurismeki teicis: "Dzīve bez humora ir neciešama. Arī ar humoru tā ir neciešama." Tikpat labi šo skarbi ironisko pasaules izjūtu varētu piedēvēt spēļu dizainera Sami Jervi varoņiem spēlēs "Max Pain" un "Alan Wake". Jervi spēles spēļu industrijā izdarīja to pašu ko filmu un seriālu industrijā "Matrikss" ("Matrix") un "Tvinpīka" ("Twin Peaks"). Centrā izvirzot savu unikālo stilu.
Tepat dienvidos Polija tik ļoti lepojas ar savu pasaulē milzu popularitāti ieguvušo Witcher spēļu sēriju, kas attēlo viduslaiku mitoloģisko Poliju, ka 2011. gadā Polijas premjerministrs Donalds Tusks vizītē ASV uzdāvināja toreizējam prezidentam Barakam Obamam spēles Witcher otro daļu. Obama ilgi un detalizēti par to Tuskam pateicās preses konferencē.
Bet pašlaik, Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā, ir diezgan šķebinoši apzināties, ka pasaulē populārākā daudzspēlētāju kara spēle ar vēsturiski precīziem tankiem "World Of Tanks" izstrādāta kaimiņos, Baltkrievijā.
Bet Ķīna pēdējos gados iemanījusies izstrādāt populāru spēļu kopijas, reizēm pat iedvesmojoties no vēl neiznākušu spēļu video rullīšiem, tā ka šīs kopijas kļūst pieejamas spēlētājiem agrāk par oriģinālu. Un Ķīnas milzīgā pirktspējīgā auditorija ir kļuvusi par iemeslu, kāpēc lielās ASV kompānijas nodarbojas ar spēļu satura pašcenzūru, un arī Eiropas un Amerikas tirgiem paredzētās spēles veido tā, lai neaizkaitinātu Ķīnas cenzorus.
Pēdējā desmitgadē Rietumos spēles kļūst daudz politkorektākas, arī rēķinoties ar jaunās spēlētāju paaudzes tolerances robežām un spējām spēles boikotēt. Šeit darbojas atcelšanas kultūras tendences.
Tāpēc interesanti, ka spēļu industrijas autentiskākās balsis pēdējos gados nāk tieši no Eiropas austrumu daļas, kur sociālismam raksturīgā pašcenzūra vairs nav aktuāla, bet Rietumu sociālās normas un izpatikšana Ķīnas tirgum nav vēl uzņēmusi pilnus apgriezienus. Somijas "Alan Wake 2", Polijas "Cyberpunk 2077" un Igaunijas "Disco Elysium" ir pēdējo gadu visaugstāk novērtētās spēles pasaulē. Bet latviešu – brāļu Kļaviņu – 2022. gadā radīto izmeklēšanas spēli "Zelta elka lieta" ("The Case of the Golden Idol") atzinīgi novērtējuši lielākie pasaules spēļu apskatu izdevumi un tā iekļuvusi vairākos nozīmīgos 2022. gada labāko spēļu sarakstos. -
Stāsta ārste, Ukraiņu labdarības biedrības "SICH" priekšsēdētāja Oksana Sičko
Latvija un Ukraina līdz 1917. gadam bija Krievijas impērijas sastāvā. Ukraiņu Tautas Republika un Latvijas Republika savu sadarbību sāka 1918.gadā, bet jau gadu vēlāk Ukrainai šeit bija savs konsulāts, pēc tam arī vēstniecība.
Pie nama Antonijas ielā 6 tagad atrodas plāksnīte par godu abu valstu diplomātisko attiecību simtgadei. Ukraiņiem tad bija ļoti smags laiks, jo, nevarot strādāt savā dzimtenē, ļoti daudzi strādāja ārzemēs, tostarp Rīgā esošajās rūpnīcās.
Pirmais vēstnieks Latvijā bija armijas pulkvedis Ivans Kedrovskis. Pēc Ukrainas Tautas Republikas rašanās un Latvijas valsts pasludināšanas auga patriotisms un nacionālās piederības izjūta.
Jau vairāk nekā pirms 100 gadiem ukraiņu diaspora Latvijā izveidoja kori, kurā dziedāja ap 100 dziedātāju, radās ukraiņu tautas teātris. Ir liecības, ka abi kolektīvi bijuši ļoti labā un augstvērtīgā mākslinieciskā līmenī.
Diemžēl ienākot padomju varai, viss tika pakļauts krievu propagandai un viņu vērtībām. Pārrāvums ilga līdz 1988. gadam, kad ukraiņu diaspora atkal sāka apvienoties: tika radīta biedrība "Dņipro", kam vēlāk sekoja ukraiņu jauniešu klubs.
Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā darbību uzsāka Rīgas Ukraiņu vidusskola – tā ir vienīgā citas valsts finansētā ukraiņu skola ārpus Ukrainas. Mācības notiek latviešu valodā, skolēniem paralēli apgūstot arī ukraiņu valodu, vēsturi un kultūru.
No pašiem pirmsākumiem skolas direktore ir Lidija Kravčenko. Kopš deviņdesmito gadu sākuma Pils ielā 5 darbojas Grieķu Katoļu baznīca, kurai šobrīd, ieplūstot bēgļiem, ir ļoti daudz apmeklētāju.
Ukraiņu tautas teātris atdzima 2011. gadā, kad to izveidoja ukraiņu skolotāja un režisore Marija Semenova. Būdams amatierkolektīvs, tas saņēmis uzaicinājumus piedalītos profesionālo teātru festivālos Krakovā, Ņižinā, Ļvivā un citviet. Marija Semenova ir ne tikai ļoti spēcīga režisore, bet arī aizrautīga autentisko tautastērpu kolekcionāre. Visas izrādes tiek spēlētas tikai tautastērpos, piemeklējot konkrētajam apgabalam piemērotāko. Piemēram, krekls var būt pat pusotru gadsimtu sens, bet Marija Semenova zina arī katra apģērba stāstu. Iespējams, arī tāpēc Ukrainas tautas teātra izrādēm, kurās pārsvarā tiek izrādīta ukraiņu klasika, ir lielāka vērtība un milzīga enerģija.
Dzejnieks Tarass Ševčenko uzskatāms par ukraiņu gaišreģi, jo visi viņa dzejoļi ir kā pareģojumi.
Ukraiņu diaspora vēlējās atklāt viņam veltītu pieminekli Kronvalda parkā vēl dzejnieka divsimtgadē. Līdz ar to, ka 2014. gadā sākās karš, Tarasa Ševčenko piemineklis tika atklāts pēc diviem gadiem. Diaspora, kurai pa spēkam izveidot baznīcu, skolu, vairākas biedrības, savākt līdzekļus piemineklim, ir ļoti spēcīga! Tas notiek, pateicoties arī Latvijas atbalstam un tam, ka ukraiņiem šeit iespējams justies novērtētiem un – kā mājās...
Krievijas pilna mēroga iebrukuma dēļ Latvijā iebraukuši vairāk nekā 40 tūkstoši ukraiņu, kuri sāk veidot jaunu ukraiņu diasporas paaudzi. Paldies Latvijai par lielo atbalstu! Kopā mēs uzvarēsim!
-
Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns
Vai zini, ka Baltijas ceļš bija redzams pat no kosmosa? Tā vismaz apgalvojis kāds trimdas latvietis, amerikāņu Valsts aeronautikas un kosmosa aģentūras jeb NASA darbinieks. Viņš tajā liktenīgajā brīdī vērojis mākslīgo zemes pavadoņu sūtītos attēlus. Varbūt tādēļ Baltijas ceļš tēlnieka Aigara Bikšes piemiņas zīmē "Baltijas valstu liktenis zvaigznēs rakstīts" Eiropas parlamenta ēkas gaitenī iezīmēts kā īpašs zvaigznājs izplatījumā?
Tomēr svarīgāk, ka tas nav palicis nepamanīts gandrīz nekur. 1989. gadā Baltijas ceļš lielāko Rietumeiropas valstu līderiem lika būtiski mainīt savu attieksmi no vēsas atturības uz nepārprotamu atbalstu Baltijas tautu neatkarības centieniem un jūtami paātrināja Maskavas iedibināto režīmu sabrukumu Austrumeiropā.
To apstiprina Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja krājumā glabātās tolaik 44 gadus vecā Pētera Augustova atmiņas: "Man nesanāca piedalīties Baltijas ceļā un nebūtu arī tagad ko rakstīt, ja tomēr negadītos tajās dienās saklausīt ziņu pārraides vācu valodā. Biju nokļuvis komandējumā Vācijas Demokrātiskajā Republikā jeb VDR Drēzdenē. Tur ar zinātnisku konferenci tika atzīmēta fotogrāfijas izgudrošanas 150. gadadiena.
23. augusta rītā vietējā VDR ziņu kanālā izdzirdēju, ka PSRS Baltijas valstīs notikuši pretvalstiski pasākumi, provokācijas, masveida nekārtības, iesaistīts liels skaits miliču kārtības atjaunošanai. Ziņas bija satraucošas.
Vēlāk uzzināju skopas detaļas: cilvēku ķēde, Tallina, Rīga, Viļņa. Zinādams par situāciju Rīgā, nomierinājos, un šeit, Vācijā, izjutu lepnumu. Nonācu pie atziņas, ka Austrumvācijā tajā brīdī cenzūra bija stingrāka nekā Latvijā, un par "nekārtībām" pašā VDR nekas nebija dzirdams.
No Drēzdenes nonācu Berlīnē, lai turpinātu ceļu uz Rīgu. Saulainā, siltā pēcpusdienā parkā pretī Brandenburgas vārtiem jautu otrā pusē svešu, noslēpumainu Rietumberlīni, kur nokļūt nav nekādu cerību. Nākamajā dienā pēc Baltijas dzīvās ķēdes vēroju, kā vārtu malās pie 3,6 metri augstas mūra sienas dežurē VDR kareivji ar automātiem un raksturīgajām apaļajām ķiverēm. Iedomājos, cik ilgi tā vēl būs. Divu mēnešu laikā, 9. novembrī, betona sienas vairs nebija. Brandenburgas vārti ir joprojām. Esmu caur tiem izgājis vēlāk un esmu pārliecināts, ka "Baltijas ķēde" piepalīdzēja īpaši izturīgo betona sienu sadragāt un nogāzt.
Vispirms jātiek vaļā no baiļu mūra apziņā – tad to var izdarīt arī dabā."
Papildinot Pēteri Augustovu, varu piemetināt, ka Baltijas ceļš bez Berlīnes mūra krišanas ievadīja arī Samta revolūciju Čehoslovākijā, Čaušesku diktatūras galu Rumānijā. Tikai pēc vērienīgās baltiešu demonstrācijas Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Kols atļāva Latvijas Tautas frontes deputātiem un visupirms tautfrontietim Mavrikam Vulfsonam, kas PSRS Augstākās padomes komisijā izmeklēja Maskavas un Berlīnes 1939. gada "sātana paktu", piekļūt bundestāga arhīviem, kas glabāja dokumentus par šo starptautisko noziegumu.
