Afleveringen
-
Raidījuma sarunas fokusā ir pakalpojumu dizains — jēdziens, kas, lai gan tiek lietots arvien biežāk, joprojām raisa jautājumus un nereti arī neizpratni. Kas ir pakalpojumu dizains? Kādēļ pakalpojumam tas varētu būt nepieciešams, un kā tas tiek īstenots?
Par šiem un citiem jautājumiem diskutē pakalpojumu dizaineres Liene Kupča un Ilze Kundziņa.
Papildu praktiskajai darbībai pakalpojumu dizaina nozarē, Liene un Ilze ir cieši saistītas arī ar akadēmisko vidi. Ilze ir Latvijas Mākslas akadēmijas starptautiskās maģistra studiju programmas "Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas" (SDSI) direktore un asociētā profesore, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras studente. Liene savukārt ir SDSI mācību kursa "Nākotņu dizains" lektore, kā arī Oslo Arhitektūras un dizaina skolas studente programmā "Sistēmorientēts dizains".
Raidījuma producente — "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. -
Šobrīd rit jau ceturtais gads kopš Krievijas iebrukuma un pilna mēroga kara sākuma Ukrainā.
Tikmēr Rīgā kopš pagājušā rudens tulkotājas Māras Poļakovas vadībā noris ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīca, un martā "Valodu mājā" notika pasākumu cikls "Ko sver ukraiņu vārdi? Ukraiņu literatūra Latvijā līdz 2022. gadam un tagad".
Par tulkošanas procesa personīgo nozīmi, spilgtākajiem tekstiem un ukraiņu literatūras īpatnībām raidījumā stāsta trīs darbnīcas dalībnieces – Ingmāra Balode, Justīne Vernera un Linda Vītuma; sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.
Raidījuma producente — Baiba Nurža. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Matīss Kaža Nacionālajā teātrī ir iestudējis izrādi "Nacionālais kanāls" par žurnālistiku un stāvokli pasaulē 21.gadsimtā.
Tas ir darbs, kas ļauj daudz ko pārdomāt arī Latvijas dzīvē par to, kā runājam, domājam, izprotam notiekošo – pat tad, ja bieži domājam ļoti atšķirīgi.
"Šņorbēniņu" studijā šoreiz režisors Matīss Kaža un žurnālists Arnis Krauze, sarunu vada Zane Radzobe. -
Latvijas kino kontekstā lielu lomu spēlē vēsturiskais kino, tāpēc ir interesanti analizēt, kā stāstu ietekmē tā ievietošana konkrētā vēsturiskā kontekstā, kā arī cik šobrīd Latvijā un pasaulē ir aktuāli vēsturiskos notikumos balstīti kino naratīvi.
Kino režisors un teorētiķis Dāvis Sīmanis ir rakstījis: "Pirmkārt, vēsturiskā filma tiecas pretendēt uz objektīvu pagātnes rekonstrukciju, otrkārt, tā var reprezentēt vēsturi kā pagātnes interpretāciju, treškārt, tā var reprezentēt filmas uzņemšanas laika vēsturi. Nereti šie reprezentācijas veidi konkrētā filmā savienojas, un tādējādi nav iespējams skaidri noteikt, kas ir darba vēsturiskais saturs."
Vai vispār ir iespējams kino radīt objektīvu pagātnes rekonstrukciju un kāda ir atšķirība starp vēsturisku un pseidovēsturisku vai stilizēti vēsturisku kino?
Par šiem jautājumiem sarunājas studijas viesi, kas visi ir savā veidā saistīti ar vēsturisko kino.
Tuvojas režisores Signes Birkovas filmas "Lotus" pirmizrāde, kuras darbība it kā norisinās 1919. gadā, bet filmas kontekstā šis laika periods ir tikai atspēriens režisores fantāzijas lidojumam par to, kā būtu, ja būtu.
Kristīne Jurjāne ir viena no vadošajām filmu māksliniecēm un kostīmu māksliniecēm, specializējoties tieši vēsturiskajā kino, par ko liecina trīs Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" kategorijā "Filmu mākslinieks" par filmām "Pelnu sanatorija", "Tēvs nakts" un "Gads pirms kara".
