Afleveringen
-
Neizslēdzu, ka nākotnē mums būs jauna Ždanoku paaudze Briselē, ja krievvalodīgie mācēs sevi konsolidēt, tomēr karš šo kopienu ir sašķēlis,- uzskata bijušais žurnālists, vēlāk politiķis un integrācijas lietu ministrs Oskars Kastēns. Kā kara sākumu piedzīvoja Kijivā, kā reiz pārspēja CNN un vai liks lietā savu skolotāja diplomu - saruna ar Oskaru Kastēnu Laikmeta krustpunktā.
Šoreiz saruna ar cilvēku, kurš ir atradies mikrofona abās pusēs. 90 gadu beigās Oskars Kastēns kļuva par pirmo Latvijas Televīzijas korespondentu Briselē. Tolaik Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā bija vēl tāls sapnis, un Oskara reportāžas ir labi dokumentējušas sarežģīto pievienošanās ceļu. Tas bija laiks, kad Latvijai bija jāpaveic daudzi mājasdarbi, un tas bija laiks, kad daudzas skaļas balsis teica, ka mēs varam mierīgi dzīvot arī bez Eiropas Savienības un NATO.
Pēc žurnālista gaitām Briselē Oskars devās politikas virzienā, kļuva par Saeimas deputātu un arī integrācijas lietu ministru. Tagad jau krietnu laiku viņš ir prom no politikas un žurnālistikas, pēdējie gadi pavadīti ļoti dažādās pasaules malās padomdevēja un eksperta statusā, īpaši sadarbojoties ar valstīm, kuras savu nākotni un drošību redz Eiropas Savienībā.
Retu reizi publiski un Rīgā esi redzams pēdējos gados. Ko šajā laikā pēc aiziešanas no politikas esi darījis un dari tagad?
Oskars Kastēns: Jā, kopš 2010. gada, kad beidzu savas politikas gaitas, es strādāju dažādos starptautiskos projektos, gan parlamentāros, gan kas saistīti ar vēlēšanu novērošanu, gan Eiropas Savienības īstenotajos projektos dažādās valstīs. Tā ģeogrāfija bijusi ļoti plaša - Centrālāzija, Kaukāza valstis, Balkānu valstis, īpaši Kosova un Albānija. Ar vēlēšanu novērošanu esmu strādājis arī daudzās Āfrikas valstīs, kur parasts Latvijas iedzīvotājs nemaz īsti nezina, kur viņas atrodas, piemēram, Libērija, Sjerraleone, arī Nigērija, kas bija diezgan raiba pieredze. Pašlaik es vēl joprojām esmu šādos projektos, un pēdējais projekts, kurā es darbojos, ir Centrālāzija, tas ir, Tadžikistānā un Kirgizstānā, ar vienu ANO projektu.
Kas ir tie padomi, ar kuriem tu dalies, kas ir tie padomi, kurus tev lūdz?
Oskars Kastēns: Tie pārsvarā saistīti ar valsts pārvaldi, īpaši ar parlamentu lietām, teiksim, es esmu ļoti ilgus gadus pavadījis arī bijušajās padomju valstīs, Moldovā es strādāju kā ANO darbinieks. Mums bija liels parlamentārais projekts, kuru finansēja Zviedrija, un mans darbs bija nodrošināt saikni starp parlamentu un starp ANO, respektīvi, ANO ir savi mērķi, programmai ir savi mērķi, un ja tu esi galvenais tehniskais speciālists, kurš ir šajā projektā, tad bija jādara viss, lai šie mērķi tiktu sasniegti. Kā tu viņus sasniegsi, tā ir tava problēma. Ja radās kaut kādi šķēršļi ar komunikāciju vai nevēlēšanos sadarboties, tad, protams, tas bija cits līmenis, tur gāja ANO misijas vadītājs vai viņa vietniece runāt, bet katrā gadījumā tā bija ļoti, ļoti interesanta pieredze salīdzināt dažādu valstu parlamentus.
Sākoties pilna mēroga Krievijas iebrukumam Ukrainā, Oskars Kastēns strādāja Kijivā.
Oskars Kastēns: Jā, es strādāju arī kā parlamentārais eksperts, speciālists Eiropas Savienības padomdevēju misijā. Tā ir diezgan liela misija Eiropas Savienības Ukrainā ar reģionālajiem birojiem lielākajās pilsētās Harkivā, Ļvivā, Odesā. Arī Mariupolē pirms kara bija. Faktiski mans darbs bija nodrošināt to, ka misija seko līdzi notikumiem parlamentā, mēs strādājām līdzi ar vairākām parlamenta komisijām.
(..) notika tā, ka es pirmajā kara dienā biju Kijivā. Pamodos, arī dzīvoju netālu no Bravariem, arī vieta, kura bija viens no pirmajiem mērķiem krievu uzbrukumam. Un tad, kad pēc pieciem no rīta sāka drebēt logu stikli, tad es sapratu, ka karš sācies. Un tas brauciens no Kijivas ārā aizņēma astonas stundas. Tas, kas parasti būtu pusstunda, visi ceļi bija pilni ar mašīnām. Nekad mūžā neaizmirsīšu tos skatus, kad gar ceļa malu iet ģimenes un veci cilvēki, un bērni, un nes krātiņos savus kaķus un čemodānu, tādi Armagedonas cienīgi skati, ko būs grūti aizmirst. Pēc tam es pārbraucu uz Latviju, kur arī sāku strādāt medijos - Radio Brīvā Eiropa. Tāds apmēram tas stāsts.
Bet pati Ukraina… Daudzi prasa, kā tas karš beigsies, kad beigsies, ar ko beigsies? Ziniet, nu nav iespējams to prognozēt. Nebūs ātrs karš. Kad viņš sākās, tad puse Latvijas ekspertu prognozēja, ka pāris mēnešu laikā beigsies, ieskaitot arī kara, visādus militāros speciālistus. Šobrīd skaidrs, ka tas teorētiski var kļūt par ieilgušu konfliktu, tāpat kā tas ir Gruzijā - Abhāzija, Moldovā - Piedņestra, un kļūst par iesaldēto konfliktu.
(..)
1998. gada 6. decembrī "Panorāmā" ir tavs stāsts par to, ka Eiropas Parlaments balsos, ka jāsāk sarunas par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Šis sižets ir zīmīgs ar to, ka te var redzēt, cik tas ceļš vēl tobrīd bija grūts un tāls, un te var arī sajust to, ka nebūt ne visi tur mūs gaidīja ar atplestām rokām.
Pēc šī sižeta vēl paies pieci gari gadi, līdz Latvijas karogs uzvijas Briselē karoga mastā.
Oskars Kastēns: Tas bija ārkārtīgi intensīvs laiks. Es atceros, dzīvojot Briselē bija iespēja redzēt, kā mūsu ministri, ārlietu ministrs Birkavs... Bija pat man arī viens sižets, vēl kā tagad atceros, kur viņš rādīja kaut kādu Latvijas nacionālo plānu. Viņš saka - tas ir tāds ļoti plāns dokuments, un tad viņš paņēma tādu milzīgu papīru kaudzi, vicināja viņu un teica – un šis ir tas ieviešanas plāns, kā mēs pārņemsim Eiropas Savienības likumdošanu.
Tas bija ārkārtīgi intensīvs laiks, un cepuri nost visiem diplomātiem, visiem politiķiem, kuri ļoti aktīvi tajā visā strādāja. Un es domāju, ka man kā žurnālistam bija arī laba iespēja redzēt, kā tas viss notika, raugoties ar latviešu acīm no Briseles.
