Afleveringen
-
Valdībai šobrīd nav vieglākās dienas, līdzās neveiksmīgajai nodokļu reformai un gaidāmajiem taupības pasākumiem, problēmas ir ar abiem satiksmes milžiem – vēl neesošo "Rail Baltica" dzelzceļa līniju un nacionālo aviosabiedrību "airBaltic". Kā tas ietekmēs valdošo koalīciju un budžeta pieņemšanu Saeimā, Krustpunktā vaicājam Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVNET" žurnālists Artjoms Ļipins un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Jānis Kincis.
-
«Не потрібно ховатися, навпаки – потрібно показати, що українці борються і протистоять, перемагають і заслуговують на своє місце в спорті», – каже перший гість нового сезону «Запобіжник» у розмові з Rihards Plūme, фехтувальниця Аліна Комащук, чемпіонка паризьких Олімпійських ігор.
Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо «Drošinātājs» («Запобіжник»), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією.
Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
“Nevajag slēpties, tieši otrādi - jāparāda, ka ukraiņi cīnās un viņi pretojas, uzvar un ir pelnījuši savu vietu sportā,” tā, sarunā ar Rihardu Plūmi saka "Drošinātāja" jaunās sezonas pirmā viešņa – Parīzes olimpisko spēļu čempione, paukotāja Alīna Komaščuka.
Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:
Vai ukraiņu ieiešana Krievijas teritorijā pierādījusi, ka labāk lūgt piedošanu, nevis atļauju?
Kas ir Fils Gordons un kāpēc svarīgāk sekot viņa, nevis Kamilas Harisas izteikumiem?
Ar Ņivu uz vēlēšanu iecirkni - Vācijas galēji labējie turpina nostiprināt pozīcijas. Ko tas nozīmē Ukrainai?
Epizodes gaita:
00:31 Ievads
04:13 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm:
05:12 Vai ukraiņu ieiešana Krievijas teritorijā pierādījusi, ka labāk lūgt piedošanu, nevis atļauju?
07:46 Ukraiņi kārtējo reizi pierāda Kremļa “sarkano līniju” neeksistēšanu. To svarīgi apjēgt it īpaši Vācijai.
10:13 Vašingtona bijusi aizdomīgi klusa.
11:19 Kas ir Fils Gordons un kāpēc svarīgāk sekot viņa, nevis Kamalas Harisas izteikumiem?
15:45 Ar Ņivu uz vēlēšanu iecirkni - Vācijas galēji labējie turpina nostiprināt pozīcijas. Kāpēc tās nav labas ziņas Ukrainai?
18:09 NordStream spridzināšanas fakts licis Vācijā daudziem apvainoties uz Ukrainu.
19:36 Aizkulisēs gan sadarbība turpinās.
21:26 Rihards atgādina par mūsu iepriekšējo viesi, kurš šobrīd Ukrainas armijas sastāvā ir Kurskas reģionā.
23:14 Jābūt uzmanīgiem ar informāciju un viedokļiem saistībā ar notikumiem Kurskā
24:00 EXPLAINER: - par Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas sportistu dalību Parīzes Olimpiskajās un paralimpiskajās spēlēs.
31:41 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Alīnu Komaščuku - paukotāju, kura Parīzes olimpiskajās spēlēs izcīnīja zelta medaļu komandu sacensībās.34:48 Kā Alīna nonāca līdz paukošanai?
36:53 Pēc Krievijas uzsāktā pilna mēroga iebrukuma Alīna nolēma beigt sportistes karjeru.
37:37 Treneris pierunāja atgriezties
39:37 Vai ir plāns ko darīs pēc karjeras beigām?
40:54 Kas sniedz pozitīvas emocijas ārpus sporta?
41:36 Kā kara laikā mainījusies sieviešu loma Ukrainā?
42:41 Vai apsvēra domu pievienoties armijai?
43:23 Kāpēc neaizbrauca no Ukrainas?
44:56 Daudzi sportisti ārpus Ukrainas izbrauc tikai pirms svarīgām sacensībām.
45:47 Ar ko dalība Parīzes spēlēs atšķīrās no piedalīšanās Rio?
47:05 Emocionāli ir grūti trenēties vai sacensties ārpus valsts, zinot, ka mājās ir karš.
48:19 Zelts Parīzē – pārsteigums pašām un apkārtējiem.
49:07 Emocijas pēc uzvaras.
50:09 Uzvara ļāva klausīties Ukrainas himnu ar citām emocijām, nekā pēdējos gados pierasts.
51:29 Pirms olimpiādes bija baiļu sajūta.
52:35 Spēļu boikotu neatbalstīja, jo velējās parādīt, ka ukraiņi cīnās un uzvar.
55:42 Par Krievijas sportistu piedalīšanos starptautiskās sacensībās.
1:00:36 Par provokāciju pret komandas biedreni Olgu Harlanu.
1:03:48 Par pašas pieļauto kļūdu pirms 2022.gada, nodalot sportu no politikas, par ko šobrīd nākas nožēlot.
1:05:56 Par valsts atbalstu sportistiem.
1:06:52 Par spīti karam, Ukrainā aug laba jauno sportistu paaudze.
1:08:14 Šobrīd skaidrības par pašas nākotni vēl nav.
1:09:13 Sarunas beigas.
1:09:26 Dīvs un Rihards pārrunā dzirdēto.
1:11:02 Rihards paliek zem sitiena Dīvu
1:11:53 Rakstiet mums [email protected]
Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.
Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs -
"Rail Baltica" turpina saņemt ievērojamu Eiropas Savienības finansiālo atbalstu, taču jāņem vērā, ka projekta izmaksas, salīdzinot ar sākotnējiem aprēķiniem, ir daudzkārt pieaugušas, bet Eiropas starpsavienojuma instrumenta finansējums nav pieaudzis. Tā Latvijas Radio programmā Labrīt sacīja Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks un Latvijas komisāra kandidāts nākamai Eiropas Komisijai Valdis Dombrovskis (Jaunā Vienotība).
Viņš teica, ka kopējais apstiprinātais finansējuma apjoms līdz 2027. gadam ir nemainīgs un Latvijas valdībai jāmeklē iespējas samazināt "Rail Baltica" izmaksas.
Dombrovskis arī norādīja, ka pēdējos gados daudz strādāts ar Ukrainas atbalsta jautājumiem. Viņš personīgi strādājis gan ar finansiālo atbalstu, gan ar ekonomikas atbalstu. Pašreiz Ukrainai ir pagarināti atbalsta pasākumi tirdzniecības jomā, teica Dombrovskis.
Savukārt Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā būtiski būs jautājumi par Ukrainas lauksaimniecību kopējā lauksaimniecības politikā, minēja Dombrovskis. Viņš arī piekrita, ka Ukrainas spēja ražot lauksaimniecības produktus ir ievērojama. -
Francijā neveicas ar valdības izveidi. Radikāļi triumfē Tīringenes landtāgā Vācijā. Protestētāji ģenerālstreikā Izraēlā prasa panākt "Hamās" gūstekņu atbrīvošanu.
Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis. Sazināmies ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku.
Ko atpūtīs Elizejas virpuļviesulis?
„Makrona jaunā premjerministra meklējumu virpuļviesulis ved franču politiku neprātā” – tādu virsrakstu savai 3. septembra publikācijai likusi izdevuma „Politico” Francijas korespondente Klea Kolkuta. Nepiepildījās daudzu cerētais, ka prezidents nominēs valdības vadītāju pirmdien, un dažādas prominences līmeņa un pieredzes politiķi un ierēdņi cauri Elizejas pilij šais dienās zibējuši kā karuselī. Šo politisko šovu Francijai nodrošinājušas pēdējās Nacionālās asamblejas vēlēšanas, radot parlamentu, kurā kreiso, centrisko un labējo spēku pozīcijas ir tik līdzvērtīgas, ka neviens nav disponēts kompromisam. Tikām arvien tuvāk nāk 1. oktobris, kad likums liek valdībai iesniegt parlamentam nākamā gada budžeta projektu.
Kreiso spēku bloks „Jaunā Tautas fronte”, kurai ir lielākā frakcija parlamentā, jau jūlija nogalē izvirzīja savu premjera kandidāti – līdzšinējo Parīzes Mērijas finanšu un iepirkumu direktori, 37 gadus veco Lūsiju Kastē. Prezidents Makrons līdz šim noraidījis viņas kandidatūru, norādot, ka kreiso mazākuma valdībai nav cerību uz parlamenta vairākuma uzticības balsojumu. Kā atbilde sekoja galēji kreiso – partijas „Nelokāmā Francija” – uzsāktā kampaņa prezidenta atstādināšanas procedūru. Pirmdienas rītā kā vadošais pretendents tika uzlūkots agrākais premjerministrs Bernārs Kaznovs; līdz 2022. gadam Sociālistiskās partijas biedrs, tagad – paša nesen dibinātās kustības „Konvencija” līderis. Tomēr jau pusdienlaikā tika minēts cits – līdz šim politikā mazpazīstams sociālekonomisko jautājumu eksperts, likumdevējus konsultējošas organizācijas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padome prezidents Tjerī Bodē; bet otrdienas rītā viņu šai kvalitātē nomainīja kādreizējais ministrs, šobrīd – Odefrānsas reģiona prezidents, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāvis Ksavjē Bertrāns.
