Afleveringen
-
Saeimas vairākums piekrita AS "Air Baltic Corporation" ("airBaltic") obligāciju iegādei līdz 136 miljonu eiro vērtībā.
Saskaņā ar Saeimas lēmumprojektu parlaments lēmis piekrist tam, ka finanšu ministrs veic "airBaltic" jaunemitējamo fiksēta ienākuma vērtspapīru jeb obligāciju iegādi ne vairāk kā 100 miljonu eiro apmērā saskaņā ar "airBaltic" jaunemitējamo obligāciju prospektu, emisijas vadošo banku norādījumiem un starptautiski pieņemto praksi attiecībā uz obligāciju iegādi un norēķinu.
Paredzēts, ka šajā lēmumā noteikto ieguldījumu īstenošanā valsts piedalās uz tādiem pašiem nosacījumiem un līdzvērtīgā apmērā kā privātie investori. -
Daži procesi dabā pēc karā nodarīta posta atjaunosies ātri, savukārt citi prasīs gadu desmitus vai pat simtus. Tā žurnālistam Rihardam Plūmem saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viesis - Dmitrijs Zaruba, Ukrainas Valsts Vides inspekcijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Viņš strādā iestādē, kas uzskaita okupantu nodarītā posta fiksēšanu.
Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:
Pēc priekiem par ASV atbalsta atjaunošanos Ukraina atgriežas realitātē, frontē piedzīvojot izaicinošāko situāciju pēdējo divu gadu laikā. Ko iespējams darīt lietas labā?
Sankcijas laikā, kad tās sevi kā efektīvas pierāda, traucējot Ķīnas atbalstam Krievijai;
ASV atvieglo sankcijas pret Krievijas bankām. Kāpēc tā?
Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.
Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Lai gan oficiāli sarunas par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu sākušās vēl nav un Eiropas Komisija ar savu budžeta priekšlikumu klajā nāks pēc gada, tomēr viedokļi par to, kādam tam vajadzētu būt, jau sāk izskanēt. Ņemot vērā Krievijas uzsākto karu Ukrainā un citus ar drošību saistītus izaicinājumus, atklāts ir jautājums, vai Eiropas līderi būs gatavi aizsardzību noteikt kā prioritāti ne tikai vārdos, bet arī darbos, proti, atvēlēt tam finansējumu?
Eiropas Savienības budžetu jeb Briseles valodā - daudzgadu finanšu shēmu septiņiem gadiem, apstiprināt vienmēr ir sarežģīti. Tas tādēļ, ka par katru skaitli ir jāvienojas visām 27 dalībvalstu valdībām. Un paredzams, ka arī gaidāmās sarunas par nākamo daudzgadu budžetu laika posmam no 2028. līdz 2034.gadam būs tikpat sarežģītas, ja ne vēl smagākas, nekā iepriekš. Laikā, kad Eiropā plosās karš, arvien vairāk valstis uzskata, ka aizsardzībai turpmāk būs nepieciešams atvēlēt krietni vairāk līdzekļu. Tajā pašā laikā ir arī pietiekami liela daļa valstu, kas nebūt neuzskata, ka aizsardzībai nākamajā daudzgadu budžetā būtu jābūt prioritāšu un tēriņu galvgalī, jo ir arī citas vajadzības – pāreja uz zaļu enerģiju, infrastruktūras objekti, kopēja lauksaimniecības politika un daudzas citas.
-
Valdība agrā rudenī piedāvās budžeta grozījumus, tā šorīt Latvijas Radio prognozēja Saeimas opozīcijas partijas "Latvija pirmajā vietā" līderis Ainārs Šlesers. Viņš norādīja, ka valsts ekonomika ir sabremzējusies, ir jāaizņemas nauda.
Pēc Šlesera domām, ar investīciju piesaisti jānodarbojas valdībai, nevis jācer, ko visu paveiks Investīciju un attīstības aģentūra, kuras vadītāja meklējumi nonākuši strupceļā. -
Raidījuma uzmanības fokusā šoreiz ir Eiropa. Šodien, 1. maijā, aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, īstenojot mērķi, uz kuru tā tiecās daudzu gadu garumā. Tā bija viena no lielākajām savienības paplašināšanās reizēm - kopā tajā dienā pievienojās 10 valstis. Tas bija iespēju loks, kuru Latvija izmantoja, jo entuziasms Eiropai izplesties pamazām izplēnēja. Jau daudzus gadus Savienība nav nevienu uzņēmusi, lai gan pie tās durvīm mīņājas jau deviņas valstis, kas cer pievienoties šim blokam.
Viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā ir bijusi skepse par tālāku valstu uzņemšanu, ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas prasa vienprātību daudzu jautājumu izlemšanā. Jo vairāk lēmēju, jo grūtāk ir nonākt pie rezultāta. Bet tas, protams, nav vienīgais iemesls. Francijas prezidents šajā nedēļā runāja par Eiropas Savienības miršanu, kas varot notikt, ja tā nespēs pielāgoties mainīgajai situācijai. Par to visu šodien gribam runāt, palūkojoties, kas ir noticis, notiek un notiks Eiropas Savienībā tuvākajos gados.
Diskutē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns.
Eiropa ir mirstīga…
Pagājušajā ceturtdienā, uzstājoties ar pusotru stundu ilgu runu Sorbonnas universitātē, Francijas prezidents Emanuels Makrons pauda: „Eiropa ir mirstīga. Tā var nomirt. Tas ir atkarīgs tikai no mūsu izvēlēm. Un šīs izvēles ir jāizdara tagad.”
