Afleveringen
-
Dienvidkurzemes novada Lažas pagasta Apriķu muzejā uzklausām stāstus par Apriķu skolas sākumu un lūkojam skolēnu sarakstu 1741. gadā. Apskatām muzeja krājuma ūnikumu - senāko fotodarbu - ferotipu no 19. gs. 70. - 80. gadiem. Uzzinām arī, par kādu naudu Apriķu zemnieks "Plaušu" mājas pircis 1863. gadā un dzirdēsim jauku 20. gadsimta. 50. gadu bērnības laiku stāstu par "konfekšu balodīti".
-
„Iesēju tautu gaišu un sīkstu,
Jauna ik jaunā paaudzē dīgstu
Asaras izdziedot, pastāvu.”
Latvijai veltītā dzejolī raksta Broņislava Martuževa.
Pieminot dzejnieces simtgadi 8. aprīlī, kopā ar muzeoloģi, dzejnieces ilggadēju draudzeni un tagad viņas piemiņas vietas vadītāju Annu Eglienu skatām Martuževu dzimtas lietas: brāļa pirkto akordeonu, sienas pulksteni, izsūtījuma laika dokumentus ar dzejas rindām un stāstiem, ielūkosimies arī dažos dzejnieces dzīves pieturpunktos.
Dziesmu „Jaunība”, kas skan raidījuma ievadā, Broņislava Martuževa sacerēja 1947. gada janvāri, laikā, kad kā Nacionālās pretošanās kustības dalībniece slēpās tēva mājās bunkurā zem grīdas. Kā viņa pati atceras, tad tupot slēptuvē, viņa melodiju veidojusi savā prātā, bez skaņas, bez instrumenta.
Atmiņas, lietas, pieraksti, fotogrāfijas, dokumenti par pagrīdes laiku, par izsūtījumu, par dzīves prieka mirkļiem, par ģimeni un, protams, par dzeju – tas viss ir apkopots Broņislavas Martuževas piemiņas vietā „Dzejas klēts”, kas iekārtota līdzās dzejnieces pēdējai mājvietai Madonas novada, Indrānu pagasta „Dārziņos”.
Pirmā pietura – mūzika, dziesmas, dziesmu vārdi.
Otrā pietura – ģimene.
Trešā pietura – apcietinājums.
Lielākoties informāciju par Broņislavu Martuževu var iegūt „Dzejas klētī”, skatot daudzās fotogrāfijas, lasot pierakstus un dzeju, vai klausoties audioierakstus ar Broņislavas balsi. Tie daži priekšmeti, kas te redzami, tie ar Annas Eglienas palīdzību stāsta par dzejnieci un viņas ģimeni.
Lūk, sienas pulkstenis, gravēta stikla durvīm, korpusa augšdaļa ar kokā grieztiem ziedu motīviem, tas nāk no „Lazdiņu” mājām, kas ir 18 kilometru no Lubānas, kur Broņislavas tēvs Jānis nopirka izzāģētu mežu, nolīda līdumu un uzcēla māju.
„Lazdiņi” bija dzejnieces otrās mājas, kurp viņa pārcēlās kopā ar ģimeni 1927. gadā. Dzimšanas vieta bija Latgalē, Abrenes apriņķa Domopoles, tagad Bērzpils pagasta Slavītu ciemā. No turienes uz „Lazdiņiem” arī atceļoja mātes Helēnas brangā pūralāde, tagad skatāma „Dzejas klētī”.
Skarbais laiks – dzīvošana pagrīdē kā nacionālo partizānu kustības pārstāvei, tad visas ģimenes apcietināšana un izsūtījums uz Sibīriju, šis periods „Dzejas klētī” eksponēts ar fotogrāfijām no izsūtījuma laika, kur, neraugoties uz skarbajiem apstākļiem, attēlos redzam smaidošu Broņislavu. Dzejas rindas ar ticību brīvai Latvijai tapa gan pagrīdē, gan izsūtījumā. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Divi dārgumi Pāvilostas novadpētniecības muzejā - pilsētas fotogrāfa neparastā dzīve un darbība un izsūtījumā tapuši dzejoļi. Sakas pagasta zemnieka Mārtiņa Vinklera dzejoļi tapa izsūtījuma laikā Urālu pusē. Savdabīgās dzejas rindas lasām, šķirstot Mārtiņa Vinklera dzejoļu krājumu. Otrs stāsts savukārt par rosīgu vīru Žani Kūdriņu, viņa dzīves ceļiem no Brazīlijas uz Pāvilostu un viņa devumu pilsētas attīstībā.
Pāvilostas novadpētniecības muzeja vadītāja Irina Kurčanova rāda uz foto, kur redzams jauns vīrietis platu pieri, stingru apņēmīgu zodu, tauriņu ap kaklu. Foto tapis pagājušā gadsimta 20. Gados, un tas ir Žaņa Kūdriņa portrets. Fotogrāfijas ar viņu pašu ir maz, toties muzejā ir ļoti daudz fotoattēlu, kur iemūžināti Pāvilostas skati un tās iedzīvotāji. Bet neba ar fotogrāfijām vien šis vīrs iegājis Pāvilostas vēsturē. Viņš šeit aktīvi darbojās gan kultūras, gan sabiedriskajā dzīvē. Bet iesākums stāstam par Žani Kūdriņu meklējams Novgorodas guberņā, kur 19. gadsimta otrajā pusē Žaņa vecāki, atsaucoties Krišjāņa Valdemāra aicinājumam apgūt latviešiem lētas zemes Krievijā, bija devušies.
Vēlāk dzīves ceļi Kūdriņu ģimeni aizveduši uz Brazīliju. Par dzīvi tur liecina pāris Žaņā Kūdriņa uzņemtas fotogrāfijas, vienā no tādām ir iemūžināts skats no kādām brazīliešu svinībām, kur fotogrāfam lepni pozē tumsnēji vīri visiem, kuplas ūsas, lakati ap kaklu un platmalēs, sievas garām tumšām bizēm un priekšplānā latviešu mūziķu sekstets – uzvalkos tērpti muzikanti.
1924. gadā Žanis Kūdriņu ar māti un māsām ierodas Latvijā un apmetas uz dzīvi Pāvilostā, kur par sievu apņem vietējo meiteni. Neraugoties uz Žaņa Kūdriņa vēlmi padarīt Pāvilostas dzīvi krāsaināku un labāku, ne visi vietējie to pieņem. Kā stāsta muzeja vadītāja Irina Kurčanova, pāvilostnieki vēl šobaltdien kūtri pieņem jauninājumus. Ir īpaši, ja pārmaiņas grib veikt ienācējs.
Žanis Kūdriņš turpina aktīvi fotografēt vietējos ļaudis, pēc Otrā pasaules kara strādā gan kokzāģētavā, gan par grāmatvedi zvejnieku artelī, diriģē paša organizēto kori, iekārto bibliotēku, līdz 1949. gadā viņu izsūta uz Sibīriju, kur pavadījis sešus gadus. Atgriezās Latvijā un mūža nogali pavadīja Jūrkalnē, kur 1964. gadā miris.
Ak sāpju māt, kad beigsi aust šos slazdus!
Jo rokas tev jau asins sarkanas.
No nopūtām un vaidiem celsies vētra,
Tā ārdīs slazdus, moku perēkļus.
Skaidrā sīkā rokrakstā dzejas pantos lasāma notikumu hronika, pārdomas par dzīvi, atmiņas un ilgas – šīs rindas atskaņās izsūtījuma rakstījis Pāvilostai līdzās esošā Sakas pagasta iedzīvotājs Mārtiņš Vinklers. Ja viņa novadnieku, iepriekš minēto Žani Kūdriņu, izsūtīja pārpratuma pēc, ko līdzīgu var teikt par Mārtiņu Vinkleru. Varam minēt, kas noteica piespiedu kārtā tapušā dzejnieka likteni – nelāga sakritība vai padomju varai iztapīgs kaimiņš Sakas pagastā. Par Mārtiņu Vinkleru un viņa dzeju Pāvilostas muzeja krājuma telpās stāsta muzeja pedagoģe Ārija Paipa. -
"Zeme "Lejeniekos" bija smilšaina, ne pārāk auglīga. Bet tētis teica, ka viņš nemainītu "Lejeniekus" pret bagātākajām mājām Zemgalē. "Lejeniekos" tiešām bija skaisti un ļoti klusi." Tā atmiņās par dzejnieka un pedagoga Viļa Plūdoņa dzimtajām mājām rakstīja viņa meita Antra.
Pieminot dzejnieku Vili Plūdonu 150. dzimšanas dienā, "Lejenieku" mājā-muzejā iepazīstam ainas no Plūdoņu ģimenes dzīves, skatot dzejniekam piederošās lietas un lasot saraksti ar mājiniekiem, kā arī izzinot, ko vairāk par citiem "Lejenieku" iemītniekiem.
Pa atjaunotajām "Lejenieku" telpām vadā Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže. Te skatu priecē vairākas petrolejas lampas, dzelzs gultiņas ar pašaustām segām, bārkstains balti tamborēts galdauts uz apaļa saimes galda. Mājas interjers ir iekārots pēc Plūdoņa atraitnes Elfrīdas atmiņām un telpu skicēm, ko viņa pagājušā gadsimta 60. gados no trimdas zemes Kanādas atsūta toreiz topošajam dzejnieka muzejam "Lejenieku" mājās.