Pēdējo divu dienu laikā uz Elizejas pili tikuši aicināti ne vien parlamenta augšpalātas Senāta līderis Žerārs Laršē un Republikāņu parlamenta frakcijas līderis Lorāns Vokjē, bet arī bijušie Francijas prezidenti Nikolā Sarkozī un Fransuā Olands, kas licis kādreizējam Olanda publiskās saziņas pārstāvim Gaspāram Gantdzēram pajokot, ka sekošot Francijas Kinoakadēmijas balvas „Cēzars” ieguvēji un valobrauciena „Tour de France” uzvarētāji. Jādomā gan, ka prezidentam Makronam par šādiem jokiem smiekli nenāk, ciktāl izeja pašreizējai politiskajai krīzei, kā šķiet, joprojām nav samanāma.
Radikāļi triumfē
„Pirmoreiz kopš Otrā pasaules kara kādā Vācijas zemē pie varas ir galēji labējie,” – šāda konstatācija šais dienās sastopama ne viena vien pasaules medija slejās.
Runa ir par svētdien, 1. septembrī, notikušo Tīringenes landtāga vēlēšanu rezultātiem, kas nesuši graujošu sagrāvi šīs Vācijas federālās zemes līdzšinējai kreisajai koalīcijai un uzvaru labēji radikālajai, antikonjunktūras partijai „Alternatīva Vācijai”. Divi no līdz šim pie varas Tīringenē bijušajiem spēkiem – brīvie demokrāti un zaļie – vispār palikuši aiz jaunā landtāga borta, Kreisā partija zaudējusi vairāk nekā pusi mandātu, savukārt sociāldemokrātiem, kuriem arī līdz šim te nav bijuši spoži rezultāti, šis esot vājākais sniegums visā pēckara federālo zemju vēlēšanu vēsturē. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, kuru šajā zemē vada viens no odiozākajiem tās pārstāvjiem Bjerns Heke, ieguvusi lielāko frakciju ar 32 no 88 mandātiem. Visai pārliecinoši Tīringenē debitējusi arī šī gada sākumā nodibinātā kreisi populistiskā partija „Zāras Vāgenknehtas savienība”, iegūstot trešo lielāko frakciju landtāgā.
No tradicionālajām konjunktūras partijām vienīgi kristīgajiem demokrātiem izdevies noturēt un pat nedaudz uzlabot savas pozīcijas, taču kopējais iznākums ir tāds, ka Tīringenes landtāgā stabils vairākums tagad būs radikāļiem – „Alternatīvai Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienībai”, nemaz jau nerunājot par to, ka arī partija „Kreisie” līdz šim tikusi uzskatīta par radikālu spēku.
Kas attiecas uz abiem pirmajiem – alternatīvistiem un vāgenknehtiešiem – tad, kaut vieni ir labējie, bet otri kreisie radikāļi, viņiem netrūkst kopīgā: vispārējā populistiskā ievirze, migrantu tēmas ekspluatācija un negatīva attieksme pret atbalstu Ukrainai. Līdzīga un tāpat neiepriecinoša tradicionālajām konjunktūras partijām ir politiskā ainava arī otrā federālajā zemē, kur svētdien notika landtāga vēlēšanas, proti – Saksijā. Arī te vissmagāko sakāvi piedzīvojuši „Kreisie” un zaļie, vienīgi sociāldemokrāti noturējušies savās līdzšinējās, gan ne pārāk spožajās pozīcijās. Kristīgie demokrāti zaudējuši nedaudz, kas ļāvis tiem palikt lielākajai frakcijai Saksijas landtāgā, taču otro un trešo pozīciju šeit ieņem „Alternatīva Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienība”. Kopējais balsu sadalījums ir tāds, ka līdzšinējai koalīcijai – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem un zaļajiem – vairs nepietiek vairākuma valdības izveidei, tādā nolūkā būtu jāpiepulcina radikālā partija „Kreisie”. Taču ja pēdējie spētu vienoties ar pārējiem radikāļiem – „Alternatīvu” un „Vāgenknehtas savienību” – arī Saksijā varētu tapt radikāļu valdība.
Kanclers Olafs Šolcs reaģējis uz notikušo ar aicinājumu būvēt demokrātisko partiju ugunsmūri, lai nepielaistu „Alternatīvu Vācijai” pie varas. Tikām daudzi politikas komentētāji norāda, ka šie vēlēšanu rezultāti, kas tik neiepriecinoši pašreizējās valdošās koalīcijas partijām un samērā pozitīvi kristīgajiem demokrātiem, pastiprinās spiedienu uz Šolca valdību no lielākā opozīcijas spēka – Kristīgi demokrātiskās savienības puses.
Atved viņus mājās!
Sestdien, 31. augustā, Izraēlas Aizsardzības spēku karavīri kādā tunelī zem Rafahas pilsētas Gazas sektorā atrada nogalinātus sešus no „Hamās” teroristu pagājušā gada 7. oktobrī sagrābtajiem izraēliešu ķīlniekiem. Pēc visa spriežot, viņi bija nošauti dienu vai divas iepriekš, kad teritorijai tuvojušies izraēliešu spēki.
Pirmdien „Hamās” pārstāvis paziņoja, ka ķīlniekus apsargājošajiem kaujiniekiem doti jauni norādījumi – nogalināt gūstekņus, ja ir risks, ka izraēliešu spēki viņus varētu atbrīvot. Sešu pagājušonedēļ noslepkavoto liktenis, acīmredzot, ir šīs jaunās taktikas sekas. Šovasar Izraēlas Aizsardzības spēkiem izdevās atbrīvot vairākus ķīlniekus, un premjerministrs Netanjahu acīmredzami bija noskaņots pārliecināt Izraēlas sabiedrību, ka ir viņa spēkos gan sagraut „Hamās” militāriem līdzekļiem, gan atbrīvot ķīlniekus.
Svētdien tūkstoši protestētāju pildīja ielas Jeruzalemē, Telavivā, Haifā un citās Izraēlas pilsētās, pieprasot no valdības panākt vienošanos par joprojām gūstā esošo apmēram simt ķīlnieku atbrīvošanu. Pirmdien Izraēlu teju paralizēja vispārējais streiks, protesti turpinājušies arī nākamajās dienās. Tomēr tas viss joprojām nepārliecina premjerministru mainīt savu pieeju. To viņš apliecināja arī pirmdien, kad savā pirmajā komentārā pēc baisā atklājuma Rafahā solīja vien tālāku cīņu un atriebi „Hamās”, turpinot nogalināt tās līderus.
Nav noslēpums, ka partijas „Likud” partneri valdībā – radikāli konservatīvie spēki – draud gāzt viņa kabinetu, ja Izraēla neturpinās karu „līdz galīgajai uzvarai”. Tomēr analītiķi spriež, ka sabiedrības spiediens galu galā varētu likt viņam piekāpties – arvien vairāk Izraēlā ir to, kuriem šķiet, ka premjerministrs upurē ķīlnieku dzīvības savas varaskāres dēļ. Avoti valdībā ziņo, ka premjerministram bijusi visai asa vārdu pārmaiņa ar aizsardzības ministru Joavu Galantu. Pašreiz galvenais šķērslis sarunu uzsākšanai ir „Hamās” prasība Izraēlas spēku pilnīga atvilkšana no Gazas joslas, kamēr Netanjahu uzstāj, ka izraēliešu spēkiem jāpaliek t.s. Filadelfu koridorā – zemes strēmelē gar Gazas un Ēģiptes robežu. Ministra Galanta ieskatā šāda kontrole nav militāri lietderīga, jo koridorā, kas šķērso blīvi apbūvētas teritorijas, izraēliešu karavīri ir ļoti pateicīgs mērķis uzbrukumiem. Prasību par pilnīgu Izraēlas spēku atvilkšanu no Gazas sektora uztur arī tās galvenais stratēģiskais sabiedrotais – Savienoto Valstu administrācija.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Ceļojumi un tūrisms, īpaši vasarā, sniedz mums neaizmirstamas atmiņas un emocijas, kā arī paplašina redzesloku, iemācot ko jaunu par sevi un citiem. Taču tūrisms ir būtisks arī kopienām, kas mūs, ceļotājus, uzņem. Tas ne tikai stimulē kultūras apmaiņu, bet arī piesaista uzmanību reģioniem, kuros iespējams investēt, dzīvot, strādāt un mācīties. Daudzās Eiropas Savienības valstīs, īpaši Dienvideiropā, tūrisms ir galvenais ieņēmumu un ekonomikas izaugsmes veicinātājs.