Elizejas pils saimnieks norādīja uz galvenajiem Eiropas vājuma iemesliem, kurus spilgti atklājuši pēdējo gadu notikumi: paļaušanos uz Ķīnu kā patēriņa preču piegādātāju, aizsardzības nodrošinājuma deleģēšanu Savienotajām Valstīm un pieradumu pie lētajiem Krievijas energoresursiem. Gausums, reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, var izrādīties Eiropai liktenīgs – citi globālie spēki var to vājināt vai pat nostādīt nevienlīdzīgā pozīcijā. Kas tad, Makronaprāt, būtu darāms? Eiropai jāatmet lieka kautrība, aizstāvot savu iekšējo tirgu un mērķtiecīgi investējot publiskos līdzekļus stratēģiskajās attīstības nozarēs, kā to dara Savienotās Valstis un Ķīna. Šīs nozares ir mākslīgais intelekts, kvantu informātika, kosmosa izpēte, biotehnoloģijas un jaunā tipa enerģētika. Kā vēl vienu prioritāru virzienu prezidents definēja Eiropas aizsardzības iniciatīvu, par kuras nozīmīgāko iemiesojumu būtu jākļūst vienotajam pretgaisa aizsardzības vairogam. Eiropai jāturpina konsekventi īstenot „zaļo kursu”, kas ir globālā mērogā unikāla enerģētiskās pārejas programma, un jābūvē vēl vienotāks enerģētikas tirgus. „Dekarbonizēta enerģija ir [normāla] klimata, suverenitātes un nodarbinātības ķīla,” postulēja Makrons.
Pirmdien Francijas līderim piebalsoja Eiropadomes prezidents Šarls Mišels intervijā žurnālistu grupai sakarā ar 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās gadadienu. Viņš atzina, ka „ikviens demokrātisks projekts pēc savas dabas ir mirstīgs,” taču tūdaļ mudināja uz optimismu – Eiropai esot spēks un ieroči, lai stātos pretī izaicinājumiem. Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropas Savienībai šādā nolūkā nepieciešamas nopietnas reformas, no kurām visvairāk apspriestās ir lēmumu pieņemšanas mehānisma izmaiņas Eiropadomē, atmetot pavisam vai kapitāli samazinot vienbalsības principu un aizstājot to ar kvalificēto vairākumu. Tas liegtu tādiem destruktīvi tendētiem līderiem kā Ungārijas premjers Orbans vai viņa potenciālais sabiedrotais, jaunizceptais Slovākijas premjers Fico padarīt visas Eiropas intereses par savu manipulāciju un ambīciju ķīlniecēm un faktiski ignorēt savienības pamatos liktos vērtīborientierus.
Eiropas uzgaidāmā telpa
Vakar, 30. aprīli, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pienāca ziņas par jaunu eskalāciju pretstāvē starp drošības struktūrām un protestētājiem, kuri nevēlas pieļaut t.s. „Krievijas likuma”, oficiāli saukta Likuma par ārzemju ietekmes caurskatāmību pieņemšanu. To valdošā partija „Gruzijas sapnis” acīmredzot cer izmantot, lai apkarotu opozīciju noturētos pie varas rudenī gaidāmajās vēlēšanās.
Eiropadomes prezidents Šarls Mišels jau nepārprotami paziņojis, ka likums nav savienojams ar Gruzijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Tā vien šķiet, ka Tbilisi varas partijas pelēkais kardināls, oligarhs Bidzina Ivanišvili uzkāpis uz slidenās taciņas, pa kādu savulaik laipoja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, apgalvojot, ka ir par tuvināšanos Eiropas Savienībai, taču faktiski velkot savu valsti Krievijas ietekmes zonā. Nav lieku reizi jāatgādina, ar ko tas beidzās Janukovičam, Ukrainai, Krievijai un Eiropai – šobrīd ukraiņu nācija maksā ar asinīm un ciešanām par savu eiroorientācijas vēlmi, un negribas šaubīties, ka šī cena tiks ņemta vērā iestāšanās sarunu procesā.
Iepriekšminētajā intervijā pirmdien Briselē Šarls Mišels, jautāts par savienības paplašināšanās perspektīvām, paziņoja: „2030. gadā mums jābūt tam gataviem. Kāda gan ir alternatīva? Ja doma ir to ievilkt uz nākamajām desmitgadēm, tas nozīmē, ka mēs dodam ziņu Ķīnai un Krievijai, ka šī mūsu tuvākā apkaime ir atvēlēta tām par spēļu laukumu.”
Kā zināms, šobrīd Eiropas Savienības kandidātvalstu statusā bez Ukrainas un Gruzijas ir vēl arī Ukrainas mazākā kaimiņvalsts Moldova, piecas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Oficiāli atsaukta joprojām nav arī jau gadu desmitiem senā Turcijas kandidatūra. No minētajām valstīm vistuvāk uzņemšanai šobrīd šķiet Melnkalne, kuras sakarā jau tiek minēts iespējamais iestāšanās gads – 2028. Lielākā problēma varētu būt tā, ka kopš eiro ieviešanas Melnkalne to vienpusēji lieto kā savu iekšējo maksāšanas līdzekli. Samērā pozitīvas izskatās arī Albānijas izredzes, ciktāl Francijas un Nīderlandes sākotnējā visai striktā pretestība uzņemšanai šķiet pārvarēta. Kopš Ziemeļmaķedonija 2018. gadā pieņēma savu pašreizējo nosaukumu, savu veto tās iestājai ir atsaukusi Grieķija, taču nav īstas skaidrības par Bulgārijas pozīciju, kurai arī ar Ziemeļmaķedoniju ir domstarpības vēstures un identitātes jautājumos. Bulgāru un maķedoniešu valodas ir ļoti tuvas, abām kaimiņvalstīm ir liels kopējas vēstures mantojums, kura traktējumā netrūkst iemeslu domstarpībām. Bosnija un Hercegovina oficiālo kandidātvalsts statusu ieguva pavisam nesen – 2022. gadā –, un tās potenciālo iestāšanos apgrūtina šīs valsts politiskā struktūra, kas faktiski ir diezgan vaļīga konfederācija.