"No puķēm vismīļākās, man rozes tumšsarkanās…" rakstīja Plūdonis, un ziedi, to motīvs visai regulāri parādās dzejnieka daiļradē, ne velti, pieminot viņa 150 dzimšanas dienu, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu bibliotēkā tika atklāta izstāde “Caur puķēm. Vilis Plūdons – 150”. Tāpēc neizbrīna viņa sūtītās atklātnītes ar ziediem. Tā, piemēram meitai Antrai no Minhenes atnāk atklātnīte ar mēļi ziliem ceriņiem.
Paskatoties, kas rakstīts kartītes otrā pusē, redzam, ka pāris rindās atklājas Viļa Plūdoņa tēvišķās rūpes bērnu audzināšanā. Jo savai 10 gadīgajai meitai viņš raksta:
Minhenē 1925. gadā 26. jūlijā
Mīļo Antriņ!
Vai tu tēti nemaz vairs neatminies? Ne labdienas sūti, ne kādas kartītes man raksti. Vaidiņa man tika rakstījusi, ka tu ar mammu esot nobraukušas uz Rīgu. Izstāsti, kā tev pa ceļu un pa Rīgu gāja, ko tu labu redzēji un ko Rīgā darīji? Pa visām lietām Tu, Antriņ, neaušojies, paliec reiz prātīgāka un klausi uz vārda mammiņai. Tad arī man Tu būsi mīļa un laba meita. Pie tā Paula Jukona, ganu puikas, jūs gan neejiet. Tas, kā Vaidiņa raksta, esot rupjš, nelāga puika.
Ar skūpstu tev un visiem citiem Tavs tētis
Vēl paturpinot ieskatu Viļa Plūdoņa sarakstē ar ģimenes locekļiem un tādejādi atklājot dzejnieka rakstura šķautnes, aplūkojam citu tajā pašā laikā, kad Plūdonis Minhenē uzlaboja veselību, sūtītu kartīti, šoreiz sievai Elfrīdai"
Minhenē, 1925. gada 18. jūlijā
Mana mīļā, dārgā, kam tu man neraksti? Pēdējo tavu vēstuli sajēmu pirmdien,13. jūlijā, un tagad jau sestdiena. Es esmu tev un bērniem tik daudz kartīšu aizrakstījis, bet no visiem neesmu vēl nevienas sajēmis. Vari gan nebrīnīties, kā man ir ap dūšu tik ilgi nesajemot no jums nekādas ziņas. Izdomājos domu domas, kā jums pa mājām iet. Raksti, raksti, lūdzama, tūlīt un neskopojies arī turpmāk biežāk rakstīt!
Ar daudz mīļiem sestdienas labvakariem T.V. (tavs Vilis)
Labrīt Mīļais Vili! Šorīt īsta svētdienas sajūta. To laikam dara tas skaistais saulainais rīts, kāds šovasar ir reta parādība. Šodien varēsim ņemt saules vannas. Gribētos zināt, ko Tu pašlaik dari?
Mīļi sveicinādama, Tava Frīda. 1925. gada. 12 jūlijā
Tā atbild vairāku bērnu audzināšanā un mājas darbos aizņemtā sieva gara laika māktajam Vilim. -
Vērgales muzejā, reiz bijušajā spirta brūzī, iepazīstam šī pagasta vēsturi. Skatām milzīgu krīta gabalu, kas izmantots Otrā pasaules kara nogalē, vietējo bērnu apmācībā, uzzinām Vērgales pagasta vecāko māju loga rāmja likteni, iepazīstam skolotāja Riharda Zeniņa mācīšanas metodes un ieklausāmies, kā skan balss vecās spirta dedzinātavas manteļskurstenī.
Savulaik ordeņa brāļiem sadalīto kuršu zemju vidū ir Virgenāre, vēlāk muižu laikos saukta par „Wirginahlen”, nu zināma kā Vērgale. Bet cilvēki te mituši jau krietni senāk. Kā pierādījums tam ir akmens laikmeta cirvji, kas šajā teritorijā atrasti.
Par visu stāsta Vērgales pagasta muzeja bijusī vadītāja Mirdza Sīpola un tagadējā muzeja vadītāja Daina Vanaga.
Iepazīšanos ar Vērgales pagātni sākam ar stāstu par spirta dedzinātavu un traukiem, kādos šis šķidrums liets. Mirdza Sīpola izvelk no krājuma materiāliem palielu vēderainu māla krūku, kas gatavota 19. gs. vidū, kad šeit muižas īpašumi piederēja baronam Bēram un netālu no kungu nama tika uzcelts spirta brūzis.
Dodamies uz pagrabstāvu, kur reiz darbojusies kafejnīca, bet nu ierīkota izstāžu zāle. Pagraba vidū nomelnējušām sienām bruģētu grīdu iekārtota apvalkskursteņa mute. Daina Vanaga un Mirdza Sīpola vedina mani iekšā šajā alā.
Apbrīnojusi milzīgo dūmeņa muti, atgriežos augšā muzeja telpās, lai turpinātu brīnīties, jo abas muzeja vadītājas ir sarūpējušas nākama stāsta priekšmetu, tādu kā ķieģeli, bet krietni lielāku baltu kluci. Tas ir milzīgs krīta gabals un vēstī par Otrā pasaules kara beigu periodu, kad Kurzemē uzturējās padomju armijas aplenktais vācu karaspēks, apkaimē straumēm plūda bēgļu rindas, bet visām jukām pa vidu vietējiem Vērgales bērniem bija jāapgūst skolas gudrības.
Vēl lūkojam Vērgales pagasta muzeja priekšmetus, kas liecina par to, kādi ļaudis te agrāk mituši. Uzmanību piesaista paplāte, uz kuras zem stikla uz melna auduma mirdzošiem burtiem rotājas uzraksts "Sirds - kurzemnieka gods!". -
Eks, Jāns, Tresselts un Kīslings - izcili klavieru būvētāji, kuru vārdi ierakstīti Latvijas mūzikas vēsturē. Viņu darinātos instrumentus skatīsim Rakstniecības un mūzikas muzeja mūzikas instrumentu krājumā. Par meistaru darinātiem pianīniem, flīģeļiem un tāfelklavierēm, to gatavošanu un kopšanu stāsta mūzikas vēsturnieks Elmārs Zemovičs.
Galvu atgāzusi, veros uz klavierēm, kas novietotas trijos stāvos. Rakstniecības un Mūzikas muzeja mūzikas instrumentu krājuma glabātājs Māris Visendorfs kopā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja Mūzikas nodaļas dibinātāju un ilggadējo vadītāju Elmāru Zemoviču, kurš nu jau devies pelnītā atpūtā, bet labprāt atnācis uz šo ierakstu, lai padalītos zināšanās, vadā no viena instrumenta pie cita, ņem nost aizsargpārvalkus un ir gatavi iepazīstināt ar 86 dārgumiem. Tik daudz klavieru glabājas šajā krājumā.
Mūzikas vēsturnieks Elmārs Zemovičs teic, ka daudzi no krājumā esošajiem pianīniem, flīģeļiem un tāfelklavierēm ir roku darbs, tāpēc tas vien jau piešķir vērtību šiem krājuma materiāliem. Kā ar pirmo šādu darinājumu viņš iepazīstina ar Johana Paula Eka reiz Rīgā gatavotajām klavierēm.
Ap 19. gadsimta vidu darināts arī cits flīģelis. Tas ir no sarkankoka, pulēts un lakots, virs taustiņiem vijīgu ornamentu ielokā intarsijā veidots būvētāja vārds – „A.W. Jahn. Riga”.
Elmārs Zemovičs šajā instrumentā ir atradis informāciju par Rīgas Vācu teātra repertuāru. Te ir stāsts kā viena teātra afiša kalpojusi par klavieru detaļu.
Jozefa Tresselta klavieru būves uzņēmums līdz postošajam ugunsgrēkam 1910. gadā bija zināms ar saviem augstvērtīgajiem instrumentiem tolaik visā Krievijas impērijā. „Tresselt” firmas darinājumi tika izstādīti arī 1901. gadā Esplanādē, rūpniecības un amatniecības izstādē par godu Rīgas 700. Gadadienai un tur ieguva vairākas medaļas.
Nelielā ceļojuma noslēgumā mūzikas vēsturnieks Elmārs Zemovičs aizved mani pie jokaina izskata klavierēm, kas izskatās kā koka sintezators jeb pianīns ar nozāģētu augšpusi. Tas ir Arvīda Kislinga roku darbs. -
Rūjiena agrāk saukta par Rūjeni, arī Rūveni un paši rūveneci vēl šodien teic, ka viņi ir no Rūvenes. Un tā saka arī Līga Siliņa, pilsētas izstāžu zāles vadītāja. Viņu dēvē par viserudītāko savas puses vēstures pārzinātājām. Šoreiz Līgas Siliņas saimniecībā iepazīstam Rūjienas ļaudis, verot vaļā senus tiesu protokolus, lasot Maigas Volkovas pierakstus par mirušo izvadīšanu, skatot talantīga un veikla aktieru portretu zīmētāja Jāņa Vaivara darbus un izzinot, kā šeit nonācis izcilās gleznotājas Felicitas Pauļukas darbs, kurā redzama rūjieniete Rasma Garleja.
