Afleveringen
-
Jaunākajā "Kur kritiķiem nav vietas" epizodē pievēršamies kino un eidžisma attiecībām un tam, kā ekrāns fiksē laiku. Raidījuma fokusā divi tematiski cieši kinodarbi – ar “Lielo Kristapu” par labāko debiju godalgotā Agneses Laizānes dokumentārā filma “Mani 80 pavasari” par mūsdienu Latvijas senioriem un šovbiznesa likumu drāma “Pēdējā šovmeitene” ar Pamelu Andersoni Lasvegasas maigās, platīnblondās skatuves Venēras lomas.
Agneses Laizānes pilnmetrāžas debija “Mani 80 pavasari” izmanto labi apasiņoto Latvijas dokumentārā kino tēzi "vai viegli būt", kopā ar operatoru Tomu Šķēli uzdodot šo jautājumu Latvijas senioriem. Darbs veidots kā trīs dažādu sirmgalvju mozaīka, vēršot pozitīvisma pilnu skatu uz atšķirīgiem varoņiem, kurus interesē dzīve.
Galu galā – kāds ir cilvēks, kad kļūst vecāks par nu jau vairs ne desmit minūtēm, bet vairākiem desmitiem gadu? Un vai cīņa ar laiku ir galvenais filmas konflikts, vai tomēr tāda nav?
Savukārt zaigojošā neona gaismā filmā "Pēdējā šovmeitene", kuru veidojusi Kopolu dinastijai piederīgā Džia Kopola, dekoratīvo kosmētiku pēc iznāciena notīra Pamelas Andersones atveidotā Šellija. Varietē šovu veterāne uzzina, ka trīsdesmit gadu spēlētā izrāde, kurā viņa ir iemantojusi savu atpazīstamību un kuras laikā viņa attālinusies no meitas, tiks izrādīta pēdējās reizes.
Aiz "derīguma termiņa" tēmas, sirdsapziņas darījumu aizsega un “sarkano kurpīšu” motīva – nodejot sevi līdz nāvei un atdot sevi visu aplausiem – zaigo cēls Andersones aktierdarbs, kurā iemirdzas viņas radošā biogrāfija un personība. -
Šīs nedēļas epizodē recenzējam vienu no godalgotākajiem pēdējā laika straumēšanas platformu seriāliem – atpūtnieku antoloģijas darbu “Baltais lotoss”, kas pašlaik finišē trešo sezonu, kā arī balto apkaklīšu kibernoziegumu drāmu ASV Baltā nama estētikā seriālā “Nulles diena”, kurā eksprezidenta lomā redzams Roberts De Niro.
Pēc Havaju salas liedega un Sicīlijas saulainās piekrastes seriāls "Baltais lotoss" trešajā sezonā skatītājus ieved Taizemē. Kā ierasti, pēc attīrīšanās alkstošos sagaida transformācijas visnotaļ dramatiskās toņkārtās – seriāla veidotāja Maika Vaita melnā satīra par sociālo klašu līdzpastāvēšanu un "labbūtības" industrijas divkosību joprojām ir veidota asredzīgi un asprātīgi.
Epizodē pārspriežam šīs sezona tematiskos lokus, tēlu un sižetisko līniju uzbūvi, kā arī vērtējam, vai seriāls trešajā sezonā joprojām spēj pārsteigt ar novatorisku skatījumu.
Eksprezidents Džordžs Mūlens (lomā Roberts De Niro) sirmajās vecumdienās ar drūmu skatu noraugās uz ideju par autobiogrāfijas rakstīšanu – viņš nevēlas gremdēties atmiņās. Tam arī nav laika, jo ASV piedzīvo nebijuša mēroga kiberuzbrukumu, kas uz minūti pārtrauc visu elektrisko sistēmu darbību, atņemot neskaitāmu cilvēku dzīvības. Mūlens atgriežas valdības darbā, cīnoties gan ar nezināmiem, gan ļoti personīgiem spēkiem.
