Afleveringen
-
Miris Romas pāvests, ASV cenšas piespiest Ukrainu piekāpties Krievijai, Latvijā pārbauda ģenerālprokurora atbilstību amatam, politikā apspriež partiju jaunākos reitingus. Krustpunktā aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone un žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš.
-
Bermudu divstūris pazudinājis Bermudu trijstūri, plastmasas zobeni plastmasas virsniekiem un kur jūs agrāk bijāt ar birokrātijas samazināšanu?
0:00 Ievads: purkšķināšana veikalā un klausītāju komentāri.
4:38 Kas sāp: Elīna netika uz koncertu; Uldis vīlies “ābola” inteliģencē; Jānis meklē Bermudu trijstūri.
11:47 Smagās ziņas: dārgie virsnieku zobeni; sāk mazināt birokrātiju; jāmeklē jauns pāvests.
58:18 Vieglās ziņas: pirmais spermas rallijs pasaulē; bagāto cilvēku šokolāde; 10 000 bagātnieku panorāmas ratā.
Seko šim podkāstam un pastāsti par to visiem!
-
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
ASV piedāvātais "miera plāns" būtībā ir Putina pieprasījumu saraksts, kas caur Trampa administrāciju likts priekšā Ukrainai. Tā Latvijas Radio programmā Labrīt sacīja Eiropas parlamenta deputāts no NA Rihards Kols.
Viņš uzsvēra, ka, par laimi, ASV nav diktatūra, tādēļ Tramps nevar vienpersoniski noteikt, kam piederēs Krima. Turklāt tas varētu būt precedents – arī citām suverēnām Eiropas valstīm raizēties par savu teritoriju neaizskaramību. Turpina Rihards Kols: -
Vienaldzība. Ar šo vārdu var raksturot politisko situāciju Jelgavā, kur tā nemainīgi stabila ir jau 24 gadus, kopš mēra krēslā iesēdās „zaļzemnieks” Andris Rāviņš. Šo gadu laikā viņam pilsētā izdevies izveidot sava veida politisko impēriju, kas caurvijusi politisko un izpildvaru un kur milzīga nozīme ir lojalitātei. Stabilā varas garša ļauj būt vienaldzīgiem pret pilsētniekiem. Savukārt vēlētāji liela daļa ikdienu pavada Rīgā, kļūst arvien vienaldzīgāki vēlēšanās, tāpēc politisko konkurentu izredzes ir minimālas.
-
Raidījumā Kurp griezies, pasaule? pievēršamies, domājams, pašreizējās pasaules aktuālākajam tematam un tematam, kas zināmā mērā vispār ir iemesls arī visa šī raidījuma tapšanai, proti, kas notiek Amerikas Savienotajās Valstīs un uz kurieni tas ved šo pasaules vienu no pāris super lielvalstīm.
Vērtē žurnālists, TV 24 raidījuma vadītājs Kārlis Streips.
Kārlis Streips: Kā es vēlētos, kaut amerikāņi pērn nebūtu kļūdījušies un mums šī saruna nebūtu vajadzīga!
Kārlis Streips ir cilvēks, kas Ameriku vēro ne tikai ar tādu ārpusnieka skatu. Viņš tur ir dzimis, uzaudzis, skolojies un tur dzīvo joprojām viņam tuvi radinieki. Tāpēc vispirms personisks jautājums: vai tā Amerika, kādu tu to redzi šobrīd, tu to vairs atpazīsti kā to Ameriku?
Kārlis Streips: 24. jūlijā braukšu pie māsām ciemos uz Čikāgu, un tad es paskatīšos. Es pieņemu, Čikāgā nekas īpaši nebūs mainījies. Tā nav Trampa centrāle. Paciemošos pie māsām un tad braukšu atpakaļ uz Latviju ar apziņu, ka varbūt pēdējo reizi es būšu bijis Amerikā. Jo tur tiek grauts viss pēc kārtas.
Vispirms gribētu vaicāt par pagātni un līdz ar to par iemesliem, kas ir tas vilnis Amerikas sabiedrībā, kas uznesa Trampu un viņa līdzgaitniekus varas virsotnē? Mēs runājam jau kādu laiku par sašķeltu Amerikas sabiedrību, pie kam tā sašķeltība ir arī teritoriāla. Mēs runājam par krastiem, kas ir salīdzinoši ar dzīvi apmierināti, līdz ar to apmierināti ar demokrātiju, apmierināti ar savām tiesībām, apmierināti ar, pirmkārt, politikas attīstību šajā valstī. Un tad ir centrs, reizēm tiek arī runāts par tā saukto rūsas joslu, kur cilvēki acīmredzot ir nemierā ar to, kas notiek, un šis nemiers tātad ir izpaudies ārēji. Runājot par sociālo pamatu, cik tam ir liela nozīme šai visā?
