Afleveringen
-
"Ja kāds būtu nolicis to kristāla bumbu man priekšā un ja es būtu zinājusi, kas viss man būs jādara, es laikam teiktu – nē, nē, tas nav iespējams, es to nedarīšu!" prāto Jaunā Rīgas teātra (JRT) Ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite, kura par JRT "ārlietu ministri" kļuva pirms vairāk nekā divdesmit gadiem.
Kopš tā laika viņa gādājusi par JRT viesizrādēm vairāk nekā 40 pasaules valstīs, kopā ar kolēģiem izdzīvojusi pandēmijas laiku, teātra remontu un atgriešanos Lāčplēša ielā, ieguvusi diplomu psihoterapijā un turpina psiholoģijas studijas.
"Kas mani pārsteidz – ir pagājuši divdesmit gadi, bet vienalga gadās kas tāds, ko mēs vēl neesam pieredzējuši... Taču sajūta jau ir daudz citādāka nekā sākumā: ir drošības sajūta, ka ar visu iespējams tikt galā." -
Jānis Everss teātra vidē dzīvo kopš piedzimšanas. Kā citādi, ja viņa mamma ir aktrise Dace Everss un tēvs – aktieris Aigars Vilims. Ne vien aizskatuvē pagājusi Jāņa bērnība, bet arī uz skatuves, piedaloties Māras Ķimeles „Rutes grāmatā” (1994) un Valmieras teātra izrādēs „Ļaunais gars” (Rūdolfs Blaumanis - Fēlikss Deičs, 1996) un „Vilkate” (Augusts Kicbergs -Māra Ķimele, 1998).
Arī pieaudzis, Jānis palicis teātrī, gan - šaipus skatuvei. Šobrīd būdams brīvmākslinieks, daudzus gadus viņš strādājis Valmieras teātrī par skaņu operatoru. Mūzika, trokšņi, foni, balsis – tā ir Jāņa pasaule. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku „Šņorbēniņos” citstarp Jānis meklē atbildi uz jautājumu – kas dara kādu balsi pievilcīgu? Kas viņu pievelk vai atgrūž no kāda balss tembra?
„Es teiktu, ka tembrs man nav tik būtisks, cik intonācijas: kā tiek runāts, kur ir uzsvari, vai teikuma beigas tiek laistas uz augšu vai uz leju.
Pats tembrs ir puse no uzvaras. Uz skatuves ir svarīgi, kā aktieris strādā ar balsi. Vai spēj to aizsūtīt līdz zāles pēdējai rindai, vienalga, kāds tembrs – ar intonācijām. Īpaši svarīgi tas ir, ja izrādē nav mikrofonu. Jā, bieži vien ir tā, ka vairāk klausos intonācijas, ne tembru.” -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
"Jebkuram cilvēkam, kurš ienāk teātrī, ir jābūt radošam. Ne jau visu mums skolā iemāca. Teātrī ir tik daudz kā, kas pašam jāizdomā. Tas jau ir tas radošais. Bez tā, man šķiet, teātrī nevar strādāt. Radošam jābūt arī šuvējam un piegriezējam. Kad aktieris uzvelk kostīmu, man ir prieks skatīties, kā kostīms palīdz viņam iejusties lomā," sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku uzsver Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra kostīmu modelētāja, piegriezēja un šuvēja Ināra Innuse, kura ilgus gadus strādājusi arī Latvijas Nacionālajā teātrī.
Ieva Struka: Ļoti daudzus gadus tu nostrādāji Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā ik gadu tiek spēlētas "Skroderdienas Silmačos". Tāpēc gribu sākt ar citātu. Dūdars saka: "Par to man atkal spēki ātrāk sadilst. Sēdi un sēdi dienu no dienas, un vārsti kopā svārkus, vestes un bikses, bikses, vestes un svārkus. Un tad sāc to pašu atkal no gala. Visur tu dzīvo, bet nekur neiedzīvojies." Aleksis pirms tam pastāstījis, kā viņš savukārt redz Dūdara dzīvi. Un tā viņi abi otrās bildes pirmās ainas sākumā diskutē, kas tad ir labāk – būt Dūdaram, proti, strādāt telpās, vai dzīvot tādu dzīvi kā Aleksim – allaž uz lauka, vienā un tajā pašā vietā. Kā ir no tava skatupunkta raugoties uz šo hrestomātisko dialogu: kuram vairāk taisnības – Dūdaram vai Aleksim?
Ināra Innuse: Mēs vienmēr ilgojamies pēc tā, kā mums nav. Jo mums šķiet, ka citam tā dzīve ir labāka, vieglāka, viss nāk vieglāk, bet
taisnība ir Dūdaram – ka tas saēd kaulus, saēd miesu; gribas ārā, bet tu sēdi, griez un šuj. Un ja es tajā visā esmu iekšā līdz ausīm, tad nevaru tā vienkārši visu nomest un skriet ārā. Man tas darbs ir jāizdara.
Un tad iespēju robežās lecu ārā: ravēju un laistu dārzu, audzēju puķes, kāpju kalnos un daru visādas citādas lietas.
Savulaik Astrīda Kairiša teica, ka viņa otrreiz ne pa kam negribētu būt aktrise. Bet vienlaikus tas ir arī liktenis. Kā ir ar šo jautājumu? Ja otrreiz sāktu dzīvi un zinātu visu to, ko tu tikko uzskaitīji: vai izvēlētos to pašu ceļu?
Grūti pateikt. Nezinu, vai otrreiz to izvēlētos, jo [daudzkārt] tiešām bijis ļoti grūti. Ir ļoti daudz strādāts. Varbūt arī labi, ka mēs iepriekš nezinām, kas mūs sagaida, jo tad jau tā dzīve būtu ļoti garlaicīga. Bet tagad vienmēr ir kāds pārsteigums! Katra jauna izrāde nāk ar jauniem izaicinājumiem, un tas dod spēku un varēšanu – ar domu: vai varēšu izdarīt tā, lai tas būtu skaisti un baudāmi? Cilvēks ieiet azartā.
Starp citu, vai ir bijis arī tā, ka kostīmu mākslinieks uzzīmē savas vēlmes, bet šuvējs spiests pateikt, ka šito nu gan nevarēs izdarīt? Ka fantāzijas lidojums bijis par lielu. Jeb tu uzskati, ka tev jāvar izdarīt jebko?
Nekad uzreiz nesaku – nē , to nevar izdarīt. Ir gan bijuši brīži, kad skatos uz skici un saprotu – neesmu gatava to izgriezt, jo nezinu, kā to izdarīt... Un tad es ilgi staigāju tai riņķī, neķeros klāt šim darbam, bet, kad sāk darīt, darbs pats parāda, kā to izdarīt.
Kuri ir tie ļoti sarežģītie gadījumi? Kaut kas asimetrisks? Vai, piemēram, dzīvnieku kostīmi? Kas ir tie brīži, kad kostīmu mākslinieks var samulsināt piegriezēju? Vai atceries kādu konkrētu gadījumu vai detaļu, kas tevī radījusi šaubas – kā to vispār var izdarīt...
Bijis viens īpašs brīdis – nevis tehniski, bet apjoma ziņā: filmai "Homo novus" bija ļoti daudz kostīmu, un kad filmas kostīmu māksliniece Liene Rolšteina mani uzrunāja un parādīja skices, nodomāju – tā ir neiespējamā misija... Ilgi, ilgi šķirstīju skices, tad kaut kā es tās apdzīvoju, saradu ar tām, un tad vienkārši sāku darīt…
Bet šī filma tev ir tāds kā sānsolis, ja?
Jā, tas ir sānsolis. Bet tas ir tik interesanti! Tas tiek iemūžināts, un pēc laika var apskatīties – tiešām? Es to esmu darījusi?
Reizēm ir kāds darbs, kuru man atnes un saka: tu to šuvi un piegriezi. Patiešām? Es tik smuki to esmu izdarījusi? (smejas)
Režisora un aktieru darbs ir gaistošs. Bet patiesībā tāds ir arī tavs darbs – katrai izrādei ir savs mūžs: dažreiz tas ir ļoti īss, un līdz ar izrādes noņemšanu no repertuāra arī kostīmi kaut kādā ziņā aiziet nebūtībā. Kā tu raugies uz šo aspektu?
Tad jau var runāt par to, kas vispār ir mūžīgs… Puķes zied noteiktā laikā, noteiktā ilgumā, kokiem pavasarī uzplaukst lapas un ziedi, un rudenī tas viss atkal nobirst. Tas ir mūžīgais dzīves ritējums. Tu jau neko nevari saglabāt: mēs šajā pasaulē atnākam bez nekā un arī aizejam bez nekā.
Vai, sākot strādāt teātrī, tu uzreiz biji gatava samierināties ar to, ka aktieris pusgadu nostaigās kādā ārkārtīgi sarežģītā kostīmā, ko esi darinājusi, un – viss: izrādes repertuārā vairs nav.
Man par to nav žēl. Esmu izdarījusi savu darbu – esmu izdzīvojusi ar to, piedzīvojusi ar to, tas aiziet tālāk savās gaitās, un man atkal nāk nākošie darbi. Man nav laika skumt un ilgoties par kaut ko, kas tiek nonēsāts vai norakstīts, jo tiek radīti jauni kostīmi. Un tā visu mūžu.
Sarunu teksta formātā pilnā apjomā drīzumā lasiet portālā lsm.lv! -
"Mans uzdevums ir ielīst režisora smadzenēs," – tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku citstarp saka scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis – jaunajā sezonā viņš ir pirmais viesis "Šņorbēniņos".
"Pamatu pamatos tomēr ir profesija. Un es sevi uzskatu par profesijas cilvēku," uzsver Mārtiņš. "Un tad, ja visi apstākļi sakrīt, varbūt arī pienāk gadījums, ka māksla izdodas.
Ja mēs zinātu, kas ir māksla, sanāktu vienmēr. Bet matemātiski izrēķinātas receptes tam nav."
Šobrīd Mārtiņa domas un darbs ir pie trim topošām izrādēm: Alvja Hermaņa iestudētās "Arkādijas" Jaunajā Rīgas teātrī, "Lielā Getsbija" Indras Rogas režijā Nacionālajā un "Romeo un Džuljetas", ko Valmieras Drāmas teātrī iestudē Inese Mičule. -
Dzejas dienu laikā un jaunās sezonas gaidās "Šņorbēniņos" turpina skanēt dzeja. Šoreiz par dzeju, ar dzeju un dzejā – Valmieras teātra aktrise Inese Ramute un Dailes teātra aktieris Mārtiņš Meiers.
Raidījumā līdzās sarunām Inese Ramute lasa divus Māra Čaklā dzejoļus un Leona Brieža latviski tulkotu portugāļa Fernandu Pesoa dzeju, Mārtiņš Meiers – Raini un Velgu Krili, Ronalda Brieža atdzejotu Šekspīra sonetu, Viktorijas Prituļakas latviskotu ukraiņu dzejnieci Viktoriju Amelinu, arī Jura Helda un Eduarda Veidenbauma dzejoļus.
Sandra Ņedzvecka: Dzejas dienām šogad piecdesmit devītā, bet Rainim – simt piecdesmit devītā dzimšanas diena. Inese, kādas ir Dzejas dienas jūsu atmiņās no skolas un studiju laikiem?
Inese Ramute: Mācoties Ikšķiles skolā, mums bija tā lielā laime, ka šajā skolā mācījās arī Dainas Avotiņas meita. Šķiet, tieši pateicoties Dainai Avotiņai, mēs, astoņgadīgās skolas skolēni, dabūjām iespēju klausīties dzeju Amatu ielā 5 [Mazajā ģildē]. To tagad nevar iedomāties, kā [cilvēki] lauzās [uz turieni], ja zināja, ka piedalīsies Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Ojārs Vācietis, Olga Lisovska vai kāds cits no dzejniekiem. Telpas bija pilnas! Tā bija tāda kā goda lieta – iet klausīties, kā dzeju runā paši dzejnieki. Uz mani tas atstāja spilgtu iespaidu – tas, kā dzejnieki lasīja savus dzejoļus. Un tas man patīk joprojām – kā savus dzejoļus lasa dzejnieki. Pati [publiski] neesmu pārāk daudz dzejoļu lasījusi, bet reizēm ir situācijas, kad tas jādara, un tad pati sevi pieķeru, ka tev tā kā gribas būt daudznozīmīgākam, tādam kā gudrākam, un tu galīgi palaid garām dzejas ritmu, kas raksturīgs daudziem dzejniekiem. Toreiz Dzejas dienās braucām pie Raiņa pieminekļa – tas bija liels notikums, cilvēku bija ļoti daudz.
Katram laikam, protams, ir savi dzejoļi un savi dzejnieki. Mans dzejnieks, kuru bezgalīgi cienu un mīlu, ir Māris Čaklais – viņš ir manas paaudzes dzejas līderis.
Šodienas jaunajai paaudzei ir savi dzejnieki, ko viņi lasa un kuri viņus uzrunā. Bet ja vidusskolniekiem kādureiz paprasa, kādus dzejniekus viņi lasa un kas viņiem patīk, ļoti daudzi saka, ka tas ir Eduards Veidenbaums. Tātad ir dzejnieki, kuri iet pāri laikiem. Un viņš patiešām iet pāri laikiem! Starp citu, Eduarda Veidenbauma dzejoļus man iznāca runāt kopā ar maniem kolēģiem Mārtiņu Liepu un Ģirtu Rāviņu. Tā bija reize, kad runāju dzeju, bet tā, ka apzināti veidotu kādas dzejas kompozīcijas vai ko tamlīdzīgu – īsti nē... Bet man ļoti patīk lasīt dzeju pašai pie sevis – paņemu grāmatu un lasu.
Vai Valmiera ir pilsēta, kas rosina dzeju rakstīt, lasīt, klausīties?
Inese Ramute: Valmiera, manuprāt, vairāk ir prozas pilsēta. Senā pagātnē šeit bija Leons Paegle, Linards Laicens un – Juris Helds, kura dzeju man patīk lasīt.
Vai arī konkrēta vieta jūs rosina meklēt dzeju?
Inese Ramute: Drīzāk ir tā: pieej pie grāmatplaukta, un pat nezini, kāpēc ņem tieši to grāmatu. Bet tu atšķir tieši to lapaspusi, kura tev tajā brīdī ir visvajadzīgākā. Tā man ir bijis. Ka roka pati sniedzas un atrod. Dzeja saka – paņem mani!
Dzeju jūs esat runājuši abi kopā ar Mārtiņu Meieru!