Vidēji tūrisms veido 10 procentus no Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta. Tūrismā iesaistīti 2,3 miljoni uzņēmumu, galvenokārt mazie un vidējie uzņēmumi. Tūrisms ir galvenais darba vietu radītājs, nodarbinot aptuveni 12,3 miljonus cilvēku. Tam ir arī potenciāls veicināt reģionālo attīstību ekonomiski mazāk aktīvās valstīs.
Eiropas Savienība papildina dalībvalstis, atbalstot tās un palīdzot koordinēt savas tūrisma politikas iniciatīvas. Eiropas Savienības loma ir bijusi ļoti svarīga, īpaši pēc koronavīrusa pandēmijas. Tūrisms tagad ir atguvies, taču ar atgriešanos situācijā, kāda bija pirms Covid, nepietiek. Tā saka Rumānijas Eiropas Parlamenta deputāts George Falča no kristīgo demokrātu grupas.
Ņemot vērā to, ka 85 procenti no pasaules tūrisma koncentrēti tikai piecos procentos pasaules platības, piemēram, Barselonā, Venēcijā, Parīzē un citviet, panākt taisnīgu līdzsvaru starp tūrisma nozares un vietējo iedzīvotāju interesēm var būt grūti.
Dažos vēsturiskos punktos tūristu pieplūdums ir izraisījis vairākas problēmas, tostarp troksni un vides piesārņojumu, dzīves dārdzības pieaugumu, kopienas identitātes zudumu un vietējo kultūru komercializāciju. Turklāt, tā kā daudzi īpašumi tiek īstermiņā iznomāti, izmantojot „Airbnb” un citas platformas, vietējie iedzīvotāji ir spiesti pamest pilsētu centrus. Šī parādība ir izraisījusi pret tūrismu vērstas kustības, kādas šobrīd redzam Palma de Maljorkā un Barselonā.
Vairāki Dienvideiropas galamērķi, kas pazīstami ar savu relatīvo pieejamību, piemēram, Serbija, Bulgārija un Malta, 2024.gada sākumā ir veiksmīgi piesaistījuši apmeklētājus no ārzemēm. Tomēr šīs vietas ne vienmēr ir gatavas pēkšņam un masveida tūristu pieplūdumam, un tām ir grūti izveidot nepieciešamo infrastruktūru, lai tiktu galā.
Horvātijas Splitas iedzīvotāja Andrea stāsta, ka, lai gan viņa ir gandarīta par to, kā pilsēta ir strādājusi, lai piesaistītu jauniešus no visas pasaules, popularizējot mūzikas festivālus un citus kultūras pasākumus, pilsēta saskaras ar infrastruktūras problēmām. Tuvējā Dubrovnikā līdzīgu parādību novērojis pilsētas taksometru vadītāju asociācijas prezidents Ivica Smoļko. 1986.gadā pilsētā bija 178 taksometri. Šodien to skaits ir aptuveni septiņi, astoņi tūkstoši...
Šķiet, ka “ātrais tūrisms” izplatās, jo līdzīgu tūristu uzvedības evolūciju kolēģiem no „Polskie radio” uzsver arī Polijas nozares eksperts Adams Karpiņskis. Šī jaunā tendence diezgan spēcīgi ietekmē arī vidi. Atrodoties atvaļinājumā, mēs bieži vien esam mazāk videi draudzīgi nekā mājās, patērējam vairāk ūdens, nekā tas ir ilgtspējīgi vietējā līmenī, radot vairāk ar ceļošanu saistīto emisiju. Tūristu pūļi var nopietni ietekmēt arī dabiskos biotopus. Tādēļ jāveicina ilgtspējīgs, godīgs un gudrs tūrisms.
Tadejs Rogelja no Tūrisma studiju fakultātes populārajā piejūras kūrortā Portorožā galvenos principus, uz kuriem jābalstās līdzsvarotai tūrisma politikai. Jāizstrādā valsts un reģionālās tūrisma stratēģijas, iesaistot vietējās ieinteresētās personas un kopienas ilgtspējīgu, taisnīgu un dzīvotspējīgu risinājumu noteikšanā. Ar tūristu uzņemšanu un pielāgošanos viņu vajadzībām vien nepietiek. Stratēģijām jātiecas paplašināt tūrisma piedāvājumu, veicinot ceļojumus nesezonā, novirzot tūristus no ierastā ceļa un piedāvājot viņiem jaunu pieredzi.
Teodora Marinska ir publisko attiecību vadītāja Eiropas Ceļojumu komisijā. Tā ir bezpeļņas organizācija, kurā viņa, cita starpā, strādā pie klimata pasākumu un ilgtspējības portfeļa. Viņa norāda, ka bez ilgtermiņa stratēģiskās plānošanas nevar būt ilgtspējīgs galamērķis. Un ka tūrisma iestādēm ir jāmaina fokuss no mārketinga uz galamērķa pārvaldību.
Nepieciešams popularizēt arī “lēnā tūrisma” formātu, kurā tūristi velta laiku, lai atklātu vienu objektu tuvāk. Tā stāsta Bratislavas Tūrisma padomes prezidents Vladimírs Grežo.
Karloss Košta, Aveiro universitātes profesors un Portugāles Nacionālās tūrisma platformas prezidents, stāsta, ka stratēģijas ir jāapvieno ar reklāmas kampaņu pārorientēšanu uz retāk apmeklētām vietām.
Mērķtiecīga mārketinga izstrāde, lai palielinātu izpratni par mazāk zināmiem galamērķiem, noteikti varētu radīt lielas pārmaiņas. Taču mums ir jādomā ne tikai par senatnīgas dabas vides popularizēšanu. Tūrisma operatoriem jākoncentrējas arī uz unikālas “pieredzes” piedāvāšanu. Tā saka Latvijas Dabas tūrisma asociācijas priekšsēdētājs Matijs Babris. Patiešām, tūristu skaits Baltijas valstīs joprojām ir zemāks par 2019. gada līmeni.
Visos gadījumos galvenā uzmanība jāpievērš tūrista pieredzes kvalitātei, līdzsvaroti un ilgtspējīgi attīstot infrastruktūru. Bulgārijā šādi ieguldījumi infrastruktūrā ir ekonomiski un ekoloģiski pamatoti. Tā saka tūrists Plamens Popofs.
Tas ir liels izaicinājums, taču Eiropas Savienība ir uzsākusi vairākas iniciatīvas un finansēšanas programmas, lai atbalstītu tūrismā ieinteresētās personas. Brisele cenšas panākt pareizo līdzsvaru starp ekonomisko izaugsmi, vides ilgtspējību un sociālo iekļaušanu, jo īpaši izmantojot Zaļo kursu un bioloģiskās daudzveidības stratēģiju. To skaidro Vācijas ekonomists un Zaļo Eiropas Parlamenta deputāts Jans Niklass Gezenhūss.
Tūrisms nav zaudējis un, visticamāk, nezaudēs savu pievilcību. Tālu no tā. Tam ir ekonomisks ieguvums, taču tas nozīmē arī to, ka priekšā ir izaicinājumi... Un reizē, iespējams, arī daži inovatīvi risinājumi. Galavārdu šajā epizodē dodam poļu ekspertam Ādamam Karpiņskim. Viņš uzskata, ka nākotnes tūrisms varētu spert soli pretī superefektivitātei, tuvinot visas izpētes priekšrocības mājām bez nepieciešamības kravāt somas. -
Saeimas deputāts Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts) uzskata, ka situācijā ar "airBaltic" nonācām ilgstošas vilcināšanās un neizlēmības dēļ. Intervijā Latvijas Radio programmā Labrīt viņš sacīja, ka, apskatot dokumentus, redzams, ka četru gadu garumā valdība melojusi par patieso "airBaltic" glābšanu. Nav izmantota arī iespēja, kad Covid laikā Eiropas Komisija bija pieļāvusi labvēlīgākus noteikumus aviokompāniju glābšanai. Ar īsto investoru nebūs viegli, domā Kulbergs.
Pēc "Apvienotā saraksta" deputātu pieprasījuma, satiksmes ministrs Kaspars Briškens (P) šodien frakcijas deputātiem sniegs skaidrojumu par situāciju ar nacionālo aviokompāniju "airBaltic". Apvienotais Saraksts uzskata, ka "ārkārtīgi steigā un slepenībā" pieņemtie valdības lēmumi par "airBaltic" rada nopietnas bažas par simtiem miljonu nodokļu maksātāju ieguldītās naudas atgūšanu, elementāru labas pārvaldības principu ievērošanu un uzņēmuma nākotni. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politiķi Sandru Kalnieti par jaunāko laiku vēsturi – 30 gadi pēc Krievijas armijas izvešanas no Latvijas, vēstures varianti, ģeopolitiskā konjunktūrā un vai pienācis laiks runāt par situāciju pēc kara.