Kārlis Streips: Pirmais, par ko ir jārunā, ir telekanāls "Fox News", kura visa esamība ir oponēt visam, ko dara demokrāti, un atbalstīt visu, ko dara republikāņi. Un šajā gadījumā pērn "Fox News" un Tramps visu laiku brēca, ka Amerikas tautsaimniecība ir dziļākajā dimbā, viss brūk, viss jūk un tikai viņš, Tramps, zinās, kā to savest kārtībā. Īstajā pasaulē Amerikas tautsaimniecību "The Economist" pāris nedēļas pēc vēlēšanām aprakstīja ar vārdiem "visa pasaule to apskauž". Zema inflācija, zems bezdarbs, zemas procentu likmes, viss pārējais. Līdz ar to
ir viena daļa Amerikas sabiedrības, kas dzīvo tīšām radītā burbulī, kurā tiek melots nepārtraukti.
Bet attiecībā uz vēlēšanām 2016. gadā, es pieļauju, tur daļēji bija - pamēģināsim kaut ko jaunu, šis ir interesants cilvēks, redzēsim un paskatīsimies. Un otrs bija, ka pret viņu bija sieviete, un mēs nevaram pārāk zemu novērtēt seksisma lomu Amerikas politikā.
2024. gadā bija ne tikai sieviete, bet tumšādaina sieviete. Turklāt sieviete, kura nomināciju saņēma vēlāk, nekā tas būtu bijis citādāk. Liberāli cilvēki daudzi palika mājās, jo viņi bija neapmierināti ar Baidena administrācijas attieksmi pret genocīdu Gazā, kāds turpinās vēl joprojām. Un līdz ar to notika tas, kas notika.
Es neteikšu, ka negaidīti, bet katrā gadījumā tie raidījumi, kurus es skatos, tie visi bija pārliecināti, ka Kamala Harisa uzvarēs. Un šie cilvēki principā sev iešāva kājā. Kaut vai laukos, piemēram. Tas, ka Tramps ir uzsācis milzīgu tirdzniecības karu ar Ķīnu, ir iznīcinoši Amerikas lauksaimniecībai, jo tā ir atkarīga no Ķīnas tirgus. Ķīna tagad ir sākusi meklēt sojas pupas un visu pārējo citur pasaulē, no Brazīlijas un citur. Viņš solīja pirmajā dienā panākt cenu samazinājumu, jo Baidena laikā bija ārprātīga inflācija un cenas bija ārpus visas iespējamās kārtas. Cenas ir gājušas uz augšu, it īpaši tāpēc, ka tagad ir šis tarifu karš, kas nozīmē, ka uzņēmēji negrib ieguldīt.
Amerika pērn ievēlēja notiesātu noziedznieku, kuram, manā uztverē - es neesmu psihoterapeits, bet man šķiet - ir demence, jo viņš mēdz teikt vienu lietu un nākamajā teikumā teikt diametrāli pretējo. Es nezinu, kā Amerika tiks cauri nākamajiem četriem gadiem. Goda vārds, nav ne jausmas.
(..)
Atliek mēģināt ieskicēt to, kas varētu būt tālāk. Tu teici, mēs šobrīd vērojam, cik ilgi varēs ignorēt tiesu varas lēmumus. Droši vien es teiktu tā: provizoriski vērtējot, vēl nav sasniegta kritiskā masa.
Kārlis Streips: Tuvu tam, bet vēl ne. Pirmā iespēja amerikāņiem būs nākamgad novembrī, kad būs Kongresa vēlēšanas un kad būs visa apakšpalāta un viena trešdaļa Senāta [jāpārvēl]. Pie nosacījuma, ka būs tās vēlēšanas. Jo Tramps ir darījis visu iespējamo, lai grautu Amerikas elektorālo sistēmu. Viņam tā nepatīk, viņš grib pats būt karalis uz mūžu, un līdz ar to viņš uzskata, ka vēlēšanas vairs nav vajadzīgas. Cik lielā mērā viņam tas izdosies?
Es stipri šaubos, ka viņam izdosies pilnībā izjaukt 2026. gada vēlēšanas. Bet tikai tādā gadījumā, ja amerikāņi iedos lielu vairākumu demokrātiem abās palātās, atlikušie divi gadi viņam būs sarežģīti.
Ir iemesls domāt, ka kaut kad paredzamā nākotnē vēl pāris Augstākās tiesas tiesneši vai nu ies pensijā, vai nomirs. Tramps un republikāņi tur liks nākamos, tos pašus, kuri pērn pateica, ka Amerikas prezidentam ir imunitāte attiecībā uz visu, ko viņš dara amatā. Tas ir centrālais jautājums. Mēs redzam, ka
Tramps to saprata. Un Tramps tagad mēģina izpētīt, cik tālu viņš var iet ar šo imunitātes lietu. Un Augstākajai tiesai kaut kādā brīdī nāksies atbildēt uz jautājumu, vai tur ir iekļauta atļauja ignorēt tiesas, tajā skaitā pašas Augstākās tiesas, spriedumus.
Un, ja tām atradīsies vairākums - trīs, kurus Tramps tur ielika, un divi līdz kliņķim korumpēti tiesneši, kuri tur ir sēdējuši jau daudzu gadu garumā, ja tie pieci pateiks: jā, viņam ir tiesības ignorēt tiesas spriedumus, tajā brīdī Amerika patiešām būs beigusies. Un tad būs iemesls rīkot bēres. Jā, Dievs pasargi!
Protams. Bet ja es tev jautātu, cik reāla tev šķiet šāda iespēja? Un kas tad tālāk - fašistiska diktatūra? Vai to var izdarīt ar amerikāņu sabiedrību?