Inese Ramute: Pirms deviņiem gadiem mums bija projekts "Bērns, vārdā Rainis". Tas bija mistiski… Pēdējā brīdī uzzinājām, ka izsludināts konkurss sakarā ar Aspazijas un Raiņa jubilejām. Nodomāju – jāpiedalās! Sapratu arī, ka tur nu būs tādi bliezieni... Un vienlaikus nodomāju – Rainis kā bērns varētu būt interesants. Un man atnāca izrādes nosaukums: "Bērns, vārdā Rainis". Bet nebija nekā cita, tikai nosaukums. Edīte Tišheizere ļoti labi uzrakstīja pamatojumu, kas bija jāiesniedz, un dabūjām veicināšanas balvu! Laidām uz Berķeneli, izbraukājām visas Raiņa bērnības vietas, un tas bija dīvaini: vienu brīdi bija sajūta, ka Rainis paņem aiz rokas un ved… Pirmoreiz bija tā, ka jutu: tas mazais puika iet pa priekšu. Tas bija dīvains notikums...
Mārtiņš Meiers: Es pat atceros to brīdi, kad Inese man pienāca klāt un teica: esot gājusi garām Raiņa piemineklim un iedomājusies: kā tas būtu, ja Raiņa piemineklī, kas kalts akmenī, atvērtos mazas durtiņas un iznāktu ārā mazs, mazs Rainītis.
Tā mums radās ideja par izrādi "Bērns, vārdā Rainis", jo pāris gadu vēl pirms šīs izrādes Rainis man likās ļoti smags, varbūt pat apaudzis ar monumentālisma kanonu, kas mazliet nospiež. Darbs pie izrādes "Bērns, vārdā Rainis" man palīdzēja tagad strādāt ar Jāzepu – aiz ļoti talantīgi un meistarīgi nostrādātajiem vārdiem spēju ieraudzīt dzīvu cilvēku. Lielus klasiķus lasot, tas reizēm ir grūti – saskatīt cilvēku. Tādēļ man arī šodien uz studiju ir līdzi dažas bērniem vai jauniešiem domāti dzejoļi, kurus man pēdējā laikā patīk lasīt, jo bērnu dzeja reizēm atgādina kaut ko pazaudētu, kas varbūt citā dimensijā un citā līmenī izšaujas "Jāzepā" – tās ir ilgas pēc zudušā, kaut kā nepiepildīta. Ikdienā bērniem domāto dzeju ir vērts lasīt arī pieaugušajiem: var reflektēt par savu dzīvi…
Ja par Raiņa Jāzepu un Šekspīra Hamletu: vai ir atšķirība, kā lielmeistaru rindās noķert dzejas jeb teksta būtību?
Mārtiņš Meiers: Reiz jau esmu minējis, ka varbūt tieši šī secība – ka vispirms esmu spēlējis Hamletu, un pēc tam – Jāzepu, man daudz vieglāk un aptverošāk ir strādāt ar Raiņa "Jāzepu", kas varbūt nebūtu īsti noticis, ja tas būtu bijis otrādi. Viņi ir tādi varoņi…
Ir sajūta, ka Hamlets pārņem Šekspīra roku un kā neatkarīga dzīva būtne sāk rakstīt Šekspīra vietā – viņš kļūst stiprāks par pašu autoru. Hamlets ir viens no visrunātīgākajiem Šekspīra lugu varoņiem, un patiešām ir sajūta, ka autors vairs nespēj viņu uzvarēt: ka Hamleta garīgā telpa kļūst lielāka par paša autora telpu.
Arī "Jāzepā" man dažbrīd ir sajūta, ka Jāzeps pārņēmis Raiņa spalvu. Ka Jāzeps kļuvis tik liels, tik dzīvs, tik pilns tēls, ka viņš jau kā dzīva būtne bezmaz vai raksta Raiņa vietā. Tā literatūrā un mākslā bieži nenotiek. Bet šie ir tēli, kuri tiešām kļūst tādi, ka autoram viņus grūti savaldīt.
Un viņi abi, manuprāt, ir arī tādi, pie kuriem aktierim ir jātiek pašam klāt, neatkarīgi no tā, ko dara režisors. Kaut tās ir neatdalāmas lietas, kas tevi virza vairāk: dramaturģija vai dzejas teksts?
Mārtiņš Meiers: Tas ir ļoti interesanti. Ļoti labi atceros to brīdi, kad, "Jāzepu" apgūstot, diezgan daudz braucu uz pļavām vai pie jūras, nost no cilvēkiem, un tekstu galvā mīcīju kā tādu mālu. Sēdēju pļavā, ņēmos ar tekstu, tad paskatījos apkārt un sāku mēģināt dabā ieraudzīt tās lietas, kas ir dzejā paustas vārdos. Viens no visskaistākajiem Raiņa mīlestības dzejas piemēriem ir Jāzepa un Dinas skats, kurā Jāzeps apliecina savu mīlestību pret Dinu. Atceros, ka diezgan daudz ķimerējos ap vārdiem – piemēram, ap to, kas ir puteklīšu sudrabs… Pļavā sēžot, sāku šādas lietas ieraudzīt ļoti skaidri un spilgti, jo talantīga dzejnieka prasme ir ieraudzīt lietas. Kad dzeja sāka sakrist ar bildi, ko redzu apkārt, man, kā teiktu Māra Ķimele, atvērās citas dimensijas.
Vairāk – audioierakstā. -
"Tā ir biedējoši loģiska sakritību virkne, kā manas lomas uz skatuves atspoguļojas manā privātajā dzīvē. Tās sakritības ir fenomenālas! Tiešām! Tas, kā tas viss iet roku rokā... Nezinu, vai to vada zemapziņa vai kādi augstāki spēki," sarunā ar Ievu Struku raidījumā "Šņorbēbiņi" prāto Dailes teātris aktieris LAURIS DZELZĪTIS.
3. jūnijā LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Laurim tiks pasniegta Latvijas Teātra darbinieku savienības piešķirtā "Harija Liepiņa balva 2024" – par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā.
"Mans publiskais tēls ik pa reizei pats par sevi ir problēma"
Ieva Struka: Cik lielā mērā aktieris veido savu tēlu sabiedrībā, un cik to ar aktieri izdara viņa spēlētās lomas? Vai esi par to domājis?
Nu… Domāju, ka mans publiskais tēls ik pa reizei pats par sevi ir problēma... (smejas)
Bet vai to ietekmē lomas?
Kurš to pateiks? Jo es jau nezinu, kā ir bez to lomu ietekmes. Taču varu pateikt vienu – tā ir biedējoši loģiska sakritību virkne, kā manas lomas uz skatuves atspoguļojas manā privātajā dzīvē un notikumos. Tās sakritības ir fenomenālas! Tiešām! Un tas, kā tās iet roku rokā... Nezinu, vai to vada zemapziņa vai kādi augstāki spēki. Tā ka lomas noteikti ietekmē.
Vai tas vienlaikus nerada arī tādu kā pašaizsardzības reakciju, ieraugot jaunu lugas eksemplāru, izlasot, par ko ir luga, dzirdot režisoru un domājot – varbūt es to nemaz negribu?
Tevi dzīvē noķers tas, no kā tu visvairāk baidies. Es to zinu. Tā ir.
Un to lomu ietekme... Atšķirot vaļā [jaunu eksemplāru], tu jau vēl īsti nezini – tu vairāk domā par lomu, un tādā kontekstā to vēl nevērtē. Vienkārši paiet brīdis, un redzi – atkal paralēles!
"Manas lomas ir jaudīgas, bet ik pa laikam arī postošas"
Esmu pieredzējusi situācijas, ka aktieris izlasa [jaunās lugas] eksemplāru un ir diezgan neapmierināts, jo neredz, ka šī loma viņam varētu būt liels uzdevums – viņu tā kā neieinteresē arī tēma. Bet pienāk pirmizrāde, un principā viņš atzīst – tas, kā viņš pirmajā lasījumā saredzējis šo lugu, nesakrīt ar to, kāds ir galarezultāts. Vai tev bijušas šādas situācijas, kad liekas – nē, šo lomu tev nevajadzētu spēlēt, bet beigās tā izvēršas tieši par taviem panākumiem?
Principā viena loma bija – vismaz tā, ko uzreiz varu atcerēties. Kad sākumā likās – tā nav man. Runāju par izrādi "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu": kad sadalīja lomas, ļoti daudzi domāja, ka tas vienkārši ir kaut kāds pārpratums un teātrī pie paziņojumu dēļa, kur piespraustas pavēles, kāds ir kļūdījies un tā nav mana loma. Kad režisors [bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs – red.] pasauca mani iekšā kabinetā un teica – pamēģini Billiju, uzticies man, viss būs labi –, nesapratu, par ko viņš tur runā. Filmu biju redzējis kaut kad sen, un domāju – kādu vēl Billiju...
Kad izlasīju lugas eksemplāru – tāds trausls puisis... Tas bija gadu pēc "Izraidītajiem", kuros pilnā atvēzienā varēju likt ārā visu savu ekspresiju. Tie bija divi ļoti labi gadi, kuros varēju izdarīt kaut ko diametrāli pretēju, pamēģināt savu amplitūdu… Man likās, ka sanāca normāli. Jā, tās
manas lomas ir jaudīgas, bet ik pa laikam arī bišķiņ postošas.
Ekspresīvās lomas – tas ir viens lauciņš, kurā tevi nereti nodarbina un kas droši vien rada arī sabiedrības uzskatu par to, kas ir Lauris Dzelzītis. Bet Billijs vai arī Roberts izrādē "Trīs draugi" – arī viņā tas trauslums ir. Vai tev pašam kā cilvēkam ir interesanti strādāt pie tā, lai pavērtu durvis uz savu cilvēcisko trauslumu, bet vienlaikus saglabātu savu privāto telpu?
Negribas jau kaut kā pretdabīgi to vērt vaļā, bet atrast kaut ko jaunu sevī ir patīkami. Tagad varbūt tas ir pārgājis, bet ir jau tā, ka negribas rādīt un vērties. Bet teikšu arī, ka uz skatuves esmu bijis daudz atklātāks nekā dzīvē. Tur ir tāda "safe" zona – tev ir divas vai trīs stundas, tu zini to nogriezni no sākuma līdz beigām, tu zini, ar ko sāksies un ar ko beigsies. Bet
dzīvē, paverot trauslumu, tas var mazliet saburzīties. Gribas tomēr savā čauliņā. Labāk lai ir imidžs.
Varbūt vienkārši esi introverts. Tas jau latviešiem diezgan raksturīgi.
Es pat neteiktu – latviešiem, es teiktu – ziemeļniekiem. Norvēģi, somi – jo tālāk pie baltajiem lāčiem, jo introvertāki cilvēki.
Klau, bet runājot par to, ka pēdējos divos gados Dailes teātrī ir pilnīgi cita repertuāra politika un strādā viesrežisori: arī tev iznācis strādāt ar viesrežisoriem. Kā ir brīžos, kad viesrežisori ierodas bez kaut kādiem priekšstatiem par to, kāds tu esi bijis, piemēram, pirms desmit gadiem, ko esi varējis, un kādas bijušas tavas lielākās lomas? Vai jūti atšķirību darbā ar ārvalstu režisoriem un mūsu pašu režisoriem?
Bet principā jau tās lomas, kurās esmu labi pavēries un labi nostartējis – tās ir pie viesrežisoriem. Varbūt viņi saredz kaut ko citu vai ir drosmīgāki. Man jau arī ar kino ir tā… Māra Liniņa mani "ietūcīja" filmās –
uzzināju, ka režisori baidās strādāt [ar mani], jo psihopāts taču kaut ko var izdomāt vai atkal kaut kas [viņam] nebūs labi un viss aizies pa gaisu… Māra saka – būs labi! Tā nu arī pie Dāvja Sīmaņa tiku – filmā "Gads pirms kara".
Tagad process notiek un nav tik traki. Strādāt var. Bet nu – kā lai saka: nu, baidās, baidās. Nu, ko man darīt! (smaida)
"Pret savām lomām izturos ļoti egoistiski"
Man ārkārtīgi patika "Lilioms" un tava loma tajā. Pirms tam šīs lugas režisore Ildiko Gašpāra strādāja ar tevi "Degunradžos". Darba process bija atšķirīgs?
Nekādas atšķirība nebija. Katrā ziņā – vienmēr, kad Ildiko ļoti nopietni mēģināja man kaut ko stāstīt (man arī tā angļu valoda tāda ne visai), viņa nekad neko nevarēja man tā īsti pateikt, jo viņai vienmēr likās, ka par viņu smejos... (smejas) Viņa cenšas man kaut ko paskaidrot, skatos viņai acīs, un – neko… Viņai bija sajūta, ka viņa neko nopietnu pateikt man nevar. Strādāju intuitīvi. Jo
man vispār nepatīk režisoriem dikti prasīt, kas un kā man jādara. Ļaujiet man darīt! Tikai pasakiet, no kurienes jāiznāk un kā. Pret savām lomām izturos ļoti egoistiski: man liekas, ka es [pats] zinu, kā vajag.
Režisoram varētu ļauties tikai tā – kontekstā ar kādiem citiem tēliem, ja viņš kādus akcentus grib salikt. Bet man patīk lomu veidot pašam.
Tomēr lomas tev ir ārkārtīgi dažādas, un es neteiktu, ka tās kritušas ārā no konteksta.
Tu domā – no izrādes konteksta?
Jā.
Jābūt ar sensitīvām maņām, jāsajūt. Esmu spēlējis arī orķestrī, zinu, par ko runāju. Tas ir tā, ka tev jāskan kopējā harmonijā, kopējā ansamblī, un vajag atrast savu vietu. Vispirms es uzdodu sev jautājumu: kāpēc dramaturgs šo ir rakstījis? Tas ir pirmais. Kad lasu romānus, man patīk vispirms izlasīt rakstnieka autobiogrāfiju. Un tad, savelkot to kopā ar laiku, visu izpētot, tu saproti kontekstu – tad par konkrēto darbu rodas daudz lielāka izpratne, tam ir lielāka jauda. Ne jau velti autors paralēli ielicis sekundāros tēlus.
Man vispār patīk otrie plāni – ja tā atklāti. Man nepatīk galvenās lomas spēlēt – nav arī bijis lielas darīšanas ar to. Man patīk raksturlomas, otrie plāni. Jā, tas ir mans.
Kas tevi biedē vai nepatīk pirmā plāna lomās? Atbildība?
Laikam jau. Tie tēli ir tādi svarīgi, un sevi tādu nejūtu. Īsti nemācēšu paskaidrot, bet domāju, ka tas bija arī viens no faktoriem, kāpēc iestājos aktieros.
Kad vēl mācījos arodskolā, skatījos vienu izrādi, ja nemaldos, Dailes teātrī. Man nebija ne jausmas, kas tur notiek, galvenie centās, bet es pētīju tieši otro plānu: skatījos – ko runā tie, kuri pa pārīšiem stāv? Vai viņi to dara pa īstam? Vai viņi pa īstam bučojas?
Ko īsti viņi tur dara? Tie, kuri man tā kā uzspieda to savu – re, skatieties uz mani, kā es te kaut ko dikti svarīgu daru – tie mani tā īsti neinteresēja. Man patika tie, kuri kaut ko klusām čabinās, domāju – nu, dikti interesanti viņiem tur! (smejas) To sajūtu atceros.
Es tev varētu piekrist. Dažreiz aktieri nenovērtē, ka viņus redz arī trešajā plānā.