Bet vispirms noskaidrojam, kā Rūjienas vēstures stāsti un lietas ir nonākuši izstāžu zālē.
Līga Siliņa nokrāvusi galdu ar iesietu laikrakstu ķīpām no dažādiem laikiem – tie visi vēstī par cilvēkiem un notikumiem Rūjienā. Starp preses izdevumiem ir arī vieni no senākajiem Rūjienas puses vēstures dokumentiem, tie ir valsts valdīšanas protokoli un pagasta tiesas protokoli, kas rakstīti 19. gs. 60. gados.
Dodamies tālāk vēstures izpētē, kas saistās ar Rūjienas Svēta Bērtuļa baznīcu, kas celta 13. gs., bijusi viena no lielākajām un vecākajām baznīcām Vidzemē. Kā var lasīt šīs baznīcas draudzes interneta vietnē, tad „Baznīcas vēsture saistīta ar nepārtrauktiem postījumiem un atkal “augšāmcelšanos”. Vidzemē grūti atrast vēl tik bieži un pamatīgi postītu kulta celtni. 1560.gadā krievu cara Ivana Bargā karaspēks pilnīgi nodedzina baznīcu, paiet vairāki desmitu gadu līdz dievnamu atjauno tad to noposta Ziemeļu karā tad atkal atjauno un dievnams noturas līdz 1974. gadam, kad 10.aprīlī baznīca pilnīgi izdeg.”
Pagājušā gadsimta 90. gados restaurēja baznīcas interjeru un kopš 2003.gada dievnamu rotā atjaunotais vēsturiskais altāris un kancele.
Tālāk Rūjienas izstāžu zāles saimniece Līga Siliņa atver pierakstus par mūžībā aizgājušiem rūjieniešiem. Savdabīga vēsture, ko reiz datējusi Maiga Volkova.
Un pabeidzot stāstu par Maigu Volkovu, viens fragments no viņas pierakstiem par atgadījumiem bērēs: „Auksts ziemas laiks. Izvadām mirušo, patāls brauciens un jau krēslo, kad nonākam kapos. Izrādās, vakar no rīta sūtīti kapu racēji. Aukstuma dēļ ar šņabis dots līdz. Tie tad nu drusku parakuši ap 0,5 metru un “ieturējušies” tā, ka rakšanai vairs nav spēka. Rakuši arī otrā dienā, bet atkal tas pats- parakuši un “lāpījušies”. Ir jau krēsla ziemas dienā, kad piebraucam. Ne racēji, ne izrakts kaps. Palīdzu sarunāt tuvākās mājas šķūnītī novietot zārku. Atpakaļ tak nevedīs. Tā kā bēru mielasts arī ir pasūtīts, tad visi dodamies uz to. Vai nav vienalga, kad viesus paēdināt. No rīta braucu uz kapiem, esmu klāt, kamēr izrok kapu un tad tikai kopā ar pašiem tuvākajiem, veicu apbedīšanas rituālu.”
Tagad kārta Rūjienas izstāžu zāles ekspozīcijas priekšmetiem, kas vēstī par mākslinieku devumu.
Viens no redzamākajiem eksponātiem izstāžu zālē ir izcilās portretu un aktu gleznotājas Felicitas Pauļukas darbs, kurā redzama Rasma Garleja. Mākslas darbs sevī apvieno divas izcilas personības – tās autori Felicitu Pauļuku un portretēto sievieti – Latvijas Universitātes profesori, pedagoģijas un ekonomikas doktori Rasmu Garleju. Līdzās gleznai skatāma Rasmas Garlejas pūču kolekcija – stiklā, mālā, tekstilā, metālā veidoti putni.
Bet Rūjienas izstāžu zālē ir vēl kāda ļoti savdabīga mākslas darbu kolekcija. Tās autors, nu jau mūžībā aizgājušais rūjienietis Jānis Vaivars pats par sevi ir teicis - „dulns, kas dulns”. Jābūt taču neprātīgam, lai Rūjienas jauneklis pagājušā gadsimta 60.gadu sākumā aizbrauktu uz starptautisko kinofestivālu Maskavā un iegūtu pasaules kinozvaigžņu autogrāfus. -
Latvijas rūpniecības uzņēmumu vēsturi skatām Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā kolekcijā "Industriālais mantojums". Tur pārlapojam ziņas par zīda fabriku "Rīgas Audums", ko Latvijas pirmās brīvvalsts laikā košo apstādījumu dēļ devēja par "ziedošo fabriku". Savukārt, skatot Sarkandaugavas rūpnīcas "Provodņik" pagātni, izzinām, ka reiz tur ražoja linoleju, kas tika ieklāts uz superlainera "Titāniks" klāja.
50000 lappuses arhīva materiālu, vairāk nekā pusotra tūkstoša fotogrāfiju, gandrīz 400 kinohroniku sižeti un pāri par 300 lappusēm vēstures aprakstu par vairāk nekā 100 ražotnēm, kas reiz bija un vēl arvien darbojas Latvijā – tas ir apjoms, kas ikvienam ir pieejams digitālajā kolekcijā „Industriālais mantojums”.
"Rīgas Audums"
„Pirmais ražojums, ko izlaida mūsu uzņēmums, bija vatelīns, bet drīz vien tam pievienojās arī padrēbe (oderdrāna) no kokvilnas un mākslīgā zīda šķiedras. Sākumā veicām tikai aušanas darbu. Bet vatelīnu varēja pārdot tikai rudenī un ziemā. Lai ražotu to arī pārējā laikā un uzkrātu nākamai ziemas sezonai, būtu gatavos ražojumos jāiegulda liels kapitāls, kāda mums nebija. Bet arī mašīnām nevarēja ļaut stāvēt dīkā pavasarī un vasarā. Tāpēc šais sezonās sākām ražot īpašus triko audumus, no kuriem tai laikā šuva jakas, kleitas un kostīmus. Te nu grūtība bija tāda, ka trūka kvalificētu darbinieku, kas šo darbu varētu veikt, un tāpēc vajadzēja pašiem, mēģinot un mācoties no kļūdām, atrisināt daudzus techniskus jautājumus sakarā ar šo audumu ražošanu.”
Tā grāmatā „Rīgas Audums” raksta šī uzņēmuma dibinātājs un vadītājs Roberts Hiršs.
No nelielas darbnīcas 1925. gadā „Rīgas Audums” drīz vien izvērtās par vienu no lielākajiem tekstilrūpniecības uzņēmumiem Latvijā, kurā ražoja vatelīnu, mākslīgā un dabiskā zīda un puszīda audumus. Kopā ar LNB Digitālo pakalpojumu bibliotekāri Evu Ausēju veram vaļā rūpnīcas dibinātāja sarakstīto grāmatu.
Jauna ēra uzņēmumā sākas pēc Otrā pasaules kara, kad pilnībā izpostīto uzņēmumu atjauno un ar tādu pašu nosaukumu tas turpina darboties Juglas ezera krastā. 1957. gadā tiek izdota grāmata „Rīgas Audums”, kas sākas ar vārdiem: „Liels ir Latvijas tekstilnieku sociālistiskais apzinīgums un sirds degsme. Caur revolūcijas cīņām viņu ceļš vedis uz uzvaru.”
Protams, grāmatā nav ne vārda par rūpnīcas veiksmīgo darbību starpkaru Latvijā un arī par tās dibinātāju Robertu Hiršu, kurš 1939. gadā kopā ar ģimeni emigrēja uz ASV. Stāstu par uzņēmumu turpina Eva Ausēja.
Atmetot ideoloģisko uzslāņojumu minētajā grāmatā, jāatzīst, ka arī padomju laikā rūpnīcas teritorijā bija siltumnīcas, kur tika audzētas vīnogas, strādnieku bērniem bija pieejams bērnudārzs, darbojās bibliotēka un poliklīnika. Un, lai arī padomju pelēcībā un vienveidībā nebija pieejama tāda audumu krāsainība un oriģinalitāte, kā Hirša laikos, tomēr nevar noliegt šī uzņēmuma audumu māksliniecisko izpildījumu un kvalitāti.
Digitālajā vietnē „Industriālais mantojums” redzam katalogu, kas izdots pagājušā gadsimta 80. gados - krāsaini audumi ar moderniem, ģeometriskiem un pat tautiskā stilā ieturētiem rakstiem, bet šie audumi lielākoties aizgāja pa eksporta ceļu. Uzņēmums savu darbību beidza 1996. gadā, un liecības par kādreizējo audumu fabriku tagad ir pamestas un ļoti nolaistas ēkas Juglas ezera krastā.
"Provodņik"
Nedaudz labākā stāvoklī ir Sarkandaugavā esošās rūpnīcas „Provodņik”, pēc Otrā pasaules kara - Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcas jeb RER - ēkas. Un nākamais stāsts ir par digitālajā krājumā rodamo informāciju, kas vēstī par 1888. gadā dibināto franču- krievu uzņēmumu, kur ražoja gumijas izstrādājumus un telegrāfa piederumus. Šis uzņēmums savulaik bija viens no lielākajiem Rīgā. Fabriku korpusi stiepās vairāku kvartālu garumā un arī tagad interesenti var doties ekskursijās uz vienu no rūpnīcas ēkām, kura starp citu ir superlainera „Titāniks” izmēros. Tās garums ir 266 metri. Un tā nav vienīgā fabrikas saistība ar šo milzu kuģi.