Raidījumā aplūkojam "prezidenta-supervaroņa" tēlu, runājam par teju nostaļģiskiem maskulinitātes naratīviem un mēģinam uztaustīt šī aktuālā televīzijas darba īsto sirdspukstu. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Apskatām dienvidkorejiešu režisora Būnho Džona Holivudas politisko atrakciju – satīru “Mikijs 17”, kas nesen pirmizrādīta Berlīnes Starptautiskajā kino festivālā un nonākusi uz Latvijas lielajiem kino ekrāniem. Kā arī runājam par vienu no pēdējo gadu būtiskākajiem seriāliem dēvēto biroja eksistences drāmu "Nošķiršana", kas ir skatāma straumēšanas platformā "Apple TV+". Divi darbi, kuru fokusā ir sistēma, birokrātija un korporatīvās vides faustiskie darījumi.
Dzīvot, mirt un atkārtot – šādu darba līgumu ar politiski angažētu kosmosa izpētes kompāniju noslēdzis Mikijs Bārnss (Roberts Patinsons). Jauns lūzeris, kurš ir gatavs izbēgt no savas dzīves uz Zemes, lai 2054. gadā mirtu darba devēja vārdā. Pēc katras neveiksmīgās misijas viņa ķermenis tiek drukāts no jauna, tomēr drīz vien sakritības rezultātā Mikija 17. versija, viņam paliekot dzīvam, tiek konfrontēta ar nākamo.
Oskarotais dievidkorejietis Džons pēc "Parazīta" (2019) veiksmes un citiem lielbudžeta darbiem "Cauri sniegiem" (2013) un "Okdža" (2017) piedāvā nopulētu zinātniskās fantastisikas komēdiju mūslaiku skatītājam, kurš vēlas uz ekrāniem redzēt cīņu par patiesību un ideāliem.
Savukārt biroja drāma, seriāls “Nošķiršana” jeb “Severance”, kura otrā sezona nonākusi "Apple TV+" straumes vietnē, turpina Marka S. (Ādams Skots) cīņu ar savu atmiņu un pagātni lieluzņēmuma "Lumon" sterilajā ofisa vidē. Kļuvis par kulta seriālu, kuru producējis un režisējis komēdijas žanrā pazīstamais aktieris Bens Stillers, seriāls turpina filozofisko problēmu par privātās un profesionālās dzīves un atmiņas "nošķitību", kuru ekspluatē kapitālisms.
Otrās sezonas sēriju apskatā pietveramies seriāla fenomenam, baismīgajiem darbgaldiem un korporatīvajai šizofrēnijai.
-
Aplūkojam divus savās faktūrās un saturā reibinošus darbus – iepazīties ar Rīgas centra "gandrīz jau pieaugušajiem" piedāvā Armanda Zača debijas pilnmetrāžas spēlfilma "Mūžīgi jauni", savukārt Lukas Gvadanjīno "Kvīrs" piedāvā semiotiski blīvu iekāres un pašatklāšanās stāstu ar Danielu Kreigu rakstnieka Viljama Barouza alter ego, Viljama Lī, lomā.
Draugu grupa vasarā dodas uz mūzikas festivālu – tā laikā pienāk ziņa, ka viņu čomiem tikko pasaulē ir nācis pirmdzimtais. Vasara turpinās, iedziļinoties tās dienu un vakaru bezrūpībā, kļūst skaidrs, ka tā ir virspusēja. Neskaidrība par nākotni, apdullināšanās kā glābiņš un nerimstošs jautājums – kāds ir “mūžīgās jaunības” cēlonis un cena? Armanda Zača debijas pilnmetrāžas filma "Mūžīgi jauni" mozaīkveidā savieno vairāku savu laikabiedru stāstus un pieredzētās dzīves reālijas, veidojot blīvu atsauču, vēstījumu un māksliniecisko paņēmienu tīklojumu. Sarunā spriežam par to, cik adekvāti ir filmu saukt par "paaudzes portretu", kā turas kopā darba ambiciozā struktūra, un kā darbs sasaucas ar tematiski līdzīgiem Latvijas kinematogrāfa darbiem.
