Afleveringen
-
Šī rīta Liegas Piešiņas saruna ar rakstnieci Ramonu Indriksoni par viņas jaunāko romānu "Vidaga".
Rakstniece Ramona Indriksone interesējusies par rakstniecību kopš 20. gadsimta 80. gadiem, prozas rakstīšanu atsākusi pirms gadiem vienpadsmit. Apguvusi rakstītprasmi Literārajā Akadēmijā pie rakstnieces Ingas Žoludes, kura par Indriksones veikumu raksta: "Pat skarbākajos autores stāstos ir klātesama intīmā patiesība, kad Ramona raksta par ikviena cilvēka pārdzīvojumu. Autore rada pasauli, notverot ikdienišķā nozīmīgo un poētisko pusi, liekot iemirdzēties pat nemanāmākajām detaļām. To var panākt tikai ar izkoptu vērību un labestīgu skatu – dominējošā šajā grāmatā ir gaišā nots."
Ramonas Indriksones stāsti publicēti dažādos periodiskajos izdevumos.("Domuzīme", "KonTEKSTS", "Jaunā Gaita", "Satori" un "Punctummagazine"). 2019. gadā iznācis viņas debijas stāstu krājums "Pāris metru zem ūdens", bet 2021. gadā – pirmais romāns "Es biju cita". 2023. gadā - "Es vedīšu tevi mājās".
Rakstnieces jaunākais romāns "Vidaga" stāsta par identitātes meklējumiem, ģimenes noslēpumiem un spēju vai nespēju piedot. Romāna centrā ir jauna sieviete, kura tikai pieaugusi uzzina patiesību par savu izcelsmi un īsto tēvu. Sarunā ar Liegu Piešiņu Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā rakstniece atklāj, kāpēc viņu interesējušas meitas un tēva attiecības, kā romānu ietekmējis patiess adopcijas stāsts un kādēļ nepiedošana spēj ietekmēt vairāku paaudžu likteņus. Romāns "Vidaga" izdots 2026. gadā un vēsta par jaunas sievietes ceļu pie sevis un dzimtas rētu dziedināšanu.
Vāks rada maldinošu priekšstatu
Lai gan lasītāji grāmatas nereti izvēlas pēc vāka, pati autore atzīst, ka "Vidagas" vizuālais noformējums var radīt nepareizu priekšstatu par saturu.
"Man liekas, ka lasītājs mazliet tiek maldināts. Lasītājs domā, ka tā būs viegla sieviešu lasāmviela, skaists mīlasstāsts. Bet tā nav," saka rakstniece.
Arī atsauksmēs lasītāji atzinuši, ka bibliotēkā grāmatu, iespējams, nebūtu izvēlējušies, ja iepriekš nebūtu pazīstami ar autores darbiem.
Stāsta centrā – meitas un tēva attiecības
Rakstniece uzsver, ka romāna pamatā nav bieži aprakstītās mātes un meitas attiecības, bet gan meitas un tēva saikne: "Meitene nodzīvo līdz divdesmit un dažiem gadiem, nezinot, kas ir viņas īstais tēvs. Paliek tikai nojausma."
Par pamatu romānam kalpojis patiess adopcijas stāsts, ko autore savulaik noklausījusies audioierakstā. Tomēr dokumentālais materiāls kalpojis tikai kā sākumpunkts, jo literatūrā svarīgs ir arī mākslinieciskais vispārinājums.
Nepiedošana sabojā vairākas dzīves
Viens no romāna centrālajiem motīviem ir nepiedošana un tās sekas.
"Mani aizkustināja tas, ka divi cilvēki nespēj piedot viens otram, un nepiedošanas dēļ tiek sabojātas dzīves – ne viņš ir laimīgs, ne viņa, ne arī meita."
Autore atzīst, ka piedošana cilvēkam nav viegla, jo prasa pārvarēt lepnumu un paštaisnumu:
"Piedošana pieprasa augstāku ētisko dimensiju. Bet cilvēciski tas nav viegli.
Daudz kas atkarīgs no paša cilvēka būtības – cik daudz viņš spēj nolikt malā savu lepnumu un paštaisnību."
Cēsu cilvēki kļuva par romāna tēliem
Vidagas darbība risinās Cēsīs – pilsētā, kurā autore dzīvo jau vairākus gadu desmitus. Rakstot romānu, viņa izmantojusi arī dzīvē sastaptu cilvēku raksturu iezīmes.
"Es sāku domāt par cilvēkiem, kurus zinu no Cēsīm, lai nav gluži viss jāizdomā."
Īpaši spilgti veidojies Vidagas patēva tēls. Sākotnēji autore centusies pietuvoties reālam cilvēkam no adopcijas stāsta, tomēr vēlāk izvēlējusies citādu prototipu – kādu mūzikas skolotāju, kuru pazinusi deviņdesmitajos gados.
Vienlaikus rakstniece uzsver, ka literārie tēli nekad nav tieši pārnesti no reālās dzīves: "Pat ja kāds meklētu līdzības, tā nav konkrētā cilvēka dzīve."
No sevis aizbēgt nav iespējams
Runājot par mīlestību un attiecībām literatūrā, Indriksone uzskata, ka
rakstnieks vienmēr kaut ko no sevis ieliek savos tēlos: "Domāju, ka no sevis nav iespējams aizbēgt."
Tomēr rakstīšana vienlaikus dod iespēju iejusties arī tādās dzīvēs un pieredzēs, kuras pašam nav nācies piedzīvot: "Man ir spēja izdzīvot to tēlu dzīvi, ko es nekad dzīvē neizdzīvošu."
Atgriešanās pie īsprozas
Lai gan Indriksone pazīstama kā romānu autore, viņa arvien biežāk domā par atgriešanos pie īsprozas, ar kuru savulaik sākās viņas literārais ceļš.
Rakstniece atceras, ka pirmie stāsti radušies no sociālā darba pieredzes, sastopoties ar smagiem dzīvesstāstiem un sarežģītām cilvēku likteņu situācijām.
Savukārt pašlaik topošā darba pamatā ir agrāk uzrakstīts īss stāsts par jauniešiem ar īpašām vajadzībām un sociālo pakalpojumu sistēmu.
"Man šī tēma kaut ko iekšā aizkustināja. Es vēlos to izvērst daudz plašāk. Manī ir ļoti liela degsme, ka man to vajag pateikt."
Rakstniece atzīst, ka tieši iekšējā nepieciešamība – izstāstīt konkrētu stāstu – joprojām ir galvenais dzinulis rakstīšanai.
-
"Daba vienlaikus ir gan visspēcīgākais, gan visvienaldzīgākais spēks," uzskata Tara Menona. Eiropas tūres laikā, viesojoties Rīgā, viņa sarunā ar Liegu Piešiņu stāsta par savu romānu "Zem ūdens", klimata pārmaiņām, sērām un literatūras nozīmi mūsdienu pasaulē.
Menona dzimusi Indijā, augusi Singapūrā, dzīvojusi Ņujorkā un pašlaik strādā par angļu filoloģijas pasniedzēju Hārvarda universitātē. Viņas debijas romāns "Zem ūdens", ko no angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga, izdots vairāk nekā 30 valstīs un pievēršas cilvēka attiecībām ar dabu, draudzībai, zaudējumam un klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem.
Atbildot uz jautājumu, vai daba ir visspēcīgākais elements pasaulē, rakstniece atzīst, ka tā ir spēcīga gan savā skaistumā, gan bīstamībā.