Jā, jā! Tāpēc aktieriem ik pa laikam ir derīgi aiziet paskatīties citas izrādes, jo pašam šķiet – ai, mani jau tajā otrajā vai trešajā plānā īsti neredzēs. Bet ļoti labi var redzēt.
"Man patīk, ja aktieris savas lomas ietvaros ir mazliet huligāns"
Bieži tevi redzu Latvijas Nacionālā teātra izrādēs. Vai esi prasīgs skatītājs? Spriežot pēc tā, ka vēro trešo plānu, esi tieši tāds. Bet ko tu prasi no galvenajiem varoņiem un vispār no izrādes kopumā?
Es jau tā esmu sajūsmā, ka aktieri vēl joprojām turas un spēlē, turklāt vēl ar tādu degsmi! Viņiem visiem ordeņus vajadzētu sadot! Manī ir cieņa pret viņiem, ka viņi tur ir.
Bet galvenais… Nemelot un netēlot, tad jau būs labi. No profesionalitātes viedokļa –
man patīk, ja aktieris savas lomas ietvaros ir mazliet huligāns. Un vēl man patīk neparedzamības sajūta – ja nevaru paredzēt, ko viņš izrādes gaitā darīs.
Tas būtu no profesionālā viedokļa. Bet cilvēciski? Vai tevi kā skatītāju tavā vecuma grupā un ar tavu pieredzi var aizkustināt viegli?
Jā, noteikti var… Ja kādas tēmas saslēdzas. Ja izrādē ir kādas paralēles ar manu dzīvi un to redzu arī uz skatuves – tad tas emocionāli iesit visvairāk. (..)
Ir bijusi viena izrāde, no kuras emociju dēļ esmu izgājis ārā – [Liepājas teātra] izrāde "Pīļu medības" ar Egonu Dombrovski. Tajā bija viena epizode, kas vienkārši nokopēja manas dzīves skatienu tajā brīdī, un... tas bija mirklis, kas man "izšāva korķus". Ļoti, ļoti...
Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv. -
„Aktieri – mēs esam instrumenti”, saka Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka. - „Es esmu medijs – raidītājs, caur kuru plūst informācija. Citreiz – racionāla, citreiz – iracionāla, citreiz – atklājot kādu personību… Jā, es esmu instruments, tāpat kā mūziķiem ir viņu instrumenti, - instruments, caur kuru bija jāatnāk arī Aspazijai.”
Sarunā ar Ievu Struku „Šņorbēniņos” – gan par izrādi „Aspazija. Personīgi” (autore - Inga Ābele, režisore - Māra Ķimele) un iejušanos citos vēsturiskos tēlos (režisora Gata Šmita izrādē „Meklējot Spēlmani” viņai divas lomas – Emīlija Viesture un Eleonora Pētersone), gan par „baletlomu” jaunākajā JRT izrādē „Melnais gulbis” (rež. Alvis Hermanis), gan patikšanu spēlēt komiskas un traģikomiskas lomas:
„Smiekli ir aktierim visātrāk uztveramā skatītāja atbildes reakcija. Es ticu, ka enerģija rada enerģiju. Un tādā lomā, ja es dodu, saņemu arī pretī. Tā ir godīga abpusēja enerģijas apmaiņa un svarīgs aspekts teātrī – kāpēc skatītāji nāk un kāpēc arī mēs darbojamies.”
-
"Tās lielās un ne tik lielās lomas jau veido to pieredzi – manas dvēseles pieredzi. Man tā gribas domāt, ka es kļūstu gudrāka. Par vienu dzīvi gudrāka. Tas varbūt skan pašpārliecināti, bet ir lomas, kas iegraužas tavā ķermenī, tavā apziņā, un tu nevari viņas izskrāpēt no sevis ārā. Viņas tevī paliek," sarunā ar Ievu Struku "Šņorbēniņos" saka Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska.
Palikušo lomu vidū – Ausma (" Hanana", rež. Dž. Dž. Džilindžers), Morīna ("Līnenas skaistumkaraliene", rež. Dž. Dž. Džilindžers) un Ričards III ("Šekspīrs", rež. Elmārs Seņkovs), bet Ineses Kučinskas jaunākās lomas – Emīlija (Berta) Liepājas teātra izrādē "Svešā āda" (rež.Inga Krasovska) un Marija Leiko – Čehova teātra izrādē ""Skatuve" ugunī" (rež. Laura Groza). -
"Man reti bijušas tādas lomas, par kurām varētu teikt, ka esmu izdarījis visu un tas ir pats labākais, ko varu izdarīt," sarunā ar Ievu Struku raidījumā "Šņorbēniņi" atzīstas Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže.
"Vienmēr ir nepabeigtības, tāda ne līdz galam sajūta. Taču man šī sajūta ir arī palīdzējusi, tāpēc ka katru vakaru ir pavisam cita izrāde, kaut gan luga tā pati. Un tas Pērs Gints vai tas Lāčplēsis nav vairs tāds, kāds viņš bija vakar, un rīt viņš būs citādāks nekā šodien. Tāpēc teātra māksla ir skaista un unikāla. Arī skatītājs var nākt uz vienu un to pašu izrādi vēl, ja viņam patīk – gan viņš būs mainījies, gan aktieris."
Ieva Struka: Pārdomājot, kā sākt šo sarunu, atcerējos vienu faktu, kas man saistās ar tevis nospēlētajām lomām un dzīvi. Šogad teātrī esi spēlējis lielas, ļoti lielas un pavisam lielas lomas. Un tu esi kāpis kalnos. Es nezinu, vai tu to dari joprojām, bet man pēkšņi likās, ka gribu pajautāt: vai ļoti lielas lomas var salīdzināt ar kāpšanu kalnā? Kas notiek, kad tu esi virsotnē? Kā no augšas tas izskatās? Kā tas ir – būt Pēram Gintam, Lāčplēsim? Pašlaik nezinu, kuru lomu vēl varētu piesaukt, pavisam jaunības gadu lomas varbūt negribētos, bet nu – šīs divas manā dzīvē spēlējušas ļoti lielu lomu.
Uldis Anže: Vladimiram Visockim ir tāda skaista dziesma par kalnā kāpšanu: kad esi virsotnē, tu apskaud tos, kam tā virsotne vēl tikai priekšā. Tas kāpiens uz to virsotni, tas neaizsniedzamais sapnis, tava iztēle par to, kas būs tajā virsotnē… Tas ir daudz interesantāks un saviļņojošāks par realitāti.
Neesmu bijis pašā augstākajā virsotnē, bet no kāpējiem esmu dzirdējis un arī lasījis, ka tur nekā nav. Tās ir pārvarētas mokas un tur ir absolūts tukšums. Es to neesmu piedzīvojis. No tām grūtībām un saviļņojuma esmu raudājis tāpat kā pēc pirmā noskrietā maratona.
Jā, kaut kādā mērā var teikt, ka ir paralēles ar labi paveiktu darbu. Arī ar labi paveiktu darbu teātrī. Gan [pēc] lielām, gan mazām lomām ir šāds saviļņojums un gandarījums. Jā, tādas ir tās paralēles ar to kalnos kāpšanu un lomu veidošana. Nevarētu gan teikt – nekad, bet man reti ir tādas lomas, par kurām varētu teikt, ka esmu izdarījis visu un tas ir pats labākais, ko varu izdarīt. Vienmēr ir nepabeigtības, tāda ne līdz galam sajūta. Taču man šī sajūta ir arī palīdzējusi, tāpēc ka katru vakaru ir pavisam cita izrāde, kaut gan luga ir tā pati. Un tas pats Pērs Gints vai Lāčplēsis nav tāds, kāds viņš bija vakar, un rīt viņš būs citādāks nekā šodien. Tāpēc teātra māksla ir skaista un unikāla. Arī skatītājs var nākt uz vienu un to pašu izrādi vēl, ja viņam patīk - gan viņš būs mainījies, gan aktieris.
Esmu runājusi ar režisoriem, kuri saka, ka pirmizrādē izrādi esi palaidis pasaulē, un tad iestājas tukšums. Vai tevi pirmizrādes vakarā piemeklē tukšuma, saviļņojuma vai padarīta darba sajūta? Vai arī šīs sajūtas atnāk, kad ir nospēlēta pēdējā izrāde?
Manuprāt, tu pat biji līdzās brīdī, kad mēs spēlējām pēdējo “Pēra Ginta” izrādi.
Man daudz lielāks saviļņojums un nozīme ir pēdējai izrādei. Pirmajā izrādē ir tik daudz kā lieka. Lieka tādā nozīmē, ka man ir satraukums, kā to uztvers publika. Ir jāpaiet laikam, kādām desmit izrādēm, kad es pilnībā varu atdoties lomai un partneriem,
un kad arī partneri sāk dzīvot tādu īstu skatuves dzīvi bez liekiem satraukumiem, kad ir atnākuši mammas un papi...
Bet tas nozīmē, ka, teiksim, tad, ja teātris nepasaka un neizsludina skaļi to pēdējo izrādi, bet tomēr tā ir pēdējā izrāde, tad paliek nepabeigtības sajūta? Zinu, ka nevari atbildēt par visiem, bet vai tev ir svarīgi pielikt punktu teātra izrādēm?
Ja tas ir sirdij ļoti tuvs un nozīmīgs darbs, tad tas ir svarīgi.
Teātrī ir dažādi darbi un dažādas lugas, pie kurām tu piesaisti sirdi, vai kuras tev nākušas grūtāk. Ir lugas, kuras nākušas viegli, bet varbūt ar mazu nepatiku, kas ir klātesoša tāpat kā citos darbos.Tas ir darbs: tev tas var patikt vai nepatikt, bet tu to dari pēc labākās sirdsapziņas.
Varbūt tu neesi mierā ar režisora traktējumu vai neesi mierā pats ar sevi, ka to nevar izdarīt, vai arī tev nav tuva šī luga. Un tad, ja tiek noņemta izrāde un tu nezini, ka tā ir bijusi pēdējā… Bet tā ir noņemta. Noņemta.
Runājot par frāzi, ka tu pats kaut ko nevari izdarīt. Nav noslēpums, ka mājaslapā aktieru raksturojumus nākas veidot man. Kad man nācās domāt, ko rakstīt par tevi… Savā laikā esmu teikusi, ka tev pa spēkam ir viss, kas, protams, ir tāda ļoti skaista metafora. Kā tev pašam liekas – kas ir tas, kas tev nav pa spēkam? Noteikti tu pats iekšēji jūti, kas tev sagādā lielākas grūtības.
To es nezinu, kas man nav pa spēkam... Nu, piemēram,
kad mācījos pamatskolā un vidusskolā, domāju, ka noskriet maratonu ir pārcilvēka darbs, jo trīs kilometrus skrēju gandrīz ar mokām un nevarēju to izdarīt… Tā ir arī kalnos – tev sākumā kalnā jāuzkāpj "ar galvu", jo morāli tev jābūt gatavam. Tad ir nākamais – jātiek galā ar ķermeni. Teātrī ir ļoti līdzīgi.
Nav nekā neiespējama, bet ir lietas, par kurām kritiski apzinos: neesmu ticis galā. Iespējams, tā ir iekšējā paškritikas deva, kad liekas, ka neesmu līdz galam ticis ar šo lomu galā. Bet to, ka cilvēka spēju robežas ir bezgalīgas, saka jau Rainis: "Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!"
Kad cilvēkiem uztic spēlēt Raiņa darbos, viņi pēc tam atsaucas uz autoru. Runājot par šīs sezonas savādajām sakritībām un likumsakarībām… Tie ir jau divi tēvi, kurus izrādēs tu attēlo. Tā ir izrāde "Suņu ciema Nelaimes lācis", bet tikko pirmizrādi piedzīvoja režisora Henrija Arāja izrāde "Ugunsseja". Kā tas ir – braši un konsekventi spēlēt tēva lomu?
Es esmu gandarīts, es teiktu - beidzot! Kad sāku strādāt teātrī, mūsu grimētavā bijām trīs Uldi: Uldis Norenbergs, Uldis Dumpis un es. Un tad Uldis Norenbergs domāja par to, lai mūs nejauktu. Viņš izdomāja mums tādus raksturojošus apzīmējumus – sevi viņš nodēvēja par Gudro, Dumpi par Skaisto un mani par Infantilo... Iesākot attēlot tēva lomas, beidzot es no tā infantilā apzīmējuma esmu ticis ārā! Varu spēlēt tēvus, un varu varbūt apvienot gan to gudro, gan skaisto, jo Norenbergs šobrīd vairs aktīvi nav teātrī.
Mans jautājums par tiem tēviem ir arī mazliet citā kontekstā. Par to es arī nereti esmu domājusi, kā ir strādāt ar jaunu režisoru vai režisori sievieti, uzklausīt viņa viedokli par tēmu vai par vecuma grupu, par kuru patiesībā viņa dzīves pieredze atšķiras no tavējās. Kā tu vari komentēt šos sadarbības brīžus? Henrijs Arājs ir jauns režisors un, visticamāk, par tētiem vairāk zini tu pats. Varbūt tam nav nekādas izšķirošas nozīmes?
Nu, ar jebkuru režisoru, vai viņš būtu mans vienaudzis vai nē, mūsu pieredzes ir atšķirīgas. Mēs dalāmies savā pieredzē un piedāvājumā, un tikai labos darba strīdos mēs nonākam pie kaut kāda kopsaucēja. Šajā gadījumā tas nekas, ka Henrijam ir tikai 26 gadi un man 52. Mūsu darbs saistās ar novērojumiem. Tu esi uzmanīgāks pret apkārtējo pasauli, jo tu arī spēj uzsūkt dažādas dzīves situācijas, pat brīžiem dzīvnieku attiecības. Man U
ldis Dumpis, kādreiz atbraucis no laukiem, stāstīja, ka viņš ir vērojis, kā kaķis lavās klāt putniņam, un kā putniņš palecas tālāk un viens ar otru spēlējas. Tad, lūk, šie novērojumi nav atkarīgi no tā, cik tev ir gadu, tev ir šajā profesijā jābūt ļoti uzmanīgam, un tad nav nekādu problēmu, ja kāds ir jaunāks. Es dalos savā pieredzē, viņš dalās savā pieredzē.
Henrijs nav stūrgalvīgs, viņš uzklausīja manu viedokli ar cieņu, un es to novērtēju. Vai ar strādāt ar sievieti… Nu, kaut kādā mērā droši vien es esmu seksists. Bet ne darba ziņā.
Runājot par novērojumiem un pieredzi, vai ar gadiem vērīgums pieaug vai samazinās?
Manā gadījumā pieaug.