Lukas Gvadanjīno "Kvīrs", kas neviennozīmīgi tika uzņemta savā pirmizrādē 2024. gada Venēcijas kinofestivālā, ir vienlīdz kvīra skatiena un jutekliskuma caurstrāvots darbs, kā semiotiska mīkla un intelektuāls treniņš skatītājam. Tajā rakstnieks Viljams Lī (lomā Daniels Kreigs) svelmainās dienas vada alkohola, opiātu un vienas nakts sakaru meklējumos. Atvaļinātā kareivja Jūdžīna Allertona sastapšana viņu iedrošina doties dziļāk kontinenta sirdī, lai atrastu augu, kas, kā raksta žurnāli, spēj pastiprināt cilvēka telepātiskās spējas. Par to, vai Gvadanjīno ir ar prāta spēku spējis saslēgties arī ar mūsu skatīšanās pieredzi, klausieties raidījuma epizodē. -
"Straumes" fenomenālo panākumu nedēļas turpinājumā pietveramies konceptuālām kamerdrāmām, kuras tiešā vai netiešā veidā nonākušas "Oskara" balvas tuvumā. Kinoteātros skatāmi divi intīmāka mēroga darbi, kas spoguļo cilvēka psihi un mūsu attiecības ar stāstniecību – norvēģa Halfdana Ulmana Tendela drāma "Armands" un Tima Felbauma nospriegotā vēsturiskā drāma "Piektais septembris" par mediju atbildību ķīlnieku krīzes situācijā 1972. gada Minhenes vasaras olimpiskajās spēlēs.
Ulmans Tendels, kurš Kannu kinofestivālā startējis tajā pašā konkursā, kur Ginta Zilbaloža "Straume", ieved it kā sadzīviskā situācijā skolā. Pēc sešgadnieku incidenta, kuru neviens īsti nav redzējis, satiekas pāridarītāja māte Elizabete (lomā Renāte Reinsve), cietušā vecāki un skolas pārstāvji. Vijoties versiju, nostāstu un interpretāciju mudžeklim, Elizabete, būdama atpazīstama aktrise, apzinās, ka apkārtējiem ir savas interpretācijas, kas viņa ir, un Ulmana Tendela darbs ātri vien ieved identitāšu spēļu un spoguļošanas lamatās.
"Armands" ir Norvēģijas pērnā gada pieteikums ASV Kino akadēmijas balvai "Oskars" kategorijā "Labākā starptautiskā filma".
Tikmēr ar "Oskara" nomināciju par labāko oriģinālscenāriju novērtētā drāma "Piektais septembris" ieved 1972. gada Mihnenē, kad komerctelevīzija "ABC" tiešraidē seko līdzi olimpisko spēļu norisēm. Negaidīti palestīniešu teroristu grupa par ķīlniekiem sagrābj 11 Izraēlas delegācijas pārstāvjus, un sporta redakcijas komanda nolemj turpināt dokumentēt pirmo ķīlnieku krīzi tiešraidē.
Atkāpjoties nostāk no Palestīnas un Izraēlas konflikta, Felbaums filmu veido kā vēstures tapšanas anatomiju un to, cik ir svarīgi nenovērsties, informēt un izvēlēties to, ko vēlies citiem parādīt. Filmas virsvēstījums par stāstniecības nozīmi ir pārsteidzošs un ne mazāk aizraujošs. -
ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskars" gaidās raidījums Kur kritiķiem nav vietas pievēršas diviem darbiem, kas var lepoties ar vairākām nominācijām ceļā uz pasaules atpazīstamāko kino apbalvojumu – šajā epizodē runājam par režisora Breidija Korbeta migranta dzīves eposu "Brutālists" un režisora Grega Kvedara cietuma drāmu "Sing Sing: Teātris aiz restēm".
Breidija Korbeta jaunākais darbs, kas guvis arī apbalvojumu par labāko režiju 2024. gada Venēcijas kinofestivālā, tiek saukts par moderno "Pilsoni Keinu" – vairāk nekā trīs stundas garais stāsts par Ungārijas ebreja, Bauhaus skolas arhitekta Lāslo Tota (lomā Adrians Broudijs) bēgļa gaitām pēckara ASV un to pavadošo kultūras un estētisko priekšstatu sadursmi, ir viens no pagājušā gada ambiciozākajiem un ievērojamākajiem darbiem.
Aplūkojam filmas tematiskos līkločus un mākslinieciskos paņēmienus, kā arī filmas tapšanas apstākļus.
Amerikāņu filmdara Džeka Kvedara filma "Sing Sing: Teātris aiz restēm" ir iedvesmota no viņa paša pieredzes, strādājot ar ieslodzītajiem programmā, kas veicina rehabilitāciju ar skatuves mākslas palīdzību.