"Kad notiek katastrofa, cilvēkiem gribas, lai daba sērotu kopā ar mums. Taču daba ir vienaldzīga pret mūsu emocijām," uzsver autore, atsaucoties uz romānā aprakstītajām pārdomām pēc 2004. gada cunami.
Lai gan grāmatā būtiska vieta atvēlēta sērām, Menona atzīmē, ka romāns nav balstīts personīgā zaudējuma pieredzē. Viņa atklāj, ka līdz šim nav piedzīvojusi tuvinieka vai drauga nāvi, tomēr daudz lasījusi literatūru par sērošanu, tostarp Alfreda Tenisona poēmu "In Memoriam". Rakstniece pieļauj, ka interese par šo tēmu saistīta arī ar bailēm no iespējama zaudējuma nākotnē.
Runājot par literatūras nozīmi, Menona norāda, ka laikā, kad jaunieši bieži izvēlas studēt ekonomiku vai datorzinātnes, lasīšana joprojām ir svarīga divu iemeslu dēļ.
"Pirmkārt, tā sniedz baudu. Otrkārt, romāni māca domāt dziļi un sarežģīti, nevis pieņemt gatavas atbildes," saka autore. Viņasprāt, literatūra palīdz analizēt sociālus un politiskus jautājumus, vienlaikus saglabājot telpu patstāvīgai domāšanai.
Rakstniece novērojusi, ka dažādās valstīs lasītāji romānu uztver atšķirīgi. Amerikā un Lielbritānijā jautājumi galvenokārt skāruši draudzību un sērošanu, savukārt Eiropā daudz biežāk tiek runāts par klimata pārmaiņām un vidi.
Tara Menona atzīst, ka vēl pirms desmit gadiem klimata katastrofas daiļliteratūrā tika aplūkotas salīdzinoši reti. Viņa atsaucas uz indiešu rakstnieka Amitava Goša pausto kritiku, ka šādas tēmas pārsvarā nonāca zinātniskajā fantastikā, nevis tradicionālajos romānos.
"Tagad tas ir mainījies. Ugunsgrēki, viesuļvētras un plūdi kļūst par daļu no mūsu ikdienas. Ja romāns stāsta par ikdienas dzīvi, tajā neizbēgami ienāk arī šie notikumi," saka autore.
Vienlaikus viņa nepiekrīt uzskatam, ka romāns ir tikai drūms stāsts par katastrofām. Menona cer, ka lasītāji tajā ierauga arī dabas skaistumu, cilvēku savstarpējo attiecību nozīmi un iespēju rast glābiņu pat sarežģītos apstākļos.
Romāna nosaukumam "Zem ūdens" ir vairākas nozīmes. Tas atsaucas gan uz koraļļu rifiem, kuros uzturas galvenās varones, gan uz klimata pārmaiņu radītajiem draudiem piekrastes teritorijām, gan arī uz emocionālo stāvokli, kad cilvēks jūtas tā, it kā nespētu izlauzties virspusē un ieelpot.
Noslēgumā rakstniece atklāj, ka paralēli akadēmiskajam darbam strādā pie jaunas zinātniskas grāmatas par dusmām daiļliteratūrā, kā arī raksta savu otro romānu. Tā centrā būs dokumentāliste, kura pēta savvaļas ziloņus Šrilankā, un mediķis, kurš strādā pasaules karstajos punktos.
Intervijā Taras Menonas sacīto latvisko Ingūna Beķere. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Žurnālists un Latvijas Radio ētera personība Aidis Tomsons Latvijas medijos strādā kopš 1991. gada. Pavisam nesen iznākusi viņa grāmata "Ārpus ētera. Žurnālista piezīmes", kurā žurnālists atskatās gan pats uz sevi, gan atver salīdzinoši nesenas vēstures lappuses. "Es domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani," Aidis uzsver intervijā Liegai Piešiņai.
Atskats uz kopējo ainu caur subjektīvu prizmu
Aidis ar smaidu izsaka cerību, ka šo grāmatu lasīs ne tikai viņa bērni, bet arī mazbērni, un atklāj, ka to rakstījis ar divām domām. Viena no tām – izveidot hronoloģisku notikumu atskatu un vēstījumu nākamās paaudzes cilvēkiem, kurā rast priekšstatu par grāmatā aprakstīta laika posma noskaņu, ikdienu, kā arī nozīmīgiem procesiem politikā.
"Paralēli tas skats, protams, ir caur manu subjektīvo prizmu. Mana – tobrīd žurnālista – pieredze bija darbs ziņās, un ziņās jau tas darbs notiek ārpus studijas.
Nevar teikt, ka tās ir aizkulises... Bet tas, ko atceros, ir nevis to, kas skanēja interviju vai sarunu laikā, bet tas, kas skanēja aiz tām sarunām," teic žurnālists.
Viņš norāda, ka grāmata sniedz iespēju iepazīt Latvijas jaunāko laiku politikas kopējo skatu un atsevišķas vēstures detaļas: "Tur ir detaļas, kuras redzēju no sava skatupunkta. Katrs varētu tādā veidā rakstīt savu stāstu. (..) Domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani."
Tā kā grāmata veidota, balstoties atmiņās, varētu spriest, ka atmiņa žurnālistam ir teicama.
Aidis gan pats smejoties saka, ka viņam esot selektīvā atmiņa. Daudzas personiskās dzīves detaļas tiekot piemirstas, un žurnālista dzīvesbiedre to dēvējot par atmiņas profesionālo deformāciju.
Tā brīža notikumi, vērtējot arī no šodienas skatupunkta
Pats sevi šajā atmiņu stāstā Aidis attēlojis ne tikai no pozitīvās puses. Viņš norāda, ka sociālo mediju laikmetā, kurā esam pieraduši rādīt tikai labāko par sevi vai nerādīt neko, viņam šķitis būtiski saglabāt cilvēciskumu un paskatīties pašam uz sevi tik objektīvi, cik tas vien iespējams.
"Es jau saprotu, ka tas jebkurā gadījumā ir subjektīvs skats. (..) Tomēr gribēju [uz sevi] paskatīties tādā izaugsmes procesā, jo mēs jau visu laiku augam. Laika gaitā saprotam lietas citādi, mācāmies, un tas ir tāds mūžīgais process. Gribu cerēt, ka pēc gadiem desmit es [daudz ko] sapratīšu vēl citādāk, nekā saprotu tagad. [Grāmatā uz notikumiem] mēģinu palūkoties ar tā brīža acīm, mazliet vērtējot arī no šī brīža skatupunkta," stāsta Aidis Tomsons, uzsverot savu jaunības naivumu arī žurnālista profesijas pieredzē.
Lasīšana – labākais laika patēriņš ar vislielāko pienesumu
Grāmata uzrakstīta un izdota šī gada laikā. "Tā ir šīs ziemas grāmata," uzsver Aidis, smejoties komentējot zibens ātrumu, kādā tā tapusi. Viņš atzīst, ka žurnālista profesija šajā gadījumā noteikti ir priekšrocība, jo ar tekstu viņš strādā katru dienu, un, veidojot grāmatu, viņš vienkārši turpinājis rakstīt savā stilā – tā, kā vienmēr to darījis.
Žurnālists atklāj, ka viņš pats informāciju vislabāk uztver lasot. Ja avots pieejams video, audio un teksta formātā, žurnālists priekšroku vienmēr dod pēdējam variantam.