Kārlis Streips: Uz to nevar atbildēt, tāpēc, ka Tramps to grib. Par to nav nekādu jautājumu.
Tramps grib autokrātisku sistēmu, kurā ir viņš viens vienīgais, un ap viņu ir cilvēki, kuri viņam vienmēr teiks - jā, un visa pārējā sabiedrība nekam neder.
Es nevaru iedomāties, ka Kalifornijā pieņemtu autokrātisku pārvaldes sistēmu, Ņujorka, Ilinoisa, kur es uzaugu. Mēs varam fantazēt par to, vai izveidotos Ziemeļamerika un Vidusamerika, kur dienvidu štati būtu republikāņu rokās un ziemeļu štati un Rietumkrasts un Austrumkrasts būtu civilizēti. Mēs varam jautāt par to, vai kaut kādā brīdī bruņotie spēki, ja saprastu, ka tagad vairs tālāk nevar, un ietu uz priekšu.
Man gribas cerēt, kā optimistiskam amerikānim, ka tik tālu mēs nenonāksim un nebūs jāpārbauda. Bet Tramps patlaban dara visu, lai pārbaudītu to, cik tālu viņš var iet. Un tas ir kaut kas, par ko ir jādomā visai pasaulei. Tajā skaitā, ja viņš tik tiešām izvāks visus Amerikas zaldātus no Eiropas, kā viņš ir reizēm runājis, ka viņš to grib darīt, cik lielā mērā Eiropa varēs stāties vietā?
No Eiropas viedokļa skatoties, manuprāt, nevar rēķināties ar to, ka pēc Trampa nāks kaut kas labāks Amerikā. Eiropai ir iemesls domāt pašai par savu drošību. Un Eiropa var rēķināties ar atbalstu no Kanādas, no Japānas, arī no citām valstīm, kuras nāks palīgā šādā demokrātiskā nozīmē.
Es zinu, ka pirmā termiņa laikā bija viens NATO samits, uz kuru ārvalstu līderi visi nāca stingrā pārliecībā, ka Tramps paziņos, ka Amerika no NATO izstāsies. Viņš to neizdarīja, un viņu no tā atrunāja. Es domāju, kamēr viņa rīcība padara vēl bagātāku viņu pašu un Ilonu Masku, un miljardierus, kuri finansēja viņa kampaņu, nekāda īpaša pīkstēšana nebūs. Un arī republikāņi Kongresā labi zina, ka viņi ir atkarīgi no tiem miljardieriem par naudu, kas palīdz viņam finansēt kampaņas. Republikāņi nesacelsies. Ļoti rets republikānis ir bijis gatavs teikt, ka karalis ir kails, un tie lielākoties ir republikāņi, kuri vairs nav vēlētā amatā.
Man ir grūti par to runāt, jo es tomēr esmu pateicīgs Amerikai, ka manus vecvecākus Amerika uzņēma, un mani vecāki tur varēja izveidot profesiju, un es tur piedzimu un uzauga, un Amerika mani izglītoja. Un man vienmēr ir gribējies domāt, ka mani līdzamerikāņi nav stulbi kā zābaki. Bet izrādās, reizēm viņi var būt stulbi kā zābaki. Un kā pieaudzis cilvēks es saprotu, ka tas ir kaut kas, kas gadās ne jau tikai Amerikā. Valstis un sabiedrības var pieņemt stulbus lēmumus. Jautājums ir par to, cik tie ir graujoši.
Es arī gribētu būt optimists un teikt, ka stulbs kā zābaks, tas attiecas uz daļu. Daļa gluži vienkārši bija zaudējusi modrību, jo pārāk ilgi nekas tik nopietns nebija noticis. Un diemžēl tā tas ir, sabiedrības mēdz zaudēt modrību un aizmirst, ka par demokrātiju ir jāstāv un jākrīt, un par tiesiskumu ir jāstāv un jākrīt dienu no dienas, nedēļu no nedēļas, gadu no gada.
Kārlis Streips: Un ikkatram. -
Viņa ir viena no tiem trim ministriem, kurus premjere mainīja tā saucamā valdības restarta laikā. Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Daci Melbārdi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Ilze Kuzmina un portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča.
-
Valsts finansētie medicīnas pakalpojumi ir nepieejami vai uz tiem ir pārāk ilgi jāgaida. Tie ir galvenie iemesli, kādēļ vairums iedzīvotāju apmeklē maksas ārstus speciālistus. Taču, ja uz pirmo vizīti esi aizgājis par savu naudu, tad arī visi turpmākie soļi būs maksas.
Sandija, studente no Rīgas: „Man nebija ne jausmas, ka es varētu arī netikt par valsts līdzekļiem.”
Lai saņemtu tos pašus nosūtījumus, bet šoreiz – uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem, speciālisti iesaka pacientiem doties atkārtoti pie sava ģimenes ārsta.
Dace Žentiņa, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle: „Tādā veidā tiek noslogoti ģimenes ārsti nepamatoti, jo viņi faktiski darbojas kā tādi lietveži.”