Serbijas potenciālā iestāšanās rada šaubas, ievērojot šīs valsts īpašās attiecības ar Krieviju un problēmas ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām agrāko Serbijas sastāvdaļu Kosovu. Pie tam arī pašā Serbijā atbalsts iestājai savienībā ir salīdzinoši zemākais no visām Rietumbalkānu kandidātvalstīm – nepārprotami to atbalsta mazāk nekā 50% serbu. Moldovas izredzes uzlabo tās diezgan ietekmīgais „advokāts” Eiropas Savienībā – Rumānija. Tomēr šīs izredzes saistāmas ar notikumu attīstību kaimiņvalstī Ukrainā. Kamēr nav likvidētas Krievijas ekspansionistiskās ambīcijas reģionā, Kremlis, visdrīzāk, mēģinās kavēt Moldovas iestāšanos, izmantojot gan Piedņestras valstisko veidojumu, gan lielo prokremlisko iedzīvotāju masu Moldovā, jo sevišķi separātiskajā Gagauzijas autonomijā.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
-
Ir pagājuši nepilni četri gadi, kopš tika veikta administratīvi teritoriālā reforma. Tagad politiķi spriež, ko tajā vajadzētu mainīt. Krustpunktā diskutē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisija Ģirts Valdis Kristovskis ("Jaunā vienotība"), Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS) un Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisijas deputāts Edgars Tavars ("Apvienotais saraksts"). Sazināmies ar pašvaldību pārstāvjiem: ar bijušo Rojas novada pašvaldības vadītāju, tagad - Talsu novada deputāti Evu Kārkliņu un Jēkabpils novada domes priekšsēdētāju Raivi Ragaini.
Kas notiek ar reģionālo reformu? Kā vērtēt ziņas par vairāku pašvaldību uzsāktajām aktivitātēm atvienoties no jaunizveidotajiem novadiem? Trīs gadi vien ir pagājuši, kopš mēs ievēlējām pašvaldības jaunās robežās, apvienojot virkni pagastu un novadu. Darbs ir sācies pirmajā sasaukumā, bet, kā redzam, vairākās vietās Latvijā neapmierinātība sit augstu vilni. Tikai daži piemēri: Carnikava veic aptauju, lai skaidrotu, vai tā atkal gribētu kļūt par neatkarīgu pašvaldību, pametot Ādažu novadu, kurš savukārt izrāda interesi par Garkalni; Roja ilgojas iegūt brīvību un grūtībās nonākušajiem Talsiem; savulaik, atceramies, pašu Roja pameta Mērsrags; paraksti tiek vākti Ikšķilē, Kandavā, tos savāks Babītē. Kas tas ir - centieni ieslēgt atpakaļgaitu, cilvēciskais faktors, reformas brāķis? -
Latvijas politika pēdējās dienās piedzīvo sen nebijušus satricinājumus. Tas viss notiek laikā, kad priekšā ir Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kā tas ietekmē vēlētāju noskaņojumu? Kas vispār notiek valstī? Par to Krustpunktā Lielā intervija – ar domnīcas "Providus" direktori Ivetu Kažoku.
-
Šoreiz jautājumu "Kas būs ar Krieviju" Eduards Liniņš uzdod savam kolēģim – Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājam un arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniekam Uģim Lībietim, mudinot analizēt trīs iespējamos šīs valsts attīstības scenārijus.
Cik lielā mērā karš, kuru Putina režīms šobrīd ved Ukrainā, ir saistīts ar Putina režīma principiālu izdzīvošanu? Pirmajā kara gadā tas bija dominējošs viedoklis, ka, ja Putins neīsteno savus kara plānus Ukrainā, tad ar viņu ir cauri. Uģis Lībietis uzskata, ka tas vairs nav universāli atbilstošs pieņēmums.
"Ja atskatāmies atpakaļ, gatavošanās un iešana uz šo lielo karu notikusi ļoti ilgi. Un nav stāsts par vienu, diviem, pieciem, pat desmit gadiem. Tā ir visa Putina valdīšanas laika tendence - atgūt to, "kas pienākas Krievijai" pēc vēsturiskiem priekšrakstiem, ja tā var teikt, "pēc vēsturiskā taisnīguma". (..) Lai cik grūti mums to būtu atzīt, Krievija šobrīd ir daudz veiksmīgāk un efektīvāk pielāgojusies kara apstākļiem.
Stāsts par to, ka "labāk ar puspliku dibenu, bet uzvaras karogu rokās" Krievijā strādā ļoti efektīvi.
Mūsu domāšana vai cerēšana par to, ka Krievija taču šo gadu laikā ir attīstījusies, gājusi uz priekšu un vairs nav tiešām tā padomju "urrā" patriotisma, "visus spēkus uzvarai" – viņi tieši tādi joprojām, izskatās, ka ir. Un tas nebūt, manuprāt, neliecina par Putina pozīciju vājināšanos."
Rezumējot, ja tu tagad no šībrīža skatupunkta mēģini raudzīties nākotnē, kā šo trīs iespējamo Krievijas attīstības scenāriju kontekstā tev šķiet risināsies tālākie notikumi?
Uģis Lībietis: Šie scenāriji ir atkarīgi no divām valstīm - no Ukrainas un no Amerikas Savienotajām Valstīm. Jebkurā gadījumā, lai cik bieži izskanētu jau tagad kaut kādas domas vai diskusijas par sarunām, miera sarunām, pamiera sarunām, tas lēmums jāpieņem Ukrainai.
Lai cik mēs runātu par uzbrukumiem, pretuzbrukumiem vai vajadzībām un spējām, tas atkal ir jāizlemj Ukrainai. Cik viņi var, kā viņi var, ko viņi var? Kā Ukrainas sabiedrībā pašā iekšienē notiek noskaņojuma maiņa, vai viņa notiek vai nenotiek, vai tas nogurums iestājas vai neiestājas. Paša kara sākuma karavīri - viņi tagad ir veterāni, kuri vienkārši vairs nedrīkst karot, lai arī viņi pat būtu gatavi karot.