"Lasot jebkuru grāmatu vai tekstu, es varu apstāties tajā brīdī, kurā es gribu, varu padomāt un tad iet uz priekšu. Skatoties vai klausoties, tas tik vienkārši nesanāk. (..) Ja [tekstā] ir kas tāds, kas mani interesē mazāk, tam ātri, pa diagonāli, izskrienu cauri un meklēju saturisko. Es domāju, ka lasīšanas lielā priekšrocība ir tā, ka tekstā vari atrast visoptimālāko laika patēriņu, iegūstot vislielāko pienesumu," lasīšanas pārākumu pār citiem informācijas ieguves avotiem akcentē Aidis Tomsons. -
Īdas Turpeinenas romāns "Ardievu, teiksmainie!", kas Somijā iznāca 2023. gadā un kļuva ļoti populārs, reizē ir teiksma, reizē vēsturisks piedzīvojums ar literāriem sānsoļiem, kā arī mazliet autores interpretācija par to, ko mēs īsti neviens nezinām. Četri dažādu laiku stāsti - no 18. gadsimta līdz 21. gadsimtam - parāda, ka cilvēks ir visa iznīcības pamatā un, ka nav vajadzīgi ledāji un meteorīti, ja to īsā laika posmā var panākt cilvēks. Lai nu kā nebūtu ar iznīcību, bet fakts, ka tagad mēs par Īdas Turpeinenas grāmatas galvenajām varonēm Stellera jūrasgovīm varam lasīt tikai grāmatu lappusēs.
Grāmatu no somu valodas latviskojusi Maima Grīnberga un viņu uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, noskaidrojot, kas ir teiksmainie, kāda bijusi attieksme pret sugu izmiršanu 18. gadsimta vidū, zinātnieka Stellera jūrasgovi, kura 27 gadus pēc atklāšanas, ir izzudusi, Aigara Ozoliņa veidoto grāmatas vāku un rakstnieces prieku par to, kā arī vaicājot, kāpēc šo darbu vērts pamanīt. Maima Grīnberga: "Šo grāmatu noteikti vajag izlasīt visiem, kurus interesē zinātnes vēsture, zinātnieku vēsture, kāda ir bijusi attieksme pret zinātniekiem, piemēram, 18. gadsimtā, kā tā ir mainījusies.
Tas ir romāns par savā ziņā pašpietiekamiem cilvēkiem. Jūtu dzīves te ļoti maz, bet vairāk ir cilvēks un daba.
Grāmatu var lasīt cilvēki, kurus interesē kolekcionāri, kas apsēsti ar kolekcionējamo materiālu. Romāns ir ļoti aizraujošs. Nevajag nobīties no tā, ka tas stāsta par zinātni un zinātniekiem. Romāns patiešām ir ļoti, ļoti lasāms šī vārda vispozitīvākajā nozīmē. Ārkārtīgi skaists un vajadzīgs." -
Kā dzejolis mainās, nonākot citā valodā, un vai atdzeja ir tikai oriģināla "otrais uzlējums", vai tomēr jauns mākslas darbs?
Par dzejas tulkošanas izaicinājumiem, atdzejotāja atbildību, literatūras un politikas attiecībām, kā arī par pasaules dzejas nonākšanu līdz latviešu lasītājam dzejnieks Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" sarunājas ar dzejnieku, atdzejotāju un izdevniecības "Neputns" galveno redaktoru Raimondu Ķirķi, atdzejotāju, tulkotāju un redaktoru Denu Dimiņu un dzejnieci, starptautiskā dzejas festivāla "Page Break" rīkotāju Madaru Gruntmani-Dujanu.
Pārraides producente – Baiba Nurža.
Diskusija teksta formātā pieejama portālā LSM.LV!
-
"Katra grāmata sākumā ir noslēpums – par ko tā būs, kā iesāksies un risināsies tās sižets. Vai tas piesaistīs uzmanību un interesi uzreiz jeb darbība sāksies tikai pēc vairākām nodaļām? Lai katrs mans romāns sniedz izklaidi jau no paša sākuma un lasīšana nekad neapnīk! "Tā raksta Ričards Ingrems, īstajā vārdā Ronalds Pētersons, kurš savus spriedzes detektīvromānus raksta ar pseidonīmu, kas liek interesēties par viņa personību.
Sākotnēji viņu apvija liela noslēpumainība, bet septītajai grāmatai iznākot (tas ir apgāda "Zvaigzne ABC" izdotais romāns "Nulles punkts"), esam jau vairāk uzzinājuši par tūrisma speciālistu un rakstnieku Ričardu Ingremu, kuru uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa. -
Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laidis klajā Aspazijas akadēmisko Kopoto rakstu ceturto sējumu, turpinot vērienīgo desmit sējumu izdevumu sēriju, kas aizsākta Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.
Projekta mērķis ir atgriezt kultūras apritē pašas Aspazijas rakstītos tekstus, vienlaikus piedāvājot mūsdienīgu pētniecisku skatījumu uz vienas no nozīmīgākajām latviešu literatūras personībām daiļradi.
Sarunā ar Liegu Piešiņu Kopoto rakstu sastādītāja, literatūrzinātniece profesore Ausma Cimdiņa uzsver, ka šis darbs ir ne tikai zinātniski, bet arī redakcionāli sarežģīts. Daudzi Aspazijas teksti saglabājušies vecajā drukā, mainījusies ortogrāfija, leksika un īpašvārdu rakstība, tādēļ nepieciešams rūpīgs tekstoloģiskais darbs.
"Mums šķita ļoti svarīgi kultūras un izglītības apritē atgriezt Aspazijas pirmavotus – viņas pašas sarakstītos tekstus," saka Cimdiņa. Viņa norāda, ka mūsdienās sabiedrības uzmanība bieži koncentrējas uz rakstnieku biogrāfijām, kamēr viņu radošais mantojums paliek ēnā. "Galvenais iemesls, kādēļ mēs par rakstniekiem interesējamies un viņus godājam, tomēr ir viņu daiļrade."
No "Sidraba šķidrauta" līdz "Rudens lakstīgalai"
Jaunajā sējumā publicēts viens no Aspazijas nozīmīgākajiem dramaturģijas darbiem – "Sidraba šķidrauts", kā arī biogrāfiskais romāns "Rudens lakstīgala". Īpaša uzmanība pievērsta arī darbu komentāriem un pētnieciskajiem rakstiem.
Filoloģijas doktora Jāņa Zālīša pētījums analizē prototipus romānā "Rudens lakstīgala", kur zem literāriem tēliem atpazīstamas tādas vēsturiskas personības kā Rainis, Pēteris Stučka, Jānis Jansons-Brauns un Rūdolfs Blaumanis. Savukārt profesores Ievas Kalniņas raksts pievēršas dabas stihiju simbolikai Aspazijas dramaturģijā.
Cimdiņa atgādina, ka "Rudens lakstīgala" ilgu laiku atradusies literatūras perifērijā un pat nav tikusi iekļauta latviešu romānu reģistrā. Tagad darbs no jauna izvērtēts kā pilntiesīgs romāns.
Vai Aspazija būtu tāda pati bez Raiņa?
Sarunas laikā neizbēgami izskan jautājums par Aspazijas un Raiņa radošo partnerību.
"Tas ir ļoti labs jautājums," atzīst Cimdiņa, pārdomājot, kādu ceļu Aspazija būtu gājusi bez Raiņa klātbūtnes. Viņa atgādina, ka Aspazija bija spēcīga un patstāvīga personība jau pirms abu satikšanās, turklāt simboliskās dramaturģijas ceļu latviešu literatūrā savā ziņā iemina tieši viņa.
