Afleveringen
-
Latvijas Televīzija 6. novembrī svinēs 70 gadu jubileju! Neliels vēsturisks ieskats, kā televīzija veidojās, bija mūsu raidieraksta sarunā ar žurnālistiem Jāni Dimantu un Sandru Zviedri. Viņu pārstāvētajam Ziņu dienestam, protams, ik dienas līdzās strādā arī vairākas citas redakcijas. Darbs dažādu raidījumu redakcijās, to pārraudzīšana, televīzijai īpaši nozīmīgu projektu īstenošana, scenārija rakstīšana televīzijas filmai un šobrīd atbildība par stratēģiskajiem projektiem bijusi un ir Ivetas Lepeško atbildība teju pusi no Latvijas Televīzijas pastāvēšanas laika.
Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!
Danuta Juste: Studijā Iveta Lepeško. Labdien!
Iveta Lepeško: Labdien!
Vai šobrīd tik aktīvā darba posmā un kopumā esot iesaistītai tik dažādos pienākumos 33 gadu laikā, ir bijis laiks padomāt, kāda ir Latvijas Televīzija (LTV), sagaidot 70. jubileju?
Īstenībā ir iznācis laiks padomāt, jo tad, kad nāk jubilejas, tad jau parasti cilvēki pārcilā vai nu savas atmiņas, vai savus fotoalbumus, vai kastes, kur ir sakrātas vecas fotogrāfijas vai video faili. Tieši to darot, es savās atmiņās varēju nonākt gan deviņdesmitajos gados, gan divtūkstošajos gados un vēlāk. Un saprast to, ka televīzija šajā laikā, kamēr es šeit strādāju, ir izgājusi cauri tādiem ļoti lieliem pārmaiņu procesiem. Jo deviņdesmitajos gados – tad, kad es kā jauns, ļoti, ļoti lielām, platām acīm un izbrīnīts cilvēks ienācu televīzijā, – tas bija tas mirklis, kad televīzijai bija jāmainās tīri sistēmiski, jo iepriekšējais laiks bija uzlicis savu zīmogu televīzijai, un televīzijai bija jākļūst par sabiedrisko mediju. Deviņdesmitie gadi bija traks pārmaiņu process visās jomās. Un tad ir divtūkstošie gadi, kaut kāds iekšējais krīzes un stagnācijas periods. Un tad jau ir pagājuši 10, 15 gadi, kad televīzija arvien straujāk un straujāk, manuprāt, ieņēma to savu varbūt līdz šim neiegūto pozīciju cilvēku sirdīs, prātos. Un arī atguva to sabiedrības uzticību, kurs varbūt līdz šim nebija, jo mēs nebijām televīzija Nr. 1 un pat ne Nr. 2. Un tas nozīmē, ka televīzija ir mainījusies! Un kontekstā ar šo jubileju, es gribētu teikt tā – tie nav 70 gadi!
Jo mediju nevar novērtēt viņa dzimšanas dienu gados. Mums jāsaka, cik spēcīgi mēs esam!
Jo 70 gadi cilvēki vecumā ir jau tāds mūža briedums un ir sācies novecošanās process. Bet televīzija nenoveco. Tā, man liekas, šobrīd ļoti strauji attīstās, un mans vēlējums būtu – turēt buru! Un, nemitīgi attīstoties, uz priekšu paplašināt savu iespēju loku, kā sasniegt savus skatītājus, un es teikšu, klausītājus, vērotājus. Jo formāta ziņā tas ir tas laiks, kad mēs ejam uz priekšu tādiem soļiem, ko mēs pat aptvert pirms kāda laika nevarētu. Varbūt tāda pagara atbilde, bet man liekas, ka mēs esam procesā, ejot uz priekšu.
Ja ne 70 gadi, jo tas ir tas vecums, kad sāk novecot... Ja mēs liktu pretī cilvēka gadiem, kādu vecumu jūs dotu televīzijai šobrīd?
Mēs esam pārvarējuši bērnu un tīņu vecumu, esam izgājuši cauri divdesmitgadnieka kategorismam... Es pat teiktu, mēs esam starp 30 un labajiem 40 gadiem, kad mums ir gan pieredze, gan prasmes, arī iespējas, un mums šķiet, ka visa pasaule ir mūsu priekšā, un mēs visu varam sasniegt. Tas varbūt ir arī vēlējums, lai mēs tā justos.
Tas ir ļoti skaists vecums, es ietilpstu šajā vecuma kategorijā. Par jūsu šā brīža darbu runājot, jūs esat stratēģisko projektu vadītāja. Tas ir saistīts ar to, kā televīzija var turpināt strādāt "X stundā". Ko paredz mūsu, Latvijas Televīzijas, uzdevumi?
Stratēģiskās attīstības projektu vadītāja pienākumi nav tikai tie, kas ir saistīti ar televīzijas darbības nepārtrauktību "X stundā". Jā, viens no maniem pienākumiem ir šīs sagatavotības nodrošināšana. Bet kā stratēģisko projektu vadītāja es esmu realizējusi arī projektus, ko 2021. gadā, kad televīzija rokādes ceļā mainīja studijas un Ziņu dienests ieguva jauno, skaisto, gaišo, universālo studiju, kurā šobrīd realizējam visus savus ziņu un informatīvos raidījumus. Šajā amatā tika realizēta arī LSM+ redakcijas izveide, tehniskais nodrošinājums un ļoti daudz citi projekti.
Ja jūs jautājat par televīzijas gatavību "X stundai", tad, jā, pirms diviem gadiem šis pienākums pie manis atnāca un, jāsaka godīgi, sākumā es biju ļoti, ļoti pārsteigta par to, jo, protams, ar šāda tipa jautājumiem es vispār nekad nebiju nodarbojusies. Atceros, kad valdes priekšsēdētājs deva šo uzdevumu – iepazīties ar attiecīgajiem likumdošanas aktiem, uz kuru pamata televīzijai ir jāizstrādā visa šī dokumentācija un jāievieš dzīvē darbības nepārtrauktības principi, es tos Ministru kabineta noteikumus Nr. 508 un Nr. 507 pirmo reizi izlasīju un sapratu to, ka es pilnīgi neko no šī lietas nesaprotu. Tad es palielināju burtu lielumu, lai vēlreiz un varbūt koncentrētāk izlasītu. Arī tas man nespēja nostiprināt uzmanību. Tad es izdrukāju, pasvītroju atsevišķas vietas. Un tikai tad es savu domāšanas veidu, kas līdz šim bija vairāk koncentrēts uz saturu, uz projekta virzību televīzijas satura jomā, spēju pārfokusēt uz tādiem jautājumiem, kas līdz šim vispār manā dienaskārtībā nekad nav bijuši. Jo tie ir jautājumi par to, ko mēs darām situācijā X, bet situācijas X var būt ļoti dažādas. Arī ugunsgrēks vai plūdi, vai elektrības padeves trūkums uzņēmumā var izraisīt mini situācijas, kad televīzija tajā brīdī nespēj nodrošināt satura ražošanu. Un tad mums jābūt risinājumiem, ko tad mēs tādos brīžos darām. Tas tad ir mans un manu kolēģu uzdevums – apzināt visus šos riskus, kas var būt televīzijai kā traucējošs faktors tieši satura izveidē. Zināt plānu B; izstrādāt šo plānu B. Pēc tam mācību vidē testēt, kā tad mēs varam strādāt vai nestrādāt. Un tad jau, kā saka, ieviest dzīvē un vēlreiz, un vēlreiz cilvēkiem atkārtot, ka vienmēr jāpaskatās uz visām lietām no šāda skatpunkta – vai tev ir plāns B un ko tu pratīsi darīt tad, ja kaut kas notiks.
Šīs mācības, šie plāni B, kas paredzēti daudz plašākam Latvijas Televīzijas darbinieku lokam, – kādas tās jau bijušas līdz šim? Vai varat padalīties?
Es varētu teikt par to laiku, kad es atbildu par šo darbības jomu. Mēs šogad pirmoreiz, vismaz manā darbības laikā, imitējām visu darbinieku evakuāciju no uzņēmuma saistībā ar feiko apdraudējumu. Tās bija civilās aizsardzības mācības pagājušā gada janvārī, un tieši trāpījās, ka tā bija viena no aukstākajām janvāra dienām, kad mēs visi atstājām televīzijas ēku, pulcējāmies drošajā pulcēšanas laukumā. Tad sapratām, cik ātrā laikā mēs vispār visi varam iziet no ēkas ārā, kur ir šis pulcēšanās laukums, un ko un kā mēs darām. Tad mēs šogad vēlreiz izmēģinājām arī mācību veidā – kas notiek tad, ja mēs nevaram realizēt saturu uz vietas. Un tad mēs devāmies uz divām alternatīvām mūsu darbības vietām šeit pat Rīgā. Viena bija Latvijas Radio ēka, Latvijas Radio Multimediju studija, kur mēs mēģinājām, kādā veidā mēs varētu arī ziņu izlaidumus realizēt.
Tas nozīmē laiku, kad teorētiski mēs nevaram nodrošināt tiešraidi?
Jā, ka mēs nevaram nodrošināt tiešraidi no studijām. Un vēl vienas mācības mums priekšā šī gada novembrī, kad mēs vēlreiz un vēlreiz testēsim mūsu spējas saņemt informāciju, ka ir briesmas, un reaģēt uz to. Protams, televīzijai ir jāizstrādā savs plāns arī par to, kā rīkosies televīzija, Latvijas Radio kā mūsu sadarbības partneris nākotnē un citi mediji brīdī X, kad Latvija varētu būt apdraudēta no kāda ārējā ienaidnieka puses. Un šāda versiju uz papīra, protams, ir salikta un reāli pie tā daudz vairāk šobrīd jāstrādā, lai šo gatavību mēs arvien vairāk un vairāk nostiprinātu. Un es ļoti ceru, ka tāda situācija nekad nepienāks. Bet lai vismaz, kā saka mūsu filmu klasikā, lai visi dokumenti ir kārtībā!
Bet nav svarīgi tikai dokumenti, ir svarīgi, lai cilvēka apziņā ir nostiprinājusies doma, ka es zinu, kā rīkoties tādos gadījumos, es zinu, ka manam uzņēmumam ir savs plāns un es vismaz sapratīšu, kas ir plānots un kā man tajā brīdī jārīkojas.
Svarīgs un atbildīgs darbs, pie kura cītīgi strādājat, izveidojot dažādus scenārijus, kuri, ļoti cerams, nekad nepiepildīsies.
Jā, un es varu pateikt to, ka šobrīd arī kolēģu attieksmē ir ļoti lielas izmaiņas. Tad, kad pirms diviem gadiem mēs ar šiem Ministru kabineta rīkojumiem sākām staigāt pa kabinetiem un runāt par šādiem jautājumiem, tad, saku godīgi, mani vairāk gribēja redzēt ejam, nekā nākam. Jo reāli cilvēka apziņā katra krīzes situācija it kā pieļaujama, bet cilvēki par to īsti negrib runāt. Bet šobrīd izpratne jau ir mainījusies, jo reāli visi ļoti labi saprot, ka netālu no mums, 1000 kilometru attālumā ir reāls karš. Ukrainas sabiedriskie mediji savu darbības nepārtrauktību ir demonstrējuši praktiskā dzīvē. Un noteikti arī viņiem bija garš sagatavošanas periods, bet šobrīd viņu prakse ir apliecinājums tam, ka medijs strādā, viņi savu apraidi faktiski nepārtrauca ne uz vienu brīdi.
Jūs vairākkārt pieminējāt Ministru kabineta noteikumus. Vai tikai tie mums liek strādāt pie šiem scenārijiem? Vai varbūt arī Latvijas Televīzijai, kā darba devējai, ir pašai papildu iniciatīva kādās aktivitātēs?
Var teikt, ka lielie noteikumi nosaka tikai vispārīgo kārtību. Protams, televīzijā ir savi iekšējās kārtības noteikumi, bet vai darbības nepārtrauktības plāni... Reāli mums jau jāizveido sava darbības noturība atbilstoši mūsu specifikai. Neviens lielais ārējais dokuments nespēs noteikt, kā televīzijai precīzi jārīkojas un kā ir jāizstrādā savas darbības algoritms, tas mums jāveido pašiem uz vietas.
Jāpārraksta savā valodā.
Jāpārraksta savā valodā, jātestē un jādara cilvēkiem zināms, jā.
Strādājot televīzijā neizbēgami esam saistīti ar aktuāliem notikumiem Latvijā un pasaulē. Tā ir arī mūsu iespēja izstāstīt stāstus, kuri ir skāruši mūs kā daļu no visas sabiedrības, valsts. Jūs rakstījāt scenāriju filmai "Neērtie latvieši", kas ēterā bija pagājušā gada rudenī. Filma par latviešiem, kuri izvēlējās palikt Krievijā, Ukrainā pagājušā gadsimta 20.– 30. gados, darbojās vadošos amatos militārajā jomā, partijā vai strādāja pavisam vienkāršu darbu... Tādu bija tūkstošiem, un šī vēstures daļa skārusi arī jūsu ģimeni! Pastātiet, lūdzu, par filmas ideju un tās īstenošanu nedaudz plašāk.
Es esmu mācījusies Latvijas Universitātē, specializācija ir vēsture un vēstures skolotājs. Līdz ar to tādi vēsturiski jautājumi man vienmēr ir interesējuši. Un, jāsaka godīgi, televīzijā es jau arī pirmos 10 gadus strādāju ar vēstures tēmas raidījumiem. Tas parāda, ka pievēršanās "Neērtajiem latviešiem" nav nekas īpašs, vienkārši atkal atgriešanās pie kaut kā, ko tu esi dzīvē darījis iepriekš. Šī tēma mani uzrunāja gan tīri personīgi tādā ģimenes jautājuma kontekstā, jo arī mans vectēvs palika Padomju Savienībā un arī cieta 30. gadu represijās. Bet es biju pārāk maza, lai, pirms viņš nomira, viņam par šo vispār jautātu. Kaut kādos padsmit un 20 gados tad, kad vēl bija dzīva vecmāmiņa, zinu, ka viņa man kaut ko stāstīja, bet tas man manos atmiņu failos sevišķi neiegūla, jo tajā brīdī interesēja pilnīgi citi jautājumi. Bet atmiņu fragmenti jau paliek. Un tad bija šis stāsts par teātri "Skatuve", kas mani sasniedza kādā interneta īsas ziņas veidā. Es sāku par to interesēties. Tad vēl arī stāsts par Mariju Leiko... Bet tajā brīdī es biju Raidījumu daļas direktore un nebija laika domāt par radošajiem projektiem, un tā palika kā ideja, ko kādreiz gribētu realizēt, bet tajā brīdī nepietika laika. Un tad, kad tas laiks pienāca, tad es ar šo ideju arvien vairāk un vairāk sāku dzīvot kopā, meklēt, saprast... Un izrādās, ka es tāda arī nebiju viena, – ne tikai ar kolēģiem, kas kļuva man par domubiedriem šīs filmas tapšanā, bet faktiski tajā brīdī, kad mēs ar savu filmu jau izgājām ēterā, demonstrējām sabiedrībai, tāpat tur bija daudz publikāciju portālā LSM, jau bija tapusi arī Dāvja Sīmaņa filma "Marijas klusums", tapa arī izrāde Čehova teātrī. Un vēl, un vēl, un vēl par šo tēmu runāja. Tas nozīmē, ka šī tēma tieši nobrieda noteiktā laikā un ļoti daudzu cilvēku galvās, jo līdz šim mēs par šo nerunājām. Ja par to runāja varbūt 80. gados, kad politiski tika realizēta "glasnost" jeb atklātības politiku, vai agrāk, 50., 60. gados, kad notika tā saucamais "Hruščova atkusnis", tad 90. gados mums bija daudz aktuālākas tēmas. Mēs runājām par tām vēstures lappusēm, par ko agrāk vispār padomju laikā nerunāja, un šī tēma tā kā aizgāja otrā plānā. Bet tā arī ir pietiekoši svarīga. Un tad, kad tēmai nobrieda laiks, tad par to sāka runāt daudzi, ne tikai es un mani kolēģi.
Bet, par jums runājot, kādēļ jums bija svarīgi radīt un rādīt šo stāstu?
Man, pirmām kārtām, bija svarīga šī sajūta, lai nepaliek neizzinātie vēstures jautājumi. Otrs – tas bija arī tests mūsu sabiedrībai, vai mēs esam gatavi runāt par neērtiem vēstures jautājumiem, it sevišķi kontekstā ar Krievijas latviešiem. Un, jāsaka godīgi, līdz galam, manuprāt, mēs tā neesam nobrieduši. Filmas tapšanas laikā mēs arī izbaudījām mirkli, kad cilvēki negribēja vispār par šiem jautājumiem runāt. Arī vēsturnieki negribēja runāt, jo tas viss, kas šobrīd mums ir saistīts ar krievisko, ar Krieviju, ar padomju varu, izraisa ļoti daudz emociju šodienas sabiedrībā. Un tas ir arī tests mūsu pašu briedumam, kā mēs uz vēsturi varam paskatīties. Jā, varbūt tas nav tieši saistībā ar Latvijas vēsturi, bet tas ir saistībā ar mūsu tautiešiem, kas ir nākuši no šīs zemes, kas ir izvēlējušies citu dzīves ceļu, un kā mēs uz viņiem paskatāmies. Tas man arī bija pietiekami svarīgi. Pēdējais, nu jā, šis ģimenes faktors – saprast, kā tas varēja būt un kādām emocijām izgāja cauri manējie. Bet jāsaka tā, ka reāli tajā brīdī, kad mēs sākām runāt par šiem cilvēkiem, kas tomēr palika Padomju Savienībā un tajos 20., 30. gados dzīvoja tur, tad man klāt nāca ļoti daudz šeit pat televīzijas kolēģu un teica: "Man arī vecvectēvs bija tur, vecvecmamma bija tur!" un tas nozīmē, ka ļoti daudzās mūsu ģimenēs ir šie stāsti. Varbūt ļoti tuvu, varbūt attālināti, bet viņi ir. Ne katrs ir gatavs stāstīt! Un arī mums bija intervija ar cilvēkiem, kuri savu stāstu izstāstīja, bet nebija gatavi, lai to publicētu.
Tā tas žurnālistikā, starp citu, visai bieži notiek. Bet gandarījums taču ir par šo padarīto darbu, vai ne? Gan tādēļ, ka šīs atgriezeniskās saites bijušas, gan arī tāpēc, ka filma godalgota.
Jā, vislielākais prieks ir par to, ka mums izdevās šo filmu realizēt līdz galam, jo tad, kad mēs to iecerējām un kad programma bija pateikusi "Jā!", mums bija plāns, ka mēs dodamies uz Ukrainu, ka mēs dodamies uz Krieviju, ka mēs filmējam tajās vietās, kur varētu būt bijušas šīs saucamās nošaušanas, vai kaut kādā veidā ar konkrētu vietu, konkrētu cilvēku, ar kaut kādu sajūtu radītu stāstu. Bet tad sākās karš un sapratām to, ka visi mūsu plāni tajā brīdī ir jāpārveido. Filmu veidojām šeit pat uz vietas no tiem materiāliem, kas ir mūsu rīcībā. Tās bija lielas izmaiņas, tādēļ, pirmkārt prieks, ka filmu izveidojām. Otrkārt, izveidojās ļoti laba sadarbība visas mazās radošās komandas starpā, un te es gribu pateikt vēlreiz paldies Agitai Cānei-Ķīlei un Rudītei Kalpiņai, un visiem iesaistītajiem. Un, treškārt, jau tajā brīdī, kad mēs iegūstam balvu kā LTV gada labākā dokumentālā filma, es domāju, ka jebkurš kolēģis ir priecīgs par to, ka tavu darbu novērtē, un tas ir tāds labs gandarījums! It sevišķi, ka man arī personīgi šī filma bija svarīga no tāda viedokļa, ka es ļoti ilgi pati pie radošiem projektiem nebija strādājusi, jo vadīju lielu departamentu. Tas bija tāds kā apliecinājums tam, ka pulveris...
…vēl nav izšauts!
Viss kārtībā, vēl uz priekšu!
Es jau pieminēju, ka jūsu darbs ir bijis saistīts ar nozīmīgiem projektiem televīzijā kopumā, taču tiem ir bijuši arī stipri dažādi žanri. Piemēram, "Sastrēgumstunda", Ziņu dienesta un Aktuālās informācijas raidījumu nodaļas veidots raidījums. Lai analizētu politiskos, ekonomiskos un citus jautājumus un meklētu tiem dažādus risinājumus. Saņēmusi arī atzinību kā gada diskusiju pārraide, un to veidoja laikā, kad Latvijas Televīzijā vairs nebija raidījums "Kas notiek Latvijā?". Bet, kad pēc tam Jānis Domburs atgriezās mūsu ēterā, jūs arī bijāt tā, kura to atkal pārraudzīja. Kāpēc, jūsuprāt, mums ir tik svarīgi šo diskusiju žanru noturēt?
Tāpēc, ka mēs esam sabiedriskais medijs. Ja mēs paskatāmies šobrīd uz Latvijas medijiem, tad tādu plašu sabiedrisku diskusiju mēs neatradīsim nevienā citā medijā. Tas ir gan mūsu pienākums, gan atbildība. Mēs vienmēr varam runāt par to, kādā kvalitātē mēs risinām šādas diskusijas, cik sabiedrību pārstāvētas šīs diskusijas, cik mēs ieklausāmies sabiedrības viedokļos... vienmēr var to darīt labāk. Bet es domāju, ka tie kolēģi, kas gan ir agrāk strādājuši, gan šobrīd strādā pie šāda formāta, zina, cik grūti ir tapt šāda satura projektam. Jo tēmas ir asas. Žurnālistam, kurš vada šādu diskusiju, ir jābūt apveltītam ar ļoti plašu zināšanu loku. Aiz viņa ir jāstāv ļoti spēcīgai redaktoru komandai. Un ir jābauda ļoti liela sabiedrības uzticība, lai tu vispār varētu šādu projektu pārstāvēt.
Televīzijā vienmēr būtu jābūt vismaz vienam šādam raidījumam?
Es domāju, ka jā. Bez tā faktiski sabiedriskajam medijam nav lielas jēgas. Mums varbūt nav jārunā tikai par politiskām tēmām, bet es gribētu teikt, ka mums jārunā par visām sabiedrībai svarīgām tēmām.
Sabiedrībai jādiskutē gan par māmiņu noslodzi un atgriešanos darba tirgū, gan par skolēnu pusdienu jautājumiem, gan par veselības stāvokli, gan par politisko vienošanos un korupcijas jautājumiem; ir jādiskutē par visu, lai mēs kļūtu labāki.
Bet jūs esat bijusi arī dažādu citu raidījumu producente, piemēram, krāšņajam oriģinālraidījumam "Lai top!". Kur aizmetņi, darbošanās šādā žanrā? Pilnīgi kaut kas cits!
Aizmetņi atkal jāskatās televīzijas vēsture. No 2002. gada es tiku iemesta pilnīgi citā projektu žanrā. Varētu teikt – izklaidē. Jo pēc Programmu daļas tā brīža uzaicinājuma man tika uzticēts kopā ar kolēģiem realizēt nacionālās Eirovīzijas atlases konkursu, kas, protams, ir viena daļa no starptautiskā Eirovīzijas konkursa. Un kādus gadus 10 es biju ierauta šajā jomā. Divtūkstošo gadu sākums ir tāda mācīšanās un strādāšana tieši šajā jomā. Un tas vislielākais pārbaudījums, protams, man kā cilvēkam bija 2003. gads, kad Rīgā notika Eirovīzija. Un, tikai gadu esot tādā izklaides žanra projektu jomā, vienā naktī kļuvu par šī lielā notikuma ne tikai aculiecinieku, bet arī virzītāju. Projektu realizēja ļoti liela, starptautiska komanda, un man tika uzticēts amats kā event manager jeb latviski to nosauca par izpilddirektoru. Tie bija visi jautājumi, kas ir saistīti ar konkursa organizācijas pusi – hallēm, īrēm, drošībām, ēdināšanām, akreditācijām, viesnīcām, autobusiem, miskastēm un visu, visu. Kā es teicu, plaša profila speciālists, kurš vienlaikus strādā un mācās.
Nedaudz paskaidrošu mūsu klausītājiem, mēs runājam par to laiku, kad Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijā un atveda mums šo privilēģiju rīkot starptautisko mūzikas konkursu pie mums, Latvijā. Un, ja nemaldos, Latvija vispār šajā konkursā bija... cik reizes? Trīs vien piedalījusies?
Manuprāt, mēs sākām 2000. gadā, kad Stokholmā uz skatuves kāpa "Prāta vētra". Pēc tam Dānijā Arnis Mednis, pēc tam Marija Naumova Igaunijā. Un uzreiz jārīko pašiem konkurss. Nu jāsaka tā, pudu sāls mēs te izēdām. Vēl viena interesanta epizode bija tajā brīdī, kad tu saproti, ka tiešām tas ir noticis. Tu brauc mājās, Marija ir uzvarējusi, tevi sagaida mājinieki ar tādām lielām acīm, un es tad viņiem arī teicu: "Ja tiešām es tieku iesaistīta arī šajā lielā konkursa organizācijas komandā, tad jums jāsaprot, ka es laikam gadu nebūšu normāls cilvēks un nebūšu mājās."
Jūs to ģimenei teicāt?
Jā, tā pirmā saruna bija ar ģimeni. Bija jāsaprot, vai uz to ir gatavs mans vīrs un mani bērni, un vecāki, jo nu tiešām tas gads bija ļoti, ļoti intensīvs darba posms. Tajā brīdī, kad mēs jau kādu mēnesi bijām Skonto hallē organizācijas procesā, atceros, ka kaut kādā otrajā nedēļā atveda manu mazo dēliņu paskatīties un mammu satikt, jo viņš mani neredzēja. No rīta mēs braucām prom jau kādos septiņos, un vakarā jeb naktī mēs bijām mājās kādos vienos, skaidrs, ka bērns guļ. Tāda skaudrā ikdiena lieliem projektiem!
Bet, ja mēs atgriežamies pie "Lai top!", tad divtūkstošie gadi bija vairāk darbs ar tādiem izklaides projektiem. Un, gatavojoties 2013. gada Dziesmu svētkiem, Programmu daļa bija iecerējusi, ka ir jāizveido šovs, un mēs ar režisori Agitu Cāni-Ķīli ļoti nopietni to uztvērām. Rakstījām projektu, bubinādamas gan, ka mums ir tik apjomīgs darbs jāveic arī paralēli visiem ikdienas darbiem. Uzvarējām šajā konkursā un izveidojām projektu, kas kļuva arī par Latvijas Televīzijas zīmolu ilgu gadu garumā. Un man ir ļoti liels prieks, ka mēs tiešām ar tādu jaunu formātu piegājām Dziesmu svētku kustībai, iesaistot sabiedrībā zināmus cilvēkus Dziesmu svētku repertuāra izdziedāšanā, izdejošanā, gavilēšanā un tādā kopīgo sajūtu rašanā. Man ļoti liels prieks, ka ar šo projektu televīzijā ienāca Eva Johansone un Renārs Zeltiņš. Tur bija daudz tādu jaunu lietu, par kurām absolūti nav kauns.
Cik liela ir nostalģija? Vai nevajadzētu atkal tādu raidījumu?