Šogad pagāja 30 gadi kopš Krievijas armijas izvešanas 1994. gada 31. augustā no Latvijas. Augusta beigās apritēja arī 35 gadi kopš Baltijas ceļa. Tie ir notikumi, kuri bija iespējami ģeopolitiskas konjunktūras dēļ. Tie bija notikumi, kuri mainīja šo ģeopolitisko konjunktūru mūsu jaunāko laiku vēsturē.
Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas, un no kādas ģeopolitiskās konjunktūras Eiropas Savienībā vai pasaulē ir atkarīgas kara beigas un vai ir pienācis laiks domāt arī par situāciju pēc kara, par to saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti, politiķi Sandru Kalnieti.
Pētnieki izsaka hipotēzi, kas šķiet neticami, ka ir bijis kaut kāds laiks jaunāko laiku vēsturē, kas ir saistīts ar Krievijas armijas izvešanu no tās okupētajām teritorijām, ka kaut ko tādu varēja panākt ar diplomātiju, nevis militāru spēku. Diplomātija kā instruments strādāja. Vai arī jums, raugoties 30 gadus atpakaļ, likās paradoksāli, ka tas vispār bija iespējams?
Sandra Kalniete: Es pat teiktu, ka Atmoda arī ir brīnums, kas parādījās vienā tādā ļoti šaurā iespēju lokā, un arī šī karaspēka izvešana sarunu rezultātā. Jā, protams, tur ļoti nozīmīgu lomu spēlēja Amerikas Savienoto Valstu dialogs ar Krieviju. Arī dažāds spiediens un darījumi, kas tur notika, Krievijai solot ekonomisko palīdzību un tā tālāk.
Bet tas ir iespējams tikai tādā situācijā, kad Krievija ir vāja, ka tur valda sociāls haoss un politisks haoss. Un tas bija tieši tas laiks, kad padomju režīms gāja uz beigām, pie varas bija Gorbačovs, kurš nebija ar Putina raksturu. Es domāju, tādā gadījumā mēs tūlīt kā pirmie nemieri parādītos Baltijā, kas bija mūsu brīvības izpausmes, mūs vienkārši visus samaltu, tur nekas tālāk nenotiktu.
Un šī karaspēka izvešana bija ārkārtīgi nozīmīga Baltijas valstīm, tāpēc, ka tas pavēra mums ceļu uz visu tālāko. Kā es arī mēdzu teikt - Baltijas ceļu. Pirmkārt, mēs varējām koncentrēties uz tiem ļoti lielajiem reformu darbiem, kas bija nepieciešami, lai mēs varētu sagatavoties pieteikumam un iestāšanās procesam Eiropas Savienībā un arī NATO. Ar sveša karaspēka klātbūtni mūsu zemē tas vienkārši nenotiktu. Tāpēc, ka
pat situācijā, kad karaspēks bija izvācies, Rietumiem vēl nebija tādas īstas skaidrības, kur viņi gribētu novilkt jaunās lielās Eiropas robežas. Bija pietiekami daudz valstu arī Eiropā, tajā skaitā arī Vācijā un Francijā bija gan akadēmiskās aprindas, gan politiķi, kas uzskatīja, ka tā robeža beidzas aiz Polijas.
Un es uzskatu, ka tas ir ļoti liels Baltijas valstu politiķu un diplomātu panākums, ka šo robežu novilka aiz Baltijas valstīm. Tas, protams, ir ilgstošs process, kurā ļoti daudzi cilvēki ir strādājuši, pa smilšu graudiņam vien šo būvējot. Arī jāsaka paldies, ka Eiropas Savienībā tobrīd jau bija pievienojušās Ziemeļvalstis - Dānija, Zviedrija, Somija, un, protams, svarīgi ir tas, ka ASV uzskatīja, ka Baltijas valstis nedrīkst atstāt ārpus NATO.
Bet ir arī tāda versija, ja šīs sarunas būtu turpinājušās vēl pāris gadus, iespējams, armija nemaz nebūtu izgājusi un mums vēl būtu Skrundas lokators.
Sandra Kalniete: Iespēju logs būtu aizvēries.
Arī uz NATO?
Sandra Kalniete: Jā, arī uz Eiropas Savienību...
Runa ir par diviem trim gadiem.
Sandra Kalniete: Jā, tiešām par diviem trim gadiem. Krievija tomēr pamazām savācās, tad ap 1998. gadu bija liela krīze Krievijā, kas atkal bija tāds neliels, bet iespēju lodziņš, ko mēs faktiski izmantojām, Rietumu valstis izmantoja, lai panāktu Helsinkos, ka tiek pieņemta deklarācija Krievijai piedaloties, ka katrai valstij ir tiesības uz saviem drošības sabiedrotajiem, izvēlēm un tā tālāk. Es neprecīzi formulēju, bet tas bija tāds ļoti svarīgs formulējums [lēmums].
Bet tiešām jums ir pilnīga taisnība, Latvijā bija ļoti skaļas balsis divējādas - vieni, kas teica, ka šis līgums, ko Ministru prezidents Birkavs [Valdis] un prezidents Ulmanis [Guntis] ir parakstījuši, ir Latvijas interešu nodevība, un citi, kas savukārt atkal nevēlējās, ka notiek tuvināšanās Rietumiem pārāk. Tāpēc, ka bija tāds skaisti izstrādāts koncepts, es tā pieļauju, ka arī ar Krievijas palīdzību, ka Latvija būs tilts starp Eiropu un Krieviju, ka mums ir jāveido ciešākas attiecības ar Krieviju. Tas bija diezgan spēcīgs strāvojums. Ļoti labi, ka šo konceptu, ka neviens no tiem, kas bija orientēti eiropeiski, uz šī koncepta tūlītējas peļņas iespējām neuzķērās, jo tur visu laiku arī zibēja naudu.
(..)
Jūs arī piekristu tēzei, kas ļoti bieži izskanējusi pēdējā gada laikā dažādos starptautiskos forumos un darbnīcās, ka mēs dzīvojam bīstamākajā laikā kopš Otrā pasaules kara un krietni sarežģītākā ģeopolitiskā realitātē, ja mēs to salīdzinām ar auksto karu.
Sandra Kalniete: Jā, noteikti šis ir pavisam cita veida aukstais karš tāpēc, ka viņu īsti aukstu to neizdosies noturēt tieši digitālās pasaules attīstības dēļ.
Respektīvi, visa veida kiberkarš, kas notiek, ir cita veida militārā darbība.
Sandra Kalniete: Un arī dažādie instrumenti, ar kuriem var ietekmēt ne tikai lielas sociālas grupas, bet ar kurām var individuāli ietekmēt cilvēkus.
Sandra Kalniete ir mākslas zinātniece, politiķe, rakstniece un diplomāte, bijusi Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece, Latvijas vēstniece Apvienoto Nāciju Organizācijā un Francijā un Latvijas ārlietu ministre, kā arī ir Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas kopš 2009. gada.
Eiropas Parlamenta sasaukumā 2019. gadā bija atkārtoti ievēlēta par lielākās frakcijas, Eiropas Tautas partijas grupas viceprezidenti, pildot doto mandātu Eiropas Parlamentā, strādāja Ārlietu un starptautiskajās tirdzniecības komitejās, kā arī Drošības un aizsardzības apakškomitejas darbojās Austrumu partnerības ietvaros, lai sekmētu demokrātiskos procesus tādās valstīs kā Ukraina, Moldova, Gruzija.
Viņa ir vairāku grāmatu autore. Viņas darbs "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" ir viens no visvairāk tulkotiem latviešu literatūras darbiem pēc neatkarības atgūšanas. -
Ukraiņu ienākšana Kurskā atstās dziļas sekas Krievijā – domā vēsturnieks, politiķis Atis Lejiņš. Par trimdas latviešu aktivitātēm Berlīnē, kas ietekmēja Prāgas pavasari; kā septiņdesmitajos palīdzēja čekistam Lešinskim nokļūt Amerikā, bet astoņdesmitajos brauca pie modžahediem uz Afganistānu glābt baltiešus, arī par savu jauno spiegu romānu - saruna ar Ati Lejiņu Laikmeta krustpunktā.