Tomēr Rainis devis līdzvērtīgu intelektuālo sarunas partneri, kas ietekmējis arī Aspazijas radošo attīstību. "Varbūt viņa būtu palikusi radikālā feminisma viennozīmībā," spriež pētniece. "Bet Aspazija kļūst liriska, kļūst žēlsirdīga, pat sentimentāla."
Jauns skatījums uz klasiku
Darbs pie Kopotajiem rakstiem devis iespēju arī pašai pētniecei no jauna iepazīt Aspaziju. Viņu visvairāk aizrauj nevis biogrāfiskie fakti, bet gan tekstu interpretācijas iespējas.
"Klasikas darbu būtiskākā īpašība ir interpretāciju daudzveidība," uzsver Cimdiņa. Katrs laikmets tekstos ierauga jaunas nozīmes un akcentus, tādēļ arī Aspazijas darbi turpina runāt ar mūsdienu lasītāju.
Viņa atgādina, ka Aspazija tradicionāli tikusi uztverta galvenokārt kā dzejniece, tomēr literatūrā sevi vispirms pieteikusi kā dramaturģe. Tāpēc akadēmisko Kopoto rakstu pirmais sējums veltīts tieši dramaturģijai, nevis dzejai.
Interese par Aspazijas mantojumu joprojām ir liela. To apliecina fakts, ka Kopoto rakstu otrais sējums, kurā apkopota dzeja, jau kļuvis par bibliogrāfisku retumu un izdevniecībā vairs nav pieejams.
Šerpums kā nepieciešamība
Runājot par Aspazijas raksturu, Cimdiņa nepiekrīt priekšstatam, ka rakstnieces asums būtu vērtējams negatīvi.
"Tādam īsteni radošam cilvēkam, īpaši sievietei Aspazijas laikā, bez šerpuma nebūtu iespējams paveikt to, ko viņa paveica," saka literatūrzinātniece.
Jaunu ideju nesēji vienmēr sastopas ar pretestību, un arī Aspazijai nācies izcīnīt savu vietu literatūrā un sabiedrībā. Taču tieši pārliecība par savām idejām devusi spēku iet "caur uguni un ūdeni".
"Ja ir idejas, par ko pastāvēt, tad var iet caur uguni un ūdeni," uzsver Cimdiņa. "Un Aspazijai šīs idejas bija." -
Līdz 31. maijam pulksten 23.59, notiek Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2026" pavasara balsojums. Tas ir aktīvs portālā LSM.lv. Vērtējamo grāmatu skaitā ir Kristīnes Jučkovičas stāstu grāmata "Viņa nāk", kas nākusi klajā "Latvijas medijos".
Kristīne Jučkoviča ir dabas zinātņu bakalaure, sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu maģistre. Viņas ikdiena aizrit veselības aprūpes jomā, bet visos dzīves posmos līdzās ir bijusi arī rakstniecība. Pievienojusies dažādām Literārajām akadēmijām un pabeigusi Liepājas universitātes Rakstniecības studiju maģistrantūru.
Kristīni Jučkoviču uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa. -
4. maijā kinoteātrī Splendid Palace notika vaļā vēršanas svētki izdevniecībā "Aminori" klajā nākušam izdevumam "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks, diplomāts, cilvēks", ko sastādījusi Inita Saulīte-Zandere.
Grāmatas zinātniskais konsultants ir vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, bet grāmatas dizaina autore - Rute Marta Jansone.
„Par savu „Viena mūža grāmatu” Jānis Peters bija domājis gana ilgu laiku, un darbs pie tās sākās 2023. gadā ar dzejnieka līdzdalību un pēc viņa norādēm, bet turpinājās ar viņa dzīvesbiedres Baibas Peteres palīdzību,” atklāj Inita Saulīte-Zandere.
Grāmatas galvenajā daļā apkopotas atmiņas par dažādos laikos piedzīvoto, sākot no bērnības Priekulē un jaunības Liepājā, Jāņa Petera raksti, runas, esejas, laikabiedru atmiņas un vērtējumi Petera kunga devumam dažādās jomās, atsauksmes no ļaužu vēstulēm, preses izdevumiem, grāmatām dažādos laika posmos, Peteram svarīgās fotogrāfijas ar draugiem un kolēģiem, Petera mākslas kolekcijas atspoguļojums (fotografējis Jānis Deinats) utt.
Grāmatas otrajā daļā – Jāņa Petera pašrocīgi atlasītā senāko un pēdējos gados sarakstīto dzejoļu izlase, kurai viņš pats deva nosaukumu Savu balsi meklējot, tajā apkopoti 77 dzejoļi.
Liega Piešiņa: Par ko Jānis Peters tikšanās reizēs vislabprātāk runāja?
Inita Saulīte-Zandere: Tēmu viņam bija ļoti daudz - atmiņu stāsti par bērnību kara laikā, kad viņš palika ar auklīti, un tad, protams, ir stāsti par Atmodas laiku. Gandrīz nebija materiālu par laiku, kad viņš atbrauca uz Rīgu, Mirdzas Ķempes aicināts, un sāka strādāt laikrakstā “Cīņa” - tur bija diezgan maz atmiņu stāstu. Savukārt vienos Grāmatu svētkos satiku Ēriku Hānbergu, kautrīgi gāju viņam klāt un teicu: “Man top tāda grāmata!” Tad pie viņa aizgāju ciemos, tiku pie viņa atmiņu stāstiem un materiāliem tieši par “Cīņas” laiku, kas man trūka. Arī bildes viņš man iedeva.
Grāmatas un materiāli vienkārši uzradās no kaut kurienes. Piemēram, cienījamā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne pēkšņi bija ielikusi Facebook, ka viņai ir rokrakstā Petera rakstīts dzejolis - veltījums Mārim Čaklajam.
Starp citu, tikai tagad atklāju, ka tas ir bijis uzmetums dzejolim, jo publicējumā tas skan mazliet citādāk.
Kurš šķiet visuzrunājošākais Jāņa Petera dzīves posms? Droši vien, ka par Atmodu mēs vairāk vai mazāk zinājām. Man, piemēram, ļoti vilinošs likās Liepājas un Ķempes posms.
Es tomēr teikšu divus periodus. Man pārsteigums bija 70.-80. gadi līdz Atmodai, jo man vienkārši nav atmiņu par to laiku, esmu dzimusi 1969. gadā. Tāpēc arī tik daudz liku iekšā preses materiālus, recenzijas, analīzes un esejas. Tas ir vienkārši fantastiski, kādā līmenī tajā laikā analizēja dzeju vai notiekošo - kā varēja atļauties. Tas nebija nekāds pelēkais posms. Protams, piesaucot, kur vajag, Ļeņinu, kaut kādus internacionālismus un tautu draudzību. Cik daudz Petera kungs tieši tajā periodā ir izdarījis - arī te, arī to! Tas ir vienkārši fantastiski, kā to visu varēja paspēt. Otrs periods, ar kuru viņš tiešām lepojās, bija laiks, kad viņš bija Latvijas pārstāvis un vēlāk Latvijas Republikas vēstnieks Krievijā. Tur man arī nācās pamatīgi iedziļināties un lasīt dažādas diplomātu atmiņas, vēstures grāmatas - laiks, kad notika sarunas par Krievijas armijas izvešanu, kad tika noslēgts, par laimi mums, līgums 1994. gadā. Kā zinām, tas ir tas pats periods, kad Klintons ar Jeļcinu vienojās par to, ka no Ukrainas izvedīs kodolieročus. Un kas tagad notiek? Larss Fredēns bija zviedru diplomāts Baltijā, viens no pirmajiem, un viņš godīgi savās atmiņās raksta: pirmkārt, neviens neticēja, ka Baltija tiešām varētu tikt vaļā no Krievijas. Diez ko neticēja arī tam, ka Krievijas karaspēks tiks izvests, jo, piemēram, Gruzijā karabāzes palika. Neticēja arī, ka Baltija varētu kļūt neatkarīga ar ražošanu, ar neatkarību no Krievijas, kas arī ir tās lielās paralēles. Man tagad arī skrien skudriņas par to, ka tās lielvaras savā starpā virs mazajiem sarunājas un tos likteņus dala. Tā tas bija tajā laikā, un tā tas atkal notiek šodien.