Tur kā civilizētā armijā notiek rotācijas, atvaļināšanas, viss pārējais. Tas nav Otrā pasaules kara princips, ka tu aizgāji, tad tu aizgāji... Līdz kurienei?
Tomēr
mums ir jāņem ļoti vērā tas, kas izskan no Ukrainas. Es ļoti labi saprotu, ka daudz kas ir emocionāls, daudz kas ar maziem politiskas, emocionālas šantāžas elementiem varbūt tiek panākts, bet tā ir politika. Bet es gribu teikt, ka Ukrainas vadība dara visu iespējamo, lai panāktu labāko rezultātu. Jautājums ir, cik mēs Rietumos to sadzirdēsim un cik mēs spēsim palīdzēt. Ja Amerika kādu brīdi tik ļoti nespēs palīdzēt, tad jautājums - cik mēs šeit pat Eiropā palīdzēsim? Un vienlaicīgi neaizmirsīsim arī to, ka visā šajā situācijā mums ir jādomā arī pašiem par sevi. -
Pagājušajā nedēļā viņai bija jāiztur opozīcijas rosinātais neuzticības balsojums Saeimā. Par izteiktajiem pārmetumiem un īstenoto politiku – Krustpunktā studijā kultūras ministre Agnese Logina, lai atbildētu uz žurnālistu un klausītāju uzdotajiem jautājumiem.
Ministri kopā ar Aidi Tomsonu izvaicā ziņu aģentūras "Leta" žurnāliste Inese Trenča un laikraksta "Diena" žurnāliste Inese Lūsiņa.
-
Trakā igauņu blondīne. Pie šādas iesaukas Ukrainā tikusi igauniete Trīnu Perve. Viņa zem sava spārna paņēmusi vairākas Ukrainas militārās vienības un gada laikā tām ziedojumos vienatnē spējusi savākt tuvu pusmiljonam eiro. Sarunā ar Dīvu Reiznieku Trīnu atklāti stāsta gan par līdzekļu vākšanas neredzamo pusi, gan to, kā tas sagriezis kājām viņas pašas dzīvi.
Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:
Kas iekļauts jaunajā, 61 miljardu $ vērtajā ASV palīdzības pakotnē Ukrainai?
Pavērts ceļš Krievijas iesaldēto aktīvu nodošanai Ukrainai?
Kāpēc Eiropa nedrīkst atslābt?
Epizodes gaita:
00:31 Ievads
03:26 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm:
04:48 Kas iekļauts jaunajā, 61 miljardu $ vērtajā ASV palīdzības pakotnē Ukrainai.
10:17 Pavērts ceļš Krievijas iesaldēto aktīvu nodošanai Ukrainai. Vai tas mudinās Eiropu darīt līdzīgi? Kāpēc ir apgrūtinājumi šajā jautājumā.
14:02 Kāpēc Eiropa nedrīkst atslābt?
18:25 Dīvs nevar saprast vai Krievijas īstenotā GPS slāpēšana ap Kaļiņingradu – nevainīga kaitniecība vai priekšvēstnesis kam nopietnākam?
20:22 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – igauņu brīvprātīgo Trīnu Pervi, kura gada laikā vairākām Ukrainas militārajām vienībām spējusi piesaistīt ziedojumus vairāk nekā 430 000 apmērā.
23:04 Karš ļoti mainīja Trīnu dzīvi un domāšanu.
24:18 Līdzekļus vāc vienatnē.
25:30 Igaunijā līdzekļu vākšanu apgrūtina skandāls, kurā tika ierauta lielākā Ukrainu atbalstošā NVO
26:30 Pārsvarā visi līdzekļi tiek piesaistīti starptautiski, izmantojot platformu X (bijušo Twitter).
26:48 Par atgriezenisko saiti ar ziedotājiem.
28:06 Sadarbojas ar konkrētām, pārbaudītām vienībām.
33:14 Kāpēc Ukrainas valsts nenodrošina ar visu vajadzīgo savas vienības?
34:10 Šobrīd vairākas vienības atkarīgas no Trīnu savāktās palīdzības. Kā ir nest šo atbildības slogu?
37:42 Esmu perfekcioniste, man patīk pašai kontrolēt situāciju.
38:43 Svarīgi saprast – es atbalstu konkrētas rotas lielajās vienībās.
39:54 Vienībām, kuras ir frontē visu laiku vajadzīgs viss – aprīkojums var tikt zaudēts ātri.
42:00 Zaudēti draugi, kuri nesaprot manu aizrautību ar palīdzību Ukrainai.
44:30 Igaunijā liels nogurums no kara.
44:45 Kā Trīnu nonāca pie septiņām vienībām, ko atbalsta šobrīd?
48:15 Ko nozīmē “oficiālais voluntieris”, ar ko tas atšķiras no parasta brīvprātīgā?
51:13 Jaunas vienības savā paspārnē vairs neņem.
53:00 Kāpēc nomainīja savu smalko dzīvesveidu uz iesaistīšanos palīdzības sniegšanā, nevis vienkārši pārcēlās tālāk no Krievijas robežām?
54:45 Ar savu darbu aizsargā Igauniju.
54:19 Iepriekšējā saikne ar Ukrainu bija minimāla.
54:50 Par iegūtajiem draugiem.
56:08 Latviešus sastapt nav sanācis.
56:22 Kā cīnīties pret negativitāti internetā?
58:05 Ētiskās izšķiršanās nevietā. “Es pārāk daudz kaunos”.
1:01:02 Baltieši un poļi ukraiņus saprot daudz labāk par rietumniekiem.
1:01:31 Aizbrauciet uz Ļvivu vai Kijivu.
1:04:28 Ieteikumi klausītājiem, kuri gribētu palīdzēt Ukrainai.
1:06:21 Kā karš kājām gaisā sagriezis Trīnu kā cilvēku.
1:07:31 Ja atlaidīsi slikto, ar tevi notiks labas lietas.
1:09:28 Par NAFO.
1:10:52 Gribētos spēt nofokusēties uz vienu lietu, nevis lēkāt starp daudzām dažādām.