Abās iepriekš minētajās izrādēs tēvs ir cieši saistītas ar vardarbības tēmu. Man liekas, ka abos gadījumos zināma atbildība jāuzņemas tēvam par to, kā noris notikumi un kāpēc tie cilvēki – vienā gadījumā meita, cenšoties pāraudzināt vardarbībai viegli pakļaujamu cilvēku, nespēj tikt galā, un “Ugunssejas” gadījumā dēls šo vardarbību padara par savu mērķi savā negarajā dzīvē. Ko tu pats kā aktieris un cilvēks domā par vardarbības tēmu mākslā? Cik tas ir kultivējami? Vai ļaunuma arheoloģija patiešām ir kas tāds, kas fascinējusi māksliniekus visos laikos? Un ko tu iegūsti, pētot, kā dzimst ļaunums vai vardarbība?
Man liekas, ka ar teātra un mākslas līdzekļiem var runāt par visu, arī par vardarbību. Akcents ir uz mākslas, ne sadzīves līdzekļiem. Ja uz skatuves tiek rādīts sadzīvisks ļaunums, tad, man liekas, ka tas nav pareizi. Šekspīra lugā "Karalis Līrs" ir kaudze ar līķiem, bet tur klātesošs ir "virstonis", kaut kāds pārcilvēciskums.
Runājot par cilvēcīgām lietām, ir skaidrs, ka ļaunums ir bijis un būs. Tas rodas no skaudības, konkurences un mazvērtības. Vardarbībai ir daudz iemeslu. Un arī šajā gadījumā, manuprāt, tevis pieminētajās izrādēs tā vardarbība ir klaja. Nav nepieciešams novērtēt skatītāju par zemu vai kaut kādā veidā viņu šokēt.
Skatītājs ir gudrs, un cilvēkiem ir pietiekoši laba iztēle, lai ar mākslas līdzekļiem to padarītu vēl iedarbīgāku. Mēs pirms tam runājām par izrādi "Pīters Pens. Sindroms" un tur ir ļoti daudz tēlainības. Šāda pieeja mākslai man ir daudz tuvāka par tādu klaji sadzīvisku vardarbību uz skatuves.
Pieaugušais Pīters Pens, kuru iestudē Dmitrijs Krimovs, ir trešais darbs, kas šosezon bijis un ap kuru sakults daudz putu. Par to ir jādomā drīzāk tādā kontekstā: Dailes teātrī – Bulgakovs, Jaunajā Rīgas teātrī – Dostojevskis, un mums ir Dmitrijs Krimovs ar 15 minūtēm, kas veltītas Puškinam… Troksnis, manuprāt, bija neadekvāti liels. Kā šobrīd, kad ir pagājis zināms laiks un izrādes tiek spēlētas, tev pašam liekas – vai mākslas politizācijai, kas notika februārī, bija pamats? Varbūt mēs ļoti saasināti spējam sakult putas pat par kaut kādiem šķietami mazsvarīgiem faktiem?
Nezinu, tas atkarīgs no katra cilvēka. Kad redzu, ka cilvēki ir eksperti visos jautājumos, un viņi grib kliegt tikai kliegšanas pēc, neiedziļinoties un nemotivējot savu viedokli attiecībā par kaut kādām tēmām… Mūsu gadījumā, teiksim, uz skatuves ir Puškins un viņam ir veltīts pārāk daudz laika. Tā izrāde ir par autoru, un viņš jau mūsu latviešu klasiķus nepārzina tik labi kā Puškinu. Šeit nevar salīdzināt to bronzas tēlu, kas bija kanālmalā, cik saprotu, nelikumīgi novietots, un tagad pārvietots. Skolā esmu mācījies šo valodu. Tas dzejas plūdums ir neiztulkojams, un man jautājumi neradās. Un tiešām tādi cilvēki ir, kas varbūt ceļas kājās, kurus tas aizskar, ka šajā brīdī no Nacionālā teātra skatuves tiek runāts krievu valodā. Es uz to skatos daudz, daudz mierīgāk un daudz plašāk. Mums jābūt konsekventiem daudzās citās lietās, nevis teātrī.
Ja teātris baidīsies un nespēs būt drosmīgs, tad teātrim nav jēgas. Teātrim ir jēga tad, ja tajā nebaidās no šādu jautājumu uzdošanas – ja tas rada arī šīs putas, tas ir labi. Lai rada.
Ņemot vērā, ka šī izrāde šobrīd ir jau kādu brīdi spēlēta, kāda ir tava sajūta par auditoriju – cik lielā mērā iztēle ir vai nav notrulināta ar visu to, kas mums ir apkārt, sākot ar sociālajiem medijiem un visu pārējo? Izrāde tiešām prasa bērna atvērtību un varbūt arī trenētu iztēli, nevis racionālu pieslēgšanos un domāšanu par tēmu. Kā tu redzi to publiku? Viena lieta ir pirmizrādes publika, kur sanāk cilvēki, kas zina, kas ir Dmitrijs Krimovs, kāpēc viņi tur atrodas un ko viņi grib redzēt. Vēl viena lieta ir kritiķis, kurš ir redzējis vairākas Dmitrija Krimova izrādes, visticamāk, pat klātienē, ne tikai ierakstos. Un tad ir normāls ikdienas skatītājs, kurš apmeklē šo izrādi. Varbūt tu vari, ņemot vērā, ka tu esi tas, kurš izrādes sākumā arī kā aktieris ir publikā, pastāstīt, kā tu redzi, kā mainījusies publika?
Publika ir ļoti krāsaina un dažāda. Jau vakar pirms mūsu sarunas teicu, ka redzēju divus piemērus: viens vīrietis bija atnācis ar diviem pusaugu dēliem un sievu. Sieva bija ļoti ieinteresēta, bet vīrietis ļoti garlaikojās. Viņš bija ielicis ausīs austiņas un klausījās acīmredzot kaut ko, kas viņam likās interesantāks par šo izrādi. Un bija viens pavisam cits pāris, arī līdzīgas paaudzes, kur vīram pēc izrādes aplaudējot bira asaras, un sieva uz viņu skatījās kā uz brīnumu. Šī iztēle un asociācijas mums katram ir. Šodien tās asociācijas izraisa vienas, bet pēc gada – pavisam citas domas. To jau arī režisors teica, ka viņš visas savas izrādes veido asociatīvajai domāšanai un tēlainībai. Viņš pats pēc profesijas ir gleznotājs. Scenogrāfija un režijas taisīšana varbūt ir vairāk tēva iedvesmota. Klasiskā izpratnē viņš arī atzīst, ka nav vis režisors, bet mākslinieks. Tā ka es arī to tā uztveru. Bet mūsu skatītāji ir ļoti, ļoti dažādi. Kā mēs visi.
Tu pasviedi man ideju, ka Dmitrijs Krimovs saka, ka viņš nav vis režisors, bet mākslinieks. Tu esi aktieris vai mākslinieks?
Es esmu aktieris.
Kā tu to zini?
Izrādes "Ugunssejas" iestudēšanas laikā man sanāca strīds ar kādu jaunāku kolēģi. Es minēju, ka mūsu amatā ir kaut kādas prasmes, amata pienākumi, bet viņš pastāvēja par to, ka mēs esam mākslinieki.
Jā, skaidrs, ka aktieris ir radoša profesija, kaut kādā mērā tu esi mākslinieks. Manī, protams, ir gan tas racionālais, gan arī tas iracionālais, bet vispār es esmu diezgan vienkāršs cilvēks.
Vēl mazliet pievēršoties publikai citā aspektā. Tev ir salīdzinoši daudz lomu, ar kurām tu vērsies publikā, kur tu to redzi un ar skatītāju sarunājies. Man liekas, ka tā ir ārprātīgi sarežģīta lieta – komunikācija ar publiku. Nerunāsim par bērnu izrādēm, jo tā ir augstākā pilotāža – spēt komunicēt ar lielu skaitu jaunu cilvēku. Cik tev tas ir organiski? Vai tev ir jāpārvar kādas grūtības, lai spētu uzrunāt auditoriju? Jo ne jau visiem piemīt tāda prasme. Manuprāt, ir aktieri, kuri netiek ar šādu uzdevumu galā.
Man nav tā, ka es pavisam netiktu galā. Citreiz ir labāk, citreiz sanāk sliktāk. Piemēram,
izrādē "Spītnieces savaldīšanā" biju kā skatītājs, starpbrīdī un izrādes laikā komunicēju ar skatītājiem, un tas man sagādāja azartu un prieku. Jutu to atsauksmi, jutu skatītāju vēlmi ar mani komunicēt, un tas man labi izdevās.
Savukārt izrādē “Salmu cepurīte” komunikācija ar publiku man neizdevās tik labi.
Savienot tēla dzīvi ar komunikāciju ar auditoriju man ļoti labi izdevās izrādē "Hotel Kristina". Tie brīži, kad arī dramatiskajā izrādē – kā "Pērs Gints" – tu Lielajā zālē vari pavisam klusītēm, čukstus, bet runājot skatītājam pavēstīt savas domas… tā atgriezeniskā saite ir tik ļoti cieša, ka es jūtu gandrīz katru skatītāju zālē, pat otrajā balkonā. Jūtu, ka viņš neelpo, un tā ir tā burvīgākā sajūta.
Man tikko ienāca prātā tā doma, kur ir tas noslēpums, ka tev jāspēj padarīt skatītājs par savu labāko draugu. Tu ar viņu runā bez augstprātības un agresijas, jo savādāk tas uzreiz cilvēku aizver ciet, tu viņam netiec klāt, un tad ir ļoti grūti. Es domāju, ka tur ir tas noslēpums. Tev mierīgi skatītājs ir jāpadara par savu sabiedroto, par savu draugu, lai viņš tevi iemīl, bet liels meistars uz to es neesmu.
Tāpēc es vienmēr atsaku. Es nevadu korporatīvos pasākumus, to es nemāku darīt, nespēju.
Bet tev ir viena monoizrādes pieredze kopā ar režisoru Fēliksu Deiču. Kā tas ir, ka tev tiešām uz skatuves nav partnera? Tu esi viens pret viens ar skatītāju. Vai tur strādā tā pati likumība, kuru tu tikko pieminēji?
Es domāju – tā pati likumība.
Atcerējies Deiču?
Nē, es domāju par to, kad cilvēks tev sāk līdzi dzīvot tad, kad viņš mazliet kaut ko redz arī no sevis. "Ārprātīgā piezīmes" ar Feliksu iksu Deiču bija brīnišķīgs stāsts. Tā man ir ļoti mīļa un tuva pieredze.
Jāatzīstas, ka ir tiešām vairākas lomas, kurās tu esi teicis atsevišķas frāzes un citātus, un licis domāt par to nedēļām, mēnešiem un pat gadiem. Viena no tām ir no izrādes "Ezeriņš". Pateicoties tev, vairākās dzīves situācijās, rakstos, darbos esmu bijusi spiesta domāt par Ezeriņa tekstu. Dzirdot tavu intonāciju, kad tu saki, "ka to dzīvi kopumā mēs varam redzēt tikai tad, kad dzīve ir galā un nevaram izdarīt nekādus secinājumus ne vidusposmā, ne sākumposmā…" Vai tu pats apzinies savas balss kā instrumenta iedarbību? Es, protams, negribu tagad sākt citātos runāt, bet ir vairāki Lāčplēsa teksti gan no “Uguns un nakts” gan no "Pēra Ginta", gan izrādes “Zeme un mīlestība” un visbeidzot no "Ezeriņa". Es pat varētu tavā vietā pašlaik dažus tekstus norunāt. Bet tu un tava balss… tu viņu izjūti kā instrumentu, kurš ir jāspodrina, jāskaņo un kuram ir konkrēta iedarbība?
Noteikti, neapšaubāmi!
Man citi aktieri, radio balsis un vokālisti, liekas ļoti būtiski. Es domāju, ka balss ir jāspodrina. Ar to jāstrādā kā ar jebkuru ķermeņa daļu. Arī ar balsi ir jāstrādā. Daudzi vokālie pedagogi ir teikuši, ka tur arī ir muskulīši iekšā un viss, ko tev ir Dievs un vecāki devuši. Bet ir kolēģi, kas ļoti tīksminās: piemēram, vīrieši par baigi zemo balsi. Es nekad neesmu tā tīksminājies. Un tad,
kad es pats dzirdu sevi no malas, man ne sevišķi patīk. Es esmu ļoti, ļoti piesardzīgs. Bet to, ka balss ir ļoti ietekmīgs instruments – tas ir neapšaubāmi
Īpaši tad, kad skan poētiski, tad balss tiešām pārvēršas par mūzikas instrumentu.
Jā, lugas man ir ļoti mīļš žanrs gan saistītā, gan poētiskā tekstā. Es domāju, ka mūsu sadrumstalotajā sadzīvē un komunikācijā ļoti pietrūkst tādas poēzijas. Režisore saka, ka tās ir vertikāles. Tās vertikāles pietrūkst un man sirdij ļoti tuva ir šī vertikāle. -
"Dailes teātrī ļoti daudzas izrādes ir aktuālas tieši šodien. Šajos laikos nevar iestudēt izrādi tikai tāpēc, lai parunātu par cilvēku dzīvi, sajūtām, attiecībām Čehova stilā vai kaut ko tādu. Tagad visas izrādes kliedz par to, kas notiek šajā pasaulē. Tas notiek gan "Leopoldštatē", gan "Rotkho", arī "Meistarā un Margaritā", kas nupat iestudēta. Visas izrādes ir tādas, kas mēģina kaut kādā veidā cīnīties ar ļaunumu. Līdzīgi kā dziļajos padomju laikos, kad cilvēki uz teātri nāca tvert kaut ko starp rindiņām un teātris bija tāda sala, kur visi sanāca kā baznīcā, arī tagad cilvēki ir kā izslāpuši pēc teātra. Kāpēc mums visas izrādes ir izpārdotas? Tāpēc, ka cilvēki kopā grib izdzīvot visu to, ko viņiem sniedz izrādes, lai kliegtu par ļaunumu, par netaisnību, par varu, par visu to, kas tagad notiek apkārt. Šie gadi ir tik drausmīgi, ka cilvēki reti kad grib paskatīties kādu komēdiju. Bet visi mēs kopā kaut kādā veidā gribam saprast, kas notiek ar mums, kas notiek tur vai šeit un kā mēs kopā varam to visu vērst par labu. Domāju, ka tā ir teātra misija. Visu teātru misija. Un tas notiek arī Dailes teātrī," uzsver brīnišķīgā aktrise INDRA BRIĶE. Tieši viņa šoreiz ir raidījuma "Šņorbēniņi" viešņa.
Ieva Struka: Ne velti pieteikumā lietoju vārdu "brīnišķīgā", jo gribu sākt sarunu par pirmo mīlu. Aktrise Dita Lūriņa, kurai Teātra dienā tika piešķirta Lilitas Bērziņas balva – tā pati balva, ko arī jūs esat saņēmusi –, kādā no savām intervijām atzinusies mīlestībā jūsu spēlētajai Pelnrušķītei.
Indra Briķe: Vai, dieniņ! (smejas)
Man nākas darīt to pašu... Cik ilgi aktieri pavada tā atzinība, pateicība, mīlestība, ko viņš par kādu darbu kādreiz pagātnē ir saņēmis? Droši vien šis ir stāsts arī par daudzām citām lomām. Kā ir ar to mīlestību?