Šajā sižetā bija runa par tām divām tā dēvētajām grupām. Latvija diemžēl bija tajā grupā, kur tā kā līdz pēdējam mirklim nebija skaidrs, vai mēs sāksim iestāšanās sarunas vai nē kopā ar Lietuvu, Slovākiju, Bulgāriju, vēl kaut kādām citām dažām valstīm. Igauņi bija pirmajā grupā, jo viņi bija ļoti mērķtiecīgi gājuši uz to jau deviņdesmitajos gados, īstenojot visas reformas un tā tālāk. Protams, ka Latvija, Lietuva darīja visu iespējamo, lai izlīdzinātu to situāciju, kas arī faktiski izdevās. Ja tas nebūtu izdevies, tas būtu diezgan nepatīkami mūsu valsts līderiem, ka igauņi mūs ir apsteiguši par gadu vai diviem, vai pat vairākiem, iestājoties Eiropas Savienībā. Bet nu 2004. gadā tas viss tomēr notika.
(..)
Vēl viens stāsts no 90. gadu beigām, arī viena no tavām pirmajām reportāžām ir par to, ka no Latvijas brauc dažādas tā saucamās delegācijas, krievu tiesību aizstāvji, un viņi Eiropas institūcijās žēlojas par diskrimināciju, par to, ka tiek ierobežota krievu valoda. Faktiski viņi grib parādīt, ka Latvija nav uzticama kandidāte dalībvalsts statusam un šāda viena krievu delegācijas vizīte Briselē ir fiksēta arī tavā sižetā 1999. gada 21. februārī, kad uz Briseli bija devušies Latvijas krievu kopienas pārstāvji.
Šeit atkal varam vilkt tādu laikmeta apli - 1999. gads, kad šādas delegācija sāk parādīties Briselē un žēloties, un nesenais stāsts par deputāti Tatjanu Ždanoku, par kuru ir ļoti nopietnas aizdomas par sadarbošanos ar Krievijas specdienestiem un informācijas nodošanu daudzu gadu garumā. Un arī stāsts par to, ka divi politiķi, kuri bija ļoti atklāti Latvijas valstiskuma ienaidnieki - Ždanoka un Rubiks - vēlāk nokļūst Eiropas Parlamentā un vairākus sasaukumus tur strādā. Tagad tas ir mainīts, vairs nebūtu iespējams, bet ļoti ilgu laiku tā tas varēja notikt.
Oskars Kastēns: Tāda ir šī demokrātijas sastāvdaļa, kā arī cilvēki, kuru politiskie mērķi ir pilnīgi pretēji valsts ārpolitiskajām nostādnēm, var pārstāvēt valsti Eiropas Parlamentā.
Tagad ar šiem likuma grozījumiem, kā tu teici, tas vairs nav iespējams. Bet es domāju, ja mēs raugāmies atpakaļ laikā uz 90. gadu beigām, man liekas Latvijas krievu kopiena pārrēķinājās ar Eiropas Savienību. Viņiem nezin kāpēc droši vien likās, ka tas, ka par Eiropas Savienību tik ļoti iestājās labējās un centriskās partijas, tad kreisajām partijām tas ir kaut kas slikts. Es atvainojos, ja kaut ko esmu sajaucis, bet man šķiet, ka savulaik politiskās partijas parakstīja sava veida memorandu par to, ka vienalga, kuras partijas būs pie varas, turpināsies ceļš uz Eiropas Savienību un integrāciju. Tas bija tā kā āmen baznīcā un viss, cauri. Man šķiet, ka savulaik PCTVL, kas tajā laikā bija aktīvi politikā, šo memorandu neparakstīja. Un tikai pēc tam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, viņi pēkšņi saprata, ka tur ir dažādi fondi, dažādas iespējas un tā tālāk, kā popularizēt savu balsi, atrast līdzīgus tur dažādus komunistus Eiropas Savienībā, ar viņiem veiksmīgi sadarboties. Tas jau ir tas, ko pēc tam Ždanoka darīja - vilka uz Latviju itāļu komunistus, kuri te šausminājās, kāds te genocīds, maršējoši SS Vecrīgā. Visu šo dziesmu mēs jau zinām apmēram, ko viņi dziedāja pēc Latvijas vizītēm. Nu tas ir beidzies.
Es, protams, neizslēdzu to, ka nākotnē mums būs jauna Ždanoku paaudze Briselē, ja krievu spēki mācēs sevi konsolidēt un apvienot savu vēlētāju ap vienu kandidātu, lai savāktu nepieciešamo balsu skaitu. Bet man šķiet, ka tomēr karš Ukrainā ir zināmā mērā sašķēlis krieviski runājošo kopienu Latvijā.
Vispirms jau 2014. gadā atkrita no tā dēvētajiem krievvalodīgajiem ukraiņi, piemēram, kuri varbūt sevi vairāk identificēja ar krievvalodīgo vidi, kara dēļ. Es pats pazīstu arī citu minoritāšu pārstāvjus, piemēram, armēņus un uzbekus Latvijā, kuri, ja agrāk viņi bija nu tādi - centās ar visiem būt pa labam, tā balansēt, šobrīd viņu pozīcija ir vairāk Latvijas valdības pusē, nevis ar krievu kopienu saistīta, kas varbūt bija agrāk vairāk aktuāli.
Un es domāju, ka šie pēdējie divi gadi arī pašu krievu kopienu ir arī pašķēluši, jo jaunajai paaudzei vairs nav tāda asociācija ar Krieviju vai bijušo PSRS, kā tas ir vecākajai paaudzei, kas tur ir dzīvojusi un izbaudījusi dažādus padomju labumus. Jaunā paaudze jau ir tāda samērā eiropeiska, nu varbūt ne visa, bet tā izglītotākā daļa ir, protams, kas ir braukājuši pa Eiropu, mācījušies Eiropas skolās un augstskolās. Tā kā skatīsimies, bet katrā gadījumā krievu kopiena, kāda bija 90. gadu beigās un kādi viņi ir šobrīd, tās ir divas dažādas kopienas.
(..)
Tālāk tu dodies politikā, kāda bija izšķiršanās, kādēļ nolēmi stāties mikrofona otrā pusē?
Oskars Kastēns: Es nekad publiski to neesmu stāstījis, bet tad, kad es biju Briselē es vienreiz Eiropas Parlamentā biju… par to sižets nekāds nesanāca, tur nekāda jēga no tā nebija.
Tur bija atbraukusi parlamenta delegācija. Un, teiksim godīgi, ka varbūt ne visi, bet liela daļa no tiem deputātiem, kas tajā laikā bija Saeimā, viņi uzvedās diezgan briesmīgi. Ne angļu valodas zināšanas – nu nulle, pat elementāras pieklājības normas nebija no dažiem deputātiem. Un es uz to visu skatījos kā tādu mazliet balagānu no malas, un domāju, ja es būtu deputāts, es droši vien uzvestos mazliet savādāk.
Un pēc tam arī likteņa ironijas pēc, divus gadus vēlāk ar Latvijas Pirmo partiju mēs kopīgi iekļuvām Saeimā - 10 vietas, 10%. Es biju frakcijas vadītājs, pēc tam Eiropas lietu komisijā arī darbojos diezgan ilgstoši, varbūt varētu pat teikt, ka samērā labi, man tā liekas tagad pēc 20 gadiem vērojot, kā mēs tur visi strādājām. Un es ne mirkli to nenožēloju.