1:12:12 Sarunas beigas.
1:12:30 Trīnu twittera profils – tur doties, ja gribat palīdzēt.
1:13:53 Rihards par Slovākijas piemēru, kur ļaudis valsts vietā saziedoja naudu munīcijai Ukrainai.
1:15:38 Rakstiet mums un padalieties ar saiti uz raidījumu.
Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.
Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs
-
ASV Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstījis ilgi gaidīto likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. Pēc Horvātijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām nākamā valdība varētu tapt Andreja Plenkoviča vadībā. Bet Gruzijā valdošā partija „Gruzijas sapnis” atgriezusies pie ieceres pieņemt likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību. Tas izraisīja niknas debates un plašus protestus Tbilisi ielās.
Šīs ārpolitikas aktualitātes pārrunājam ar Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktoru Māri Cepurīti un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli, pētnieku Mārci Balodi.
Izolacionisma ledus lauzts
Savienoto Valstu Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstīja likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. No šīs summas astoņi miljardi paredzēti atbalstam Taivānai un citiem sabiedrotajiem Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, 26 miljardi – atbalstam Izraēlai un humānajai palīdzībai Gazas sektora iedzīvotājiem, bet gandrīz divas trešdaļas, t. i., nepilns 61 miljards – atbalstam Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. No šīs Ukrainas atbalsta paketes 23 miljoni tiks tērēti amerikāņu bruņoto spēku arsenālu papildināšanai, ļaujot, attiecīgi, to līdzšinējās rezerves nodot Ukrainas rīcībā, 14 miljardi – tiešiem modernas militārās tehnikas iepirkumiem Ukrainas vajadzībām, 11 miljardi – amerikāņu militārajai darbībai reģionā, kas ir pamatā ukraiņu militārpersonu sagatavošana un sadarbība ar Ukrainu izlūkošanas jomā, 8 miljardi – finansiāls atbalsts Ukrainas civilo struktūru funkcionēšanai. Prezidents Baidens solījis parakstīt pieņemto likumprojektu jau visdrīzākajā laikā, un Pentagons jau darījis zināmu domājamo pirmā, vienu miljardu vērtā palīdzības sūtījuma saturu, kurā būs pretgaisa aizsardzības sistēmu un artilērijas munīcija, kājnieku kaujas mašīnas Bradley, un pirmoreiz arī armijas taktisko raķešu sistēmu jeb ATACMS raķetes ar 300 kilometru darbības rādiusu. Kā zināms, nule apstiprināto likumprojektu prezidents Baidens iesniedza Kongresam jau pagājušā gada rudenī, taču tur tas iesprūda, jo Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, republikānis Maiks Džonsons nevirzīja to balsošanai. Galvenais iemesls bija spiediens no Republikāņu partijas konservatīvā spārna, kurā pulcējušies fanātiskākie eksprezidenta Trampa atbalstītāji. Viņu barvede, kongresmene Mārdžorija Teilore Grīna draudēja rosināt priekšsēdētāja Džonsona atcelšanu, tiklīdz viņš virzītu balsošanai palīdzības likumprojektu. Republikāņu Senāta frakcijas vadītājs Mičs Makonels preses konferencē pēc vakardienas balsojuma nosauca, viņaprāt, galvenos situācijas vaininiekus. Pirmais esot agrākais Fox News raidījumu vadītājs Takers Karlsons, kurš aizsācis Ukrainas demonizāciju un izplatījis šo redzējumu ierindas republikāņu vidū. Otrs – eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kuram neesot skaidra viedokļa par atbalstu Ukrainai, bet kurš pretojies kompromisam arī tad, kad demokrāti bijuši gatavi iemainīt republikāņu atbalstu pret nozīmīgu piekāpšanos imigrācijas noteikumu ziņā. Zīmīgs ir fakts, ka Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Džonsons virzīja palīdzība paketi balsojumam pēc tam, kad bija ticies ar Trampu, un pēdējais viņam publiski paudis savu atbalstu. Mičs Makonels cerīgi izteicās, ka izolacionisma tendence Republikāņu partijā esot pārvarēta, un partija atgriežoties pie savas reiganiskās tradīcijas – pretoties antidemokrātiskajiem spēkiem visā pasaulē. Cik pamata šādam optimismam – rādīs, domājams, jau diezgan tuvs laiks.