Runājot par Pelnrušķīti, [skatītāju] mīlestību esmu saņēmusi ļoti daudz, un it sevišķi mani aizkustina, ja man pienāk klāt pieauguši vīrieši un atzīstas, ka es esot viņiem bijusi pirmā mīlestība... Tas ir tik iepriecinoši! Tagad, Rīgā dzīvojot, samērā daudzi cilvēki nāk klāt un izsaka pateicību par kādu lomu, un bieži vien ir tādi, kuri man pasaka pateicību par Liepājas teātra periodā nospēlētām lomām - par Skārletu un citām lomām. Tas ir apbrīnojami! Bet cilvēki šajos brīzos parasti ir nokautrējušies un ļoti atvainojas, ka viņi man pienākuši klāt. Bet es saku –
tas ir tik patīkami, tik jauki, ka kautrie latvieši pienāk klāt un izsaka atzinību. Tas dod tādu stimulu un tādu prieku! Šo mīlestību esmu tiešām saņēmusi ļoti daudz
Bet kā ir ar to laika distanci? Jo man pašai liekas apbrīnojami, ka nekas mani šobrīd teātrī nespēj ietekmēt kā tas, ko esmu skatījusies bērnībā un jaunībā - tas tiešām tevi pavada visu dzīvi. Vai arī jums pašai ir kaut kas tāds, ko jūs esat ļoti agros gados skatījusies, redzējusi teātrī un ko jūs nevarat aizmirst?
Mamma mani jau no agras bērnības veda uz Liepājas teātra izrādēm. Tas man bija tik liels brīnums – ka tur notiek kaut kas tik ļoti fascinējošs, ka es, pārbraucot mājās uz saviem laukiem, sāku atveidot redzētās lomas...
Pirmā īpašā loma, kas man iekrita acīs un ļoti, ļoti arī sirdī, bija Maija izrādē "Mīla stiprāka par nāvi" – leģenda par Turaidas Rozi. Tas bija liktenīgs pavērsiens, ka vēlāk patiešām varēju nospēlēt viņu filmā! Tas bija mans bērnības sapnis, pirmā mīlestība uz teātri...
Bet kā ir ar tām iepriekš spēlētajām lomām? Jo es mazliet citā pagriezienā gribētu par to runāt. Ļoti agros gados jūs nospēlējāt Spīdolu. "Spīdolas naktī" jūs esat Aspazija, kurai ir zināma saistība ar Spīdolas tēlu. Bet kas man likās interesanti - pirms vairākiem gadiem, kad Viesturs Kairišs iestudēja "Uguni un nakti", redzēju jūsu repliku, ka jūs diezgan kritiski to vērtējat. Un man bija sajūta, to redzot, ka tur pie vainas, ja mēs vispār tā varētu to definēt, ir tieši tas, ka jūs esat spēlējusi Spīdolu, jūs esat par šo darbu daudz domājusi gan caur savu divdesmitgadnieces skatupunktu, bet nu, visticamāk, caur Krodera skatupunktu. Kā tas ietekmē to skatījumu uz lomām, kuras jūs esat ar panākumiem spēlējusi, un ka tagad tās iestudē pēc gadiem?
Nu jā, "Uguni un nakti" visu zinu no galvas, jūtu visu, ko Kroders toreiz viņā ielika. Es pati, strādājot Rīgas Kultūru vidusskolā par teātra pedagogu, esmu divreiz iestudējusi šo darbu. Tā ka man likās, ka es to tik ļoti sajūtu... Un tad, kad es skatos tagad – kaut kas neiet rakstā ar to, kā manuprāt vajadzētu būt. Tad ir samērā grūti.
Bijušas ļoti daudzas izrādes, kuras kādreiz esmu spēlējusi un vēlāk redzējusi citos teātros. Atceros, ka man bija grūti skatīties "Vaideloti": es to gan skatījos televīzijas iestudējumā. Esmu piedalījusies arī vairākās Dailes teātra izrādēs, kuras kādreiz esmu spēlējusi Liepājā. Piemēram, "Santakrusa" un "Vējiem līdzi". Laikam tas nav pareizi – skatīties caur to [pagātnes] prizmu. Ir grūti. Arī "Līgavu bez pūra" es atceros. Tāpēc man bija milzīgs prieks par pirmo satikšanos ar [Viesturu] Kairišu izrādē "Spīdolas nakts" un spēlēt Aspaziju. Turpat arī notiek "Uguns un nakts".
Runājot par Aspaziju: skatoties ģenerālmēģinājumu, atzīstos, ka Artura Krūzkopa spēlētais Rainis un jūsu atveidotā Aspazija mani ļoti uzrunāja ar precizitāti detaļās. Arī tas, ka nebija ironijas pret šiem varoņiem - bija jūtama cieņa. Latvijas teātros šobrīd salīdzinoši daudz ir izrāžu, kurās tiek attēloti vēsturiski personāži. Aspazija ir viena no tiem, par ko rodami jebkādi fakti - ir balss ieraksti, bildes, viņas darbi. Kā jums šķiet – cik svarīgi vēsturisko personāžu veidot ar reālajām detaļām vai izdomātajām? Kāda tā proporcija drīkst būt? Saprotu, ka mākslā drīkst visu, bet vai to vajag? Cik tām vēsturiskajām detaļām, informācijai vai zināšanām ir izšķiroša nozīme, lai izveidotu tēlu? Jeb visu priekšā pasaka iztēle?
Man nācies atveidot vairākas vēsturiskas personas. Aivara Freimaņa filmā "Dzīvīte" spēlēju Barona sievu Dārtu, kura pēc bildēm absolūti nebija līdzīga man - nevienā matā. nevienā acī, un arī tas raksturs varbūt nebija, bet viņš izvēlējās tieši tādu Dārtu. Lai gan Barons gan bija pilnīgi viens pret vienu. Varbūt tas bija pareizs gājiens, ka Freimanis vienkārši gribēja tādu Dārtu blakus Baronam.
Teksta turpinājums sekos... -
„Labi, ka Latvijā ir Jānis Grūtups,” – tā pēc „Milžu cīņu” redzēšanas Jaunajā Rīgas teātrī pie sevis nodomājusi teātra zinātniece Ieva Struka, to atklājot arī sarunā ar Jāni, kurš kopā ar Mariju Linarti un Ingu Tropu šo izrādi radījis no savas pieredzes zemessardzē. Uz Ievas jautājumu „Vai ikviens var būt kareivis?” Jānis atbild: „Domāju, ka ikviens var. Bet vai ikvienam vajag (..) Ja visi būs kareivji, nebūs ko aizstāvēt”. Sarunā arī par Jānim nozīmīgo Jūdas lomu izrādē „Ekspedīcija „Jāzeps”” un par ienākšanu restaurētajā teātra mājā Lāčplēša ielā, kura pavisam drīz tiks atklāta skatītājiem ar izrādi „Sapņu tulkotāju sekta”.
-
Ievas Strukas viesis "Šņorbēniņos" – Rihards Zelezņevs. Latvijas Leļļu teātra aktieris viņš ir kopš 2019.gada un "Spēlmaņu nakts" balvu kā Gada jaunais mākslinieks ieguvis jau savā pirmajā darba sezonā. Līdz šim nozīmīgākais un nopietnākais Riharda darbs, kurā lietā likta arī viņa muzikalitāte, ir galvenā loma Valtera Sīļa iestudējumā "Sibīrijas haiku", kas veidots papīra animācijas tehnikā. Tā pirmizrāde notika 12. janvārī. Bet desmit dienas vēlāk ceļu pie skatītājiem uzsāka daudzsēriju filma "Pansija pilī", veidota pēc tāda paša nosaukuma Anšlava Eglīša romāna motīviem. Rihards Zelezņevs šai filmā – Anšlava lomā.
-
"Teātrim ir jāspēj pastāvēt bez skatītāja," – tā šķiet Dailes teātra aktierim ARTŪRAM SKRASTIŅAM, kurš sarunā ar Ievu Struku šo domu turpina: "Tādā nozīmē, ka teātrim ir jābūt tādam, ka cilvēks, kurš iet garām šai ēkai, zina, ka tur notiek kaut kas TIK INTERESANTS, ka viņš gribētu tur ieiet un pa šķirbiņu paskatīties to izrādi. Varbūt nav neviena cilvēka zālē, bet tas teātris eksistē! Jo
man ir svarīgi nevis apkalpot skatītāju un saukt viņu teātrī iekšā, bet runāt par lietām, kas viņu varētu ieinteresēt, kuras viņš gribētu sadzirdēt.
Teātrim ir jābūt tādai vietai, kurā gribētos gar priekškara maliņu ielūrēt – paskatīties, par ko tad viņi šovakar runā? Kas viņiem tagad ir svarīgi? Jo, ja viņiem tas ir svarīgi, tad arī man tas būs svarīgi."
Tikšanās ar Artūru Skrastiņu atklāj aktieru cēlienu "Šņorbēniņos" 2024. gada pirmajā pusē. -
Noslēdzot ciklu, kurā teātra zinātniece Ieva Struka tikās ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuri uz skatuves nav redzami, bet teātri bez viņiem būtu grūti iedomāties (arī otrādi), "Šņorbēniņos" viesojas Ievas amata māsa – teātra zinātniece un mākslas zinātņu doktore ZANE RADZOBE.
"Vismaz manā pieredzē interesantākie un labākie gadījumi ir tie, kuros mākslinieki ļoti labi saprot, ka tas ir milzīgs spēks – palaist vaļā izrādi un ļaut to interpretēt citiem," sarunas gaitā atzīst Zane. "Jo tad jau tā izrāde kļūst tikai bagātāka un gudrāka, un lielāka, nekā tu pats esi. Un kritiķim tad ir izšķiršanās, kas interesē vairāk – vai tevi interesē mākslinieki, vai mākslas darbi. Mani interesē mākslas darbi." -
"Domāju – ja prasītu teātru vadītājiem, viņi labprāt gribētu redzēt, ka Teātra darbinieku savienība veic arodbiedrības funkcijas. Bet tā gluži nav, un tā arī tam nevajadzētu būt. Bet tas, kas bija interesanti un ko lasīju arī mūsu Statūtos – ka mēs, Teātra darbinieku savienība, uzturam prasību pret valsti, ka tā daļēji dotē lielos teātrus. Izrādās, ka tas ir kaut kas, ko vajag uzturēt," intervijā teātra zinātniecei Ievai Strukai domīgi saka Latvijas Teātra darbinieku savienības radošo projektu koordinators un Nacionālā teātra pieredzējušais garderobists, vēl nesen – garderobistu un biļešu kontrolieru šefs Ričards Vorobjovs.
Ieva Struka: Uzreiz tevi gribu brīdināt, ka mūsu saruna būs divās daļās! Pirmā būs par noslēpumaino organizāciju – Latvijas Teātra darbinieku savienību, bet otra būs par tavu ilgo pieredzi garderobista un garderobistu šefa amatā. Bet sāksim ar Teātra darbinieku savienību. Man pašai savulaik bijusi iespēja strādāt Savienības valdē, tāpēc no iekšpuses to mazliet pārzinu. Kā tev, strādājot pie Savienības radošajiem projektiem, no kuriem vērienīgākais ir "Spēlmaņu nakts", šķiet – kas vieno visus šos cilvēkus? Vai tas ir tikai vārds "teātris", vai tomēr vēl kaut kas vairāk?
Ričards Vorobjovs: Pirmais vārds, kas man nāk prātā – piederība. Piederība teātra nozarei. Ne tādā nozīmē, ka ikkatru dienu būtu jāsazinās ar Teātra darbinieku savienību vai otrādi, bet ka tu zini – ir tāda organizācija, pie kuras jebkurā brīdī jebkurš tās biedrs var vērsties ar jebkuru jautājumu. Un tad mēs skatāmies, vai tas atbilst mūsu profilam, vai arī neatbilst.
Un kas ir tie jautājumi, ar kādiem cilvēki pie jums vēršas? Jo intereses varētu būt dažādas.
Visbiežāk tas ir saistīts ar veselību – un runa nav tikai par vecāka gadagājuma Savienības biedriem, bet arī jaunākiem.
Piemēram, pirms pāris gadiem viena gados jauna aktrise mēģinājumā bija saskādējusi kāju, un viņai bija nepieciešama diezgan dārga operācija. Skaidrs, ka tādu naudu uzreiz nevar dabūt, un tad nu viņa vērsās arī Savienībā. Daļēji viņai palīdzējām.
Tad sanāk tā: kaut arī Teātra darbinieku savienībā tavs amats ir radošo projektu koordinators, principā jūs visi pārzināt visu un lielā mērā saskaraties arī ar sociāla rakstura problēmām un jautājumiem, kas skar darba tiesiskās attiecības. Vai patiesi var teikt, ka TDS pilda arī arodbiedrības funkcijas, jeb tas ir tāds ideālais modelis, uz kādu būtu jāiet?
Laikam jau pēdējais variants. Domāju – ja prasītu teātru vadītājiem, viņi labprāt gribētu redzēt, ka Teātra darbinieku savienība veic arodbiedrības funkcijas. Bet tā gluži nav, un tā arī tam nevajadzētu būt. Bet tas, kas bija interesanti un ko es lasīju arī mūsu Statūtos – ka mēs, Teātra darbinieku savienība, uzturam prasību pret valsti, ka tā daļēji dotē lielos teātrus.
Tātad tas nav pašsaprotami?
Jā, izrādās, ka tas ir kaut kas, ko vajag uzturēt...
Tad tev ir liela atbildība! Pirms ļoti daudziem gadiem, kad mēs, viss jauno teātra kritiķu kurss, tikām uzņemti Teātra darbinieku savienībā, to uztvērām kā pagodinājumu un goda lietu. Tu arī šobrīd redzi iesniegumus – cilvēki grib iestāties Savienībā. Kāda ir viņu izpratne vai motivācija?
Es gribētu, lai ir tā, kā bija tavā laikā. Jo man liekas, ka tā tomēr ir prestiža lieta. Ja tu strādā Latvijas teātrī – un ne tikai par aktieri, režisoru vai citas radošās profesija pārstāvi, bet veic arī kādu tehnisku darbu, droši var stāties Teātra darbinieku savienībā. Jo viena lieta ir darbs, bet otra lieta ir piederības sajūta nozarei kopumā. Tas ir tas, ko dod Teātra darbinieku savienība un ko nākotnē tā var turpināt dot.
Runājot par gada notikumu "Spēlmaņu nakts"… Tas, kas ir neizbēgami – teātra jomā vienmēr atšķirsies viedokļi par to, kura ir vai kura nav labākā izrāde. Dažkārt tas sasniedz ļoti lielus publiskus apmērus, tautā iziet dažādas idejas par to, kādam jābūt labam teātrim. Bet kā ir Teātra darbinieku savienības iekšienē? Vai bez tā, ka "Spēlmaņu nakts" sarīkošana ir pamatīgs darbs, vai daudz jums nākas cīnīties un kopumā aizstāvēt teātra cunfti? Un cik lielā mērā Spēlmaņu nakts kontekstā tu redzi dažkārt apspēlēto jēdzienu, ka kritika ir vienā pusē, teātra radošie procesi – otrā pusē, un tās divas [nesamierināmas] frontes līnijas? Man pašai dažreiz liekas, ka tas ir diezgan bērnišķīgi…
Bez tā, ka esmu radošo projektu koordinators, Savienībā trīs vai pat četrus gadus pildu arī Spēlmaņu nakts žūrijas koordinatora darbu, tāpēc iznāk drusku tuvāk redzēt, kā tas process notiek.