Cietuma drāma piedāvā neordināru skatu uz ieslodzīto savstarpējām attiecībām, sapņiem un mērķiem, kas nelīdzinās žanra kanonam. Darbā iepītās sociālās un psiholoģiskās cilpas vijas cieši, atstājot vietu arī atbruņojoši ievainojamiem tēliem – audiālajā recenzijā lūkojam atšķetināt filmas tekstūru un sniegt savu ieskatu darba sastāvdaļās.
-
Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas šoreiz stāsts par filmām, kas izrādītas pērnajā Kannu kinofestivālā – itāļu autora Paolo Sorentīno jaunāko filmu "Partenope" un irāņu režisora Mohameda Rasulofa kamerdrāmu "Svētās vīģes sēkla".
Sorentīno odisejai līdzīgajā darbā "Partenope" pievēršas dzimtajai Neapolei pagājušā gadsimta otrajā pusē – režisors skatītājiem atver pilsētas durvis un svin savu stilu. Titulvarones Partenopes (Seleste Dalla Porta) skaistums reizēm top par viņas lāstu, bet jaunās sievietes haotiskie dzīves ceļi ieved sāļās un smaržām biezās pilsētas mūros. Sorentīno raksturīgajā vizuālo paradoksu un poēzijas maierē meitene izpeld cauri laikiem, šifrējot pašai sevi: kas īsti ir Partenope?
Irāņu disidenta Rasulofa "Svētās vīģes sēkla", par kuru viņam ir piespriests astoņu gadu cietumsods, pēršana un mantas konfiskācija, ir viens no skaļākajiem pagājušā gada kino notikumiem. Tas ir nostrādāts, pārliecinošs, teju vai hičkokisks sirdsapziņas trilleris, sakuļot tā jau nospriegoto politisko gaisotni un mēģinot ieraudzīt sabiedrību pašā mazākajā tās vienībā – ģimenē. Filmas sižets par Revolucionārās tiesas izmeklētāju, viņas ģimenes sievietēm un attiecībām ar valsti, tradīcijām un sistēmu izskan kritiskos akordos. -
13. februārī, pirms "rozā piektdienas" jeb Valentīndienas, raidījumā Kur kritiķiem nav vietas aplūkojam ar fantastikas un romantikas elementiem piesūcinātus darbus – režisoru Toma(sa) Vengra "Piecarpus mīlasstāsti kādā dzīvoklī" un Drū Henkoka debiju "Kompanjone".
ASV izcelsmes lietuviešu režisora Tomasa Vengra filma piedāvā palūkoties uz kādu īstermiņa īres dzīvokli Viļņā, kura sienas, piedzīvojot dažādu dzīves gājumu mīlasstāstus, sāk lēnām plaisāt. Tipveida mēbeļu ielenkumā pazūd laulības gredzeni, tiek risināti dzimtas meklējumi, satuvinās un attālinās bijuši un esoši mīlnieki.
Filma pirmizrādīta 2023. gada nogalē, Tallinas Melno nakšu kinofestivālā, kur saņēmusi inovatīvu kinodarbu programmas “Rebels With a Cause” balvu, kā arī saņēmusi 11 Lietuvas nacionālās kinobalvas nominācijas.
Tikmēr Drū Henkoka debija režijā - filma "Kompanjone" - tiek uzskatīta par vienu no šī gada spilgtākajiem ekrāna pieteikumiem, turklāt ar aktuālo "kliedziena karalieni" Sofiju Tečeri galvenajā lomā. Tā piedāvā stāstu par visnotaļ neparastu partnerību.
Kāda pāra plānu par mierīgu nedēļas nogali draugu lauku īpašumā pārtrauks slepkavība, savukārt skatītājiem var nākties uzdot sev pāris jautājumus par to, cik cilvēciskas ir fantāzijas par "ideālo partneri". -
Raidījuma Kur kritiķiem nav vietas epizodē autori recenzē divus atšķirīgus darbus – pāvesta vēlēšanu trilleri "Konklāvs" un pašmāju vampīru dramēdiju "Mūžības skartie" –, kas daudzveidīgi aplūko žanra likumības, laicīgo un pārlaicīgo, kā arī to, kāpēc mūs piesaista vara, tradīcijas un mūžība.