Bet Andrejs Ēķis bijis producents vairākām režisora Aigara Graubas vēsturiskajām filmām: "Baiga vasara", "Rīgas sargi", "Sapņu komanda 1935" un "Nameja gredzens", kā arī tikko ir saņēmis Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" par vēsturisko seriālu "Dumpis" un šobrīd strādā pie savas nākamās filmas, kas arī pievēršas Latvijas vēstures lappusēm. -
Ģeneratīvā māksla ir jauns jēdziens, kas radies 21. gadsimta pagājušajā desmitgadē, taču pati ģeneratīvās mākslas prakse tiek datēta ar pagājušā gadsimta 60. un 70. gadiem un faktiski ir sākusies konceptuālisma ietvaros.
Vienkāršoti runājot, ģeneratīvā māksla ir tāda māksla, kur mākslinieks izmanto kādu autonomu sistēmu mākslas darba radīšanai. Protams, mūsdienās tas ir visvairāk saistīts ar mākslīgo intelektu un tehnoloģiskajiem rīkiem, bet 20. gadsimta otrajā pusē tās varēja būt formulas, algoritmi, arī dabas parādības vai bioloģiskas parādības, kas autonomi, neatkarīgi no mākslinieka, ietekmēja mākslas darbu.
Protams, ģeneratīvajai mākslai radusies arī definīcija. Tā gan ir diezgan plūstoša, bet pašlaik tā skan apmēram tā: ģeneratīvā māksla ir postkonceptuāla māksla, kas kopumā vai daļēji ir radīta ar autonomu sistēmu palīdzību. Definīcijā tiek uzsvērts, ka šīs autonomās sistēmas noteikti ir nehumānas - ka tā nav cilvēciska būtne un ka šai sistēmai tiek uzticēts noteikt mākslas darba izskatu: noteikt mākslas darba plastiskās vērtības, estētiku, formu, kas citkārt ir ekskluzīva mākslinieka prerogatīva.
Kas īsti ir ģeneratīvā māksla: tehnika, tehnoloģija vai ideoloģija? Vai tā apšauba radošuma būtību? Vai ģeneratīvi radīts mākslas darbs ir unikāls? Šos jautājumus mākslas zinātniece Inga Šteimane uzdod māksliniekam un komponistam Voldemāram Johansonam, māksliniekam un Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogam Gintam Gabrānam, reklāmas māksliniekam un radošo risinājumu aģentūras Wrong radošajam direktoram Oskaram Cirsim, komponistam Platonam Buravickim un arī pašam mākslīgajam intelektam.
.
-
Tā kā Latvija ir buferzona starp Austrumiem un Rietumiem, politiskās aktualitātes kārtējo reizi liek runāt par nebeidzamu tēmu – identitāti, šoreiz dizainā un arhitektūrā. Latviskā identitāte un nācijas identitāte: vai starp tām var likt vienlīdzības zīmi?
20. gadsimta 50. gados Ziemeļvalstis apzināti konstruēja zīmolu "skandināvu dizains", vienojoties par tā kritērijiem – funkcija, lakoniska, moderna forma un dabiski materiāli. Kādi šodien varētu būt Latvijas dizaina un arhitektūras identitātes stūrakmeņi? Ciktāl apzināties piederību palīdz dekoratīvi instrumenti, kas sabiedrībā, iespējams, ir vieglāk uztverami? Vai identitātes meklējumos ir vieta ironijai un humoram? Kam jānotiek valstiskā līmenī, lai mēs "sadotos rokās", identitāti apzināti veidojot?
Uz Ilzes Martinsones jautājumiem atbild dizainere Dārta Apsīte, arhitekte Liene Adumāne-Vāvere un dizaina žurnāliste Veronika Viļuma. -
2025. gada pirmajā pusē ziņu plūsma un informatīvā telpa atgādina distopiskus romānus. Kā izskatās Latvijas literatūra kara un politisku nemieru laikā? Vai šie apstākļi ietekmē mūsu spēju lasīt?
Kādā veidā daiļliteratūra atspoguļo šo laiku – un vai latviešu literatūrai vispār ir raksturīga refleksija par politiskām parādībām?
Par šiem jautājumiem diskutē filozofs Igors Gubenko, dzejnieks un kritiķis Ivars Šteinbergs, pētniece un rakstniece Ieva Melgalve; sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.
Raidījuma producente – Baiba Nurža. -
Viljama Šekspīra lugas no pasaules skatuvēm nenoiet jau vairāk kā četrsimt gadu, un skatītāji reizēm mēdz jautāt: vai tiešām iestudējumos var pateikt ko jaunu?