Petera kungs bija spējīgs sarunāties ar jebkura līmeņa līderiem. Visu cieņu. Viņš tiešām bija arī liels diplomāts, ne tikai dzejnieks.
Kas viņš bija vairāk - dzejnieks, diplomāts vai cilvēks?
Viņš gribēja būt dzejnieks, lai viņu atceras kā dzejnieku. Piekritīšu, ka viņš, lai arī bija labs diplomāts, man būtu gribējies, lai viņš tajā periodā labāk būtu dzeju rakstījis (smejas). Tā ir. Viņš ļoti daudz ar savu sabiedrisko darbību izdarīja latviskuma uzturēšanā laikā, kad latvieši jau gandrīz bija minoritāte Latvijā. Viņš pirmais sāka runāt par Krišjāni Valdemāru jau 70. gadu beigās. Viņš pirmais sāka runāt par to, ka vajadzētu sakopt Lielos kapus, kur atdusas mūsu dižgari, tajā laikā, kad tā bija alkoholiķu un sunīšu paradīze. Tā var turpināt par kultūras cilvēku piemiņu - sargāt, glabāt. Kaut vai tāpēc viņš noteikti ir pelnījis cieņu un palikt atmiņā.
Kolorītā personība Mirdza Ķempe un Jānis Peters.
Brīnišķīgs ir stāsts, kā Mirdza Ķempe, lielā dzejniece, sarkanā mētelī Liepājas kapos pēkšņi noguļas uz kapu kopiņas, paliek zem galvas somiņu un piemieg.
Mirdza Ķempe, protams, ļoti daudz izdarīja Petera labā, gan skolodama, gan stāstot, kā vajag un kā nevajag rakstīt. Piemēram, tajos trakajos komunistu laikos sakot: “Ja tu gribi būt dzejnieks, tev ir jālasa “Straumēni”.” It kā neticami.
Šī grāmata ir lasāma tikai pie galda tāpēc, ka vairāk nekā 1100 lappušu. Smaga, ļoti. Varbūt to vajadzēja divās, trīs daļās?
Mēs grāmatu veidojām pa daļām - es vācu materiālus pa periodiem, tad uz to nokoncentrējos, savācu fotogrāfijas, visus dokumentus un devu māksliniecei. Tāpēc arī mēs nenobijāmies no šī lielā darba (smejas) - pamazām tu dari, šis ir sapakots, tas ir sapakots. Pašā sākumā mums bija versija, ka varētu atsevišķi būt dzīvesstāsts, atsevišķi dzejas daļa, bet tomēr tā ir viena mūža grāmata. -
Grāmata "Latvieši Zviedrijā. Raksti. Stāsti. Atmiņas" ("Latvijas Mediji") aizved lasītājus uz pagātni, kas būtībā veidojusies vairāk nekā pirms 80 gadiem, tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad uz Zviedriju devās ļoti daudz latviešu. Darbs parāda, kā mūs ietekmējuši laiks un telpa, vienlaikus pierādot mūsu tautas spēku un izturību.
Uz sarunu aicinājām Ingunu Dauksti-Silasproģi, vienu no šīs grāmatas līdzautorēm, rakstu veidotāju, kuru zinām arī kā cilvēku, kurš prot dažādi pastāstīt par trimdas literatūru. -
Vīramāte, kura ir klātesoša ik dzīves solī, emocionāli salts vīrs, grūtības tikt pie bērniņa un slogs, ko tas uzliek attiecībām, partneris, kura rakstura īpašības sākumā valdzināja, bet tagad tracina, ilgas, kuras mēģinām apslāpēt, lai tikai paliktu savā “drošajā dzīvē”.
Tie ir tikai daži no stāstiem, kas izlasāmi Zanes Zustas jaunākajā grāmatā "Precēto sieviešu (grēk)sūdze" Liega Piešiņa uz sarunu aicinājusi grāmatas autori Zani Zustu. -
Par pavasara atnākšanu mēdz teikt "daba mostas", bet ar dabu esam nonākuši sarežģītās attiecībās, tāpēc jāmostas arī cilvēkam!
Lai sarunātos par putniem, priedēm, zilsniedzītēm, skudrām un citām būtnēm, lai palasītu pavasarīgu literatūru un apdomātu ne vien cilvēka, bet arī rakstīta vārda attiecības ar dabu, Roberts Vilsons uz studiju aicinājis trīs ekoloģiski domājošus rakstniekus – Ievu Melgalvi, Viesturu Ķeru un Sanitu Rībenu.
Raidījumā dzirdēsiet Ineses Zanderes, Jāņa Baltvilka, Imanta Ziedoņa, Marta Pujāta un Tomasa Stērnsa Eliota dzeju, Džeralda Darela, Haruki Murakami un Gabijas Grušaites prozu.
Pārraides producente – Baiba Nurža. -
Izdevniecībā "Madris" klajā nākusi vēsturnieces Ingas Sarmas grāmata "Jūrmalas vasarnīcas, vasarnieki un vasaras dzīve Jūrmalā no 19. gs. līdz 1990. gadam", kurai materiāli vākti vairāk nekā 20 gadus.
"Man īstajā brīdī uzrodas īstie cilvēki ar īstajiem stāstiem", saka vēsturniece Inga Sarma, kura 40 gadus strādājot Jūrmalas muzejā, apsekojusi katru Jūrmalas rajonu, tikusies un intervējusi daudzus jūrmalniekus, bet bijuši arī gadījumi, kad pasaules slavenības kā fotogrāfe Ērika Ede no Gugenheima muzeja vai vācbaltiešu ģimenes fon Zengbušu pēcteči viņu uzmeklējuši paši. Būdama jūrmalniece no matu galiņiem līdz papēžiem, Inga Sarma grāmatu rakstījusi ar lielu mīlestību pret savu pilsētu. Viņa redz un pamato savu viedokli, kas Jūrmalai pietrūkst šodien, un stāsta par vēstures nospiedumiem, kurus šodienas Jūrmalas iedzīvotājiem būtu jāņem vērā. Runājam par Pētera Beltes apkopotajiem materiāliem, uz kuriem balstījusies, rakstot par Jūrmalu līdz 1919. gadam, par dienasgrāmatām un koncertrecenzijām, ar kurām iepazinusies lielā skaitā, rakstot par pilsētu Latvijas brīvvalsts laikā, un savu pieredzi, ko izmantojusi apkopojot materiālus par padomju gadiem.
Sarunā - arī par Emīlu Dārziņu un viņa "Melanholisko valsi", patieso gadskaitli Edinburgas koncertdārza sezonas atklāšanai, ASV prezidenta Džona Kenedija uzturēšanos Jūrmalā un pozēšanu cilnim, nažu un dakšiņu škindoņu, kura skan pāri mūzikai Horna dārzā...