Pirmā pasaules kara laikā ražošanas iekārtas evakuēja uz Maskavu, kur tās nacionalizēja. Latvijā fabrikas darbība netika atjaunota. 1925.gadā likvidētās fabrikas vietā tika izveidota jauna kokrūpniecības a/s “Provodņik”, kas aizņēma tikai daļu no kādreizējās fabrikas ēkām un teritorijas. Atjaunotajai akciju sabiedrībai ar uzņēmējdarbību neveicās, tā iekļuva parādos un 1935.gadā uzsāka likvidācijas procesu, kas noslēdzās 1940.gadā. Tā lasāms digitālajā vietnē „Industriālais mantojums”.
Plašāku informāciju par mūsu valsts rūpniecības vēsturi meklējiet šeit. -
"Ja paši būsim prātīgi,
Laiks arī prātīgs būs,
Un visas bēdas dūšīgi
Tas panest stipros mūs."
Tā rakstījis Ernests Dinsbergs 1857. gadā.
Dundagas pagasta Sausterē Kubalu skolā-muzejā, pētīsim šis skolas pirmā pārziņa, arī skolotāja un dzejnieka Ernesta Dinsberga rokrakstus, uzzināsim kādas tolaik bija skolas problēmas, kā Dinsbergs tās piedāvājis novērst, bet vēstulēs audžumeitai Alvīnei apjautīsim viņa humoru, kā arī klausīsimies Dinsberga sacerētos dzejoļus.
Dundagas mācītāja kučierim Ernestam Dinsbergam ir 22 gadi, kad viņš tiek norīkots darbā uz nule iekārtoto skolu Kubeles mežsarga mājās. Tas notiek 1838. gadā. Pēc četriem gadiem turpat līdzās tiek atvērts jaunais skolas nams. Kā pats Dinsbergs par to raksta ēka bijusi „pēc tolaiku aprēķinuma ar 10 istabām, vidū skursteni ar plašu uguņa namu. Vienā galā 2 lielas klases istabas un aiz tām 2 mazie maizes noliekami kambari. Otrā galā 6 istabas, 2 skolēniem priekš gulēšanas un tās 4 skolotājam priekš dzīves.”
Bet šoreiz piedāvāju stāstu ne par skolas namu, kur aizvien pastāv muzejs, bet kopā ar Kubalu skolas muzeja vadītāju Ingu Ozoliņu lūkosim krājuma materiālus.
Rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs, publicists, mācību grāmatu sastādītājs, skolotājs dzimis Dundagas pagastā 1816. gadā kalpa ģimenē. Vēlāk Ernesta tēvu ieceļ par mežsargu. Puika lasīt un rakstīt prasmi apgūst pašmācības ceļā, stāsta Inga Ozoliņa.
Kamēr skolas pārzinis un skolotājs vienā personā Ernests Dinsbergs lauza galvu, kā uzlabot mācību darbu, tikām Kubeles skolas solā sēd un mācās rakstīt un lasīt viens cītīgs un apķērīgs skolēns - Krišjānis Barons, kurš vēlāk savās atmiņās to nosauks par savu pirmo un īsto skolu, lai tik divas ziemas tajā mācījies. Bet pa to laiku guvis skolotāja ievērību un Dinsbergs Barona ģimenei iesaka spējīgo skolēnu sūtīt mācīties tālāk. Un mēs pētot Ernesta Dinsberga rokrakstus, lasām viņa vēstuli Krišjānim Baronam, kas rakstīta 1893. gadā.
Augsti cienīgs Barona kungs!
Še Jums nosūtu kādas tautas dziesmas, ko šur tur noklausījies un salasījis. Ja no tām kādas Jums der Jūsu milzīgajā krājumā un Jūs tās ierindotu, kaut arī pašā pēdējā pantiņā, tad Jūs ar to manim radītu lielisku godu un Jums par to no sirds pateiktos. Novēlēdams pie šī milzīgā tautasdziesmu kārtošanas darba laimi un izdevību, Jūs sveicu Augstu cienīdams!
Vecais Dinsberģu Ernsts
Līdztekus sarakstei ar Krišjāni Baronu, Ernests Dinsbergs tiekas arī ar citiem jaunlatviešiem un te, nedaudz novirzoties no galvenā temata par Kubeles (kā toreiz sauca šajā raidījumā daudzkārt pieminēto vietu) skolmeistara rakstītiem darbiem, Kubalu skolas muzeja vadītājai ir stāsts par Dinsberga trimdas laiku uz Jaunjelgavu, kur viņš astoņus mēnešus strādāja par rakstvedi, jo iemesls šādai izsūtīšanai bija saistība ar jaunlatviešu kustības dibinātāju.
Turpinām skatīt citus krājuma priekšmetus un nākamie rakstu darbi ir attiecināmi uz Dindberga veltījumiem audžumeitai Alvīnei Feldmanei. Tās ir vēstules, kur viena tapināta uz apļa formas papīra, rakstīta riņķveida spirāle un otrā - teikumi ievīti vārdā „Alvīne”
Var tikai apbrīnot šī vīra darba spējas. Kā lasāms interneta vietne literatura.lv, tad savā mūžā viņa devums ir vairāk nekā 300 publikāciju (dzeja, proza, raksti) gandrīz vai visos tā laika periodiskajos izdevumos un pāri par 100 dažāda rakstura grāmatas.19. gadsimta vidū Dinsbergs bija pats populārākais latviešu autors, darbojies dažādās literatūras jomās: sarakstījis dzejoļu krājumus, rakstījis lugas, tulkojis prozas darbus. Dinsbergs ir sastādījis, tulkojis, papildinājis plaša spektra mācību grāmatas un populārzinātnisko literatūru latviešu valodā, kā arī tulkojis pasaules literatūras klasiķu darbus. -
Anna Soltane Romere divas desmitgades no sava mūža pavadīja vīra vecāku īpašumā Rēzeknes novada Janopolē. Sieviete, kas apveltīta ar gleznotājas talantu, šo laiku un cilvēkus ir iemūžinājusi gleznās, kas nu nonākušas Latgales Kutūrvēstures muzeja īpašumā. Muzeja krājumā uzklausām stāstus par Annas ģimenes gaitām Janopolē un viņas mākslas darbiem.
Latgales Kultūrvēstures muzeja Mākslas nodaļas vadītāja Inese Dundure rāda akvareļa gleznu, kur redzama vienkārša vienstāva mūra ēka, bet par piederību augstākai kārtai liecina galvenā ieeja, kur trīsstūra frontonu balsta četras kolonnas. Turpat arī dīžājas apsedloti zirgi, gar puķudobi pastaigājas pāvs. Tāds izskatījās Janopoles kungu nams pirms aptuveni 80.- 90. gadiem, kad tur dzīvoja poļu muižnieku Romeru dzimta. Tagad šajā vietā piecus kilometrus no Rēzeknes, Griškānu pagastā, no muižas ēkas pāri palicis vien skrandains grausts, jo pēc Otrā pasaules kara te iekārtoja mašīnu un traktoru staciju, vēlāk kolhoza darbnīcas un pēc padomju ēras sabrukuma arī ēka lēnām bruka kopā, bet tās agrākais izskats ir iemūžināts Annas Soltanes-Romeres darbos, tāpat arī apkaime un vietējie cilvēki.
Un kopš 2016. gada vairākas gleznas kopā ar manuskriptiem, fotogrāfijām un dzimtas vēstures pierakstiem nonāca Latgales kultūrvēstures muzejā kā dāvinājums no gleznotājas dēla Henrika Severīna de Romera. Tāpēc raidījumā ieskats šajā poļu muižnieku dzimtā un tās gaitās Janopolē Latvijas brīvvalsts laikā. Inesei Dundurei ir arī īpašs stāsts par gleznā redzamajiem pāviem.
Anna ir senas poļu muižnieku Soltanu dzimtas atvase. Dzimusi Varšavā, jau bērnībā izrādījusi interesi par zīmēšanu. Sākumā glezniecības prasmes apguva pie privātskolotājiem un vēlāk tās turpināja izkopt Varšavas Mākslas akadēmijā. Pirmā pasaules kara laikā, atrodoties bēgļu gaitās Aņiskas muižā (tagadējā Baltkrievijas teritorijā), Anna savā skiču bloknotā zīmē cilvēkus, ainavas, dzīvniekus, interjera priekšmetus. Tur arī jaunā gleznotāja iepazīstas ar savu nākamo vīru Antonu Kazimiru Romeru un pēc kara beigām jaunā ģimene apmetas Janopoles muižā netālu no Rēzeknes.
Inese Dundure atklāj, ka Annas vīrs Antonijs Kazimirs Remers bijis ļoti ieinteresēts peļņā, ko ģimenei ienesa sievas nodarbe un viņš bija tas, kurš dibināja kontaktus vairākas Eiropas pilsētās ar mākslas galeriju pārstāvjiem un klientiem, lai Annai būtu pasūtījumi portretiem.