Atis Lejiņš daudzu gadu garumā ir starptautiskās politikas notikumu eksperts, arī pats pieredzējis politiķa ikdienu, viņš ir vēsturnieks un varbūt vienīgais latvietis, kurš 80. gadu sākumā no Rietumu pasaules devās uz Afganistānu. Tolaik daudzi latviešu puiši PSRS armijas rindās karoja Afganistānā. Atis Lejiņš afgāņiem centās skaidrot, ka arī latvieši ir pieredzējuši krievu okupāciju un šajā kara nomocītajā zemē viņi ir atvesti piespiedu kārtā un būtu jāsaudzē. Un vēl tālajā 1970. gadā Atis Lejiņš kā jauns trimdas latviešu aktīvists uzstājās Amerikas latviešu jauniešu kongresā Milvoki pilsētā Mičiganas štatā un klātesošajiem vienaudžiem teica šādus vārdus: "Jūs neesat Latvijas nākotne! Laikmetā, kad spēcīgi paužas nacionālisms, piemēram, nēģeru nemieri, sāk dumpoties indiāņi, latvieši ir atraduši laiku asimilēties. Eiropā cilvēki runā vairākas valodas, bet te Amerikā daļa latviešu jaunās paaudzes vairs prot tikai angliski. Vai jūs esat sīkšovinisti vai idioti? Katrs var iemācīties vairākas valodas. Kādēļ pasaulē jāvalda tikai vienai valodai?”
Atsaucoties uz jūsu 1970.gada uzrunu Amerikas latviešu jauniešiem, cik valodas šodien pārzina Atis Lejiņš?
Atis Lejiņš: Latviski, angliski, zviedriski, un es kādreiz mācēju ciešami vāciski, tagad tikai lasu vāciski.
Šo savu 70. gada uzrunu vienaudžiem vēl atceraties, kas jūs toreiz…
Atis Lejiņš: Īsti vairs neatceros. Bet es zinu, kāpēc es tā runāju, jo es biju Eiropā kādu gadu pavadījis pēc Berlīnes kongresa, un tur es redzēju, ka Eiropas latviešus jaunatnes kongresā visa jaunā paaudze runāja latviski. Un te es atgriežos Amerikā un redzu, ka tie runā amerikāniski. Tāpēc paliku dusmīgs un pateicu to.
Daudzu gadu garumā Lejiņa jūsu komentārus par aktualitātēm pasaulē publiski mēs dzirdējām gluži vai ik dienu. Pēdējā laikā Ata Lejiņa balsi mēs dzirdam mazāk, redzam jūs mazāk, kāda tagad ir jūsu ikdiena?
Atis Lejiņš: Aizgājis, kā saka, nopelnītajā pensijā. Es nekandidēju uz Saeimu, palika 80. [gadu] un es teicu - pietiek, cik var. Bet man bija liels darbs priekšā, es jau bez strādāšanas neprotu un es uzrakstīju romānu. To tagad drīz "Zvaigzne" izdos, un tas ir milzīgs darbs ar visām korekcijām pielabojumiem.
Par ko būs romāns?
Atis Lejiņš: O, to gan jūs redzēsiet! Bet tas ir romāns. Man nav ko liegties, tur ir daļa manas dzīves, bet jūs, ziniet, autoriem ir ļoti lielas tiesības dotas mazliet "piešpricēt", mazliet sakārtot, citā valstī, tur un šitā... Daudz esmu lasījis spiegu romānus.
Tur būs patiesi notikumi. Es taču beigās biju Latvijā 70. gadā kā viesis Kultūras sakaru komitejā, Ilmārs Lešinskis man mēģināja "skaidrību iekalt galvā". Un es uzrakstīju grāmatu par to. Viss tas tur būs, bet šoreiz būs iesaistīta ne tikai čeka un CIP, bet arī GRU.
Romāna nosaukums "Karavīrs guntiņa. Kāda latviešu zēna odiseja".
Lejiņa kungs noteikti paralēli tam arī jūs sekojat visam, kas šobrīd notiek pasaulē un karam Ukrainā. Jūs esat gadu garumā pieredzējis daudzus starptautiskus konfliktus un karus un bijis Afganistānā. Kādas jums ir sajūta par to, kas notiek Ukrainā, ne ar ko tas beigsies.
Atis Lejiņš: Kad es vēl biju Saeimas deputāts, mēs atbraucam uz Ukrainu. Es pats savām acīm esmu redzējis - Buča, Čerņihiva pie pie robežas.
Es varu atsaukties uz to, ko Zbigņevs Berezovskis teica Latvijā Ārpolitikas institūta konferencē: "Bez Ukrainas Krievija nevar atjaunot impēriju, un tur izšķīrās ne tikai Ukrainas liktenis, bet Krievijas liktenis." Tāpēc no no vienas puses, esmu ļoti apmierināts, ka Rietumi tomēr savācās un atbalsta, bet, no otras puses, skatos, ka varēja daudz enerģiskāk un vairāk.
Un kas bija tie galvenie bremzētāji?
Atis Lejiņš: Ko lai es jums stāstu, mēs jau visi to zinām, ka Amerikas Kongress nevarēja piešķirt naudu vairākus mēnešus, es ļoti iekšēji baidos, ka tas varētu varēja būt izšķiroši Ukrainai. Bet es skatos tagad, ka Vācija beidzot saņēmusies, kas bija ļoti stiprā Krievijas pavadā. Šrēders. Es to visu Vācijā piedzīvoju kā institūta direktors.
Arī Merkele brauca pie Putina...
Atis Lejiņš: Merkele pat saprata, kas viņš ir, bet bija tā, bija vajadzīgs sadzīvot. Vāciešiem milzīga vainas apziņa, un uz to Putins ļoti smuki spēlēja. Bet ir vācieši malači, viņi savākušies, otri lielākie pēc Amerikas, bet pagāja laiks. To arī savā ziņā varu saprast, jo tas viņiem ir milzīgs pavērsiens no tā, ko es piedzīvoju Vācijā, ka es tur braucu uz konferencēm, un to, ko šodien redzu. Bet Putina atbilde ir "Alternative für Deutschland", kas ir proputiniska partija, un tā ir ļoti populāra. Jūs jau pareizi sakāt, ir liela, kā anglisku vārdu lieto turbulence. Ir grūti pateikt, kā viss izšķirsies, bet man ir uzmundrinājums, redzot, ka Ukraina iebruka Krievijā. Tas varētu faktiski izšķirt to kauju, jo tas tomēr Krievijā atstās dziļas sekas. Kur tad ir Putins, mūsu drošības garants? Nav.
Vēl viena starptautiskā aktualitāte šobrīd arī, protams, ir Amerikas prezidenta vēlēšanas. Jūs jaunības gadus pavadījāt Amerikā, Kalifornijā. Tramps vai Kamala Harisa? Daudzi, protams, saka, ka Tramps ir neaprēķināms, bet tiek arī atgādināts, ka tieši prezidents Tramps bija tas, kurš sapurināja NATO dalībvalstis atvēlēt lielākus tēriņus no saviem budžetiem aizsardzībai. ASV prezidenta vēlēšanas, kādēļ to iznākums ir svarīgs arī Latvijas drošībai? Kam mums būtu jāpievērš uzmanība?
Atis Lejiņš: Amerika mūsu galvenais drošības garants. Bet īsti nepiekrītu par Trampu, ka viņš sapurināja, sapurināja Ukraina. nav jau dumji cilvēki Berlīnē un Parīzē, Stokholmā un Helsinkos. Tas, kas tur notika, viņi saprata un jau Varšavas NATO galotņu konferencē pieņēma lēmumu paaugstināt līdz 2%. Tiesa, vieni to darīja, otra nedarīja, tie, kas bija tuvāk Krievijai, tie to darīja, mēs arī. Tagad arī pārējie dara. Un, protams, varbūt var atzīties, ka Tramps spēlēja savu lomu, bet viņš spēlēja to ļoti negatīvi, ka viņš noskaņoja tieši tās sabiedrības daļas, kas... vienkārši pret Ameriku. Milzīgs pret amerikānisks noskaņojums pieauga Vācijā, jo Tramps drausmīgi uzturējās pret Merkeli. Vienkārši, maigi izsakoties, viņš nebija džentlmenis, godīgi sakot. Vienkārši prasts bosins. Tas arī nebija labi. Ko nozīmē sapurināt, sapurināja nepareizā virzienā. Atceraties, Obama arī par to sūdzējās. Bet tā bija Ukraina, kas izšķīra. Mēs visi sapratām. Īstenībā vajadzēja tiešām uzbrukt Ukrainai, jo Putins jau pateica, ko viņš darīs, 2007. gadā Minhenes drošības konferencē. Kāda reakcija bija? Jā, nu nebija patīkami un kas, un šitā. Vienkārši bija iedzīvojušies labklājībā.
Lētā Krievijas gāze.
Atis Lejiņš: Jā. Labi, teiksim, ka visi tie faktori sanāca kopā.
Kāds jūsu paredzējums, kāda būs Amerikas vēlētāju izšķiršanās?
Atis Lejiņš: Viņi balsos par Harisu.
Skaidrs, ka ļoti daudzi balsos arī par Trampu.