Jāsaka godīgi, man ļoti pietrūkst šobrīd satura projektu, kurus gribētu realizēt. Filma beidzās, un tagad it kā ir tukšums un vairāk ir palicis birokrātiskais darbs, iekšēji skumstu pēc tādiem lieliem vai maziem radošiem projektiem.
Atgriežoties vēl pie "Eirovīzijas" – kāda bija šī sadarbība ar lielajiem ārvalstu producentiem no Eiropas raidorganizācijas? Jo mēs arī pavisam nesen bijām tajā iestājušies kā dalībnieki. Esmu dzirdējusi, ka viņus māca bažas, vai vispār mazā Latvija, Latvijas Televīzija būs spējīga ko tādu paveikt.
Viņus bažas māca ļoti ilgi. Tas process ir tāds, ka tajā brīdī, kad tavs dziedātājs vinnē, jā, stafeti var pārņemt tā valsts, kuras dziedātājs ir uzvarējis. Bet mēs bijām ļoti jauni, ļoti zaļi un ļoti liels nezināmais šai Eiropas Raidorganizāciju apvienībai. Pēc kādām divām nedēļām viņi brauca vizītē uz Latviju, lai pārliecinātos par to, vai vispār mēs varam šādu konkursu sarīkot un cik mēs esam gatavi. Un tajā brīdī tev ir jāatbild uz jautājumiem, kur šo konkursu rīkot. Un, es atvainojos, mums bija "Skonto halle", "Arēnas Rīga" tad vēl nebija. Un šis ir pirmais jautājums, kur vispār konkursu var sarīkot? Es atceros, kā mēs braucām vizītēs pa potenciālajām norises vietām. Jā, gan uz "Skonto", gan uz Ķīpsalu, gan toreiz mums tika piedāvāta vieta, kur ir šī brīža "Inbox halle", kas uz to brīdi vēl pat uzcelta nebija. Un tad nu tie raidorganizāciju pārstāvji ļoti uzmanīgi skatījās, vai mēs runājam nopietni, bet mūsu apņemšanās bija liela! Un tad arī viņi uzdevu šo jautājumu – vai mūsu tehniskā kapacitāte un radošā kapacitāte ir tik spēcīga, lai mēs šādu konkursu uztaisītu? Protams, mēs varējām apliecināt savu gatavību ar tiem darbiem, kas tolaik bija mūsu realizēti. Tā bija Rīgas astoņsimtgade, daudzi citi notikumi. Bet tādā izklaides ziņā un tādu šovu sarīkošanas ziņā, protams, televīzijai nebija pieredzes. Tad viņu nosacījums bija šī sadarbība ar Zviedrijas sabiedrisko televīziju. Tādi paši nosacījumi bija arī Igaunijai, kas rīkoja konkursu pirms tam. Un tad mēs cieši strādājam ar Zviedrijas kolēģiem un ar kolēģiem vēl no citām valstīm, kas vienkārši šī konkursa organizācijā bija jau daudz vairāk iesaistīti. Tas vairāk skāra tehnoloģiju jomu. Jāsaka godīgi, mums arī tādu PTS (pārvietojamā televīzijas stacija), kādi bija vajadzīgi konkursam, nebija. Mums bija jāaizstāv valdībā doma, ka mums šādi PTS ir vajadzīgi! Un kopš 2003. gada vēl joprojām Latvijas Televīzijas rīcībā ir PTS "Daugava" un PTS "Astra", kas tika nopirkti par godu šim konkursam.
Bet nevienā mirklī tāda doma, ka "nē, Latvija nerīkos, mēs šīs tiesības atdodam kādam citam" nepavīdēja?
Darba gaitā vairākkārt tika šādi jautājumi uzdoti, bet, ja konkurss ir noticis Latvijā un viss ir bijis laimīgi, tātad mēs spējām pārliecināt, ka mēs tomēr varam izdarīt. Un mēs to arī izdarījām! Bet šis gads noteikti nebija viegls.
Toties neaizmirstams!
Toties neaizmirstams, jā!
Mēs esam parunājušas par darbošanos ļoti dažādos žanros, tad tāds tīri loģisks jautājums – kurš tad vislabāk patīk pašai un ir sirdij tuvākais?
Atbilstoši laikam un arī atbilstoši katra brieduma pakāpei atnāk atbilstošs darbs un atbilstoši projekti. Varbūt, kad esi jaunāks, ir ļoti labi un pareizi, ka darbojies tādā enerģijas pilnā, dzīvespriecīgā un izklaides sfērā. Tad varbūt pienāk kāds brieduma periods, un tu jau vadi citus kolēģus, kuri veido raidījumus. Nu, teiksim šobrīd man ir tiešām interesants dokumentālo filmu žanrs, jo tur var interesantus stāstus izstāstīt, galvenais, atrast labu stāstu. Un man šobrīd ļoti patiktu strādāt pie dažādiem vērtību jautājumiem un par cilvēku izvēlēm, par cilvēku dzīvi, par viņu atziņām… Laikam ir tāds laika posms iestājies.
Vai šobrīd arī kaut kas top vai ir darba procesā, domās?
Mēs šobrīd strādājam ar kolēģiem pie vienas jaunas idejas. Esam izgājuši pičingā jau vienu vai pusotru kārtu, aizstāvot šo ideju. Bet kamēr nav pateikts gala "hop!", tikmēr es laikam neuzdrošināšos runāt. Bet tiešām kaut kas domās ir.
Tas viss ir par tādiem atsevišķiem projektiem, atsevišķiem raidījumiem runājot. Bet jūsu atbildība bijusi arī par vairāku lielu redakciju darba pārraudzību kopumā. Vadījāt Raidījumu daļu līdz 2020. gadam. Pastāstiet, lūdzu, kā tas ir – kūrēt vairāku lielo redakciju darbu? Mēs runājam par sportu, kultūru, bērniem, izklaidi, dokumentālajiem darbiem...
Tas atkal bija liels pārmaiņu laiks Latvijas Televīzijā 2013. gadā. Atkal bija notikušas valdes vēlēšanas. Atnāca jauna vadība Ivara Beltes, Sergeja Ņesterova un Māra Skujiņa vadībā. Un viņu uzdevums bija atjaunot uzticamību Latvijas Televīzijai. Kā saka, izvest to no tādas iekšējās un arī saturiskās krīzes un atjaunot televīzijas vārdu un tās konkurētspēju. Mediju tirgū mēs laikam bijām kā spēlētājs Nr. 4 aiz TV3, LNT un PBK. Viņu uzdevums bija raisīt šīs pārmaiņas, un man tika piedāvāts šis gods un amats, un atbildība vadīt Raidījumu daļu. Līdz šim mēs bijām strādājuši pēc projektu principa televīzijā. Un tajā brīdī vienas vasaras laikā šī daļa bija jāizveido, izveidojot redakcijas sistēmu. Pirmais uzdevums tiešām bija apvienot atsevišķos projektus un izveidot redakcijas ar redakciju vadītājiem, struktūru un nodrošinot to darbu. Tad bija arī jāķeras klāt pie tā lielā izaicinājuma satura jomā – kļūt labākiem, pamanāmākiem. Tas ir mans vislielākais prieks par to, ka šīm pārmaiņām vairums cilvēku noticēja. Un, jāsaka godīgi, protams, arī investējot papildu naudu satura ražošanā, mums tas izdevās diezgan īsā laikā – atgūt savas pozīcijas un apliecināt, ka mēs kā medijs nekur neesam zudis un sabiedrībai esam vajadzīgi.
Pašā sarunas sākumā jūs arī minējāt pie saviem darba pienākumiem, kas ir bijuši, piemēram, jaunā Ziņu dienesta studijas izveide, arī multimediju platforma kad veidojās... Kā noritēja darbs pie šiem projektiem? Jo tomēr arī gana lieli, tehniski sarežģīti. Kāds bija šis posms?
Tajā brīdī, kad mani uzaicināja vadīt šo projektu, diezgan lielas iestrādes jau bija veikuši arī mūsu tehnisko dienestu vadītāji, tīri teorētiski saplānojot visu darba procesu. Varbūt atgādināsim klausītājiem, par ko mēs runājam – līdz šim "Panorāma" atradās trešajā stāvā, tādā nelielā...
Ļoti mazā studijā!
Labi, es biju taktiskāka (smejas). Tātad – mazā studijā. Bet televīzijā ir liels paviljons, kas nebija pietiekoši labi iekārtots. Bet, ja ir griba un ja ir līdzekļi, tad bija doma visu ziņu studiju pārnest lejā uz lielo paviljonu. Bet "Panorāmas" darbībā nevar būt pārtraukums. Tas nozīmē, ka mums bija jāuzbūvē jaunā studija un tad jārealizē tehniska satura pārnešana uz to.
Vienas nakts laikā?
Jā, bija tā, ka iepriekšējā vakarā ar "Panorāmu" studija beidza darbu, nākamajā rītā ar "Rīta Panorāmas" izlaidumu mēs gājām jau gaisā no jaunās studijas. Šī studija tika būvēta visu vasaru, testēta un arī visu iepriekšējo nedēļu tur notika apmācības gan moderatoriem, kā sēdēt, kur skatīties, gan operatoriem, gan gaismotājiem, gan visiem, visiem tehniskajiem dienestiem. Visbūtiskākais šīs studijas ieviešanā bija tas, ka vienā lielā studijā ir uzbūvēts laukums ļoti daudziem, faktiski visiem Ziņu dienesta un analītiskajiem raidījumiem. No šīs studijas raida visi ziņu izlaidumi – gan sporta, gan kultūras ziņas, gan "Viens pret vienu", gan "Aizliegtais paņēmiens", gan "Šodienas jautājums" un vēl, un vēl. Vislielākais nopelns ir gan scenogrāfiem, gan gaismu meistariem, gan videografiķiem, gan režisorei Lienei Žeimundei, kas lika kopā Ziņu dienesta raidījumu vajadzības ar telpas iespējām. Tas bija ļoti, ļoti ilgs darbs uz papīra – kā iepriekšējā studija tiks nojaukta un pakāpeniski jaunajā ienāks iekšā gaismas, visas komunikācijas, ekrāni un visas dekorācijas, un tad tikai ienāks iekšā ziņu cilvēki, kas mēģina apgūt šo studiju. Šobrīd, man liekas, visiem jums, kas strādā Ziņu dienestā, tā ir ikdiena, jūs par to pat nepiedomājot, bet tajā 2021. gada augustā, manuprāt, tāds zināms satraukums un tauriņi vēderā bija visiem.
Bija, bija, protams. Tas ir no visu darbinieku puses, no tiem cilvēkiem, kuri ir kadrā, kuri ir aizkadrā, ir tehniskie cilvēki, ir pat tie cilvēki, kuri arī ir raidījuma tapšanas procesā, bet ne pašā studijā, kas ir režijā... Tās ir darbinieku vajadzības, tās ir arī sabiedrības vajadzības, patiesībā, kā tad to visu gala rezultātu redzēt kopā. Liela māksla to visu salikt kopā. Tas ir, ja mēs runājam par jauno "Panorāmas" studiju, bet tā, kas 3. stāvā, tā jau arī nepalika tukša.
Tā nepalika tukša, un tur vēl īsākos termiņos bija jāizveido platforma LSM+ redakcijai jeb multimediju studijai, kurā tika realizēts saturs sākumā tikai krievu valodas, bet tagad daudz vairākās valodās, tieši no televizionskā viedokļa. Un tur mainījās arī visas tehnoloģijas, dekorācijas, arī studijas apguves principi, jo šī studija tiek izmantota ar daudz mazāku cilvēku resursu, tur ir ļoti daudz ieviestu automatizāciju.
Šādos lielos notikumos un projektos tas lielākais atbalsts – kas ir? Tie ir kolēģi? Vai varbūt arī iedvesmu ir kaut kur citur vērts smelties, no kādiem citu valstu kolēģiem, no citām televīzijām?
Šos projektus mēs realizējām televīzijas iekšienē un, jāsaka godīgi, tiešām tas bija ļoti, ļoti liels komandas darbs. Es par šo projektu šobrīd runāju, bet reāli to īstenoja viss Latvijas Televīzijas tehniskais dienests un, protams, radošie prāti, kas to vispār visu izdomāja. Es laurus par šo nevaru plūkt, jo tur ir virkne ļoti daudz kolēģu, kas šai lielajai iecerei varēja ļaut kļūt par realitāti.
Sarunas izskaņā, ja mēs atskatāmies uz to laiku pirms 33 gadiem, kad atnācāt uz Latvijas Televīziju, vai varat padalīties, kā vispār nonācāt šeit? Kas bija tie pirmie darba pienākumi un kādēļ vispār televīzija, jo, saprotu, izglītība bija tomēr ar vēsturi saistīta?
Jā, tajā laikā strādāju Kultūras darbinieku tehnikumā un pasniedzu Latvijas vēsturi. Bet ar ļoti lielu sajūsmu skatījos televīziju, jo tajā laikā tā bija īsta tautas televīzija, jo tās bija 80. gadu beigas, 90. gadu sākums, Atmodas laiks, "Labvakar" fenomens... Un tas ir tas mirklis, kad visi televīzijā un radio tvēra visas šīs pārmaiņas. Svētdienas vakars ar "Labvakar" bija kā svētbrīdis, kad visi cepa plātsmaizi un uzlēja tēju, lai varētu pavadīt vakaru pie televizora, dzirdot un redzot visu to jaunāko, ko tajā brīdī kolēģi bija sarūpējuši. Tas zināmā mērā bija sapnis – būt šajā vietā. Un tad gadījās tā, ka viena mana kolēģe no fakultātes šeit strādāja, veidoja mācību raidījumus skolām. Tieši tobrīd veidoja vēstures mācības raidījumus, bet viņa devās dekrētā un vajadzēja aizvietotāju. Un viņa piedāvāja šo vietu man. Atnākot uz televīziju, es atceros, ka pirmā iepazīšanās ar redakciju tieši sakrita ar barikāžu laiku. Mans gājiens no Zaķusalas tilta līdz televīzijai arī bija pietiekoši emocionāls, jo visapkārt bija barikādes, ugunskuri, tehnika, sadūmojums, vīri nogurušām acīm, kolēģi, ko es vēlāk iepazinu, kas smērē maizītes lejas vestibilā. Un, ienākot šādā vidē, tu vienkārši domā, – ak, Dievs, tu esi to visu lielo notikumu vidū un tu pat vēl neko neesi izdarījis, bet tu esi pienācis šai vietai klāt! Tad mani nosūtīja ar kolēģiem veidot reportāžas par vēstures tēmām. Jo mācību raidījumi tad nevienam vairs nebija aktuāli. Sākumā braukāju līdzi kolēģiem un skatījos, kā veido stāstus par vēsturi. Man pašai likās, protams, ka visu vajag darīt dinamiskāk.
Un jau pēc pāris mēnešiem mans kursa biedrs Ainārs Bambals piedāvāja doties līdzi ekspedīcijā uz Noriļsku Krievijā. Tātad uz vietu, kur tika izsūtīti Latvijas virsnieki. Un tieši 1991. gada vasarā tur tika celts liels piemineklis visiem izsūtītajiem. Uz turieni devās Latvijas delegācija, izsūtīto pēcteči, kuri tiešām paši savām rokām cēla monumentu Šmita kalna pakājē. Un viņš teica, lai braucu līdzi, uztaisīsim raidījumu, uztaisīsim filmu. Bija domāti divi operatori, bet atbrauca beigās tikai viens. Un tā mēs nokļuvām Noriļskā. Bija doma, ka mēs tur būsim dažas dienas, bet kaut kā iesprūdām, jo tas piemineklis tapa ļoti lēni. Tur bija koki mežā jācērt, baļķi jāpludina pa upi, pēc tam no šiem baļķiem jātēš lielie krusti un jāizveido monuments. Mēs tur nostrādājām kādas trīs, trīs ar pusi nedēļas. No filmas veidošanas viedokļa, jā, mēs mēģinājām tvert tos mirkļus, kas un kā top. Bija kopā ar vīriem jāguļ tādā mazā meža būdiņā. Jo tur vairākas dienas notika šī koku ciršana, tiek sasiets plosts, uz tā paša plosta mēs plostojam lejā uz vietu, kur tos baļķus krauj ārā. Šķiet, otrajā vai trešajā dienā mūs ar operatoru nocēla ar laivu nost, jo saprata, ka tur citi darbi paliks neizdarīti. Pēc tam par šo notikumu tika veidota filma, kā mans pirmais lielais darbs televīzijā – "Noriļska 1941.–1991." Un vēl ļoti interesanti sagadījās, ka šo filmu mēs montējām 1991 .gada augustā, kad notika augusta pučs. Tas ir vēsturisks notikums. PSRS Maskavā tika veikts pēdējais mēģinājums legalizēt padomju varu un tika arestēts Gorbačovs. Un tad notika šī revolūcija pašā Maskavā. Bet mēs montējām filmu ar režisori Ilzi Circeni līdz pat tās dienas vakaram pulksten sešiem, kad Latvijas Televīziju ieņēma OMON.
Mēs pabeidzām filmu, atdevām uz ražošanu, uzbraucām augšā uz savu stāvu un redzējām, ka apkārt jau lido helihopteri, piebraukušas bruņumašīnas un īsti nesapratām, ko darīt.
Ieraudzījām arī ēterā Veltas Puriņas paziņojumu, ka OMON iegājis televīzijā. Viņa izgāja no studijas, sāka demonstrēt mūsu filmu un kaut kādā otrajā, trešajā minūtē filma pārtrūka. Tad mums bija skaidrs, ka ir ieņemtas tehniskās telpas un visa televīzija ir atslēgta. Un tad bija tā lielā dilemma, ko darīt tālāk – sēdēt kabinetā, gaidīt, kad OMON uznāks augšā vai braukt lejā. Skatoties no šī brīža pieredzes, mēs pieļāvām tajā brīdī kļūdu, tā laikam nevajadzēja darīt. Mēs izmantojām liftu un kopā ar Ilzi braucām lejā. Un tad bija tas viens mirklis, ko es laikam ļoti ilgi atcerēšos – tad, kad lifts tuvojās 0. stāvam, tas stāvs, kur mēs visi kāpjam ārā, mēs tā kā pat sastingām un pieplakām pie sienas. Jo īstenībā mēs iedomājāmies, ja tur lejā stāv OMON, viņi taču var visādi reaģēt uz liftu, kas atbrauc un atveras durvis. Mēs sastingām, jā, protams, tur karavīrs priekšā stāvēja ar visu automātu, bet viņš nelika automātu lietā un teica, ka mums vienkārši jāiet ārā. Tāds ir mans pirmās dokumentālās filmas stāsts Latvijas Televīzijā.
Pirmās dokumentālās filmas stāsts un vispār pirmais pusgads darbā!
Tad, kad Latvijas Televīzija tika atbrīvota pēc pāris dienām, tad pēc ziņu izlaiduma šo filmu atsāka demonstrēt no tās vietas, kur tā bija pārtrūkusi.
Cik simboliski! Bet ar Latvijas Televīzijas septiņdesmitgadi mēs arī varētu noslēgt šo sarunu. Par to runājot, mēs jau novērtējām, ka ne gluži 70 gadus, ja mēs vērtētu pēc cilvēka gadiem dotu, varbūt kaut kur starp 30 un 40, bet kā jūs teiktu, kur esam laiku apsteiguši un kur varbūt šajos gados būtu gribējies tomēr nedaudz vairāk paveikt?
Mēs varētu varbūt apsteiguši laiku savā darba gribā, darba vēlmē un pienākuma apziņā, jo, manuprāt, tie cilvēki, kuri strādā televīzijā un vispār medijos, ir ļoti lieli sava darba entuziasti, nežēlojot ne personīgo dzīvi, ne personīgo laiku, ne veselību. Tas, no vienas puses, ir ļoti liels pluss. Bet, skatoties šīs dienas acīm, tā ir arī blakne. Kolēģi, mīliet vairāk sevi! Tādā ziņā mēs esam varbūt apsteiguši pārējo pasauli. Bet es domāju, ka mums ir jāpieliek visās mūsu digitālajās formās. Jo cilvēki, jā, patērē televīziju, bet viņi televīziju patērē visdažādākajās viedierīcēs, platformās, īsajos, atraktīvajos formātos. Un viņi pat nezina, ka viņi skatās Latvijas Televīziju, bet reāli televīzija sagatavo šo saturu. Tur mums ir jāpieliek, lai mēs būtu atrodami visur un visām auditorijām. Un, ja mums izdotos vēl vairāk dažādot savu saturisko piedāvājumu, mums būtu vēl vairāk iespējas un līdzekļu, un ideju, tas jau būtu pavisam forši!
Ir mērķi, uz kuriem tiekties. Ļoti labi, lai izdodas!
Lai mums kopā izdodas!
Iveta, mīļš paldies par sarunu!
Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Šajā gadā svinam Latvijas Televīzijas septiņdesmitgadi. Daudzi raidījumi tiek veidoti jau vairākas desmitgades, bet ir arī tādi, kuri ir salīdzinoši jaunāki. Šajā reizē Danuta Juste tikās ar Ēvaldu Dukulu, kurš ir iesaistījies... ai, kur tik viņš nav iesaistījies! Visplašāk viņš zināms, kā "Dzīvei nav melnraksta" autors un dažādu ar mūziku saistītu projektu korespondents. Bet tas nav viss – viņa "pūra lādītē" arī dažādi digitāli projekti, dokumentālā filma "Iezīmētie" par pirmajām rezervistu apmācībām, reportāžas "Panorāmai", "Rīta Panorāmai", "Pasaules panorāmai". Bija arī apjomīgs projekts "Būris". Bet par visu pēc kārtas!
Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!
Danuta Juste: Sveiks, Ēvald!
Ēvalds Dukuls: Čau, čau!
Precizē, lūdzu, cik ilgi tu jau esi Latvijas Televīzijā! Aizkadrā mēs mēģinājām atsaukt atmiņā – kaut kad starp 2016. un 2017. gadu?
Ja varam ticēt Facebook ierakstam, tad 2017. gada janvāris! Bet es jau pirmo sižetu sāku veidot 2016. gada decembrī. Ēterā bija jau 2017. gadā.
Par ko tad bija šis pirmais sižets?
Par pirti, pirtnieku. Mēs braucām uz Jelgavas novadu, neatceros, kurā konkrēti vietā. Arī neatceros, kurš, bet slavens pirtnieks! Viņš man stāstīja par rituāliem. Un mans stand-up bija... kā tu domā, kur?
Pirtī!
Tieši pirtī, ar cepurīti! Es noskatījos to sižetu – ak, Dievs! Kā to varēja palaist ēterā? Kā?
Tas bija "Panorāmai"?
Nē, "Dzīve šodien". LTV7 kādreiz bija tāds raidījums krievu valodā. Tagad, gadiem ejot, tas pārtapis par "Jauna diena".
LTV7 arī bija tas, ar ko tu sāki?
Jā! Tas, kā es nokļuvu televīzijā, arī tāds interesants stāsts. Savam privātajam video blogam es veidoju karaoke mašīnā. Salikām kādā ļoti vecā savā mašīnā GoPro kameras un filmējām. Vienu epizodi es sūtīju, kur vien tik var, lai mani pieņemtu un to projektu varētu jau kaut kādā plašākā medijā īstenot. Man vajadzēja naudu! Man, studentam – kur dabūt? Aizsūtīju vienam medijam, kurš pateica: "Forši, protams, bet mums tas neder!" Tad sazvanījoss ar LTV7. Man pateica, ka projekts ir s**s. Bet, lai atnāku parunāties. Es atnācu, un nu jau 8 gadi te!
Bet vai tad žurnālistika bija tā, kas tevi interesēja? Vai kaut kas ar video formātu un tad tālāk taustījies?
Ar video formātu un televīzija! Kad biju skolnieks, es sev pateicu: "Es kādreiz točna strādāšu Latvijas galvenajā televīzijā!" Es vēl nezināju, kura ir tā galvenā televīzija Latvijā. Tagad es zinu!
Un tagad tu tur strādā! Es jau sarunas sākumā ieskicēju, ka tu esi strādājis pie daudz dažādiem projektiem, bet kas šobrīd ir tie tavi dienas darbi?
Šobrīd pamats ir "Dzīvei nav melnraksta" gan krievu, gan latviešu valodā. Arī "Tiekam skaidrībā" latviešu un krievu valodā, kur mēs izskaidrojam visdažādākās tēmas, par kurām, iespējams, jāpasēž un jāpameklē informācija ilgāk. Mēs apkopojam to lielo informācijas daudzumu trīs minūtēs un tad grafiski vieglā formātā un saprotamā valodā izskaidrojam.
Televīzijas saturs kādreiz bija tikai lineārs, proti, skatījāmies televīziju noteiktā laikā pēc programmā plānotā laika, tagad varam to skatīties atkārtojumā un citās vietnēs. Bet ir tavs raidījums "Dzīvei nav melnraksta", kura ceļš ir pretējs. Sākāt ne ar televīziju. Vai tu pastāstīsi, kā tas ceļš sākās? Kur no sākuma bija "Dzīvei nav melnraksta" un kur tagad?
Projekts "Dzīvei nav melnraksta" šī gada aprīlī svinēja piecu gadu pastāvēšanu. Pirms tiem pieciem gadiem man radās ideja tikties ar cilvēkiem un parunāties ar viņiem nedaudz personiskākā formātā. Un sākumā mēs izvēlējāmies piecus cilvēkus no dažādām sociālām grupa. Mēs sākām ar pansionātu, braucām pie pensionāriem, un tas pamatjautājums, raidījuma moto – "Ja jums būtu iespēja nodzīvot savu dzīvi atkārtoti, ko jūs mainītu?" Un, protams, ka bija ļoti spēcīgas atbildes no pensionāriem, kuri dzīvo pansionātā, iespējams, kuriem vairs nav nekādu radu.. Un tad pakāpeniski mēs attīstījām šo rubriku. Mēs braucām uz cietumu pie ieslodzītajiem. Arī tur bija ļoti dramatiski stāsti, kāpēc viņi nokļuvuši cietumā, vai viņi mainījuši savas domas, vai atraduši to pareizo ceļu, kā dzīvot.. Mums bija pieci cilvēki, un viņi visi pateica, ka ir mainījuši savu domāšanu. Kāds aizgājis ticībā, kāds pilnībā atteicies no narkotikām. Interesanti bija, kad pusgadu pēc nofilmētās intervijas ar ieslodzīto viņš iznāca ārā [no cietuma] un es Facebook pamanīju viņa postu, ka viņš laimīgi dzīvos, veidos attiecības, atsāks jaunu dzīvi no pilnīgi tīras lappuses. Vārdu sakot, mēs tā turpinājām.
Mums bija arī ļoti bagāti jaunieši, kuri līdz 30 gadu vecumam sasnieguši ļoti augstus amatus. Un projekts modificējās tādā veidā, kāds tas ir šobrīd. Mēs neintervējam vairs pa kategorijām, mēs intervējām pilnīgi visus cilvēkus, jo katram cilvēkam ir kas sakāms. Katram cilvēkam ir savs stāsts. Katram cilvēkam ir gan tumšākās, gan gaišākās puses. Un pilnīgi noteikti katrs stāsts var motivēt pārējos! Un pats galvenais – mūsu mērķis ir parādīt sabiedrībai, cilvēkiem, ka viņi ar kaut kādu savu problēmu nav vieni paši, ka ir līdzīgi cilvēki un nav bezizejas situācijas! Vienmēr var paļauties ne tikai uz sevi, bet arī uz blakuscilvēkiem, ja tas ir nepieciešams. Vienmēr var palūgt palīdzību! Intervijās ļoti daudzi cilvēki atklāj, ka visgrūtākais kādā dzīves posmā bijis lūgt palīdzību, nav svarīgi – finansiālo vai morālo atbalstu. Lūgt palīdzību – tas ir punkts, kurā ļoti daudzi iekrīt.