Sakoties Otrajam pasaules karam, Romeru ģimene dodas bēgļu gaitās. No sākuma uzturas Vācija, vēlāk pārceļas uz Kanādu, kur Anna Soltane-Romere līdz mūža galam 1974. gadā turpina gleznot gan pasūtījuma darbus, gan rīko savu gleznu izstādes. -
Sagaidot Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadi, paviesosimies muzeja krājuma telpās. Tur aplūkosim sudraba saktas, ar kādām agrāk rotājās turīgas zemnieces, klausīsimies svilpauniekus un uzzināsim, ar ko lāde no tīnes atšķiras un ko glabāja vācelē un ko - cibiņā.
1924. gada 2. februārī Pieminekļu valdes sēdē tika pieņemts lēmums par priekšdarbu sākšanu, lai izveidotu Brīvdabas muzeju. Sākotnēji lūkoja pēc vietas jaunajam muzejam gan Ķeizarmežā, gan Jaungulbenē, gan Aizkrauklē, stāsta Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks, galvenais krājuma glabātājs, vēsturnieks Mārtiņš Kuplais, cilvēks, kura zināšanas gan par muzeju, gan Latvijas etnogrāfijas vēsturi ir enciklopēdiskas.
Pabraucam garām tēlnieka Kārļa Zāles skulptūrai „Senlatvietis”, kur zem šūnakmenī kaltās senā baltu vīrieša galvas lasāms muzeja moto: „Kas senatni pētī, nākotni svētī.” Tad dodamies garām Usmas baznīcai, Kurzemes sētai, Vidzemes sētai, garām smēdei, labajā pusē atstājam kalnā esošas holandiešu tipa vējdzirnavas, garām jaunsaimnieka mājai un nonākam pie neizskatīgas divstāvu ēkas, kura sevi slēpj tūkstošiem pagātnes dārgumu. Tā ir muzeja krātuve.
Mārtiņš Kuplais iepazīstina, kā pats teic, ar saviem rūķīšiem - kolēģēm, kas atbildīgās par konkrētām krātuvēm un pirmā pietura ir tekstiliju krājumā, kur šoreiz vis nerunāsim par cimdiem, lakatiem, jostām, villainēm un citiem apģērba gabaliem, bet sīkāk iepazīstam sudraba saktas, ko apskatei sagatavojusi tekstiliju krājuma glabātāja Aija Vistere.
Greznās sudraba saktas apskatījuši, dodamies uz keramikas kolekciju, kur šī krājuma glabātāja Gunta Dimza ir sagatavojusi skanīgus priekšmetus un tos klausāmies galvenā krājuma glabātāja Mārtiņa Kuplā izpildījumā.
Ierasti, daudzinot podnieku veikumu, minam Latgales keramiķus, bet ir arī zināmi vārdi no citiem novadiem - vidzemnieks Jēkabs Dranda no Smiltenes puses, slavens ar saviem krāšņajiem rakstainajiem traukiem, un kurzemnieks Kārlis Volgemūts, pazīstams ar savām dzeltenīgajām smagnējām zaru kannām. Arī šī muzeja krājumā ir minēto vecmeistaru darbi un ir stāsts par Rucavas podniecības pēdējā pārstāvja Volgemūta darinātājām zaru kannām.
Atzīmējot Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadi, ceļojums pa krājuma telpām turpinās un nākamā pietura ir koka un metāla priekšmetu glabātuvē. Te būs īsais orientēšanās kurss mūsu senču taras trauku nosaukumos, uzzināsim, kas ir latviešu krēsls, bet sākumā iepazīstamies ar cienījama vecuma pūra lādi.
Ceļojumu noslēdzot, iepazīstam Vaidavas krēslinieku darinājumus - vieglus sēžamos ar pītu meldru sēdekli.
Ja pēc apraksta apjaušat, ka kādam no jums šāds krēsls atrodas mājā, šķūnī vai bēniņos, tad glabājiet to rūpīgi, jo tā ir liecība par latviešu krēslu darinātāju vēsturi, teic vēsturnieks, Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks un galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais. -
Sens sieviešu rotājums mūs aizvedīs līdz lībiešu mantojuma glabātājiem mūsdienās: iepazīsim Vidzemes lībisko dialektu dzejā un šo dzejas rindu autores Anitas Emses tēva Viļa radītos darbus. Skatīsim tiltu vēsturi, kas reiz savienoja un vēl ved pār par Salacas upi. To visu dzirdēsim, viesojoties Salacgrīvas muzeja krātuvē.
Reiz bijusi Metsepoles - Vidzemes lībiešu apdzīvotā novada sastāvdaļa, laika gaitā saukta par Seletsi, Salismundi, Lielsalaci, Salacgrīvas pilsēta 2022. gadā tika iekļauta Vidzemes lībiešu kultūrtelpā. Tāpēc šajā raidījumā viesojoties Salacgrīvas muzeja krātuvē, runāsim gan par šīs puses atstāto lībiešu mantojumu.
Kā apdzīvota vieta Salacgrīva pastāvējusi jau 5. gs., kad pie Salacas grīvas atradusies lībiešu apmetne Saletsa. Kā uzskatāms piemērs, ka lībieši te mituši arī viduslaikos, Salacgrīvas muzejā atrodas bruņurupuču sakta - ovāla, izliekta kā bruņurupuča mugura ar stilizētu augu ornamentu, tā reiz ir greznojusi kādas līvu sievietes apģērbu. Par šo saktu un citām Vidzemes lībiešu atskaņām šajā vietā stāsta Salacgrīvas muzeja vadītāja Ieva Zilvere.
Dodamies uz krājumu, kur turpinām iepazīt jau pašā raidījuma sākumā atskaņotā fragmenta autori - Svētciema Lielnoru lībiešu dzimtas pēcteces Anitas Emses daiļradi, kura pati par sevi raksta šādi: "Mani izaudzināja klusais nostūris Vitrupes jūrmalā, kur mazā urga Unģenīte tikko samanāma plūst uz jūru. Ar interesi klausījos ciema vīru sarunās par zvejošanu, zemes darbiem, politiku un piedzīvojumiem krievu-japāņu kara laikā, kur Mandžūrijā bija karojis mana vectēva brālis Kārļonkulis. Atceros, cik kuplā Svētciema izloksnē runāja mūsu kaimiņiene Tomsonmāte”.
Stāstu par svētciemiešu lībiskā dialekta glabātāju. turpina Salacgrīvas muzeja krājuma glabātāja Iveta Kalniņa
Viņa stāsta arī par Anitas tēvu Vili Emsi, Salacgrīvas zvejnieku, bet pēc aicinājuma mākslinieku.
Bet nu no cilvēku stāstiem pievēršamies Salacgrīvas būvēm. Muzeja speciālistes ir sagatavojušas fotogrāfijas par tiltiem, kādi reiz šķērsoja Salacu un kurus tiem vēl var redzēt šodien. 1909. gada 13. jūnijā ar svinīgu gājienu un dažāda ranga amatpersonu piedalīšanos tika atklāts viens no pirmajiem dzelzsbetona tiltiem toreizējā Krievijas impērijā. -
Pēdējais Latvijas Radiofona raidieraksts Eiropai pirms Otrā pasaules kara sākuma, kinorežisora un operatora Ulda Brauna fotonegatīvu krājums un pirmais mājas video no 20.gadsimta 20.-30. gadiem - mākslinieku Spertālu dzīves mirkļi pašu uzņemtos kinokadros. Šīs skaniskās un vizuālās vērtības skatīsim Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā.
Raidījuma gides - Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva dokumentu izmantošanas nodaļas vadītāja Anita Trušele un dokumentu izmantošanas nodaļas galvenā arhīviste Sanita Grīna vadā pa arhīva telpām, atklājot citu pēc citas retas pērles šajā novietnē.
Latvijas Valsts kinofotofono dokumentu arhīvs (LVKFFDA) tika dibināts 1963. gadā un kopš 1995. gada tā mājvieta ir Šmerļa ielā 5, ēkā, kas reiz būvēta kā Rīgas kino un video filmu nomas bāze. Arhīvs savu darbību uzsāka ar 20 kinofilmām un ap 9000 fotogrāfiju un gadu gaitā šis krājums ir ievērojami pieaudzis. Tagad te glabājas ap 2 miljoni fotogrāfiju, 95 tūkstoši kino dokumentu un ap 54 tūkstošiem skaņas vienību. Ar skaņu arī sāksim šo ceļojumu arhīvā, kur uzzināsim par Zviedrijā dibinātu skaņu plašu izdevniecību un Latvijas Radio vēsturisku unikālu ierakstu.
Nākamais ceļš ved uz kinolenšu skatīšanas telpu un šeit kopā ar Sanitu Grīnu un Anitu Trušeli iepazīsim kinoamatieru darbus un, cita starpā, uzzināsim, kādi senāk bija kinolenšu izmēri un kas redzams pirmajā amatieru uzņemtajā tā sauktajā mājas video.
Scenogrāfs un gleznotājs Arvīds Spertāls kopā ar dzīvesbiedri, teātra tērpu mākslinieci Margu Spertāli (iespējams, vecākās paaudzes pārstāvji atceras viņas darināto eleganto Žoržas Sandas kostīmu aktrisei Elzai Radziņai lugā „Vasara Noānā”) šajā filmā redzami braucot ar automašīnu, ir kadri no Rundāles pils, Kuldīgas, iesvētību mirkļi Vircavas baznīcā, Spertālu meita - mazā Asja gana zosis pagalmā. Tāpat šajos kinokadros ir iemūžināti Spertālu draugi: aktieru paris Žanis Kopštāls un Elvīra Līcīte, gleznotājs Voldemārs Tone.