Tomēr Šekspīrs ir ļoti populārs šosezon Latvijas teātrī un stāsta tieši par laikmetīgo, nevis pārlaicīgo – par karu, par Eiropas civilizācijas krīzi, par atsvešinātām attiecībām cilvēku starpā.
Par to, vai Šekspīra iestudējumiem Baltijā ir kādas īpatnības, stāsta teātra zinātniece Guna Zeltiņa, bet uz jautājumu, ko Šekspīra darbos atrast 21. gadsimtā, vai tie jāpārraksta, lai laikmetīgais tos skatītājs saprastu, un ko nozīmē "izrāde-skandāls", atbild režisors Viesturs Kairišs. -
Nupat kā sadalītas Berlīnes starptautiskā kino festivāla balvas ar Todu Heinsu žūrijas priekšgalā.
Pirmo gadu Berlināles vadību pārņēmusi kino žurnāliste, kuratore Triša Tatla, kas jau 25 gadus ieņēmusi nozīmīgus amatus BFI, BAFTA, pēdējos gados vadot Londonas BFI festivāla komandu.
Berlināles programmā šogad startēja arī jauna konkursa programma debijas spēlfilmām, kuras nosaukums ir "Perspektīvas".
Raidījumā vērtējam Berlināles publisko programmu, tajā novērojamās tendences, kā arī balvu sadalījumu. Runājam par Eiropas (arī citviet notiekošo) kinofestivālu filmu tirgu nozīmi šobrīd kino industrijā, kā arī to, vai starptautisko kinofestivālu balvas rada būtisku, paliekošu pēcefektu – ko tas dod filmai ārpus ražošanas valsts, un ko – mājās, filmas ražošanas valstī, un kāds ir nacionālās kino balvas svars vietējā skatītāja acīs.
Tāpat aplūkojam lielās starptautiskās balvas: "EFA", "Zelta globusu", gaidāmo "Oskaru". Neskaitot to, ka Latvijai šis ir unikāls gads starptautisko apbalvojumu ziņā, kas ir tās tendences, par kurām varam runāt ārpusfestivālu balvu nomināciju un apbalvojumu vēsmās?
Diskusijā piedalās: producenti Inese Boka-Grūbe, Alise Ģelze un Dominiks Jarmakovičs, kā arī kino kritiķe, "RIGA IFF" kuratore Dārta Ceriņa. -
Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Laikmetīgās mākslas centra "Kim?" izpilddirektori Evitu Gozi, mākslinieku Indriķi Ğelzi un Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūras direktoru Fredi Bikovu, lai ieskicētu vairākas jaunas iniciatīvas Rīgas mākslas dzīvē. Tās sāksies šovasar un varbūt izvērtīsies par tradīciju.
-
No elitārām zināšanu kalvēm bibliotēkas mūsdienās ir pārtapušas par kopienu centriem. Daudzfunkcionālām telpām un vietām, kuru apmeklētāji var ne tikai lasīt un mācīties, bet arī satikties, iedvesmoties, izpausties un justies piederīgi.
Cik lielā mērā publiskās bibliotēkas Latvijā atbilst mūsdienu izpratnei par labi dizainētu bibliotēku? Par šo un citiem jautājumiem domā un diskutē pētniece, dizaina kritiķe un izstāžu kuratore Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Anda Boluža, arhitekte Linda Leitāne un kultūras vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga. -
Par bērnu un jauniešu lasītprasmi regulāri izskan pesimistiskas ziņas un mūsdienu informatīvajā telpā lasīšanai nepieciešamā laika šķietami kļūst arvien mazāk. Kā uz šāda fona rast cerību – kādi Latvijā piemēri meklējami notikumiem un norisēm, kas jaunus cilvēkus veiksmīgi tuvina literatūrai? Kādas taktikas iespējams izmantot vecākiem un literatūras nozarē strādājošajiem?
Studijā – literatūras skolotāja Ilze Ramiņa, rakstnieks Svens Kuzmins, bērnu literatūras autore, tulkotāja un redaktore Signe Viška. Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.
Henriks Eliass Zēgners: Kāpēc ir būtiski tas, ka jauni cilvēki lasa grāmatas?