-
Arno Jundzes romānam "Kārļa grāmata" ir visciešākā saistība ar dzejniekam Eduardam Veidenbaumam veltīto romānu "Es nemiršu nekad", kas iznāca pirms gandrīz četriem gadiem "Dienas grāmatas" sērijā "Es esmu…". "Kārļa grāmata" ir romāna otrā daļa, veltīta Eduarda brālim Kārlim. Izlasot šīs grāmatas, ir jāapzinās, ka brāļus Veidenbaumus nedrīkst nošķirt vai pretnostatīt. Liega Piešiņa uz sarunu aicināja rakstnieku Arno Jundzi un painteresējās, vai autors apzinājās, ka taps grāmata arī par Kārli.
Arno Jundze: No sākuma nebija tās nojautas, pilnīgi godīgi. Es apņēmos uzrakstīt romānu par Eduardu Veidenbaumu, un, jo vairāk par viņu domāju, jo vairāk tajā visā iedziļinājos un pētīju, un lasīju. Sapratu, ka ar to stāstu kaut kas nav kārtībā, to rakstu arī “Kārļa grāmatas’’ nobeigumā - bija sajūta, ka kaut kas nav īsti labi un pareizi.
Kad Eduarda grāmata bija pabeigta, pēkšņi sapratu, ka tajā brīdī, kad viņu skaistajā, baltajā zārkā ielaida kapsētas zemē un uzlika lauru vainagu, viņš vēl nebija dzejnieks.
Dzejnieka stāsts notika pēc viņa nāves. Tad man radās lielais jautājums: kurš to izdarīja? Jo Kārlis mums bija paslaucīts zem tepiķa. Jo vairāk pētīju Kārļa materiālus, jo lasīju, ko viņš ir darījis un, protams, to, ko pētnieki bija rakstījuši, un sapratu, ka Kārlis ir absolūti svarīgs šajā stāstā. Bez Kārļa nebūtu Eduarda un nebūtu viņa skaistās dzejas, ko šodien lasām. Tas man ir pilnīgi, absolūti skaidrs. Viņš kā dzejnieks notika kaut kādus 4, 5 gadus pēc savas nāves. Var skatīties, kā grāmata iznāca - pēc dokumentiem tas ir 1896. gads, bet reāli tā parādījās pircējiem gada beigās vai pat nākamā gada sākumā, jo pirms tam jau nekā nebija. Un arī pēc tam nebija. Ir sociāldemokrātu izdevums Londonā, ko visi marksisti aizgūtnēm slavē un par ko mums skolā mācīja, ka tur nebija pareizi, tur nebija cenzūras. Lai viņi aiziet uz Nacionālo bibliotēku un pamēģina to grāmatu atrast! Tās šeit nav. Tā varbūt kādreiz ir bijusi.
Bet tad sapratu, ka tur ir viena lieta - tur nebija zīmoga, ka grāmata ir izlaista caur cenzūru, un neviens Latvijā oficiāli viņu tirgot neuzņēmās. Tā palika kaut kur Londonā pie sociāldemokrātiem un viņu draugiem.
Skaidrs, ka to nopirka - par to es nešaubos, tāpēc jau tās nekur nav, bet būtībā ši grāmata neietekmēja latviešu sabiedrību. Ietekmēja tā grāmata, kuru izdeva Edvards Treimanis-Zvārgulis, un izdeva par Kārļa naudu, un viņi abi kopā tos dzejoļus tur salika. Treimanis dabūja cauri cenzūrai, un viņam tas ļoti grūti gāja. Abi divi, Kārlis un Treimanis, viņi ir tie, kas Eduardu izcēla.
Mēs viņus varam uzskatīt par draugiem?
Es domāju, ka Kārlis ar Treimani tiešām draudzējās. Viņi labprāt, kā mūsdienās sacītu, tusēja, arī viņiem bija braucieni pa krogiem - ne jau tāpēc, lai piedzertos, bet, kā mēs zinām, krogi toreiz bija vienīgā sabiedriskā vieta ārpus mājas. Viņi tur varēja iedzert kādu pudeli alus, un tad viņi tur rakstīja dzejoļus un lasīja. Treimanis-Zvārgulis jau bija kupletists. Vēlāk bija arī citas personas, kas viņiem pievienojās.
Šodien mēs visi brīnāmies - no kurienes tukšā vietā radās dzejnieki? Nekur neradās. Viņi tur visu laiku bija.
Tas, ka mums grāmatniecība bija bērnu autiņos, nebija nekādu nopietnu latviešu izdevēju, lasīšanas intereses tajā laikā arī vēl nebija nekādas un visa šī kustība principā tikai sākās… Visas šīs dzejas lietas notika krogos - tās bija krogus dziesmas, kuplejas. Mums autoru nav neviena, bet tautasdziesmu sējums, kas tajā laikā sāka iznākt, ir nu ļoti biezs. Tā ir daļa no visa, mēs tikai skaitām “ai, nav, nav”, bet bija vēl Jānis Ruģēns pirms viņiem - viņš bija superzvaigzne tajā apgabalā, kur viņi dzīvoja, ap Valmieru, visi nostāsti par viņu un tā tālāk - es kaut ko drusciņ ieliku grāmatā, bet mans uzdevums nebija izgleznot visu, kā tas izskatījās, jo tam vajadzētu 800 lappuses vai 1000, ko neviens negribētu lasīt. Es šo ainavu ieliku tādiem lieliem vilcieniem vai punktiem, tā, lai ir saprotams, kas tur notika, un tas arī bija uzdevums. -
Tagad, kad zināmi Latvijas literatūras gada balvas šī gada nominanti, ir interesanti ne tikai izvēlēties lasāmvielu, bet dzirdēt arī žūrijas pamatojumu.
Vērtējumam bija iesniegtas kopskaitā 156 grāmatas. Lielākais iesniegto grāmatu skaits bija par labāko prozas tulkojumu latviešu valodā, par ko intervijā Liegai Piešiņai tuvāk stāsta rakstniece un tulkotāja Signe Viška. Sarunas sākumā — par labāko literatūras autordarbu bērniem latviešu valodā.
-
17.aprīļa vakarā tiks paziņoti Latvijas literatūras gada balvas šī gada uzvarētāji, bet pagājušajā nedēļā tikām informēti par īso nominantu sarakstu. Kategorijās ir daži jaunumi. Piemēram, tiks noteikts "spilgtākais darbs dramaturģijā". Viens no LALIGABAs ekspertiem - literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis Arnis Koroševskis - sarunā ar Liegu Piešiņu raksturo kategoriju "Labākais prozas autordarbs latviešu valodā".
Arnis Koroševskis: Kopumā šogad bija ārkārtīgi interesanti kaut tā iemesla dēļ, ka bija pieteikts rekordliels grāmatu skaits - mazliet vairāk nekā 150, arī prozas kategorija bija ļoti bagātīga - tuvu pie 30 grāmatām.
Izkristalizējas diezgan pamanāmas tendences, un tas ir skatījums vēsturē - gan senākā, gan salīdzinoši nesenā; gan biogrāfisks skatījums, gan autobiogrāfisks.