Jau 1989. gada Ziemassvētkos Baltijas tautu kustību pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā divos dramatiskos balsojumos panāca Hitlera un Staļina slepeno vienošanos, tātad arī Baltijas valstu okupācijas atzīšanu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš parakstīšanas brīža.
Jādomā, ka atšķirībā no mūsu stāsta autora Pētera Augustova, tagadējam Krievijas diktatoram, kurš Baltijas ceļa laikā Drēzdenē vadīja kādu čekistu klubiņu, tā nebija priecīgākā diena mūžā. Zinām arī, ka VDR festivālā "Cilvēks un jūra" tolaik tika aizliegta Zigmara Liepiņa dziesma "Brīvību Baltijai".
Arī PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova ārlietu padomnieks Anatolijs Čerņajevs savos memuāros nav slēpis paniku, kas Kremļa saimniekus pārņēmusi, skatoties 1989. gada 23. augusta Baltijas ceļa video ierakstus. Tajā brīdī viņi sapratuši, ka Baltijas tautas nespēs noturēt impērijā. Kaut vai tā iegansta dēļ, ka ASV prezidents Bušs tūlīt pēc Baltijas ceļa PSRS vadībai darījis zināmu, ka varmācību Baltijā neuzskatīs par PSRS iekšējo lietu. Saskatīt nepārvaramas kosmiskas likumsakarības Maskava neprata toreiz un šķiet, ka nav to iemācījusies arī šodien. -
Stāsta Latvijas Bonsai parka izveidotāja un vadītāja Inga Valtere
Vai zini, ka bonsai nav koku šķirne? Par bonsai varam izveidot jebkuru koku, ja proporciju un augšanas pamatnoteikumi ir iekļaujami miniatūrā. Līdz ar to iegādāties bonsai sēklas būtu diezgan muļķīgi. Tāpēc, ka iesējot arī tā saucamās bonsai sēklas, izaugs parasts, konkrētās šķirnes koks.
Bonsai ir jāveido. Bonsai – tā ir dabas un cilvēka radošuma simbioze.
Bonsai pirmsākumi ir meklējami Ķīnas kultūrā, un Ķīnā koku veidošanas mākslu arī šodien sauc par "penjing". "Penjing" veidošanā vairāk tiek izmantoti ainavu stāsti, kas iekļauj dažādu figūru un dabas elementu klātbūtni. Savukārt
bonsai, kas ir Japānas skola, ir vairāk likumos un noteikumos balstīts koku veidošanas stāsts, kas akcentē dabā augošu koku formas.
Baudot bonsai burvību, nevar nepamanīt arī sausās koku daļas, un rodas jautājums – kā ir iespējams, ka tur vēl ir tik kupla zaļa lapotne? Pamatojums ir meklējams bonsai filozofijā: katrs koks atspoguļo pagātni, tagadni un nākotni. Līdz ar to
sausie stumbri ir simbols pagātnes pieredzei, savukārt, zaļojošā lapotne mums vēsta par tagadni, un nākotne ir pumpuri, kas briedīs un plauks nākamajā sezonā.
Apmeklējot bonsai izstādes, manīsiet, ka katram kokam līdzās ir novietots arī kusamono – savvaļas zāles vai ziedu kompozīcija, kas atspoguļo sezonu, kurā tas tiek radīts. Atšķetinot šo vārdu – kusamono –, tas sastāv no diviem japāņu hieroglifiem – zāle un lieta. Dažas kompozīcijas ir paredzētas, lai iekļautu augus, kas labi izskatīsies vairākos gadalaikos. Veidojot kusamono, tas tiek stādīts speciālos traukos vai uz paplātei līdzīgas keramikas, atspoguļojot arī konkrēto dabīgo vidi – vai tas būtu mitrājs, pļava vai mežs.
Neatņemams elements bonsai izstādēs ir suiseki. Tas ir mākslas virziens, kurā tiek novērtēts un izcelts akmens skaistums, simbolizējot stabilitāti, ilgmūžību un nemirstību.
Dažādas formas un izmēra, laika gaitā vēja un ūdens radītie akmeņi kalpo kā dabas vērtību un jau zināmu objektu atgādinājums.
Bonsai ir ceļš. Bonsai ir katra Meistara ceļš kopā ar tā bonsai kokiem. Bonsai stāsts nekad nav pabeigts. Bonsai mainās līdz ar gadalaikiem, tāpat – ar gadiem, un tad, kad Meistara ceļš noslēdzas, bonsai stāsts joprojām turpinās. Tas turpinās vairākās paaudzēs: tas ir mantojums, ko nododam saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. -
Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts bija jānosargā brīvības cīņās. Šajā laikā, kā nozīmīgu sabiedrības daļu, sevi aktīvi pieteica sievietes. 1919. gada 22. septembrī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai, lai atbalstītu armiju, tika izveidots Latviešu sieviešu palīdzības korpuss (LSPK), kurš uzņēmās karavīru ēdināšanas organizēšanu, ziedojumu vākšanu, armijas vienību apgādāšanu, ievainoto aprūpi u.c. nozares. Vajadzību bija daudz. Piemēram, Cēsu kājnieku II bataljona komandieris kareivju vārdā rakstīja: "Griežos pie jums ar lūgšanu ziedot, kas ir iespējams. Ļoti vēlams būtu puskažociņi, jo aukstam laikam pastāvot tie kareivjiem īsti vietā. Ticu, ka SPK neaizmirsīs tos, kas cīnās par Brīvu Latviju pie Doles salas."
Gada nogalē nodaļu tīkls aptvēra visu valsts teritoriju.
Tā paša gada novembrī ar mērķi vākt ziedojumus valsts labā tika nodibināts Latvju sieviešu zelta fonds. "Latvju sievietes! Bez aplinkiem, cik jūs no saviem zelta vizuļiem atdosit, kad dzimtenes labā valsts no jums tagad prasa, kad jūsu vīrieši par tautas brīvību un mūsu Tēvzemi ķīlā liek dzīvību," savā 5. novembra uzsaukumā aicināja rakstniece, publiciste Ivande Kaija. "Zelta fonds būs kā mēraukla, kā katra atsevišķa pilsoņa, tā pilsētas un novada dzimtenes mīlestībai."
Fondu pārraudzīja komiteja, kurā bija pazīstamas sabiedriskās un kultūras darbinieces, darbojās arī SPK: Ivande Kaija, Klāra Kalniņa, Anastasija Čikste-Rūtenfelde, Maija Cielēna, Ada Benfelde, Lūcija Kuršinska, Emīlija Zemgale, Maija Jurjāne, palīdzēja Anna Brigadere, Frīda Olava, Lizete Skalbe un Līna Barona. "… atzīmējams, ka fonda darbinieces, visas bez izņēmuma, strādās savu darbu brīvprātīgi un bez atlīdzības".
Atsaucība bija milzīga. Ziedojumi tika vākti visā Latvijā, uzskaitīti un reģistrēti. Tikai pusgada laikā vien jau bija saziedotas 1179 zelta un 3370 sudraba lietas, kuru daudzveidība parādīja cilvēku atsaucību, rocību un pārdzīvotos juku laikus: visdažādāko valstu un laiku zelta, sudraba monētas, papīra nauda, pat Urugvajas naudaszīmes, galda piederumi, sadzīves un rotaslietas, laulību gredzeni, medaļas, ordeņi u.c. izstrādājumi. Ziedoja cilvēki, ģimenes, pat karaspēka daļas.
1920. gada aprīlī Latvju sieviešu zelta fonds darbību beidza. Ziedotāju sarakstu publicēja "Valdības Vēstnesī" un apkopoja atsevišķā reģistrā t.s. "Zelta grāmatā", kuras pirmajā lapā ar zelta burtiem bija iespiests: "Latvju sieviešu zelta fonds", tālāk sekoja ziedotāju alfabētiskais rādītājs ar ziedojumu uzskaiti, visu vērtību apkopojumu un nodošanas protokolu Valsts kasei. Tajā reģistrēts viss: vai ziedotas tikai dažas kapeikas, nolūzis sudraba pulksteņa vāks, vai zelta rubļi.
1922. gadā Valsts zelta fonda vērtības, tajā skaitā Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumus un mākslas darbus, kurus nodeva toreizējais Latvijas Valsts mākslas muzejs, pārņēma jaunizveidotā Latvijas Banka un nolēma pārvērst ārvalstu valūtā un zelta stieņos. Tikai pateicoties muzeja direktora Burkarda Dzeņa lūgumam un neatlaidībai, muzejā nonāca zelta un sudrablietas no Valsts zelta fonda, tai skaitā arī neliela daļa no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem. Pārējais tika pārkausēts un palika Valsts zelta rezervēs.
Tagad grūti atšķetināt darbu izcelsmi un piederību, jo saraksti netika pievienoti. Tomēr salīdzinot ziedoto vērtību uzskaiti ar muzejā esošo, var secināt, ka krājumā no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem, ir dažādas sadzīves un rotaslietas: tējas sietiņi, cukurtrauki, salvešu gredzeni, saktiņas, pat no sudraba monētām darināta aproce u.c. Savukārt, cilvēku ziedotās piemiņas zīmes, medaļas un ordeņi, liecina par aktīvu sabiedrisko darbību, teicamu darbu vai militāriem nopelniem. Piemēram, medaļas: "Par drosmi. 1894.", "Par teicamu darbu", "Krievu - japāņu kara piemiņai. 1904-1905", Sv. Staņislava, Sv. Annas ordenis, Sv. Jura krusts u.c.
Uz kādas nelielas sudraba piemiņas medaļas varam lasīt: "IV Vispārējie latviešu Dziesmu un Mūzikas svētki Jelgava.1895. Latvju tauta dziedātāja dziesmu gars par tev’ lai plūst". Šie vārdi liecina par tautas tradīcijām, kas saglabājušās cauri gadu simtiem. Ikviens ziedojums Latvju sieviešu zelta fondam ir apliecinājums cilvēku atbalstam un ticībai savai valstij.
Daļu no šiem darbiem var apskatīt Mākslas muzeja "Rīgas birža" Sudraba kabinetā. -
Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš
Vai zini, ka visskaļāko strīdu par datorspēlēm kā mākslas formu izprovocēja amerikāņu filmu kritiķis Rodžers Īberts? Viņš savas dzīves laikā bija izspēlējis tikai vienu datorspēli...
21. gadsimta sākumā digitālo spēļu nozīme kultūrā bija kļuvusi tik liela, ka publiskās diskusijās Amerikas populārākajam un ietekmīgākajam filmu kritiķim Rodžeram Ībertam arvien biežāk jautāja viedokli par datorspēlēm kā mākslas formu, uz ko Īberts parasti atbildēja noraidoši.
Spēļu apskatniekiem bija īpaši sāpīgi redzēt, kā viņu autoritāte nesaprot viņu tik mīļo aizraušanos – digitālās spēles, jo kinokritiķa karjeras sākumā arī Īberts pats bija smagi cīnījies par to, lai kino tiktu līdzvērtīgi pieņemts augsto mākslu pulciņā.