Tā bija milzīga, interesanta pieredze, un Eiropas lietās mēs daudz ko izdarījām, piemēram, kad Gruzijā pie varas nāca jaunais demokrātiskais režīms, mēs, Latvijas parlaments, ļoti ātri uzrakstījām mazu projektiņu Eiropas Komisijai, mēs dabūjām līdzekļus un pusgada laikā mēs Gruzijas parlamentam ļoti daudz ko palīdzējām tieši ar Eiropas lietām. Mēs braucam par Eiropas līdzekļiem un viņus vedām šurp, braucām pie viņiem, rīkojām pasākumus. Un Gruzijas parlamentā, piemēram, tagad viņiem ir anotācijas, tas ir īsais apraksts, par ko ir likumdošanas akts, kāda ir viņa ietekme uz budžetu un tā tālāk. Tas ir tas, ko viņi pārņēma no Latvijas parlamenta šī te projektu ietvaros.
Kādēļ tava izšķiršanās bija Latvijas Pirmā partija jeb, kā tolaik viņu sauca, "mācītāju partija" un Ainārs Šlesers?
Oskars Kastēns: Mani aizrāva viņu entuziasms, partijas. Jo ar Šleseres iepazinos, var teikt, gandrīz nejauši, mūs saveda kopā pazīstami cilvēki. Protams, es saprotu, ka partijai bija interesanti, ka partijas biedru rindās ir atpazīstams cilvēks, jo tajā laikā partijas dibinātājs bija Ēriks Jēkabsons, vesela rinda ar mācītājiem, Baštiks, Šmits un citi. Katrā gadījumā man tas enerģiskums, ar kuru tika tas viss uzsākts, šī politiskā darbība, un arī pati programma, kas bija liberāli ekonomiska un konservatīva citās jomās, man likās absolūti pieņemama. Un es nenožēloju to, ka astoņus gadus pavadīju Saeimā. Protams, pēc tam notika dažādas mutācijas, saplūšana ar "Par labu Latviju", bet tas jau ir tāds posms, kad jau bija skaidrs, ka vairs neturpināšu politisko darbību. -
Drāma ģimenē, kur bērni saslima ar difteriju, ir pievērsusi visas Latvijas uzmanību. Bērna nāve, vecāku aizturēšana, citu bērnu izņemšana no ģimenes. Protams, pievērsīsimies arī budžeta problēmām un kompromisu meklējumiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē "360TV ZIŅneši" žurnāliste Lauma Niedrīte, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un aģentūras "Mediju tilts" līdzdibinātājs, sabiedrisko attiecību eksperts un politologs Filips Rajevskis.
-
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
"Noliktavas" otrā epizode ir klāt - Elīna, Jānis un Uldis pārrunā aktualitātes. Kuru vainīgo beigās atradīs "Rail Baltica" parlamentārās izmeklēšanas komisija? Uz kurieni difterijas skandāla rezultātā dosies vakcīnskeptiķi? Kāpēc "Netflix" turpmāk tieši brauks filmēt seriālus pie mums?
Epizodes gaita:
0:00 Ievads: "Noliktava" topu virsotnē, un Elīna "Brīvajā mikrofonā".
3:33 Kas sāp?: Sieviešu [ne]solidaritāte "Facebook" grupā par vīriešiem; Tu esi vecs, ja zvani, nevis raksti; Cenu kāpums.
10:56 Atgriežamies pagātnē - iepriekšējās nedēļas prognozes.
14:17 Smagās ziņas: Rail Baltica vietā Rave Baltica; Difterijas skandāls pamodina vakcīnskeptiķus; Kā pazaudēt 20 miljonus?
41:57 Vieglās ziņas: Plastmasas trauku gigantam bankrots; Meliem īsas kājas; Cietumnieku apmaiņas programma.
Seko šim podkāstam un pastāsti par to arī citiem! -
2023. gadā iznāca Krievijā dzimušā vēsturnieka un kulturologa Aleksandra Etkinda grāmata "Russia Against Modernity" (Krievija pret mūsdienīgumu). Starp citu, drīzumā gaidāms grāmatas izdevums arī latviešu valodā.
Savā darbā autors ne tikai analizē šodienas Krievijas iekš- un ārpolitiku pasaules attīstības kontekstā, bet arī ieskicē, viņaprāt, ticamāko nākotnes attīstības ainu. Savdabīgā manierē runājot par šo iespējamo nākotni kā jau notikušu faktu, viņš grāmatas finālā raksta: "Pašas tautas izlēma, kādas valstis izveidot pēc federācijas sabrukuma. Savu lomu nospēlēja arī etniskā spriedze. Taču notikumus izraisīja subsīdiju un aizsardzības apsīkums no Maskavas puses. Dažām valstīm jau bija savas robežas un vadītāji, citām - nē. Jaunās robežas un varas iestādes tika apstrīdētas, un tam sekoja vardarbība. Bet tas nevarēja būt sliktāk par sekām, ko bija radījuši federācijas paustie kodoldraudi, pasaules šantāža un starpkontinentālais bads. Jaunās valstis bija dažādas. Daļa demokrātiskas, citas autoritāras. Šo valstu lielākie kaimiņi bija to galvenie tirdzniecības un drošības partneri. Uzradās jauni saspīlējumi un dilemmas. Vai Ķīna nu pārvirzīs uzmanību no Taivānas uz Sibīriju? Vai Austrumprūsija būs dzīvotspējīga kā neatkarīga valsts vai apvienosies ar kādu no kaimiņvalstīm? Kā sevi uzturēs nabadzīgās, pārapdzīvotās Kaukāza republikas un kā tiks izmaksātas reparācijas Ukrainai? Federācijas sadalīšanās radīja daudz juridisku, stratēģisku un ekonomisku jautājumu. Robežu sakārtošana, tirdzniecības atjaunošana un sarunas par drošības pasākumiem prasīja desmitiem gadu. Baisā kara mantojums netika pārvarēts uzreiz, tāpat kā jaunās valstis neradās uzreiz. Taču bijušās federācijas tautas iemācījās iet savu ceļu. Vēsture turpinājās, un starptautiskā sabiedrība atzina pārmaiņas."
Tātad Aleksandra Etkinda priekšstatā Krievijas Federācijas sadalīšanās scenārijs ir ticamākais. Šo savu redzējumu viņš pauda pirms gada, kad bija raidījuma Kas būs ar Krieviju? viesis.
Ko par to teikuši citi raidījuma viesi? Līdzīgi Alkesandram Etkindam Krievijas sadalīšanas scenāris šķiet ticams arī ģeogrāfam un politologam Dmitrijam Oreškinam.
Citādās domās ir krievu žurnāliste, laikrakstā "Novaja Gazeta" reportiere Irina Tumakova.
Savukārt Krievijas etnisko un kulturālo daudzveidību, raugoties no vēsturnieka perspektīvas, kā nozīmīgāko faktoru uzsver vēsturnieks un pedagogs Valdis Klišāns. -
Ministra vizīte Amerikas Savienotajās Valstīs, sarunas ar "Telia" par "Tet" un LMT nākotni. Krustpunktā izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini.
Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs un portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane.
-
“Daudzi darba devēji saprot, ka nav citas iespējas - kad vīri karā, ir laiks aizmirst sterotipus un sievietes apmācīt profesijās, kas līdz šim uzskatītas par klasiskiem vīriešu arodiem,” sarunā ar Dīvu Reiznieku saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viešņas. Runāsim par projektu, kurā ukraiņu sievietes apmāca par kravas automašīnu un satiksmes autobusu vadītājām. Kā arī iztaujāsim vienu no dāmām, kur šos kursus izgājusi un jau sēdusies pie smagās mašīnas stūres.
Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:
ANO Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā pulcējas politiķi un diplomāti. Kāda šobrīd ir ANO loma pasaulē?
Zelenskis uz ASV aizvedis miera plānu. Vai pastāv risks, ka miers var tikt sasteigts un kādas tam būtu sekas?
Sakaru ierīču sprādzieni Libānā. Ko no tā var mācīties sabiedrības un lēmumu pieņēmēji Rietumos?
Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.
Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs -
Pašvaldību budžeti nākamgad pieaugs par 220-230 miljoniem eiro, salīdzinot ar šo gadu, tā intervijā Latvijas Radio stāstīja viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa no "Jaunās Vienotības", komentējot valdībā atbalstīto vienošanos par nākamā gada valsts budžeta prioritātēm.
Jautāta par to, kā pašvaldības izjutīs akcentus uz prioritārajiem aspektiem, piemēram iekšējo drošību, Bērziņa sacīja, ka svarīgs ir gan pašvaldības, gan valsts policijas atalgojums. -
Nākamā gada valsts budžetā papildu 30 miljoni eiro būs paredzēti pedagogu algu pieaugumam no janvāra, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) padomes ārkārtas sēdē apliecināja izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša no "Jaunās Vienotības". Lai arī tas būs paaugstinājums tikai par 2,6 nevis 8,5%, ko paredz iepriekš panāktā vienošanās, arodbiedrība to akceptē, ņemot vērā taupības režīmu valsts izdevumos.
Vienlaikus pirms valsts budžeta izskatīšanas notiks diskusija par pedagogu algu grafika tālākajiem soļiem, paredz vienošanās LIZDA padomes ārkārtas sēdē.
Iepriekš panāktā vienošanās par pedagogu algu pieaugumu paredzēja, ka no nākamā gada 1. janvāra skolotāju algām jāpieaug par 8,5%. Šogad pirmsskolas pedagoga un pedagoga darba stundas likme ir 9,54 eiro, nākamajā gadā par vienu pedagoga darba stundu būtu jāpieaug līdz 10,35 eiro. Tomēr pedagogiem pirmsskolas izglītības iestādēs, vispārējā un kultūras izglītībā algas pieaugs par 2,6%. Turklāt arī tas ir ārkārtas risinājums laikā, kad nodokļu ieņēmumi un citi notikumi ekonomikā liedz īstenot iepriekšējo vienošanos. Vienlaikus plānotās nodokļu izmaiņas ļaus mācībspēku atalgojumu palielināt vēl par vidēji 2,5%. Tā Latvijas izglītības un zinātnes darbninieku arodbiedrības padomes ārkārtas sēdē skaidroja finanšu ministrs Arvils Ašeradens no "Jaunās Vienotības". -
Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".
Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.
Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš.
Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh”
Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku.
Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem.
Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.
Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns”
„Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā.
Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks.
Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas.
No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt.
Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Iepriekš ir paustas daudzas apņemšanās risināt finansiālās problēmas dažādās nozarēs, gan izglītībā, gan veselības aprūpē, gan citur. Taču naudas, izrādās, nav. Kas notiks ar dotajiem solījumiem, kurus budžeta ietvaros nemaz nevar izpildīt? Krustpunktā disktutē Saeimā pārstāvēto frakciju pārstāvji: frakcijas "Jaunā Vienotība" priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics, Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis, Apvienotā saraksta feakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars, Nacionālās apvienības frakcijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars, frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētāja vietnieks Kristaps Krištopans un frakcijas "Stabilitātei!" priekšsēdētājs Aleksejs Rosļikovs.
-
Satiksmes ministrija "Rail Baltica" projekta turpināšanu piedāvā organizēt kārtās un piedāvā risinājumu arī Rīgas dzelzceļa stacijas un lidostas iekļaušanai maršrutā. Plāns paredz Rīgas lidostu ar pilsētas centru vismaz uz laiku savienot ar jau esošo platāko sliežu ceļu. Par šāda risinājuma atbilstību Eriopas regulai gan būtu jāpārliecina Eiropas Komisija.
Visa „Rail Baltica” projekta īstenošana līdz 2030. gadam neizdosies nevienā no Baltijas valstīm. To uzņēmums „RB Rail” paziņoja jau vasarā. Satiksmes ministrija ar dzelzceļa nozari projekta virzību piedāvā organizēt kārtās, primāri vadoties no Eiropas Komisijas apstiprinātā līdzfinansējuma. Pamattrases izbūvei tie ir 85% no visām izmaksām.
Daudzgadu budžetā līdz 2027. gada beigām Latvija var pretendēt uz 160 miljoniem eiro. Raugoties uz nākamo budžeta periodu, cer uz līdzīgu atbalsta apjomu, pēc „Rail Baltica” projekta tematiskās komitejas sēdes norādīja Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Melnača.
Lai arī stāsts ir par elektrisko jaudu, tomēr Ina Lastovecka atgādina, ka daudzos darbos neiztika bez sentēvu metodēm. To var redzēt vairākās ekspozīcijā izvietotās fotogrāfijās, kur elektromontieri pārvietojas zirga vilktos ratos, vienā fotoattēlā fiksēts skats pie elektrodarbnīcām pagājušā gadsimta 60. gados, kur redzam pagalmā novietoto transportu – vienā rindā stāv zirgs, velosipēdi, motocikli un vieglās automašīnas. Tāpat neizstājams palīgs vēl ilgi bija slīmests – asmens ar koka rokturiem abos galos. -
Par dzelzceļu kā sabiedriskā transporta mugurkaulu runājam jau vairākus gadus, tomēr šo jomu arvien piemeklē kādas problēmas. Ieilgušie elektrovilcienu iepirkumi, neskaidrības par “Rail Baltica” īstenošanu, nenotikusī dzelzceļa tālākā elektrifikācija un nenopirktie bateriju vilcieni – tas liek vaicāt, kāds īsti veidojas šis mugurkauls?
Kāda būs pasažieru pārvadājumu un dzelzceļa satiksme Latvijā nākotnē, Krustpunktā diskutē Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs, AS "Pasažieru vilciens" (VIVI) valdes priekšsēdētājs Raitis Nešpors, Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Dins Merirands un Saeimas deputāts, Parlamentārās izmeklēšanas komisijas „Rail Baltica” projekta realizācijas izvērtēšanai priekšsēdētājs Andris Kulbergs.
-
Latvijas Universitāte (LU) ir gatava iesaldēt augstskolas administratīvā personāla atalgojumu, to intervijā Latvijas Radio raidījumā "Labrīt" apliecināja LU rektors Gundars Bērziņš.
Bērziņš teica, ka universitāte solidarizējas ar situāciju valstī un šādu pieeju uzskata par normālu un gatavi iesaistīties un fiksēt atalgojumu. Vienlaikus Bērziņš norādīja, ka ir izņēmumi.
Taču runājot par lēmumu, samazināt stipendijai "Studētgods" paredzētos līdzekļus, Bērziņš norādīja, ka šāda politiķu attieksme ir ziņa gan sabiedrībai, gan studentiem, ka jaunu cilvēku izglītība valdībai nav prioritāte. -
"Ir maz lēmumu, kurus es nožēloju, bet viens ir, ka es neaizgāju studēt medicīnu," tā saka bijusī veselības ministre Ilze Viņķele. Par lielāko kļūdu Covid laikā tagad viņa uzskata skolu slēgšanu. Par patriotismu ģimenē krievu okupācijas gados un krievu bērniem Rēzeknes pagalmā, par bēgšanu no čekistiem Rīgā un granddāmas Āboltiņas shēmām, un kāpēc, ejot uz dejām, jāvelk dūraiņi, saruna ar Ilzi Viņķeli Laikmeta krustpunktā.