Valsts divās lielākajās universitātes slimnīcās plāno pilotprojektu, kas varētu šo sistēmu mainīt. Taču ar projekta nosacījumiem nav apmierināta organizācija, kas pārstāv nozares uzņēmējus.
Ināra Pētersone, Veselības aprūpes darba devēju asociācijas izpilddirektore: „Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu skatījumā maksas pakalpojums universitāšu slimnīcās kļūst vērtīgāks, ja tā drīkstētu izteikties.”
Atvērto failu pusstundā pētām, kāpēc maksas konsultāciju laikā iedzīvotāji zaudē iespēju turpmāk saņemt valsts apmaksāto veselības aprūpi un kā šo sistēmu viņi pēcāk mēģina apiet?
-
Lai arī Harkiva ir viena no Krievijas uzbrukumu apdraudētākajām pilsētām Ukrainā, cilvēki tur pielāgojušies dzīvei kara apstākļos. Aļona Priļutska ir viena no šādiem cilvēkiem, kura regulārus raķešu, artilērijas un dronu triecienus neuzskata par pietiekošu argumentu, lai pamestu vienu no savas dzīves lielajām misijām – palīdzēt bēdā nonākušiem sikspārņiem. Sarunā ar Rihardu Plūmi Aļona izklāsta Ukrainā lielākā sikspārņu aizsardzības centra misiju un darbību kara laikā, kā arī atklāj kā karš ietekmējis ne tikai cilvēku, bet arī sikspārņu dzīvi.
Skats uz dzīvi kara apstākļos aizrautīgas aktīvistes acīm.
Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:
Vai, mazinoties ASV interesei par miera sarunām Ukrainā, Eiropa izmantos iespēju, lai spēlētu lielāku lomu?
Kāpēc Putins pēkšņi gribot runāt ar Ukrainu?
Spānija pārsteidz un aizsardzībai tērēs vairāk krietni ātrāk nekā paredzēts. Kāpēc tas svarīgi arī Latvijai?
Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.
Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs
-
Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā.
Sarunas par uguns pārtraukšanu Ukrainā nevedas.
Aktualitātes analizē politologs Arturs Bikovs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns.
Sede vacante
Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Varēja cerēt, ka pontifiks, kurš ziemas beigās vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, cīnoties ar abpusēju pneimoniju un elpceļu infekciju, ir atlabis. Tomēr jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā.
Vēsturē viņš paliks kā pirmais pāvests, kurš dzimis Amerikā un Dienvidu puslodē, pirmais pēc teju trīspadsmit gadsimtu pārtraukuma, kurš nav dzimis Eiropā, kā arī pirmais, kurš piederējis Romā ne pārāk ieredzētajam Jezuītu ordenim.
Nācis pasaulē kā itāliešu imigrantu atvase Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, Horhe Mario Bergolio vidusskolā ieguva ķīmijas tehnologa specialitāti, bet deviņpadsmit gadu vecumā, sajutis sevī priestera aicinājumu, iestājās jezuītu koledžā un trīs gadus vēlāk arī ordenī. Ar darbību ordeņa struktūrās, tālāko izglītošanos un pedagoga darbu ordeņa pārraudzītajās mācību iestādēs saistījās viņa mūža nākamās pāris desmitgades, līdz 1992. gadā viņš tika iecelts par Buenosairesas palīgbīskapu. 1998. gadā, iepriekšējam Buenosairesas arhibīskapam beidzot savas šīs zemes gaitas, Bergolio ieņēma viņa vietu, kurā sabija līdz 2001. gadam, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu kardināla kārtā un uzticēja vairāku kongregāciju vadību.
Kā vēstījuši avoti Vatikānā, kardināls Bergolio bijis otrs nopietnākais pretendents jau 2005. gada konklāvā, kurš galu galā tomēr izraudzījās par pontifiku Jozefu Aloīzu Racingeru, pāvestu Benediktu XVI. Visbeidzot, kad 2013. gada februārī Benedikts atkāpās no amata, par viņa varas mantinieku kļuva Horhe Bergolio, pieņemdams Fanciska vārdu, tā godinot pieticības, pazemības un visaptverošas mīlestības sludinātāju Svēto Francisku no Asīzes.
Arī pats pāvests Francisks sava pontifikāta laikā iemantojis ievērību ar vienkāršību un pieticību ikdienā un ārējās izpausmēs. Viņa nonākšana katoļu baznīcas hierarhijas virsotnē apliecināja pārmaiņas, kuras modernajā pasaulē piedzīvo baznīca, kļūdama globālāka un daudzveidīgāka. Viņš pats centās iet vidusceļu starp tradicionālistisko un reformisko ievirzi.
Nu pasaules mediji piesauc tos, kuri varētu stāties viņa vietā, un lēš, vai turpinājums saistīsies ar Franciska iesākto piesardzīgo pārmaiņu attīstību, vai ar pagriezienu atpakaļ konservatīvajā virzienā. Ar pirmo variantu saista pirmām kārtām aizgājušā pāvesta līdzstrādniekus no Vatikāna aprindām – kardinālus Pjetro Parolinu, Mateo Dzupi, Žoze Tolentinu Mendosu, arī Jeruzalemes latīņu patriarhu Pjerbatistu Picabellu, ar otro – gvinejiešu izcelsmes kardinālu Robēru Sarā, bet jo sevišķi Ungārijas primasu, kardinālu Pēteru Erdē.