2010. gada 16. aprīlī, cerot pielikt punktu šai diskusijai, Īberts savā mājaslapā publicē rakstu ar radikālu nosaukumu "Videospēles nekad nebūs māksla". Par atspēriena punktu rakstam tiek izmantota videospēļu dizaineres un producentes Kellijas Santjāgo (Kellee Santiago) runa TED konferencē, kurā viņa argumentēti apgalvo, ka starp datorspēlēm jau labu laiku atrodami mākslas darbi.
Savas runas sākumā viņa salīdzina agrīnās datorspēles ar alu zīmējumiem, un izceļ vairākas no tām kā mākslas darbu piemērus: "Braid" – spēli, kas asprātīgā un filozofiskā veidā spēlētājam liek izprast dažādas paradoksālas laika plūduma īpatnības, "Flower" – relaksējošu spēli, kurā spēlētājs vada vēju pļavā, lai tas panīkušus laukus padara par puķu pilnām pļavām, un "Waco Resurrection" – spēli un dokumentālo filmu par 30 gadu veciem notikumiem, kad FIB aģenti centās arestēt kāda kulta līderi – kriminālnoziedznieku, kura sekotāji izraisīja konfliktu ar daudziem desmitiem upuru, un šī spēle ļāva spēlētājam izspēlēt morāli ļoti pretrunīgas situācijas.
Īberts nevienu no pieminētajām spēlēm nebija spēlējis, bet rakstīja, ka spēles pēc definīcijas nevar būt māksla, jo kontrole pār notikumu gaitu tiek nodota spēlētāja rokās, tādā veidā pazaudējot spēles autora kā mākslinieka vēstījumu. Svarīgi pieminēt, ka Īberts arī lielāko daļu filmu neuzskatīja par mākslas dabiem.
Vairāki citi filmu kritiķi Ībertam piedāvāja aizdot savas spēļu konsoles, lai viņš izmēģina dažas izcilas spēles, bet kompānija "Sony" piedāvāja pa pastu nosūtīt Ībertam jaunāko Playstation 3 konsoli, no kā Īberts atteicās, sakot, ka viņš kā Kannu kinofestivāla žūrijas loceklis vērtē arī "Sony" filmas un nevēlas nostādīt sevi neētiskā situācijā, pieņemot šīs kompānijas dāvanas.
Īberta publikācija izraisīja plašu rezonansi datorspēļu kopienā. Rakstu apsprieda, kritizēja un citēja visa videospēļu, filmu un kultūras prese. Redzot šo milzu reakcju, videospēļu un kultūras apskatnieks Ovens Guds uzdeva ļoti svarīgu jautājumu: kāpēc mums – un ar "mums" viņš domā cilvēkus, kas izvēlējušies par savu karjeru datorspēļu izstrādi, žurnālistiku vai arī spēļu spēlēšanu kā vaļasprieku, – ir tik svarīgi, ko par šo nozari domā Rodžers Īberts?
Ovens Guds spēļu kopienu jeb industriju salīdzināja ar nesen pilngadību sasniegušu cilvēku. Jo cilvēks autonomiju iegūst nevis tad, kad viņš ir pārliecinājis savus vecākus, ka ir pieaudzis, bet gan tad, kad viņam pašam šī pārliecināšana vairs nav vajadzīga un viņš vienkārši dzīvo savu pieaugušā cilvēka dzīvi.
Šis salīdzinājums šķiet ļoti trāpīgs. Lielākā daļa spēļu žurnālistu, vismaz Amerikā, bija uzauguši un savu gaumi veidojuši, bērnībā lasot Īberta filmu kritikas un skatoties karstās diskusijas televīzijas raidījumā "Īberts un Sikels".
Galvenā atklāsme, ko tālajā 2010. gadā spēļu žurnālisti saprata – diemžēl vai par laimi, viņiem pašiem jākļūst par digitālo spēļu Ībertiem, jo Rodžers ir pārāk aizņemts, lasot grāmatas un skatoties filmas, ko viņš arī darīja līdz pat savai nāves dienai – pēdējā Rodžera Īberta filmu kritika par romantisko drāmu "To the Wonder" tika publicēta divas dienas pēc Īberta nāves 2013. gada 6. aprīlī. -
Stāsta ārste, Ukraiņu labdarības biedrības "SICH" priekšsēdētāja Oksana Sičko
Vai zini, ka latviešu virsnieks Kārlis Brože Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā karoja ukraiņu vienībā?
Kārlis piedzima 1887. gada 12. novembrī Burtnieku pagastā. Mācījās Valmierā un Rīgā, vēlāk Sanktpēterburgas Pedagoģiskajā institūtā ieguva mājskolotāja tiesības.
Pirmā pasaules kara laikā Kārlis Brože dienēja Krievijas impērijas armijā, bet no 1917. gada jau dienēja Ukrainas Tautas republikas (UNR) bruņotajos spēkos – Melno zaporožcu kozaku vienībā. Tur viņš sāka kā 2. bataljona komandieris, bet pēc laika kļuva par pulkvežleitnantu.
Kārlis Brože nepārvaldīja ukraiņu valodu, tāpēc tas izraisīja zināmu nepatiku no kozakiem, bet pēc tam, kad viņa vadībā tika gūti lieli panākumi, Brože ieguva lielu cieņu.
Par savu varonību un spēju vadīt pulku cīņā ar boļševikiem Kārlis Brože tika apbalvots ar Ukrainas Tautas Republikas Dzelzs Krusta ordeni.
1919. gadā starp Latviju un Ukrainas Tautas Republiku bija parakstīti līgumi, kuri paredzēja latviešu repatriēšanu uz dzimteni. Jau 1920. gadā Kārlis Brože atgriezās dzimtenē, strādāja policijā un tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Līdzīgi kā Latvija, arī jaunizveidotā Ukrainas Tautas Republika savu brīvību diemžēl nenoturēja ilgi. 1940. gadā, kad Latvijā ienāca padomju karaspēks, Kārlis Brože tika apcietināts un gadu vēlāk arī nošauts.
Šobrīd, karojot ar Krieviju, frontes pirmajās līnijās ir Ukrainas armija ar 72. mehanizēto brigādi, kas turpina nest Melno zaparožcu kozaku vienības vārdu. Kareivji lepojas, ka latvietis Kārlis Brože reiz bijis viņu vadonis. Brigādes ģerbonis saglabājies vēl kopš Kārļa Brožes laikiem. Uz tā attēlots galvaskauss un uzraksts: "Ukraina vai nāve".
Mēs draudzējāmies vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma un šobrīd palīdzam tieši šai brigādei. Arī pati 2022. gadā esmu devusies pie viņiem. Diemžēl vien pusgadu vēlāk viņu mītnei trāpīja raķete un viss nodega. Paldies Dievam, ka iztika bez karavīru upuriem. Cilvēki turpina cīnīties, gars ir stiprs, gaidām uz brīvību un neatkarību. Kopā mēs uzvarēsim! -
Stāsta Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns
Vai zini, ka UNESCO "Pasaules atmiņas" starptautiskajā reģistrā iekļauto masu akciju jeb dzīvo ķēdi "Baltijas ceļš" (turpmāk tekstā – Baltijas ceļš) var uzskatīt par pasaules vēsturē nebijušu treju tautu pašnoteikšanās referendumu jeb tiešo balsojumu par brīvību un neatkarību?
Baltijas ceļš kā tautu solidaritātes fenomens sekmēja ne tikai baltiešu atbrīvošanos no Krievijas, bet atstāja paliekošas pēdas pasaules vēsturē, iedvesmoja un iedvesmo brīvībai citus. Tas tiešā veidā atkārtots 1990. gada janvārī Rietmukrainā no Ļvivas līdz Kijivai, 1990. gada vasarā Kišiņevā, bet 2013. gada 11. septembrī Katalonijā.
Kataloņi Baltijas ceļa iespaidā par savu nāciju vienojošo himnu, veidodami savu dzīvo ķēdi, izvēlējās Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". 2019. gada 23. augustā Baltijas ceļš atdzimis arī Honkongas jauniešu protestos pret Ķīnas komunistiem.
Baltijas ceļš arvien rāda, kā bez ieročiem var stāties pretī bruņotam pārspēkam un to uzveikt. Tādēļ Latvijas pienākums ir vēsturiskās atmiņas institūcijās glabāt liecības par šo pasaules atmiņas dārgumu.
Kā pirmā no tādām liecībām minama Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas "Latvijas Tautas frontes muzejs" rodamā Latvijas Tautas frontes, Igaunijas tautas frontes Rahvarinne un Lietuvas kustības Sajūdis 1989. gada 15. jūlija parakstītā vienošanās – līdz 23. augustam (tātad – mēneša laikā) organizatoriski un tehniski sagatavoties dzīvās ķēdes izveidošanai.
Tas, vai minimālais nepieciešamais cilvēku skaits Latvijas teritorijā tik īsā laikā atsauksies uz Tautas aicinājumu "Visi uz Baltijas ceļa!", bija atkarīgs no simtiem tautas kustības vietējo nodaļu, grupu un katra Latvijas patriota apzinīguma, nacionālās pārliecības, apķērīguma un drosmes – apstākļos, kad Maskava baltiešu protestus pasaulei centās pasniegt tikai kā maznozīmīgas ekstrēmistu saujiņas nemierus. Liecības par to snieguši un joprojām sniedz un aicināti sniegt paši notikuma dalībnieki, tai skaitā vietnē www.thebaltickway.eu.
Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajam krājumam Baltijas ceļa stāstus ierakstīja 28 sabiedrībai plašāk pazīstami Baltijas ceļa dalībnieki, ieskaitot Baltijas valstu ministru prezidentus. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodamas 300 visdažādākā vecuma Baltijas ceļa dalībnieku personiskās liecības, kas 2014. gadā vāktas pēc UNESCO Nacionālās komitejas ierosmes. Saīsinātā veidā piedāvājam tolaik 24 gadus vecās Viļakas bibliotekāres Viktorijas Stivriškas atmiņas, kas atklāj gan to, ko Latvijas cilvēki juta, gan to, kā viņi savā Baltijas ceļa vietā nonāca...
"Mūsu Baltijas ceļa posms bija Rūjienas apkaimes Oleru ciems Jeru pagastā. No Viļakas izbraucām saulainā pēcpusdienā. Līdz Baltijas ceļa sākumam vajadzēja tur nokļūt.
Kad autobusā brīvu vietu vairs nebija, papildus tika meklēti ķeblīši, un tālais ceļš varēja sākties. Šoseja mašīnām pārpilna, garām braucošie sveicienam cits citam māja ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem. Veidojās sastrēgumi. Baltijas ceļa dalībniekos valdīja neaprakstāma kopības un vienotības sajūta.
Pie Rūjienas nācās gaidīt un dziedāt no līdzpaņemtām dziesmu kladēm, jo pilsētā iebraukt nevarēja, tur veidojās ķēdes posms ar igauņiem, un mūsu mašīnu straumi virzīja uz Jeru pusi.