Raidījuma viešņa ir teikusi, ka darbojoties politikā ir pieredzējusi gļēvu vīriešu rīcību, arī pašas pārgalvību un apstākļu sagadīšanos. Bijusī labklājības un veselības ministre Ilze Viņķele paškritiski secina, ka viņai piemīt Rēzeknes huligānes piesitiens. Tas palīdzējis izairēties politikā, bet ar šādu raksturu nav iespējams kļūt par premjerministru. Iespējams, Ilzes Viņķeles raksturu nosaka arī viņas senču raduraksti – dzimtas kokā savijušās Latgale un kuršu ķoniņu saknes. Vidiņu dzimta ir viena no kuršu ķoniņu pamatdzimtām un jau vēsturiski tās pārstāvji kungu priekšā muguru nav liekuši un turējuši godā brīva un drosmīga cilvēka principus. Drosmi Ilze parādīja jau 16 gadu vecumā, kad vēl padomju okupācijas laikā viņu pie Brīvības pieminekļa saķēra miliči un nācās piedzīvot draudus un iebiedēšanu. Un droši vien drosmei bija jābūt arī nesen, stājoties tiesas priekšā apsūdzībās par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu Covid pandēmijas laikā un sagaidot attaisnojošu spriedumu.
Šobrīd Ilze Viņķele ir Zāļu valsts aģentūras Zāļu drošuma nodaļas vadītāja.
Pirms pāris nedēļām, kad vadīju Brīvo mikrofonu, piezvanīja viens kungs un teica, viņš nupat ir dzirdējis, ka Ilze Viņķele ir kļuvusi par Zāļu drošuma nodaļas vadītāju. Vai tad viņai ir ķīmiķes izglītība, vai tad viņai ir ārsta izglītība? Kungam apsolīju, ja es satikšu Ilzi Viņķeli, viņai pavaicāšu, vai viņai ir atbilstoša izglītība un zināšanas, lai vadītu Zāļu drošuma nodaļu.
Ilze Viņķele: Man ir šāda gan izglītība, gan arī profesionālā pieredze, lai es varētu šo nodaļu vadīt. Un patiešām darbu es ieguvu startējot konkursā, pirmoreiz mūžā esmu civildienestā, esmu ierēdne, kandidāte vēl. Un sabiedrības veselības izglītība ir visnotaļ atbilstīga maniem tiešajiem darba pienākumiem, jo Zāļu drošuma nodaļa strādā arī ar iedzīvotāju izglītošanu un informēšanu, lai cilvēki spētu atpazīt blaknes vai veselības notikumus, ko izraisa zāles, nevēlamus veselības notikumus, un arī par to ziņot. Tas ir arī darbs ar ārstiem, ar ekspertiem, kuri savukārt iedrošina pacientus ziņot par šādām blaknēm, un tās ir būtībā sabiedrības veselības izglītošanas programmas, kas ir tieši tas, ko es esmu apguvusi.
Tas, protams, ir privāts jautājums, uz to var arī neatbildēt. Bet, ņemot vērā visu Covid laiku un jūs ministres amatā un ņemot vērā pēdējos gadus un tiesāšanos, vai arī pašai nācies ķerties pie zālēm?
Ilze Viņķele: Vai nu tas manu senču radītais ģenētiskais komplekts vai, ej nu zin' Dieviņš vai nedieviņš, vai kuršu ķoniņu dieviņi mani ir patiešām svētījuši ar pagaidām ļoti labu veselību savam vecumam un īpaši bez miega traucējumiem, pat pie vislielākajiem stresiem.
Ir mana apzināta izvēle gulēt ļoti maz, šķiet, ka tā diena paiet… Tā var pavilkt dienu garāku... Saprotu, ka tas ir nepareizi un tā nedrīkst ieteikt, arī kā sabiedrības veselības speciāliste es nedrīkstētu ieteikt cilvēkiem gulēt četru piecu stundu miegu. Bet miega zāles un, paldies Dievam, ne antidepresanti nebija vajadzīgi, bet psihoterapija bija vajadzīga gan. Un to es nevis atzīstu – tas nav nekas tāds, kas būtu īpaši jāslēpj. Esmu ļoti pateicīga savai terapeitei, un tā man palīdzēja tikt no tās vietas, kurā nav pamata zem kājām, līdz brīdim, kad var sākt atsperties atkal.
(..)
"Domāju, ka es esmu laimīga ar to, ka mēs vienmēr esam auguši salīdzinoši tādā brīvā noskaņā," par savu ģimeni saka Ilze Viņķele.
Tomēr ir kāds stāsts no Atmodas gadiem. 1988. gada aprīlī trimdas izdevumā "Laiks" ir Ivara Žukovska raksts par to, kā varasiestādes pie Brīvības pieminekļa izrīkojās ļoti rupji. "Dakteris Vidiņš atbrauca uz Rīgu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš atbrauca kopā ar savu meitu Ilzi, tā ir sešpadsmitgadīga skolniece, viņi nolika ziedus pie pieminekļa apmēram pulksten 18.35, tad izspraucās cauri cilvēku pūlim uz Ļeņina un Raiņa ielas krustojumu, tur Vidiņu un Āboliņu saņēma miliči un brutāli ar varu izlaužot rokas, iebāza mikroautobusā un aizveda. Ilze bija paspējusi paņemt no tēva tīkliņu, kurā bija videokamera, un aizskrēja pa ielu, bet miliči viņu panāca, iebāza "Volgā" un apmēram divas stundas vadāja pa pilsētu, visvisādi draudot. Piedraudēja aizvest uz mazgadīgo noziedznieku koloniju, jo viņa, lūk, klīstot pa ielu. Piedraudēja, ka viņu vadās līdz vēlai naktij un tad aizvedīs uz Ķengaragu, kur esot daudz bandītu, tur viņu tad arī palaidīšot, tur viņu piekaušot un izvarošot, ja viņa neteikšot, kā Vidiņi ir atkļuvuši Rīgā no Rēzeknes. Pēc tādas vadāšanas ap pulksten 10.00 vakarā viņu aizveda uz milicijas iecirkni Ķengaragā, kur viņi ieveda istabā, kurā jau bija viņas tēvs."
Jūs šo visu pieredzējāt savām acīm.
Ilze Viņķele: Arī ar saviem matiem, var tā teikt. Patiesi, kā Žukovska kungs precīzi aprakstījis, tas stāsts, ka paps iedeva to videokameru, lai… vai tie bija miliči, vai tie bija VDK darbinieki, viņi, kā saka, apliecības nerādīja, to es jums nevarēšu komentēt… Un es biju laba skrējēja, gargabalniece, Rēzeknes arī kaut kāda pusčempione un es vienkārši skrēju prom cauri parkam, Vērmaņdārzam, un man šķita, ka es esmu atrāvusies. Līkumoju un man bija tas plāns doties pie tantes, papa māsas, kas dzīvoja Tērbatas ielā, un tad man šķita, ka esmu atrāvusies, gar Saktas puķu tirgu.