Aizkaitinātie miera baloži
18. aprīlī, runājot ar žurnālistiem pēc sarunām Parīzē, kurās piedalījās Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Ukrainas pārstāvji, ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka ja miera sarunu procesā nebūs drīza progresa, amerikāņi ir gatavi atteikties no tālākas līdzdalības. Prezidentam Trampam esot gana daudz rūpju citur pasaulē. Līdzīgā garā tai pašā dienā izteicās arī pats Baltā nama saimnieks.
Nekas gan netika teikts par militāro atbalstu Ukrainai, taču daudzi uzskata, ka šāda amerikāņu „atmešanās”, lietojot kāršu spēlmaņu terminoloģiju, pēc noklusējuma nozīmētu arī palīdzības izbeigšanu.
Parīzē amerikāņu puse likusi priekšā ukraiņiem savu miera risinājuma ietvaru, kura detaļas gan joprojām paliek publiski nezināmas. Tomēr neoficiāli medijos nonākusī informācija liecina, ka priekšlikumi ietver karadarbības apturēšanu pie esošās frontes līnijas, amerikāņu veto Ukrainas iestājai NATO un Krimas atzīšanu par Krievijas sastāvdaļu. Par pēdējo Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka viņa valsts neatzīs Krimu par Krievijai likumīgi piederošu. Šī Ukrainas pozīcija, kas ir pilnīgi pamatota no starptautisko tiesību viedokļa, visdrīzāk ir iemesls, kāpēc ne Marko Rubio, ne prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Krieviju Stīvs Vitkofs neieradīsies uz sarunu raundu, kas šodien, 23. aprīlī, paredzēts Londonā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Ukrainas līdzdalību. Vašingtonu šeit pārstāvēšot prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Ukrainu Keits Kellogs.
Kā izdevumam „Financial Times” atzinis kāds anonīms Baltā nama administrācijas pārstāvis, pret Kijivu šobrīd tiek vērsts pamatīgs spiediens, lai tā piekāptos, un Donalds Tramps tad varētu rotāties ar miera nesēja lauriem. Taču amerikāņu aizkaitinājums par miera procesa bremzēšanos, acīmredzot, atstājis zināmu iespaidu arī uz Putinu, kurš nevēlas, lai Tramps pavisam atmestu ar roku savai miera baloža misijai. Ar šādiem apsvērumiem būtu skaidrojama Kremļa Lieldienās izsludinātā trīsdesmit stundu uguns pārtraukšana, kas gan Krievijas izpildījumā nozīmējusi tikai pauzi artilērijas apšaudēs, mazāk kājnieku uzbrukumu, bet joprojām aktīvus lidrobotu triecienus pa ukraiņu pozīcijām.
Kā turpinājums ir Krievijas vadoņa Putina šīsnedēļas paziņojums, ka Kremlis būtu gatavs tiešām sarunām ar Ukrainu. Uz to prezidents Zelenskis atbildējis, ka Ukraina ir gatava sarunām jebkurā formātā, bet tikai pēc tam, kad tiks pārtraukta uguns frontē.
Sagatavoja Eduards Liniņš. -
Politiķiem atkal ir idejas, ko darīt ar pensiju 2. līmenī uzkrāto kapitālu. Šoreiz izskanējis ieteikums to atļaut pārcelt uz 1. līmeni. Vai šāda doma ir laba, par to diskutēsim Krustpunktā. Diskutē Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite, finanšu ministra padomniece Sanda Liepiņa, Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps, Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure un ekonomikas zinātņu doktors, Rīgas biznesa skolas associētais profesors Edgars Voļskis.
Laiku pa laikam nākas raidījumā pievērsties pensijām un īpaši pensiju otrajam līmenim, jo regulāri objektīvu, reizēm subjektīvu iemeslu dēļ tas nonāk diskusiju krustpunktā. Šoreiz to ir izprovocējusi Donalda Trampa izraisītā globālā krīze ar muitas tarifiem un nenoteiktību starptautiskajā tirdzniecībā. Akciju tirgi ir vērā ņemami kritušies, kas nozīmē, ka arī uzkrājošie pensiju fondi, kas investējuši akciju tirgos, ir ar mīnusa zīmi. Privātie akcionāri, protams, var paši izlemt, kurā brīdī kaut ko pārdot vai nogaidīt, sākoties šādām krīzēm, bet ja jums ir jādodas tagad pensijā, tad šādas izvēles iespējas nav, un otrajā pensiju līmenī uzkrātā nauda var izrādīties mazāka, nekā bijāt cerējuši. Muļķīgi, jo varbūt pēc pāris mēnešiem viss atkal būtu labi, bet tagad jūs visu atlikušo mūžu saņemsit mazāk, nekā cerēts. Vairākas institūcijas nākušas klajā ar priekšlikumiem, kā šo situāciju labot, jo iespējas būt elastīgākiem ir, bet izskatās, ka arī tie priekšlikumi ir strīdīgi. Kā būtu pareizāk rīkoties? Šis ir aktuāls jautājums topošajiem pensionāriem. -
Diskusijas, kā pasargāt cilvēku pensijas, ņemot vērā turbulences finanšu tirgos, ir rosinātas vairakkārt, tā Latvijas Radio rīta programmā Labrīt stāstīja Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks.