Izkāpjot ceļš sadalījās. Vienā pusē – dzīvā cilvēku ķēde, otrā pusē – autobusi un vieglās automašīnas. Dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Iztrūkstošie cilvēki tika aizstāti ar tautiskām jostām. Balvu rajona Baltijas ceļa dalībniekiem bija jāsadodas rokās ar kaimiņiem no Ludzas rajona. Pirms un pēc notika dziedāšana, apspriešanās. Mājās steigties negribējās.
Atslēgas vārdi tajā vakarā bija: brīvība, laisve, vabadus, Baltija, Latvija, neatkarība. Baltijas ceļa himna "Atmostas Baltija" trīs valstu valodās lika sariesties asarām visu paaudžu un tautību cilvēku acīs. Neaizmirstamās piecpadsmit minūtes, kurās sadodas rokās triju valstu iedzīvotāji, nav salīdzināmas ne ar ko.
Caur radio aparātiem klausījāmies LTF priekšsēdētāja teiktos vārdus par ceļu, kas ejams Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Tas iedrošināja darīt iespējamo un neiespējamo, lai izrautos no PSRS važām."
Maskava un tās vietvalži vēl 23. augusta rītā Latvijā kā visrusificētākajā un krievu militārajām bāzēm visvairāk piedrazotajā posmā Baltijas ceļu mēģināja izjaukt. Tika aizliegta vienīgā iespējamā koordinācijas iespēja – radio tiešraide. Globālo Baltijas ceļu izglāba tādu Latvijas cilvēku kā Viktorija pašaizliedzība, disciplīna un pašorganizēšanās spēja. Paldies par to! -
Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe
Katru gadu 10. decembrī Stokholmā notiek Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonija un bankets, kuru rīko Nobela fonds. Bankets ir tradicionāla Nobela svētku sastāvdaļa un notiek Stokholmas rātsnama Zilajā zālē pēc prēmijas pasniegšanas ceremonijas, bet vakaru noslēdz dejas Zelta zālē. Svinības tiešraidē translē Zviedrijas televīzija un radio.
Pirmais bankets, kurā piedalījās 113 viesi, tikai vīrieši, notika 1901. gadā Stokholmas Grand Hotel Spoguļu zālē un līdz 1923. gadam bija pazīstamas kā Nobela vakariņas. Pieaugot Nobela prēmijas prestižam, palielinājās arī viesu skaits no 150 līdz 350 un banketa norises vieta tika pārcelta uz Stokholmas rātsnamu.
Tagad banketā, kas ilgst četras stundas, lūgti 1300 viesi. Tās ir akadēmiskas svinības ar noteiktu etiķeti – vīrieši ierodas frakās, bet sievietes – garās vakarkleitās. Nobela prēmijas laureāti, viņu ģimenes un Zviedrijas karaliskā ģimene ir goda viesi.
Katram Nobela banketam ir noteikta tēma un īpaši izstrādāta ēdienkarte, kas tiek turēta noslēpumā līdz banketa dienai.
Gatavojoties Nobela prēmijas pasniegšanas 90. gadadienas svinībām 1991. gadā, Nobela fonds nolēma veidot jaunu banketa noformējumu, kas ietvertu zviedru kultūras tradīcijas un laikmetīgu dizainu. Izstrādāt koncepciju un vadīt projektu uzaicināja mākslas vēsturnieku Oki Livstedu (Åke Livstedt). Viņš izveidoja radošu sadarbību starp dizaineriem un ražotājiem, un tapa jauni, mākslinieciski augstvērtīgi porcelāna un stikla trauki, galda piederumi, galdauti un salvetes – Nobela vakariņu servīze.
Porcelāna trauku dizainu izstrādāja dizainere un keramiķe Karīna Bjērkviste (Karin Björquist), veidojot dažādus trauku modeļus: apaļus šķīvjus un apakštasītes, klasiskas formas servējamos un deserta traukus, tasītes, tējas un kafijas kannas u.c., dekorā izmantojot zeltu, zaļu, baltu, dzeltenu vai zilu krāsu.
Krāsas simbolizē gadalaikus, kontinentus un Stokholmā pasniegtās Nobela prēmijas: zaļā – pavasari, Ameriku un fiziku; baltā ir vasara, Āfrika un ķīmija; dzeltenā apzīmē rudeni, Āziju un medicīnu, savukārt zilā – ziemu, Eiropu un literatūru.
Traukus izgatavoja no kaula porcelāna "Gustavsberg" un dekorēja "Rörstrand" porcelāna rūpnīcās, kas tagad ir viens uzņēmums.
Mirdzošo kristāla trauku autors ir dizainers, sudrabkalis, viens no izcilākajiem zviedru stikla māksliniekiem Gunnars Sirēns (Gunnar Cyrén). Skaidrās, lakoniskās formās veidotās vīna, šampanieša, martini, alus, ūdens glāzes akcentē taisnās, reljefās vai figurālās kājas, kas apgleznotas ar 21 karātu zeltu, vai veidotas zaļos un zilos krāsu toņos.
Trauki ar muti izpūsti "Orrefors" stikla rūpnīcā Kostā un apgleznoti ar roku.
Gunnars Sirēns veidoja arī modernus galda piederumus, kurus no apsudrabota tērauda izgatavoja fabrikā Gense. Zivju nažus un dakšiņas, deserta un tējkarotes apzeltīja. Šie galda piederumi joprojām ir vieni no populārākajiem Skandināvijā.
Galda klājuma būtiska sastāvdaļa ir galdauts un salvetes. Tos auda "Klässbol" linu aušanas rūpnīcā Vermlandē tradicionālā tehnikā ar modernu dizainu. Tekstilmāksliniece Ingrīda Dessau (Ingrid Dessau) galdautiem izvēlējās dabīgu, sudrabpelēku nebalinātu linu un klasisku rūts rakstu, savukārt salvetēm baltu – ar vienā stūrī ieaustu Nobela emblēmu.
1992. gadā Nobela servīze saņēma Zviedru dizaina izcilības balvu.
Nobela banketa dienā Stokholmas rātsnama Zilajā zālē uz 65 precīzi izvietotiem galdiem klāj linu galdautus, 470 metru kopgarumā. 30 viesmīļi baltos cimdos sāk laikietilpīgu darbu – izlikt 6700 porcelāna trauku, 5400 glāžu, 9500 galda piederumu, 1300 salvešu. Vienāda uzmanība tiek pievērsta katrai vietai, neatkarīgi no tā, vai tas ir goda galds vai galdi studentiem.
Uz sudrabpelēkajiem galdautiem izceļas ziloņkaula krāsas porcelāns, mirdz kristāla glāzes, vizuļo zelts. Zāli rotā tūkstošiem ziedu, kas atvesti no Sanremo, Itālijā, kur mūža pēdējos gadus dzīvoja Alfrēds Nobels.
Mākslas muzeja "Rīgas birža" ekspozīcijā var apskatīt Nobela servīzes komplektu 2 personām, kuru dāvinājusi Zviedrijas vēstniecība Latvijā. -
Stāsta Latvijas Bonsai parka radītāja un īpašniece Inga Valtere
Vai zini, ka izcilā Vinsenta van Goga (Vincent Willem van Gogh, Nīderlande, 1853-1890) darbos jūtama Japānas elpa un iedvesma? Arī mūzikas pasaules pārstāvis, producents, komponists Sers Džordžs Mārtins (Sir George Martin, Lielbritānija, 1926-2016), kas tiek dēvēts par piekto "Bītlu" dalībnieku, ir sajutis un praktizējis bonsai veidošanas mākslu.
Pētot Latvijas kultūrvēsturi, arī atklājam pavedienus, kas ir saistīti ar Japānu un kopīgo mūsu kultūrās. Taču šajā reizē vēlos dalīties ar jums bonsai stāstā.
Bonsai mākslas pirmsākumi, kā vēsta leģendas, ir atrodami senajā Ķīnas kultūrā, taču šodien bonsai vairāk saistām ar Japānu, kas ir attīstījusi un izkopusi koku veidošanas mākslu bonsai.
Ja tulkojam šo vārdu no japāņu valodas, tas nozīmē "koks traukā" jeb "koks podā", tādējādi jau lielā mērā iegūstam izpratni par to, kas slēpjas zem šī nosaukuma.
Bonsai – koku veidošanas mākslas galvenais princips nebūt nav izveidot pēc iespējas šķībāku, liektāku koku, – nez kāpēc eiropietim izveidojies tieši šāds priekšstats par bonsai. Taču
bonsai princips ir ļoti vienkāršs: tas ir dabā augoša koka atveidojums miniatūrā formā, līdz ar to ir jāsaprot, ka ikviens bonsai meistars, strādājot ar koku, ievēros bonsai veidošanas kanonu, cienot un respektējot dabas likumus.
Nereti arī es savā praksē sastopos ar cilvēku jautājumiem pēc bonsai priedītes, ko viņi vēlas novietot savā dzīvojamā telpā, taču diemžēl man nākas apbēdināt, jo priedes, kas veidotas kā bonsai, istabā dzīvot nedrīkst. Bonsai tradicionāli ir ārā, traukā, jeb keramikas podā augošs koks. Pie tiem mēs varam uzskaitīt visus kokus, ko sastopam savā dabā. Un šādiem – arī bonsai – kokiem būs lieliski piemērota gan terase, gan balkons, gan speciāli veidota vieta dārzā. Bet tirgus nebūtu tirgus, ja eiropietim par godu netiktu radīts arī telpu bonsai. Šos bonsai kokus raksturo tas, ka tie var visu gadu augt arī telpā. Es gan savā pieredzē un praksē mēdzu darīt tā, ka vasaras laikā arī iekštelpu bonsai kokus iznesu dārzā, lai tie sasmeļas saules enerģiju un spēku.
Latvijā esošajā Bonsai parkā ir iespēja apskatīt izcilu bonsai koku kolekciju, kas veidota vairāku gadu garumā.
Bonsai nav speciāla koku šķirne. Par bonsai var būt jebkurš koks, kas tiek veidots, ievērojot bonsai veidošanas kanonu. Tas ir stāsts arī par trauku, kurā koks aug, kā arī galdiņu vai paliktni, uz kā tas ir novietots. Tas nozīmē, ka jebkuru koku jebkādā traukā iestādīt nevaram. Arī galdiņš tiek speciāli veidots katram konkrētajam kokam.
Šī kompozīcija ir ļoti svarīga, lai bonsai stāsts tiktu izstāstīts autentiski un patiesi. Bonsai kanons ietver visus šos trīs – koku, trauku un galdiņu. Ir jāapgūst un jāpārzina arī podu formas, krāsu toņi, kā arī kopējās proporcijas, un katrs konkrētais bonsai jāveido kādā no padsmit noteiktajiem bonsai stiliem. Meistari, vērojot, kā koki aug, arī izveidoja šos stilus, jo tie ir dabas prototipi.
Tātad bonsai ir traukā augošs koks, jo samērā bieži pat dārzniecības nozares profesionāļi arī augsnē, zemē augošos un īpaši veidotos kokus sauc par bonsai, taču atcerēsimies: lai koku nosauktu par bonsai, mums vispirms ir jāredz trauks, kurā tas aug.