Tad tur brauca garām "Volga", un atvēra durvis, un tādi vīri izleca ārā. Un tas, ko es saku par savu spēju orientēties stresa situācijā, tad nebija nekādas apmācības ārkārtas gadījumiem, bet man šķita, ka pareizākais ir mēģināt pievērst cilvēku uzmanību, un es tai pavasarī vienkārši nogāzos uz ietves un sākusi šausmīgi kliegt. Tā, ka man pašai ausis aizkrita ciet, jo es cerēju, ka kāds varbūt pienāks. Man bija gari, kupli, skaisti mati, un tas ar netika smādēts, un patiešām mani ierāva tai "Volgā" iekšā.
Bet tas, ko es atceros, ka tās dusmas bija tik šausmīgas, man nebija bail nevienu brīdi, man likās, es viņiem varētu acis izskrāpēt. Viss šķita tik netaisnīgi, un patiešām braukāja un stāstīja, es vienkārši teicu, ka es ar viņiem vispār nerunāšu. Un kur ir mans kaps? Un tad, kad mūs aizveda uz to iecirkni, neatceros, kas tas bija par iecirkni, ne es arī Rīgu tik labi zināju. Es redzēju, ka tur ir paps un kā paps man atstāstīja, ka es esot kliegusi, ja viņš runās ar tiem miličiem, tad es atteikšos būt viņa meita. Nu tā ļoti dramatiski. Viņi man teica, lai es atdodu to videokameru, un es biju aptinusi to somu ap roku un teicu, tad viņi var raut ar visu roku nost. Vienu vārdu sakot, diezgan tā…
Tie, kas sagrāba, vai miliči, čekisti, viņi runāja latviešu valodā?
Ilze Viņķele: Latviski runāja.
Mūsu pašu bāleliņi…
Ilze Viņķele: Klausoties tagad un lasot kādreiz sociālos tīklos, piemēram, vērtējumus par to, ko krieviem būtu Krievijā tagad jādara, lai cīnītos pret Putina režīmu, man reizēm šķiet, ka es esmu dzīvojusi citā Latvijā padomju laikos. Jo
tas, ar kādu patosu cilvēki stāsta, ka pie mums gan ir bijis savādāk, un tad es domāju - Rēzeknē nebija citādāk, Rēzeknē bija tieši tāpat kā tagad Krievijā - neviens nerunāja, neviens neuzstājās, neviens neprotestēja, bija pietiekami pakļāvīgi varai. Un tas man šķiet tāda sevis maldināšana - mēģināt iestāstīt, ka mēs esam padomju laikos kā tauta kopumā šeit visi bijuši ārkārtīgi gatavi cīnīties pret okupāciju. Tikai kaut kā tas nebija redzams.
(..)
Covid laiks un rīcība tolaik. Trīs teikumos, ja būtu paškritiski jāpaskatās uz Covid gadu, kas būtu tas, kur jūs teiktu, ka tagad darītu savādāk.
Ilze Viņķele: Skolas netaisītu ciet, tas būtu… Mēģinātu pārliecināt kolēģus epidemiologus, vai darītu to kaut kā citādāk, jo tā ietekme, ko mēs redzam tieši uz bērniem un jauniešiem, un studentiem, to mēs vēl, es nezinu – kā, maksāsim bargu cenu.
Būtu daudz cietāka un nepiekāpīga nekavējoties jūgt kopā epidemioloģiskos pasākumus ar finansiālā atbalsta pasākumiem cilvēkiem, jo nu tas arī... Bet tas arī bija uzreiz skaidrs, tur bija ideoloģiskas atšķirības. Ja valdība ir pārsvarā no turīgiem cilvēkiem, kas var kaut vai gadu bunkurā dzīvot un nepieredzēt trūkumu, tad tā spēja būt empātiskiem un saprast, ka šis ir ļoti mazs cilvēku slānis Latvijā, kuri var tā izdzīvot. Ja mēs aizliedzam viņiem strādāt, mums ir varbūt pat dienu iepriekš jau jāspēj piedāvāt adekvātu finansiālu kompensāciju.
Un trešais… tos divus jau tad man bija skaidrība, ka vajag tā darīt un tur kaut kādu apsvērumu pēc ne tik aktīvi uzstāju. Un trešais, ko es mainītu ar šīs dienas informāciju, kas tobrīd nebija pieejama, protams, - par vakcīnu iepirkumu un uz kuru vakcīnu likt.
Covid stāstā apļa kompozīcija - bija pats sākums, un var teikt arī, ar ko tas viss jums beidzās ar stāšanos tiesas priekšā.
2023. gada 19. jūnija "Panorāmas" sižetā stāsts par to, ka tiek uzklausīts pēdējais liecinieks tiesvedībā, kurā par bezdarbību vakcīnu pasūtīšanā apsūdzēta bijusī veselības ministre. Kā pēdējais no lieciniekiem ierodas premjerministrs Krišjānis Kariņš. Viņš tiesai norāda, ka līdz galam neizprot apsūdzību, jo Ilze Viņķele jau esot atbildējusi par savu darbību, zaudējot amatu.
2024. gada pavasarī Rīgas pilsētas tiesa pilnībā attaisno par valsts amatpersonas bezdarbībā apsūdzēto bijušo ministri Ilzi Viņķeli. Raugoties šo tiesvedības procesu un redzot premjeru Krišjāni Kariņu - vai šis ir tas gadījums, kuru es raidījuma ievadā minēju jūsu teikto, ka esat politikā pieredzējusī gļēvu vīrieša rīcību?
Ilze Viņķele: Šis ir viens no spilgtākajiem. Bet, runājot par apļveida kompozīciju, tā karma dara brīnumdarbus. Tā apļveida kompozīcija ir ne vien man, bet arī diviem šajā sižetā pieminētajiem varoņiem - Kariņam un Patmalniekam. Redzēs, kā viņiem abiem šī kompozīciju beigsies.
Skaidrs, ka tas, uz ko jūs tēlaini norādījāt, ir lidojumu stāsts. Kad pirmoreiz informācija parādījās par Kariņa lidojumiem, vai jūs pie sevis nodomājāt par bumerangu un kā tas dzīvē notiek? Vai bija tāda kā atriebības sajūta?
Ilze Viņķele: Nav. Brīžos, kad tāpat ir ļoti grūti, varu no pieredzes teikt, ka atriebības vai tāda dusmu uzturēšana atņem jau tāpat maz esošos spēkus. To lepnību var atļauties, manuprāt, tikai tad, ja tu esi salīdzinoši labā situācijā. Bet, dzirdot to stāstu par Kariņa lidojumiem, nu vienkārši… Tur ir tas, ka es jau teicu,
es zināju, bet arī… tu esi aizšauts, aizšauta tāda, vienalga, vista vai putns, varbūt kāds drusciņ cēlāks – aizšauta žubīte, teiksim tā. Nu ko es varu daudz kladzināt un teikt, un stāstīt cilvēkiem, kāds Krišjānis Kariņš kā cilvēks un kā politiķis patiesībā ir? Nu tas tā arī ir – kas klausīsies, tas tā diezgan nožēlojami izklausās. Bet pats fakts, un kādēļ Krišjānis Kariņš pieminēja, ka viņš nesaprot, kāpēc mani tiesā? Tāpēc, ka viņš ļoti labi apzinājās, ka es varēju liecināt citādi. Es varēju darīt tā, kā viņš ir darījis visas savas politiskās karjeras laikā – tu pastājies malā un pasaki pag, pag, es taču neko nezinu.