Svens Kuzmins: Tāpēc, ka tas ir humanitārās zinātnes, humanitārās pasaules izpratnes pats pamats. Tas ir balstīts tekstos. Tas ir ļoti nozīmīgi. Tāpēc tas nedrīkst būt marginalizēts stundu sarakstā turpat, kur mēdz būt vizuālā māksla, ētikas pamati vai kaut kas tamlīdzīgs. Nezinu, kā tagad izskatās skolas stundu saraksts, taču 80 minūtes nedēļā ir diezgan katastrofāli.
Katra zināšanu veida nodalīšana šauros rāmjos ir kaut kas tāds, no kā būtu diezgan svarīgi atsacīties nākotnē.
Man šķiet, ka literatūra un filozofijas pamati ļoti labi varētu un tiem arī vajadzētu sadarboties kaut vai vidusskolas līmenī.
Ilze Ramiņa: Lasīt ir svarīgi tāpēc, ka no “humanitārs” mēs vieglāk varam aiziet pie “humāns”, un mūsdienu pasaulē tas ir ļoti svarīgi. Es varu parakstīties zem katra Mihas Kovāča vārda par desmit ieteikumiem grāmātā “Lasu, tātad esmu”. Bet, manuprāt, vissvarīgākais šobrīd ir tas, ka
humanitārais veido mūsu jauno paaudzi, par kuru gribam runāt cerīgi. Kā redzam pēc tā, kas notiek apkārt, ir ļoti svarīgi, lai jaunā paaudze ir humāna. Ar teksta palīdzību to ir vieglāk izdarīt.
Signe Viška: Lasīšanai nav pilnīgi neviena negatīva aspekta. Nu, varbūt var nedaudz sabojāt redzi, ja lasi tumsā, bet lasīšana veicina lasītprasmi, tā papildina vārdu krājumu. Tu vari iemācīties dažādus vēstures kontekstus un aspektus. Protams, tev vajag arī kādu, ar kuru izlasīto pārrunāt, jo tēmas var būt sarežģītas vai līdz galam neizprotamas. Tur talkā var nākt skolotāji vai vecāki, vai arī vienaudži, domubiedri, līdz ar to lasīšanai ir arī sociāls aspekts. Tā varētu turpināt un turpināt. Ir jālasa.
Henriks Eliass Zēgners: Man vienmēr prātā nāk tas, ka lasīšana gluži vienkārši palīdz labāk dzīvot. Ir grūti - var izlasīt kādu grāmatu, kas palīdz grūtajā brīdī, ir priecīgi - var izlasīt grāmatu, kas to brīdi nostiprina atmiņā. Palīgs skaistākai dzīvei.
Vairāk – portālā lsm.lv!
Raidījuma producente – Baiba Nurža.
-
21. gadsimtā kultūrā un arī teātrī bieži tiek runāts par sievietēm. Mums savukārt gribējās parunāt par vīriešiem, par to, ko vīrieši meklē un kā viņiem pietrūkst Latvijas teātrī. Studijā "Šņorbēniņos" šoreiz divu ļoti vīrišķīgu izrāžu veidotāji – izrādes "Alfas" režisors Valters Sīlis, Rolanda Upatnieka lomas atveidotājs izrādē "Latviešu raķetes" aktieris Mārtiņš Kalita, kā arī teātra kritiķis Atis Rozentāls, kurš pastāstīs, kā vīrietis skatās izrādes par sevi.
Sarunu vada Zane Radzobe.
Ati, vai tev ir bijusi pieredze, kad saproti, ka šo izrādi skaties kā kritiķis-vīrietis?
Atis Rozentāls: Manuprāt, tas nosacītais dalījums - mēs stereotipizējam un sakām “sieviešu izrāde” vai “vīriešu izrāde”, tāpat kā par grāmatām saka “vīriešu romāns” vai “sieviešu romāns” - drīzāk balstās nevis saturā vai intelektuālajā līmenī, bet emocionālajā līmenī. Gaidas no mākslas piedzīvojuma emocionālā līmenī var atšķirties vairāk nekā intelektuālā līmenī.
Domāju, nekad nerunāsim par dalījumu vīriešu vai sieviešu izrādēs. Mēs runāsim par absurda dramaturģiju vai ko tādu, kas ir vairāk orientēts uz prātu, uz analīzi, paradoksiem.