Astoņiem "Oskariem" nominētais vācu režisora Edvarda Bergera "Konklāvs" nonāk Holivudas un Eiropas kino tradīciju starpzonā. Klaustrofobiskais trilleris par varas intrigām, konspirācijām un politisko izrēķināšanos ieved katoļu kardinālu kolēģijā, kurai ir jāievēl jauns pāvests. Saduras ideoloģijas, ambīcijas un personīgās izvēles, kuru centrā ir kardināls Lorenss (Reifs Fainss), kurš cenšas saglabāt ticību un kalpību, neskatoties uz to, ka visi apstākļiem, iespējams, ir pret viņu. Viens no pērnā gada Eiropas kino spilgtākajiem darbiem maldīgi piedāvā vispārzināmo par Vatikānu, pamazām noaujot pāvesta sarkanās kurpītes, lai uzdotu vaicājumu: vai tradīcijā ir iespēja mainīties?
Tikmēr kino un teātra režisors Mārcis Lācis savā otrajā pilnmetrāžas spēlfilmā "Mūžības skartie", kas nominēta deviņām "Lielais Kristaps" balvām, aizved uz Latvijas laukiem, kur Resnais (Andris Keišs, kurš arī saņēma "Lielo Kristapu" kā labākais aktieris) sastopas ar vampīriem, kuri atbildēs uz viņa kāroto vēlmi iemantot mūžību.
Starp jaunības kultu, BDSM atribūtiku, ezotēriskajām praksēm, treilera omulību, teltīm šķūnī, sakostiem mirstīgajiem un asiņu krūzītēm Resnais meklē atbildi uz to, vai būt sliktam cilvēkam ir labāk nekā depresīvam vampīram. Lācis provocē, smīdina un apdomīgi uzlūko "mūžīgo", bet tikmēr vampīri ir gatavi nakts cēlienam, lai reivotu un dotos uz kūts aploku padzerties. Vai humora forma šoreiz ir arī tās saturs – šo un citus jautājumus epizodē aktualizēs abi kritiķi.
-
Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas aplūkojam divus darbus, kas jau ir apveltīti ar dāsnu "Oskaru" nomināciju ražu un vienā vai citā veidā izmanto mūziku, lai stāstītu par vēsturisko, aktuālo un fantastisko.
Francijas kinematogrāfa dzīvā klasiķa Žaka Odijāra jaunākais sniegums, Meksikas karteļu un sociālas netaisnības apstākļos balstītā filma "Emīlija Peresa" ir aizraujošs kino žanru un izteiksmes līdzekļu karuselis – tajā satiekas politisks manifests, smeldzīgs mūzikls, komēdija un arī kriminādrāma.
Stāsts par ceļu pretī pestīšanai, ko veic dzimumu mainošs narkobarons, dzīves nogurdināta juriste un noziedzīgās pasaules bijusī princese. Filmas galveno lomu atveidotājas Karla Sofija Gaskona, Zoja Saldana un Selēna Gomesa 2024. gadā Kannu kinofestivālā ieguva labākās aktrises balvu. Pirmo Kannu kinofestivāla vēsturē labākās aktrises godalgu saņema uzreiz trīs dāmas.
Franču režisora Žaka Odijāra muzikālā kriminālfilma "Emīlija Peresa" ir apveltīti ar dāsnu "Oskaru" nomināciju ražu un arī nominēta Francijas kino godalgai "Cēzars" 12 kategorijas.
Šai balvai kategorijā "Labākā pilnmetrāžas animācija" izvirzīta arī Ginta Zilbaloža filma "Straume". "Cēzara" balvas tiks pasniegtas 28. februārī Parīzē.
Tikmēr Džeimsa Mangolda filma "Bobs Dilans: Pilnīgi nezināms" piedāvā Timotiju Šalamē titulvaroņa lomā un ļauj eskatīties leģendārā mūziķa un Nobela prēmijas literatūrā slavas sākotnē.
Sešdesmito gadu sākuma Ņujorkas ielas caurstrāvo Aukstā kara vēsmas, sociālas kustības un vēlme laikmeta garu ietērpt dziesmā. Filmā sastopam mūzikas leģendu galeriju, piemēram, Džounu Baizu (lomā Monika Barbaro), Pītu Sīgeru (lomā Edvards Nortons) un pat Džoniju Kešu (lomā Boids Holbruks), un dodamies ekskursijā pa folkmūzikas dzimtas koka saknēm.