Atis Lejiņš: Redziet, mēs jau runājām, ka Eiropā tikai rodas diktatori un vecās demokrātijas kā Amerikā nē, bet redz, ka ir. Jāatzīst, ir daļa cilvēku, kuriem ir dziļas tieksmes pēc autoritatīvas figūras, kas pasaka, kas visiem jādara un kas atrisinās visas problēmas vienā, kā viņš teica - vienā dienā, kad es būšu diktators, bet tikai vienu dienu. Kurš var to pateikt! Iedomājieties, Rinkēviča kungs pateiktu, ziniet, atļaujiet man vienu dienu, es būšu diktators un sakārtošu visu. Cik ilgi viņš paliks amatā? Amerikā to var pateikt, un tas ir biedējoši. Un tik daudzi balso par. -
Atkal esam piedzīvojuši jaunu momentu, kad Krievijas režīms tiek konfrontēts ar vienu pārbaudi tā stabilitātei un stiprībai, proti, kopš neilga laika nepārprotama pastāvīga karadarbība risinās pašas Krievijas teritorijā. Droši vien, ja par to būtu runāts pirms kara sākuma vai neilgi pēc kara sākuma, tad lielumlielais vairums teiktu, ka tās nu reiz Krievijas pašreizējā režīma beigas, kad tas to nevarētu izturēt.
Jautājumu, kas būs ar Krieviju, apspriežam ar politologu, starptautisko attiecību speciālistu, "Tvnet" žurnālistu Artūru Bikovu.
Artūrs Bikovs: Es domāju, ka šis nebūs iemesls tam, lai Krievijas režīms sabruktu. Un daļēji tas arī rodas no tās hipotēzes, kas, manuprāt, pietiekami reti ir izskanējusi līdz šim publiskajā telpā, ka tas notiek pietiekami tālu no Maskavas vai no Sanktpēterburgas. Tas notiek kaut kur tur no Kremļa skatupunkta, vai no tās cilvēku grupas skatupunkta, kas patiešām pieņem tos lēmumus. Tas varbūt nav tik bīstami.
Bieži vien, ja mēs runājam par kādu impērijas sabrukumu, realitātē tās vienmēr brūk no galvas, un galvenais notiek vienmēr galvaspilsētās, kas Krievijas gadījumā būtu vai nu Maskava, vai nu Sanktpēterburga.
Tas ir tāds šī kara paradokss, var teikt, ka līdz šim Krievijai ir nācis par labu tas, ka tā šo karu ir spējusi savai sabiedrībai pozicionēt kā tādu mūslaiku koloniālo karu. Tas, no kā ļoti daudzi varbūt arī baidās Rietumos, ka varbūt būs tas moments, kad diženā valsts celsies svētajam karam kā skan Pirmā pasaules kara laikā sacerētajā dziesmā, svētajai kaujai pret, tā sacīt, iebrucēju ordām.
Artūrs Bikovs: Es domāju, ka ne tikai tas, ka Kurska ir tālu no Maskavas, arī jāuzsver tas fakts, ka, visticamāk, arī Maskavā starp lēmumu pieņēmējiem ir pietiekami maz cilvēku, kas kopumā ir no reģioniem. Ja mēs runājam par kādiem pazīstamiem cilvēkiem, kas patiešām ir laiku nodzīvojuši kaut kur reģionos, prātā nāk tikai Šoigu, kas piedzima Tuvā. Daudzi cilvēki lielākoties nāk vai nu no Sanktpēterburgas, vai no Maskavas. Tādēļ man arī liekas, ka lielai daļai tiem, kas ikdienā vienkārši dzīvo, nosacīti kādam ārstam vai loģistikas ekspertam, vai kādam taksometra šoferim, ja viņam lūgs parādīt, kur atrodas Sudža, diez vai viņš būs spējīgs izdarīt. (..) Tiklīdz tas notiek ļoti tālu no tavas mājas, tu neesi ieinteresēts. Ja Ukrainas armija ies tālāk, būs pietiekami grūti mobilizēt iedzīvotājus tam, lai kaut kāda veida aizsargātos, tiklīdz, protams, Ukrainas karaspēki nebūs ļoti tuvu Maskavai. Es domāju, ka Krievija to nepieļaus.
Vērtējot raidījumā piedāvātos trīs iespējamos Krievijas attīstības scenārijus - esošais režīms saglabājas ilgākā perspektīvā, notiek radikāla valsts sadalīšanas vai notiek Krievijas salīdzinoši straujš pagrieziens uz attiecību normalizēšanu ar Rietumiem, Artūrs Bikovs vērtē:
Diemžēl jāsecina, ka tas pirmais modelis, kur Putina režīms turpinās eksistēt kādu laiku, pirms viņš nenomirs vai viņu nenogalinās, es domāju, ka tas ir visiespējamākais scenārijs. Diemžēl.
Otrais - tas ir, protams, izmaiņas valsts iekšienē, kas novedis pie attiecību normalizācijas, un tas trešais scenārijs ir tas radikālais. Bet jāatzīst godīgi, ka tas otrais un trešais scenārijs varbūtību ziņā daudz neatšķiras. Bet starp pirmo un otro vietu, vismaz manās acīs, tā plaisa ir krietni lielāka nekā starp otru un trešo. -
Aktualitātes pasaulē analizē "Tvnet" žurnālists, politologs, starptautisko attiecību speciālists Artūrs Bikovs un Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns Ivo Krievs.
Pirmdien Francijas varasiestādes oficiāli apstiprināja informāciju, ka 24. augustā Parīzes Leburžē lidostā apcietināts ziņapmaiņas platformas Telegram radītājs un līdzdibinātājs, reizumis par „krievu Īlonu Masku” dēvētais Pāvels Durovs. Saskaņā ar izdevuma "Forbes" sniegtajiem datiem, Durovs šobrīd ir simtdivdesmitais bagātākais cilvēks pasaulē ar aktīvu kopvērtību apmēram piecpadsmit ar pusi miljardu ASV dolāru. Viņam tika izvirzītas apsūdzības divpadsmit punktos, tai skaitā saistībā ar bērnu pornogrāfijas izplatīšanu, narkotiku tirdzniecību, naudas atmazgāšanu, būtiskas informācijas noklusēšanu izmeklēšanai un citām noziedzīgām darbībām. Lietas būtiskais iemesls ir platformas Telegram saturs, kas ir teju nekontrolēts un varas iestādēm nepieejams un tādējādi, pēc apsūdzības domām, padara Pāvelu Durovu līdzvainīgu noziedzīgās darbībās, kurām platforma tiek izmantota.
Pāvels Durovs dzimis 1984. gadā toreizējā Ļeņingradā, filoloģijas profesora, senās Romas vēstures un literatūras pētnieka Valērija Durova ģimenē. Pāvela vecākais brālis Nikolajs ir izcils matemātiķis un programmētājs, un tiek izteikti pieņēmumi, ka viņa ieguldījums abu brāļu kopīgi radītajos tīmekļa produktos ir bijis izšķirošais. 2006. gadā Pāvels ar izcilību pabeidza Sanktpēterburgas Valsts universitāti angļu filoloģijas un tulkošanas specialitātē, jau studiju laikā sevi apliecinājis arī programmēšanas, dizaina un tīmekļa projektu vadības jomā. Tūlīt pēc Pāvela studiju beigām, iedvesmojoties no nesen tapušā Marka Cukerberga garabērna Facebook, radās brāļu Durovu izveidotais sociālais tīkls VKontakte, līdz 2010. gada nogalei piesaistot vairāk nekā simts miljonus lietotāju, lielākoties Krievijā, Ukrainā un citās postpadomju zonas valstīs. Tad pienāca 2013. gada nogale ar dramatiskajiem notikumiem Kijivā, un Krievijas Federālais drošības dienests pieprasīja VKontakte vadībai nodot tā rīcībā datus par „Eiromaidana” kustības organizētājiem. Dažus mēnešus vēlāk, pārdevis savas daļas uzņēmumā, Pāvels Durovs pameta Krieviju. Drīz pēc tam viņš un brālis ieguva Karību salu pundurvalsts Sentkitsas un Nevisas pilsonību. Sākās viņa dzīves otrais posms ar jauno, vēl grandiozāko projektu – vairākplatformu ziņapmaiņas sistēmu Telegram. Tāpat kā VKontakte gadījumā Pāvels uzņēmās organizatoriskās struktūras vadītāja lomu. Sistēmas darbības centrs atrodas Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, un kopš 2021. gada Pāvels Durovs ir šīs Persijas līča valsts pavalstnieks, kā arī Francijas pilsonis. Tiek minēts, ka pēdējos gados viņš Francijā un vispār Eiropā gan uzturējies reti, it kā vairīdamies no šīs pasaules daļas. Līdz ar to viņa privātās lidmašīnas nosēšanās Laburžē un tai sekojošais arests strauji apaudzis ar versiju un pieņēmumu gūzmu.
Kas vainas Telegram?