Tu teici, ka jau sākumā braucāt pie cilvēkiem filmēt, ierakstīt šīs intervijas. Kā ir tagad? Vai tu aizvien kaut kur dodies? Vai cilvēki nāk pie tevis? Jo patiesībā, es domāju, reti kurš nezina, par ko ir runa, ja pasaka "Dzīvei, nav melnraksta". Tur piedalījušās arī augstākās amatpersonas, sabiedrībā zināmi cilvēki, un galu galā piecu gadu vēsture, tā nav nekāda joka lieta. Kāda ir situācija šobrīd?
Tagad darbiņš man ir sakārtots tā, ka cilvēki brauc pie manis. Gribas ne tikai saturu, bet arī vizuālo! Lai būtu baudāmi skatīties. Mēs esam uztaisījuši tādu nelielu studiju – drūmās noskaņās, melns fons, sarkanas gaismas, dūmi, dramatiska mūzika, par ko man, starp citu, komentētāji iekniebj "Kas par mūziku?"; "Nomainiet fona mūziku!"; "Tik dramatiski!" Bet man liekas, ka piestāv, un man patīk.
Kāda vēl ir atgriezeniskā saite ar skatītājiem?
Es varu ar pārliecību pateikt, ka "Dzīvei, nav melnraksta" komentētāji ir vislabākie!
Tu ar sarkasmu tagad runā?
Nē, pilnīgi nopietni! Jo ļoti reti ir negatīvi komentāri attiecībā pret stāstu. Protams, ir šādi tādi cilvēciņi, kuri, man liekas, par jebko var negatīvu uzrakstīt, galvenais kaut kādā veidā sevi pacelt. Bet tiešām, ja mēs salīdzinām, procentuālais īpatsvars ir vairāk uz pozitīvo, uz atbalstošo, uz tādu līdzjūtību un arī palīdzības piedāvāšanu. Un par atgriezenisko saiti kā tādu – ir ārkārtīgi, nenormāli liela tā atgriezeniskā saite gan man, gan arī varoņiem. Ir gadījumi, kad rubrikas varoņi man pēc tam raksta un saka: "Ak, Dievs, man desmitiem nepazīstamu cilvēku raksta un izsaka līdzjūtību vai pateicību par to, ko es stāstīju. Un – paldies, jūs mainījāt manas domas, jūs man izglābāt dzīvību!" Pavisam nesen satiku vienu varoni un viņa teica, ka viņai arī ārkārtīgi liels cilvēku daudzums rakstīja un teica: "Paldies, es pārdomāju taisīt pašnāvību!" Un es domāju, ka šādi stāsti ir tas motivators un nekāda diplomveida atzinība to nepārspēs.
Mhm, ko piekārt pie sienas! Saki, lūdzu, kā tu pats gatavojies šiem raidījumiem? Varētu šķist, ka vai nu tu kārtīgi pirms tam veic izpētes darbu, urbies, analizē.. Varbūt arī pēc tām problēmām atrodi savus varoņus.. Bet es esmu dzirdējusi, ka ir bijušas tādas reizes, kad tu pats ierodies kā balta lapa un tikai tad sāc preparēt sarunas laikā, un tas iznākums dažkārt var pārsteigt tevi pašu!
Protams, ir kaut kāds darbs pirms ieraksta, kad apskatos un palasu par cilvēku, ja tas ir pazīstams cilvēks. Bet man nāk arī nepazīstami cilvēki un informāciju par viņiem nekur nevar atrast! Droši vien jau es varu pateikt, ka es izmantoju dažādus psiholoģiskos paņēmienus, lai nedaudz atvērtu cilvēku, lai viņš justos drošībā. Vissvarīgākā lieta tajā visā sarunā ir, lai cilvēks justos drošībā, ka viņš var uzticēt savu stāstu, jo tie stāsti nav no tiem vieglajiem. Un, ja cilvēks tev neuzticas, tad nav jēgas... Tad viņš nevarēs izstāstīt savus dziļākos pārdzīvojumus. Ir bijis, ka pēc intervijas varonis saka: "Es vēl mammai to neesmu izstāstījis, nepublicē, kamēr es nepastāstu to!"
Bet vai ir gadījies, ka tev neatveras kāds stāsta varonis?
Protams, ir tādi gadījumi. Droši vien, ka esmu slikti piestrādāju pie tā, lai cilvēks justos drošībā un atvērtos! Bet ir bijuši arī tādi cilvēki, kuri tā kā mēģina spēlēt: "Nu pamēģini mani atvērt! Pamēģini! Vari?" – it kā apzināti mani bloķējot.
Tiem, iespējams, ir visvairāk, ko slēpt.
Ir bijis, ka tā spēlējas, spēlējas, bet beigās atveras, salūst, raud un izstāsta!
Tu teici, ka pielieto dažādus psiholoģiskus paņēmienus. Kā tu tam visam smelies iedvesmu? Vai ir kādi līdzīga žanra raidījumi, rubrikas, no kurām tu iedvesmojies? Varbūt ir kādi žurnālisti, kuri ne kā elki, bet pēc kuru vadmotīviem, iespējams, tu vadies?
Godīgi sakot, man nekad nav bijis elku. Man nav spilgtu piemēru, kam es gribu līdzināties. Ir cilvēki, kuri mani iedvesmo, no kuriem es varu mācīties. Bet, pateikšu godīgi, ir daži jautājumi no TikTok, piemēram "100 jautājumi 100 dienās". Un tur tiešām ir daži tādi jautājumi, kuri pārsteidz, un es domāju – okei, pamēģināšu šo jautājumu izmantot savā rubrikā. Mani taču neviens nesitīs, ja uzdošu šo jautājumu. Lielākais pluss manā projektā ir tas, ka skatītāji nezina, ko es jautāju. Es varbūt izskatīšos neizglītots, un vēl nezinu kā, varoņu priekšā... bet tas ir tikai viņu priekšā, pēc tam mēs to izgriežam ārā. Tāds ir formāts! Šo piecu gadu laikā nekad mani jautājumi nav atskaņoti, tie tiek izgriezti, paliek tikai cilvēka monologs. Jo projekta būtība ir tāda, ka tas ir cilvēka portrets. Un žurnālista klātbūtne tikai traucē varonim būt kopā ar skatītāju. Varonis sarunājas un dalās ar savu stāstu konkrēti ar tevi, nevis ar žurnālistu! Un es cenšos salauzt to sienu, lai izveidojas tête-à-tête!
Šajā tête-à-tête mirklī kas ir tas, ko tev pašam ir vissvarīgāk atklāt? Un kā tev liekas, kāpēc šiem cilvēkiem ir svarīgi tik publiski runāt par saviem lielajiem dzīves pārdzīvojumiem?
Cilvēkiem ir jārunā, viņiem ir jādalās ar savām problēmām! To nevar krāt sevī. Pēc intervijām ir bijuši gadījumi, kad cilvēki saka: "Ah, izrunājos, kļuva vieglāk, paldies!" Šie stāsti motivē pārējos! Ja esmu izgājis cauri kaut kādām grūtībām un zinu, kā tas ir un step by step, kas ir jādara, kāpēc man turēt pie sevis to? Es varu padalīties, izglābt kādu citu cilvēku, palīdzēt kādam citam! Vai motivēt. Vai arī palīdzēt sabiedrībai kļūt saprotošākai. Piemēram, ja mēs runājam par cilvēkiem ar invaliditāti, tad saprast, ka es runāju šādi ne tāpēc, ka es esmu neizglītots, bet tāpēc, ka man ir runas traucējumi. Es staigāju šādi, tāpēc ka man ir kustības traucējumi, un es neesmu ķēms kaut kāds. Vai arī – man ir nepieciešams luksoforā skaņas signāls tāpēc, lai zinātu, kad iet, nevis tāpēc, ka es gribu kaitināt kaimiņus, pie kuru mājas ir uzstādīts tāds luksofors. Tas ir arī izglītojošs materiāls, kurš palīdz iekļauties sabiedrībā dažādiem cilvēkiem. Man patīk šis projekts tāpēc, ka tas ir tāds sociāls! Te ir visdažādākie cilvēki – gan cilvēki ar invaliditāti, gan LGBT kultūras kopienas pārstāvji, gan mūziķi, gan narkomāni, gan ieslodzītie, gan pensionāri, gan atpazīstami cilvēki. Katrs ir gājis kaut kādu savu dzīves ceļu, saskāries ar kaut kādām situācijām, un tā ir daļa no sabiedrības. Bet grūti atrast cilvēkus. Ja kāds vēlas pastāstīt savu stāstu, laipni aicināti! 500 cilvēku stāstu jau ir "Dzīvei nav melnraksta" krātuvē! Patīkami, ka uzticības līmenis ir tik augsts. Arī atpazīstami cilvēki Latvijā zvana un saka: "Klau, es, protams, varu šo izstāstīt jebkurai dzeltenajai presei un to paķers, kā karstu pīrādziņu, bet es gribu tieši "Dzīvei nav melnraksta" kā pirmavotam to izstāstīt visu."
Vēl tu man ļoti asociējies ar "Supernovu" un "Eirovīziju"! Var teikt, ka tu esi mūsu Eirovīzijas reportieris?
Oficiāli ne. Bet kaut kā tā ir sanācis. Tā baumo, ka esmu!
Ar "Eirovīziju" tev ir senāka vēsture patiesībā nekā ar Latvijas Televīziju. Turp jau devies pirms 10 gadiem. Sanāk, ka tu šo savu mīlestību pret "Eirovīziju" esi integrējis darbā šeit, Latvijas Televīzijā? Vai kā? Kā tad tu esi kļuvis par mūsu neoficiālo "Eirovīziju" korespondentu?
Toreiz, pirms 10 gadiem, mani paņēma praksē uz "Eirodziesmu", toreiz tā sauca "Supernovu." Toreiz kaut kāds posms notika Ventspilī. Un es biju kā praktikants, asistents, nu tas, kurš skraida ar papīrīšiem un pats nezina, ko dara. Galvenais, ka ir iekšā. Mальчик по вызову – kā krieviski saka. Puisis pēc izsaukuma, tas, kurš skrien un jebkuram palīdzēs. Un tad toreizējā delegācijas vadītāja Zita Kaminska jautāja, vai negribu aizbraukt uz lielo "Eirovīziju." Kopenhāgenā tā notika. Kā negribu? Es esmu students, kurš nekad tik milzīgu pasākumu dzīvē nav redzējis, kurš grib saistīt savu dzīvi ar televīziju.. Protams, ka man galvā uzreiz doma: "Ja es esmu "Eirovīzijā," tad jau esmu iekšā un mani pamana. Okei, es strādāšu Latvijas Televīzijā!" Aizbraucu uz to "Eirovīziju." Un uzreiz gribu pateikt, ka tas nebija par nodokļu maksātāju naudu, es pats maksāju. Tur mēs bijām divas nedēļas. Man likās, ka es labi sevi parādīju. Bet darbā mani nepaņēma!
Aizvien vēl ne?
Tas bija labs piedzīvojums. Pabiju "Eirovīzijā," pabiju "Eirodziesmā," pilns telefons ar bildēm. Ar iespaidiem devos atpakaļ pie saviem bāra darbiem, es toreiz strādāju bārā.
Bet mīlestība pret "Eirovīziju" nepazuda?
Ne pret "Eirovīziju", ne pret izklaides industriju mīlestība nav pazudusi. Un tad, kā jau mēs sarunas sākumā runājām, pats veidoju kaut kādus video un pēc tam pa citiem ceļiem tiku ne LTV1, bet LTV7. Tagad esmu LTV Ziņu dienestā. Bet ar "Eirovīziju" tas atkal sākās tā, ka pirms pieciem gadiem uztaisīju sižetiņu "Panorāmai" par "Supernovu". Man vienmēr vairāk tās aizkulišu lietas interesē. Un tā vienu gadu uztaisīju, tad pieteicos uz nākamo gadu. Trešajā gadā mani jau palūdza uztaisīt, un tā aizgāja. Pēc "Supernovas" sižetiem aicināja aizlidot uz lielo "Eirovīziju". Tas bija Itālijā ar grupu "Citi zēni". Iepriekš korespondenti lidoja uz pusfinālu un finālu. Mans gads bija pirmais, kad žurnālistu sūtīja uz visu periodu. Delegācija tur dzīvo apmēram divas nedēļas. Tas nav tikai uzkāpt uz skatuves, trīs minūtes nodziedāt, sagaidīt balsošanu – tiec, netiec un brauc mājās. Tas ir ļoti garš process – tu atlido uz konkrētu valsti, visbiežāk jau nākamajā dienā ir ģenerālmēģinājums uz lielās skatuves, ko nedrīkst, protams, palaist garām. Tad ir virkne ar visādiem uzdevumiem. Un vēl vairāki mēģinājumi. Pusfināls. Tad divas dienas starpā. Ja tiec finālā, tad dienu iepriekš atkal ģenerālmēģinājums, tad fināls. Sanāk ar pusfināliem un fināliem vien jau sešas dienas.
Piemēram, šogad, kad biji līdzi Donam, mēs katru rītu sazinājāmies tiešraidē. Tik tiešām rādīji visas aizkulises, kā jums iet, kur jūs atrodaties, kas ir bijis, kas ir piedzīvots... Un ne tikai "Rīta Panorāmā", tas bija arī vakara ziņu izlaidumā. No malas varētu šķist – ah, cik jauki, tu uz divām nedēļām aizbrauci ceļojumā. Bet patiesībā tā ir rukāšana! Tu taču neko apkārt neredzi, esi darbos līdz ausīm!
Darbs sākās jau Rīgas lidostā. Ja izlidošana ir pēc sešiem, tad, protams, tiešraide "Dienas ziņās". Ja pirms sešiem, tas ir sižets, turpat lidostā pats samontē sižetu un sūti uz ēteru. Tad atlido, un tā diena ir vairāk, lai saprastu, kur tu esi, kas tu esi, vispār loģistiku saprast. Un nākamajā dienā uzreiz jau ir mēģinājums, tu brauc līdzi. Un tas tev nav viens sižets.
Nav, nav! Man "Eirovīzijas" laikā bija saruna ar Ziņu dienesta vadītāju un viņa minēja, ka divu nedēļu laikā tu teju divu mēnešu normu izpildi.
Šogad bija rekords. Vienā dienā man bija 12 satura vienības. Deviņas tiešraides: "Rīta Panorāma," "Jauna diena," "LSM+", šogad arī bija Palestīnas atbalstam veltītie piketi, tātad strīms no turienes "LSM", tiešraide "Dienas ziņās", tiešraide 19.00 "LTV7"; 20.00 tiešraide "Panorāmā", divas tiešraides sociālajiem medijiem un pāris sižetiņi. "Eirovīzijas" tiešraide beidzās ap pusnakti, tad, kamēr savācies, kamēr tiec uz viesnīcu, ir jau 2.00 / 3.00 Pieskaitām vēl laika starpību... Un vēl pa ceļam autobusā jau montē sižetu uz "Rīta Panorāmu." Un es visu laiku lūdzu "Rīta Panorāmai": "Tikai ne ātrāk par 8.00!" Šogad vēl tā, bet Liverpūlē bija divu stundu starpība, kas nozīmē, ka tiešraide ir 6.00. Vārdu sakot, divu, trīs stundu gulēšana – tā ir norma "Eirovīzijas" laikā. Bet, kad ir pusfināls vai fināls, miega nav vispār.
Par delegāciju runājot, šķiet, tu esi pilntiesīgs ģimenes loceklis, vai ne? Mēs, skatoties šīs tiešraides "Rīta Panorāmā", ar smaidu konstatējam, ka tu daudz kur, runājot ar Donu, teici "mēs!", "mēs to," "mēs šito!"
Es arī to pamanīju! Es nezinu, kāpēc, bet jā! "Mēs tikām", "mēs dosimies turp..." Nu, protams, ka Dons tika, Dons to visu izdarīja. Bet burtiski 24/7 esot kopā ar delegāciju, tie ir arī tavi sasniegumi.
Nu ir, ir, protams! Bet, ja reiz mēs runājam par "Eirovīziju", jāpajautā arī zelta vērtais jautājums, vai tev ir atbilde par to, kas uzvar šajā dziesmu konkursā? Kas ir tas, ko skatītāji vērtē, ko viņi alkst redzēt, dzirdēt? Kā lai uzvaram?
Tas ir jautājums, kuru es pats uzdodu katru gadu jebkuram māksliniekam, kurš ir bijis kādreiz "Eirovīzijā", vai kurš plāno būt, arī mūzikas ekspertiem un kritiķiem... Nevienam nav atbildes! Katru gadu tas ir kaut kas cits. Noskaties visus priekšnesumus, jau izveidojas tā sajūta, čujs, ka kāds gabals izceļas starp visiem. Šogad uzreiz bija skaidrs, ka vai Nemo, vai Horvātija. Vai ir kaut kāda formula, kā uzrakstīt dziesmu, lai tā uzvar? Tu vari uzrakstīt izcilu dziesmu, iekļaujot visus labākos mūzikas žanrus, notis, vārdus... bet paķert tajā kopējā visā ainā var kaut kas pilnīgi cits.
Ja mēs no "Eirovīzijas" atkāpjamies, bet no mūzikas ne tik tālu, par "Supernovu." Tu arī biji kopā ar vienu no dalībniekiem – Saint Levića. Un es jau noskaidroju, ka ne tikai "Supernovā". Tu arī esi viņas producents. Kas tevi saista mūzikas producentu lauciņā? Kā tu to vispār vēl pagūsti apvienot ar visiem saviem plus/mīnus miljons projektiem televīzijā?
Ja būtu kaut kāda gada balva par vissliktāko mākslinieku producentu, tad es pilnīgi noteikti dabūtu šo balvu.
Nu beidz!
Vajadzētu vairāk laika atrast šim lauciņam. Bet tas ir pa draugam. Mēs ar Santu mēģinām kopā maukt pa to taciņu, kaut kā zīmēt sev to ceļu mūzikā. Bet es arī esmu tāds vairāk radošs. Neesmu tāds, kurš var saplānot viņai koncerttūres. Es varu organizēt intervijas, jo mediju lauciņš man ir pazīstams. Šogad arī, piemēram, mēs kopā veidojām priekšnesumu "Supernovā". Un man ļoti patika, tas guva arī atzinību gan starptautiski, gan arī mūsu vietējie skatītāji novērtēja. Mans uzstādījums bija, ka mēs neesam uz skatuves, mums šobrīd nav koncerts, bet gan klips. Mēs gribam tiešraidē nofilmēt klipu. Man liekas, mums izdevās! Bet, ja es būtu labs producents, viņa skanētu biežāk radio, biežāk kaut kur uzstātos, biežāk dziesmas publicētu. Bet dziesmu viņai ir daudz!
Tad jau viss vēl priekšā!
Cerība tāda ir.
Vēl, par mūziku runājot, pavisam nesen "Pasaules Panorāmā" tev bija sižets par Adeles karjeras noslēgumu. Viņa ir paziņojusi, ka vismaz uz kādu brīdi iepauzēs, lai baudītu dzīvi ar savu ģimeni. Tu brauci strādāt, un tas bija patīkams darbs? Vai arī tu brauci uz koncertu un apvienoji patīkamo ar lietderīgo?
Es braucu baudīt koncertu. Atbraucot atpakaļ, man pateica: "Pagaidi, tu biji…"
Un nav sižeta?
Un nav sižeta? Kas par lietu?
Izklausās pēc mūsu Ziņu dienesta!
Man prasīja: "Tu kaut ko nofilmēji?". Protams, ka es nofilmēju! "Un tev vēl nav sižeta? Nu, nē, neies cauri!" Nācās taisīt! Tur bija ne tikai mani materiāli. Jo es kā influenceris filmēju vertikāli un televīzijas formātam tas neder, bet paņēmu no citurienes video materiālus.
Bet es nezinu, kā tas tā sanāca, ka vairāk tajā mūzikas lauciņā... Mani neinteresē politika, mani neinteresē Saeimas dienas kārtība, es zinu, ka kolēģi tur peld kā zivis ūdenī, viņiem tas izdodas. Man negribas sēdēt stundām ilgi un gaidīt deputātus vai ministrus, nu nē! Dzīve vienkārši mani tā pagrieza, ka es vairāk ne tikai mūzikā, bet šovbiznesā eju.
Vai būs pareizi teikts, tie ir visādi – lielāki vai mazāki – projekti, kurus daļēji var raksturot arī tādus, ko tu uz savas ādas vari izbaudīt? Man uzreiz ir piemērs – dokumentālā filma "Iezīmētie."
Oi, tas arī bija labs stāsts! Mani pieteica ar tādu tekstu: "Nu tu tur aizbrauksi, ar telefonu kaut ko pafilmēsi un brauksi atpakaļ." Bet tāda nebija realitāte. Uz piecām nedēļām mūs paņēma uz Alūksni. Stāsts ir par pirmajām rezervistu apmācībām, ko Nacionālie bruņotie spēki rīkoja, man liekas, pirms četriem gadiem. Tās vispār bija tādas eksperimentālās apmācības, kurss. Mums kā televīzijai, protams, tas jāatspoguļo. Mums bija kolēģis, viņš šobrīd arī strādā tieši militārajā jomā, kurš teica, lai aizejam pie mūsu Ziņu dienesta priekšnieces. "Taisām filmu! Re kur, Dukuls, viņu jau pieteica!" Un bija arī Toms Pastors, kurš arī šobrīd nav televīzijā. Un tā trīs žurnālisti devāmies uz apmācībām, nezinot, kas sagaida, kas būs, jo taču pirmās. Bet pilnīgi skaidrs bija mērķis – uz savas ādas pārbaudīt, ko vari panest, uz ko esi spējīgs un vai vari pārvarēt pats sevi. Kur ir tā robeža, ka es vairs nevaru? Un izrādās, ka tā robeža ir pie pirmā "es vairs nevaru". Bet pēc laiciņa jau jautā sev: "Ko nozīmē – es nevaru? Es varu"! Un tā robeža visu laiku iet augstāk un augstāk.
Kas bija tas grūtākais šajā projektā?
Karstums! 30, 35 grādi bija tajā augustā, bet tu zābakos, pilnā ekipējumā, ar milzīgu mugursomu, kura sver 30 kilogramus, ķivere. Un sviedru smaka bija klātesoša it visur, pat pēc drēbju mazgāšanas.
Tu teiktu, ka tā vislielākā smaguma deva bija pašās mācībās? Vai tas, ka tev vēl bija arī tas viss jādokumentē un jāizveido filma?
Apmācībās, protams. Bet vēl tas, ka tu rāpo pa zemi, parunāt nevari, elpas nav, bet ir taču jāieslēdz GoPro un jānofilmē, cik tev ir slikti. Bija visu laiku jāpiedomā pie tā, ka tu te arī vēl visu laiku strādā.
Operators nebija līdzi?
Operators brauca no Rīgas kopā ar režisori, bet tikai trīs vai četras reizes uz nozīmīgākajiem notikumiem. Pārsvarā mēs paši filmējam visu ar GoPro. Un nav tā, ka NBS teiktu: "Re, šie trīs čaļi filmē filmu, viņiem atlaidīte, viņus neaiztikt." Nē, man tāda sajūta, ka vēl speciāli mūs mēģināja vairāk noslogot, lai mums nebūtu iespēja kaut ko nofilmēt. Jo sākumā, protams, visi instruktori neiesaistījās filmēšanā, īsti arī nepalīdzēja ar kaut kādām aktivitātēm, ko varētu smukāk nofilmēt. Ar laiku mēs ne gluži sadraudzējāmies, bet bija vieglāk ar organizatoriskajiem jautājumiem. Bet ne ar slodzi. Slodze ar katru dienu tikai pieauga. Jo ar katru dienu paliec aizvien nogurušāks, nav tā, ka kādā mirklī atpūties. Desmitos bija jāiet gulēt, sešos jāceļas. Visgrūtāk bija tik agri aizmigt, jo es esmu pūce, vienos, divos eju gulēt. Emocionāli, protams, arī.
Par emocionālo, nedaudz līdzīgi izklausās, kā ar "Dzīvei nav melnraksta". Vai šādi projekti ar emocionāliem izaicinājumiem ir tavs aramlauks?
Man patīk emocijas. Nesen par to domāju un nekādi nevarēju noformulēt, kāpēc man patīk izjust emocijas un droši vien es atradu to atildi…
Padalies, lūdzu!
Ir autosportisti, kuriem patīk ātrums. Ir cilvēki, kuriem patīk lekt ar izpletni, gumiju. Un ar katru reizi viņam pietrūkst tā adrenalīna, ar katru reizi pietrūkst tās sajūtas, viņi grib vēl. Tās ir kā narkotikas. Man droši vien tas skaitās kā adrenalīns. Man gribas emocijas. Un es uzskatu, ka emocijas vispār ir dzīvē vissvarīgākais. Ja tu neko nejūti, tu esi beigts. Man gribas arvien jaunas, nepieredzētākas emocijas.
Visu laiku testēt, kur ir tā tava robeža?
Mhm. Man bieži saka: "Es skatos tavus raidījumus un raudu līdzi varoņiem vai viņu stāstiem. Kā tu emocionāli vispār tiec galā, klausoties tos smagos stāstus?" Sākumā bija grūti, bet gadiem ejot, uzaug āda. Droši vien tas ir arī tā sauktais profesionālais kretīnisms, tas ir tavs darbs. Tāpat kā ķirurgam jautāt: "Kā tev nav bail no asinīm?" Pierod. Un man tā ir ar šiem smagajiem stāstiem.
Vēl par citiem projektiem runājot, bija arī mega projekts "Būris."
Ak, Dievs, jā!
Pirms tā tapšanas bija ļoti liels priekšizpētes darbs, ļoti labi atceros, jo pati daudz dažādas tēmas analizēju un sniedzu padomus, kas tad būtu filmējams, kas diskutējams, ko un kādā veidā labāk pasniegt. Bet vēl pirms tam bija liels darbs! Jo tas bija daļēji Eiropas finansēts projekts. Tātad pirms tam bija konkurss, uz kuru bija jāpiesakās, tu uzvarēji, tad nāca tā atklāsme, ka ir uzvarēts un – ko tad tālāk darīt! Kā vispār šis projekts tapa? Kāpēc izdomāji, ka ir jāpiesakās? Atkal adrenalīna pietrūka?
"Būris" arī ir par cilvēku. "Būris" ir par sabiedrības saliedēšanu, izglītošanu, līdzcilvēku izpratni. Tāpat kā "Dzīve nav melnraksta," arī šeit katrs stāsts ir par kaut ko! Vārdu sakot, par cilvēku!
Un, droši vien, mans lauciņš žurnālistikā nav mūzika, bet cilvēki! Viņu stāsti, emocijas, sociālā integrācija. Un tā laikam arī radās "Būris."
Ko tev bija svarīgi parādīt ar šo projektu? Ko vēlējies izcelt?