Horvātu politikas vecmeistari cīkstas par varas virsotni
Horvātijas Demokrātiskā savienība ir konservatīvs, labēji centrisks spēks, kas lielā mērā dominējis valsts politikā kopš 1990. gadā, kad, sabrūkot toreizējai Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai republikai, Horvātija ieguva neatkarību. Partijas dibinātājs ir pirmais Horvātijas prezidents Fraņo Tudžmans, tā veidojusi un vadījusi valdības ar nelieliem pārtraukumiem visas šīs pagājušās desmitgades. Pašreizējais premjerministrs Andrejs Plenkovičs šai ziņā ir rekordists, atrodoties amatā kopš 2016. gada oktobra. Arī pirms nedēļas notikušajās Horvātijas parlamenta – Sabora – ārkārtas vēlēšanās Demokrātiskā savienība ieguva lielāko vietu skaitu: 61 no 151. Tas nozīmē, ka, visticamāk, arī nākamā valdība varētu tapt Plenkoviča vadībā un, tāpat kā iepriekš, tas būtu mazākuma kabinets ar vairāku sīkpartiju un atsevišķu neatkarīgo deputātu atbalstu. Līdz šim Demokrātiskās savienības koalīcijas partneris bija Neatkarīgā demokrātiskā serbu partija, kurai bija viens ministra portfelis no astoņpadsmit. Saskaņā ar Horvātijas vēlēšanu sistēmu etniskajām minoritātēm ir atsevišķs pārreģionāls vēlēšanu apgabals, no kura Saborā ievēlēti astoņi deputāti, t. sk. trīs – no pieminētās serbu partijas. Tā kā šajās vēlēšanās Demokrātiskā savienība vairākas deputātu vietas zaudējusi, pielasīt nepieciešamo sīkpartiju atbalstu nāksies grūtāk, tāpēc tiek izteikti pieņēmumi, ka Plenkoviča partija varētu lūkoties pēc kāda lielāka koalīcijas partnera vai atbalstītāja. Par tādu nevar kļūt otra lielākā parlamenta frakcija, kas ar nosaukumu „Patiesības upes” grupējas ap Demokrātiskās savienības ilggadējo konkurenti – Sociāldemokrātisko partiju. Šo partiju pārstāv pašreizējais Horvātijas prezidents Zorans Milanovičs, kurš mēnesi pirms vēlēšanām negaidīti paziņoja, ka piedalīšoties tajās kā saraksta lokomotīve un premjera kandidāts. To viņam tomēr liedza konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tādā gadījumā viņam jāatkāpjas no prezidenta amata. Aizejot no priekšvēlēšanu kampaņas avanscēnas, Milanovičs aicināja balsot par jebko, tikai ne par Demokrātisko savienību. Trešo lielāko frakciju ar 14 mandātiem ir ieguvusi labējā nacionālistiskā Tēvzemes kustība, kuras atbalstu Plenkovičs varētu iegūt tikai tad, ja atteiktos no sadarbības ar serbu minoritātes partiju. Tāpat nacionālisti deklarējuši kategorisku noliegumu sadarbībai kreisi zaļo partiju „Možemo!” – tulkojumā „Varam!”, kurai ir piektā lielākā frakcija ar desmit vietām. Ceturtais lielākas spēks ar vienpadsmit mandātiem ir konservatīvo un mēreni eiroskeptisko spēku – partijas „Tilts” un Suverenistu partijas apvienība. Kā kreisi-zaļie, tā konservatīvie aicinājuši visus apvienoties, lai pārtrauktu Demokrātiskās savienības valdīšanu. Novērotāji ir vienisprātis, ka premjeram Plenkovičam nāksies krietni papūlēties, lai tiktu pie sava pēc skaita trešā kabineta.
Kas vieniem sapnis, citiem – murgs
17. aprīlī Gruzijas valdošā partija „Gruzijas sapnis” pēc apmēram gadu ilgas pauzes atgriezusies pie ieceres pieņemt Likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību, kas tautā jau ieguvis apzīmējumu „Krievijas likums”. Likumprojekts savās nostādnēs nepatīkami atgādina bēdīgi slaveno Krievijas likumu par t. s. „ārvalstu aģentiem”. Tas ir viens no Putina režīma represīvās likumdošanas stūrakmeņiem, pirmoreiz pieņemts 2012. gadā, reaģējot uz masu protestiem pēc 2011. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kopš tā laika likuma normas kļuvušas krietni skarbākas; pēdējoreiz februārī, aizliedzot par aģentiem pasludinātajiem jebkā reklamēt savu darbību. Kremļa variantam ļoti līdzīgi likumi pēc tam tika pieņemti Kirgīzijā un arī Ungārijā; tāpat tādi parādījušies Ķīnā, Indijā, Kambodžā, Ugandā un Etiopijā. Gruzijas valdošā spēka mēģinājumi ieviest līdzīgas normas savā valstī daudzuprāt ir nepārprotams apliecinājums vēlmei ievilkt valsti Krievijas politiskās ietekmes telpā, attiecīgi atraujot to no Eiropas Savienības telpas. Ar attiecīgu kopīgu brīdinošu paziņojumu jau nākuši klajā Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jomā Žuzeps Borels un kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivērs Vārheji. Tā kā apmēram četras piektdaļas gruzīnu redz savas valsts nākotnes perspektīvas tieši vienotās Eiropas kontekstā, nenākas brīnīties, ka likumprojekta virzība pagājušonedēļ izraisīja niknas debates un pat dūru vicināšanu Parlamentā un plašus protestus Tbilisi ielās. 83 valdošās frakcijas deputāti nobalsoja par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, atlikušie 55 opozicionāri balsojumu boikotēja. 17. aprīlī protestētāju skaits sasniedza 20 000, mazāka mēroga demonstrācijas, piemēram, Tbilisi universitātes studentu gājieni uz Parlamentu, turpinās joprojām. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka uzliks veto likumprojektam, ja tas tiks pieņemts galīgajā lasījumā, taču „Gruzijas sapnim” ir pietiekami liels vairākums Parlamentā, lai prezidentes veto pārbalsotu.
Sagatavoja Eduards Liniņš. -
Šonedēļ rit pēdējā šī Eiropas Parlamenta sasaukuma plenārsēde. Deputāti tajā mēģina paspēt apstiprināt virkni dažādu likumu, jo nepabeigtie likumprojekti paliks nākamā sasaukuma deputātu ziņā, kuri sāks savu darbu jūlijā. Šo piecu gadu laikā Eiropa piedzīvoja Covid-19 koronavīrusa krīzi, kā arī Krievijas karu pret Ukrainu un ar to saistīto enerģētikas cenu kāpumu.
No Strasbūras ziņo korespondents Artjoms Konohovs. -
Saeimas Juridiskajā komisijā neatbalsta ieceri, ka partijas nelikumīgas finansēšanas gadījumā kriminālatbildība jānosaka jau pie krietni mazākām summām, nekā šobrīd likumā noteikts. Izmaiņas Krimināllikumā piedāvāja Tieslietu ministrija, un tās šodien bija nonākušas līdz vērtēšanai Saeimas komisijā.
Tieslietu ministrijas ieskatā izmaiņas izskaustu negodprātīga finansējuma saņemšanu politiskajām partijām, jo šobrīd Krimināllikumā noteiktais nelikumīgā finansējuma slieksnis, no kura iestājas kriminālatbildība, ir par augstu, lai personas tiktu sauktas pie kriminālatbildības. Turklāt nereti vairākas personas atsevišķi iemaksā naudas summas, nesasniedzot noteikto apmēru, un kontrolējošajai iestādei ir grūti pierādāms, ka minētās personas ir darbojušās grupā ar vienotu nodomu.