Agrāk likās – hm, kādas īsti shēmas žūrija zīmē un pēc kādām teorijām tas viss notiek? Patiesībā jau daļēji tā arī notiek: nav gluži tā, ka žūrijas dalībnieki atnāk, pasaka, ka "mana mīļākā izrāde ir šī", un te arī mana balss par to.
Gluži tā nav, jo visi ir profesionāli cilvēki, kuri nozarē strādājuši trīsdesmit vai desmit gadu garumā, kā nu kurš. Pēdējā sapulcē, dienas četras pirms "Spēlmaņu nakts" ceremonijas, kad žūrija lēma par uzvarētājiem, tur gāja mazliet vaļā, ka vienam patīk tas, otram tas. Bet beigās vienojāmies, ka Teātra darbinieku savienība, kas organizē "Spēlmaņu nakti" un izvēlas arī valdi, uzticas žūrijai – ka tā savu darbu veiks pēc profesionāliem kritērijiem. Viss šeit notiek pēc izstrādāta nolikuma, viss ir legāli, viss ir pareizi. Un tā arī visiem vajadzētu uz to skatīties. Ja runājam par šā gada lielās formas izrādi, kur bija vissīvākā cīkstēšanās starp divām izrādēm, un ne visi bija mierā, ka izvēle krita uz "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" Ivetas Poles režijā, man patika, ka pat tie žūrijas locekļi, kuri nebija par šo izrādi, bet bija par otru favorītu, ļoti mierīgi un demokrātiski pieņēma žūrijas kopīgo lēmumu. Kopīgs lēmums – tas būtu atslēgas vārds. Un gribētu, lai teātri to respektētu. (..)
Pirms "Spēlmaņu nakts" ceremonijas parasti ir ļoti liela aktivitāte – un ne jau tikai Teātra darbinieku savienībā: zvana teātra pārstāvji, ir patīkams satraukums. Un tad 24. novembrī no rīta ir klusums, vētra ir beigusies. Protams, ar pāris izņēmumiem: ja kāds teātris nav saņēmis balvu, tad vai nu mūsu biedrības vadītājam pienāk kāds zvans, vai arī žūrijas locekļiem. Tas atkarīgs no tā, kurā gadā kurš teātris kaut ko nesaņem…
Vai tad 24. novembra rītā cilvēki neguļ?!
Nē, un
cepuri nost Evitai Sniedzei, kura 23. Novembra vakarā svinēja Valmieras teātra lielo uzvaru, bet 24. novembrī no rīta jau bija "Rīta Panorāmā" svaiga kā gurķītis.
Kā šo gadu laikā ir mainījies tavs skatījums uz teātri? Kāds tas bija, pirms vēl sāki strādāt Nacionālajā teātrī, un kā ir tagad – pēc ilgā stāža garderobē, kas ir ļoti svarīga lieta teātrī, tagad, kad Teātra darbinieku savienībā tev ir iespēja dzirdēt, kā kritiķi vērtē procesu, vērtē izrādes? Visticamāk, tu viņu viedokli dzirdi jau pirms tam, pirms vēl pats esi redzējis konkrēto izrādi.
Nacionālajā teātrī sāku strādāt 2011. gadā. Pirms tam mana pieredze ar teātri bija praktiski nulles līmenī. Bija divas epizodes. Viena bija bērnībā, kad vēl bija vienkrāsainie televizori ar zaļu vai sarkanu nokrāsu. Kad rādīja Nacionālā teātra astoņdesmito gadu izrādes, man likās, ka nav nekā "nāvīgāka" un garlaicīgāka par tām... Pagāja desmit, piecpadsmit gadi, un manas domas par to nemainījās. Tad jau pieauguša cilvēka kārtā kaut kādā konkursā biju laimējis biļeti uz Nacionālā teātra izrādi "Mēlnesības skola". Bija 2005. gads, sēdēju pirmajā balkonā, un man likās – bāc! Tā garlaicība turpinās! Likās – nu, nē, nē, nē. Jo man arī nebija nekādas intereses par teātri, nekā tamlīdzīga. Patiesībā mana ienākšana teātrī bija diezgan nejauša, un pēc gadiem trim sapratu – neesmu teātra fanāts. Nefanoju par aktieriem, bet vienkārši uztveru to kā darbu, un tas patiesībā bija ļoti labi! Tas ir arī iemesls, kāpēc tik ilgi varēju nostrādāt teātrī…
Un tad pienāca 2015., 2016. vai 2017. gads, kad Nacionālais teātris "Spēlmaņu nakts" ceremonijai bija sagatavojis ziedus – gadījumam, ja nu kāds uzvar. Šos ziedus parasti lūdza pasniegt garderobistam vai biļešu kontrolierei. Un tajā brīdī es sapratu – šī lieta man patīk!
Skaidrs, ka biju skatījies "Oskara" pasniegšanas ceremonijas un likās – tā nu gan laikam ir viena liela organizācija ar ļoti daudziem darbiniekiem, kas organizē "Spēlmaņu nakti", jo diez vai četru cilvēku komanda, kas strādā Teātra darbinieku savienībā, var kaut ko tādu pacelt. Bet redzi – var! (smejas)
Nu, labi, ir vesela komanda, kas tiek piesaistīta.
Savulaik kritikas arī nelasīju. Tagad pēdējos gados esmu kļuvis par klusu Silvijas Radzobes pirmā kursa fanu, jo man šausmīgi patīk tas, kā jūs turpināt draudzēties savā starpā gan profesionāli, gan privāti – tas ir ļoti simpātiski, raugoties no malas. Savukārt žūrijā ir divas kritiķes, kurās tad, kad viņas sāk runāt, klausos, muti pavēris – viņas varētu stāstīt, ko grib, es vienkārši klausītos un klausītos. Kā cilvēks to var argumentēt... Tā ir Līga Ulberte un Edīte Tišheizere. Cepuri nost abām dāmām!
Bet vai mainījies arī tavs skatījums uz izrādēm, kad tu pazīsti kritiķus un dzirdi viņu argumentus pat vēl tādā jēlmateriālā, nenoformētā recenzijā? Vai tu raugies citādāk uz teātri?
Es domāju, ka jā. Droši vien, ka paies vēl pāris gadi, un varēšu atbildēt, ka tas ir tāpēc, ka man bijusi iespēja lasīt un klausīties, ko un kā kritiķi runā par izrādēm. Vēl es to nevaru pateikt, jo neesmu drošs, ka tas ir galvenais iemesls. Bet tas, ka pēdējo gadu laikā man ir iepaticies teātris un teātra māksla – tas gan ir saistīts ar darbu Teātra darbinieku savienībā. Tas gan. Agrāk, garderobē strādājot un arī pēc tam vadot garderobes un biļešu kontroles kolektīvu, izrādes skatījos ļoti maz. It kā jau varēju iet skatīties, bet to nedarīju, jo baidījos, ka tikai izrādes laikā ārpusē nenotiek kaut kas slikts. Tikai tagad varu aiziet uz citiem teātriem, jo tad, kad tu katru vakaru strādā Nacionālā teātra garderobē, par citiem vari aizmirst. (..)
Pirms pārejam uz garderobes tēmu, man ir jautājums par kapacitāti. Ir paaudze, kurai priekšstats par Teātra darbinieku savienību prātā palicis vēl no padomju laika: ka tā ir salīdzinoši spēcīga organizācija ar daudziem darbiniekiem, kas rūpējas par ikdienas procesu. Taču šodien darbinieku skaits visās radošajās savienībās sarucis līdz galējam minimumam. To ir delikāti jautāt, un tomēr: ja kapacitāte cilvēku skaita ziņā būtu lielāka, vai redzi konkrētas lietas, kuras būtu svarīgi darīt, bet tās paliek nedarītas tāpēc, ka jūsu ir par maz?
Tagad esam četri, pieci. Vai tad, ja būtu seši, septiņi, varētu kalnus gāzt? Domāju, ka nē – citādi būtu tad, ja mēs būtu kādi piecpadsmit. (..) Ko varētu darīt Savienība ar lielāku darbinieku skaitu? To nevaru atbildēt, jo man nav tādas pieredzes, un patiesībā,
kamēr esam tik maz, nepietiek arī laika par to domāt... Pats sevi brīvdienās esmu noķēris pie domas, ka es taču varēju izdarīt to un šito, un tad vienkārši saprotu, ka tajās piecās darbdienās tam nav bijis laika, jo esmu darījis darbus, kas mazliet ir iestrēguši.
Man ir brīnišķīga kolēģe Māra Dzene, un tad mums ir kādi astoņi amati, ko esam divos cilvēkos apvienojuši. Neskaitot Ojāru Rubeni, kurš ir valdes priekšsēdētājs – viņam ir kādi piecpadsmit darbi, kas jādara, esot vadītāja darbā. Un tad nu ir tā: vienu dienu ej un pērc ziedus kādam jubilāram, otru dienu pasūti vainagu kādam uz bērēm, tad ir jāaiznes vēstule tur un tur, vēl jānopērk kafija, jo nāk, pieņemsim, vecbiedri vai žūrija, kurai jānopērk kāds mazs cienastiņš. Kad nāk "Spēlmaņu nakts", jāpasūta drukas lietas, jāraksta līgumi, jāsaskaņo ar grāmatvedību.
Ja esmu reiz uzņemta Teātra darbinieku savienībā, maksāju biedra naudu, bet vienā brīdī aizeju no teātra un nestrādāju šajā nozarē ilgi, ilgi – vai mani var izslēgt?
Nē, nevar izslēgt. Šis ir uz mūžu. Ja reiz esi bijis piederīgs teātra nozarei jeb skatuves mākslai, Teātra darbinieku savienība tevi neizsvītro tikai tāpēc, ka tu desmit vai divdesmit gadus vairs nestrādā teātra nozarē.
Tūlīt Nacionālā teātra repertuārā ienāks Klāva Meļļa uzrakstītā luga "Garderobisti", ko iestudējusi Paula Pļavniece. Pirmizrāde gaidāma 25. janvārī, pirmās izrādes jau izpārdotas, un man ir sajūta, ka bez jebkādas reklāmas katrs, kurš strādājis garderobē, vēlas šo izrādi apmeklēt... Vai tiešām teātra garderobista darbs ietver sevī tik daudz dažādu dramatisku un dramaturģiski spēcīgu konfliktu un sadzīvisku vai attiecību drāmu? Vai tev arī liktos, ka par šo var rakstīt ne tikai vienu lugu, bet vairākas?
Jā, un es pat teiktu, ka
dramatisko notikumu ir stipri vairāk nekā mīļo un pūkaino stāstu. Nevis vienu izrādi iestudēt, bet pat veselu seriālu par to varētu uzņemt!
Pirms pandēmijas Nacionālā teātra aktieris Kaspars Zvīgulis bija atnācis un jautāja, vai mēs apkopojam pieredzi ar skatītājiem. Tas, šķiet, bija iecerēts Teātra dienas koncertam, bet sākās pandēmija un viss tā arī beidzās. Par "Garderobistiem" man ļoti liels prieks, jo tā tomēr ir profesija – tas nav tikai tāds laika aizpildīšanas darbiņš. Redzēju, ka Ainārs Ančevskis nofotografēts ar 393. numuriņu, kuram bija pielikta zīmīte ar manu rokrakstu – bija patīkami to redzēt. (smejas) Jo agrāk, ja numuriņi nozuda, vienmēr pieliku zīmīti, lai paši atceramies, kad un kāda situācija bijusi. Jo numuriņš maksā 10 eiro…
Ar šo numuriņu pirms trim gadiem bija šāds gadījums…
Puisis, kuram bija 17 gadu, izrādes laikā numuriņu bija uzlicis uz pirksta, domādams, lai tas nepazūd. Un tas pirksts tā piepampa... Viņš atnāk uz garderobi, tāds kautrīgs, un saka – vai jakas nevaram dabūt tāpat? Nu, nē, nevarat dabūt – kur ir numuriņš? Viņš parāda pirkstu, kas ir jau sarkani zils...
Es viņam prasu – vai mēģinājāt ar ziepēm? Nē! Mēs fiksi aizskrējām līdz tualetei, mēģinājām ar ziepēm, bet pirksts jau bija tik piepampis… Ja godīgi, nezinu, vai un kā viņš to numuriņu dabūja nost, cik ilgi tas pirksts vēl bija piepampis un kur tagad ir mūsu nabaga 393. numuriņš – to es arī nezinu... Droši vien, ka pārgriezts un izkausēts.
Bet tā taču faktiski ir īsta traģēdija!
Ir divi varianti: vai nu tu vari ielikt numuriņu kabatā, jo labāk to neturēt rokā izrādes laikā, jo Nacionālajā teātrī zem skatītāju grīdas ir tāda kā ventilācijas telpa, kur sakrituši ne tikai garderobes numuriņi, bet arī zelta gredzeni, santīmi un droši vien vēl daudz kas cits. Tur ir tāda dārgumu glabātuve…
Jāgaida rekonstrukcija! Tātad šī nu būtu skatītāju drāma. Bet kā ar pašu garderobistu drāmām? Tā ir sava republika, kur ir arī hierarhija? Un, starp citu, kādas ir tās īpašības, kas vēlamas, lai šis darbs sagādātu prieku gan pašam, gan arī publikai?
Tas atkarīgs no katra cilvēka rakstura un arī mērķa, kāpēc viņš ir nācis strādāt. Vienam galvenā motivācija ir nauda, otrs ir teātra fans, trešais vai trešā, piemēram, ir Mārča Manjakova fane, ceturtajam to likusi mamma, piektajam vajag naudu studijām, bet vecāki nevar palīdzēt. No tā, ko tagad nosaucu, arī veidojas tas, kā un cik katrs darbinieks sevi velta darbam. Un mans uzdevums darbā ar jauniešiem bija viņus visus, kuriem ir tik atšķirīgs mērķis un motivācija, tuvināt vienam kopīgam, mazliet ideālam kopsaucējam – ka mums patīk strādāt Nacionālajā teātrī, mums patīk mūsu darbs, un mēs arī gribam saņemt par to samaksu.
Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. -
Teātrī nokļūt JEĻENA BORE sapņojusi ilgi – kopš 13 gadu vecuma, kad Operetes teātrī redzējusi Raimonda Paula mūziklu "Nāc pie puikām!"