Mēģinu atcerēties to tekstu, ko es teicu katra raidījuma noslēgumā, tas arī bija galvenais mērķis… "Katram cilvēkam ir tiesības uz savu vietu. Bet būtiski, lai tas būtu faktos balstīts."
Cilvēkam var būt viedoklis. Tu vari to nepieņemt, bet ir jāuzklausa un jāsaprot. Arī man ir viedoklis, arī es atšķirīgi varu domāt un uzvesties. Bet, ja neuzklausīsi, tad nesapratīsi, kāpēc es tā uzvedos, domāju vai rīkojos. Un tu nevari zināt, piemēram, kāpēc kaimiņš dzer. Bet varbūt pirms pieciem gadiem nomira viņa sieva. Vai viņam ir depresija. Vai viņš mēģinājis taisīt pašnāvību. Varbūt viņam ir nepieciešama palīdzība. Varbūt nav, ar ko parunāt...
Varbūt viņam kaut kas fiziski tik ļoti sāp, bet alkohols ir vienīgais, kas palīdz...
Un, ja tu neaiziesi, nepajautāsi, nekad neuzzināsi, kāpēc. Bet varbūt uzzinot, vari viņam palīdzēt, kaut vai vienkārši parunājoties.
Vari ieskicēt, cik liela mēroga projekts šis bija? Cik daudz cilvēku bija iesaistīti? Man ir sajūta, ka visi!
Lai saprastu... Šķiet, ka 2019. gadā paziņoja, ka Eiropas Parlaments mums piešķir finansējumu. Janvāris, februāris, marts, un mēs sākām plānot, kas, kā būs. Gribējām jau filmēt, bet tad nāca pandēmija. Un arī televīzijai bija ieviesti ierobežojumi, ka jābūt maskās. Bet mums bija svarīgi, lai būtu redzama seja, lai būtu redzamas emocijas. Mēs filmēšanas pārcēlām vēl un vēl, līdz beidzot bija nospraustas filmēšanas dienas... Divās nedēļās mēs nofilmējām 21 raidījumu!
Tas nav normāli!
Vienā dienā mēs filmējām trīs četrus raidījumus. Viens raidījuma ieraksts ir ap divām trim stundām. Un es, kurš nekad nav vadījis raidījumus, kurš vispār kā zaļš gurķis ar trīcošām rokām mēģina vispār tajā gaļas mašīnai izdzīvot. Tas bija periods, kad nevarēju saprast, kas vispār notiek.
Tā bija pārslodze gan fiziska, gan emocionāla?
Jā! Un arī stress. Jo normāli ir gatavoties raidījumam... Okei, bija ļoti liels cilvēku skaits ar redaktoriem, žurnālistiem, palīgiem. Šķiet, bija 60 vai 70 cilvēku iesaistīti, bet raidījumi bija tikai viena sastāvdaļa. Gatavais produkts, tas, kas bija ēterā (sākumā tas bija digitālā formātā), bija 40 minūtes, stunda. Un tas ir liels apjoms! Tēma ir jāpārzina. Protams, bija tie sākuma mēneši, lai visu izpētītu. Bet, ejot uz studiju, dažkārt nesapratu, ko mēs filmēsim, kāds raidījums. Galvā bija visas tēmas un putra. Studijas uzbūve bija tāda, ka mani rāda ekrānā, bet es stāvu pilnīgi citā vietā, dalībniekus neredzu. Man priekšā bija kamera un no abām pusēm – statīvs, uz kura uzlīmētas sarkana un zila lapiņas. Un gadījās situācijas, ka es nesaprotu, kurš no šiem cilvēkiem ir kurš, uz kuru pusi man jāskatās. Piemēram, uzrunāju Jāni, bet skatos uz Pēteri. Tad to vajag pārrakstīt. Nu, pārslodze bija ārkārtīga! Pulksten 7.00, 8.00 no rīta biju televīzijā. 21.00 braucu uz mājām. Pa nakti mēģināju gatavoties nākamajiem raidījumiem. Vēl arī tērpus vajadzēja. Negribēju nekādā uzvalkā tērpties!
Paskaidro, lūdzu, par to filmēšanas grafiku. Kādēļ tik saspiesti un sasteigti tas viss tiek filmēts?
Nauda! Mums ir viena liela studija – 6. studija, kur notiek "Supernova", "Gudrs, vēl gudrāks", dažādu koncertierakstu filmēšana. Un mums vajadzēja iespraukties starp šīm filmēšanām. Ir studijas vairāku dienu uzbūve, nobūve, jo visu taisa no nullītes. Un te vajag reklāmas rullīti "Latvijas Televīzija. Nāciet strādāt! Laipni gaidām jaunus kolēģus. Sapņu darbs!" Daudzi taču saka, ka televīzija ir sapņu darbs.
Bet ir arī! Tas ir tas tavs adrenalīns, bez kura tu nevari!
Protams! Es nevaru bez stresa, bez emocijām. Tajā brīdī izjūtu, ka esmu dzīvs. Vajag skriet, vajag stresot, okei, varbūt ne tik ļoti kā "Būra" laikā, bet...
Bet gandarījums ir?
Ir! Protams, ka varēja vēl labāk, bet ir tā sajūta, ka es izdarīju! Atkal tas pats, kas bija ar projektu "Iezīmētie" – cik tālu ir tas "es nevaru"? Protams, ka es varu! Bet ne bez komandas. Protams, ka visi mani lamāja par noslogojumu. Lai saprastu, "Būris" nav tikai tas 21 raidījums, ko rādīja digitāli un pēc tam ēterā, ir vēl 11 apakšprojekti – cilvēkstāsti latviešu un krievu valodā, LSM longrīdi jeb garstāsti, diskusijas Briselē, ko vadīja Ilze Nagla. Viņa man teica: "Tikai pamēģini vēl kādreiz ko tādu uztaisīt, es tevi nošaušu!" Jo man bija komanda, bet viņai vajadzēja vienai pašai Briselē to darīt.
Eiropas raidorganizācija taču nominēja mūs arī par gada labāko projektu. Katru gadu tiek rīkots šāds forums un no visiem raidorganizācijas biedriem izvēlas labākos projektus, kas "izšāvuši" novatoriski un tā, bet, protams, mēs neko nedabūjām. Bet būt starp 10 labākajiem projektiem, kas ir izvēlēti no simtiem... Šķiet Guntis Bojārs kaut kad teica, ka šis forums ir kā Eirovīzija, tikai televīziju vidū.
Vai nu tev vajag to papīrīti pie sienas! Noslēdzot šo sarunu, saprotu, ka šobrīd tu esi uzsācis vēl kādu jaunu projektu digitālajā vidē "Tiekam skaidrībā." Kas tas par "zvēru"?
Šādi tādi video jau ir pieejami visos mūsu sociālajos medijos. Gan "Replay", gan "Youtube", "Facebook", "Instagram", "TikTok".
Tu teici "explainer" projekts. Kas tas ir?
Tas nozīmē – paskaidrojošs, pamācošs, tas, kurš izglīto. Tāpēc arī radās nosaukums "Tiekam skaidrībā." Piemēram, tagad, kad mēs ar tevi pabeigsim šo sarunu, es iešu ierunāt tekstu par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta jaunajām cenām. Jo pēc paziņojuma, ka pieaugs cenas, sabiedrībā bija sašutums, kāpēc tagad būs jāmaksā par neatliekamo palīdzību! Bet mēs skaidrojam, ka tā joprojām ir bez maksas, nav jābaidās saukt ārstus. Jāmaksā ir par to izsaukumu, kas nav uzskatāms par neatliekamu, un tam ir pieaugusi cena. Vai arī skaidrojām, kāpēc, kad tika atvesti "ViVi" vilcieni, tos nevarēja uzreiz palaist, kādēļ ziemā nebrauca. Vai arī – cik var pārskaitīt draugam naudu, lai Valsts ieņēmumu dienests (VID) nepieklauvētu pie durtiņām un neprasītu samaksāt nodokļus. Mēs apkopojam aktuālu informāciju un parādam to saprotami! Piemēram, lai cilvēkam nav jāiet uz VID mājaslapu un jāmeklē, cik drīkst pārskaitīt. Tur viss tik oficiāli uzrakstīts, ka – izlasi un neko nesaproti. Šos video var atrast "Replay", "Youtube". Var arī meklētājā ierakstīt "Tiekam skaidrībā."
Es saprotu, ka tādu ceļa karte, ABC tad iedodat cilvēkiem!
Jā, bet arī gribas, lai būtu vizuāli smuki.
Televīzijas cilvēks taču galu galā esi.
Jā. Un, piemēram, es zinu, ka daudziem tas melnais un drūmais varbūt nepatīk, bet man patīk, es uzskatu, ka tas ir gaumīgi un es nesu to sabiedrībā, sitiet mani nost.
Nē, nē, nesitīsim mēs tevi nost. Mēs teiksim paldies par taviem projektiem, par tavu uzņēmību, arī par šo sarunu, ka padalījies. Mēs jau kādu laiciņu darbojamies vienā Ziņu dienestā, bet man vienmēr bija tāda sajūta, ka šo to zinu, bet ne visu, tu kā tāds mistiskais kolēģis ar dažādiem projektiem. Nu, lūk, vismaz dažas šķautnes mēs šajā sarunā esam iepazinuši.
Vēl daudz kas kabatā paslēpts!
Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
"Šodien uzsāk darbību Rīgas televīzijas centrs," tā raksta laikraksts "Cīņa". No televizoru ekrāniem 1954. gada 6. novembrī skatītājus uzrunāja ar vārdiem – "Sākam mūsu televīzijas izmēģinājuma pārbaudi un latviešu mākslas filmu "Mājup ar uzvaru"". Televīzijas pirmā mājvieta bija pie Āgenskalna tirgus Nometņu ielā 62 (bijusī Linarda Laicena iela) un, kad tur palika par šauru, valdība piešķīra vēl arī baptistu baznīcas telpas Mārupes ielā, kuras ar laiku kļūst par studiju C (A un B bija Āgenskalna studijā).
1974. gada 28. janvārī ēterā iziet pirmā krāsu televīzijas pārraide Latvijā. Raidījumi no stacijām ir melnbalti, bet pēc diktora pieteikuma nereti seko krāsaina filma.
Šogad esam sākuši Latvijas Televīzijas 70. jubilejas sezonu, un šoreiz raidierakstā jeb podkāstā "Parunāsim" saruna ar Jāni Dimantu, kurš Latvijas Televīzijā nostrādāja 40 gadus (kopš 1962. gada), un Sandru Zviedri, kura LTV aizvada nu jau 26. gadu (kopš 1998. gada). Abi ir ziņu žurnālisti. Un viņiem pievienojas arī žurnāliste Danuta Juste sarunā par to, kas piedzīvots, kas ir nozīmīgākais darba posms un kā šajās desmitgadēs televīzija mainījusies.
Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!
Danuta Juste (DJ): 1979. gada vasarā iedzen pirmo pāli LTV jaunajai ēkai Zaķusalā. Darbi kavējas, bet 1985. gada 26. sepembrī ir pirmais raidījums no Zaķusalas – "Teletilts ar Somiju". Puslīdz kārtībā gan ir tikai 1. studija. Jāni, jūs televīzijā sākāt strādāt 1962. gadā. Kā atceraties pāreju no Āgenskalna uz Zaķusalu?
Jānis Dimants (JD): O, cik smags jautājums! It kā jau būtu jāpriecājas, ka esam tikuši jaunajā, plašajā, skaistajā, augstajā namā. Bet, ja drīkst pateikt godīgi, pie Āgenskalna tirgus, bijušajā Linarda Laicena ielā 62, ir kaut kas tik fantastisks bijis televīzijas veidošanas pirmsākumos un attīstībā! Man divas reizes gadā iznāk braukt uz Stradiņa slimnīcu, jābrauc garām Āgenskalna tirgum. Atbraucu, daktere mēra asinsspiedienu – atkal augšā! "Nu, dakterīt, ko lai dara, saprotiet mani tīri cilvēciski. Es tur esmu strādājis un braucu garām. Varat saprast, ka man saviļņojums. Galu galā tur esmu sācis, arī pavadījis visu savu apzinīgo dzīvi." Allažiņ uzpeld šī doma, kas tas bija par televīzijas kolektīvu! No teātriem, no kinostudijām, no mākslas pasaules operatori, žurnālisti... Tā veidojās radošais kolektīvs. Saskatīšanās, samīlēšanās, šķiršanās, kas tik vien tur nav bijis! Un tajā pašā laikā tiešām kolektīvs, un, ja godīgi jāpasaka, savā pagarajā mūžiņā tādu vairs nekad neesmu savās gaitās izbaudījis. Pēc raidījuma vai iestudējuma, vai vēl kaut kā, kad beidzās, visi apzvanījās: "Kā bija? Kas tur bija labi, kas tur bija slikti?" Nu fantastiski! Mēs visi dzīvojām līdzi katram, kas kaut ko darīja. Kolektīvs, kas ir bijis bijušajā Linarda Laicena ielā 62 – tas, savā ziņā ir pasaules ūnikums. Starp citu, Latvijas Televīzija ir dzimusi 1954. gada 6. novembrī. Vēsturisks laiks tas bija! Pirms pusotra gada bija miris Staļins. Kļuva vieglāk uzelpot. Tad nāca gadi, kad nāca Staļina visu neģēlību atmaskošana. Tas laikmets ļāva vēl vairāk uzelpot mums visiem un strādāt, tā sakot, mazliet citādā sistēmā. No tāda viedokļa tas laiks ir vārda tiešā nozīmē – vēsture.
DJ: Pagrieziena punkts arīdzan, vai ne?
JD: Jā. Ir pagrieziena punkts un brīvāk varēja uzelpot un darboties, un likt savas spējas lietā.
DJ: Es redzēju, kā Sandra māj ar galvu tajā mirklī, kad Dimanta kungs komentē to sazvanīšanos pēc ētera. Tā ir bijis? Ir vēl aizvien?
Sandra Zviedre (SZ): Ir, ir bijis! Bet tagad jau ir tehnoloģijas, visi sarakstās: "Vai cik labs sižets!" Bet par to pārvākšanos es mazliet no citas puses.. Man arī bija viena pārvākšanās. Man liekas, ka vairāk nevienam no raidījuma vadītājiem nekas tāds nav bijis. Raidījums gāja ēterā no trešā stāva pie liftiem, kur ir 4. studija. Man liekas, tur vēl joprojām ir kafijas automāts. Un tur bija vienkārši galds, es, operators un kamera. Jo notika ziņu studijas pārbūve, un viņi vienkārši kaut kā tehniski nepaspēja līdz tam ziņu ēteram. Un tad es tur sēdēja pie tā lifta un, lai gan bija brīvdiena, domāju: "Tikai tagad, lai neviens nebrauc ar liftu, tikai lai neviens nenāk pa tām durvīm un lai neviens nenāk pēc kafijas!" Tāda man pieredze, tā bija ļoti jocīga sajūta.
DJ: Par tādām pieredzēm, kas jāzina tikai tiem, kuri darbojas televīzijā, kas skatītājiem paliek, visticamāk, nemanītas – vismaz tā tam vajadzētu būt. Arī par pēdējā brīža lietām atmiņās tiek minēts, ka pie pirmā raidījuma no Zaķusalas sakari tiek ierīkoti pēdējā mirklī, un jāsaka, ka pēdējā mirklī televīzijā notiek ārkārtīgi daudzas lietas vēl aizvien un tā tas arī ir bijis vēsturiski. Piemēram, raidījuma viesi dažkārt nav zināmi pat īsu brīdi pirms raidījuma, sižeti tiek montēti pēdējā brīdī, dažkārt pat raidījuma laikā, kad tie ir jārāda. Jāni, kā jūs strādājāt, kā jūs plānojāt savus notikumus, kurus rādīt, par kuriem runāt un rādīt ziņās?
JD: Televīzija dzimusi 1954. gadā. Pēc četriem gadiem pie informatīvajām debesīm ir parādījusies "Panorāma".
SZ: "Pēdējās ziņas!"
JD: Jā, sākotnēji "Pēdējās ziņas", pēc tam "Panorāma". Vēl pēc četriem parādījos es, jauns zēniņš. Sasukāju matus un devos uz pārrunām, un tiku pieņemts. Leons Rudzišs toreiz veidoja "Panorāmas" kolektīvu. Es arī tur nokļuvu par lauku korespondentu – kā lauku pazinējs. Un cik ļoti interesanti – kā lauku korespondents sāku, tā pēc gandrīz 40 gadiem, kad beidzu, atkal biju kļuvis lauku korespondents.
DJ: Pilns cikls noiets!
JD: Jā, aplis. Drīz vien pēc tam, nezinu, kā tā sanāca, laikam liktenis, kļuvu par vecāko redaktoru. Diezgan ilgu laiku bija arī galvenais redaktors.
DJ: Bet, tieši par korespondenta darbu runājot, kāda bija šī darba plānošana?
JD: Daudz kas, varbūt pat simtprocentīgi viss, atkarīgs no paša. Vismaz man tā bija. Ko es uzskatīju par vajadzīgu, aktuālu tajā brīdī. Bet, protams, bija arī norādījumi no augšas.
DJ: Kā gadu gaitā ir mainījies temps un veids, kā veidot materiālus? Vai jutāt atšķirību?
JD: Bez šaubām! Kāda atšķirība? Mēs taču sākām, pirmkārt, jau ar mutisko informāciju. Otrkārt, tikai un vienīgi ar fotogrāfijām. Tad sāka parādīties kino, šaurā lente. Tikai vēl pēc gadiem kaut kāds sinhronais sāk parādīties. Tā ka mēs esam izgājuši no paša sākuma, no nekā, varētu sacīt, līdz mūsdienām, kā tagad. Mūsdienās, ja tu gribi, uzreiz sazinies ar Briseli, kas tur notiek, sazinies ar Vašingtonu, kas tur notiek. Tas ir nesalīdzināmi! Un es tikai priecājos, pat savā ziņā apskaužu, kā tagadējie var rīkoties. Viss notiek! Man liekas, ka televīzija un arī konkrēti "Panorāma" turas pasaules līmenī!
DJ: Ahā, uzreiz vērtējums!
SZ: Man liekas, ka Dimanta kungs visu laiku seko tam, kas notiek "Panorāmā", kas notiek ziņās. Cik ir sanācis tikties, viņam vienmēr ir viedoklis. 98% vienmēr ir ļoti pozitīvs, bet profesionāls! Un, ja būs kaut kādi iebildumi: "Tu tur tā vai šitā!" – ļoti normāli, tas tikai dod citu impulsu. Bet es vēl gribēju pajautāt Dimanta kungam, jums taču bija tā, ka jūs pat vienas dienas laikā, piemēram, izbraucot uz laukiem, nevarējāt tikt atpakaļ to materiālu parādīt?
JD: Jā, protams, visādi varianti bijuši. Bet, ja tāda vajadzība bija, attiecīgi izplānoja. Ja kaut kas notika pēcpusdienā kaut kur tālāk pierobežā, protams, tajā dienā nevarēja izdarīt, parādījām nākamajā dienā. Tad mierīgāk varēja samontēt un tekstiņus izslīpēt.
DJ: Un toreiz tā arī tik ātri nekļuva par "vecu" ziņu. Bet, Sandra, par darba plānošanu – es zinu, ka tā ir tava ikdiena. Šobrīd arī katru rītu ziņu producenti satiekas, sazvanās, plāno korespondentiem, kādi būs darbi. Kā tā dinamika atšķiras no tā, kas reiz bijis, kas ir bijis Dimanta kunga laikā?
SZ: Tas ir ļoti garš vēstures nogrieznis. Pie pašreizējām iespējām, kā Dimanta kungs saka, sazvanies, sarunā, vienas dienas laikā korespondenti var pat divus sižetus uztaisīt. Tas ir pilnīgi cits temps. Bet, atceroties, kad maza biju, tas, ko Dimanta kungs saka, un tas, ko tu mini, vai tā nav veca ziņa – nē! Jo šie sižeti, stāsti bija tādas mazas gleznas, kas nenoveco. Ir gan bijuši kuriozi, ka kaut kādu apstākļu pēc vai nu sajuka kasetes, vai sajuka fotogrāfijas un tas sižets neaiziet un neaiziet. Un bija pat izteikts rājiens, jo, izrādās, kamēr tas sižets nav izgājis ēterā, stāsta varonis jau ir pamanījies nomirt. Mums televīzijā drošā vietā glābjas tādas biezas klades ar pierakstiem, jo bija padomju laiki un viss bija jāizanalizē. Mēs arī, protams, tagad analizējam, kas bija labi, kas varēja būt labāk. Bet tad, kad Dimanta kungs bija tas galvenais [redaktors], bija ar roku rakstīts ik rīta sapulces protokols: "Vada biedrs Dimants un izsaka pateicību biedrenei X, bet aizrādījums citai biedrenei Y." Tāds liels apraksts ar visām kļūmītēm. Kopš es strādāju un atceros, Ziņu dienestā analīze vienmēr ir bijusi.
DJ: Sandra, tu arī 23 gadus esi bijusi kadra cilvēks. Un, jūs, Dimanta kungs, arī! Par šo lauciņu, ja mēs parunājam, tieši par kadrā būšanu, par ziņu pieteikšanu, moderēšanu, – vai un kas gadu gaitā ir mainījies?
SZ: Pilnīgi noteikti, kas nav mainījies, tas ir tas virsuzdevums ziņu aiznest līdz skatītājam skaidri un noteikti neitrāli. Nē, nu ir, protams, kad kolēģi uzrakstījuši par stārķu vai meža cūku drāmu, kas ir gana smieklīgs teksts, tad ir apsmējies ne viens vien.
DJ: Tie teksti jau leģendāri kļuvuši!
SZ: Jā, jā! Bet man tā sajūta visus gadus ir bijusi, pirmkārt, ka tu nekad nedrīksti iziet ēterā, ja tev kaut mazliet nav uztraukuma.
JD: Arī šeit varu atzīties, ka man tie teksti ir bijuši sirdslieta. Turklāt izdomāt labu teksta sākumu, vēl jo vairāk – labu nobeigumu, tas man bijis tāds "jājamzirdziņš", ja tā atļauts teikt. Es pats līdu no ādas ārā, lai to dabūtu! Liku, lūdzu, pieprasīju un stingrs biju, lai arī jebkurš teksts būtu baudāms un saprotams! Kad devos izbraucienos, es teicu: "Operator, nofilmē to stārķi, nofilmē man to grāvi, man noderēs.." Es jau pa ceļam daudz ko biju prātā izdomājis, kā tur būs. Man liekas, ka Andrejs Volmārs uztvēra to manu vēlmi, mēs gandrīz bijām tāds kā tandēms, kas ar tekstu pušķošanu aizrāvās. Tagad, atklāti sakot, es pat nevaru nosaukt nevienu! Bet varbūt arī tagad nav vajadzīgs? Tagad ir tāds laikmets, bet man tas bija baigi no svara.
DJ: Vai tas ir tas, kā jums trūkst, šodien skatoties ziņas?
JD: Es neteikšu, ka tur trūkst, es saskatu arī šodienas panorāmiešus.. Starp citu, ja drīkst mazliet paklačoties par sevi?
DJ: Jā, lūdzu, klačojamies!
JD: Nu, jā, es esmu tāds daudzlasītājs, daudzskatītājs. Un, kad lasu, skatos, neesmu it kā tas parastais cilvēks, kuram patīk vai nepatīk. Man tas savā ziņā ir darbs. Es piefiksēju: "O, viņam tas ir izdevies! Kas to ir rakstījis?", un es pierakstu autoru. Citkārt viss ir aizgājis šurum burum. "Kas to rakstījis?" Un tiek atzīmēts šajā kladītē. Man ir pat pirmais piecinieks, ja tā drīkst sacīt. Par panorāmiešiem. Un vēl arī pirmais piecinieks, kur tiek iekļauti visi nacionālā mērogā – gan rakstošie, gan raidošie žurnālisti.
DJ: Es nezinu, Sandra, kā tu, bet es degu nepacietībā. Pavērsiet mums to priekškaru?
SZ: Kaut ko gribētos zināt, jā!
JD: Šad tad es arī daru zināmu šo savu vērtējumu.
DJ: Mēs zinām, mēs saņemam!
JD: Ja runājam par "Panorāmu", tad aizvien stabilu vietu ieņem trīs diktori, ētera personības, vai vēl kā viņus tur dēvē. Man viņi ir diktorieši. Ilze Dobele. Laura Vonda. Gudras, brašas, pievilcīgas, apķērīgas. Un pa vidu allaž omulīgais Jānis Geste. Tāda trijotne! Man liekas, diezin vai kāds varētu viņus, tā sakot, ne gluži izēst, bet viņu vietā stāties. Paliek vēl divas vietas. Un, ja pavisam nopietni, tad vienu tagad ļoti, ļoti stabili ieņēmusi kara korespondente Ina Strazdiņa. Visiem, kas dodas uz Ukrainu, atrāda karu padarīšanas, cepuri noņemu nost viņu priekšā. Bet ar Strazdiņu ir tā, ka svētdienās, kad parāda dievkalpojumu, ir tāds raidījums "Lielās patiesības" un vienā reizē bija uzlūgta kara korespondente. Viņa ar savu sievišķību, ar savu atklātību tā pasniedza savas gaitas, ko viņa gājusi caur Ukrainu. Acis kļūst miklas. Rokas ķeras labajā pusē pie sirds, kā tur klauvē. Tāds bija viņas sniegums – kā žurnāliste, kā sievišķis.. Un pēc tam skatos, viņa nokļuvusi Kurskas apkaimē, kur notiek karš. Dārd sprādzieni apkārt, bet viņa intervē krievus. Krievus! "Kā jums klājas? Jūs redzat, kā jūs te bombardē? Kāpēc jūs aizvien mīlat savu Putinu, kurš šausmu darbus dara Ukrainā?" Izrādās, viņi nezina par tādiem šausmu darbiem Ukrainā. Vārdu sakot, manā pieciniekā viņa ir nokļuvusi ļoti stabili! Nu.. piektais lai pacenšas tur iekļūt.
DJ: Atstāsim brīvu šo vietu! Bet vēl, par pašaizliedzīgu darbu runājot, kāds fakts no vēstures, ar kuru vēlējos padalīties – oficiāli televīzijas komplekss Zaķusalā ir pabeigts 1988. gadā. Kompartijas pirmais sekretārs Boriss Pugo griež sarkano lentīti. Rīgā ir vienīgais televīzijas komplekss visā PSRS, kas aprīkota ar trešās paaudzes aparatūru. Pugo savu uzrunu sāk latviski: "Šodien jums visiem ir svētku diena!", tad turpina krieviski. Bet vēl pirms tam, 1984. gada decembrī, bija kāds ziņojums: "Centrālkomitejas vadība ar sašutumu uzņēmusi TV "Panorāmas" informāciju par svinīgo sēdi." Ja runāja Pugo, vajadzēja ēterā laist viņu, nevis ministra runu. Es šeit es domāju, ka ir iespēja kliedēt mītu, kas klātesošs jau kopš neatkarības atjaunošanas par to, ka kāds cenšas sarunāt ziņas ēterā. Jāni, kā jūs atminaties, cik daudz šādu mītu bijis klātesoši?