Augsnē jeb dārza zemē augošie un veidotie koki saucami par nivaki. Ir ļoti būtiski ievērot šo niansi, lai runātu vienā valodā!
Tāda ir bonsai pasaules redzamā un praktiskā puse. Taču tās neredzamā filozofiskā daļa ir katra meistara, kā arī katra bonsai mākslas vērotāja ceļš vairāku gadu desmitu garumā, atklājot gan dzīves patiesības, gan noslēpumus. -
Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš
Spēļu vēsture ir tikpat sena kā mūsu civilizācija. Par senajām spēlēm un rotaļām šoreiz nerunāšu, bet digitālās jeb datorspēles parādījās neilgi pēc skaitļošanas mašīnu izgudrošanas.
Digitālās spēles kā produkts eksistē nu jau vairāk nekā 50 gadus; pirmie spēļu entuziasti jau sirmām galvām spēlē videospēles kopā ar saviem mazbērniem.
1978. gadā izdotā spēle “Space invaders” jeb “Kosmosa iebrucēji” komerciālajā ziņā vairākkārt pārspēja gadu iepriekš iznākušo filmu “Zvaigžņu kari”.
Spēles ir tik neatņemama populārās kultūras sastāvdaļa, ka 80. gadus vairs neviens nevar iztēloties bez arkāžu galerijām, kurās jāmet žetoni, lai spēlētu Pac-Man, tāpat kā bez Maikla Džeksona, un vēlos 90. gadus nevar iedomāties bez trīsdimensionāli kantainās Laras Kroftas, tāpat kā bez Britnijas Spīrsas.
Pieminētā spēle Pac-Man, kas tika izlaista 1980. gadā, bija pirmā spēle, kas vienlīdz lielu popularitāti ieguva gan sieviešu, gan vīriešu vidū. Galvenais varonis bija dzeltens aplītis ar kāri uz dažādiem augļiem, bet spēles mehānika koncentrējās uz sistemātisku ēšanu un stratēģisku telpas apguvi, kontrastējot ar līdz tam industrijā sastopajamām citplanētiešu šaušanas un sportiskas sacensības spēlēm.
Parādoties pie televizora pievienojamām videospēļu konsolēm ar maināmiem spēļu kārtridžiem un mājas datoriem ar disketēm un diskiem, uzplauka digitālo spēļu dažādība un radās pieprasījums pēc žurnālistikas, kas palīdzētu spēlētājiem orientēties arvien pieaugošajajā spēļu klāstā.
Datorspēļu kritika 90. gados un divtūkstošo gadu sākumā sadzīvoja ar nozares nepārtrauktu un strauju tehnoloģisko atīstību. Arī latviski iznākošajā drukātajā žurnālā “Spēļu Pasaule”, kurš tika izdots divtūkstošo gadu sākumā, pirms vēl interneta publikāciju nospiedošās popularitātes, spēļu apskati kombinēja mobilo telefonu vai datoru apskatiem līdzīgas recenzijas par tehnoloģiskajiem jauninājumiem ar spēļu mehānikas un stāsta izvērtējumu, kā arī padomiem grūtāko uzdevumu risināšanā. Pēdējos 15 gadus digitālo spēļu kritiķi un arī paši spēlētāji mazāk pievēršas tehniskajiem aspektiem, priekšplānā izvirzot un kritiski izvērtējot spēļu saturu, kontekstu plašākā kultūras laukā un māksliniecisko līmeni.
Mūsdienu spēles pat speciāli kopē dažādu aizgājušu desmitgažu vizuālos un tehniskos risinājumus, piepildot tos ar mūsdienām aktuālu saturu un izmantojot jaunas spēļu tehnikas.
Spēļu saturs izaicina ne tikai spēlētāju tehnisko varēšanu, pacietību un prāta asumu, bet arī morālās un politiskās pārliecības. Jaunās paaudzes spēļu kritiķi – kā piemēram Penny Arcade, Escapist un Videogamedunkey – arī pašu kritiku un analīzi piedāvā laikmetam piemērotā formātā – kā grafiskās noveles vai arī komisku un absurdu video.
Angliski runājošajā pasaulē diskusijas par spēļu vietu kultūras un mākslu pulciņā jau norimušas pirms 15 gadiem kopā ar ietekmīgā amerikāņu filmu kritiķa Rodžera Eberta nāvi, kurš pēdējais vēl turējās pretī digitālo spēļu kā mākslas formas iespējamībai. Svarīgs arī fakts, ka
apgrozījuma ziņā digitālo spēļu industrija jau labu laiku vairākas reizes pārspēj filmu, seriālu un populārās mūzikas industrijas kopā ņemot. Un šajā desmitgadē biežāk labām spēlēm tiek izveidotas sliktas filmu adaptācijas, nevis otrādi.
Latvijā digitālo spēļu industrija strādā ar vairāku desmitu miljonu eiro lielu apgrozījumu un tajā darbojas vismaz 300 spēļu izstrādātāju. Divtūkstošo gadu sākumā entuziastu izveidotā Latvijas spēļu gada balva Indago nu jau pārtapusi ikgadējā “Latvijas spēļu gada balvā”, ko organizē Latvijas spēļu izstrādātāju asociācija piesaistot starptautisku žūriju. Spēles Latvijā izstrādā gan “Ekonomikas un kultūras augstskolas” bakalaura studiju programmas “datorspēļu dizains” absolventi, gan matemātiķi, datorzinātnieki, arhitekti, dizaineri, animatori, mūziķi, literāti kā arī citu radošo jomu pārstāvji.
-
Stāsta literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis
Runājot par Vili Plūdoni, parasti izlīdzas ar vispārzināmo, parasti – ar skolas gadu atmiņām. Tad min "Atraitnes dēlu" un "Uz saulaino tāli" retāk nosauc "Rekviēmu", pēc tā atdzejošanas Aleksandrs Bloks nodēvējis Plūdoni par ģēniju.
Dažkārt min balādes "Salgales Mada loms", "Jumis atriebējs" un 1905. gada balādes "Zagnicas kalējs", "Anss Bantiņš" un šausminoši mistisko "Tīreļa noslēpums". Mazāk atceras bērniem veltītās "Zaķīšu pirtiņa", "Eža kažociņš" un "Rūķīši un Mežavecis", kā arī sirsnīgo tēlojumu "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas".
Vēl retāk tiek minēti Plūdoņa modernistiskie darbi "Rēgi"un "Baigi", un mūsu agrīnā modernisma šedevrs "Fantāzija par puķēm.
Padomju laikā noklusēja Plūdoņa patriotisko liriku, galvenokārt populāro "Latvju himnu", kas sākta ar lepnajiem un pašcieņas caurstrāvotajiem vārdiem "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē", un himnisko "Tev mūžam dzīvot, Latvija!", kā arī "Dziesmu brīvajai Latvijai", ko mēs vairāk zinām pēc tās sākuma "Lai līgo lepna dziesma Tev, brīvā Latvija!".
Plūdons pieder arī pie izcilākajiem un ražīgākajiem mūsu atdzejotājiem. Pēc 1905. gada revolūcijas Plūdons konģeniāli atdzejojis Nīčes "Tā runāja Zaratustra", viņš radījis arī pirmo cittautu dzejas antoloģiju latviešu valodā, 1913. gadā izdodot "Moderno vācu liriku", 20. gados izdota arī "Leišu dainu" izlase. Teicami Plūdons latviskojis tādus pasaules literatūras milžus kā Gēti, Puškinu (atcerēsimies lielisko, Emīla Dārziņa komponēto "Spāniešu romanci" ar tās pirmajām rindām "Nakts sumināts, / Gaiss klusi šņāc, / Gvadalkvivira skrej un krāc."), latviskojis Ļermontovu, franču modernistus, arābu klasiķi Hāfizu. Plūdoņa "Kopotajos daiļdarbos"publicēti vairāk nekā 260 atdzejojumi, neskaitot leišu dainas, bet manuskriptos palicis kāds pustūkstotis atdzejojumu.
Plūdoņa uzmanību saistījusi arī maz ievērotu Eiropas tautu dzeja. Viņš ir atdzejojis somus, norvēģus, serbus, bulgārus, čehus, slovēņus, katalāņus, turkus, eksotiskos malgašus un malajiešus.
Nozīmīgu vietu ieņem arī ukraiņi. Viņu sakarā mani gaidīja pārsteigums. Un gandarījums. Zināju, ka Plūdons ir latviskojis gan ukraiņu tautas dziesmas, gan izcilo romantiķi Tarasu Ševčenko, gan ukraiņu dzejniekus klasiķus Osipu Makoveju, Kasperu Cengļeviču, bet visvairāk ukraiņu simbolistu Oleksandru Oļesu, Rietumukrainas dzejniekus. Tomēr
īpaša nozīme ir Ukrainas himnas vārdu autora, sabiedriskā darbinieka, etnogrāfa un dzejnieka Pavlo Čubinska dzejolim "Ukraina vēl nav pagalam" (Šče ņe vmerla Ukraini i slava i voļa) Plūdoņa versijā "Vēl nav beigta Ukrainija!". Šis atdzejojums publicēts 1926. gada februārī laikrakstā "Rīgas Ziņas", turklāt pilnā variantā. Tagadējais Ukrainas himnas teksts ir šī dzejoļa pirmie divi panti.
Mūsdienās šo dzejoli atdzejojis Imants Auziņš 2009. gadā, bet tieši himnas tekstu Māris Salējs.
Čubinska dzejolis sarakstīts 1862. gadā pusstundas radošā spriegumā, ietekmējoties no serbu dumpinieku un poļu patriotu dziesmām, publicēts gadu vēlāk Ļvivas ukraiņu periodikā (Ļviva tolaik bija Austroungārijas impērijā). Čubinskis dzejoli rakstījis kā lūgšanu par tolaik neesošo Ukrainas valsti, ticot tās atjaunošanai. 1865. gadā dzejolim melodiju devis ukraiņu garīdznieks Mihailo Verbickis, un jau tajā pašā gadā to Peremišļā (tolaik arī Austroungārijā) tas ir izpildīts kāda koncerta noslēgumā. Cariskajā Krievijā dzejolis bija aizliegts, tur to pirmoreiz publicēja tikai 1908. gadā.
Kas mani piesaistīja šajā atdzejojumā? Tā ceturtā rinda "Būsim atkal kungi mēs, bāliņi, pašu pusē!", kas sabalsojas ar Plūdoņa "Latvju himnas" pašcieņas pilno pārliecību "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē".
Sabalsojas arī pagātnes cīņu par brīvību atgādinājums: Čubinskim – "Pieminēsim nebaltās dienas, kādas reiz bija, / Un tos, kas mirt prata par mūs’ Ukrainiju!", Plūdoņa teksts ir dzejiski tēlaināks un lakoniskāks – "Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta." Var domāt, ka līdzīgas izjūtas nav retums tautas atmodas, valstsgribas un izšķirošu cīņu laikā, tomēr sliecos domāt, ka Čubinska dzejolis rosinājis Plūdoni savu dzejoli nosaukt par "Latvju himnu", kad Latvijas valsts vēl nebija, mūsu dzejniekam, iespējams, zinot, ka 1917. gadā, tiesa, uz neilgu laiku, Čubinska dzejolis kļuva par Ukrainas himnu.