Nu kā – valsts sekretārs, Perevoščikovs, vienalga, Svens Henkuzens, Jānis Citskovskis. Sauciet, ņemiet katalogu un sauciet visus, kas ir bijuši vainīgi kopā ar šo cilvēku strādājot, kur beigās izrādās, ka viņš vakar piedzimis un pēkšņi netīšām šeit piedalījies. Un tā ir cilvēka izvēle – vai tu met zem tanka tos, kuri ar tevi tai smagajā brīdī bijuši. Un, iespējams, ja es būtu liecinājusi citādāk un domājusi, ka es tagad sākšu novelt vainu uz valsts sekretāru vai saviem kolēģiem, iespējams, es nebūtu apsūdzēta. Bet vai es varētu pati ar sevi pēc tam dzīvot, visdrīzāk nē.
Vēl pavisam īsi – ja jūs kādreiz rakstīsiet savus politiskos memuārus, tajos noteikti būs arī epizodes par Krišjāni Kariņu un jūsu sadarbību kā starp premjeru un ministri. Vai ir tāda viena spilgta epizode, par kuru jūs šodien arī ar mums varētu padalīties, kas varbūt raksturo vispār jūsu attiecības, kādas Covid laikā bija, kas varbūt vēl nav publiski izskanējusi?
Ilze Viņķele: Jā, ir vistrakākais Covid laiks, trūkst masku. NMPD Liene Cipule ir atnākusi uz ministriju un pateikusi, ka viņa netiek galā ar to pienākumu un nevar sagādāt rezerves Latvijas slimnīcām. Un Edgars Labsvīrs uzņemas tādu kā pašnāvniecisku misiju mēģināt sadzenāt pa pasauli maskas. Mēs nolemjam, ka ar maskām apgādās arī privāti praktizējošos ārstus, jo šajā gadījumā nav jāšķiro, bet, protams, ka vispirms slimnīcas. Un Krišjānis Kariņš arī klapato par to, lai viņa kundzei būtu maskas viņas privātpraksē. Un NVD nevedās tik ātri, jo nevar tās maskas atmuitot, tur trūkst kaut kādi sertifikāti un vēl kaut ko. Un tad viņš katru dienu, mums katru dienu pusi dienas kopā ir sapulces, tad vēl vakarā tādā mazā formātā vai nu mēs divatā, vai ar to pašu Citskovska kungu kopā pārrunājam katru dienu dienas aktualitātes. Un viņš man visu laiku prasa, kur tās maskas, kur tās maskas, nu kad tai sievai tās maskas…
Kariņš prasa…?
Ilze Viņķele: Kariņš prasa. Un tad mums ir kārtējā sapulce no rīta, jo mēs strādājām klātienē Veselības ministrijā, faktiski neizgājām no turienes tas kodols, kas mēs bijām kādi astoņi cilvēki un zvana premjers un balss trīc un saka: mana sieva atkal ir zvanījusi uz NVD un viņai nav varēts iedot maskas. Un tad …. kādēļ - patiešām tā, ka tagad tā balss trīc dusmās, viņš knapi var parunāt… “Un tad man ir tev jautājums, kādēļ es esmu premjers, ja es pat to nevaru nokārtot”. Uz ko es atbildēju - uz šo jautājumu tu vari atbildēt sev tikai pats. Un kāds ir tavs priekšlikums? Vai tu gribētu, lai mēs uztaisām NVD vienu nodaļu vai kādu speciālu cilvēku, kas apkalpos tavas kundzes privātpraksi?
Tā kā tas ir viens, manuprāt, piemērs, kas atspoguļo, kur kurš stāv un tās vērtību sistēmas. Es saprotu - ģimene ir ļoti svarīga, un ir skaidrs, ka arī mediķiem Covid laikā ir jārūpējas arī par savu drošību. Bet, mīļie draugi, tie mērogi…
Sarunu beigsim ar šo Covid stāstu, bet beigsim uz tādas muzikālas nots. 8. maijā notiek karantīnas disko. Bet arī pats šis disko ar skandāla pieskaņu, jo tajā izskan viena dziesma ar burtu f, sabiedriskajā radio nevarēsim to dziesmu atskaņot, tāpat kā nevarēsim parādīt tur to pirkstu, ko jūs tur parādījāt, jo arī tad mēs tādā pašā skandālā iekļūtu kā jūs toreiz.
Ilze Viņķele: Bet jūs nevarat to pirkstu parādīt, jums būtu speciāli jātaisa stopkadrs. Tādēļ, ka tas pirksts bija kā zibsnis, meitene Sofija Takere, es iesaku, tā dziesma brīnišķīga. Viņa dziedāja par to, kā, es domāju, jutās visa pasaule tai brīdī, tai covidā.
Bet turpmāk, es domāju, man ir baigā mācība, ja iet uz dejām, lai kādu neaizvainotu, ir jāvelk dūraiņi. -
Valdība ir atbalstījusi izmaiņas darbaspēka nodokļos un arī ķērusies klāt nākamā gada budžetam. Diskusijas par nodokļiem ir bijušas ļoti ilgas, un šis sanācis tāds kompromisa variants, bet arvien to kritizēt. Savukārt pēc kritikas par neveiksmīgo reaģēšanu uz Krievijas dronu šonedēļ Nacionālie bruņotie spēki uz nezināmu lidojošu objektu reaģēja "pēc pilnas programmas: ar NATO iznīcinātāju pacelšanu, bet šoreiz tas bija tikai putnu kāsis. Nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?"' vadītājs Jānis Domburs, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnāliste Māra Lībeka un Latvijas Radio Pētnieciskā žurnālistikas daļas vadītājs Ģederts Ģelzis.
-
Centieni Latvijā noteikti prioritāros sporta veidus valsts līmenī turpinās jau vairāk nekā 20 gadus, to beidzot izdevies izdarīt tikai pēdējos pāris gados. Šobrīd Latvijā ir 15 prioritārie sporta veidi, kuru federācijas no valsts saņem vairāk naudas nekā pārējās. Skaidrs, ka tuvākajos gados naudas sportam vairāk nepaliks, tāpēc Izglītības un zinātnes ministrijas gaiteņos virmo ideja prioritāro sporta veidu skaitu pakāpeniski samazināt. Šādai idejai gan ir daudz pretinieku, kuri uzsver - tā naudu neietaupīs.
Valsts budžetā šogad sportam atvēlēti nedaudz vairāk nekā 50 miljoni eiro. Tas ir par aptveni desmitdaļu vairāk nekā pērn, bet pieaugums ir tikai uz sporta pedagogu un treneru algu rēķina. Pārējās budžeta pozīcijas palikušas praktiski nemainīgas. Un tā tas būs vismaz vēl vairākus gadus, jo valdība definējusi konkrētas prioritātes budžetā: iekšējo un ārējo drošību, tās stiprināšanu. Nekam citam papildu naudas nebūs.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vismaz sporta nozares kontekstā ar to samierinājusies, bet iekšienē meklējot risinājumus, kā optimālāk sadalīt naudu dažādām vajadzībām.
Viena no idejām, kuru intervijā Latvijas Radio septembra sākumā pauda arī jaunais ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, ir samazināt valstī noteikto prioritāro sporta veidu skaitu no 15 līdz desmit. Viņš gan uzsvēra, ka tā ir tikai ideja un nekas vēl nav izlemts. -
Valdība ķērusies klāt nākamā gada budžetam un 19. septembra ārkārtas sēdē atbalstīja iecerētās izmaiņas darbaspēka nodokļos. Tās paredz no nākamā gada paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes, minimālo algu un neapliekamo minimumu. To cer kompensēt ar akcīzes nodokļa un dažu citu nodokļu paaugstināšanu, kā arī pretrunīgi vērtēto plānu pārdalīt 1% no pensiju otrā līmeņa uz pirmo.