JD: Varu pateikt ļoti vienkārši. Televīzijas "Panorāmas" sākumā – Maskava, Brežņevs. Otrais sižets – Rīga, Voss, Centrālās komitejas plēnums, kā pildām piecgades nodevas. Tās ir obligātās nodevas, nevienam nav jāprasa, vajag vai nevajag, tas ir kā likums. Tiem materiāliem tur ir jābūt! Un tāpēc es arī atļāvos tālāk: "Un pārējais ir mūsu pašu rokās. Sižetiem jābūt žurnālistiski labi izstrādātiem, skatāmiem, pievilcīgiem. Rāda katrs savu meistarību ar tālākajiem sižetiem." Apmēram tā ar to oficiozu, kas bija obligāti jānorāda, tur nekā citādi nevarēja būt.
SZ: Tie laiki, paldies Dievam, ir mainījušies. Es arī gribu kliedēt mītu, kas daudziem cilvēkiem liekas – sabiedriskā televīzija, valsts dod naudu..
DJ: "Valsts medijs", kā saka!
SZ: Jā, kā kļūdaini mēdz teikt "valsts televīzija", bet mēs esam sabiedriskais medijs! Viņiem liekas, ka līdz ar to mums kaut kā tā nauda ir jāatstrādā, bet tā tas nav! Man ir bijušas sarunas taksometrā: "Jums jau tur Saeima nosaka visu, kas jārāda!" Bet, ja ir skandāls valdībā, vai tad mēs izliksimies, ka nav? Gluži otrādi, mēs iesim neatkarīgi uz priekšu un rādīsim!
DJ: Bet ir tā, ka daudz ko nosaka vadība. Pirmais vadītājs septiņus gadus bija Kazimirs Jalinskis. Viņu atceras kā dziļi demokrātisku, cilvēcisku vadītāju, un, lai gan tas bija laiks, kad daudzās darba vietās bija krievu īpatsvars, televīzija vienmēr bijusi ļoti latviska vide. Tad te arī gribēju jums jautāt, cik dažādus vadītājus esat piedzīvojuši jūs? Ko izceltu katrā šādā pārmaiņu laikmetā?
JD: Jā, Kazimirs bija pirmais Latvijas Televīzijas vadītājs. No Latgales, Daugavpils apkaimes. Vienlaikus viņš arī bija Krievijas latvietis. Par viņu kā par vadītāju, kā par cilvēku visi, kas tika strādājuši tajā laikā, kas pie pirmsākumiem ir bijuši, ar vislielāko cieņu un mīlestību atceras. Arī man viņš bija pirmais vadītājs. Ja vēl par vadītājiem runā, visādi viņi ir bijuši. Ja drīkst arī mazliet, kā saka, paklačoties: daudzi vecie panorāmieši zina, ka savulaik viens sižets ar Augustu Vosu ir aizgājis kājām gaisā. Tāds zvērisks darbs ir bijis! Protams, ka tas viss ar steigu, Liepājā pasniedz sarkano karogu par piecgades plāna izpildīšanu. Ar helikopteru filmēšanas brigāde safilmēto atved uz Rīgu. Ar steigu uz montāžu, lai varētu samontēt un vakarā varētu parādīt. Un vienu epizodi viņš sāk runāt un ar kājām gaisā! Varat tikai iedomāties, kas tas par skandālu! Laimīgā kārtā, viss aizgāja uz steigas rēķina. Bet, ja godīgi, līdz šai baltai dienai pie šī fakta man tur urd, ka tomēr tā bija mūsu pašu cilvēku provokācija. Pat ir arī aizdomas, kas to ir darījis.
SZ: Tagad klausoties domāju, mana atmiņa ir īsa! Cik man ir bijis vadītāju... Kad stājos darbā, bija Ritums Rozenbergs, bet man sanāca ar viņu ļoti īsu brīdi kopā strādāt. Tas bija Gundars Rēders, Mareks Gailītis, tagad Iveta Elksne. Bail kādu nepieminēt, man liekas, Gunārs Dūzis arī bija kādā brīdī. Man šie visi, jel piedošanu, ja kādu nenosaucu, Ziņu dienesta vadītāji, kas ir bijuši šajos gados, ir atstājuši iespaidu, ka viņi ir tas plecs, aiz kura mēs varam neatkarīgi dzīvot. Mums nav, manuprāt, nojausmas vispār, kādi varētu būt viņiem, es neteikšu draudi, bet pārmetumi, kaut kāda mēģināšana ietekmēt. Un tas kolektīvs ir noturēts tāds, kā mēs esam. Brīnišķīgā Anete [Bertule], "Šodienas jautājums", – kad tu skaties, nu nevar amatpersona atbildēt pēc būtības, jo vienkārši tiek uzdoti īstie, pareizie jautājumi. Tas, manuprāt, attiecas pilnīgi uz visiem. Tā gatavošanās, kā tas notiek, es to ikdienā redzu. Ne man tev stāstīt, jūs taču tāpat rīta programmai gatavojaties, turklāt es varu tikai apbrīnot tevi. Es rīta raidījumiem esmu izgājusi divus lokus, es sāku strādāt "Rīta bumā" 1998. gadā, un tad, kad bija krīze, mums bija saīsināšana, dažiem bija jāaiziet no darba, kas tā laika vadītājam Marekam Gailītim, es domāju, bija grūtākais brīdis dzīvē.. Un tad bija "Labrīt, Latvija!", kur es nostrādāju divus ar pusi gadus. Laiki ir mainījušies, protams, bet, runājot par vadītājiem, man viņi liekas, kā bufera zona. Aiz kura kolektīvs visos laikos varējis strādāt, un, ja kaut kas nav, tad tu droši vari iet pie tā vadītāja! Bet, runājot vēl par tiem atgadījumiem, kas ir bijuši, mums ar Dimanta kungu nesanāca ļoti daudz strādāt kopā, bet mums ziņu telpā tā ļoti tuvu viens otram bija rakstāmgaldi. Jūs to neatcerēsieties, bet es to esmu paņēmusi uz visu mūžu! Es nesen biju sākusi strādāt. Lauku meitene tikko Rīgā. Un tā sanāca, ka es pavisam nejauši biju saviesīgā pasākumā, kur Dimanta kungs bija aicināts. Pēc tā pasākuma mēs satiekamies darbavietā un es, pārņemta ar to visu, stāstu Dimanta kungam, ka ļoti daudz cilvēku tur bija, piesaucu populārus cilvēkus, aktierus, mūziķus. Dimanta kungs sēž tāds ļoti nopietns. Paskatās pār brillīti uz manis: "Zviedres kundze, un ko jūs ar šo gribējāt akcentēt? Ka jūs esat pazīstama ar kādiem no šiem cilvēkiem?" Un tas man palicis ir tā atmiņā, ka es vienmēr piedomāju pie tā, ko runāt, kur runāt, ko uzsvērt un kuram tieši tas ir interesanti!
JD: Allažiņ, allažiņ, kad esmu kaut kur ārzemēs un ne tikai, mēdzu lielīties, ka es esmu strādājis tādā televīzijā, kuru var uzskatīt savā ziņā par pasaules ūnikumu. Ir bijuši laiki Latvijas Televīzijai, kad vienas svētdienas raidījuma laikā apstājas teātri, kinoteātri, koncertzāles.. Tramvaji, trolejbusi ielās brauc tukši. Nav cilvēku. Visi pielāgojušies skatīties vienu svētdienas raidījumu, kurš saucas "Labvakar!" Kolosāli! Ūnikums! Kur vēl pasaulē atradīs tādu valsti, kur cilvēki pielāgo savas ikdienas gaitas, lai tikai noskatītos vienu raidījumu? Protams, tagad ar diviem klikšķiem var skatīties raidījumus rītā, vakarā, naktī un jebkurā laikā. Bet tajā laikā, kad raidījums aizgāja gaisā, viss cits izkūpēja. Un vispār man liekas, ja no Latvijas Televīzijas krietnajiem darbiem atļauts nupat varbūt pašā augšā likt, man liekas, 80. gadu beigas, Atmodas laiks, ir bijis Latvijas Televīzijas devītais vilnis! Tādā augstumā tika strādāts, tika veidoti raidījumi, tajā skaitā, arī mana "Panorāma". "Labvakar" gāja vienreiz nedēļā, "Panorāma" – katru dienu! Un tur bija arī jāatspoguļo visi pasākumi, kas saistīti ar Atmodu, kas saistīti ar tādu faktu klajā laišanu, ka mutes palika vaļā. Tādu, ka Mavriks Vulfsons Latvijas Radošo savienību plēnumā brēcoši paziņoja, ka Latvija bija okupēta. Rādīt vai nerādīt, noklusēt? Paradījām! "Labvakar" parādīja visu! "Panorāma" parādīja, cik attiecīgi pienākas. Nenobijāmies! Nu, jā, dabūjām pāri visu ko… Nu, vārdu sakot, tie laiki Latvijas Televīzija ir ierakstāmi ar zelta burtiem tās vēsturē.
DJ: "Panorāmas" dzimšanai mēs vairākas reizes šajā sarunā jau pieskārušies, bet pavisam precīzi "Panorāma" izveidojās 1958. gada 19. martā, līdz tam bija, kā jūs minējāt, vairāki informatīvi raidījumi, piemēram, arī "Mūsu ikdiena", ko vadīja Emīls Meškuns, kurš vēlāk arī bija viens no pirmajiem panorāmiešiem. Un, jā, "Panorāma" agrāk nebija katru dienu. Jūs spējat iedomāties šodien, mūsdienās, ka "Panorāma" nebūtu katru dienu? Kā tad tas būtu?
SZ: Informācijas vakuums!
JD: Tas tā nedrīkst notikt! Man liekas tomēr, ka "Panorāma" turas braši.
DJ: Bet ne vien "Panorāma", ir arī citi raidījumi…
JD: Bez šaubām! Sporta raidījumi, kultūras raidījumi, mūzikas raidījumi. Tas, kas mūsu laikos tiek rādīts, tā ir klase, pasaules līmenis!
DJ: Starp citu, bija laiks arī, kad diskutēja, vai televīzija ir māksla kā žanrs. Vismaz tā atminas režisore Aina Zariņa grāmatā "Cilvēki TV viļņos" – ka Latvijas Televīzija bija mākslas un kultūras iestāde. Bet sabiedriskā medija uzdevums ir informēt, izglītot, arī izklaidēt. Bet pēdējās desmitgadēs informatīvie raidījumi ir kļuvuši nozīmīgi dažādos formātos skatītājiem. Arī Sandra jau šīs sarunas laikā vairākkārt ir akcentējusi par mūsu dažādajiem informatīvajiem raidījumiem. Mūsdienās ir iespējams analizēt informāciju, preparēt to dažnedažādās formās. Kā jūs redzat pārmaiņas, ja runājam tieši par informatīviem raidījumiem? Kādas gadu gaitā tās ir bijušas, vai tās ir nozīmīgas un kam tās ir nozīmīgas?
SZ: Es domāju, ka tas ir laika diktāts – izmaiņas, arī tehniskās iespējas un tā tālāk. Atceros, kā ļoti sen man garāmejot zināms cilvēks teica: "Es skatos tikai Latvijas Televīziju, jo tā man liek domāt!" Tas tiešām bija kompliments! Es domāju, ka Latvijas Televīzijā tiek ievērots balanss. Un vēl gribēju pieminēt, ko no vēstures zinu, – koncerti, izrādes gāja dzīvajā ēterā. Ar tā laika iespējām! Piemēram, TDA "Daile" koncerts aiziet dzīvajā. Bet tas vienkārši ir laika diktāts. Tajā laikā, pirmkārt, nebija iespējas kaut ko tur ļoti analizēt, kaut ko ļoti pētīt. Cilvēki dzīvoja visiem vienādo dzīvi, protams, ar atsevišķiem partiju funkcionāriem un kādiem priekšniekiem. Bet cilvēki bija diezgan vienādi – ar savu uzvārīto limonādes katlu uz viesībām, pa blatu kaut kur dabūtu zaļo zirnīšu bundžu. Un cilvēki vienkārši patērēja to, ko viņiem deva. Kas mums bija? Latvijas Televīzija un Centrālā televīzija. Nekā vairāk arī nebija, tagad tie laiki ir mainījušies.
JD: Gribētos atzīmēt jau pieminēto Zariņu. Aina Zariņa tika dēvēta par Spīdolu. It kā jau pašmācības ceļā, bet viņa bija pirmā īstā režisore, augstas klases speciāliste. Un, starp citu, interesanti, mēs te pieminējām, ka veidojās latviešu kolektīvs un tas gana pārkrievotajā Rīgā bija kaut kas īpašs – letiņu kolektīvs. Bet bija tur arī krievu cilvēki. Un Mihails Pjats – viņš prata, bet nekad nerunāja nevienu vārdu krieviski. Viņš bija tāda autoritāte! Tieši mākslas raidījumu veidošanā, izkopšanā. Man liekas, ka viņš arī parādīja un iemācīja, kā televīzijas ekrānā rādīt mūziku. Viņš par mūziku bija tāds lielāks speciālists. Un arī tīri kā cilvēks, autoritāte, vienkārši autoritāte. Krievu cilvēks – autoritāte. Es domāju, ka tas arī kaut ko ir līdzējis mūsu televīzijas attīstībā un izaugsmē.
SZ: Ja mēs runājam par attīstību, manuprāt, vislabākajā nozīmē, savulaik iesāktās tradīcijas un kvalitātes latiņu, ka visam ir jābūt vislabākajam, tas ir pārmantots, mēs turpinām to lāpu nest. Ir citi laiki, citi cilvēki, bet tas pamats, kas tika ielikts tajā laikā ar visām grūtībām, ar visu padomju laiku...
DJ: Bez tās latiņas šeit nav ko darīt? Un arī vienā no uzrunām kāds no vadības šogad teica, man ļoti patīk šis teiciens: "Ja tu nevari man palīdzēt, tad, lūdzu, vismaz netraucē!" Jo tas, man liekas, ārkārtīgi labi raksturo Latvijas Televīzijas darbiniekus. Bet, Dimanta kungs, jūs iesaukām pieķērāties, arī es gribēju izcelt, ka jūs tiekat saukts par Dārgakmeni un pat esot grūti pateikt, kad esat vairāk devis – kā galvenais redaktors vai kā lauksaimniecības sižetu autors. Jums pašam kā liekas?
JD: Es tā negribētu par sevi vērtējumu dot... Stāstīju to savu ideju, ka man visam jābūt žurnālistiski izstrādātam. Un prasīju to arī no citiem. Un tāpēc arī likos tāds diezgan liels negantnieks. Nu un tur tālāk ir arī rakstīts, ka vismaz vienai darbiniecei viņš baigi nav paticis. Gandrīz 40 gadus nostrādājis ar lielākiem vai mazākiem sānsoļiem no "Panorāmas". Tādējādi arī it kā attaisnojot maķenīt, ka esmu baudījis arī citur kaut ko un ieradies no jauna atkal ar jaunām nostādnēm un gribēšanām. Bet galu galā iznācis tā, ka 40 gadus un it kā no mūsdienu viedokļa raugoties, tas ir gaužām nepieklājīgi! Lai kā tur arī nebūtu, man gribētos vienu epizodi no savas ikdienas atrādīt, kādu galu ņēmis viņš ir. Tie pensijas gadi nāca virsū, un man teica: "Jāni, tev būs lieli sūdi! Zini, uz tevi griež zobus un tā!" Nu labi, ja jāiet, tad jāiet. Televīzijas skatītāji bija painteresējušies, kur palicis Dimants. Un vienā avīzē darbiniece uzraksta: "Mēs viņu atbrīvojām kā 21. gadsimtam nepiemērotu!" Ko darīt, priecāties jau it kā nav par ko... Bet, ak tu tavu tautas folkloru! Otrajā vai trešajā dienā eju pa ielu, pretējā ielas pusē iet viens paziņa. Un šis pāri ielai kliedz: "Lai dzīvo 20. gadsimta televīzijas "Panorāmas" žurnālists!"
DJ: Te jau ir runa par to mīlestību pret Latvijas Televīzijas cilvēkiem, un to jūs esat baudījis un vēl aizvien saņemat. Un, Sandra, arī tu ilgus gadus biji skatītāju ārkārtīgi iemīļota raidījumu vadītāja. Es atceros to mirkli, kad aizgāji prom no kadra, man pat bija sajūta, ka ir nepieciešams skaidrot skatītājiem, – viss ir kārtībā, viss būs labi, nav pamata uztraukties! Bet kaut kāds fenomens tajā visā ir, ka cilvēki, skatītāji pieķeras Latvijas Televīzijas cilvēkiem. Kā jūs to skaidrotu?
SZ: Paldies par labiem vārdiem! Par aiziešanu no kadra – mans lēmums brieda ilgi. Es biju pāris reizes gājusi pie priekšnieces, ka nu jau tā kā vajadzētu prasties man aiziet. Vienu brīdi nevarēja atrast, kas varētu strādāt manā vietā, bet tad atrada Ilzi Vēberi. Brīnišķīgi, un strādājam! Bet zini, – iemīļoti, neiemīļoti, bet šie kadra cilvēki ir tie, kuri tev saka "Labrīt!", kuri tev vakarā saka "Labvakar!", pēc "Nakts ziņām" pasaka "Ar labu nakti!", viņš ir ģimenes loceklis! Tagad mēs varam būt brīvāki savā formā, bet, kad bija Dimanta kunga laiki, diktori, kas pieteica raidījumus, ka nākamās būs ziņas, tad pieteica filmu – bija tāds atsevišķs cilvēks. Un es atceros, ka viņiem, visticamāk, bija tā laika nodeva, ka viņi pēc pēdējā ziņu izlaiduma vai pēc pēdējās filmas, teātra izrādes atvadījās un vienmēr teica: "Ar labu nakti, biedri!" Tagad ētera personību ir ļoti daudz, un es domāju, ka skatītājs ieskatās un novērtē pacelto tēmu, izzinošo sižetu, aktualitāti. Ne man stāstīt, kā žurnālistiem pie šī laika dinamikas vajag būt pirmajiem, ātri parādīt saturu, speciālizlaidumus! Es vispār [brīnos] par dažiem kolēģiem.. kad bija karalienes Elizabetes bēres, kas ilga sešas septiņas stundas plānoto divu stundu vietā! Tādu profesionalitāti! Un, ja tu visu dienu esi ar cilvēku kopā, nu skaidrs, ka viņš ir tavējais!
JD: Par Sandru gribu vēl pateikt – pēkšņi viņa pazuda, nav. Viss bija pietiekami augstā līmenī, profesionāls darbinieks, bet pēkšņi nav, kaut kur izplēnēja! Un, kad uzzināju, ka Sandra būs arī šodien, domāju, kā es viņai pajautāšu tomēr, kālab viņa aizgājusi!
DJ: Trīs gadus neatbildēts jautājums!
SZ: Viss, kas mainās, mainās uz labu, un brīnišķīgi kolēģi tagad strādā! Man grūtākais posms – Danuta, tu mani sapratīsi –, bija tie rīta raidījumi, tā ļoti agrā celšanās. Kad tev ir mazs bērniņš mājās un tu celies četros...
DJ: Tu, starp citu, bija viena no pirmajām, kura man to pajautāja, kad es sāku savas gaitas "Rīta Panorāmā", – kā tu ar maziem bērniem to vispār spēj?
JD: Paldies par informāciju!
SZ: Bet es šodien klausos to sarunu, domāju, redz, tās asociācijas, kas man ir palikušas no tā laika, kad Dimanta kungs veidojis sižetus, tas viņa leģendārais "Jā!" Es atceros tās retoriskās sižetu beigas šad tad: "Nu, kā veiksies ar vasarāju ražu, to rādīs laiks."
JD: Tas pareizi teikts, ka tika ļoti, ļoti piedomāts pie tekstiem. Piemēram, Mirdza Tupiņa, – kad bija mūsu tautai kādas atceres dienas, viņai vienmēr sākās sižeti kaut kur pie pieminekļa ar "Div’ dūjiņas gaisā skrēja." Un tad tie teksti, ka pienenes skumst, tādas glezniņas. Arī Maiju Miglu varu apbrīnot, kad viņa bija vienā brīdī uzņēmusies caur sižetu sēriju par dažādām tūrisma vietām, – nu ne jau divdesmitgadīga meitene! Kad viņa meta kaut kādā Kāzu muzejā kurpju pāri jumtam, tur kaut kāds ticējums ir, ņēmās, ar drezīnu brauca... Tas virsuzdevums ir izdarīt pēc iespējas interesantāk, pēc iespējas labāk! Bet ikdienā korekcijas ienes laika trūkums. Bet no tādiem ražošanas momentiem es atceros, tagad jau brīnišķīgi viss notiek datoros, bet es vēl piedzīvoju tos laikus, kad montāžās tika veidoti sižeti un tad nesa kasetes uz režiju. Tu lasi tekstu un austiņā režisors saka: "Lēnāk! Vēl lēnāk, sižeta nav. Lasi vēl lēnāk!" Un tad tu dzirdi tos maģiskos soļus, kad žurnālists skrien. Te, trešajā stāvā, kur kādreiz bija studija, tur ir tās komunikāciju lūkas. Un kad skrien pa tām lūkām "klumb, klumb, klumb", tad saproti – fjū, sižets būs.
DJ: Bet tā, starp citu, aizvien ir realitāte, arī mēs raidījuma laikā šad tad dzirdam: "Mums vēl nav atnācis sižets!" Tas gan nav vairs tā, ka fiziski nav atnācis, tagad sūta citādāk, bet mums saka: "Lūdzu, parunājiet kaut ko, pamoderējiet, nezinu, ko, bet kaut ko parunājiet, jo mēs vēl gaidām, mums vajag apmēram divas minūtes."
SZ: Divas minūtes – tas vēl ir salīdzinoši maz. To vēl var izvilkt. Man bija divas situācijas, viena, kas saistīta ar "Panorāmas" laiku, tā bija mileniuma nakts, un mēs, kolēģi, mainījāmies pa kaut kādām stundām, laika periodiem, lai atspoguļotu pirmie, ka sagaida jau to divtūkstošo gadu. Es biju puklsten 8.00 no rīta, visi kolēģi bija aizgājuši projām, palikusi tikai režija. Ja pareizi atceros, tā pēdējā valsts, kas man bija jāpiesaka, bija Čīle. Es sēžu tajā telpā, un režisore man saka austiņā: "Tu parunā tagad kaut ko par jauno gadu, par sagaidīšanu. Mums nav signāla!" Un es jūtu, ka man tā kāja iet arvien augstāk un augstāk, saprotu, ka man vairāk nav ko teikt, jo kolēģi visu jau ir izstāstījuši. Un vēl viena reize bija, kad man bija 8 minūtes, bet nu, paldies Dievam, mēs tur bijām divi. Tā bija Līgo vakara tiešraide no krastmalas, kur es biju kopā ar Juri Hiršu. Bija sakritis tā, ka visas mūzikas skatuves bija tukšas, un mēs dzirdam, ka ausī saka: "Nu tagad 8 minūtes parunājiet kaut ko!" Labi, ka mums bija kaut kādas tautasdziesmas, tad mēs apcēlām viens ar otru...
DJ: Tas ir ārkārtīgi daudz! 8 minūtes dzīvē var šķist, ka nav nekas, bet ēteru aizpildīt...
SZ: Runājot par minūtēm, es domāju, ka arī to jūs esat pamanījuši, un arī Dimanta kunga laikā tas bija, ka tie, kas kaut brīdi ir strādājuši ziņās, ļoti novērtē tieši minūtes. Tu saproti, ka trīs minūtēs vēl var atskriet uz ēteru, piecās minūtēs...
DJ: Kafiju izdzert!
SZ: Kafiju izdzert, nostāties un sasveicināties. Ziņu cilvēki zina, ko nozīmē arī viena minūte!
DJ: Ja mēs vēl nedaudz par "Panorāmu" runājam, 1962. gada 1. marts, pulksten 20.26 pirmo reizi TV ekrānos parādās nosaukums "Televīzijas Panorāma" un raidījumu vada Valdis Čukurs un Laimdota Rone. Čukurs saka: "Kā liecina pats nosaukums, mēs centīsimies tajā sniegt pēc iespējas plašāku ieskatu mūsu skaistajā ikdienā.. par labo kopā priecāsimies, pret slikto cīnīsimies!" Vai mēs to darām šodien?
SZ: Un kā vēl!
JD: Un kā vēl! Pārsvarā tagad ir tā, ka gandrīz vai nav labā. "Panorāma" sākas ar visādām nebūšanām un gandrīz līdz laika ziņām arī turpinās. Par to cīnīšanos, es domāju – tur pat gandrīz vai pārsālām.
DJ: Mēs arī šajā sarunā jau atzīmējām, Dimanta kungs, ka jūs arī vērtējat, kaut ko pierakstāt un mēs šīs piezīmes saņemam. Kādēļ jums aizvien vēl ir svarīgi vērtēt un izteikt to, kas ir bijis veiksmīgi, kas ir bijis varbūt mazāk veiksmīgi, pie kā vajadzētu piedomāt un pastrādāt?
JD: Ja jūs zinātu, kas šajā sirmajā datorā [galvā] vārās. Jā, protams, es uzskatu sevi par daudzlasītāju, daudzskatītāju, dzīvoju visam līdzi – līdz kaulam. Patlaban ar milzīgu satraukumu dzīvoju, apjaušot, kāda mums ir mirstība un kāda mums ir dzimstība. Kurā gadā mēs vairs varam nebūtu valsts, nebūtu tauta... Ja tā turpināsies, to var izskaitļot! Un šajā sakarībā, ar šo datoru darbojoties, man pašam liekas, ka man ir unikāls priekšlikums, es kaut kur jau to esmu arī darījis publiski zināmu – jā, mēs kritizējam valdības, ka tās nepietiekami rūpējas par jaundzimušajiem, mazas piemaksas un tā. Protams, kritizēt var un vajag, bet visu adresesēt tikai uz to, lai valdība iespējami vairāk maksā, tur var nonākt pie tā, ka bērnu taisīšana kļūst par sava veida biznesu. Tas no valdības vien nav atkarīgs. Un šajā sakarībā es jau esmu paudis priekšlikumu, ka mums vajadzētu izveidot jaunu Atmodu. Pat jaunu Brīvības ceļu. Sadoties rokās ar apņemšanos, lai mums dzimtu bērni. Un lai dzimtu daudz bērnu! Lai mums nepazustu valsts! Mums teju, teju var nebūt, kas veido budžetu. Veidos no citurienes iebraukšie. Un veidos arī savu valsti, savu iekārtu noteiks. Mums var gadīties, ka mums pat nav, kas karo, nav, kas aizstāv. Mēs visu laiku runājam, ka mums drošība ir pirmajā vietā. Kaut arī NATO karaspēks šeit ir lielā vairumā un jūtamies droši, bet, tikko viņi manīs, ka vietējie nenoliek galvas par savu zemi, arī viņiem tā karošana diez ko neies pie prāta. Tādējādi mums arī no šī viedokļa ārkārtīgi svarīgi ir šī demogrāfijas jautājuma atrisināšana.
DJ: Tuvojoties sarunas izskaņai, vēl pavisam nelieli divi jautājumi, atgriežoties pie "Panorāmas" tēmas: tās laiks mainījies jau kādu brīdi no pulksten 20.30 uz 20.00. Vai tas jau ir kļuvis par "Panorāmas" jauno, īsto laiku? Vai skatītāji to ir aptvēruši?