Ir kāda zīmīga paralēle. 1917. gada 17. aprīlī Ukrainas Centrālā rada pasludina Ukrainas autonomiju, bet Plūdons divas dienas vēlāk publicē "Latvju himnu". Mulsina vienīgi tas, ka Plūdoņa atdzejojums publicēts tikai 1926. gadā, bet ne 1917. vai 1918. gadā. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka daudzi Plūdoņa atdzejojumi publicēti vēlāk.
Misiņa bibliotēkā izskatot vairākus simtus Plūdoņa vēstuļu, vēl nav izdevies atrast konkrētas norādes par Ukrainas tagadējās himnas teksta atdzejošanas laiku, taču bagātīgais Plūdoņa vēstuļu krājums ļauj cerēt, ka ar laiku apstiprināsies hipotēze par Čubinska himnas atdzejošanu jau tad, kad Latvijas kā valsts izcīnīšanas ideja spārnoja arī dzejniekus, tajā skaitā – Vili Plūdoni, un Ukrainas himnas lepnie vārdi tad būtu rosinājuši mūsu dzejnieku sacerēt savu "Latvju himnu". -
Stāsta Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" vadītāja Anna Egliena
Martuževi bija muzikāla dzimta. Visus Dievs bija apveltījis ar labām balsīm un patikšanu muzicēt. Tēvs Jānis (1882–1937) dziedāja tā, ka vīri cēlās kājās un noņēma cepures, māte Helēna (1890–1963) bez nevienas mācību klases skolā ne tikai pārzināja visu katoļu liturģijas gada repertuāru, bet labi orientējās arī klasiskajā mūzikā un ar labpatiku klausījās visu, ko pa radio varēja uztvert.
Ja viens kaut kur bija samācījies jaunu dziesmu, mājās visi bija priecīgi to iemācīties un gavilēt uz balsīm.
Kad Broņislava (1924–2012) sāka pati izgudrot meldiņus, bet kautrējās teikt, ka tie ir viņas, notika tā, ka visi samācījās, dziedāja un priecājās, bet neviens nezināja, ka tā ir pašu māsas dziesma. Galvenais – lai skan!
Galvenais mūzikas skolotājs (ar četru klašu izglītību) bija vecākais brālis Pēteris (1912–1943), kura pirmais mūzikas instruments bija krustēva dāvinātās mutes ermoņikas. Tad viņš pats sameistaroja pirmo vijoli – izgreba kaut ko līdzīgu pavārnīcai, pārvilka stīgas un ... spēlēja pagalmā jauniešu zaļumballēs, bet, kad nopirka īsto vijoli un pēc tam iegādājās arī cītaru, sākās pasaulīgo prieku svētki. Mazais brālis Henrihs (1926–1946), baritons ar izcilu tembru, spēlēja visu, kas gadījās: vijoli, cītaru, akordeonu, ģitāru. Brālis Ciprians (1914–1976) ar spēlēšanu nodarbojās pa retam, arī māsa Magdalēna (1915–2004) bija atturīga spēlmane, bet abu balsis – baritons un soprāns – palīdzēja rotāt dzīvošanu arī bez instrumentiem.
Broņislavas alts gavilēja kopā ar cītaru, un jau pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa nopirka un iemācījās spēlēt arī akordeonu.
Kad Broņislava bija pagrīdē, arī tad savu reizi cītara ieskanējās, jo visi bija jauni, balsis ilgojās dziedāšanas un stīgas prasījās spēlējamas: dārzā stāvēja sargposteņi, lai istabā uz brīdi varētu skanēt dziesmas. Un dzejoļu kladē parādījās rindas:
Zem briesmu drauda – ak, cik kvēls top prieks!
Mēs visi – lieli bērni kara spēlē!
Pārmaiņus ar akordeonu šī cītara ir gavilējusi vienatnē un pulkā, kopā ar dzejnieci izraudājusi bēdas un izmisumu, skanējusi Dieva godam un cilvēku labam prātam. Tagad tā ir Rakstniecības un mūzikas muzejā, lai ar savu dzīvesstāstu apliecinātu ne tikai vienas dzimtas, bet visas tautas sīksto, sūro un priecīgo dzīvošanu, jo –
kur vien dziesma nolemtību gaina,
tur, draugi, skan mans sveiciens jums.
1990. gada žurnāla "Karogs" 1. numurā pirmo reizi Martuževa publicēta ar savu īsto vārdu (divi dzejoļu krājumi – 1981. un 1987. gadā – iznāca ar Evas Mārtužas vārdu): beidzot arī dzejniece Martuževa iznāca no literārās pagrīdes!
Bez īstās autores vārda tautās gāja ne tikai dzeja, bet arī dziesmas. 1973. gadā – Dziesmusvētku simtgadē – viņa raksta:
Dzimst dziesmas tautā. Dzimst
un nelasītas zūd...
Viņai bija svarīgi, lai tās saglabātos. Viņa uzrakstīja vēstuli Latviešu Folkloras krātuvei ar aicinājumu atbraukt. 1980. gadu vidū tas notika – vairākas reizes uz Dārziņiem brauca folkloristi un "nedzejniece" Martuževa savas pašsacerētās dziesmas iedziedāja kā tautasdziesmas.
Tagad Martuževas sacerētās dziesmas ir apkopotas, pavisam kopā ir vairāk nekā 80 melodiju, toskait 23 solodziesmas ar pašas un citu dzejnieku dzejām, arī pagrīdē sacerētā "Jaunība, jaunība". Pārējās dziesmas sacerētas tautasdziesmu stilistikā.
Izdošanai tiek gatavota Broņislavas dziesmu grāmata, ko šovasar klajā laidīs izdevniecība "Musica Baltica". -
Stāsta komponiste Anna Fišere
Vai zini, ka savulaik pastāvēja uzskats, ka vaļi klusē vai ir kurli, taču tā nebūt nav – caur vaļu "degunu dobumiem" plūstošās dziesmas ir pārsteidzoši skaistas un daudzveidīgas!
Pateicoties ASV Kara flotes slepenajiem petījumiem Aukstā kara laikā, jūras militārais inženieris Frenks Votlingtons, kurš dienēja Peliseidas sonārajā stacijā, Sentdeividā, Bermudu salās, tika norīkots noklausīties krievu zemūdenes, izmantojot hidrofonus (ūdens mikrofonus), kas bija iegremdēti okeāna dzelmē 700 metru dziļumā. Ar piekrastes ūdeņos uzstādītu mikrofonu palīdzību inženieris bija sekojis padomju zemūdeņu manevriem, taču klausoties ienaidnieka zemūdenēs, inženierim bija gadījies ierakstīt arī citas zemūdens skaņas.
Votlingtona veiktie ieraksti nonāca pie dabas aizsardzības piekritēja Skota Makveja un Prinstonas Universitātes putnu pētnieka Marka Koniši, pēc tam tika nodoti vaļu pētniekiem Rodžeram un Keitijai Peiniem, kuri rūpīgi analizēja šo sonogrammu vizualizācijas.
Izmantojot Votlingtona ieraktus, Peini un Makvejs izdeva "Kuprvaļu dziesmas" – šis albums vairākas nedēļas noturējās "Billboard TOP 200" sarakstā un tika pārdots vairāk nekā 100 000 eksemplāros. Tas deva sākotnējo impulsu ne vien kustībai "Glābiet vaļus!", bet arī globālajai dabas aizstāvju kustībai. Šis iespaidīgais stāsts izklāstīts Deivida Rotenberga grāmatā "Tūkstoš jūdžu dziesma".
Rotenbergs apraksta Peinu atklāsmi, ka vaļu dziesmas ir ne tikai skaistas: tām ir arī sarežģīta, izmalcināta uzbūve, un tās ar vērā ņemamu precizitāti atkārtojas ik pēc dažām minūtēm.
Viņi secināja, ka vaļu dziesmām piemīt tāda pati hierarhiska, valodai līdzīga struktūra kā putnu dziesmām, tās arvien pieaugošā sarežģītības līmenī kārtojas no vārdiem līdzīgām vienībām teikumiem līdzīgās frāzēs, kas veido dziesmu vai saucienu kā vienotu veselumu. Kuprvaļi savus skaņu virknējumus vienmēr atkārto noteiktā secībā: A, B, C, D, E, izmantojot Peina apzīmējumus, bet nekad ne, piemēram, A, B, D, C, E.
Vaļi, tāpat kā putni, izmanto skaņu, lai tiktu sadzirdēti, tomēr gaisam un ūdenim ir atšķirīgas īpašības – ūdenī skaņa pārvietojas līdz pat piecām reizēm ātrāk nekā gaisā, ar ātrumu 1500m sekundē.
Vaļu dziesmas ilgst no septiņām līdz trīsdesmit minūtēm, turklāt ar iespaidīgu precizitāti tās teju nemanāmi pāriet cita citā, turpinoties līdz pat 23 stundām.
Iespējams, ka vispārsteidzošākais vaļu dziesmās ir fakts, ka tās gadu no gada mainās! Palēnām agrākās dziesmas pārtop jaunās, un, apmēram, pēc 5 gadiem kuprvaļa repertuārs ir pilnīgi citāds.
1991. gadā no janvāra līdz aprīlim – vaļu pārošanās sezonā – jūras biologs Salvatore Čerkjo ar kolēģiem klausījās vaļu dziesmas divās vietās, kas atrodas vairāk nekā četrarpus tūkstošus kilometru attālumā – Kauai Havaju salās un Meksikai piederošajā Sokorro salā. Zinātnieki atklāja, ka divas atšķirīgas populācijas dzied to pašu dziesmu, kas sastāv no sešām tēmām.
Kuprvaļi iedvesmojuši daudzus sauszemes māksliniekus un, iespējams, iedvesmos arī kādu citplanētieti...
1977. gadā NASA kosmosā palaida starpplanētu zondes "Voyager 1" un "Voyager 2", kurās atrodas divi identiski zelta diski –kopā ar 27 Zemes mūzikas paraugiem un apsveikuma vārdiem 55 valodās; tajā ieskaņotas arī kuprvaļu dziesmas.
Izmantotā literatūra:
Maikls Spicers. "Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes" (izdevniecība "Jānis Roze", 2023).
Laikraksta "The New Yorker" 2022. gada 6. jūnija numurs -
Stāsta Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže
Vai zini, ka dzejnieks Vilis Plūdons vienlaicīgi strādāja Rīgā par skolotāju un uzturēja lauku saimniecību dzimtajās mājās Lejeniekos Bauskas novadā, Ceraukstes pagastā?