Šī valdības ārkārtas sēde bija veltīta kopskatam par piedāvātajām nodokļu pārmaiņām, kas skars teju visus valsts iedzīvotājus. Pārmaiņu Finanšu ministrijas paredzētajā scenārijā pašlaik nav. Iespējams, tādas būs turpmākajos budžeta dokumentu un plānu apspriešanas cēlienos gan vēlreiz valdībā, gan vēlāk Saeimā.
Piedāvātais scenārijs paredz vienkāršot nodokļu sistēmu un līdz ar darbaspēka nodokļu samazināšanu veicinātu privāto patēriņu un investīcijas, uzsver Finanšu ministrija. No 2025. gada paredzēts fiksēt ar nodokli neapliekamo minimumu visām algām 510 eiro mēnesī un turpmākajos gados to paaugstināt. Pensiju neapliekamo minimumu nākamajā gadā paredzēts paaugstināt no 500 līdz 1000 eiro mēnesī – augstāk nekā nosauca pirms neilga laika.
Atbilstoši Finanšu ministrijas aplēsēm, 750 eiro lielas pensijas saņēmējs nākamgad dabūs par 50 eiro vairāk. Ja pensija ir 1000 eiro, tad nākamgad uz rokas būs par 100 eiro vairāk.
Neapliekamā minimuma pārskatīšanu pensionāriem finanšu ministrs Arvils Ašeradens no „Jaunās Vienotības” valdības sēdē pamatoja ar to, ka vairāk nekā 60 000 cilvēku pensijas vecumā turpina strādāt. Saglabājot zemāku pensijas neapliekamo minimumu, viņu situācija pasliktinātos. -
“Es gribu, lai par manu dēlu ir vairāk informācijas. Lai nebūtu tā, ka viņš gāja bojā un cilvēki aizmirstu viņu. Es gribu, lai atcerās.” šīs nedēļas "Drošinātājā" saka lielās intervijas varone Sandra Oncukle, kuras dēls Vitālijs Smironvs pirms 11 mēnešiem kļuva par pirmo latvieti Ukrainas brīvības cīnītāju rindās. Sandra bija atgriezusies Kijivā, kur viņu iztaujāja Latvijas Radio korespondente Ukrainā Indra Sprance.
Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:
Jaunie Eiropas Savienības komisāri - izcila izvēle Ukrainai?
Kā baltiešu nonākšana svarīgos Eirokomisāru amatos ietekmēs sadarbību ar ASV?
Tramps un Harisa par Ukrainu runā daudz, taču ar pilnīgi atšķirīgu pieeju.
Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.
Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs
-
Ikgadējais ziņojums par Eiropas Savienības (ES) Enerģētikas savienības stāvokli liecina, ka Eiropa joprojām ir atkarīga no Krievijas gandrīz piektajā daļā gāzes importa. Brisele joprojām vilcinās piemērot sankcijas Krievijas gāzei, bažījoties par lēno pāreju no fosilā kurināmā un atsevišķu dalībvalstu iebildumu dēļ. Tikmēr Ukraina uzsvērusi, ka gada beigās pārtrauks gāzes tranzītu uz Eiropas Savienību. Eiropas Komisija gan mierina, ka alternatīvas jau esot atrastas.
Neraugoties uz to, ka Krievijas gāzes piegādes uz Eiropas Savienību kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir dramatiski samazinājušās, Eiropas Savienības valstis no kopējā iepirktā gāzes apjoma no Krievijas šī gada pirmajā pusē importējušas 18%. Gada otrajā ceturksnī no Krievijas pat importēts vairāk gāzes, nekā no ASV. Arī sašķidrinātās dabasgāzes imports no Krievijas apjoma ziņā ierindojas otrajā vietā un ir mazāks tikai par Norvēģijas piegādāto apjomu.
Vairākas valstis no Krievijas gāzes joprojām pilnībā neatsakās ne tikai tādēļ, ka, piemēram, Austrijai, Ungārijai un Slovākijai ir ilgtermiņa neelastīgi līgumi ar Krieviju, bet arī tādēļ, ka pāreja uz zaļiem enerģijas avotiem Eiropas Savienībā nesokas tik viegli un ātri, cik varētu vēlēties. Bažas paudusi arī enerģētikas komisāre Kadri Simsone, atzīmējot vajadzību paātrināt vēja turbīnu, saules bateriju bloku un citas atjaunojamās enerģijas infrastruktūras izvēršanu.
Taujāta par sankciju noteikšanu Krievijas dabasgāzes importam, viņa saka, ka Krievija jau ir zaudējusi jebkādas sviras, kas tai kādreiz bija pār Eiropas Savienību. Tajā pašā laikā esot atrasti alternatīvi avoti un gāzes krātuves pirms ziemas izdodas piepildīt laicīgi. Lai gan uzņēmumi var turpināt legāli importēt no Krievijas gāzi, kamēr nav ieviestas sankcijas, Simsone aicina meklēt citas alternatīvas -
Iespējams, jau nākamvasar pašvaldību vēlēšanās būs jaunas intuitīvi saprotamākas un elektroniski nekļūdīgāk nolasāmas vēlēšanu zīmes. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija piekrita attiecīgus likuma grozījumus virzīt skatīšanai trīs lasījumos. Par piedāvātā risinājuma ērtumu pārliecinājās arī komisijas deputāti, aizpildīt vēlēšanu zīmju ērtumu un atzīmju nolasīšanu.
Vēlēšanu procesā norit virzība uz vēlētāju balsu elektronisku apkopošanu. Vēlēšanu sistēmu sagatavošana un uzturēšana uzticēta Valsts digitālās attīstības aģentūrai, kas līdzšinējo vēlēšanu zīmju nolasīšanu ar kandidātu vārdu izsvītrošanu uzskata par problemātisku.
Vēlētāji bieži kļūdās, kad, kādu kandidātu neatbalstot, nevis izsvītro viņa vārdu, bet ievelk rombiņā mīnusu, uzsvēra aģentūras pārstāve, kura gan izvairījās publiski nosaukt savu vārdu. Piedāvātajā biļetenu noformējumā līdzšinējos rombiņus pie kandidātu vārdiem piedāvāts aizstāt ar zaļiem un sarkaniem laukumiņiem, kuros izdarīt atzīmi par atbalstu vai nepatiku pret kādu kandidātu. To viegli nolasīt gan ar skeneriem, gan arī vēlētājam tas saprotamāk.
Par to komisijas sēdes laikā pārliecinājās arī deputāti, vēlēšanu zīmju paraugos atzīmes vietu gan aizkrāsojot, gan ievelkot plusiņus, gan atzīmējot vēl citos veidos. Skeneris, kādus izmantos vēlēšanu rezultātu apkopošanā, ar uzdevumu tika galā nekļūdīgi. Tomēr „Jaunās Vienotības” frakcija iebilst pret izmaiņām tik neilgi pirms vēlēšanām. Vairums deputātu tomēr sliecās atbalstīt izmaiņas.
Centrālā vēlēšanu komisija apņēmusies rīkot plašu reklāmas kampaņu par vēlēšanu zīmes izmaiņām un tās apspriedusi ar Latvijas pensionāru federāciju un „Rīgas Aktīvo senioru aliansi”. Likuma izmaiņas, kas paredz arī pielāgot iecirkņu darba laiku iepriekšējās nobalsošanas dienās, CVK aicina Saeimu pieņemt līdz oktobra beigām. - Laat meer zien