Tur šo dalījumu nekad nepielietosim. Mēs to lietosim tad, kad runa ir par emociju pusi. Protams, ka atsevišķos gadījumos kritiķis-vīrietis var sajust, ka šī izrāde viņu saista vairāk ne tikai caur to, ka uz skatuves visi ir vīrieši kā abos konkrētajos piemēros, bet var saslēgties arī ar vienu varoni. Tas var nebūt galvenais varonis. Skatoties “Tēvoci Vaņu” tu vari saslēgties nevis ar Vaņu, bet ar Astrovu, bet arī tas būs konkrēta vīrieša stāsts un saslēgsies nevis intelektuāli, bet emocionāli.
Valters Sīlis: Sāku domāt par situācijām, kur izrādēs kāds cilvēks man ir nācis klāt un teicis “paldies par šo izrādi”. Man apsargs ir pienācis klāt un pasateicis “paldies” par noteiktām izrādēm. Viņš seko līdzi noteiktai manas daiļrades daļai, nevis visai, bet tieši vēsturiski politiskam materiālam, kur pats ir iedziļinājies. Tad darbs viņam ir gandrīz vai sarunu biedrs. Viņš var kaut kam piekrist vai nepiekrist, bet tu esi ienācis kāda cilvēka interešu pasaulē.
Mēs iedodam tajā lokā, kur dažreiz neesam ļāvuši teātrim būt - sports vai krimināli stāsti, vai zinātniskā fantastika, piemēram, teātrī ir ļoti maz. Man liekas, būtu vesela auditorijas daļa, kas ļoti priecātos par to.
Mūsu izrādē, kad vienā brīdī visi iedzied “benzīntanks”, es [atceros] - ā, jā, mums ir cita specvienība šajā izrādē - basi, tenori un baritoni! Tā arī ir vibrācija, tā arī ir noteikta enerģija, kura ir pozitīva un vajadzīga, un vajag ļaut tai būt. Tā ir vēl viena sajūta, ka tā nav tikai šķērslis un destrukcija. Pēc tam mēs uzzinām - jā, tā mēdz būt arī pašdestruktīva, arī “[Latviešu] raķešu” stāstā, bet tajā ir arī daudz pozitīvas enerģijas - to nenoliegt.
Mārtiņš Kalita: Atsvešinājums - arī man pašam, ne tikai skatītājiem zālē - tas ļauj pazaudēt piesaisti pie laika, pie konkrētā laika konkrētajā brīdī ar konkrētajiem cilvēkiem.
Šī uzvara vai vēlme uzvarēt tagad kļūst aktuāla pat aktieriem, jo ir šis atsvešinājums - nevis tie cilvēki tajā attālinātajā gadā, bet šie puiši uz skatuves tagad grib uzvarēt.
Labi, beigās neviens balvu neiedos, bet griba kļūst īsta, jo atsvešinājums ļauj tam kļūt personiskam. Es esmu rezultātu šim jutis izrādes beigās, kas ir ļoti dīvaini, jo tiešām ir sajūta, ka mēs atbraucam ar bronzu kā hokejisti. Ir sajūta, ka tu kaut ko tiešām esi uzvarējis, un arī no skatītājiem sajūta ir tāda. Ir bijušas lielas un skatītāju mīlētas un atzītas izrādes, bet tieši “Raķetēs” ir sajūta, ka mēs kā nācija vai nācijas pārstāvji uzvarējām. Tā ir ļoti jocīga sajūta, tāda nav bijusi citās izrādēs, kur skatītājs līdzpārdzīvo mums gluži kā skatītājs pie televizora, skatoties hokeja čempionātu - viņi seko līdzi un mūs atbalsta.
-
Pirmajā šī gada raidījumā pievēršamies Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” aktualizētai tēmai. Nominācijām netika izvirzīta Ivara Tontegodes filma “Anna LOL”, ekspertu komisijai komentējot, ka tā “novērtē filmas mākslinieciskās kvalitātes, tomēr nolemj filmu nominēšanai neizskatīt sakarā ar publiskajā telpā izskanējušajām filmas izveidē iesaistīto liecībām, kas norāda uz ētikas principu neievērošanu filmēšanas laukumā.” Plašāku ieskatu tajā, kā noritējis “Anna Lol” uzņemšanas process, iespējams gūt Elīnas Reiteres pētījumā un intervijā ar filmas galvenās lomas atveidotāju Eniju Selecku, kas publicēti portālā “Kinoraksti”. Savukārt kā atbilde uz šo rakstu sekoja režisora Tontegodes viesošanās “Labākajā podkāstā”.