JD: Man tās maiņas un dublēšanās ar vienu citu televīziju gaužām nepatīk. Tas nebija vajadzīgs. Bet pierod pie visa; kā ir, tā jāiztiek.
SZ: Manuprāt, vienkārši ir mums jādara tas, lai jebkurā laikā skatītājs būtu pie mums.
DJ: Mēs jau arī minējām, ka tie laiki katram ir savi un mūsdienās ir arī iespējas un rīki, kā manipulēt ar laiku. Bet sarunas noslēgumā vēlējos vēl pieminēt šoferīti, kurš, Dimanta kungs, jūs šodien atveda uz šo sarunu – Artūrs Ozoliņš, viņš Latvijas Televīzijā, starp citu, strādā jau 51. gadu, līdz ar to jūs visi trīs esat aizvadījuši ļoti lielu savu dzīves daļu, strādājot šeit, Latvijas Televīzijā. Kas, jūsuprāt, ir tas, kas ievilina šeit Latvijas Televīzijā un nelaiž vaļā?
SZ: Es Latvijas Televīzijā nonācu ļoti nejauši, tiešām tā bija apstākļu sakritība. Savulaik darbojoties Vidzemes televīzijā, man bija sanācis sadarboties ar Latvijas Televīzijas Ziņu dienestu, un mani vienkārši uzrunāja lejā, kafejnīcā. Latvijas Televīzijas tā laikā raidījumam "Rīta bums" mainījās vadītāji, un mani uzaicināja uz provēm. Un pēc nedēļas man bija jāsāk strādāt. Tā ka ar tādu ļoti lielu ievilināšanu es neesmu saskārusies. Bet tas, ka tu cieni to iespēju! Kādreiz, ieejot tajā televīzijas kafejnīcā, es nespēju pat iedomāties, ka es tiešām ar šiem cilvēkiem kādreiz varētu strādāt kopā. Bet nu tev ir jādzīvo pēc labākās sirdsapziņas, pēc labākās sirdsapziņas jādara savs darbs un, kā saka, būsi vienkāršāks, tauta pie tevis nāks.
JD: Nu jā, tas ir tāds iestādījums, kas pievelk tevi! Tāda ir dzīve, skaista dzīve!
DJ: Paldies par jūsu viedokli un liels paldies jums abiem gan par jūsu ieguldīto darbu šeit, Latvijas Televīzijā, gan arī, ka bijāt šodien ar mani un mūsu klausītājiem, parunājāties, padalījāties savās atmiņās un galu galā varējām dalīties pārdomās, Latvijas Televīzijas 70. jubilejas sezonu svinot. Mums ir, ko svinēt!
SZ: Daudz laimes Latvijas Televīzijai!
Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Jaunā Latvijas Televīzijas sezona jau tepat, tepat, un sākam arī jauno podkāsta "Parunāsim" sezonu!
Taču jāsaka, arī vasarā darbu un piedzīvojumu netrūkst. Piemēram, nupat aizvadītas Parīzes olimpiskās spēles. Tas ir ļoti intensīvs laiks sportistiem. Bet ne tikai – arī žurnālistiem! Kā šobrīd jūtas Matīss Timofejevs, kurš bija daļa no LTV komandas Parīzē, par to ar viņu parunāja Danuta Juste.
Īsumā par sarunu:
LTV komandas darbs, pienākumi un grafiks Parīzes olimpiskajās spēlēs. Sports pilsētvidē un kā tas ietekmē gan sportistu, gan žurnālistu darbu. Latvijas sportistu sasniegumi – saldas uzvaras un rūgti zaudējumi. Vai ir dzīve pēc olimpiskajām spēlēm?Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Laikā, kad mūs karsē ne tikai vasarīgie laika apstākļi, bet arī gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, debašu, tiešu un asu jautājumu, arī atbilžu šajā laikā tik tiešām netrūkst. Taču ne tikai priekšvēlēšanu laikā. Patiesībā teju vai ikdiena tā ir LTV žurnālistei Anetei Bērtulei. Viņa vislabāk zināma kā raidījuma "Šodienas jautājums" vadītāja. Jūnija sākumā viņa vadīs arī LTV Eiropas Parlamenta vēlēšanu debates "Izvēlies nākotni!" Bet, lai nav tā, ka viņa visu laiku iztaujā citus, šoreiz uz sarunu podkāsta "Parunāsim" epizodē Danuta Juste aicināja viņu pašu.
Īsumā par sarunu:
Anetes iesaiste Eiropas Parlamenta vēlēšanu debatēs. Kā vērtēt kandidātu atbildes, un ko pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām vēlas noskaidrot pati Anete? Atskats uz līdzšinējo darba pieredzi LTV Ziņu dienestā. Kā Anete kļuva par ziņu korespondenti? Kā atminas laiku, kad kļuva par raidījuma "Šodienas jautājums" vadītāju? Pret žurnālistiem vērstā kritika. Kā Anete ar to tiek galā? Atbalsts un atzinība. Cik liela tam ir nozīme? Kurš smagi strādā, tas kārtīgi atpūšas. Kā Anete pavada brīvo laiku?Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Gatavošanās šī gada Eirovīzijai sākās, tiklīdz 10. februārī noslēdzās Latvijas nacionālās atlases, LTV konkursa "Supernova" fināls, noskaidrojot, ka mūs starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā pārstāvēs mūziķis Dons. Tātad tas bija trīs mēnešus ilgs darbs. Kas šajā laikā iespēts, un kāda tajā visā loma ir delegācijas vadītājam? Kādas emocijas valdīja Eirovīzijas laikā, kad pēc astoņu gadu pārtraukuma tikām finālā un ieguvām 16. vietu? Kamēr karsts, kamēr vēl pat koferi nav izkrāmēti, to visu podkāsta jeb raidieraksta "Parunāsim" jaunākajā epizodē Latvijas delegācijas vadītājam Eirovīzijā Guntaram Gulbiņam jautāja Danuta Juste.
Īsumā par sarunu:
Viss par un ap sajūtām, kas valdīja Malmē, iekļūstot finālā un iegūstot 16. vietu. Latvijas delegācijas "tētis" jeb vadītājs – viņa loma Eirovīzijā un sadarbība ar dažādiem mūziķiem. Pieredze Malmē, protesti pret Izraēlas dalību konkursā un Nīderlandes pārstāvja diskvalifikācija. Spilgtākie priekšnesumi, un kādēļ Latvija allaž ietur salīdzinoši askētisku stilu? Vai ir "atkosta" zelta formula uzvarai Eirovīzijā?Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Šogad Latvija atzīmē 20 gadus kopš pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Pusi no šī laika par būtiskākajiem notikumiem un lēmumiem no Briseles mūs informē Latvijas Televīzijas korespondente Ilze Nagla. Kāda ir Ilzes dzīve tur – prom no mājām? Kā dalība Eiropas Savienībā un NATO mainījusi Latviju? Kā ir mudinājusi sakārtot dažādas nozares un, jā, arī piemēroties kopīgai nostājai, pat ja kādam jautājumam nepiekrītam? Uz šiem jautājumiem jaunākajā podkāsta "Parunāsim" epizodē atbildes meklē Danuta Juste. Viņas sarunbiedrs – Ilze Nagla.
Īsumā par sarunu:
Kāda ir LTV žurnālistes ikdiena Briselē? Kā kopumā raksturojami parlamentārieši? Un kā citi vērtē no Latvijas ievēlētos deputātus? Kā dalība Eiropas Savienībā un NATO mainījusi Latviju? Kādas ir prognozes par turpmāko spēku samēru Eiropas Parlamentā? Kādēļ būtiski piedalīties šajās vēlēšanās?Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Veids, kurā uzzinām par jaunāko vai mūs interesējošo pēdējās desmitgadēs, ir ļoti mainījies. Tas, kas interesē vieniem, citiem šķiet garlaicīgs. Ja kāds skatās televīzijas programmā un noteiktā laikā ir pie televizora, tad cits skatās tad un tur, kad pats vēlas. Un interese par sevi, pasauli, notikumiem tajā un dažādām aktualitātēm ir arī gados jaunākai auditorijai – jauniešiem.
Tieši tādēļ Latvijas Televīzija radījusi viņiem speciāli paredzētu platformu un saturu tajā. Vai un kā jaunieši to vērtē? Kas veido viņu uzticību atbildīgiem un neatkarīgiem avotiem, un kāpēc šajā gadā regulāra ziņu apskata formāta izstrāde ir LTV jauniešu satura prioritāte?
Šie ir galvenie jautājumi, uz kuriem šajā podkāsta epizodē atbildes meklē Latvijas Televīzijas (LTV) žurnāliste Danuta Juste. Sarunas viesi ir Elizabete Caune, platformas "16+" sociālo tīklu redaktore un producente, un Jānis Lācis, platformas "+AUDZIS" sociālo tīklu redaktors un producents.
Īsumā par sarunu:
Kad un kā Elizabete un Jānis tika ierauti speciāli pusaudžiem un jauniešiem paredzēta satura veidošanā? Kāda ir LTV loma jauno skatītāju pieradināšanā pie kvalitatīva un uzticama medija? Ar ko "+AUDZIS" atšķiras no "16+"? Kādu saturu un formātu pusaudži un jaunieši izvēlas patērēt? Kādēļ? Kur (un kādēļ tieši tur) šis saturs ir atrodams? Kāds ir jaunizveidotās LTV Mediju akadēmijas mērķis? Kas būs šī gada raidījumi, kurus jaunatne noteikti negribētu palaist garām?Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!
Danuta Juste: Platforma "+AUDZIS" tūdaļ svinēs divu gadu jubileju, bet "16+" ir jau senāka vēsture. Kad un kā jūs nokļuvāt Latvijas Televīzijā?
Elizabete Caune: Es jau no bērnības zināju, ka, pienākot īstajam laikam, šeit strādāšu. Kad studēju, Latvijas Televīzija nekad nepublicēja sociālo tīklu redaktoru vakances, tāpēc es rakstīju pati. Divu gadu laikā trīs reizes nosūtīju uz Latvijas Televīziju savu CV.
Ne saukta, ne aicināta?
Elizabete Caune: Jā! Ja ieguvu jaunu darba pieredzi, es to pievienoju savam esošajam CV un Latvijas Televīzijai nosūtīju atjaunoto versiju. Trešā studiju kursa beigās es beidzot saņēmu zvanu un uzaicinājumu piedalīties konkursā. To izturēju veiksmīgi. Sāku savas gaitas Latvijas Televīzijā kā praktikante, bet ātri vien sevi pierādīju un tiku pieņemta darbā.
Pirms cik ilga laika tas notika?
Elizabete Caune: Tagad šeit esmu jau pusotru gadu. It kā maz, bet ir jau daudz izdarīts, tāpēc liekas, ka esmu šeit bijusi ilgāk.
Jānis Lācis: Strādāju Latvijas Televīzijā jau gadu un divus mēnešus. Studiju laikā strādāju privātajā sektorā, kur veidoju un producēju digitālo saturu. Visai bieži pēc darba devos pastaigās, un nereti sanāca iet garām arī Zaķusalai. Radās domas par to, ka es kaut kad tajā mājā varētu strādāt. Ir grūti saprast, ko dara jauniešu sociālo tīklu redaktors. Sākumā likās, ka būs tikai jāpublicē saturs sociālajos tīklos, un šāda doma mani īsti neaizrāva. Tomēr, uzzinot, ka redaktors piedalās arī ideju ģenerēšanā, satura veidošanā un producēšanā, piekritu pieņemt šo amatu.
Vai tu uzreiz tiki ierauts pusaudžiem un jauniešiem paredzētā satura veidošanā?
Jānis Lācis: Jā, es pievienojos komandai pirms pagājušā gada "Supernovas". Uzreiz bija jāveido saturs, ātri viss bija jāiemācās.
Elizabete Caune: Arī es uzreiz strādāju tieši pie jauniešiem paredzēta satura veidošanas. Jau rakstot pieteikumus Latvijas Televīzijai, es norādīju, ka vēlos strādāt tieši ar platformu "16+". Es zināju, ka vēlos radīt digitālo saturu, jo apzinājos, ka lineārajā televīzijā tādos apmēros nesasniegšu jauniešu auditoriju.
Kā "+AUDZIS" atšķiras no "16+"?
Jānis Lācis: "+AUDZIS" ir paredzēts jaunākai auditorijai vecumā no 9 līdz 14 gadiem, bet "16+" ir vairāk paredzēts jauniešiem vecumā no 14 līdz 24 gadiem. Mēs arī strādājam atsevišķi, jo gribam, lai abas platformas ir dažādas. Jaunieši tomēr ir ar atšķirīgām interesēm, tāpēc arī platformas piedāvā atšķirīgu saturu.
Vai varat pastāstīt par raidījumiem, ar kuriem pašlaik strādājat?
Elizabete Caune: Pašlaik strādāju pie jauna projekta "Blefs", kurā Latvijā atpazīstamas personības caur dažādiem uzdevumiem vērtē jauniešus, cenšoties saprast, kurš no viņiem melo un kurš – saka taisnību. Vērtējums tiek izteikts, vadoties pēc dažādiem stereotipiem. Platforma "16+" ir ļoti iekļaujoša – mūsu radītajā saturā nepiedalās tikai slavenības vai influenceri, bet arī paši jaunieši. Mēs gribam iepazīties ar mūsu skatītājiem, un viņiem ir visas iespējas filmēties mūsu saturā. Strādāju arī ar "TikTok" projektiem, tomēr platforma "16+" vairāk koncentrējas uz garo saturu, kas redzams vietnē "YouTube".
Jānis Lācis: Savukārt "+AUDZIS" koncentrējas uz īso saturu, kas vairāk redzams "TikTok" lietotnē, jo redzam, ka mūsu mērķauditorijai tāda veida formāts ir aktuālāks. Tomēr strādājam arī ar gariem projektiem. Piemēram, top ļoti interesants un vērtīgs animētais saturs, ko radījusi un zīmējusi jauniete. Tas runās par dažādām jauniešiem aktuālām un saprotamām sociālām situācijām komiskā veidā, piemēram, par to, kā dažreiz iztērējam naudu dažādos niekos, aizmirstot par to, ka nepietiks līdzekļu sabiedriskā transporta biļetei. Arī man tā reiz ir gadījies. Vēl viens aktuālais projekts ir "Abreviatūras", kur mācām jauniešiem, ko nozīmē, piemēram, LV, MK, ES vai VID. Strādājam arī pie raidījuma "Vai tu zini?", kur mēs mēģinām mācīt jauniešus domāt kritiski par apkārt pieejamo informāciju, kā arī izglītojam par dažādām tēmām, mudinot pašiem turpināt meklēt informāciju par sev interesējošo. Vienlaikus attīstām īsā formāta idejas un domājam par jauniem projektiem.
Kā noskaidrojām, abās platformās radītais saturs ir atšķirīgs. Tomēr viens kopīgs jautājums jums abiem – kāpēc šajā gadā regulāra ziņu apskata formāta izstrāde ir Latvijas Televīzijas prioritāte?
Jānis Lācis: Ir skaidrs, ka jaunieši interesējas par ziņām, tāpēc mums ir svarīgi saprast, kā tās nodot viņiem saprotamā un pieejamā veidā. Ir jāsaprot, vai ziņas labāk pasniegt īsā vai garā formātā, kā arī pats pasniegšanas veids, un to mēs pašlaik cenšamies izpētīt.
Elizabete Caune: Kaut arī pasniegšanas veids ir svarīgs, vēl svarīgāka ir uzticamu ziņu pieejamība. Mums apkārt ir pieejami milzu apjomi ar informāciju – arī šķietami gudriem jauniešiem ir viegli tajā apmaldīties un noticēt stāstiem, kas nav balstīti faktos. Tāpēc mūsu uzdevums ir informēt jauniešus, sniegt uzticamas ziņas, kā arī caur radītajiem projektiem palīdzēt attīstīt kritisko domāšanu. Paši jaunieši no Mediju akadēmijas ir teikuši, ka negrib, lai nopietni fakti tiek pasniegti caur aktiermākslu un ākstīšanos. Jaunieša uzmanību ir grūti noķert un noturēt, tomēr informācija jāprot sniegt tā, lai nerastos sajūta, ka ar viņiem runā kā ar maziem bērniem.
Jānis Lācis: Ir arī interesanti, kā gadu gaitā ir mainījušies satura patērēšanas paradumi – agrāk skatītājs ieslēdza televizoru, lai redzētu konkrētu raidījumu, ko raidīja iepriekš noteiktā laikā. Bet tagad televīzijā radītajam saturam jādodas pie jaunieša. Ir jāprot sasniegt un uzrunāt savus skatītājus.
Vai jūs sevi saredzat kā tiltu, kas pieradina jauniešus un pusaudžus patērēt neatkarīgu un uzticamu mediju?
Elizabete Caune: Jā, es domāju, ka mēs esam tas tilts. Jaunieši, patērējot mūsu radīto saturu, varbūt pat nezina, ka "16+" un "+AUDZIS" ir Latvijas Televīzijas radītas platformas. Tomēr pieaugot, šī apziņa atnāk, un ir iestrādājies arī pieradums patērēt uzticamas ziņas. Līdz ar to pat tad, kad mūsu platformas vairs nešķitīs aktuālas, domājams, ka jaunieši patērēs arī citu Latvijas Televīzijas radīto saturu, jo būs skaidrs, ka tas ir uzticams informācijas iegūšanas avots.'
Tika pieminēta nesen izveidotā Latvijas Televīzijas Mediju akadēmija. Vai varat pastāstīt, kādi ir šī projekta darbības pamatprincipi un kā akadēmijas dalībniekiem sokas darbos?
Jānis Lācis: Mēs paši uz šo projektu smaidīgi skatāmies no malas, jo ar to vairāk darbojas mūsu kolēģi Sintija Leimane un Artis Eglītis. Projekta galvenā doma saskan ar mūsu platformu galveno mērķi – tas ir jauniešu radīts saturs jauniešiem. Mēs no Mediju akadēmijas jauniešiem varam iemācīties vai drīzāk atcerēties, kādas ir galvenās tā vecuma problēmas, pārdzīvojumi, ikdiena un aktualitātes, un gūtās atziņas varam integrēt savā saturā, lai padarītu to saistošāku mūsu auditorijai. Savukārt paši jaunieši Mediju akadēmijā tiek izglītoti saistībā ar dažādām mediju nozarēm. Ļoti iespējams, ka tur top nākošie mediju jomas profesionāļi. Pašlaik notiek aktīvas apmācības, bet jau drīz taps dalībnieku veidots saturs, ko varēs redzēt arī "16+" un "+AUDZIS" digitālajos kontos.
Jūs minējāt, ka jauniešu saturs galvenokārt redzams lietotnēs "YouTube" un "TikTok", un cilvēki, kuri ikdienā patērē lineāro televīziju, varbūt pat nemaz nav dzirdējuši par raidījumiem un projektiem, par kuriem stāstāt. Vai ir vēl kādas vietnes, kur var atrast jūsu radīto saturu?
Elizabete Caune: Protams, daļu mūsu radītā satura var redzēt arī sabiedrisko mediju satura atskaņotājā REplay.lv, tomēr mēs apzināti vedam savus skatītājus uz "YouTube" un "TikTok" kontiem, lai radītu kopības sajūtu. Šajās lietotnēs kopīgi varam skatīties raidījumu pirmizrādes, tās komentēt, iesaistīties diskusijās, uzreiz uzzināt, kā skatītāji reaģē uz mūsu radītajiem produktiem.
Jānis Lācis: Mēs atrodamies tur, kur atrodas jaunieši, un tās ir digitālā satura platformas "YouTube" un "TikTok".
Tātad pie televīzijas ekrāniem jauniešu nav?
Elizabete Caune: Noteikti ir, bet man liekas, ka jaunieši izmanto televizoru mazliet citādāk, nekā to dara pieaugušie. Piemēram, ja mājās ir televizors, vecāki to apzināti ieslēgs pulksten astoņos vakarā, lai pie vakariņu galda kopīgi skatītos "Panorāmu". Jaunieši televizoru drīzāk ieslēdz, lai radītu fona skaņu. Savukārt tiem, kuri jau studē un vairs nedzīvo ar savu ģimeni, pārsvarā ir tikai dators, tāpēc tāda platforma kā "YouTube" ir daudz pieejamāka.
Jānis Lācis: Pēc datiem arī ir redzams, ka lineāro televīziju visvairāk patērē cilvēki, kas vairs nav jaunieši.
Vai uzskatāt, ka jums ir izdevies pielāgoties jūsu adresētajai auditorijai, izmantojot tikai divas nosauktās lietotnes? Vai esat mēģinājuši arī citas platformas?
Elizabete Caune: Esam eksperimentējuši. Piemēram, vienu vasaru radījām "16+" saturu tikai "TikTok" formātā, bet ātri vien sapratām, ka tādā veidā nevaram sasniegt plašu auditoriju. 16+ radītais saturs un mūsu platformas mērķauditorija vairāk patērē garāku saturu, kas attiecīgi pieejams lietotnē "YouTube". Esam novērojuši vispārīgu tendenci – notiek pakāpeniska pāriešana atpakaļ uz garāku saturu. Cilvēks taču nevar bezgalīgi tīt telefona ekrānā īsus, 30 sekunžu video. Pat "TikTok" lietotnē nu jau redzamas līdz pat 10 minūtēm garas publikācijas, un cilvēkiem no jauna kļūst interesanti pavadīt laiku, skatoties kaut ko vienu un garāku. Esam darbojušies arī lietotnē "Instagram".
Jānis Lācis: "+AUDZIS" pašlaik darbojas tikai lietotnēs "TikTok" un "YouTube", un esam domājuši arī par "Instagram", tomēr pašlaik tā nešķiet aktuāla platforma. Protams, mēs sekojam līdzi globālām tendencēm un esam atvērti jaunu kontu izveidošanai arī citās lietotnēs, tomēr formāts tiek radīts ar mērķi tikt patērēts primāri "TikTok" un "YouTube" platformās.
Vai jūs teiktu, ka jaunieši vairs nepieprasa saturu ar iespaidīgām montāžām un īsiem raidlaikiem?
Elizabete Caune: Domāju, ka pieprasa, bet saturā ir nepieciešama dažādība. Visi jaunieši nav vienādi, tāpēc arī viss saturs nevar būt vienāds. Ir cilvēki, kuriem patīk īsāks saturs, bet ir arī tādi, kuri vairāk izbauda garākas formas. Jārada saturs, kas ir pieejams un interesants dažādiem cilvēkiem.
Jānis Lācis: Digitālo laikmetu, kurā dzīvojam, raksturo produktu dažādība – tas ir gan skaisti, gan izaicinoši.
Elizabete Caune: Digitālajā saturā patiešām ir daudz iespēju, un mēs cenšamies realizēt visdažādākās idejas, kas piemērotas visdažādākajām gaumēm, bet tas ir ļoti sarežģīti. Ar radīto saturu vēlamies gan izklaidēt un likt pasmieties, gan likt apsēsties un mazliet padomāt par dažādām nopietnām tēmām.
Kādu saturu pusaudži izvēlas patērēt vairāk? Kādi ir novērojumi attiecībā uz platformas "+AUDZIS" auditoriju?
Jānis Lācis: Jaunieši novērtē, ja ar viņiem runā kā ar vienlīdzīgiem. Mēs cenšamies radīt izglītojošu saturu, kas vienlaikus ir arī izklaidējošs.
Vai jūs to darāt viena raidījuma ievaros?
Arī tā. Piemēram, mums ir raidījums "Humpalu medības", kam jau otrā sezona, un šis raidījums, starp citu, bija skatāms arī lineārajā televīzijā. Tas ir izglītojošs projekts, kas runā par dabai draudzīgu dzīvesveidu un mudina jauniešus domāt par to, ka lietotas drēbes var būt arī stilīgas. Tomēr šis raidījums ir arī izklaidējošs. Svarīgu informāciju, kas jauniešiem būtu jāzina, cenšamies pasniegt caur vieglu humoru, tādā veidā nodrošinot abus – gan izglītību, gan izklaidi.
Ja runājam par platformu "16+", tā ir paredzēta citai vecuma grupai. Jūs esat veidojuši gan nopietnus raidījumus, piemēram, "Dzīvei nav melnraksta", gan arī izklaidējošu saturu, piemēram, "Virtuve bez kāposta". Ir bijis "Supernovai" radīts saturs, vēlēšanu debates, arī diskusijas par karu Ukrainā. Vai ir jaušams, ka platformu "16+" un "+AUDZIS" auditorijām ir atšķirīgas intereses?
Elizabete Caune: Platformas "16+" auditorija, manuprāt, sastāv no pārejas vecuma cilvēkiem. 16 gadi ir laiks, kad rodas jaunas intereses. Piemēram, rodas interese par vēlēšanām un savām iespējām būt sociāli aktīvam. Jaunieši ap šo vecumu sāk apzināties paaudžu atšķirības. Jaunieši ir cīnītāji. Viņi vēlas mainīt pasauli, ko laikam var novērot visu laikmetu jauniešos. Tas ir tāds vecums. Tomēr, kad man bija 16, manu vienaudžu vidū nebija tik ļoti izplatītas runas par dabas aizsardzību vai vienlīdzību. Katrā laikmetā ir savas aktuālās problēmas, par kurām jaunieši iestājas. Tāpēc ir svarīgi, jauniešus šajā vecumā ir ne tikai izklaidēt, bet arī piedāvāt nopietnu un izglītojošu saturu.
Platformai "16+" ir arī savi seriāli. Ar ko tie atšķiras no citiem Latvijas Televīzijas seriāliem?
Elizabete Caune: Mūsu seriāli daudz patiesāk spēj atspoguļot jauniešu pieredzi.
Jānis Lācis: Jaunieši ir izsalkuši pēc latviešu valodā radīta oriģinālsatura.
Elizabete Caune: Mēs veicām pētījumu, kurā atklājās, ka pārsvarā jaunieši patērē saturu angļu valodā, tomēr izsaka vēlmi patērēt saturu latviski. Iemesls, kāpēc viņi patērē ārzemju saturu, ir tāds, ka viņiem aktuāls un atbilstošs saturs latviešu valodā ir ļoti limitēts.
Jānis Lācis: Tā ir pavisam cita pieredze – redzēt Latvijā radītu seriālu latviešu valodā ar Latvijas jauniešiem aktuālām problēmām.
Kas ir jauniešu raidījumi un projekti, kurus jūs ieteiktu šogad nepalaist garām?
Elizabete Caune: Runājot par platformu "16+", noteikti iesaku pievērst uzmanību raidījumam "Blefs". No jaunā gada esam nosprauduši mērķi pievērst uzmanību jauniešu individuālās pieredzes atspoguļošanai, ko pašlaik darām arī ar šo raidījumu. "Blefs" caur spēli parāda, cik jauniešu dzīves ir cita no citas atšķirīgas. Viņiem var būt līdzīgi stāsti, bet katram dzīve ir izvērtusies pavisam citāda – katram radušās savas intereses, mērķi, vērtības. Saistībā ar "Blefu" ir radīts arī "TikTok" lietotnei paredzēts īso interviju formāts "Sāniela". Būs arī projekti saistībā ar Eirovīziju un pasaules čempionātu hokejā.
Vai būs arī kas saistībā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām?
Elizabete Caune: Jā, protams. Tas gan nav viegls temats, kurā iesaistīt jauniešus. Domāju, ka pārsvarā strādāsim uz īsā formāta saturu, ko publicēt lietotnē "TikTok".