Pirms trīs gadiem, 2021. gada augustā, ziņapmaiņas programmatūras Telegram lejupielāžu skaits pārsniedza miljardu, aktīvo lietotāju daudzums, ja ticam paša Pāvela Durova publiskotajam, pirms mēneša bija apmēram 950 miljoni. Lielākā „telegramistu” kopiena ir Indijā, tāpat to plaši lieto Krievijā, Irānā, Ukrainā un citur. Kā lielāko Telegram priekšrocību min tās hibrīdo raksturu – platforma lieti der ne vien lietotāju saziņai, bet arī dažāda multimediāla satura publiskošanai. Sistēmas līdzautors un vadītājs Pāvels Durovs to allaž pozicionējis kā tādu, kuras lietotāji var droši paļauties – viņu informācija nenonāks nevienas trešās personas, tai skaitā varasiestāžu, rokās. Viņa paša – režīma spiediena rezultātā Krieviju pametuša censoņa – reputācija šķiet kalpojam kā papildu arguments šim pieteikumam. Tomēr nu pienācis brīdis, kad jājautā – vai Telegram spožums nekļūs par tās radītāja un vadītāja postu? Platformas politika, visai nosacīti kontrolējot tur ievietoto saturu, padarījusi to par siltumnīcu, kurā zeļ visdažādākā veģetācija. No vienas puses, Krievijā un Irānā Telegram tiešām kalpo kā vārda brīvības kanāls. No otras – tikpat netraucēti tur līdz šim savu saturu varējuši izplatīt visu sugu politiskie radikāļi un citi margināļi, ieroču un narkotiku tirgotāji, bērnu pornogrāfijas izplatītāji un citu noziedzīgu nodarbju piekopēji. Lielā skaitā tur ganās arī Kremļa propagandisti, un, kā apgalvo daudzi novērotāji, ziņapmaiņas sistēmu iemanījušies izmantot arī krievu militāristi, ar tās palīdzību saņemot izlūkošanas ziņas un pat koriģējot artilērijas un raķešu triecienus. Vai par to visu var padarīt atbildīgu platformas radītāju un īpašnieku? Sniedzot atbildi uz šo jautājumu, Durova lieta nenoliedzami kļūs par nozīmīgu juridisku precedentu. Kā, komentējot situāciju izdevumā Politico [politiko], norāda nīderlandiešu žurnāliste Eva Hārtoga, Durovs varot rēķināties ar diviem faktoriem savā labā. Pirmkārt, ka Francijā tiesa būs taisnīga, otrkārt, ka process risināsies arī publiskajā un informācijas telpā. „Spriežot pēc viņa pagātnes, šai arēnai šovmenis Durovs ir gatavojies visu savu apzinīgo mūžu,” raksta Hārtiga.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Izmaiņas nodokļu politikā būs, sola politiķi. Jautājums tikai, kādas, kad un kā panākt, lai nabagi nekļūtu vēl nabagāki, nemaksātāji nevarētu atļauties nemaksāt un budžetā būtu vairāk naudas. Kādas izmaiņas nodokļu politikā tiek plānotas?
To Krustpunktā pārrunājam ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jāni Lielpēteri, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja biedru, Finanšu ministrijas organizētās nodokļu darba grupas locekli un partijas "Progresīvie" līdzpriekšsēdētāju Andri Šuvajevu un akciju sabiedrības "Citadele banka" ekonomistu, Fiskālās disciplīnas padomes locekli Mārtiņu Āboliņu.
-
4. augustā Mali sarāva diplomātiskās saites ar Ukrainu, sekojot kaimiņvalsts piemēram, divas dienas vēlāk, 6. augustā, to izdarīja arī Nigēra. Abās valstīs pašreiz pie varas ir militārās huntas, kas pēc valsts apvērsumiem ir pārņēmušas politisko varu un saņem palīdzību no Krievijas.
Saskaņā ar Āfrikas stratēģisko studiju centra pētījumu, kas tika publicēts šā gada martā, kopš 2022. gada dezinformācijas kampaņu skaits Āfrikā ir palielinājies gandrīz četras reizes. Āfrikas kontinentu šajā laika posmā ir skārušas vismaz 189 kampaņas. No tām vairāk nekā pusi ir finansējušas ārzemes – Krievija, Ķīna, Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija un Katara.
Lai gan starptautiskajā arēnā tiek paustas bažas tieši par Ķīnas ietekmes pieaugumu šajā kontinentā, tomēr aktīvākā dezinformācijas izplatītāja Āfrikā ir Krievija.
Krievijas dezinformācijas kampaņas ir novērotas lielākajā daļa Āfrikas, tomēr visvairāk tās ir skārušas Rietumāfriku – reģionu, kurā šajā kontinentā atradās lielākā daļa Francijas koloniju. Starp bijušajām kolonijām ir arī Mali un Nigēra, valstis, kas šā gada augustā sarāva diplomātiskās attiecības ar Ukrainu. Iztirzājot Krievijas dezinformācijas kampaņas, ir jāpatur prātā, ka tās izmanto vietējās problēmas, sabiedrībā pastāvošo spriedzi, aizvainojumus un nesaskaņas. Šajā gadījumā, būtiski ir ņemt vērā Āfrikas valstu koloniālo pieredzi ar Rietumiem, kas atstājusi nepatīkamu piegaršu un negatīvi ietekmē arī pašreizējās attiecības.
Viens no biežāk izplatītajiem dezinformācijas vēstījumiem pretnostata Rietumus un Krieviju, attēlojot Rietumvalstis kā imperiālistus, kuriem rūp tikai Āfrikas izsaimniekošana, ne labklājība. Šis vēstījums balstās uz pagātnes pieredzi un piedāvā alternatīvu sabiedroto – Krieviju.
Krievijas augošā popularitāte Āfrikā ir tikai viena monētas puse. Otra puse ir Francijas popularitātes kritums, kā arī plašāka pret Rietumiem vērsta negatīva attieksme, ko Krievija veiksmīgi izmanto, lai nostiprinātu savu ietekmi reģionā.
Vēl viens būtisks iemesls, kas ir veicinājis Krievijas popularitātes pieaugumu ir tas, ka Rietumi nav veiksmīgi palīdzējuši apkarot reģionālos džihādisma draudus, piemēram, Mali un Burkinafaso.
Kā tad izplatās dezinformācijas kampaņas? Talkā nāk dažādi informācijas kanāli, taču īpaši nozīmīga loma ir sociālajiem medijiem, piemēram, Facebook un X (bijušais Twitter), kā arī ziņu apmaiņas platformām WhatsApp un Telegram, kurās saturs tiek piedāvāts vietējās Āfrikas valodās. Krievijas propaganda un dezinformācija sasniedz auditoriju arī caur ziņu portāliem, kas izliekas par neatkarīgām vietējām mājaslapām.
Tradicionālie mediji, piemēram, Kremlim piederošās televīzijas un digitālās platformas kā RT un Sputnik, ir ievērojami paplašinājušas savu darbību Āfrikā, noslēdzot satura dalīšanās līgumus ar vietējām ziņu organizācijām.
Kāpēc Latvijai un Eiropai būtu jāuztraucas par Krievijas ietekmes operācijām Āfrikā? Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns norāda, ka Krievija šādā veidā paplašina savu politisko un diplomātisko ietekmi, taču ieguvumi ir mērāmi arī “graudā” jeb derīgajos izrakteņos.
Krievija šos resursus iegūst apmaiņā pret militāro atbalstu huntām, piemēram, Mali, un izmanto, lai finansētu savu karadarbību Ukrainā.
Turklāt Andžāns brīdina, ka Krievijas ietekmes izvēršana Āfrikā, piemēram, var kavēt arī Eiropas zaļā kursa virzību, radot papildu izaicinājumus ilgtspējīgai attīstībai.
Lai efektīvi cīnītos ar Krievijas pieaugošo ietekmi Āfrikā, Rietumvalstīm ir jāmācās no pieļautajām kļūdām un jāizstrādā jauna pieeja, kas ne tikai konkurē ar Krievijas piedāvājumiem, bet arī sniedz ilgtermiņa risinājumus vietējām problēmām, tostarp drošības un ekonomiskās attīstības jautājumos. Tāpat ir būtiski veicināt arī skaidrojošas kampaņas un medijpratību, lai samazinātu Krievijas dezinformācijas un ietekmes operāciju panākumus. -
Valdība šodien sāks darbu pie nākamā gada budžeta. Finanšu ministrs norādījis, ka šis būšot viņa pieredzē grūtākais budžeta veidošanas process, tomēr, kā šorīt ziņo Latvijas Radio, darbs pie budžeta notiek nesteidzīgi, turklāt aizvien nav skaidrības par sen solītajām nodokļu izmaiņām.