Raidījuma viesi, kino profesionāļi, kas pārstāv arī “Lielā Kristapa” ekspertu komisiju, dalās savā kino veidošanas pieredzē, kā arī iezīmē to, kāda ir starptautiskā prakse, lai nodrošinātu filmēšanas komandas, tai skaitā aktieru labbūtību filmēšanas procesa laikā. Studijā - intimitātes koordinatore Ieva Norvele, kino žurnāliste un kuratore Kristīne Simsone, producente un scenāriste Līga Gaisa, kā arī režisori Uģis Olte un Armands Začs. -
Kopš 2007.–2008. gada vizuālajā mākslā augstākās apbalvojums ir bijusi reizi divos gados pasniegtā "Purvīša balva", kas veidota un finansēta mecenāta, uzņēmēja Jāņa Zuzāna sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.
2024. gada pavasarī Nacionālā kultūras padome atbalstījusi valsts nozīmes Balvas vizuālajā mākslā dibināšanu. Novērtējot aizvadītā gada sniegumu vizuālajā mākslā, pārklājot daudzveidīgo vizuālās mākslas nozari un ietverot plašu nomināciju spektru, apbalvot paredzēts māksliniekus, kuratorus, mākslas pētniekus un kritiķus, mākslas institūcijas un citus nozares pārstāvjus.
Par jauno Balvu vizuālajā mākslā diskutē mākslas kritiķis Vilnis Vējš, mākslas kuratore un kritiķe Solvita Krese, kurators un mākslinieks Aleksejs Beļeckis, kā arī kuratore, "Purvīša balvas" izstāžu veidotāja Daiga Rudzāte.
Vilnis Vējš: Jautājums par Balvu vizuālajā mākslā ir jau ilgus gadus virzīts un izskatīts, un beidzot šāda balva ir iedzīvināta.
Solvite Krese: Tev pilnīga taisnība, balvas projekts tika virzīts jau daudzus gadus. Tā kā jau diezgan daudzus gadus esmu Vizuālās mākslas padomes locekle, pašreiz vadītāja, tad [varu teikt], ka mēs tiešām jau vairākus gadus aktīvi virzījām un runājām par šīs balvas nepieciešamību.
Paskatoties uz mūsu kultūrainu kopumā, jāsaka, ka vizuālās mākslas nozare ir viena no retajām vai nu jau vienīgā, kurai nav šādas balvas.
Es piedalījos Nacionālās kultūras padomes sēdē, kur tika lemts par Izcilības balvu, un visu laiku vizuālās mākslas nozarei sanāca taisnoties - mums nav tādas balvu sistēmas, teātrim, kino un mūzikai tas pasaulē ir pieņemts. Mums parasti šī vērtēšanas metode iztrūkst. Tas ir kultūrpolitikas instruments, kas ļoti labā veidā iezīmē sasniegumus un stimulē nozares spēlētājus. Mums ilgus gadus ir bijusi "Purvīša balva", kas ir brīnišķīga lieta, un daudzi mūsu kaimiņvalstu mākslinieki un mākslas telpas veidotāji ir mūs apskauduši par šo balvu un šo iespēju, bet tā tomēr izceļ vienu mākslinieka indivīdu. Tas nedod priekšstatu par nozari vai vizuālās mākslas ekosistēmu kopumā. Tāpēc mums, Vizuālās mākslas padomes dalībniekiem,
bija ļoti svarīgi cīnīties par šīs balvas reanimēšanu - agrāk šāda balva, Mākslinieku savienības balva, pastāvēja. Tagad beidzot tas ir izdevies, un, man liekas, tas ir liels panākums. Par to esmu ļoti priecīga.
Līdzīga situācija bija 2008. gadā, jau pirms 17 gadiem, kad tika nodibināta "Purvīša balva", un tur šī pieeja bija mazliet atšķirīga. Kāds atskatoties ir salīdzinājums “šodien un tad”?
Daiga Rudzāte: Ir grūti par to runāt salīdzinājumā. Es absolūti piekrītu Solvitai, ka šāda balva bija vajadzīga, jo tas zināmā mērā marginalizētu vizuālās mākslas nozari, kas caur šādas balvas neesamību ir bijusi apdalīta. Balva to arī aktualizē sabiedrības acīs un pievērš uzmanību.