-
Kad gads ir noslēdzies un iesācies jaunais, laiks izsijāt Latvijas kino ražu. Gaidot "Lielais Kristaps" balvu pasniegšanas ceremoniju 4. februāra vakarā, raidījuma Kur kritiķiem nav vietas veidotāji piedāvā savas hipotēzes par Latvijas kino melanholiskajām attiecībām ar pagātni, dokumentāro kino un tēmu apvārsni.
Kādi ir secinājumi par nacionālās kinobalvas nominācijām? Vai tās radījušas pārsteigumus, apstiprinājušas likumsakarības vai signalizē par pārejas posmu nacionālajā kinematogrāfā? Vai tieši pretēji – vēsta par ko nepārejošu?
Sekojot nacionālā kino repertuāra jaunumiem, ar Martas Elīnas Martinsones situāciju komēdiju "Vecāku sapulce" atgriežamies skolā kopā ar bioloģijas skolotāju Dārtu (Sandija Dovgāne), kura jaunās klases vecāku rindās sastop spilgtākos dažādu paaudžu latviešu aktierus: Elitu Kļaviņu, Antu Aizupi, Mārtiņu Meieru, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču un daudzus citus. Izmantojot atpazīstamus amerikāņu kino paņēmienus, ansambļa filmas uzbūvi un ideju sadursmes skeču, filma uzdod daudzus jautājumus un palīdz atrast atbildes uz to, kāda ir mūsdienu Latvijas situāciju komēdija.
-
Kā kino izstāstīt traumu? Saruna un polemika par norvēģu režisores Tejas Hvistendālas(Thea Hvistendahl) filmu "Sadzīvot ar mirušajiem" un Džesija Eizenberga (Jesse Eisenberg) otrā pilnmetrāžas spēlfilmu "Īstas sāpes".
Aplūkojam divus darbus, kas saistāmi ar traumatismu gan individuālā, gan kolektīvā līmenī – režisores Tēas Vistendāles debijas filma "Sadzīvot ar mirušajiem" piedāvā aukstas krāsu paletes zombijdrāmu uz Oslo daudzstāvu dzīvokļu māju fona, tikmēr ar "Zelta Globusu" apbalvotā komēdija "Īstas sāpes" seko divu brālēnu ceļam uz Poliju savu sakņu meklējumos.
Godalgotā aktrise Renāte Reinsve un Anderss Dānielsens Lī no dramēdijas “Pasaulē sliktākais cilvēks” (2021) šoreiz dala ekrānu pavisam netipiskā, "nordic-noir" vizuālajos kodos piesūcinātā darbā, "Sadzīvot ar mirušajiem" . Filmas kodolā ir trīs stāsti par mirušajiem, kuri atgriežas pie sērojošām ģimenēm un mīļotajiem, sev līdzi nesot eksistenciālas šausmas.
Sarunā aplūkojam veidus, kā kino iespējams "pastāstīt" traumu un apspriežam spilgtus darbus, kas uz ekrāna risina ar sērām saistītus jautājumus.
Daudz gaišāku toņkārtu un sasaisti starp individuālo traģiku un vēsturisko traumu veido Džesija Eizenberga režisētā filma "Īstas sāpes", caur asprātīgiem dialogiem un lieliskiem aktierdarbiem atveidojot brālēnu Deivida (lomā filmas režisors) un Bendžija (Kīrans Kalkins) tūrisma braucienu uz Poliju. Spilgtu tēlu galerijas pavadījumā galvenie varoņi vecmāmiņas godināšanas nolūkos dodas pa holokausta pēdām, pa ceļam risinot jautājumus par autentisku dzīvi un kopābūšanu arī smagos apstākļos.
Pētām filmas sasaisti ar "čomu komēdijas" apakšžanru un meklējam sasaisti starp "lielajiem" un "mazajiem" naratīviem mūsdienu kinematogrāfā.
-
Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas otrajā epizodē tā autori uzlūko divus šķietami nesaistītus darbus, jaunās gotikas epu "Nosferatu" kulta režisora Roberta Egersa režijā un seksuālas spriedzes, pakļautā un pakļaujamā attiecību dinamikas tīklojumu režisores Halīnas Reijnas filmā "Mazulīte".