Par Plūdoņa saimnieciskās dzīves aspektiem vēstī viņa arhīvā saglabātie līguma ar rentniekiem. Šos līgumus sastādījis pats Plūdons, tajos izpauzdams savu saimniecisko tvērienu, lauksaimniecības zināšanas un daiļrunības prasmes.
Plūdoņa rentnieku līgumi pārstāv kādu vēl nedefinētu, atsevišķi neizdalītu Plūdoņa literatūras žanru. Neņemot vērā dzejnieka liriskos izteicienus, varam uzzināt daudz reālus faktus par viņa saimniecību. Šeit jāpaskaidro, ka Plūdoņa rentnieku līgumos galvenās personas ir mājīpašnieks Plūdons un graudnieks jeb rentnieks.
Jau līgumu ievadā uzsvērts, ka mājīpašnieks, kā saimnieks Plūdons sevi dēvēja, jāklausa uz vārda. Līgumos teikts tā: "Ja mājīpašnieks graudniekam aizrāda, lai viņš tā un tā rīkotos, tad graudniekam bez pretimrunāšanas un kurnēšanas mājīpašnieka aizrādījumi jāņem vērā un pēc tiem jārīkojas."
Sekoja arī sīks saimniecības – gan dzīvojamās mājas un saimniecības telpu, gan dārzu un aramzemes sadalījums. Detalizēti aprakstīti rentnieka pienākumi un saistības: "Visu graudnieka lietošanā nodoto dzīvo inventāru jāglabā, jātaupa un jātur vislabākajā kārtībā. Par visu no mājīpašnieku saņemto inventāra māju īpašnieks saziņā ar graudnieku sastāda sīku sarakstu, pēc kura vēlāk graudnieka lietošanā uzticētais inventārs jānodod atpakaļ mājīpašniekam tikpat labā stāvoklī, kādā viņš to ir saņēmis."
Rentniekam bija jāgādā arī par ceļa labošanu, jālabo žogi, jātīra skursteņi un jāpilda arī dažādi darbi pēc nepieciešamības. Visi darbi bija jādara tā, kā mājas īpašnieks to noteicis.
Ar atsevišķu līguma punktu Plūdons centās kontrolēt arī saimes ļaužu sastāvu: "Nekādus liekus piedzīvotājus Lejenieku mājās bez īpašnieka ziņas graudnieks nedrīkst pieņemt un pieturēt. Tāpat arī graudnieku saimes ļaudīm jābūt tādiem cilvēkiem, pret kuriem mājīpašnieks neceļ nekādus iebildumus."
Plūdonim bija ļoti laba muzikālā gaume, un tādēļ viņš līgumā bija ietvēris tādu punktu: "Nekādus troksni taisošus kroga mūzikas instrumentus, kā gramofonus, patafonus un citus, graudnieks nedrīkst mājīpašnieka uzturēšanās laiku Lejniekos lietot." Plūdons mīlēja klusumu un kārtību.
Plūdons jaunībā bija iemācījies spēlēt vairākus mūzikas instrumentus: klavieres, harmoniju, meža ragu un vijoli. Plūdons savas muzikālās prasmes izmantoja skolotāja darbā, jo cariskās Krievijas laikā skolotājiem stundās bija jāmāca bērniem dziedāt gan garīga, gan laicīga rakstura dziesmas.
Plūdonim piederēja 55 hektāri zemes, no kuriem apmēram 30 hektāri bija aramzeme. Šajā saimniecībā viņam bija divi zirgi un 8 vai 10 govis. Kāda no Plūdoņa darbiniecēm pat atcerējās govju vārdus: Lauma Raibaļa un Vārpa, visas Latvijas brūnā šķirne un vēl viena – pelēka.
Viens no neparastākajiem pakalpojumiem, kas bija jāveic rentniekam, bija šāds: "Septembra mēnesī, kad mājīpašnieks un tā piederīgie pārvācās uz Rīgu, mājīpašnieks ņem sev no ganāmpulka vienu govi, kādu tas vēlas. Šī govs graudniekam jāatgādā kārtīgi pa dzelzceļu uz Rīgu."
Jāpiebilst, ka no Lejeniekiem līdz Bauskas stacijai gotiņai bija jāmēro ceļš kājām apmēram 10 kilometrus! Tad jābrauc ar vilcienu caur Jelgavu līdz pašam Torņakalnam, kur dzīvoja dzejnieks ar ģimeni. Jāsaprot, ka tā bija nepieciešamība, lai Plūdoņa kuplā ģimene, kurā auga septiņi bērni, būtu vienmēr nodrošināta ar svaigiem piena produktiem.
Par Plūdoņa izdomu saimniecībā liecina arī nelielu rūtiņu lapiņa viņu arhīvā, uz kuras uzrakstītas ģimenes ēdienkartes variācijas.
Ko tad ēda Plūdoņa ģimene? Ēdienu saraksts: sausi kartupeļi ar siļķi un biezpienu, kartupeļi ar zupu, kartupeļu ķiļķeni, kartupeļu biezputra, putraimu un kartupeļu biezputra, putraimu biezputra, piena putra, skābeņu zupa, zirņu zupa, ķiļķeni, rīsu zupa, makaroni, siļķu pudiņš un auzu tume. -
Stāsta klarnetists un diriģents Guntis Kuzma
Vai zini, ka Ēvalds Rimbenieks bijis nevien ievērojams politiķis, bet arī baptistu draudzes mācītājs un īstens kultūras cienītājs?
No laikabiedru atstātām liecībām var secināt, ka Rimbenieks bijis viens no ievērojamākajiem Kurzemes dēliem, dedzīgs Latvijas patriots, taisnas muguras un gaiša gara īpašnieks.
Dzimis 1888. g. Smaižos Aizvīķu pagastā, kas tagad Dienvidkurzemes novada Gramzdas pagasts, mūžībā devies 1943. g. izsūtījumā Vjatkas koncentrācijas nometnē. Kā politiķis valsts mērogā bijis 3. un 4. Saeimas deputāts, pārstāvot Kristīgo darbaļaužu savienību. Aktīvi darbojies visdažādāko sfēru komisijās: tirdzniecības, rūpniecības, sociālās likumdošanas, ārlietu komisiju ekonomiskie līgumi, bijis pat Latvijas hipotēku bankas padomē. Kārļa Ulmaņa valdībā — finanšu ministrs 1934. Gadā, burtiski dažus mēnešus pirms apvērsuma. Jau pirms finanšu ministra amata un arī pēc tam Liepājas mērs: 1922–1928 un 1934–1940.
Ēvalda Rimbenieka personība labi atklājas šajā pašraksturojumā: "Es dziļi izjūtu atbildību, kas gulst uz mani, un es labi apzinos, ka mani spēki ir ļoti vāji un nepietiekoši lielo uzdevumu sekmīgai veikšanai, bet es no sirds paļaujos uz Dieva žēlastību un vadību."
Liepājā, līdzās rūpniecības, transporta, sporta un izglītības veicināšanai, viņa laikā arī būtiski attīstās kultūras dzīve — Kurzemes muzeju biedrība, Liepājas pilsētas un vēstures muzejs, Liepājas tautas konservatorija, Liepājas Opera, Liepājas filharmonija, kurā ir gan orķestris, gan koris. Jaunās filharmonijas atklāšanas koncertā skan Vāgnera "Tannheizera" uvertīra, Haidna Simfonija Solmažorā, Jurjāna kantāte "Tēvijai" un Vītola "Dramatiskā uvertīra".
Filharmonija piedzīvo būtisku attīstību, skatuves paplašināšana nodrošina daudz lielāka sastāva izvietojumu (dokumentos fiksēti 54 mūziķi), ar biļešu ieņēmumiem gan šādus izdevumu nebija iespējams segt, taču noteikti var izcelt, ka sezonai 2000 abonementu izpārdošana ir vērā ņemama, vidējais apmeklētāju skaits katrā koncertā esot bijis virs 1000 cilvēkiem.
Atskaņoto autoru skaitā: Mocarts, Bēthovens, Šūberts, Rosīni, Mendelszons, Šopēns, Vāgners, Gļinka, Čaikovskis, Sibēliuss, Dārziņš, Vītols un Ādolfs Ābele.
Kritika labi pieņem pārbaudītas vērtības, taču mēdz būt skarbāka pret modernistiem: Stravinski, Ravelu un Šēnbergu. Neskatoties uz to, koncertu repertuārā parādās Sibēliusa, Aterberga, Korngolda un arī Respīgi skaņdarbi.
Operai pirmajā sezonā jau seši jauniestudējumi: Verdi "Traviata" un "Rigoleto", Bizē "Karmena", Guno "Fausts", Čaikovska "Jevgēņijs Oņegins" un Rosīni "Seviļas bārddzinis". Šeit gan jābilst, ka diriģentam bija jābūt pietiekami radošam aranžētājam, jo orķestra štatu vietu sarakstā vien 18 mūziķi.
Liepājas Operas māksliniecisko izdomu un entuziasmu recenzijā novērtē Haralds Eldgasts: "Ja dekorāciju, orķestra un kora dalībnieku skaita ziņā tā būtu jāatzīst par nabagāku kā Rīgas opera, tad toties tā ir labāka ar savu tīri māksliniecisko entuziasmu un ar to ideālo aizraušanos kalpot cilvēka dvēseli un prātu izdaiļojošam skaistumam."
Tai laikā Liepājā uzstājušies daudzi tā laika ievērojami latviešu mākslinieki, to skaitā diriģenti: Hanss Hohapfels, Bernhards Ķuņķis, Nikolajs Kreicbergs, Arvīds Pārups, Teodors Reiters; Rūdolfs Nīliuss no Vīns esot bijis īsts publikas mīlulis. Dziedājuši: Helēna Cinka, Mariss Vētra, Natālija Ūlande, Alberts Verners; uzstājusies pianiste Salome Graudāne, čellisti Ēvalds Berzinskis un Atis Teihmanis.
Vēlāk orķestra mūziķu vidū ir vijolnieks Arvīds Jansons, kas kļūst par izcilu diriģentu.
Atgriežoties pie Ēvalda Rimbenieka, svarīgi pateikt, ka viņš bijis arī Liepājas Nācaretes baptistu draudzes mācītājs un kalpojis tur līdz 1930. gadam. Rimbenieks izkārto, ka viena no Liepājas skolām kļūst par baptistu skolu, gan ne visi audzēkņi no babtistu ģimenēm, taču vecāki iecienījuši šo skolu.
Rimbeniekam pašam esot paticis dziedāt un spēlēt klavieres, paša sarakstītam dzejolim viņš komponējis mūziku, bet kā hobiju izvēlējies dārzniecību.
Joprojām nenovērtēts, bet daudzināms, un to citstarp dara mūzikas festivāls, kas nosaukts Rimbenieka vārdā.
-
Tekstu lasa Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagogs Miķelis Dāvids Rikveilis, tekstu sagatavojis vēsturnieks Dr.hist. Rūdolfs Brūzis un Etnogrāfijas departamenta vadītāja Dr.hist. Aija Jansone
Dzintars (latīņu val. succinum, grieķu val. ἤλεκτρον (ēlektron), angļu val. amber, vācu val. Bernstein) ir viens no Baltijā biežāk sastopamajiem pusdārgakmeņiem, kā arī viens no retajiem vārdiem latviešu valodā, kas ir tieši pārņemts no kuršu valodas. Vārda latviskojums būtu – zītars jeb dzītars.