Un kas ir izceļamie platformas "+AUDZIS" raidījumi?
Jānis Lācis: Pašlaik top "TikTok" projekts, kurā izglītosim jauniešus par mākslīgo intelektu. Būs arī projekts saistībā ar Eiropas Parlamentu un demokrātiju. Centīsimies runāt par politiku to, un kāpēc tā ir svarīga. Arī mūsu platformā runās par Eirovīziju un pasaules čempionātu hokejā. Gan "+AUDZIS", gan "16+" ar saviem raidījumiem runā par aktuālām tēmām, kas bieži vien ir vienas un tās pašas, tomēr katrs izvēlamies savai mērķauditorijai piemērotāko izteiksmes veidu un šķautni, kādā par šīm tēmām runāt.
Izklausās, ka šis gads ir un būs krāšņu notikumu pilns. Paldies par darbu, ko darāt un ka atnācāt par to pastāstīt!
Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Jau divus gadus esam liecinieki brutālam Krievijas karam Ukrainā. LTV Ziņu dienesta filmēšanas grupas kolēģi šobrīd ir Ukrainā, lai gatavotu jaunus stāstus. Viņu līdzšinējo pieredzi varat klausīties arī mūsu raidieraksta 14. epizodē ("Parunāsim ar Gintu Amoliņu", kas publicēts 2022. gada 24. martā), kā arī 17. epizodē ("Parunāsim par žurnālistiku kara tuvumā ar Inu Strazdiņu", kas publicēts 2023. gada 19. aprīlī).
Šajā laikā Ukrainu vēlamies pieminēt arī mēs.
LTV ir tapuši 30 videostāsti par Latvijas kultūras kanonu ukraiņu valodā (režisores Ina Kronberga, Aiga Gramste, Zane Gargažina un Agita Cāne-Ķīle), lai ar tiem iepazīstinātu Latvijā dzīvojošos ukraiņus, tādēļ šoreiz "Parunāsim" epizodē Danuta Juste uz sarunu aicināja režisores Inu Kronbergu un Aigu Gramsti, lai parunātu par kara aspektu – to, kā tas spēj ietekmēt cilvēkus, kam viss ir atņemts. Kā viņiem palīdzēt iedzīvoties un saprast pagaidu mājvietu… Kā tas viņiem var palīdzēt?
Īsumā par sarunu:
Kā LTV režisores ar savu darbu palīdz Ukrainas iedzīvotājiem? Un kādēļ viņām tas ir svarīgi? LTV 30 videostāsti par Latvijas kultūras kanonu ukraiņu valodā. Ko no šiem stāstiem var uzzināt un iegūt ukraiņi? LTV Latvijas kultūras kanona projektā piedalās arī ukraiņi. Kā šo ideju uztver viņi paši? Vai šādus videostāstus varam sagaidīt arī latviešu valodā?Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Reizi nedēļā mēs saņemam "Kultūrdevu" – informācijas devu, bez kuras daudzi savu ikdienu pat nevar iedomāties. Tas ir ne tikai raidījums, bet arī plašā kultūras notikumu piedāvājuma apskats. Laikā, kad tuvojas "Kilograms kultūras 2023" ceremonija, kurā noskaidrosim Latvijas sabiedrisko mediju gada balvas laureātus, uz sarunu Danuta Juste aicināja raidījuma "Kultūrdeva" vadītāju, žurnālisti un teātri kritiķi Henrietu Verhoustinsku.
Īsumā par sarunu:
Par "Kultūrdevu" – kāds ir raidījuma mērķis? Cik svarīgi un cik grūti ir kritizēt kultūru? Ar ko atšķiras "Kultūras ziņas" no "Kultūrdevas", raugoties no auditorijas viedokļa? Par teātri runājot – daudzos šobrīd izmaiņas gan remontdarbu, gan vadības maiņas dēļ. Kā tas ietekmē teātru dzīvi? Reizi gadā "kultūrdevas" pārtop "kultūrkilogramā." Kāds ir šīs balvas vēstījums? Un kādēļ ir svarīgi gala lēmumu ļaut pieņemt skatītājiem un klausītājiem?Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Šī gada pirmajā podkāsta "Parunāsim" ierakstā uz sarunu Danuta Juste aicinājusi Janu Semjonovu, LTV Programmu daļas direktori. Viņa tur rūpi par ētera plāniem, par to, ko galu galā mēs redzēsim televīzijas ekrānos visa gada garumā.
Īsumā par sarunu:
Televīzijas programmu plānošana – tā noteikti nav lieta, ko var vienkārši apgūt augstskolā. Programmu daļas "īstie" direktori – skatītāji! Sabiedrisko mediju apvienošana no nākamā gada, izmaiņas darbā – jau šobrīd. "Nenormālas" proporcijas pašu veidotam un iepirktam saturam. "Kafijas dzeršana" ar filmu izplatītājiem Kannās jeb kā mūsdienās notiek filmu pirkšana? Kā pārsteigums rudenī LTV ēterā gaidāms jauns projekts.Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Šī gada pirmajā podkāsta "Parunāsim" epizodē Danuta Juste uz sarunu aicināja kādu, kuram gada nogales ir aizņemtākais laiks gada griezumā. Un tas ir režisors Arvīds Babris. Decembrī viņš strādāja ar desmit projektiem, un pats atzīst, ka īsti normāli tas nav. Taču, ja ļoti patīk tas, ko dara, tad darba sajūta izpaliek. Aizvadītais gads Arvīdam bijis gana raibs, bet sarunas laikā noskaidrojām, ka raiba ir bijusi visa viņa dzīve.
Īsuma par sarunu:
Jaunībā tīri labi patika fotografēt un ar to pietika, lai nokļūtu Latvijas Televīzijā. "Videoti" – tie, kuri strādā par mazu algu, bet laimīgi par iespēju izpausties. Izklaide nav viegla. Un labām lietām ir jāmaksā dārgi! Dziesmu un deju svētku gājiens jeb darbs gandrīz desmit stundu garumā, pat ne uz mirkli neatraujot aci no režisora pults. No mirkļu fiksēšanas ar fotoaparātu līdz dokumentālajām filmām par spilgtām Latvijas personībām. Ko ēterā redzēsim šogad?Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Ko iesākt, kad agri un ātri ir bijusi iespēja sasniegt virsotni – izsmelt sevi tukšu tā, ka pāri nepaliek ne sev, ne citiem, turklāt saprotot, ka pašu tas vairs īsti neinteresē? Šajā raidieraksta "Parunāsim" epizodē Danuta Juste aicināja raidījuma "Viens pret vienu" kolēģi, ne gluži žurnālistu, kā viņš pats saka, bet gan televīzijas cilvēku – Gundaru Rēderu.
Īsumā par sarunu:
No muzikālas izglītības un sākotnējas vēlmes kļūt par inženieri līdz darbam medijā. Nepatika pret amatiem. Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta vadītāja krēsla ieņemšana tikai četrus gadus pēc prakses uzsākšanas. "Padarīt pasauli labāku!" – vai Gundaram ar savu darbu tas izdodas? Vai tas maz vairs ir aktuāli? Raidījums "Viens pret vienu" ēterā jau 10 gadus. Kā šajā laikā mainījušies sarunu biedri? Kā pats Gundars? Kuras sarunas viņam pašam ir visnozīmīgākās? Un vai pirms tām pats vadītājs arī satraucas? Kā top Gundara dokumentālās filmas? Kādas atbildes viņš meklē? Kā sarežģītus pētnieciskās žurnālistikas stāstus izstāstīt viegli saprotamā manierē? Visbeidzot, mīlestība pret močiem. Kur tai aizmetņi, un kā Gundaram vislabāk patīk braukt?Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Visticamāk, izdzirdot Latvijas Televīzijas žurnālistes Lilitas Eglītes vārdu, uzreiz iztēlosieties, kā Lilita ved mūs pastaigā pa dažādām ielām un iepazīstina ar to stāstiem un vēsturi. Viņas autorraidījums "Ielas garumā" ēterā ir jau 20 gadu. Taču viņa ir veidojusi arī virkni citu raidījumu, radījusi dokumentālās filmas un iemūžinājusi cilvēkstāstus. Un galu galā nupat apbalvota ar Darba meistara titulu – Lilita Latvijas Televīzijā strādā jau 40 gadu. Un par šajā laikā piedzīvoto jaunākajā "Parunāsim" epizodē ar Lilitu Eglīti sarunājās Danuta Juste.
Īsumā par sarunu:
40 gadi Latvijas Televīzijā. Tiesa, ar pauzi. Kādēļ Lilita aizgāja? Un kādēļ atgriezās? Rīgas un Latvijas izzināšana, kas gadu gaitā caurvij virkni dažādu raidījumu. No kurienes šī vilkme? Kā 20 gadu laikā mainījies raidījums "Ielas garumā"? Kā mainījušies paši rīdzinieki? Kur meklējami aizmetņi Lilitas Eglītes veidotajām dokumentālajām filmām, kurām Latvijas vēstures un arī kultūras izzināšanā ir ne mazāka loma? Atzinības krusts, dzejnieka Aleksandra Čaka un citas balvas... Kāds tām svars Lilitas dzīvē? Ar ko nozīmīga "Kilograms kultūras" balva? Kādēļ ir svarīgi dot vārdu arī skatītājiem un klausītājiem? Vadmotīvi, kurus ņemt vērā, izvēloties brīvo brīžu galamērķi.Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem apmēram 5% pasaules iedzīvotāju ir dažādas pakāpes dzirdes traucējumi vai pilnīgs dzirdes zudums. Latvijā proporcionāli šī iedzīvotāju daļa ir divas reizes lielāka. Taču zīmju valodas tulku... vien saujiņa. Ar vienu no viņiem – Elzu Veismani jaunākajā raidieraksta "Parunāsim" epizodē sarunājās Danuta Juste.
Īsumā par sarunu:
Ceļš, kas Latvijas Televīzijā sākās 2014. gadā ar animācijas seriālu "Raķetēni" un ir aizvedis pie Satura adaptācijas nodaļas vadītājas amata un neskaitāmiem projektiem. Skaista un viegli apgūstama valoda, bet daudzi darbu neiztur psiholoģiski. Kādēļ Latvijā tik maz zīmju valodas tulku? Sākoties Covid-19 pandēmijai, žurnālistiem bija izaicinājums spēt tikt galā ar jauna veida terminoloģiju, milzīgu informācijas apjomu un daudzajiem speciālizlaidumiem. Kāds šis laiks bija zīmju valodas tulkiem? No Latvijas valsts himnas līdz pat repam jeb ne tikai tulkot ziņas, bet arī ļaut nedzirdīgajiem sajust, īpaši, runājot par mūziku un svētkiem. Vai zīmju valodas rādīšana arī dzirdīgajiem palīdz sabiedrībai mēģināt labāk saprast nedzirdīgo pasauli?Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!
Tev ir visai ievērojams darba stāžs šeit, Latvijas Televīzijā. Esi šeit jau kopš 2014. gada, kad pievienojies, lai tulkotu animācijas seriālu "Raķetēni", bet šeit esi vēl aizvien, turklāt jau ar ļoti raibu projektu klāstu.
Paldies! Jā, es pati esmu pārsteigta, cik ilgi jau esmu Latvijas Televīzijā, par ko man ir ārkārtīgi liels prieks. Un jā, taisnība arī faktā, ka mēs, es un kolēģis Ainārs Ostvalds, ielidojām Latvijas Televīzijā, kā tādi divi mazi, apjukuši raķetēni. Jā, šobrīd ir slodze, par kuru es neuzdrīkstos sūdzēties. Ir atbildība kā nodaļas vadītājai. Bet ir arī, kur augt, jaunas virsotnes, ko sasniegt.
Padalies ar savu zīmju valodas stāstu, lūdzu.
Mans stāsts ir šūpulī likts. Reizēm bērniņi izvēlas vecākus, laikam manā stāstā ir otrādi. Vecāki izvēlējās bērniņu. Zīmju valoda ir viena no manām dzimtajām valodām, man tādas ir vairākas. Es neatceros, kā es sāku zīmju valodā runāt, gluži tāpat kā, es pieļauju, ka jūs neatceraties neviens savā mūžā pirmo izteikto vārdu. Pirmie vārdi, ko man mācīja, uz kuriem es reaģēju un rādīju ar pirkstu, ir: "lampa", "auto", "mamma", "tētis".
Es saprotu, ka tu esi CODA?
Jā, un tas nozīmē child of deaf adults – nedzirdīgu vecāku dzirdīgais bērns.
Profesijā ir dažādas prasmju pakāpes. Kā tas ir zīmju valodā?
Oficiāli, protams, mums ir Latvijas Nedzirdīgo savienība. Atestācijas pakāpes tiek piešķirtas, ņemot vērā kritērijus, kas ir jāizpilda katrā pakāpē, un to vērtē apstiprināta komisija. Ņemot vērā man piešķirto pakāpi, es drīkstu strādāt arī kā zīmju valodas tulks televīzijā. Bet kamera paņem savu enerģiju. Daži grib sevi arī no tā pasaudzēt.
Latvijas Nedzirdīgo savienībā man norādīja, ka zīmju valoda ir ļoti skaista, neesot arī pārāk grūti apgūstama, bet daudzi šo darbu neiztur psiholoģiski, un te es vairs nerunāju par tiešraides kamerām, bet par kaut ko citu. Vai vari pastāstīt, par ko?
Par dzīviem cilvēkiem, kas ir līdzās. Psiholoģiski ir grūti. Ir jābūt gan augstākajā mērā empātiskam, gan tieši otrādi, jāspēj stikla burku uzlikt. Man ir bijušas daudzas situācijas, kad turos, bet iekāpju mašīnā un vienkārši sāku raudāt. Sanāk palīdzēt nedzirdīgajiem pēc pulksten 17.00, pēc pulksten 22.00, arī 02.00 naktī tāpēc, ka vai nu ir nelabi, vai ir nomiris tuvinieks, vai dzimst bērniņš, vai ir spontānais aborts. Tas ir grūti.
Latvijā šobrīd ir apmēram 30-40 latviešu zīmju valodas tulku. Tas ir daudz vai maz?
Maz. Es uzskatu, ka ikdienas darbā trūkst tulku, un šeit es runāju tieši par Latvijas Nedzirdīgo savienību. Jo mēs gribam palīdzēt itin katram klientam, taču nereti ir situācijas, kad diemžēl esam spiesti atteikt. Ir jāvērtē situācijas svarīgums. Mums ir kolēģe, kuru es saucu par eņģeli, viņa strādā ar grūtniecēm. Un mirklī, kad viņai bija jāpalīdz "parastam" klientam, vienai grūtniecei ātrāk, nekā plānots sākās dzemdības, un tad viņa man sešos no rīta rakstīja: "Klau, esmu dzemdību nodaļā un man ir vajadzīgs kolēģis, kurš varētu palīdzēt paņemt manu izsaukumu citur!" Un var arī gadīties, ka mēs nevaram neviens tikt, jo, protams, mums ir citi darbi un galu gala arī dzīve.
Vai vari pastāstīt, kā ir uzbūvēta zīmju valoda? Saprotu, ka ne katrs vārds vienmēr ir jauna zīme.
Mums ir, protams, kā jebkurai valodai, savs alfabēts. Vai visiem vārdiem visā pasaulē ir sava zīme? Nē, jo vārdi nāk klāt arī latviešu valodā. Mums ir jaunvārdi, kurus komisija apstiprina, Piemēram, Covid-19 laikā bija daudz jaunvārdu – kovids, omikrons. Es kā tagad atceros, ka man viena no pirmajām tulkošanas reizēm bija preses konference, kur visi gaidīja kaut ko, bet neviens no Ministru kabineta nenāca ārā. Es gaidīju, kad kāds no komisijas man pateiks, kā jārāda Covid-19. Un man toreiz atsūtīja video, kurā parādīja. Kreisā roka dūrītē un labā roka ir ar izplestiem pieciem pirkstiem un itkā pagriež uz augšu. Tā kā izskatās omikrons. To arī zīmē, kā bumbulīti ar tādiem kā stariem. Un tā dzimst zīme vārdam. Te jāpiebilst, ka citās pasaules valstīs katrai ir sava zīmju valoda, un tad ir arī starptautiskā zīmju valoda, kuru pārsvarā izmanto konferencēs. Tās pamatā ir angļu valoda. Taču starptautisko valodu nejaukt ar senlaiku angļu valodu, kas ir britu zīmju valoda.
Turpinot runāt par kovida laiku... daudziem žurnālistiem tas bija ārkārtīgi milzīgu izaicinājumu pilns laiks. Kāds tas bija tev? Sapratām, ka nāca jauni vārdi, bet kāda vispār bija tava darba specifika, vai tā tika ietekmēta, jo bija arī daudz ziņu izlaidumu pa šo laiku.
Es esmu priecīga, ka kovids gājis zudumā. Bija tik daudz nezināmā! Nav jau tā, ka ziņu tulkojumu skatās tikai nedzirdīgais cilvēks. Fonā to redz patiesībā jebkurš cilvēks. Un es ziņas biju salīdzinoši nesen sākusi tulkot, un tā ir specifiska lieta, bet kovida periods uzlika dubultu slodzi. Varētu arī godīgi pateikt, man vienu brīdi šķita, ka arī es vienkārši nomiršu. Ziņas un speciālizlaidumi bija tik intensīvi. Bija tik daudz nezināmā satura ziņā. Bija jāsaglabā profesionalitāte visu iztulkot saprotamā veidā. Vēl fonā bija iespēja jebkuru katru brīdi saslimt. Bet mūsu nav daudz un tad mums būtu jāmainās. No otras puses skatoties, tā man bija ļoti laba skola.
Projekta "Demokrātijas kultūras laboratorija" pētījumā secināts, ka aptuveni 40% Latvijas nedzirdīgo nav skaidra viedokļa vai zināšanu par savām pilsoniskajām tiesībām un pienākumiem. Arī ziņās esam stāstījuši par nedzirdīgo cilvēku vēlmi būt aktīvākiem sabiedriskajos procesos un to, ka tam traucē informācijas neesamība vai ierobežota pieejamība. Vai aktīvāk strādājot televīzijā pie svarīgiem tematiem, esi izjutusi atšķirību par cilvēku informētību?
Jā, arvien pieaug tulkotu raidījumu skaits, bet, sākot strādāt ar ziņām Latvijas Televīzijā, radās sajūta, ka vajadzētu nedzirdīgo publikai speciāli veidot raidījumus. Viņiem radītus, nevis pielāgotus. Pirms daudziem gadiem tāds raidījums ir bijis, kad moderatori zīmju valodā atspoguļoja dažādus notikumus. Man atkal gribētos kaut ko tādu, ka viņi paši nāk un iefilmē un vai nu apakšā ir subtitri, vai pa virsu ir ierunāts dzirdīgajai auditorijai. Jo ir būtiska lieta – man kā tulkam ir jānodod loģika. Verbālajā valodā runājot, mēs varam kaut ko iestarpināt, mētāties no tēmas uz tēmu, bet nedzirdīgais jautās – kur ir loģika? Viņiem domāšanas veids ir citādāks. Viņi gan redz, gan arī dzird ar acīm. Mēs ar acīm redzam, bet ar ausīm dzirdam. Tā ir tā specifika. Man ir bijuši raidījumi, kurus būtu varējusi daudz interesantāk un paskaidrojošāk iztulkot.
Gribētu uzlikt pauzi raidījumam, lai vari paskaidrot?
Jā! Bet es to nedrīkstu. Mans pienākums ir, nezaudējot jēgu, nepamainot katru otro vārdu, nodot to galveno domu skatītājam. Bet, piemēram, kad diskusiju raidījuma dalībnieki runā viens otram virsū, pārbļauj, man tiešām gribas nostopēt un paskaidrot: "Jānis saka to, Pēteris saka to".
Un cik svarīga loma informācijas saņemšanas iespējām ir sociālajiem medijiem? Tajos ziņas ir īsā veidā, bieži tie ir lasāmi citāti. Vai sociālos medijus izmanto kopiena? Varbūt tā ir vēl neapgūta platforma?
Jā, sociālajiem medijiem ir ļoti liela loma. Bet atkal saturs ne vienmēr ir pielāgots nedzirdīgajiem. Ja dažādu iemeslu dēļ mēs tajā ekrānā nevaram iekadrēt vēl arī surdotulku, tad taču var likt subtitrus. Bet ar subtitriem ir tā, ka tie bieži ir tik sīki, ka grūti salasīt vai arī parādās uz ļoti īsu brīdi. Starp citu, lielisks piemērs ir "Spotify". Paskrollējot uz augšu, atklājas lirika. Varbūt ar subtitriem varam darīt tāpat?
Un vēl paturpinot par iesaisti sabiedriskajos procesos – cik liels svars ir Nedzirdīgo nedēļai? Arī tajā, es saprotu, ka esi aktīva dalībniece.
Ar vienu nedzirdīgo nedēļu ir par īsu! Tās ietvaros ikvienam ir iespēja iekāpt nedzirdīga cilvēka kurpēs. Svars tām kurpēm ir ļoti liels. Parasti ir dažādas aktivitātes, pasākumi, radošās darbnīcas, izrādes, parādām un pastāstām dzirdīgajiem par nedzirdīgo pasauli. Man ir viena pilnīgi crazy ideja – vienu dienu izslēgt skaņu televīzijā, piemēram. Visu laist bez skaņas. Tad jūs zināsiet, kā tas ir. Jo nedzirdīgie jau ir tādi paši, kā mēs, tikai viņi nedzird.
Kā būtu uz vienu dienu izslēgt skaņu nevis televīzijai, bet pasaulei?
Jā! Nu es vienkārši biju pieklājīgāka.
Vai vispār un ja jā, tad kādi – nedzirdīgos cilvēkus apvij stereotipi? Par to, kas viņus interesē un kādu informāciju viņi patērē?
Par nedzirdīgajiem cilvēkiem ir visdažādākie stereotipi. Es pati esmu saskārusies ar vairākiem. Piemēram, stāvot veikalā rindā ar mammu, pārdevēja bija jau laikam ievērojusi mūsu sazināšanās veidu. Kad pienāca mūsu maksāšanas kārta, kasiere tādā ārkārtīgi skaļā balsī izkliedz summu, kas mums jāmaksā. Mana mamma rāda, ka viņa nedzird un tad kasiere pārgāja uz svešvalodu.
Viņa meklēja instrumentus, citu valodu.
Jā, ir arī stereotipi, ka, ja ir nedzirdīgs vecāks, tad arī bērni būs nedzirdīgi. Tā gluži nav. Es, piemēram, esmu dzirdīga, jo patiesībā mani vecāki nedzirdību ir ieguvuši dzīves laikā. Viņi dzirdi ir zaudējuši smagas slimošanas un lietoto medikamentu dēļ.
Bet, ja mēs runājam par saturu, ko nedzirdīgie patērē, būtu kruta, ja mēs varētu tulkot maksimāli visu saturu, jo interesē viss. Arī, piemēram, mūzika. Viņi dzirdēs mūziku ar acīm! Ja šķiet, ka mēs nosubtitrējam vai iztulkojam dažus raidījums – nē! Tai diagonālei ir jāturpina augt.
Jau minēju, ka tu tulko ne tikai ziņas, tādēļ šeit arī saskatu to iespējamo stereotipu laušanu... piemēram, "Supernova" – tātad tas parāda, ka arī nedzirdīgie vēlas sekot līdzi muzikāliem priekšnesumiem, galvenais, lai viņiem tos parāda un iztulko.
"Supernova" ir tik neatkārtojama pieredze. No malas varbūt šķiet – kas tad tur atnākt, labi izskatīties un kaut ko iztulkot, taču patiesībā atbildība aug ar katru gadu. Pirmajā gadā tas visiem bija kaut kas jauns, mēs sākām 2016. gadā tulkot. Nu un tad tas uzšāva tā..
Uzšāva un izšāva!
Jā, jo reitingi joprojām ir augstāki tam kanālam, kurā ir zīmju valodas tulkojums.
Jā, jau 2016. gadā "Supernovu" raidīja abos LTV kanālos, bet, kad cilvēki pamanīja, ka vienā ir zīmju valodas tulkojums un pat dziedāšana un dejošana līdzi, tad ļoti daudzi pārslēdzās uz to kanālu, jo gribēja baudīt līdzi.
Tieši tā, es varu uzrotīt piedurknes un teikt, ka statistikas ziņā spridzina tas kanāls, kurā mēs tulkojam. Bet patiesībā tas ir ļoti atbildīgs darbs. Piemēram, šobrīd jau arī ir izziņota pieteikšanās un es jau dzīvoju tam visam līdzi, jo tā gatavošanās norit visu laiku. Visintensīvākais darbs ir, kad uzzinām finālistus un viesus, jo dziesmas ir jāatdzejo, jāiemācās.
Un ne visas dziesmas uz latviešu zīmju valodu tu tulko no latviešu valodas.
Jā, tur ir miksiņš. Skaidrs, ka tagad dziesmas var būt gan angļu, gan latviešu valodā. Lai saprastu visu dziesmas kontekstu, es sekoju līdzi gan atlasei, gan balsošanām. Ja ir iespēja, mēs arī ķeram menedžerus pie rokas un prasām, lai pastāsta vairāk par dziesmas vēstījumu. Viens no izaicinājumiem bija Ralfa Eilanda uzstāšanās kopā ar Roju Rodžeru, kur no sākuma Ralfs bija mācītājs. Tā bija bomba un tikpat bombīgi man vajadzēja to parādīt. Sākotnēji biju dzirdējusi dziesmas necenzēto versiju un man radās jautājums: "Kā nu būs?", bet Latvijas Televīzijā bija cenzētā versija un tad arī man bija jāmaina tam vārdam zīme. "Rich itch" mēs rādījām, kā "bagāta dāma".
Tātad tu esi arī dzejniece.
Tā ir spēlēšanās ar divām ugunīm. Es vienmēr uzsveru, ka man ir svarīgi nesabojāt un neizmainīt dziesmas vēstījumu. Tas ir pagrūts darbs.
Pastāsti, lūdzu, kā nedzirdīgie sajūt mūziku? Esmu dzirdējusi, ka viņi mūziku sajūt...
Caur televīziju, ja vien viņam mājās ir ļoti laba skaņas aparatūra, viņš jūt visus basus. Otrs jautājums, kāda ir dzirdes zuduma pakāpe. Ja vājdzirdīgajam ir kāds dzirdes līmenis saglabājies, viņš arī kādu skaņu dzird. Laikam lielākoties jau viņi priecājas, ja ir iztulkota dziesma, kaut vai dziesmas stāsts. Jo pat ja nedzird skaņu, var nojaust noskaņu.
Un tas ir atkarīgs ne tikai no zīmju valodas, ko rādi, bet arī no tavas ķermeņa valodas.
Jā, no manas ķermeņa valodas var nolasīt noskaņu. "Supernovā" es katru gadu aizvien drosmīgāk atļaujos strādāt ar savu mīmiku, atļaujos parādīt "bēdīgs", "dusmīgs", "smaidīgs", "viltīgs", "kaislīgs", "pievilcīgs".
Un par visu šo apjomīgo darbu tu esi saņēmusi arī speciālu atzinību konkursā "Gada balva cilvēku ar invaliditāti atbalstam".
Paldies par šo balvu, kuri tā lēma. Un te pateicība arī korim "Balsis".