"Nosferatu" rēgs klīst pa kino ekrānu jau vairāk nekā simts gadus, un nu grāfs Orloks ir reinkarnējies aktiera Bila Skašgorda veidolā, lai terorizētu kādu 19. gadsimta Vācijas pilsētiņu ar žurkām, draudīgām ēnām un neprāta epidēmiju. Viņa lāsta atslēga slēpjas jaunlaulāto Tomasa (Nikolass Holts) un Elenas (Lilija Rouza-Depa) rokās, taču, lai to lauztu, būs nepieciešams veikt nepanesamu upuri.
Sarunā ieskatāmies vēsturiskajā atšķirībā starp īru Drakulu un vācu Orloku, uztaustām Egersa estētisko vēnojumu un izceļam iespaidīgā darba svarīgākos akcentus.
Filmas "Mazulīte" galvenā varone, Romija, kuru attēlo Nikola Kidmena, ir īsts "vamps" – ietekmīga mākslīgā intelekta uzņēmuma vadītāja, kuras dzīvē valda smalki plānota kārtība – balanss starp profesionāliem panākumiem un ģimenes dzīvi ar Džeikobs (Antonio Banderass) un divām talantīgām meitām. Taču neviena fasāde nav perfekta – Romijas dzīve sāk plaistāt, kad viņas īstenās vēlmes un dziņas uzosta jaunais praktikants Samuels, kuru attēlo Holivudas sirdsāķītis Hariss Dikinsons. Likmes ir augstas, bet tikpat kārdinoša ir iespējamā bauda.
Šajā darbā skeptiski meklēsim pamatu sajūsmai par filmu aizvadītajā Venēcijas kinofestivālā, spriedīsim, ko "Mazulīte" tieši cenšas pateikt, un mazliet ielūkosimies BDSM kino kambarī. -
Jauns raidījums "Kur kritiķiem nav vietas". Kino pasaule ar Dārtu Ceriņu Žulijenu Nuhumu Kulibali. Pirmajā raidījumā jaunais virtuves un sociālais kino, kuru raksturo filmas "Mana mīļākā kūka" un "Virtuve", kas pērn piedzīvoja pasaules pirmizrādes Berlīnes Starptautiskajā kino festivālā. Iepazīstam irāņu kino Eiropā un pasaulē un "Vestsaidas stāstu" meksikāņu režisora nospriegotajā režijā.
Filma "Mana mīļākā kūka" ir cilvēcīgs un emocionāls stāsts, kuru veido jēgpilni dialogi un smalka komēdija drāmā.
70 gadus vecā Mahina ir vientuļa atraitne, kura kopš vīra nāves un meitas aizbraukšanas uz Eiropu Teherānā dzīvo viena. Taču tad kāda liktenīga tējas pēcusdiena izjauc viņas vienmuļo rutīnu - viņa satiek vīrieti un atver savu sirdi jaunam romānam, lai savas dzīves saulrietu sagaidītu spoži un ar pilnu sirdi. Kas sācies kā negaidīta tikšanās, ātri izvēršas par neparedzamu un neaizmirstamu vakaru.
Režisori: Marjama Moghdama (Maryam Moghaddam) un Behtašs Sanaeha (Behtash Sanaeeha).
Filma "Virtuve" ir traģikomisks veltījums tiem cilvēkiem, kas neredzami darbojas ēnā, lai restorāni pastāvētu un mēs būtu paēduši, dzenoties pēc, iespējams, nesasniedzamās amerikāņu sapņa versijas.
Pusdienu steigas laikā Manhetanas restorānā "The Grill" no kases ir pazudusi nauda. Visi virtuvē strādājošie pavāri bez dokumentiem tiek pratināti, un lielākās aizdomas krīt uz Pedro (Raúl Briones). Viņš ir sapņotājs, kas allaž pamanās iekulties nepatikšanās, un ir iemīlējies Džūlijā (Rooney Mara), amerikāņu viesmīlē, kura nevēlas ielaisties nopietnās attiecībās ar viņu. Restorāna īpašnieks Rašīds ir solījis Pedro palīdzēt sakārtot dokumentus, lai viņš varētu kļūt par "legālu" darbinieku. Taču šokējošs atklājums par Džūliju pamudina Pedro uz rīcību, kas uz visiem laikiem var apturēs darbību vienā no pilsētas noslogotākajām virtuvēm.
Režisors Alonco Ruispalacioss (Alonso Ruizpalacios).