Šo sešu minūšu garo mēmo filmu, kas uzņemta pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, ikviens var noskatīties Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva digitālajā krātuvē „Redzi, dzirdi Latviju!”. Turpat arī ir pieejamas vairākas amatieru uzņemtās dokumentālās filmas no padomju laikiem. Par šī perioda filmām stāsta Sanita Grīna.
No kustīgām bildēm pārejam pie fotogrāfijām, bet attēlu kolekcija, kas pirms diviem gadiem nonāca arhīva īpašumā, ir cieši saistīta ar kinomākslu. To savulaik izveidoja kinorežisors un kinooperators Uldis Brauns, dēvēts par poētiskā dokumentālā kino karognesēju. Līdzās jau iepriekš arhīvā uzkrātajām Ulda Brauna dokumentālajām filmām un spēlfilmai “Motociklu vasara”, valsts glabāšanā arhīvā ir pieņemta Ulda Brauna fotonegatīvu kolekcija – pāri par 99 tūkstošiem fotonegatīvu kadru.
-
„Zinātnieks ar dzejnieka dvēseli" - tā par Konstantīnu Poču ir teicis viņa novadnieks un klasesbiedrs, rakstnieks Jānis Klīdzējs. Skatot fotogrāfijas un vēstules, uzzināsim izcila fiziķa un konstruktora Konstantīna Poča dzīvesstāstu no Varakļānu pagasta līdz ASV Gaisa spēku un Pasaules telpas pētniecības laboratorijai Bostonā, kur Konstantīns Počs strādāja ar vairākiem kosmosa izpētes projektiem un arī līdzdarbojās militārās brīdinājuma un kontroles aparatūras AWACS (Airborne Warning and Control System) sistēmas veidošanā.
„Ja viņa iedzimtā un dzīves gājuma veidota daba nebūtu bijusi apbruņota ar humora gaismu un vairogu, pēc daudzajiem sitieniem un grūdieniem, ko viņš saņēma kara gados, viņš nebūtu varējis piecelties tik spēcīgi visā savā fiziskajā un garīgajā augumā. Viņš nelieto bargus vārdus arī tādos gadījumos, kad daži gudri viszinātāji sāk plātīties ar savu tukšumu un pļāpību. Tādus viņš noklusina ar savu veselīgo humoru.”
Tā apcerējumā ar nosaukumu „Zinātnieks ar dzejnieka dvēseli” par Konstantīnu Poču ir teicis viņa novadnieks un bijušais klasesbiedrs - rakstnieks Jānis Klīdzējs.
Poča vārds ir labi pazīstams ASV un nu arī Latvijas zinātnieku aprindās, bet savā dzimtenē viņu sāka pieminēt tik pēc atmodas laika, kad atkal varēja brīvi runāt par mūsu tautiešiem ārpus dzelzs priekškara.
Fotogrāfijas, rokraksti dokumenti un iespieddarbi par meteoroloģijas raķešu konstruktoru atrodas Latgales kultūrvēstures muzeja krājumā, kur Konstantīns Počs tos nosūtīja īsi pirms savas aiziešanas mūžībā 1994. gadā.
Latgales Kultūrvēstures muzeja galvenā krājuma glabātāja Renāte Vancāne rāda fotogrāfijas no Konstantīna Poča darba gaitām, kad viņš strādāja par ASV Gaisa spēku pētniecības laboratorijā. Tolaik neviens vēl nezināja, ka šobrīd, saistībā ar karu Ukrainā, gan tur, gan Baltijas valstīs tiks īpaši pieminētas agrīnās brīdināšanas un ziņošanas un kontroles lidmašīnas AWAC, kas uzrauga kustību gaisa telpā. Šo lidmašīnu izstrādē savi nopelni ir arī Konstantīnam Počam.
Staltais smaidīgais latgalietis par savu veikumu ir saņēmis vairākus ASV Gaisa spēku ministrijas apbalvojumus, bet šķiet, pašam Konstantīnam Počam viena no lielākajām atzinībām bija Goda doktora grāds, ko viņam pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā piešķīra Latvijas Zinātņu akadēmija. -
Šis bija kārtējais gads, kas piepildīts ar jauniem atklājumiem Latvijas muzejos, iepazīstot krājuma priekšmetus, kas ir mūsu vēstures liecinieki un, atskatoties uz aizejošā gada raidījumiem, izvēlējos pieminēt tos ierakstus, kas saistās ar ko pirmreizēju Latvijas vēsturē un kultūrā. Vēlreiz lūkosim tos raidījumus, kuros bija runa par pirmajiem aizmetņiem Latvijas lauksamniecībā, dārzkopībā, kino un foto un teātra mākslā, dziesmu svētku tradīcijā un valsts dibināšanā.
Šī gada maijā Latvijas Fotogrāfijas muzejs atzīmēja savas pastāvēšanas 30 gadus un muzeja krājumā glabājas pirmais latviešu valodā drukātais izdevums ar padomiem un informāciju par fotografēšanu. Žurnālu ar nosaukumu „Stari” izdeva Mārtiņš Buclers, cilvēks, kur uzskata par pirmo profesionālo latviešu fotogrāfu. Lūk fragments no ieraksta ar muzeja krājuma glabātāju Janu Čauri.
Turpinot skatīt iespieddarbus latviešu valodā, jāatceras Sīmanis Klēvers, kuru dēvē pat Latvijas dārzu tēvu. Viņa devumu vēl šodien novērtē dārzkopības un augļkopības speciālisti. Durbes senlietu krātuvē tās vadītājs Reinis Bahs ikvienam interesentam ļauj ieskatīties 19. gs. nogalē izdotos sējumos par to „kā dažādi vasaras, ziemciešu un podos audzējamie stādi, košuma koki un krūmi sējami, stādami un pavairojami istabās stādu namos un lecektos un kā tie stādu nami un lecekti būvējami”. Par viņu stāstu turpina Durbes senlietu krātuves vadītājs Reinis Bahs.
Starp citu, Durbes pilsētas ģerbonī ir attēlota ābele ar septiņiem āboliem, katrai nedēļas dienai pa ābolam un ierosmi šādam pilsētas simbolam devis dārzkopis un toreizējais pilsēta galva Sīmanis Klēvers, kurš 19. gs. 90. gados pie baznīcas iestādījis ābeļdārzu. Un turpinot par dārzkopībai tuvu tematiku, ielūkojamies senajā Priekuļu selekcijas ēkā, kur ir iekārtots Latvijas laukaugu selekcijas muzejs. Šis nams tika būvēts pirms 100 gadiem, lai apkārtnes zemniekiem būtu iespēja izglītoties un darboties kultūraugu selekcijas jomā dažādās izmēģinājumu stacijās.
Par seno Priekuļu ēku stāstīja Priekuļu laukaugu selekcijas institūta vadošā pētniece Ilze Skrabule un, atskatoties vēl uz citām ēkām, kurām piedien nosaukums – pirmā un latviešu vajadzībām domātā, ir jāmin Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrība, kuras nopelns ir pirmā īpaši Rīgas latviešu teātrim būvētā ēka. Par šo biedrību liecina liela izmēra karogs, reiz bijis šūdināts no gaišzila zīda, bet tagad klāts zilas kokvilnas auduma ielāpiem, tik uzraksti un ornamenti zelta diegiem ir izturējuši laika zobu un tie vēstī- Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrība. 30. jūlijā 1878. gadā, vidū ozollapu ietvarā izsūti darbarīki – cirvis, cirkulis, lineāls un uzraksts- „darbs godina”. Karogs kā dārgums tiek glabāts Rakstniecības un mūzikas muzeja, teātra un kino vēstures krājumā. Vārds šī krājuma glabātajai Andrai Lazdānei.
Šī gada vasara pagāja Dziesmu svētku zīmē, tāpēc varam palepoties ar Pirmajiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem veltītu plakātu, kas glabājas LNB Mākslas krātuvē. Tās ir nodzeltējusi, laika zoba skarta papīra lapa, kur augšpusē uzzīmēts eņģelis virs pilsētas fona, apakšā togā tērpts vīrs, tam apkārt kaili bērneļi: vieni ar rakstāmpapīru un spalvas kātu, citi kāpj augšā par rožu klātiem zariem. Lapas vienā pusē redzams sējējs uz lauka un pašā vidū gotisku torņu ietvarā iekļauts teksts – Jura Alunāna dzejas rindas „Nevis slinkojot un pūstot”. Vairāk par to stāsta LNB Mākslas krājuma eksperts Toms Herings.
Ejot tālāk, nonākam Valkas novadpētniecības muzejā, kur krājumā glabājas pirmais drukātais uzsaukums par Latvijas armijas veidošanu cīņā pret lieliniekiem un brūkošās Vācijas impērijas karaspēku. Šāda pavēle tika izdota Valkā 1919. gada 16. februārī. Valkas novadpētniecības muzeja bijusī krājuma glabātāja Aija Priedīte stāsta par laiku, ka igauņu un somu karaspēks 1919. gada sākumā atbrīvoja Valku no padomju Krievijas karaspēka.