Mēs redzam, kā strauji ir attīstījies mūsdienu modernais biogrāfiskais romāns. Osvalda Zebra “Dzīvs!” par Frici Brīvzemnieku - manuprāt, ievērības cienīgs fakts vien ir, ka beidzot pievēršamies šai personībai, jo parasti, domājot par nacionālās atmodas laikmetu, prātā nāk daudzi citi uzvārdi, kuri pēdējos gados varbūt ir bijuši pamanāmāki. Brīvzemnieks it kā tiek uzskatīts par ko pašsaprotamu, bet patiesībā mēs viņu īsti neaktualizējam.
Gluži tāpat romānu un monogrāfiju sērijā “Es esmu…” Ingas Ābeles brīnišķīgais romāns “Mīlamā” par Aspaziju, kas droši ir viens no gaidītākajiem romāniem šajā sērijā. Zināms, ka ļoti ilgstoši un grūti tapis. Tas ir neparasts biogrāfisks skatījums, un tie lasītāji, kas vēlēsies gūt klasisku pārskatu par Aspaziju kā personību un viņas dzīves gājumu, varbūt būs vīlušies, varbūt jutīsies samulsuši, lasot šo darbu, jo Inga Ābele ir izvēlējusies ļoti neparastu pieeju, bet to neteikšu priekšā, lai katrs pats lasa.
Varējām pamanīt arī to, ka vairākās prozas grāmatās bija vai nu autobiogrāfisks, vai daļēji autobiogrāfisks skatījums uz neseno vēsturi -
tas bija gan Ģirtam Koknēvičam, gan Kristīnei Želvei, Nilam Saksam. No gala nominantiem īpašs prieks man ir par Andru Manfeldi, kura pēdējo 20 gadu laikā kopš romāna “Adata” ir pierādījusi, ka latviešu literatūrā viņa spēj pilnīgi visu - vienlīdz kvalitatīvi radīt pilnīgi visos literatūras veidos un žanros, un brīnišķīgais romāns “Kosmonautu iela” arī ir tam apliecinājums. No vienas puses tas varbūt aptver jautājumu loku, kurš ļoti bieži ir ieskanējies pēdējo gadu latviešu prozā, proti, skatījums uz vēlīnajiem padomju gadiem, īpaši 80. gadiem, bet tomēr Manfelde atrod interesantu pieeju un apraksta šo laiku tā, ka tas būs saistoši gan cilvēkiem, kas to ir pieredzējuši, gan jaunākām paaudzēm, kurām par padomju laiku varbūt ir visai stereotipizēts vai abstrakts priekšstats. Par autobiogrāfiskumu varam runāt arī Viļa Kasima brīnišķīgajā “Svešuma grāmatā” - ļoti emocionāls un atklāts skatījums pašam uz savu dzīvi, pasniegts daļēji esejistiskā manierē. Var teikt, ka pēdējos gados ir atdzimis arī esejas žanrs.
Lai gan līdz nomināciju listei tā netika, tomēr jāuzteic arī brīnišķīgā Ievas Strukas grāmata par Astrīdu Kairišu, kur arī tika rasts veids, kā esejistiskā veidā biogrāfiski aplūkot konkrētu personību.
Vai bija grūti izvēlēties pēdējo četrinieku?
Prozas kategorijā, manuprāt, žūrijai bija krietni lielāka vienprātība, līdz ar to nosacīti, bet varētu teikt, ka bija vieglāk. Visgrūtāk bija ar tulkojumu kategoriju, jo tajā arī bija rekordliels skaits - pāri 50 grāmatām, piedevām ļoti reti bija gadījumi, kur mēs skaidri redzam, ka grāmata varbūt nav tik vērtīga vai tulkojums nav izdevies, vai no tehniskā viedokļa kaut kas nav - lielākā daļa tulkojumu bija ļoti kvalitatīvi.
Īpaši mani sajūsmina un turpina pārsteigt Māra Poļakova - cik ražīgi viņa strādā gadu no gada,
un tieši 2025. gads, kvantitatīvi skatoties, viņai bija visražīgākais. Mēs nevarējām izlemt, kuru no visiem Poļakovas darbiem beigās nominēt, bet pat gala sarakstā viņa ir pārstāvēta divreiz. -
Šoreiz pievēršamies apgādā "Zinātne" izdotajai monogrāfijai "Ārsts Paracelzs alķīmiķu laikmetā", kas veltīta izcilam 16. gadsimta ārstam un pētniekam Aureolam Teofrastam Bombastam fon Hohenheimam, kuru pasaule daudz labāk pazīst pēc pseidonīma – Paracelzs.
Par grāmatu runājam ar monogrāfijas autoru – profesoru Valdi Segliņu. -
Tuvojoties Preiļu konceptuālistu grupas 10 gadu jubilejai, Roberts Vilsons uz sarunu par konceptuālismu literatūrā un konceptuālo dzeju Latvijā aicina trīs dažādu literāro izdevumu redaktorus, dzejniekus un konceptuālās literatūras pazinējus: dzejnieci, literatūrzinātnieci, žurnāla "Strāva" redaktori un grupējuma "Preiļu konceptuālisti" dalībnieci Annu Auziņu, literatūras žurnāla "Punctum" redaktoru, dzejnieku, literatūrzinātnieku un bijušo Preiļu konceptuālistu dalībnieku Arti Ostupu un avangarda literatūras žurnāla "Avīzes Nosaukums" galveno redaktoru, dzejnieku un humoristu Valteru Libertu.
Kamēr Anna, Artis un Valters sarunājas par neradošās rakstības metodēm, konceptuālisma vēsturi un nākotni latviešu literatūrā, kā arī par plašākas sabiedrības uzmanību piesaistījušiem notikumiem, dzejniece un konceptuāliste Elvīra Bloma uzraksta konceptuālu dzejoli, kas dzirdams raidījuma izskaņā.
Raidījuma producente – Baiba Nurža.
Vai konceptuālus tekstus drīkst nelasīt?
Roberts Vilsons: Man patīk domāt par konceptuāliem tekstiem, patīk par tiem sarunāties, reizēm man patīk uz tiem paskatīties, bet ne vienmēr tos ir interesanti lasīt. Vai šādas izjūtas, sastopoties ar konceptuālu tekstu, ir normālas?
Anna Auziņa: Kurus konceptuālos dzejoļus tev patīk lasīt?
Roberts Vilsons: Man patīk lasīt tavējos! Tavi konceptuālie teksti tiecas pretī lirikai, to liriskās kvalitātes lasīšanas pieredzi padara piepildītu, jēgpilnu. Kurpretim Valtera brīnišķīgo dzejoli "Petīcija 21. gadsimta dzejas korpusu sastādītājiem" es neesmu izlasījis. Dzejolis ir skaists, es uz to skatos, es labprāt par to domāju, bet nelasu, neesmu izlasījis un nekad neizlasīšu. Valter, vai tu pats kādreiz esi šo savu dzejoli izlasījis?
Valters Liberts: Es to neesmu ne vien izlasījis, bet es to neesmu arī uzrakstījis.
Roberts Vilsons: Domāju, pie šī dzejoļa vēl atgriezīsimies. Arti, ko tu saki par konceptuālu tekstu lasīšanu un nelasīšanu?
Artis Ostups: Tas ir normāli, ja tu tā jūties. Es domāju, ir daudzi konceptuālisma teksti, kas nemaz nav iecerēti, lai tos lasītu no sākuma līdz beigām. Varbūt latviešu literatūrā pilnīgi nelasāmu konceptuālu tekstu ir mazāk, iespējams, tāpēc, ka mums ir bijusi spēcīga liriskā tradīcija, kas ir tuva arī mūsdienu autoriem.