Šobrīd aktualizējušās sarunas par grozījumiem Valsts fondēto pensiju likumā, kas ļautu cilvēkam jau laikus lemt savu 2. pensiju līmeņa uzkrājumu pārcelt uz pirmo līmeni. Alliks stāstīja, ka joprojām tiek meklēts labākais risinājums, arī kopā ar ekspertiem un Latvijas Banku.
Par ieceri ļaut 2. pensiju līmeņa uzkrājumus pārcelt uz 1. līmeni, diskutēs arī raidījumā Krustpunktā.
-
Smiltenes novadā aizvadītajos četros gados par domes prioritāti izvirzījās iemīļotā Jāņukalna apbūve, taču ekonomijas dēļ tas izrādījās pārāk ciets rieksts. Lai arī kultūras pasākumi novadā kļuvuši daudzveidīgāki un ienākuši jaunās teritorijās, tikuši pieņemti arī smagi lēmumi – ekonomijas dēļ reorganizēja vairākas pašvaldības iestādes un slēdza skolas, sakārtojot skolu tīklu. Arī nākamajiem deputātiem būs jāpieņem sarežģīti lēmumi, piemēram, par slēgto skolu ēku apsaimniekošanu.
Aurore Ieva Puķe -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna par jauno nedrošības laikmetu ar publicistu, vēsturnieku un Nacionālo bruņoto spēku virsleitnantu Robertu Rasumu.
"Mums ir jāiemācās domāt par ģeopolitiku un Ameriku jaunā veidā." Tā nesen teica bijušais disidents Ādams Mihņiks analītiskajā portālā "Project Syndicate", uzdodot jautājumu: vai mums ir darīšana ar kaut ko nejaušu vai arī tā ir pasaules evolūcijas zīme? Respektīvi, pasaule virzās jaunā virzienā.
Ja es jums uzdotu šo Mihņika pamesto jautājumu, vai mums šobrīd, ja mēs runājam par Ameriku, piemēram, jo no tā izriet konteksts sarunām ar Ukrainu, vai mums ir darīšana ar nejaušību vai tomēr pasaule virzās kaut kādā citā virzienā?
Roberts Rasums: Mums vienmēr ir tieksme skatīties uz vēstures plūdumu ar hēgelisko tēzes - antitēzes domu, ka tā virzās taisnā līnijā uz priekšu. Bet man laikam personīgi patīk tā doma par spirāli. Man liekas, citāts bija, ka vēsture neatkārtojas, bet tai noteikti patīk rezonēt. Tādēļ man liekas, ka tas nav nekas fundamentāli jauns, ja mēs paskatāmies uz to 30 - 50 gadu griezumā. Galu galā daudziem ir grūti, man liekas, pieņemt, ka 1990. gads bija pirms 34 gadiem, tas ir diezgan sen jau.
Beidzoties aukstajam karam, ASV, un tad jārunā tieši par ASV, nevis par Rietumiem, kļuva par pasaules policistu, un tā izšķieda savus spēkus, mēģinot ieviest pasaules kārtību pēc sava ģīmja un līdzības. Un, ja mēs paskatīsimies vēsturē, pirms 15 - 20 gadiem mēs ļoti daudz par to pukstējām: par to, ka amerikāņi mēģināja veidot savu pasauli Tuvajos Austrumos, Āzijā, Dienvidamerikā.
ASV lēnā garā no tā, varētu teikt, sagura, un tagad sāk atkāpties no tās pasaules policistu pozīcijas. Tagad mums visiem ir milzīgs pārsteigums par to, ka izrādās, ka tad, kad policists aiziet, paliek bardaks.
Šajā ziņā laikam jāsaka, ka tas, kur mēs esam atkāpušies atpakaļ, ir tāds haosa laikmets, kas līdzīgs varbūt kādiem 30. gadiem [20. gadsimtā], kaut kādā ziņā varbūt 40. gadu beigām, kad īsti pasaules aktori līdz galam nesaprata, kur mēs esam aizkūlušies.
Kaut kad, man liekas, es pats uzrakstīju, ka 21. gadsimta desmitie gadi visdrīzāk būs "zelta laikmets". Un tagad tā visdrīzāk izskatās. Mēs dzīvojam "pēczelta laikmetā". Vienīgais, kas atliek, viņu būvēt no jauna un saprast, kāda ir mūsu jēga visā šajā.
Ja runājam par to, kas notiek šobrīd transatlantiskajās attiecībās, Krievijas - ASV tā saucamās sarunas. Pārskatīju to, ko jūs savulaik rakstījāt par doktoru Henriju Kisindžeru, bijušo ASV valsts sekretāru. Tas bija laikam raksts "Satori", kas bija veltīts viņa nāves dienai vai īsi pēc viņu aiziešanas mūžībā. Tur bija interesanta tēze, kur jūs atsaucāties uz Kisindžeru, kuram vienmēr daudz kas tika pārmests par viņu darbību dzīves laikā. Viņš esot mēdzis teikt, ka jūs neredzat manu slikto izvēļu pasauli. Kādā ziņā kaut kas līdzīgs ir vērojams ASV šobrīd? Vai varam teikt, ka mēs arī varbūt neredzam Marko Rubio vai Trampa slikto izvēļu pasauli?