Patlaban kriminālatbildība iestājas, ja partijas nelikumīgi finansētas lielā jeb 50 minimālo mēnešalgu apmērā. Savukārt desmit minimālās mēnešalgas likuma izpratnē ir uzskatāms par ievērojamu apmēru. No šī gada 1. janvāra minimālā mēneša darba alga Latvijā ir 700 eiro, tātad desmit minimālās algas ir 7000 eiro.
Neiegūstot Saeimas Juridiskās komisijas vairākumu, šodien Tieslietu ministrijas ierosinātie grozījumi netika atbalstīti. -
Saruna ar vēsturnieku un Krievijas opozīcijas žurnālistu Maksimu Kuzahmetovu par Putina režīma nākotni, informācijas telpu krievu valodā un propagandas radīto pasaules uzskatu, par režīma valodu un staļinisma atkārtošanos.
Karš Ukrainā ilgst jau gandrīz 800 dienas, un pēc karadarbības Tuvajos Austrumos pastāv bažas, ka pasaule karam Ukrainā pievērsīs mazāku uzmanību. Izdevums "Politico" citēja ASV ģenerāli Vollī, kurš brīdināja, ka Krievijas bruņotie spēki Ukrainas kaujas laukā zaudējumus aizstāj daudz ātrāk, nekā varēja iedomāties. Raidījumā šoreiz saruna ar bijušo "Eho Moskvi" žurnālistu, vēsturniekuMaksimu Kuzahmetovu, kurš pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā pārcēlās uz Latviju. Par to, kāda ir Latvijas informatīvā telpa krievu valodā, vai un kādas ir Krievijas iespējas manipulēt ar mūsu informatīvo telpu.
Krievijas propagandas citāti, kas nonāk līdz mūsu informācijas videi – vai var secināt, ka agresijas līmenis Krievijas elitē pieaug?
Maksims Kuzahmetovs: Protams.
Ka pēc diviem kara gadiem Ukrainā kaut kas mainās un to iespējams noteikt pēc tā, kā mainās propagandas tonis?
Maksims Kuzahmetovs: Nē, es neloloju ilūzijas, ka propagandā varētu parādīties kādas pozitīvas notiņas. Nekā tamlīdzīga. Nekas nenorimstas, rodas tikai vēl lielāka agresijas. Drīzāk taisni… Šobrīd pat, ja parādās kaut kāds protests pret Putinu, tad tas pārsvarā nāk no turbopatriotiem, kas uzskata, ka vajag vēl stingrāku kursu, kodolieročus. Vajag totālu mobilizāciju. "Bet Putins, redziet, cenšas vēl kaut kā pa vecam. Viņš jau ir gados, vairs nav, kā bija. Nomainiet mums to veco Putinu pret jaunāku, enerģiskāku."
Jūs pats savā raidījumā stāstījāt, ka viņa tēvs joprojām esot dzīvs – deviņdesmitgadnieks.
Maksims Kuzahmetovs: Nē! Viņa tēvs ir miris. Es to neteicu. Tur bija kas cits… Es varēju teikt vienīgi to, ka viņa vecāki patiešām nodzīvoja gandrīz līdz 90 gadiem, tāpēc bail iedomāties, ka somatiskā veselība šim prātu izkūkojušajam diktatoram varētu būt tāda pati. Turklāt mūsdienu medicīnas brīnumi… Un viņš novilks vēl 20 gadus. Cik tas baisi pasaulei un šīs neprātīgās impērijas kaimiņiem, tai skaitā Latvijai.
Tā agresija, kas mainās, kā tā izpaužas? Kas tā par noskaņu? Vai ir kaut kāds…?
Maksims Kuzahmetovs: Šī agresija sākotnēji bija tāda uzvaroša, ar cepuri pakausī, ka "mēs viegli uzvarēsim", "Kijiva trīs dienās", bet tālāk – zaudējumi, grūtības, karš ievelkas, un tas ir tikai… nevis atskurbšana, bet tikai vēl lielāks niknums, vēl lielāks naids. Arī šīs elites iekšienē. Tās pastāvēšana atkarīga vienīgi no Putina, no šīs diktatūras. Grūti viņus nosaukt par eliti… Tāpēc viņiem liekas, ka jāizturas vēl agresīvāk, vienkārši jānoslauka Ukraina no zemes virsas. Fiziski jāiznīcina. Mēs redzam, kas notiek. Tiek iznīcināti dzīvojamie kvartāli, noslaucītas veselas pilsētas – tās tiek pārvērstas pelnos. Apzināti tiek iznīcināti cilvēku mājokļi, nevis militārie objekti – to Krievija nespēj. Un to visu ar sajūsmu uzņem tieši šie paši propagandisti. "Pareizi!"
Burtiski pirms dažām dienām šie paši propagandisti publiski teica: "Harkiva jāpadara dzīvošanai neiespējama." Tā ir milzīga pilsēta, tā vienkārši to nepārvērtīsi par ķieģeļu kaudzi, taču var izdarīt tā, lai tur nebūtu ūdens, elektrības, lai katru dienu būtu bumbošanas. Lai visi cilvēki no turienes aizietu. Ar to ir jānodarbojas. Tā ir viņu dzīves norma. Krievija ir terorisma valsts. Un diemžēl tūkstošiem cilvēku augšējos ešelonos to visu apsveic, tāpat arī miljoniem cilvēku apakšējos slāņos, kas šo propagandu skatās, tic tai un atbalsta.
Nesen iznāca portāla "Meduza" pielikums, grāmata "Varam atkārtot" – tieši Putina propagandas pētījumi, kuros autori stāsta, kā Putina varas valoda kļuvusi aizvien militarizētāka un kā Krievijas sabiedriskajā apziņā augusi aizvainojuma sajūta par kolektīvajiem Rietumiem. Un kā tas viss novedis pie uzbrukuma kaimiņvalstij. Tādi izteicieni kā "visi melo", "patiesība ir kaut kur pa vidu", "tas nav viennozīmīgi" – tas tiešām jau ir kaut kāds kanons.