Kad es rakstu konceptuālus dzejoļus, tas parasti nozīmē, ka atrodu kādu prozas tekstu, kas tapis sen un nav iecerēts kā dzejolis, apstrādāju to savā aranžijā un pasniedzu lasītājiem kā savu dzejoli.
Metodes, protams, ir dažādas. Un tipiskākā – vismaz Rietumos – ir paņemt kādu milzīgu teksta blāķi, pārcelt to no neliterāra konteksta literārā kontekstā un nosaukt to par dzeju. Ne vienmēr to gribas lasīt. Bet tas var būt interesants notikums citā ziņā.
Krievu literatūras lasīšana kara laikā
Anna Auziņa: Es esmu atvērusi Kārļa Vērdiņa sastādīto un tulkoto Ļeva Rubinšteina izlasi "Tas esmu es" ["Orbīta", 2026]. Manuprāt, Rubinšteins pieder pie tiem konceptuālistiem, kurus var lasīt. Tas sausais, nelasāmais – tas laikam būtu klasiskais konceptuālisms: gari teksti, ko paši konceptuālisti nav ne izlasījuši, ne uzrakstījuši. Turpretī Rubinšteina konceptuālisms ir kolāžveidīgs.
Artis Ostups: Ir divi klasiskie: krievu konceptuālisms un amerikāņu konceptuālisms. Man liekas, Rubinšteins runā ikdienišķā valodā par ikdienišķām lietām, teksts ir ļoti aizkustinošs, bet konceptuālais moments ir tas, ka viņš paņem gatavas runas figūras.
Amerikāņu konceptuālisms varbūt ir vēsāks, provokatīvāks un vairāk orientēts uz laikmetīgās mākslas paņēmienu pārcelšanu literatūrā.
Roberts Vilsons: Saprotu, ka Ļevs Rubinšteins nesen ir gājis bojā un bijis dedzīgs Putina režīma kritiķis. Tomēr – kā jūs raugāties uz to, ka šobrīd lasām krievu literatūru?
Anna Auziņa: Es piekrītu, ka mums vajadzētu pievērsties citu tautu literatūrai.
Artis Ostups: Es domāju, ka tie divi krievu autori, kas kopš kara sākuma ir parādījušies latviešu valodā – Gaļina Rimbu un Ļevs Rubinšteins – to ir pelnījuši. Es viņus vērtētu atsevišķi no visas kopējās krievu kultūras. Mēs zinām par viņu politisko nostāju un nešaubāmies, ka tie ir morāli domājoši cilvēki.
Konceptuālā rakstība un konteksts
Roberts Vilsons: Valter, es redzu, ka tev līdzi ir grāmata "Against Expression" [Against Expression. An Anthology of Conceptual Writing], ko latviski varētu tulkot – "Pret izpausmi". Grāmata ir antoloģija, kurā apkopoti amerikāņu konceptuālisma darbi. Vai vari pastāstīt vairāk par šo antoloģiju?
Valters Liberts: Laikam ir taisnība, ka tā pārstāv vairāk to otru pusi, bet jāsaka, ka pats esmu izlasījis tikai trešdaļu šīs grāmatas, lai gan lasu to jau kādu gadu. Man šī grāmata ļoti patīk, katru reizi, kad to atveru, jūtos iedvesmots! Antoloģijas formāts, manuprāt, ir piemērots, jo konceptuālās rakstības darbi bieži vien ir milzīgi – piemēram, kāds pārkārto visu Bībeli alfabētiskā secībā. Tas var būt ļoti skaists konceptuālās rakstības darbs, grāmatobjekts, bet droši vien ne visi to izlasīs, tāpēc lētāk šo ideju izlasīt antoloģijā, kur teksti ne vienmēr publicēti pilnā apjomā, toties parādās starptekstualitāte, kas ļauj redzēt lauku kopumu.
Man šķiet, viena no konceptuālās rakstības iezīmēm ir tās pastāvēšana ļoti augsta konteksta vidē.
Ķieģelis var būt vienkārši būvniecības ķieģelis, bet, ja tam pievieno UDK indeksu, tas pēkšņi kļūst par dzejas darbu. [Eināra Pelša grāmatobjekts "Janka", "Valters Dakša", 2021]
Preiļu konceptuālistu sākums
Roberts Vilsons: Mēs esam nonākuši 2016. gadā Preiļos, alfabēta dzimtenē – Eināra Pelša, Preiļu konceptuālisma centrālās figūras, mājās. Vai varam savilkt kopā tās ietekmes un vēsturi, kas ir novedusi līdz kulminācijai 2016. gadā, kad Latvijā top Preiļu konceptuālistu grupējums?
Valters Liberts: Pirmais pasaules karš?
Artis Ostups: Dadaismā parādās ideja, ka ikdienišķu objektu var eksponēt galerijā, un tad tas kļūst par mākslu. Līdzīgi notiek arī konceptuālisma literatūrā, tikai galerijas vietā ir grāmata. Šim paņēmienam ir simts gadu sena vēsture. Arī kubisma gleznās mēs redzam, ka biļetes vai citus ikdienas priekšmetus piestiprina audeklam – tā ir sava veida konceptuāla metode.
Roberts Vilsons: Kā ir ar Eināru Pelšu? Vai viņu vairāk iedvesmojis krievu konceptuālisms vai Rietumu avangards?
Artis Ostups: Baidos, ka šis jautājums ir neatbildams. Kad pie Eināra ciemojāmies, arī mēs mēģinājām viņa darbību savilkt kopā ar avangarda vēsturi, bet viņš pats tam pretojās, un īsti nebija skaidrs, kāpēc viņš sācis rakstīt šādi. Laikam gribēja rakstīt mazāk nopietni, mazāk tradicionāli. Pirms konceptuālā pavērsiena Pelšs bija ļoti lirisks dzejnieks, prasmīgi rakstīja klasiskās formās.
Man šķiet, konceptuālisms vairākus latviešu autorus ir piesaistījis tāpēc, ka ļoti ilgi – gandrīz kopš [pagājušā gadsimta] sešdesmitajiem gadiem – mēs dzīvojām sarežģītas, nopietnas, liriskas, muzikālas, uz ģenialitāti pretendējošas dzejas vidē.
Konceptuālisms bija viens no veidiem, kā no tās tradīcijas atvilkt elpu.
Sarunu teksta formātā pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv! -
20. un 21. martā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisināsies kārtējie Grāmatu svētki. Tātad daudz jaunu grāmatu un tikšanās ar to radītājiem: autoriem, tulkotājiem, izdevējiem. Tiks paziņoti bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas rezultāti.
Liega Piešiņa iztaujā jauna dzejoļu krājuma "Aukas" (to klajā laidusi izdevniecība "Latvijas Mediji") autori Kristiānu Šukstu, kura pirmo dzejošanas pieredzi apguva literārajā seminārā "Aicinājums". Kas Kristiānai bija un ir "Aicinājums"? -
Pavasarī, kad nokūst sniegs, nereti skarbus vārdus veltām kurmju rakumiem, bet, dzirdot stāstu par valodiski un arī vizuāli krāšņo eseju krājumu, kas mudina aizdomāties, kā saglabāt strauji izzūdošo dabas daudzveidību, mūsu sirdis atmaigst...
Ar izdevniecībā "Jānis Roze" klajā nākušo ievērojamās britu rakstnieces Katrīnas Randelas grāmatu "Zelta kurmis" iepazīstina grāmatas tulkotāja un izdevēja Renāte Punka.
- Laat meer zien