Maz informācijas par nākamā gada finanšu plāniem ir arī Saeimai. Tā Latvijas Radio raidījumā „Labrīt” atzina opozīcijas partijas „Apvienotā saraksta” deputāts Māris Kučinskis, kurš strādā arī parlamenta budžeta komisijā. -
Krustpunktā Lielā intervija: Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins.
Lūgts skaidrot šobrīd Krievijā, Kurskas teritorijā notiekošo Ukrainas spēku operāciju, Kuzmins atzīmē ukraiņu spēku uzbrukuma pārsteiguma elementu. Taču pētnieka ieskatā jautājums ir par to, vai šī operācija ietekmēs kara stratēģisko gaitu.
-
Krievijas Kurskas apgabalā jau trešo nedēļu turpinās Ukrainas militārās operācijas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atklājis arī operācijas mērķi – izveidot buferzonu Krievijas teritorijā. Ģeopolitikas pētījuma centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns Latvijas Radio skaidroja, ka buferzonas izveide, visticamāk, nav galvenais iebrukuma iemesls.
"Frontes līnija ir labi gara. Un buferzonu, iespējams, būtu vajadzējis izveidot citur. Domāju, ka tas ir liels stratēģisks panākums, ar kuru iespējams izdevies lauzt kara gaitu, vismaz cilvēku galvās. Es neteikšu, ka tas būtu kaut ko praktisku izmainījis," pauž Māris Andžāns.
Eksperts uzskata, ka Kurskas operācija dod jaunu ticību, ka Ukraina var pārsteigt. Tomēr diez vai iebrukums Kurskā ir tuvinājis miera samitu ar Krievijas līdzdalību. Andžāns uzskata, ka drīzāk notiks pretējais – Krievija, visticamāk, būs mazāk ieinteresēta piekāpties.
Vēl Andžāns vērsa uzmanību tam, ka Kurskas apgabala iedzīvotāji iebrukumam neprotestē. Pretēji notika Ukrainā, kad sākās Krievijas iebrukums. Viņaprāt, tā ir zīme, ka joprojām Krievijā izmaiņas var panākt tikai elite un spēku struktūras. -
Valdības piedāvātās nodokļu pārmaiņas atbildēs uz tautsaimniecības attīstības izaicinājumiem, tā uzsver premjere Evika Siliņa no "Jaunās Vienotības". Tomēr plāna aprises aizvien vēl ir nezināmas un Finanšu ministrijā darbs turpinās. Ir apņemšanās necelt pievienotās vērtības nodokli un vienkāršot darba nodokļu sistēmu. Pretrunas šiem plāniem nesaskata arī Saeimā.
Rudenī valdības un pēcāk Saeimas primārais uzdevums būs nākamā gada budžeta un ar to saistītā nodokļu pārmaiņu plāna sagatavošana. "Nodokļu jautājums nav miglā" - tā premjere Evika Siliņa no "Jaunās Vienotības" raksturo nodokļu pārmaiņu plāna gatavošanu. Pašlaik skaidri pateikts, ka Latvijā necels pievienotās vērtības nodokļa likmi. Citu konkrētu atbilžu par iespējamām nodokļu pārmaiņām vēl nav. Tās varētu prezentēt vienlaikus ar valsts budžeta aprisēm, pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču norādīja valdības vadītāja.
Šajā procesā kavēties nedrīkst, uzsvēra arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Skaidrību gaida arī Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents uzņēmējs Andris Bite. Tieši viņš iepriekš vērsa uzmanību uz apspriežu apstādināšanu nodokļu sistēmas darba grupā. Skaidrības trūkst arī tagad, divus mēnešus vēlāk.
Finanšu ministrijā apstiprināja, ka pašlaik turpinās darbs saistībā ar iespējamām izmaiņām nodokļu politikā un publiski apspriežama informācija vēl sekos. Savukārt nākamā gada budžeta projektu skatīšanai Saeimā jāiesniedz līdz 15. oktobrim. -
Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai.
Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs.
Ukraina turpina
Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti.
Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos.
Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā.
Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers.
Harisas kampaņas augšupejošā līkne
Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū.
Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā.
Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu.
Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Ikmēneša pabalstu aizvien saņem vairāki desmiti bijušo pašvaldību vadītāju un viņu vietnieku. Šai kārtībai likumā noteica termiņa ierobežojumu – par darbošanās laiku līdz 2021. gada vidum, taču pašvaldībām budžetos jāparedz summas vairākos desmitos un pat simtos tūkstošu eiro. Vērtējumi par to izskan dažādi, taču jāsakož zobi, jo maksājumus paredz likums.
Lai pieteiktos pabalstam par darbu pašvaldībā, jābūt bijušam pašvaldības priekšsēdētājam vai vietniekam vismaz divus sasaukumus, jābūt pirmspensijas vecumā jeb vairāk nekā 60 gadiem un nedrīkst saņemt pabalstu un reizē turpināt strādāt algotu darbu.
Pabalsts ir līdz divām minimālajām mēnešalgām – pašlaik līdz 1400 eiro. Ja bijušais pašvaldības vadītājs vai vietnieks saņem pensiju, pabalsta summa ir mazāka, lai, saskaitot pabalstu un pensiju, sanāktu 1400 eiro.
Šo sistēmu jau tālajā 2007. gadā ieviesa pēc Latvijas Pašvaldību savienības rosinājuma atbalstīt ilggadējos pagastu un pilsētu vadītājus, kuri 90. gados pārtrauca darbu savā profesijā un pievērsās pašvaldības vadīšanai.
Latvijas Radio jūlija nogalē jau vēstīja, ka Latgalē atbalsts dažādās pašvaldībās variē no 21 tūkstoša līdz pat ceturtdaļmiljonam eiro. Arī citviet Latvijā pašvaldības pilda šī likuma nosacījumus, vienlaikus atzīstot, ka šī likuma norma dažkārt liekas, mazākais, diskutabla. Arī tāpēc, ka līdzīgs pabalsts pienāktos arī citās specifiskās profesijās strādājušajiem. Sarunā ar izslēgtu diktofonu arī izskan atgādinājums – atbalsts dažāda līmeņa pašvaldību bijušajiem vadītājiem bijusi politiska cena, lai tās partijas, kurām bija daudz tā saucamo pagastveču, nepretotos administratīvi teritoriālajām reformām, kas apvienoja daudzas lokālās vietvaras. Līdz 119 pirms 15 gadiem un līdz pašreizējām 43 – pirms trīs gadiem. Latvijas Radio painteresējās par šo pabalstu izmaksu vairākos dažāda izmēra novados.
Vienā no Latvijā mazākajiem novadiem – Valkas novadā – šādu kompensāciju saņem četri cilvēki, no kuriem viens jau kādu laiku ir pensijā. Attiecīgi no pašvaldības budžeta viņam izmaksājamā summa ir mazāka – „piešpricējot” līdz 1400 eiro pie viņam izmaksātās pensijas. Savukārt trīs cilvēki, Valkas novada bijušā mēra, tagad deputāta Venta Armanda Kraukļa vārdiem runājot, ir gana spēcīgi cilvēki pirmspensijas vecumā. Pašvaldībai šajā gadā šis sociālais atbalsts četriem cilvēkiem izmaksā virs 50 000 eiro, kas Valkas novadam ir liela summa. Krauklis teic, ka izprot iedzīvotāju iebildumus pret šādiem maksājumiem. Valkas novada domē budžeta pieņemšanas laikā par šiem apsvērumiem bijusi gana liela „murdoņa”, raksturo Krauklis.
Lai gan atsevišķos gadījumos šāda sistēma ir pamatota un atbalstāma, politiskā cena gan iedzīvotājos, gan lēmējos izraisa netaisnības sajūtu. Bauskas novadā šādu palīdzību saņem septiņi cilvēki, nesen saņemts vēl viens pieteikums, stāsta novada mērs Aivars Okmanis no Nacionālās apvienības. Likumā prasītā bijušo pagastveču atbalsta dēļ no citiem pasākumiem gan neesot jāatsakās.
Dienvidkurzemes novads ir viens no lielākajiem veidojumiem pēdējā administratīvi teritoriālajā reformā. Tajā apvienota 31 kādreizējā pašvaldība, attiecīgi vairāk pretedentu uz pabalstu. Likumā paredzēto iespēju tur izmanto 16 cilvēki, vietvaras budžetā tas izmaksā ap 130 000 eiro, stāsta mērs Aivars Priedols no Zaļo un zemnieku savienības. Viņš piekrīt, ka būtu arī citas specifiskas profesijas, kurās strādājušajiem pienāktos līdzīgs atbalsts.
Galvaspilsētā par šī atbalsta veida maksājumu nav jādomā. Ir vairāki iemesli, kāpēc Rīgas pašvaldībā šādam pabalstam nav pieteicies neviens bijušais domes vadītājs vai viņa vietnieks, skaidro Rīgas domes Finanšu departamenta direktors Uldis Rakstiņš. - Laat meer zien