Ieguvusi inženieres-ekonomistes izglītību, Jeļena strādājusi gan par veikala vadītāju, gan bijusi administratore Natālijas Jansones studijā, gan vadījusi stomatoloģijas klīniku – līdz nākusi gaidītā veiksme nokļūt teātrī. Par aktrisi viņa nekad nav gribējusi kļūt – par grima mākslinieci gan, bet pirms pieciem gadiem nonākusi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur vakanta bija aktieru ģērbējas vieta. To viņa vairs negribētu mainīt ne pret ko citu.
Uz Ievas Strukas jautājumu, kuras būtu trīs pamatlietas, kas jāprot profesijā, kuru nemāca nevienā skolā, Jeļena Bore atbild – jāmīl teātris, jābūt psiholoģei, jo tas ir darbs ar cilvēkiem, un jāprot gan piešūt pogu, gan gludināt. Kādēļ viņas darbs salīdzināms ar Pirmās formulas sacīkstēm vai treniņu fitnesa zālē, par to – šajā sarunā. -
Meklējot atbilstošāko apzīmējumu darbam, kuru Kārlis Tone šobrīd dara teātrī, viņš izvēlas tikt saukts par mūzikas režisoru. Sadarbojies ar Klāvu Melli, Paulu Pļavnieci, Ingu Tropu, Reini Boteru, kā arī ar Elīnu un Rūdolfu Gediņiem, Kārlis ir radījis arī pats savu mūziku izrādēm, tostarp kovidlaikā tapušajai interaktīvajai klausāmizrādei "Rolanda dziesma". Un tieši pirms gada "Spēlmaņu nakts" ceremonijā ieguvis balvu kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā".
Teātra apvienībā "Kvadrifrons" Kārlis Tone ir skaņu mākslinieks. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku viņš atklāj, ka pirms "Kvadrifrona" desmit gadus strādājis par skatuves tehniķi Jaunajā Rīgas teātrī, kur nokļuvis pavisam nejauši: "Īstenībā es gāju projām no Jaunā Rīgas teātra ar domu – nekādu teātri vairs, nekad mūžā! Bet re, kā – nokļuvu vēl dziļāk teātrī…"
Ieva Struka: Skaņa ir šīs sarunas pamattēma, tomēr gribu sākt ar uvertīru jeb iepazīstināšanu… Diezgan plašai auditorijai ir zināms, ka teātri "Kvadrifrons" izveidoja četri aktieri, kuri, beidzot studijas, nesaņēma darba piedāvājumu jeb štata vietas no valsts teātriem – par to ir arī filma "Uguns aplis", ko veidojusi Signe Birkova. Bet kā "Kvadrifronā" nokļuvi tu? Cik zinu, arī tu tomēr tur esi klāt no pašiem pirmsākumiem. Kā tu tur nonāci?
Kārlis Tone: Viņi man palūdza... (smejas) Nu jā, tieši tik vienkārši tas arī bija: kad "Kvadrifrons" jau bija izveidojies, tieši tobrīd svaigi biju pametis darbu, kurā biju nostrādājis desmit gadus – Jaunajā Rīgas teātrī biju skatuves tehniķis. Un, tā kā man bija skatuves tehniskā pieredze un ar "Kvadrifrona" cilvēkiem bijām pazīstami jau labu laiku, viņi mani pieaicināja kā cilvēku, kurš administrētu viņu tehniskos procesus. "Kvadrifronā" strādā arī mana sieva Inese Tone – līdz tam abi strādājam arī Jaunajā Rīgas teātrī, un abi to gandrīz vienlaicīgi pametām. Ap to pašu laiku arī "Kvadrifrons" mūs aicināja pievienoties viņiem.
Divas paralēlas dzīves
Kā īsti notiek tā specializācija: sākotnēji likās, ka "Kvadrifronā", lūk, ir cilvēki, no kuriem visi dara visu. Tomēr šķiet, ka pa šiem gadiem izveidojies tāds modelis, ka viens vairāk nodarbojas ar kaut ko vienu, cits ar citu. Kā ir ar tevi: kas ir tās profesionālās prasmes, kas tevi vedušas mūzikas un skaņas virzienā?
Tā specializācija – to droši vien nosaka dzīve... Un visādi dzīves praktiskie aspekti. Bet nu – jau ļoti sen esmu mūziķis, jau krietni pirms "Kvadrifrona" aktīvi darbojos Latvijas mūzikas pagrīdē, ja tā var teikt. Līdz ar to man tā mūzikas un skaņas lieta [ir tuva]...
Vienmēr esmu dzīvojis divas paralēlas dzīves: viena ir profesionālā dzīve, kurā pelnu maizīti, un tā pamatā saistīta ar skatuves tehnisko pusi. Un tad ir tā otra dzīve – mūzika, un šīs abas pasaules ne vienmēr pārklājas. Man tas pat bišķiņ arī patīk, ka tās īsti nepārklājas, bet ir divas paralēlas līnijas.
Mans dzīves mērķis nekad nav bijis būt par teātra tehniķi – tas, es pat teiktu, notika nejauši. Es teātrī vispār esmu diezgan nejauši. Kādā brīdī Klāvs [Mellis] palūdza sataisīt mūziciņas vienai [izrādei] – man liekas, ka pirmā bija Valmieras teātra festivāla izrāde "Mūžīgā izlaušanās", kurā es "skaņumāksloju". Pēc tam bija izrāde "Lepnums un aizspriedumi" Nacionālajā teātrī. Tad sākās kovids. Visi procesi notika vienlaicīgi. Kovids lika sēdēt mājās – darīju visādas mūzikas lietas. Varbūt arī sākās tāda "pusmūža krīze" (smejas) – sapratu, ka vairs nespēju to tehnisko lietu darīt. Jaunā Rīgas teātra laikā tā skatuves tehniķa profesija man bija pamatīgi noriebusies... Un īstenībā no Jaunā Rīgas teātra gāju projām ar domu, ka nekādu teātri vairs – nekad mūžā! Bet nu re, kā – nokļuvu vēl dziļāk teātrī! (smejas)
Savā ikdienas darbā regulāri saskaros ar ļoti daudzām profesijas definīcijām: skaņu režisors, skaņas dizainers, mūzikas autors, mūzikas dizainers, muzikālais noformētājs, komponists… Un brīžiem man kā cilvēkam, kurš ikdienā gluži nestrādā tieši ar skaņu, ir ārkārtīgi grūti saprast, kādas ir tās nianses un atšķirības. Ko tu pats domā par šiem dažādajiem jēdzieniem? Vai tā ir subjektīva katra skaņu mākslinieka pasaules izjūta, jeb tomēr tur ir nošķiramas kādas nianses?
Patiesībā tas viss ir ļoti vienkārši.
Ir komponists – cilvēks, kurš izveido mūzikas materiālu, kas tiks izmantots izrādē. Bet ņemot vērā teātra specifiku, bieži vien ar to nepietiek, jo mūzika jāpielāgo konkrētām situācijām, konkrētiem brīžiem izrādē. Mūzika ir jāpagarina, jāsaīsina, kādā vietā kaut kas jāpieliek – piemēram, zvaniņš. Un to dara mūzikas režisors, kurš visu gatavo muzikālo materiālu izkārto pa visiem izrādes "pakšiem".
Prasīt komponistam, lai viņš uztaisa zvaniņu, man liekas, vienkārši nav jēgas, jo to var viegli izdarīt [kāds cits], un komponists arī nekad nevar zināt, cik kura aina ir gara. Tāpēc man patīk apzīmējums "mūzikas režisors" – tas ir cilvēks, kurš sagraiza un saliek gatavo materiālu konkrētajai izrādei: konkrētām ainām, konkrētiem brīžiem konkrētos garumos.
Klausoties tevī, man ienāca prātā tāda doma: piemēram, ja ir autora rakstīts teksts un brīdī, kad režisors vai aktieris tajā ieliek fragmentu no kaut kā cita, teorētiski mums būtu ar autoru tas jāsaskaņo. Teiksim, tu kā teātra skaņu mākslinieks saņem gatavu materiālu no komponista un tur ievieto, piemēram, sliežu skaņu švīkstoņu vai suņa rejas – cik tas ir brīvi attiecībā pret komponista darbu? Tu varbūt tur ieliec takša rejas, bet komponists varbūt gribētu vilku suņa gaudojumu...
Kaut kādā mērā tā ir mana brīvība. Nezinu, kā tas notiek citur – ar saviem amata brāļiem esmu ļoti maz komunicējis par to, kā tas notiek citur. Es parasti parunāju ar pašu komponistu: ja tā ir skaņu režija, parasti darbs notiek diezgan ciešā sazobē ar komponistu. Tad es vienkārši izrunāju šīs lietas: ka var gadīties, ka mums būs situācija X un Y, un mums tur vajadzēs kaut ko – nezin ko, un tad būtu labi, ja man tiktu dota brīvība improvizēt. Līdz šim komponisti nav pretojušies.
Un kā ir brīžos, kad tu pats esi komponists? Vai tev kādreiz nesāp sirds, ja kaut kas, piemēram, ir jāpārtrauc, jāīsina, jāmetas cilpas? Kā tu pats jūties šādā kontekstā kā mūzikas autors?
Hm... Dažreiz man sāp sirds, ja liek saīsināt, bet vienlaikus arī nesāp. Jo –
ja tev kaut kas ir jāsaīsina un lai tā sirds pārāk nesāpētu, materiāls jāmēģina kaut kā sakoncentrēt. Un tas ir tāds foršs izaicinājums – ja tev ir kaut kas skanošs divu minūšu garumā, kā tu to informāciju, kas izskan divās minūtēs, ieliksi, teiksim, 30 sekundēs… Tur sāk veidoties tāds foršs Rubika kubs.
Man tas liekas interesanti. Bet es to ļoti labi saprotu, vienmēr rēķinos, ka kaut kas tiks noīsināts, kaut kas noteikti nepatiks, kaut ko izmetīs ārā. Kaut kā cenšos uz to skatīties pragmatiski. Bet nu, protams, dažreiz jau sāp sirsniņa un bieži vien tieši to, kas tev pašam ļoti patīk, nepaņem: pasaka – nē, to nevajag...
Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv. -
"Tagad tik ļoti daudzi aizrāvušies ar sociālajiem tīkliem, un man liekas, ka viņiem tādu dzīvu mākslu, kas notiek tepat acu priekšā, ir pat grūti saprast. Man savukārt teātrī tas liekas pats vērtīgākais – ka tu to piedzīvot vari tikai šobrīd. Jo rīt, kad nāks citi skatītāji, viņiem būs pilnīgi cita izrāde! Tas nav kā kino, kad tu arī pēc divdesmit pieciem gadiem skaties to pašu filmu. Teātrī tu katru vakaru skaties kaut ko pilnīgi citu," ir pārliecināta Jaunā Rīgas teātra Klientu apkalpošanas administratore un ilggadējā biļešu kasiere SANITA ROZENBERGA. Aci pret aci skatītājs Sanitu visbiežāk satiek, dodoties vakarā uz izrādi, kad viņa mums visiem saka: "Labvakar!"
Ieva Struka: Kad dziļā jaunībā sāku strādāt Valmieras teātrī, laikam visgrūtākais bija pielāgoties vai saprast, kā iegūt un saglabāt vienādu attieksmi pret pilnīgi visām izrādēm, kas top teātrī. Jo tev, protams, subjektīvi liekas, ka šī izrāde ir vairāk izdevusies, tā varbūt ne tik, un tā vērtējuma nianse nāk klāt, gribi to vai negribi. Ņemot vērā tavu ilggadējo pieredzi – kā šajā aspektā ir tev? Jo izrāde no izrādes atšķiras. Vai ir kaut kāda viltība, ar kādu tu sevi iemīlini katrā izrādē? Jo galu galā tās ir tava teātra izrādes.
Sanita Rozenberga: Man liekas, ka nav nevienas izrādes – vismaz es tā uzreiz nevaru iedomāties –, kurā pilnīgi viss būtu slikti. Varbūt citā ir briljantas aktierspēles, citā – fantastiski kostīmi, scenogrāfija. Varbūt teksts ir ļoti interesants. Katrā var atrast kaut ko īpašu.
Strādājot biļešu kasē, esmu arī pārliecinājusies, ka nav tādas izrādes, kura simtprocentīgi patiktu pilnīgi visiem. Pirms daudziem gadiem likās – nu, "Latviešu mīlestība" – tā nu gan… Nē! Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri jūtas par kaut ko aizvainoti, pēc pirmā cēliena iet projām, ir dusmīgi un neapmierināti. Varbūt tāpēc, ka ierauga sevi uz skatuves ne tādā gaismā, kādā ikdienā sevi iedomājušies?
Un ir tādas izrādes, par kurām vieni saka – ārprāts, nu, kas tas ir, bet citi ir pilnīgā sajūsmā: viņi tieši to visu laiku ir gaidījuši, un beidzot atraduši to, kas viņiem patīk.
Vai tad, kad sāki strādāt teātrī, tu šo saredzēji kā problēmu?
Varbūt jāsāk ar to, ka savu darbošanos teātrī savulaik sāku Liepājā – dekorāciju cehā taisīju dekorācijas. Tad nāca laulība, bērni, un pārcēlāmies uz Rīgu, jo vīram šeit piedāvāja labāku darbu. Meklēju, ko darīt tālāk. Izgāju administratoru kursus un strādāju frizētavā. Un kur atradās frizētava? Lāčplēša ielā 25! Protams, visus [kuri strādāja Jaunajā Rīgas teātrī] pazinu: tolaik draudzējos ar Daugavpils kursu, un sapratu, ka gribas būt arī tur – mājā, kas ielas pusē. Un tad viendien bija sludinājums avīzē, ka Jaunais Rīgas teātris meklē kasieri. Ieeju pie Andras (kādreizējās Jaunā Rīgas teātra mārketinga vadītrāja Andra Rutkēviča – red.), ar kuru ikdienā satiekamies, kad viņa nāk uz kafejnīcu, un saku: es tā kā gribētu... Un tā sākās mans darbs Jaunajā Rīgas teātrī.
Pat ja beidzamos trīs gadus ikdienā ar biļetēm nestrādā, kasieres pieredze tev ir liela. Kādas ir cilvēciskās kvalitātes, kuras šajā amatā nepieciešamas? Protams, neskaitot to, ka mēs visi kā pircēji gribam, lai kasieris būtu bezgala laipns. Bet vai ar to pietiek?
Strādājot kasē, ļoti
bieži nācās uzklausīt skatītāju pārdomas par kādu izrādi, kuru viņi nav sapratuši, kuru nepieņem. Un tad, protams, viņi grib parunāties: ne jau aktieri vai režisoru viņi satiks uz ielas – viņi atnāk uz kasi un izgāž savu dusmu.
Un vairākas reizes pārliecinājos: ja mēģinu izstāstīt savu pozīciju, kā es redzu šo konkrēto izrādi, cilvēks maina domas! Priecājos, ja man izdevās kādu pārliecināt, ka viss nav gluži tā, kā konkrētais skatītājs to redz.