Roberts Rasums: Es neticu tam. Lai cik grūti to būtu atzīt, Kisindžers tomēr ir bijis, ja ne starptautiskās diplomātijas ģēnijs, bet tāds fundamentāls spēlētājs gan. Kā Makjavelli, kā teorētiķi, kā Rišeljē, kā Bismarks. Viņš pārdzīvoja 12 ASV prezidentus, visus Ķīnas līderus, viņš izveidoja to pasauli, kāda bija Aukstā kara pasaule. Un viņš pieredzēja tās beigas.
Stingri esmu pārliecināts, ka tas, kas tagad notiek Vašingtonā, tur nav šī ļaunā ģēnija pieskāriena, sauksim to tā, tur ir haoss. Jo Kisindžeram bija skaidra vīzija, viņš dzīvoja pasaulē, kur viņš gribēja, lai Amerika ir varena, Amerika ir pirmajā vietā un Amerika ir izdzīvojusi. Ņemot vērā, ka tie bija laiki, kad vienubrīd pasaulē kodolieroču skaits, man liekas, bija pie 90000 katrā pusē. Mēs runājam par ārprātīgiem arsenāliem. Un šajos apstākļos primāri bija nepieļaut, ka tie arsenāli izkustas.
Kas varētu būt tie priekšnoteikumi, lai šī sistēma nostabilizētos? Vēl kādam aktoram ir jāspēj pārbīdīt robežas?
Roberts Rasums: Es domāju, tā ir mana personīgā spekulācija. Ir reģions, kur Krievija vai Ķīna, var darboties diezgan brīvi. Centrālāzija, piemēram. Vietas, kuras neskar pasaules okeāns, un amerikāņu aviācijas bāzes kuģu grupas nespēj uz turieni aizpeldēt, jo vēl nav attīstījuši spējas pārvietoties pa sauszemi. Tajā pašā laikā to lielā mērā izšķirs jautājums, kāds būs Krievijas liktenis pēc šīs avantūras Ukrainā, jo Krievija no tā izies ar kaut kādu jaunu stāvokli. Ja tai beigu beigās ļaus Ukrainu "apēst", tad viņa visdrīzāk kļūs Eiropas reģionā par vienu no valstīm, kura drīkst rīkoties pēc savas patikas. Un katrā gadījumā tad mēs runāsim par reģionālajām lielvarām, par daudzpolāru pasauli. Tas, vai mums varētu izveidoties vienpolāra pasaule pašlaik, es personīgi domāju, ka tas nav reāli.
Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, specializējies Latvijas neatkarības kara un civilmilitārajās attiecībās, regulāri raksta par ārpolitiku un ģeopolitiku interneta izdevumā "Satori". Viņš ir arī Nacionālo bruņoto spēku leitnants. -
Gada pirmajā ceturksnī novērots ļoti straujš pieaugums jaunu elektroauto un ārēji lādējamu hibrīdu iegādē. Pieaugums bijis tik liels, ka jau beidzies pieejamais valsts atbalsta finansējums. Vai valsts atbalsts šādu mašīnu iegādē iedzīvotājiem būs pieejams arī nākotnē, un kā skaidrot lielo lēcienu pārdošanas apjomos?
Valsts atbalsta programma jaunu un lietotu elektroauto, kā arī ārējie lādējamo jeb plug-in hibrīdu iegādei tika pagarināta 2024. gada vasarā, ieviešot arī atsevišķas izmaiņas nolikumā, lai paplašinātu saņēmēju loku. Izmaiņas izrādījās tik veiksmīgas, ka mašīnas ar valsts atbalstu tika izķertas kā karsti pīrādziņi un pieejamais atbalsta finansējums pirms Lieldienām jau beidzās. Tagad Klimata un enerģētikas ministrija sagatavojusi grozījumus, kas paredz papildus finansējuma piešķiršanu šai programmai, lai tā turpinātu darboties līdz gada beigām. -
Krievija apdraud Eiropas Savienību (ES) nevien ar savu agresiju pret Ukrainu, bet arī ar savu klātbūtni Sāhela reģionā. Tāpēc Latvijas iedzīvotājiem ir pamats pievērst uzmanību ne tikai notiekošajam Ukrainas frontē, bet arī tālākiem pasaules reģioniem, kuri ES, kā pasaules mēroga dalībniecei, ir svarīgi. Šādu pārliecību intervijā Latvijas Radio pauda ES īpašais pārstāvis Sāhela reģionā un bijušais Portugāles ārlietu ministrs Žuāu Kravīņu, kurš pagājušajā nedēļā viesojās Latvijā un kuru Rīgas pilī uzņēma Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Intervijā ES īpašais pārstāvis uzsvēra, ka arī Sāhela reģionam ir nozīmīga loma ES vienotības stiprināšanas kontekstā. Saruna par reģionu, kuru vairāku gadu garumā skar dziļa drošības krīze ar Žuāu Kravīņu. -
Emporio Elksniņš, ļaunās aizdomās par internetu apstiprinās, Amazones vīrieša dāvana līgavai.