Tu esi viņu rindās, vai ne?
Mēs neesam tā apsēdušies un nolēmuši, ka mēs, es un mana kolēģe Ieva, esam korī. Un tomēr daļa no tā mēs esam, jo mēs tomēr kopā uzstājamies koncertos. Viņi dzied, mēs zīmju valodā tulkojam dziesmas. Ints Teterovskis saprata to, ka ir arī kora dziesmas jāpiedāvā nedzirdīgiem cilvēkiem. "Balsis" arī paši prot izdziedāt dziesmas zīmju valodā. Es domāju, ka arī viņu dēļ mani novērtēja ar atzinību. Šis, patiesībā, ir viens no lielākajiem man piešķirtajiem novērtējumiem profesionālajā karjerā.
Un arī kori "Balsis" šajā pašā konkursā apbalvoja ar galveno balvu nominācijā "Kultūras vēstnesis". Turpinot par mūziku un arī sajūtām, šogad Dziesmu un deju svētkos līdz šim vēl nebijis projekts Dziesmu svētku noslēguma koncertā – jūs zīmju valodas tulki, tautisko jostu apvijuši, – tulkojat, izdziedat, nododat svētku sajūtas.. ļoti emocionāli.
Es joprojām dzīvoju tajā Dziesmu svētku periodā. Un vēl tas, ka bija Ukrainas himna. Tad gan man nobira asaras. Pie mūsu himnas es vēl noturējos. Laikam tā pa īstam es aptvēru notiekošo, ka "Ak, mans Dievs" tad, kad bija mēģinājumi. Tulkot un parādīt himnu, tā bija sazemēšanās. Es nezinu, kā vēl to nosaukt. Es izšķīdu, aizgāju līdz zemes kodolam, tas viss atnāca atpakaļ caur tām ugunīm, ūdeni. Ir tikai dažas reizes bijušas manā mūžā, kad jūtu, ka trīc kājas. Šī bija viena no tām. Es zem tautas tērpa jutu, kā mani purina. Un nākamais līmenis bija ar ukraiņu nedzirdīgo meitenīti kopā atdzejot Ukrainas himnu un izlikt to visu pa īstam uz laipām starp ugunīm un ūdeni, kas bija gluži kā asaru mākonis. Tas bija kaut kas wow!
Tev tāds plašs spektrs, ja par dziesmām runājam. No himnām dažādās zīmju valodās līdz pat maratona "Dod pieci!" himnai. Tajā bija arī repa daļa. Kāds bija darbs ar šo muzikālo gabalu?
Reps ir tāds žanrs, kur man vēl ir jāaug. Dziesma "Nepārlaužams" tiešām bija izaicinājums. Dziesmas parastajā daļā es tulkoju apmēram ar sekundes nobīdi, pirms tam gan, protams, esmu kārtīgi gatavojusies, pielāgojusi zīmes katram vārdam, ātrumam. Un tad ir repa daļa, kuru filmējām lēnāk un ar pārtraukumiem, bet pašā video ir paātrinātā versija, jo nu tik ātri parādīt ir teju neiespējami. Ar "Npārlaužams" es uzstādīju latiņu, bet, protams, gribu iet vēl augstāk.
Ar tevi televīzijas skatītājiem ir bijusi iespēja izdzīvot daudzus ļoti īpašus mirkļus. Vēl viens no tādiem – bija, kad no olimpiskajām spēlēm Tokijā ar zelta medaļām atgriezās mūsu 3x3 basketbola komanda. Kopā ar mūsu sporta žurnālistu Raimondu Gekišu tu lidostā sarunājies ar basketbolista Naura Mieža vecākiem, kuri bija atbraukuši sagaidīt dēlu. Un mēs tik daudz runājam šodien par zīmju valodas nozīmi, bet tu arī pati atzīmēji, ka to jau redz arī dzirdīgie. Tā surdotulki palīdz sabiedrībai vismaz mēģināt saprast nedzirdīgo pasauli. Vai jūti cilvēku intereses pieaugumu, izpratni par zīmju valodu?
Jo mēs vairāk rādīsim, jo tas vairāk palīdzēs. Tādā veidā mēs arī krāsim karmas punktus un dzims jauni tulki, un mēs beidzot būsim viena liela pasaule. Viena. Jo šobrīd tomēr es uzskatu, ka tās ir divas pasaules, starp kurām es esmu. Bet tās ir savienotas. Es gan skaļi nesaku, ka esmu viens no tiem savienotājiem...
Esi, tu esi tas drošais tilts, kas savieno divas blakus esošās, brīžiem viena otru pārklājošās pasaules. Un uz šīs nots teikšu tev paldies par sarunu. Novēlu varbūt kādreiz arī izslēgt skaņu. Nezinu gan, televizoram vai pasaulei.
Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Guntis Bojārs ne tikai ik nedēļu vada raidījumu "Aizliegtais paņēmiens", bet ir arī publicists, grāmatas autors un filmu režisors. Par to, kā viņam izdodas tikt apbalvotam itin jebkurā jomā, kurā nolemj iemēģināt spēkus, kā arī par to, cik lielu lomu viņa dzīvē spēlē "Aizliegtais paņēmiens", kas LTV ekrānos skatāms jau 10 gadus, ar viņu sarunājās kolēģe Danuta Juste.
Īsumā par sarunu:
"Aizliegtais paņēmiens" – raidījums uz gadu, bet ēterā aizvien arī 10 gadus vēlāk. Sabiedrībai nav jājautā, kas tai aktuāls. Tā pati signalizē, tikai jāmāk sajust. Kā tiek atrastas īstās tēmas, kuras šķetināt? "Aizliegtā paņēmiena" žurnālistus labāk redz ejam, nekā nākam. Kādi patiesībā viņi ir? "Mūs, iespējams, nosodīs, bet, piedodiet, nereti tikai tā var uzzināt notikumu, likumu un sabiedrības īsto seju... " Guntis par robežu pārkāpšanu, sabiedrības nosodījumu un tiesas darbiem. Izveido "Aizliegto paņēmienu", kas ir titulētākais LTV raidījums. Saraksta grāmatu, par to saņem "Zelta ābeli". Uzfilmē filmu, kurai piešķir "Lielo Kristapu". Kas ir Gunta Bojāra panākumu atslēga, un vai piešķirtajām balvām viņa paša acīs maz ir svars?Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
-
Notikums, kam atvēl visas Latvijas Televīzijas (LTV) kameras un pat vairāk. Vai zināt kas tas ir? Par zirnekļa kamerām, par dzīvo montāžu un LTV resursiem, rādot Dziesmu un deju svētkus, LSM.lv ziņu redaktore Aleksandra Fahretdinova uz sarunu aicināja LTV Raidījuma daļas direktori Inesi Kublicku-Petroviču un Audiovizuālās ražošanas nodaļas vadītāju Dāvi Jaunzemu.
Īsumā par sarunu:
Ko no Dziesmu svētkiem rādīja LTV? Līdzās koncertu tiešraidēm svētku saturs caurvija visus raidījumus. Dziesmu svētkiem atvēlēts viss LTV tehniskais un cilvēkresurss, līdz minimumam samazinot pārējā satura ražošanu. Daļu tehnikas nācās īrēt, tostarp pārvietojamo televīzijas staciju, zirnekļkameru ("spidercam") un krānus, kā arī piesaistīt ārštata operatorus. Svētku rādīšanai sāk gatavoties gadu iepriekš, jārīko arī iepirkumi, bet tad vēl nav zināms finansējums. Kāds ir bijis tehnoloģiskais lēciens salīdzinājumā ar iepriekšējiem Dziesmu svētkiem? Daudzās kameras un dzīvā montāža. Kā tiešraidēs notver mirkļus, kad kādam no dziedātājiem notek asara vai pārmet krustu? "Operatori ir burvji", un režisoru kompetence. Tehnisko profesionāļu kalve un paaudžu maiņa – kā tas notiek LTV?Pilnu sarunu klausieties podkāstā!
Latvijas Televīzijā Dziesmu svētku laikā bija redzamas gan tiešraides, gan studijas, gan reportāžas. Gandrīz visus raidījumus ļoti daudz caurvija Dziesmu svētku saturs. Kādu daļu kopumā no Dziesmu svētku rīkotajiem pasākumiem rādīja Latvijas Televīzija?
Inese: Dziesmu svētku plānošanas darbs sākas televīzijas kontekstā kādu gadu pirms Dziesmu svētkiem, kas liekas ilgi, bet varbūt ir pat par maz. Dziesmu svētku pasākumu ir ļoti, ļoti daudz, un mēs kā televīzija no tiem šogad rādījām... ja nemaldos, mums bija 15 translācijas. Tātad lieli pasākumi gan estrādē, gan ārpus tās. Plus tika nodrošināta Dziesmu svētku studija, ko mēs realizējam kopā ar Latvijas Radio. Un, protams, mums bija daudz satura arī LSM. Mums bija arī saturs, ko mēs veidojām, pateicoties Dziesmu svētkiem vai par Dziesmu svētkiem, kas tika radīts atsevišķi. Bija tāds projekts kā "Dziesmas ceļš", kur mēs runājām par tautā ļoti, ļoti iemīlētām dziesmām, kādi ir bijuši diriģenti un tamlīdzīgi. Mums jebkurā satura vienībā bija, varbūt pat "Sporta studijā" mēs bijām izdomājuši kaut ko. Respektīvi visā, kas ir televīzijā, visos raidījumos mēs kaut kādā veidā mēģinājām parādīt Dziesmu svētkus. Pat "Bardakā bēniņos" mēs runājām par rakstu zīmēm un par to, kas ir deja. Tā ka es teiktu, ka divus mēnešus pirms Dziesmu svētkiem un Dziesmu svētku laikā televīzijā Dziesmu svētki kūsāja raidījumos, visās satura vienībās.
Bet vai tu piekritīsi, ka koncertu tiešraides ir lielākais kulminācijas notikums, ko var redzēt TV ekrānos?
Inese: Jā, protams. Es piekritīšu, un arī Dāvis piekritīs, visi piekritīs, ka Dziesmu svētki vispār ir tāds Latvijas fenomens un arī Baltijas un pasaules fenomens. Un, protams, mūsu atbildība arī to parādīt ir ļoti liela. Tas fenomens ir tāds, ka šajā visā piedalās, protams, daudz cilvēku, daudz dziedātāju, daudzi dejotāji, – un es atvainojos uzreiz visiem dejotājiem, ka mēs ierasti saucam tos par Dziesmu svētkiem, lai gan tie ir arī Deju svētki. Šo pasākumu ir ļoti daudz, tie ļoti intensīvi, tie ir paralēli dažādās vietās. Latvijas Televīzija ikdienā, protams, strādā uz mazākiem projektiem, un mums nav vajadzīgs paralēli tik liels, liels resurss. Protams, mēs ražojam ļoti daudz gan ziņas, gan raidījumus, bet šajā gadījumā nedēļas laikā ir koncentrēts ļoti, ļoti liels un apjomīgs satura daudzums.
Protams, katra tiešraide, it sevišķi tiešraide no Daugavas stadiona vai no Dziesmu svētku estrādes, prasa ļoti lielu profesionalitāti, ļoti lielu sagatavošanās darbu, ļoti lielu resursu plānošanas darbu. Ja sākumā iesāki ar to, ka tur ir paņemtas visas kameras, tad es teiktu: tur ir paņemts viss mūsu – visu televīzijas darbinieku – laiks nervi, resursi, miegs, mūsu enerģija tiek ļoti, ļoti, ļoti smelta šajā laikā. Un pēc tam mēs visi mēģinām aiziet atvaļinājumā, kur atpūšamies un mēģinām atgūties no šī piedzīvojuma.
Dāvis: Tieši tā, nu nedēļa ar kapeikām… Es tagad vairs nevaru precīzi pateikt, cik ilgi bija svētki, jo no pirmās dienas līdz pēdējai tiešraidei tas bija ļoti intensīvs darbs. Tehnika brīžam niķojas, brīžiem nestrādā, un tehnika ir tehnika. Bet tīri cilvēciskais faktors – te bija visi 150%, kas televīzijā ir.
Inese: 150% un vēl mazliet no malas.
Dāvis: Tas bija tik liels, smags darbs. Pirms svētki sākās, bija gan PTS (pārvietojamā televīzijas stacija) jānomā, bija jādomā gan par "spidercam" (zirnekļkameru). Lai visu to dabūtu gatavu, bija jau divus trīs mēnešus pirms tam konkursiem jābeidzas, lai mēs varam dabūt tehniku, ar ko strādāt Dziesmu svētkos.
Klausies arī lietotnē "Spotify":
Lai mēs mazliet ienirtu tajā izpratnē, kas ir tas lielais darbs, varbūt jūs varat ieskicēt, kas ir vajadzīgs, lai parādītu Dziesmu svētkus – kameras, skaņas. Varbūt varat ieskicēt tādu rāmi.Inese: Lai parādītu jebkuru tādu pasākumu – tie nav tikai Dziesmu svētki, tā būs arī jebkura translācija sportā vai izklaidē –, viena no pamatlietām, kas ir vajadzīga, ir pārvietojamā televīzijas stacija, mēs to saucam par PTS. Tādas lielas mašīnas, kur rakstīts LTV vai kaut kas cits. Tā ir pirmā lieta, kas ir vajadzīga. Sāksim ar to, ka Latvijas Televīzijā šobrīd ar HD (High-definition – augstas izšķirtspējas) signālu ir palikusi viena PTS, ar kuru mēs varam strādāt un kurai arī, ja nemaldos, ir 20 gadi. Tā ir darba stacija, ar kuru mēs braucam, kurā ir režijas pults un kurā mēs pievienojam visas neskaitāmās kameras, kur atnāk viss signāls un kur uz vietas strādā režisors, redaktors un, tautas valodā, pogā, montē vai izvēlas bildi, ko redzēs televīzijas skatītājs. Tātad šī pārvietojamā televīzijas stacija ir viens no pirmajiem faktoriem, kurš ir nepieciešams, nerunājot par tehnisko cilvēkresursu. Sāksim ar to, ka tas mums ir tikai viens, bet pasākumi ir 16. Ar to brīdi mēs jau sākam iet ārpus televīzijas resursu iespējām, un mums ir jāīrē. Šajā gadījumā mēs strādājām vēl ar trim uzņēmumiem. Viens no tiem bija no Lietuvas, divi no Latvijas, kas mums piedāvā šādas PTS, lai mēs varētu vispār veikt translācijas. Vēl dažos pasākumos mēs izmantojām iekšēji veidotus variantus, tādi Latvijas Televīzijas puiši kā Dāvis ir raduši iespēju, lai mēs to varētu darīt, kas, protams, nav ērti un nav varbūt vienkārši, bet mēs tādā veidā izlīdzamies. No resursu viedokļa tas ir tāds pirmais.
Un, protams, tad ir no tehniskā resursa noteikti nepieciešamas kameras, dažādas kameras, tie ir krāni, teleskopiskie krāni, zirnekļa kamera, arī "cable cam". Šogad mēs izvēlējāmies divas "spidercam" (zirnekļkameras) gan Daugavas stadionā, gan Mežaparkā. Tas viss ir tādēļ, lai parādītu bildi un visu atmosfēru, kas ir liela, plaša, lai mēs to parādītu no visiem aspektiem, lai mēs varam piekļūt jebkuram stūrītim un parādīt no dažādiem leņķiem un lai skatītājs ieraudzītu šos svētkus daudz, daudz, daudz skaistāk un profesionālāk, un tā, kā visa pasaule vēlētos.
Bet es gribētu teikt, ka tehnika ir tikai viens. Tur ir ļoti, ļoti daudz cilvēku iesaistīti, un es teiktu, ka Dziesmu svētkos, es nevaru saskaitīt, cik, bet Raidījuma daļā, piemēram, mēs strādājam kādi 40 darbinieki un vēl klāt ne tikai štata , arī piesaistījām autorus. (..) Tur iesaistās visi.
Mums televīzijā tā sistēma tāda: mums ir Raidījuma daļa, tagad mums ir tehniskās nodaļas, kur vienā vadītājs ir Dāvis. Respektīvi, mēs sadarbojamies ar operatoriem, ar skaņu režisoriem… Visi, visi ir iesaistīti Dziesmu svētkos. Tajā nedēļā visi strādā, mums viņu vēl pietrūkst, un mēs vēl īrējam profesionāļus no malas.
Dāvis: Ar operatoriem ir nedaudz vieglāk. Operatori ir tā saucamie frīlanceri (ang. "freelancer"), viņiem ir sava dienas likme, ko viņi grib. Tos ir vieglāk [piesaistīt]. Bet specifiskus tehniskos cilvēkus… Visi vadošie no manas nodaļas strādāja uz 200%. Un mēs izmantojam arī visas Latvijas iespējamās PTS. Vienīgie, no kā mēs nevarējām dabūt, bija TV3, jo viņi paši nodarbojās, viņam bija kaut kādas savas tiešraides. Bet visas pārējās Latvijas PTS, kā arī no Lietuvas, mēs īrējām. Vēl arī tehnika, krāni.
Inese: Nav noslēpums, ka televīzijas naudas resursi un naudas trūkums liedz mums iegādāties tehnikas vienības, par kurām mēs priecātos. Mēs ļoti daudz ko īrējam. Un šajā gadījumā, mēs preventīvi zinām, kas mums ir jāīrē. Tās bija lielās, par kurām mēs skaidri zinājām, ka tās mums būs jāīrē – PTS, tās zirnekļkameras, kuras nav Latvijas Televīzijā pieejamas, vai teleskopiskie krāni. Bet, jā, diemžēl notika arī neparedzētas ķibeles uz vietas pasākumos, kur mums bija jāreaģē pat stundu laikā, nevis dienu vai mēnešu laikā. Protams, mēs darām, ko varam.
Cilvēkresursi ir tas ļoti, ļoti neatsveramais, un šajā gadījumā tas ir ļoti, ļoti liels stundu skaits. Es gribu lielu pateicību pateikt arī savas nodaļas darbiniekiem, projektu vadītājam, noteikti vispirms Irēnai Gruzītei, kura jau no sākuma sāka uzreiz plānot visus iepirkumus, vadīt šos procesus. Un, protams, mums ir tādas pieredzējušas kolēģes kā Ilze Circene, Jana Priedniece. Un arī noteikti liels paldies jaunajām kolēģēm, kuras pirmoreiz vadīja Dziesmu svētku projektus, bet ļoti labi tika galā – Luīze Nagle un Lāsma Neulāne. Tā kā viņas bija tās, kas mēģināja saturēt. Un tad noteikti nākamie ir režisori un redaktori, kas ielika visu sirdi un dvēseli, protams, tehniskie darbin ieki. Es tagad sapratu, ja es sāku saukt uzvārdus un [ja] sākšu visus saukt, arī podkāsts beigsies. Tur ir ļoti, ļoti daudz cilvēku resursu ieguldīts.
Ja mēs runājam par trūkstošo tehniku, mums sāk aptrūkties cilvēkresursu arī tehniskajos departamentos, jo izplānot un menedžēt to, lai mums pietiktu operatoru, tehnisko darbinieku gan uz mēģinājumu, gan uz tiešraidi, tas bija… burvju triki brīžiem. Bija lietas, kur mēs arī, teikšu godīgi, nespējām varbūt tikt galā, un režisoriem bija uzdevums izdarīt labāko no tā, kā mēs varējām, cik atļāva resursi. Bet mums šķiet, ka līdz skatītājiem tas noteikti nenonāca, – tie režisori ir tādi burvji un tehniskie cilvēki tā nostrādā, ka neviens nezina tās mūsu problēmiņas.
Vai Dziesmu svētku laiks ir arī tas brīdis, kurā jūs redzat izmaiņas un tehnisko lēcienu salīdzinājumā ar iepriekšējiem Dziesmu svētkiem. Kāds tas bija, un kas ir tas, ko jūs redzējāt? Un kas varbūt ir tas, par ko varētu sapņot?
Dāvis: Sapņot jau var daudz un dikti. Man viens no lielajiem sapņiem ir tas, ka nākamos Dziesmu svētkus Latvijas Televīzija varētu nodrošināt ar pilnīgi savu ekipējumu – lielās PTS. Latvijas viens no lielākajiem pasākumiem – Mežaparkā noslēgumu koncerts, [lai] varētu Latvijas Televīzija ar jaunu PTS parādīt to. Tas ir mans kā tehniskajam darbiniekam viens no lielajiem sapņiem, ka varētu nosegtu visus pasākumus un nevajadzētu papildus nomāt. Vienmēr jau vajadzēs kaut ko nomāt, jo brīžam ekonomiski izdevīgāk ir paņemt vienu PTS nomā uz vienu raidījumu, nevis to pirkt pa 10 miljoniem.
Bet ir ļoti lieli [tehniskie] lēcieni. Irēna [Gruzīte] pieņēma lēmumu, ka vajag "spidercam" arī Mežaparkā, ne tikai dejotājiem. Viņai bija pilnīgi absolūta taisnība, ka tas ir Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts un tur jārāda labāk nekā pirms pieciem gadiem. Tur bija forši.
Inese: Es šajos Dziesmu svētkos esmu strādājusi tieši televīzijas kontekstā no ražošanas viedokļa otro reizi. (..) Tas, kas ir mainījies un kādēļ bija iespējams tehnoloģiskais lēciens, – jo mēs pieņēmām lēmumu kopā ar Mārtiņu un kolēģiem, ka mēs Mežaparkā izmantosim lietuviešu PTS, kas šoreiz mums iedeva iespēju izmantot vairāk kameru, nekā mēs to esam ieraduši. Ja mums būtu PTS "ABAVA", mēs nevarētu strādāt ar 20 kamerām, kā mēs to darām šobrīd. Vēl bija robotkameras. Tātad tas lēciens bija šajā plaknē. Zirnekļkameru mēs izmantojām pirms četriem gadiem Daugavas stadionā, bet Mežaparkā mums bija tā saucamie "cablecam", kas nozīmē – var tikai vienu trajektoriju [izmantot]; tā slīd pa vienu taisni vai pa diagonāli. Zirnekļkamera nozīmē to, ka tā maina leņķus.
Dāvis: "Cablecam" ir vienkārši starp diviem punktiem novilkta trose, un kamera var staigāt pa labi, pa kreisi. "Spidercam" [zirnekļkamera] ir 3D sistēma, kas nozīmētu – jebkurā no trijām asīm var regulēt, kā gribi. Itāļi, kas bija piegādājuši to "spidercam", smējās, ka tā var nolaisties kaut vai kora vidū uz solista vai skatītājos, cik tālu troses velk. Un tās pašas troses, lai Mežaparkā izvilktu… Es viņus neapskaudu, jo tur bija ļoti daudz trošu un motoru, un tā nedrīkst nekur aizķerties. Man liekas – viņi visu dienu vilka vienu trosi tā, lai tver estrādi. Tiešām cepuri nost cilvēkiem, kas to visu izdarīja!
Inese: Pirmo reizi mēs to darījām Mežaparkā, un mums bija iespēja izmantot daudzas kameras. Paprasīju Zitai Kaminskai, kura bija arī pirms četriem gadiem režisore noslēguma koncertam, arī šoreiz lielkoncertam "Tīrums". Viņa strādāja uz vietas ar 12 bildēm. Lai var saprast – jāizvēlas bilde no 12 lodziņiem vai jāizvēlas bilde no 20 lodziņiem. Tā ir atšķirība, tas ir milzīgs lēciens, arī režisoram tikt ar to galā, jo jāpieņem lēmums no daudzajām lietām, ko tieši ieraudzīs skatītājs. Šogad bija divi lielkoncerti Mežaparkā, tāpēc mēs pieņēmām lēmumu, ka ir svarīgi šos divus lielos koncertus parādīt pēc iespējas profesionālāk, pēc iespējas daudzveidīgāk, izmantojot daudz, daudz skaistu, episku kadrus, kuri paliek vēsturē, kurus apbrīno arī citu tautu skatītāji, līdz kuriem tas nonāk. Un šogad tas ir noticis.
(..) Otrs, kas nav varbūt tehnoloģiskais lēciens tieši televīzijas stāstā, bet Dziesmu svētku stāstā – savukārt Daugavas stadionā režisore Liene Žeimunde izvēlējās strādāt ar tādu "live edit" programmu, kas nozīmē – viņa savu darbu kopā ar kolēģiem vairāk padara jau pirms pašiem svētkiem, mēģinājumu procesā un principā pēdējā dienā jau viss ir saprogrammēts un operators zina, kurā brīdī kur kamera rādīs, kāds ir viņa uzdevums, un viņi vairāk uz vietas neveic manuālo pogāšanu. Mēs šādi strādājam arī "Supernovā", bet tur bijuši citi režisori. Šoreiz tas bija pirmo reizi, ka šādi realizējām Deju svētku koncertu.
-
Jaunākajā LTV podkāsta jeb raidieraksta "Parunāsim" epizodē LSM.lv ziņu redaktore Aleksandra Fahretdinova sarunājas ar LTV Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondenti Inu Strazdiņu par žurnālistiku un objektivitāti, atspoguļojot Krievijas karu pret Ukrainu.
Sarunā klausieties:
• Kā žurnālisti tiek galā ar dusmām un emocijām, ziņojot no Ukrainas?
• Vārdu nozīmi žurnālista darbā – "orki", "krievi" un "Krievijas karš".
• Par "patriotisko žurnālistiku", objektivitāti un avotiem.
• Kā strādā ārzemju un vietējie žurnālisti Ukrainā?
• Vai atspoguļot agresora viedokli?
• Kā par problēmām Ukrainas pusē ziņot kara laikā?
• Vai mēs zinām un pietiekami stāstām par mūsu sabiedrību?Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.
Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no 0. līdz 20.stāvam.
-
Jaunākajā podkāsta jeb raidieraksta "Parunāsim" epizodē Ieva Strazdiņa sarunājas ar "Sporta studijas" veidotājiem – raidījuma vadītāju Dāvidu Ernštreitu un producentu Dīvu Reiznieku.
Dāvids (draugu lokā saukts arī par Dāvi) un Dīvs stāstīs par to, kā abi vētrainajos deviņdesmitajos nokļuva Latvijas Televīzijā. Uzzināsim arī to, kāda bija viņu darba ikdiena laikā, kad ārzemēs ierakstītās intervijas vēl tika sūtītas pa pastu kasetēs, bet tiešraides pārraidīja caur satelītu, nosaucot īpašus koda vārdus. Kungi arī atklās, kādas patiesībā ir olimpisko spēļu aizkulises, un vērtēs kas, viņuprāt, ir Latviešu nacionālais sporta veids.
Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.
Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Ieva Strazdiņa aicina LTV cilvēkus no 0. līdz 20.stāvam.
-
Podkāsta jeb raidieraksta "Parunāsim" jaunākajā epizodē Ieva Strazdiņa sarunāsies ar "Teātris.zip" sirdi un dvēseli – režisoriem Lauru Hiršu un Armandu Zvirbuli. Sarunas laikā abi atklās, cik daudz izrāžu līdz šim izdevies ierakstīt un kā tas patiesībā notiek, kāda, viņuprāt, ir teātra misija un kāpēc ir svarīgi to rādīt televīzijā, kā arī, kādi kuriozi, kuros iesaistīts latviešu aktieris Gundars Āboliņš un Andris Kivičs, ir notikuši Teātris.zip ierakstu laikā.
Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.
Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Ieva Strazdiņa aicina LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
- Laat meer zien