Līdztekus brīvības cīņām nule nodibinātajā Latvijas Republikā sarežģītos apstākļos darbojas Latvijas pagaidu valdība Kārļa Ulmaņa vadībā un unikāli dokumenti par 1918. un 1919. gada valdības sēdēm glabājas Latvijas Kara muzejā. Pārlūkojam tos kopā ar muzeja krājuma nodaļas vadītāju Barbu Ekmani.
Un šo apskatu izvēlējos noslēgt ar kādu simtgadnieku, kurš šo jubileju nosvinēja vakar, 30. decembrī. Tas ir kinoteātris “Splendid Palace”, kas ir pirmais kinoteātris Baltijā, kurā ēka uzcelta tieši kinoteātra vajadzībām. Un vēl aizvien nama otrā stāva vestibilā atrodas spogulis no tiem laikiem. Par grezno rokoko stilā veidoto spoguli, stāsta kinoteātra mākslinieciskā vadītāja un kino kritiķe Daira Āboliņa.
Ja nu gadās apmeklēt kinoteātri, uzkāpiet otrajā stāvā un Zaļajā zāle var aplūkot šo senumu, kurā 100 gadu laikā ir raudzījušies neskaitāmi cilvēku, kurus vieno interese un mīlestība uz kino. -
Carnikavas novadpētniecības centrā uzklausīsim stāstu par tautastērpu, ko pagājušā gadsimta 30. gados uzšuva carikaviete, trimdas latviešu dramaturga, rakstnieka un publicista Ulda Siliņa mamma Elza Vilhelmīne. Savukārt, atceroties laikus, kad Carnikavā slējās lepna pils, uzzināsim kā šajā namā uzņēmēja Gēgingera ģimene svinēja Ziemassvētkus.
"Carnikava ir seno līvu zeme, taču iedzīvotāju pārtautošanās notikusi ļoti ātri. Jau 16. gs. no līvu valodas palikuši tikai atsevišķi vārdi un vietu nosaukumi, piem., vaba, selga, Lilaste, arī Kadaga, Ummas, Serģu ezeru vārdi ir mantoti no līviem. Carnikava ar savu lašu un nēģu zveju bija ievērojams zvejas centrs un ieņēma 10. vietu Latvijā. Līdz 1917. g. Carnikava varēja lepoties ar greznāko pili Vidzemē. Arī pirmo tautasdziesmu latviešu valodā publicējis Carnikavas mācītājs Fridrichs Meins. Carnikavieši nodibina savu Labdarības biedrību jau 1875. gadā un ar kori piedalās II Vispārējos dziesmu svētkos."
Šos pieturpunktus par Carnikavas vēsturi aizņēmos no Carnikavā dzimušā dramaturga, rakstnieka un publicista Ulda Siliņa rakstītā 2017. gada Austrālijas laikrakstā "Latvietis", jo šajā raidījumā būs runa gan par Ulda Siliņa mammu, gan greznās pils pēdējiem īpašniekiem.
Viesojos Gaujas krastā „Cēlāju” mājās, kur atrodas Carnikavas novadpētniecības centrs. Te vēl līdz šī gada beigām apmeklētāji varēs aplūkot tērpu, kas deponēts no netālu esošā kultūras centra „Ozolaine”. Koši zili svārki un veste krustdūrienā izšūtiem baltiem rakstiem un vienkārša balta blūze - kā jūra ar baltām viļņu cepurēm, tāds epitets piedienētu šīm drānām, ko nosacīti var dēvēt par Carnikavas sieviešu jauno laiku tautastērpu. Par tā izcelsmi stāsta Carnikavas novadpētniecības centra vadītāja Olga Rinkus.
Pirms turpinām stāstu par Carnikavas novadpētniecības centra krājuma priekšmetiem, kas būs fotogrāfijas par Gēgingeru dzimtu, neliela atkāpe par tiem laikiem, kad Carnikavas centrā slējās lepns kungu nams - klasicisma stilā celta ēka ar 14 kolonām. Pili nodedzināja 1917. gadā un tagad tās vietā tik atlicis viens kolonas kapitelis.
Vēl vienu Carnikavas kunga nama kapiteli var apskatīt pie Latvijas Universitātes galvenās ēkas, tajā pusē, kur ved kāpnes uz Merķeļa ielu, un vairāki kapiteļi tika iemūrēti kādreizējās Ādažu skolas sienā. Pati ēka bijusi ļoti grezna, kā redzams senās fotogrāfijās no 19.-20. gadsimta mijas, tad iekšpusē pils zālēs bija izbūvēti balkoni un apaļās zāles nišās rotājās četras marmorā darinātas sieviešu skulptūras, kas simbolizējušas četrus gadalaikus. Šim skulptūrām kā grezni postamenti kalpoja četras čuguna krāsnis. Bet Olga Rinkus vēl iepazīstina ar citām pils detaļām, tās sākotnējiem īpašniekiem - Mengdeniem un Panderiem - un greznās ēkas bojāeju. -
Jaunmoku pilī runāsim par abu muzeju - Meža muzeja un Armitstedu dzimtas krājuma - priekšmetiem. Apskatot korespondences turētāju, kas savulaik greznoja Džordža Armitsteda, zināmā Rīgas pilsētas galvas, arī Džordža Armitsteda vectēva dzīvokli Mārstaļu ielā, uzklausām stāstu par šīs dzimtas gaitām Latvijā, savukārt no Meža muzeja krājuma uzzinām, kā mežsargi izglītojās 19. gadsimta nogalē un kādi agrāk bija viņu pienākumi.
Pirmais stāsts par zināmā Rīgas pilsētas mēra, kura laikā mūsu galvaspilsēta pieredzēja uzplaukumu – sāk kursēt elektriskais tramvajs, attīstījās sabiedrisko ēku un īres namu celtniecība, tika uzlabota ūdens apgāde, celtas slimnīcas, ugunsdzēsēju depo, ūdenstorņi, ģimeni. Šoreiz tas būs stāsts par šī cilvēka vectēva ģimeni, kura savulaik mitinājās Vecrīgā, Mārstaļu ielā, un tur dzīvoklī pie sienas atradās tāds priekšmets, ko sen vairs nelieto saimniecībā. Mums ir jāiedomājas žurnāla lieluma plakans priekšmets, gatavots no kartona, pārvilkts ar ādu un vidū to slīpi var pavērt vaļā kā ķengurmātes somu, un šīs somas centrā krustdūrienā izšūtu atraitnīšu ietvarā redzams zīmējums ar Rīgas Rātslaukumu. Stāsta Jaunmoku pils muzeja krājuma glabātāja Ingrīda Vistopola.
Līdzās krāšņajam interjeram un stāstiem par pils īpašniekiem jau ilgus gadus Jaunomoku pilī ir iekārtota ekspozīcija, kas veltīta Latvijas mežiem un to apsaimniekošanas vēsturei. Meža ekspozīcija te ir atvērta kopš 1991. gada un Ingrīda Vistopola stāsta par eksponātiem, kas še nonākuši pa nezināmiem ceļiem. -
Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone rāda vairākas kartītes, gan tepat Rīgā sūtītas, gan no Izraēlas, gan Kanādas, adresētas Žanim Lipkem un viņa ģimenei: tas ir tik viens neliels gabaliņš no stāstiem par izglābtajiem ebrejiem Otrā pasaules kara laikā. Skaudras, priecīgas un raibas epizodes es iegrāmatoju šajā raidījumā, kur Lipkes memoriāla darbinieces stāsta par suņu vilnas svīteri un tajā ieadītajām rūpēm un mīlestību, rāda vēstules, dienasgrāmatas un fotogrāfijas, kas bija izglābto ebreju un viņu glābēju ģimeņu dārgumi.
Šķiet, šodien vairs nevajag skaidrojumu, kas ir Žanis, īstajā vārdā, Jānis Lipke – cilvēks, kurš vienkārši humānisma vadīts, riskējot ar savu un savas ģimenes locekļu dzīvību Otrā pasaules kara laikā savā mājā Ķīpsalā, kur tagad ierīkots piemiņas muzejs, slēpa vai pārvietoja uz citiem slēpņiem ebrejus. Bet Žanis Lipke nebija vienīgais, kas veica šo cēlo misiju. Tādi bija daudzi latvieši: aizvien vēl nav zināms, cik daudz kara laikā šie glābēji zināja cits par citu. Ņemot vērā nedrošo situāciju tolaik, bija uzmanīgi jāvērtē, kuram var vai nevar uzticēties, teic muzeja darbinieces, tāpēc nereti vien īstā patiesība atklājas tikai pēc daudziem gadiem.
Žaņa Lipkes memoriāla pētniece Maija Meiere-Oša atver pelēku kladi un stāsta par šoferi Kārli Jankoviču.
Holokaustā izdzīvojušais ebreju aktīvists Dāvids Zilbermans raksta, ka iespējams, tieši nacistu iebrukuma pirmajā laikā, redzot sinagogu nodedzināšanu, ebreju iznīcināšanu, vajāšanu un geto izveidošanu, Žanis Lipke nolemj glābt ebrejus. To, cik skarba bija ikdiena geto iemītniekiem, liecina memoriāla krājumā saglabātā kartīte uz kuras rakstīts latviešu un vācu valodā: "Pārtikas kartīte žīdiem, izlietot no 22. februāra līdz 21. martam. 1943. gads"
Turpinot skatīt Lipkes memoriāla krājuma priekšmetus, Lolita Tomsone rāda fotogrāfiju no pagājušā gadsimta 50. gadiem - tajā smaidīgi cilvēki: Mihails Rage ar sievu un meitiņu un Žanis Lipke. Līdzās fotogrāfijai apbružāts kabatas pulkstenis, kas savulaik piederējis Mihaila tēvam, un Mihailam tas bijis klāt laikā, kad viņš tika ieslodzīts geto.