0:00 Ievads: magnētiskā rezonanse, aplipusi ola, beidzot normāla Jāņa balss.
2:25 Kas sāp: grūtības atrast jaunu mūziku; kas ir sabiedrība, kurai kaut ko atrāda;
10:49 Smagās ziņas: mēra ģimenei nelegāls elektrības pieslēgums; Krievija izmanto interneta bardaku; pasaules bagātāko cilvēku izpriecas.
51:38 Vieglās ziņas: apvārdojam divas jaundzimušās tīģerītes; lietuvieši turpina āzēt politiķus; panorāmas rats “Lauvas nama” pusdienu cenā.
Seko šim podkāstam un pastāsti par to visiem!
-
Krustpunktā uzmanības lokā jautājumi, kas skar veselības aprūpi. E. coli uzliesmojums Latvijā, zāļu cenas un kompensējamie medikamenti, kā arī citi jautājumi, par ko atbild Veselības ministrija. Izvaicājam veselības ministru Hosamu Abu Meri.
Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenā redaktore Zane Eniņa un portāla "TVNET" žurnāliste Ieva Alberte.
-
"Daudzi cilvēki pamodušies no halucinācijas, ka krievu kultūra ir līdzīga mūsējai vai tāda pati," saka Natālija Behma - ukrainiete, profesionāla dziedātāja, kura Latvijā ieradās ar vienu mugursomu uz pleciem un tika uzņemta Valsts Akadēmiskajā korī “Latvija”, lai jau trīs dienas vēlāk dziedātu latviski. Šajā laikā viņa novērtējusi Latviju kā gluži vai sapņu vietu kormūziķim, vienlaikus nelokāmi cīnoties par Ukrainas kultūras popularizāciju un valsts nosargāšanu.
Savukārt Rihards Plūme iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:
Cik ilgi Krievijas naratīvi valdīs pār Trampa administrācijas amatpersonām;
Kādu ietekmi uz Ukrainu un Eiropu atstās Vācijā notikušās un Polijā gaidāmās vēlēšanas;
Ko Donaldam Trampam NATO samitā Hāgā vēlēsies pierādīt sabiedrotie?
Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.
Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs -
Ventspilī varas grožus vairāk nekā 30 gadus tur viena partija – „Latvijai un Ventspilij”. Kaut arī Aivaram Lembergam tiesa ir aizliegusi vadīt pilsētas domi, viņš šā vai tā startē pašvaldību vēlēšanās.
Aivars Lembergs, Ventspils domes deputāts, partijas „Latvijai un Ventspilij” vadītājs: „”Facebook” es esmu. „Tiktok” es esmu. Kā jūs mani varat izolēt? Viņi par agru mani apglabājuši.”
Oligarham, kas ir pakļauts ASV un Lielbritānijas sankcijām, joprojām ir liela ietekme ne tikai Ventspils pašvaldībā, bet arī reģionālajos medijos.
Ilze Elizabete Urga, laikraksta „Ventas Balss” valdes locekle: „Mēs esam privāts medijs un mūsu, kā privāta medija, simpātijas ir „Latvijai un Ventspilij”.”
Pēdējo padsmit gadu laikā ventspilnieku uzticēšanās Lemberga pārstāvētajai partijai ir pakāpeniski sarukusi, uz ko cerīgi raugās citi politiskie spēki.
Bruno Jurševics, Ventspils domes deputāts, partija „Kustība „Par!””: „Cilvēki domā, skatās, ir kļuvuši drošāki.”
Vai 7. jūnija pašvaldību vēlēšanās politiskajiem konkurentiem izdosies sašūpot gadiem ilgušo partijas „Latvijai un Ventspilij” varu? To pētām pusstundā.
-
Latvija ir pirmā no Baltijas valstīm, kas nolēmusi izstāties no Otavas konvencijas par kājnieku mīnu neizmantošanu. Lēmums gan stāsies spēkā pēc pusgada. Saeimas vairākums par to galīgajā lasījumā lēma teju bez debatēm, savukārt bažas par to Ārlietu komisijā izteica pārstāvji no starptautiskajām organizācijām.
Otavas konvencijai, kas liedz kājnieku mīnu izmantošanu, Latvija pievienojās pirms 20 gadiem. Krievijas agresijas dēļ drošības situācija reģionā ir radikāli mainījusies un kājnieku mīnu izmantošanu uztver kā vienu no aizsardzības rīkiem paredzama sauszemes uzbrukuma gadījumā. Tā to uzsver gan Ārlietu ministrija, gan Aizsardzības ministrija.
Saeimas Ārlietu komisija par šo tematu aiz slēgtām durvīm apspriedās ar vairāku valstu vēstniekiem, bet vēlāk uzklausīja starptautisku organizāciju viedokli. Starptautiskās kampaņa kājnieku mīnu aizliegšanai direktore Tamāra Gabelnika argumentēja, ka nevadāmu kājnieku mīnu izmantošana nepadarīs dzīvi drošāku. Izstāšanās no konvencijas arī kaitētu starptautisko humāno tiesību kopumam, uzsvēra Gabelnika. - Laat meer zien