Dzintars Baltijas jūras baseina teritorijā veidojies 58–37 miljonus gadu senā pagātnē, pārakmeņojoties skuju koku sveķiem. Tādējādi radās trīs veidu dzintari: dzeltenais caurspīdīgais, dzeltenais necaurspīdīgais un baltais necaurspīdīgais. Šī minerāla struktūru, caurspīdīgumu un krāsu nosaka dzintara ķīmiskais sastāvs un tajā ietvertie gāzes burbulīši.
Dzintaru Baltijā sāka apstrādāt vidējā neolītā: to apskaldot ar krama rīkiem, griežot, urbjot, pēc tam ar smilšakmeni slīpējot un pulējot, izgatavoja savdabīgas rotaslietas – pogas, ripas, riņķus, krelles, trapecveida un citu formu piekariņus, cilvēku, dzīvnieku, putnu un zivju figūriņas. Dzintaru izmantoja arī maiņas sakaros.
Neolīta perioda otrajā pusē jau bija izveidojusies vesela dzintara apstrādes industrija – tā laika apmetnēs Latvijā atrasti 4,2 tūkstoši gatavu dzintara izstrādājumu un 12,8 tūkstoši to fragmentu vai sagatavju.
Bronzas un dzelzs laikmetā dzintara aprites un apstrādes tempi ļoti strauji samazinājās. Tas saistāms ar izmaiņām saimniecībā, kā arī cita vērtīga materiāla – bronzas – izmantošanas sākumu. Austrumbaltijas iedzīvotāji bija vairāk ieinteresēti iegūt prestižos bronzas ieročus un rotas, kamēr dzintars vairāk tika realizēts Centrālās un Dienvideiropas zemēs. Šī laika darinājumi veidoti rupji, bez rūpīgākas apstrādes, kas liecina, ka dzintara apstrādes jomā ir bijis kāds pārrāvums.
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs vēsta par laikmetu no 17. gs. beigām līdz 20. gs. sākumam. 18.–19. gs. ar dzintara apstrādi nodarbojās īpaši mācīti meistari, kas ar savu arodu pelnīja iztiku. Rucavā un Nīcā vairākās vietās pastāvēja dzintara virpotavas, kurās izmantoja salīdzinoši vienkāršus dzintara apstrādes darbarīkus.
Bija pat veselas dzimtas, kuras vairākās paaudzēs nodarbojās ar dzintara apstrādi. Tāda bija, piemēram, Trumpiku (Zvīnaiņu) dzimta no Rucavas pagasta Papes ciema, kuras atvase Margrieta Trumpika vēl 20. gs. sākumā darināja oriģinālas dzintara rotas, no kurām dažas 1920. gadā Liepājas muzejs ieguva savā krājumā.
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Liepājā izveidojās vairākas profesionālu juvelieru darbnīcas, kurās tika darinātas arī dzintara rotas. Tajās strādāja galvenokārt citzemju izcelsmes meistari, kuri darināja rotas pēc jūgendstila paraugiem ar stingri izteiktām naturālām augu formām. Tā kā viņiem bija labāki darbarīki, viņi izkonkurēja vietējos latviešu meistarus. Tāpēc 20. gs. sākumā tautā dzintara apstrāde apsīka.
Bet vai zini, ka pastāvēja arī tāds amats kā dzintarnieks? Brīvdabas muzeja zinātniskajā arhīvā saglabājusies avota teksta transkripcija no Latvijas Valsts vēstures arhīvā noglabātā, 1738. gadā fiksētā dzintarnieka jeb dzintara zvejnieka zvēresta.
Tas skan šādi: "Es N. N. zvēru Dievam Augstākam un tās svētās biedrības, kad es manam cienīgam Lielam Kungam, kā viens godīgs dzinternieks, uzticīgs un paklausīgs gribu būt, pie tās dzinteru zvejošanas ar visu manu spēku strādāt, to dzinteru, ko Dievs dāvājis Lejas soģim, visu taisni atnest un iedot, ne vienu drusku, vai mazs, vai liels, ne vienam pārdot, nedz arīdzan dāvināt. Un kad es redzētu, kad cits dzinterus no jūrmalas sakrātu, tam to atņemt, un to krājēju ar visu dzinteru pie Lejas soģa aizvest. Par tām lietām, kad slēpj jeb kad rastos skāde no lielas laivas, Lejas soģim ziņu dot un par visām lietām tos cilvēkus glābt, palīdzēt un no visas sirds aktiņu dot, es tās lietas, kuras paglābtas, pieskatītu, un arīdzan pats, ne mana sieva ne bērni ko ņemtu un paslēptu. Nedotu nevienam vaļu ko pasākt, bet visas lietas taisni Lielajam Soģim parādīt un iedot, arīdzan, kad vēl jūra ko izmestu, Lielajam Soģim aizvestu un pie visām jūrmalas lietām, kā viens godīgs vīrs un dzinternieks, pareizi klausīt, tik tiešām, ka man Dievs pie manas dvēseles un laicīgās būšanas še laicīgi un tur mūžīgi palīdz, Amen."
Dzintarnieki savulaik dzintarus cītīgi sazvejojuši un droši vien, ka daļa no tiem apskatāmi arī Latvijas muzejos. Tie dzintari, kas pārvērsti skaistās rotās un nonākuši Brīvdabas muzeja krājumā, šobrīd apskatāmi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru veidotajā izstādē "Dzintargaisma".
-
Stāsta Broņislavas Martuževas piemiņas glabātāja un fonda "Rakstītāja" valdes priekšsēdētāja Anna Egliena
Vai zini, ka Broņislava Martuževa tikai 1979. gadā pirmo reizi apmeklēja Aglonas baznīcas svētkus 15. augustā un pēc tam uzrakstīja arī kādu dzejoli?
Ne tikai laiks ir veidojis Martuževu, bet arī viņa ir veicinājusi laikmeta gaitu, majestātiskā mierā uzņemot likteņa lēmumus un cildeni nesot nolemto sāpju krustu svētā apziņā ("cik cēli to, tas pacels tevi"), paļāvībā uz Dieva sargājošo roku un ticībā savas zemnieku tautas mūžīgajām tiesībām uz savu brīvgrāmatu.
Dieva un Dievmātes klātbūtne mūža gaitā.
Tā gaismas lāse dīvainā,
Kas bargā mūža stundā nāk
Caur gaisiem satumsušiem,
Ir stars no citas brīvības,
Kas notriektam tev ieplaiksnās
Aiz tiltiem nogruvušiem.
Tu tausties. Celies. Tālāk ej.
Dievs pieskāries ir dvēselei.
1979. gada 15.augustā dzejniece pirmo reizi bija Aglonā. Seko ieraksts dienasgrāmatā: "Kur zeme un debesis kopā tādā pirmatnīgā tīrībā, tur nav iespējama bojāeja. Visur klāt ir debesīs aizejošās Dievmātes labvēlība. Kas tur ko nesaprast? (..)
Vajadzēja vēlreiz paklanīties Aglonas Dievmātei, šai tumšajai sejai zeltā un purpurā, kuras vaibstus savā vājredzībā neizšķīru. Bet varbūt vienkārši aizkustinājuma asaru dēļ, jo tas tomēr bija noticis – es biju nodzīvojusi līdz šai dienai. Un Dievmāte pasmaidīja no altāra…
(..) Kad izgājām uz augstajām kāpnēm, sāka dunēt gavilējoši zvani, no dārza augšup nāca svinīgā procesija un mēs izrādījāmies tieši tās ceļa malā pašā priekšā. (..) Ar patiesu baudījumu nometos ceļos arī es. Esi sveicināts, manas jaunības iepriecinātājs! Esi sumināts, dievišķīgās Monstrancijas zelts!"
Un gandrīz pēc pusgada, 1980. gada 2. februārī, Broņislava pa aizsnigušiem ceļiem atkal aizstaigā pie Aiviekstes pietekas Liedes, kura ir aizsalusi, bet atsevišķos lāsmeņos ūdens dzidrs kā tikko nokristīta bērna asara. Dienasgrāmatā top jauns ieraksts: "Viss labākais iegūstams tikai ar galējo piepūli. Cik reizes man tās dzīvē pietrūcis, Tev vienam zināt, Dievs. Tu esi žēlsirdīgs, Tu esi atlaidis šodien mani mierā. Elpa dziļa un bez sāpēm, sirds gaita atguvusi mēru. Dievmātes ūbeles pārlidojušas pār manu galvu, gaisā mirdzums, un krūtīs ieplūst vīraks un mirres. Kā Aglonas svētkos. Elpo un priecājies, kā atpestīts. Kaut dziedi!" Un – tālāk seko dzejolis Lūgšana Aglonas Dievmātei – visi seši panti, ar dažiem labojumiem.
Tā radās šis dzejolis. Kādā reizē, kad pie dzejnieces "Dārziņu" mājās ciemojās brālēns Pēteris Mārtužs ar sievu Evu (ar kuru jau bija sākusies sadarbība Martuževas dzejas publicēšanai ar Evas Mārtužas vārdu), Broņislava iedeva viņiem šo dzejoli savā rokrakstā ar lūgumu nolasīt Aglonā pie Dievmātes altāra un atstāt Dievmātei. Lūgums tika izpildīts.
Priesteris Alberts Cimanovskis tajā laikā bija Garīgā semināra 3. kursa audzēknis, pa vasaru dzīvoja Aglonā un vadāju tūristus un svētceļniekus. Kāda ģimene palūdza, vai var uzkāpt pie Dievmātes augšā. Tad šī jaunā sieviete augšā pie Dievmātes nolasīja šo dzejoli. "Piedod, Vissvētākā, piedod…" Varat iedomāties, kā bija dzirdēt šos vārdus pirmo reizi un vēl tādā vietā – pie Aglonas Dievmātes kājām! Un nolika manuskriptu uz altāra.
Cimanovskis palūdza atļauju pārrakstīt šo dzejoli. Tālākā vēsture bija tāda: vienu eksemplāru iedeva Aglonas dekānam Onckulim un vienu arī ērģelniekam Celminskim. Tajā gadā Aglonas baznīcai bija 200 gadu jubileja. Bīskaps Julians Vaivods teicis ērģelniekam Celminskim, ka vajadzētu kādu skaistu dziesmu uzrakstīt.
Tagad šī Mamerta Celminska / Broņislavas Martuževas dziesma ar savu izcili vienkāršo un gudro vārdu skaidrību un himnisko melodiju ir iesakņojusies tautā, to mazi un jauni un veci dzied Aglonā, baznīcās, koros, ansambļos un ikdienā, sirdi remdinot un lūdzot:
Svētībai paceltā roka lai mūsu likteņus loka,
Mūžam uz labu lai loka, brīnišķā Aglonas māt! - Laat meer zien