Piemēram, mums bija izrāde "Prezidentes" – Lienas Šmukstes diplomdarba izrāde, ļoti netradicionāla. Pēc tās noskatīšanās bija atnākusi ļoti nikna kundze un kliedza – kā kaut ko tādu vispār var rādīt uz skatuves, un cik tas ir nepieņemami. Un es viņai izstāstīju to, kā es visu redzu. Viņa klausījās, klausījās, un saruna beidzās ar jautājumu: "Kādu izrādi vēl jūs man ieteiktu noskatīties?"
Ieteikumi arī ir tēma, ar ko nākas saskarties biļešu kasierim, un ir ļoti grūti kaut ko ieteikt, jo cilvēki ir tik dažādi!
Jā, jo
brīžiem pat saviem draugiem nevaru kaut ko ieteikt. Bijušas kādas izrādes, par kurām esmu bijusi pilnīgā sajūsmā un esmu ieteikusi, draugi atnāk, un [ar sašutumu] pēcāk saka – kas tas bija?!
Tagad es drīzāk iesaku: palasiet, ko citi saka. Palasiet kritiķu atsauksmes, jo ir arī tādi kritiķi, ar kuriem jūsu domas saskan par kaut ko citu redzētu. Līdz ar to – varbūt saskanēs arī par nākamo izrādi, ko viņi noskatījušies un par kuru uzrakstījuši. Varbūt uzrunā bildes vai vēl kaut kas. Neņemos kādam reklamēt to, kas patīk man.
Bet pircēju apmierina šāda atbilde?
Mēs par kādām lietām varam padiskutēt: viņš var pastāstīt, ko viņš ir redzējis, kas viņam ir paticis, kas viņu ir uzrunājis, un tad es varu mēģināt kaut ko līdzīgu piemeklēt, pastāstot kaut ko no savas puses.
Kādreiz mani ļoti kaitināja, ja nāca pie mums un teica: "Man, lūdzu, kādu komēdiju, kurā var pasmieties!" Es saku – nu, nav mums tādas! Vienkārši pasmieties mums nesanāks. Tāpēc mums vajag saprast, kas jūs vēl varētu interesēt.
Ja runā par komēdijām un smiešanos. Arī Jaunā Rīgas teātra repertuārā, protams, ir darbi, kuri ļauj atpūsties, pasmaidīt vai pasmieties. Pirms diezgan daudziem gadiem visos Latvijas teātros tika veikts pētījums, kurā skatītājiem bija prioritāri jāsarindo, ko viņi gribētu redzēt Latvijas teātros: drāmas, latviešu klasiku, pasaules klasiku vai komēdijas. Un pilnīgi visos teātros – tas nav stāsts tikai par Jauno Rīgas teātri! – publika izvēlējās komēdiju. Cik lielā mērā tas ir neizbēgams fakts, ka cilvēks gaida izklaidi? Un kāds ir tavs novērojums: cik lielā mērā tam ir saistība ar to, cik spraigs vai drūms ir laiks, kurā mēs konkrētajā brīdī dzīvojam? Jo tie periodi jau tomēr mainās – nav tā, ka dzīvojam vienā vienīgā patīkamā gaisotnē vai vienās vienīgās problēmās.
Šobrīd tas ir ļoti jūtams… Īpaši jaunajās izrādēs, kuru zemtekstu daudzi pat nesaņemas saprast, skatītājs vienkārši rod baudu izsmieties.
Man ļoti patika frāze, kuru esmu paņēmusi līdzi no "Revidenta". Tas ir Gundara Āboliņa teksts: "Kungi, par ko mēs smejamies? Par sevi mēs smejamies!" Cik tās komēdijas tomēr ir dziļas un smeldzīgas brīžiem! Bet vieglāk ir nedomāt. Ka tas neesmu es. Nē, nē, nē, uz mani tas neattiecas. Mēs labāk pasmejamies par to visu. "Revidents" man likās ļoti, ļoti skumja komēdija: visi smējās, bet man liekas, ka tur bija tāāā jāraud...
Tāpat arī "Divpadsmit krēsli". Īpaši pirmizrādē, kad visi staigāja pa kultūras namu, priecājās par lustrām – tas bija Lāčplēša ielā, kur mums viss tecēja, plīsa un bruka, un visi sapņojām par jauno kultūras namu. Un tagad ļoti ceram, ka mēs tajā atgriezīsimies.
Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv. -
"Es varētu teikt, ka teātris ir mans glābējs. Jā, saku paldies teātrim, ka viņš ir mani glābis... Tik ilgi gadi šeit ir nostrādāti, ka visa dzīve man saistās ar šo teātri: skatoties atpakaļ, varu teikt, ka izrādes ir mana dzīve," saka Latvijas Nacionālā teātra gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, kuru uz sarunu par teātri, gaismām un dzīvi aicinājusi teātra zinātniece Ieva Struka.
Ieva Struka: Kad aicināju tevi uz sarunu, teici, ka tu jau strādājot "tikai" Jaunajā zālē. Vai strādāšana vienas spēles telpas gaismu saimniecībā divdesmit gadu garumā tev pašai tiešām šķiet "tikai"?
Lienīte Slišāne: Nujā... Man likās – ja tu mani aicini kā gaismu mākslinieci, tad tas ir maz.
Manuprāt, lai sauktu sevi par gaismu mākslinieku, jāpamēģina vairākas skatuves, tāpēc man šķiet, ka strādājot tikai Jaunajā zālē un zinot tikai savu aparatūru, zinot tikai savu telpu – kā gan lai es sauktu sevi par gaismu mākslinieci?
Man tas šķiet par maz, jā.
Man tomēr šķiet, ka divdesmit gadi ir ļoti liela teātra pieredze, un, ja paskatāmies šādā rakursā – vai tas ir daudz vai maz?
Divdesmit gadi – tas ir daudz.
Turklāt Jaunā zāle ar visām savām tehniskajām iespējām kā gaismu inženierei man ir ļoti daudz ko iemācījusi – tieku galā, ar Jaunās zāles izrādēm atrodoties arī citās zālēs. Tādā ziņā – jā, no nulles tā ir iemācījusi visu tehnisko gaismu uzbūvi. Nu, tas ir daudz! Jaunā zāle man devusi ļoti daudz!
Ar gaismu saimniecību gan Nacionālajā teātrī, gan lielā mērā daudz kur citur nodarbojas arī sievietes. Kā vispār kļūst par gaismu mākslinieku? Kā meitene vai sieviete pieķeras pie šādas lietas, kas prasa arī tehniskas zināšanas?
Principā viss notika ļoti, ļoti nejauši.
Uz Nacionālo teātri atnācu strādāt par garderobisti, un nostrādāju pusgadu – no Jaunā gada līdz "Silmačiem". Atnākot uz jauno sezonu, lai turpinātu strādāt par garderobisti, satiku savu bijušo kursabiedru, kurš strādā par gaismotāju, un viņš teica – nāc pie mums par gaismotāju! Un tad bija tā – vai nu rīt, vai nekad... Un tad nu es izvēlējos tomēr iet.
Tā viss process sākās. Neko nezinot! Tikai to, kas ir elektrība, un zinot, ka katram kontaktam nevar pieslēgt bezgalīgi daudz. Sākās mācīšanās process: cik jaudīgi ir prožektori, kur ko likt, kur ko slēgt, kā viss darbojas. Ka katrai konkrētajai izrādei jāliek sava gaismu partitūra. Tas notika procesā.
Sākumā tu mācies visu tehnisko pusi – saspraušanu, nolikšanu, prožektorus, skaties, kā tas notiek mēģinājumu procesā – kā top gaisma konkrētajai izrādei. Un domājot – ahā, es varbūt te liktu tā, bet te – šitā.
Tas, kas mani pārsteidza, sākot strādāt teātrī – ka gaismas ķermeņu ir milzumdaudz, par ko liela daļa skatītāju pat nenojauš. Cik Jaunajā zālē ir gaismas ķermeņu vienību, ar ko ikdienā tev nākas strādāt? Cik tā tava saimniecība ir liela?
Nesen skaitīju! (smejas) Jaunajā zālē ir simt vienību. Uz katru izrādi, protams, visas netiek darbinātas.
Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv -
"Katram jau tā pieeja ir savādāka. Cits, kurš nāktu manā vietā, varbūt strādātu ar pilnīgi citādākām metodēm – varbūt tik ļoti nečubinātos, un kārtība būtu citāda. Trupas vadītājs zināmā mērā veido atmosfēru aktieru trupā – un to nevienā skolā vai augstskolā nemāca. Manu darba pienākumu aprakstu uz papīra ir ļoti grūti noformulēt," prāto Dailes teātra izrāžu un trupas vadītāja Indra Laure, ar kuru tiekamies šīsnedēļas "Šņorbēniņos".
Ieva Struka: Šis ir tāds pusgads "Šņorbēniņos", kad pievēršos dažādām teātra profesijām, un trupas vadītājs manā sarakstā ir viena no interesantākajām un kārdinošākajām. Un tomēr: rēķinoties, ka ne visi klausītāji pārzina teātra iekšējo dzīvi, sākšu ar oficiālo leksiku – kas tad īsti ir trupas vadītājs, kā šo profesiju definēt gan oficiālajā, gan tīri cilvēciskajā leksikā?
Indra Laure: Trupas vadītājs teātrī ir cilvēks, kurš atbild un uzņemas atbildību par aktieru trupu, kurš vistiešākajā sadarbībā ar māksliniecisko vadītāju un teātra direktoru plāno repertuāru – kāda izrāde kurā dienā un kurā laikā aktierim jāspēlē, kurš domā arī par aktieru nodarbinātību, seko līdzi viņu radošajam darbam, arī aktieru ikdienas disciplīnai un iekšējai kārtībai. Vienkāršā valodā sakot – kurš visu laiku "pieskata" aktierus. Tas ir darbs ar aktieriem vistiešākajā nozīmē, jo aktieris dara savu radošo darbu, un tad nu es esmu tas cilvēks, kurš viņu virza pēc rāmja, kas kurā brīdī katram jādara. Jo esmu ne tikai aktieru trupas vadītāja, bet arī izrāžu vadītāja, kas ir mana otra profesija. Bez tās nebūtu arī trupas vadītāja.
Un vēl trupas vadītājam jābūt ar pieredzi teātra darbā – pilnīgi noteikti! Nenoliedzami, jāpiemīt arī labām psihologa dotībām un stratēģiskajai domāšanai. Trupas vadītājam, mūsdienu valodā runājot, jāpārredz laukums ne tikai aktieru trupas ietvaros, bet darbu plānošanā jāsaredz un jāsajūt arī viss pārējais, kas ir ap aktieri.
Skatītājs, visticamāk, pat nenojauš, cik daudz cilvēku ir ap aktieri, lai viņš mirdzētu uz skatuves: ir ļoti daudz dažādu darbinieku, kas pilda savas funkcijas, un trupas vadītājam zināmā mērā pie repertuāra plānošanas jāpārzina arī tehnisko darbinieku pienākumi. Vienā teikumā nepateiksi! Protams, arī sadarbība ar māksliniecisko vadītāju un direktoru ir ļoti cieša.
Pārlaižot skatienu Latvijas teātriem, jāsecina, ka mākslinieciskie vadītāji teātros mainās biežāk nekā trupas vadītāji...
Arī es to esmu ievērojusi, turklāt tā tas ir visos lielajos teātros! Nezinu gan, kā tas notiek mazākos teātros. Jā, tas ir tāds interesants fenomens.
Bet vispār ir ļoti daudz darbinieku jebkurā profesijā, kas teātrī strādā ļoti ilgi. Tas gan ir fakts – lai izrāde taptu un teātra process funkcionētu, visos dienestos ir ļoti daudzi ilggadēji darbinieki. Pagājušās sezonas noslēgumā mums bija arī tāds izvilkums par to, kas Dailē strādā jau 25 gadus un ilgāk, un bija ļoti daudz tādu darbinieku.
Bet kāpēc tieši trupas vadītāji ir tik ilggadēji? Grūti pateikt. Iespējams, tāpēc, ka trupas vadītājs jau pirms tam teātrī darījis kaut ko citu – jo pēkšņi paņemt kādu cilvēku no malas un ielikt viņu par trupas vadītāju, manuprāt, nav īsti reāli, jo šim cilvēkam viss teātris ir jāpārzina pilnībā – no dežuranta līdz šņorbērniņiem!
Vēl jau ir arī tā lieta, ka aktieri zināmā mērā ir diezgan konservatīvi, kuri ļoti pierod pie tiem, kas viņiem apkārt. Aktieriem ir ļoti svarīga gan konkrētā ģērbēja, kas kostīmu noliek, gan konkrētā rekvizitore. Tā ir tāda sava republika. Šīs profesijas nav novērtējamas naudā vai atalgojumā. Vienkārši kaut kā tā ir, ka teātros daudzās profesijās ir daudz ilgi strādājošu cilvēku.
Aktieri dažreiz metaforiski saka, ka teātra galvenā inde ir skatuves putekļu smarža. Tādā gadījumā manā skatījumā trupas vadītājam galvenais dzinulis varētu būt ļoti paaugstinātais adrenalīna līmenis... Kā īsti ir jūsu versijā – kas ir tas, kāpēc izdodas palikt un gribas turpināt strādāt?
Šobrīd jau varbūt liekas tā: tik ilgi jau te strādā, ko tad citu tu tā pēkšņi dzīvē mācētu darīt...
Es pati Dailes teātrī sāku strādāt pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem: vispirms – kā direktora sekretāre, tad – sufliere, tad ilgus gadus biju izrāžu vadītāja, un tad – arī trupas vadītāja. Ja izej tam visam cauri, ar teātri tā kā saaudz, apaudz... Turklāt mēs vēl esam tā paaudze, kuras jaunībā teātris bija ne tikai darbs, bet arī dzīve.Tajos tālajos gados tā bija tāda mūsu sala, kur patverties: dzīve teātrī un teātris dzīvē.
Tas viss bija kopā, un tad jau tie gadi tā skrien, skrien, skrien... Protams, šobrīd liekas, ka pietiktu. Ka vajadzētu mest mieru, jo dzīves dinamika ir tik ārprātīgi liela! Laiks tik šausmīgi ātri skrien un gribētos vairāk laika veltīt sev, jo laika neiznāk ne ģimenei, ne kaut kam citam: skrējiens ir diezgan liels – arī laikmeta skrējiens. Šobrīd viss notiek tik dinamiski – tev ir darbs, darbs, darbs, un gribas, lai tur, ārā, arī būtu kāda dzīve. Šai ziņā gan var justies mazliet apdalīts no tā, ka no tā, kas ārā, neko daudz neredzi, jo nav jau limitēta darba laika – ir pa divdesmit četrām stundām septiņas dienas nedēļā. Aktieris tev kā mammai var piezvanīt jebkurā diennakts laikā, ja viņam ir kādi prieki, bēdas, nesaprašana vai problēma. Arī mūsu direktors un mākslinieciskais vadītājs ir kā turbulence, viņi jau arī mums mieru neliek. (smejas) Jā, pietrūkst laika sev.
Vairāk - audioierakstā. - Laat meer zien