Bet gan toreiz, gan tagad svarīgākais ir tas, ka mēs visi it kā redzam rezultātu - kādam piešķir konkrētu balvu, - bet vēl svarīgāk ir tas, ka šis process tiek vētīts kaut kādā laika laika posmā.
Tā ir arī zināma procesa dokumentalizācija, ņemot vērā, ka mums nav drukātā medija. Tas, ko man gribētos šai balvai un kas Purvīša balvai ir, ir katalogs, kas ir vēstures liecība, kas paliek un iegrāmato kādu posmu mākslā. Tā neredzamā daļa varbūt pat ir svarīgāka par skaļajām beigām. Arī Purvīša balva - tas ir ļoti rūpīgs darbs. Tur ir eksperti, kas apskata izstādes, katru ceturksni caur medijiem atgādina par konkrētiem māksliniekiem un sasniegumiem, jo mākslinieki tiek arī izvērtēti. Un tad ir skaļās beigas. Skaļās beigas ir salūts, bet svarīgāks ir viss, kas notiek pirms tā.
Taisnība gan. Aleksej, tu saki, ka telpas mākslinieki nav atsevišķi minēti. Bet kādēļ ne? Tas varētu būt kategorijā "Pārsteigums", tā varētu būt "Debija", arī "Gada mākslinieks". Nepiekrīti?
Aleksejs Beļeckis: Nē. Ja runājam par izstādēm, nevis konkrētā mākslinieka veikumu -
izstādes ir ļoti komplekss process, kurā strādā kolektīvs - daudzi mākslinieki un vizuālās mākslas nozares profesionāļi, kas ir ne tikai mākslinieki. Es nedomāju, ka ir iespējams nākt uz izstādi un iedomāties, ka šī izstāde varētu eksistēt bez iekārtojuma.
Iekārtojumi, atkarībā no izstādes, protams, ir ļoti dažādi. Ir konceptuālāki, mazāk konceptuāli. Bet es nedomāju, ka nopietnu mākslas izstādi var iedomāties bez arhitekta, dizainera, telpu māksliniekiem. Tas ir tikai viens piemērs profesionāļiem, kas piedalās izstādēs, un sarakstu var turpināt. Tieši atgriezos no Viļņas, kur aplūkoju izstādi, kas veltīta NRSD, un tas, kā šī izstāde izskatās, ir milzīgs sasniegums izstādes arhitektei. Es, starp citu, LMC mājaslapā neatradu, kas ir autore, un tā ir sistēmiska problēma. Es tagad to nepārmetu, bet pēc būtības
tā ir sistēmiska problēma, ka visi pārējie kaut kādā brīdī, kad notiek salūts, pazūd. Tā ir arī "Purvīša balvas" problēma.
Neesmu ne pret "Purvīša balvu", ne pret Vizuālās mākslas balvu, lai neizklausītos tā, ka man balvas nepatīk. Tā ir sistēma, kas darbojas. Es to akceptēju un tā ir nepieciešama, bet mani vairāk interesē, kā šo visu sapilda.
Plašāk - audioierakstā. -
Joprojām nav pieņemts daudzus gadus sagatavošanā esošais Arhitektūras likums, bet likuma projektā ir iekļauts punkts, kas paredz sabiedriskām būvēm 1% no budžeta novirzīt mākslas klātbūtnei.
Ja šobrīd pavērojam publisko telpu, tad ekonomiskā situācija nemaz nešķiet slikta, jo veidojumi ar atšķirīgu māksliniecisko kvalitāti un eksponēšanai paredzēto ilgumu publiskajā telpā aug kā sēnes pēc lietus.
Apzīmējumu “māksla” bieži vien nomaina “vides objekts” vai “funkcionāls dizaina objekts”. Sevišķi naskas uz dažādu vietzīmju radīšanu ir pašvaldības, katra atbilstoši savai rocībai un saprašanai.
Vai arhitektūras likuma pieņemšana nedraud ar otru grāvi? Ciktāl māksla / vides objekti veicina publiskās telpas kvalitāti un kad tie kļūst par vides piesārņojumu, bīstamu kiču, kas degradē sabiedrības gaumi? Uz šiem Ilzes Martinsones jautājumiem atbild mākslas zinātniece Santa Hirša, arhitekts Artis Zvirgzdiņš un filozofs Igors Gubenko.