Maksims Kuzahmetovs: Jā, es pats to visu dzirdēju, kamēr atrados Krievijā, tas bija briesmīgi. Kad it kā saprātīgi, izglītoti cilvēki tik un tā ietiepīgi atkārtoja: "visu patiesību mēs nezinām", "tas nav viennozīmīgi", "no mums kaut ko slēpj". Un tad tā šaušalīgā agresija, tāda pati pielaidība. Jā, vēlreiz atkārtošu. Tas nav tāpēc, ka Putins izdomājis kaut kādus propagandas brīnumus. Tas viss gūlās pateicīgā augsnē. Miljonu cilvēku apziņā tas viss jau pastāvēja.
Bija agresīva Padomju Savienība, kas arī uzbruka kaimiņiem. Padomju Savienība – tā bija atdzimusi Krievijas impērija, kuras pastāvēšana bija bezgalīgi uzbrukumi kaimiņiem iekšējās nabadzības apstākļos. Putins atnāca būtībā pie visa gatava. Joprojām ir dzīvi cilvēki, kas dzīvojuši PSRS laikos un uzskata, ka tā bija vislabākā valsts, kuru iznīcinājuši ienaidnieki, nodevēji. Tādi ārzemju aģenti kā es. Vajag to visu atjaunot, un būs laime vien. Kā atjaunot? Tikai iekarojot. Viņiem tas ir normāli. Tāpēc propaganda tikai pastiprina to, kas šiem cilvēkiem ir sirdīs un galvās. Ja viņiem vispār ir sirds un galva. -
Saeimā šonedēļ paredzēts skatīt grozījumus Alkohola aprites likumā, kurā paredzēts ieviest jaunus papildus ierobežojumus. Vai tas sasniegs mērķi - būtiski samazināt alkohola patēriņu? Krustpunktā diskutē Latvijas Alus darītāju savienības valdes priekšsēdētājs Pēteris Liniņš, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Ekonomikas ministrijas Iekšējā tirgus departamenta direktore Marina Blašķe un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāte Līga Kozlovska.
-
Sabiedrisko mediju uzraugs izstrādājis jaunu pieeju, kā sabiedriskajiem medijiem būtu jāuzrunā mazākumtautības, lai tās labāk sasniegtu. Viena no prioritātēm būs proporcionāla pieeja mazākumtautību valodu izmantojumā sabiedrisko mediju satura veidošanā vienotās informatīvās telpas ietvaros. Latvijas Radio vadība norāda, ka pagaidām nav skaidrības, ko tas nozīmē, jo par šo jautājumu nav bijušas diskusijas. Tāpat valda neizpratne, kāpēc Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) noslepenojusi monitoringa pārbaudes ziņojumu.
Nacionālajā drošības koncepcijā ietverts nosacījums, ka no 2026.gada 1.janvāra sabiedrisko mediju saturs jāveido tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome uzskata, ka tas neesot burtiski izpildāms. Kāpēc? Padomes ieskatā, šīs normas burtiska izpildīšana radītu Satversmes pārkāpuma risku. Tas nozīmē, ka tiktu liegta iespēja sabiedriskajiem medijiem veidot saturu vairāku Latvijas vēsturisko mazākumtautību valodās, tostarp, krievu, romu, ebreju, baltkrievu.
Tajā pašā laikā mediju uzraugs norāda, ka ir īstenojams Nacionālās drošības koncepcijas mērķis nodrošināt to, ka visa Latvijas sabiedrība atrodas vienotā informatīvajā telpā un patērē vienotu saturu, tādējādi pārtraucot sabiedrības šķelšanu. Par jauno redzējumus stāsta Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) padomes locekle Sanita Upleja-Jegermane:
„Tas, ko mēs pasakām ar jauno pieeju – divvalodībai, divkopienu sabiedrības veicināšanai, kas šobrīd ir sabiedriskajos medijos – rus.lsm veidolā, gan LR4 – tam ir jābeidzas. Lai visām mazākumtautībām nodrošinātu un tas nav arī tik ātri un vienkārši izdarāms, bet jebkurā gadījumā tas pamats ir, ka krievu valodai nav līdzvērtīga statusa latviešu valodai sabiedriskajos medijos. Tai ir statuss kā mazākumtautībām un tad jāskatās, kas ir tie formāti, kādos kanālos, pakalpojumos, programmās.”
Mediju uzrauga jaunais redzējums, kā Latvijas sabiedriskajiem medijiem būtu jāuzrunā mazākumtautības, paredz vairākas prioritātes un Sanita Upleja-Jegermane uzskata, ka tās visas jāskata kopumā. To vidū ir gan Latgales kā etniski un kulturāli daudzveidīga un valsts ārējai drošībai īpašu reģionu, gan mazākumtautību bērnu un jauniešu integrāciju latviskajā kultūrtelpā, gan kopējās mazākumtautības auditorijas daļas nezaudēšanu.
Viena no prioritātēm – ieviest proporcionālu mazākumtautību valodu lietojumu un mazākumtautību platformās adaptēt saturu no latviešu valodas -
Nacionālās kiberdrošības likums, ko šobrīd skata parlamentā, varētu veicināt uzņēmumu un iedzīvotāju drošību, intervijā raidījumā "Labrīt" sacīja Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka no partijas "Progresīvie".
Precedents ar uzņēmumu "Tet", kad kanāla "Freedom" tiešraides laikā, manipulējot ar satelīta signālu 20 minūšu garumā atskaņots Krievijas saturs, liecina par to, ka uzbrukuma riski ir katru dienu. Un apdraudējuma gadījumā "CERT.LV" uzņēmējus informē par gaidāmajiem kiberuzbrukuma riskiem. - Laat meer zien