Nākamais krājuma priekšmets ir krēmkrāsas rupja adījuma džemperis. Var redzēt, ka tas ilgi valkāts un laika gaitā arī vietumis pairis. Silts, vienkāršs apģērba gabals, ko darinājusi Emīlija Ābele, kura ar džemperi vārda tiešā un pārnestā nozīmē vēlējusies sasildīt savu vīru pēc pārciestajām kara šausmām. Viņa ir vēl viens cilvēks, kuram ir tas gods ierindoties ebreju glābēju sarakstā. Par to stāsta Maija Meiere-Oša. -
Vecrīgā, Riharda Vāgnera ielā, 18. gadsimtā celtā namā, aiz rokoko stila rotātām durvīm jau vairākus gadu desmitus mājo Farmācijas muzejs. Te šoreiz uzklausām stāstus par minerālūdeņu vēsturi – no Vācijas kūrortiem importētiem, līdz pašmāju dziedinošajiem dzērieniem. Iepazīstam ceļojošas aptiekas izskatu 19. gadsimta otrajā pusē un papriecājamies par medikamentu klāstu Latvijā 20. gs. 30. gados. Vēl uzzināsim, kā savulaik iezīmēja farmācijas pudeles toksiskām vielām.
Muzeja speciālists Elvigs Kabucis pieved pie stenda, kur rindojas brūni dzeltenos toņos cilindriskas māla pudeles. Jā, tik līdzīgas formas, kādās šodien pilda melno balzāmu, taču savulaik tās ir atceļojušas no dažādiem Vācijas kūrortiem, pilnas ar minerālūdeni.
Par zelteri sākotnēji dēvēja dabisko gāzēto minerālūdeni, kas jau kopš bronzas laikmetā uziets Vācijā Hesenes zemē Nīderselteres avotos. Kā Jelgavas mākslas un vēstures muzeja interneta vietnē raksta vēsturniece Inese Deksne, tad zelteri pirmo reizi rakstītajā informācijā min jau 772. gadā. No jauna pie zeltera tēmas atgriežas 1536. gadā, bet 1581. gadā apraksta tā dziedinošās īpašības. Zelteris ar viegli sāļu garšu un augstu dabiskās ogļskābās gāzes saturu bija ieteicams pie elpošanas ceļu un gremošanas trakta saslimšanām. Par preci tas kļūst 1787. gadā, kad, pildīts māla pudelēs, tas tiek tirgots ne tikai Vācijas teritorijā, bet pamazām arī pārējās zemēs. Bet Elvigs Kabucis turpina stāstu par minētā ūdens pudeļu izgatavošanu.
Pārlapojot senus izdevumus, redzam, ka radioaktīvie izstrādājumi veselībai tiek reklamēti kā atbilstoši līdzīgiem ārzemju ražojumiem. Un šī veselīgā radioaktivitāte ir medicīniski izpētīta. Bet atgriežoties pie Vērmanes dārza pirmsākumiem 19. gs 30. gados, Elvigs Kabucis minēja pilsētas medicīnas valde ierosināja projektu Rīgā, Vērmanes dārzā ierīkot īpašu iestādi, kurā pagatavotu un publikai pārdotu minerālūdeņus, kas būtu gatavoti no veselības ūdeņu dabīgiem sāļiem. Kā rakstīts 1937. gada 22. oktobra izdevumā „Pašvaldību Dzīve”, tādam nolūkam būtu nepieciešama speciāla laboratorijas ēka un ar jumtu klātas kolonādes ejas, lai negaisa dienās minerālūdeņu lietotāji varētu netraucēti pastaigāties. Šo pirmatnējo nodomu vēlāk paplašināja ar projektu par vasaras zāli, laboratoriju un kolonādi apvienotu vienā celtnē. Tā 1835. gadā Rīga kļuva pie savas minerālūdens iestādes. -
Nautrēnu kultūrvēstures centrā lūkojam fotogrāfa Jāņa Gleizda amata rīkus, šķirstām daudzpusīgā mākslinieka Antona Kūkoja radošās lappuses un pie 1902. gadā tapušas kartes iepazīstam Latgales vēsturi un Rogovkas apkaimes vietvārdus: uzzināsim, kas ir zasķenoki, ūļņeicas, ruduki un dekteri.
Ar seniem vietvārdiem, kas lasāmi Nautrēnu pagasta kartē, un karti, kurā redzama Latgales vēsture, iepazīstinās novadpētniece un kartogrāfe Andra Zubko-Melne. Savukārt viņas māsa, Nautrēnu kultūrvēstures centra krājuma glabātāja Mārīte Zubko stāsta par fotogrāfa Jāņa Gleizda amata rīkiem un atklāj daudzpusīgā mākslinieka Antona Kūkoja radošās lappuses. Diži Nautrēnu cilvēki un skanīgi vietu nosaukumi būs šī raidījuma, tā teikt, sāls.
Nautrēnu kultūrvēstures centrā var iepazīt vairākas izcilas šīs puses personības: latgaliešu dziesminieku un zemnieku tiesību aizstāvi Pīteru Miglinīku, literātu un latgaliešu, rokraksta grāmatniecības pārstāvi Andrievu Jūrdžu, Somijā pazīstamo kinorežisoru Teivo Tulio, fotomākslinieku Jāni Gleizdu, dzejnieku Pēteri Jurciņu, un arīdzan Antonu Kūkoju. Viņa darbošanos vienā vai divos amatos nevar ietilpināt – Antons Kūkojs bija dzejnieks, dramaturgs, stāstnieks, publicists, mākslinieks, režisors, aktieris, pedagogs. Iespējams, plašāka publika Kūkoju atceras negantā Kazača tēlā filmā „Cilvēka bērns”.
Kultūrvēstures centrā vairākās informatīvās planšetēs var iepazīt Antona Kūkoja dzīves pieturzīmes un pašķirstīt viņa dzejas grāmatas.
Rēzeknē pie Latgales kultūrvēstures muzeja jau vairāk nekā 10 gadus ir aplūkojams Antonam Kūkojam veltītais piemineklis, bet šī pieminekļa metu, darinātu no ģipša un pārklātu ar bronzas krāsu, interesenti var apskatīt Rogovkā, Nautrēnu kultūrvēstures centrā. Skatos uz smaidošu latgalieti: žakete vaļā, šķībi sagriezusies kaklasaite, atvērtu grāmatu rokā, droši vien lasa savas dzejas, un līdzās uz parka soliņa nolikts nobružāts portfelis – tādu Antonu Kūkoju atceras viņa laikabiedri.
Blakus telpā pie citiem novadu raksturojošiem eksponātiem izlikta Antona Kūkoja glezna, ko mākslinieks darinājis pagājušā gadsimta 60. gadu beigās, un tajā ir iegleznota ēka, kas nu jau vairākus gadu desmitus ir redzama Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā.
Nākamgad fotomākslas interesenti pieminēs fotogrāfu Jāni Gleizdu, 7. maijā svinot viņa simtgadi. Gleizds ir dzimis kaimiņu pagastā – Ilzeskalnā. Vēl viens izcils latgalietis, kas iemantojis pasaules slavu ar savām melnbaltajām fotogrāfijām – aktiem, ainavām, portretiem, sporta mirkļiem. Savā mūžā Jānis Gleizds ir piedalījies vairāk nekā 800 izstādes, saņēmis pāri par 600 diplomiem no visas pasaules. Mākslinieka pūrā ir 170 medaļas – no tām 37 zelta.
24 gadu vecumā viņš cieta nelaimes gadījumā un pēc tā nācās amputēt abu roku plaukstas, tāpēc jo vairāk var apbrīnot mākslinieka prasmi veidot fotomākslas darbus. Nautrēnu kultūrvēstures centrā tiek glabāta ievērojama daļa no fotomākslinieka priekšmetiem.
Turpinājumā novadpētniece Andra Zubko-Melne īsumā izstāsta visas Latgales vēsturi, ko viņa kā kartogrāfe ir atšifrējusi 1902. gadā veidotajā kartē, kas arī aplūkojama Nautrēnu kultūrvēstures centra ekspozīcijā.
Ikdienā Andra Zubko-Melne strādā Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrā par kartogrāfi un, liekot lietā savas amata prasmes un tīkojot apkopot dzimtās puses vēsturi, Andra vairākus gadus ir vākusi informāciju par vietvārdiem Nautrēnu pagastā. Šī gada sākumā Rogovkas centrā ikviens var novērtēt viņas veikumu, pētot informatīvo karti-stendu latgaliešu valodā. Tajā ir apkopoti vairāk nekā 900 dažādu kalnu, sādžu, ceļu un citu vietu nosaukumi, turklāt to rakstībā saglabāta Nautrēnu puses izloksne un līdz šim tas ir vienīgais šāda veida materiāls visā Latvijā. Mazāku šī stenda variantu Andra rāda ieraksta laikā. - Laat meer zien
