Afleveringen
-
400 kilometru attālumā no mūsu planētas Zemes orbītā jau 26 gadus atrodas, iespējams, sarežģītākā laboratorija, ko cilvēce jebkad ir radījusi - Starptautiskā kosmosa stacija. Vienlaikus šī laboratorija ir arī mājoklis, kuģis un patvērums cilvēkam izplatījumā. Starptautiskā kosmosa stacija ir viens no spēcīgākajiem simboliem un piemēriem mūsu spējām izzināt Visumu, vienlaikus tai pamazām tiek likts arī punkts. Par Starptautiskās kosmosa stacijas vēsturi, darbu šodien un nākotni saruna ar astronomijas entuziastiem un IT speciālistiem Raiti Misu un Intu Ķešānu.
Zinātnes ziņās par to, kā ielas apgaismojums diennakts tumšajā laikā ietekmē kukaiņus, kuru ikdienas dzīve paiet tumsā.
Pētnieki no Jeruzalemes Ebreju universitātes atklājuši, ka mākslīgais ielu apgaismojums var iesprostot pat vairāk nekā piecus tūkstošus sauszemes vēžveidīgo tā saucamajās apļveida "nāves spirālēs". Pārsteidzošais atklājums liecina, ka gaismas piesārņojums var netīši mainīt pat vismazāko uz zemes dzīvojošo dzīvnieku paradumus. Šī vēžveidīgo uzvedība ir novērota Izraēlā, Golānas augstienēs, runa ir tieši par mitreņu sugu Armadillo sordidus, un pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Ekoloģija un evolūcija”.
Viedokli par šo pētījumu vaicājam pašmāju entomologam Voldemāram Spuņģim. Viņš skaidro, kā “nāves spirāles” veidojas, kāpēc tās ir bīstamas un iesākumā - vai Izraēlā fiksētais patiesi ir liels jaunums. -
Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.
"Dažos aspektos ausainā pūce atšķiras no tā, kas ir mūsu klasiskais priekšstats par pūcēm. Bet tas, kas viņai atbilst mūsu klasiskajam priekšstatam par pūcēm, ir ūjināšana," stāsta Viesturs Ķerus. "Bet ausainās pūces ūjināšana ir ļoti klusa. To nevar dzirdēt vairāk par dažiem simtiem metru attālumā. Tas, ko var vislabāk dzirdēt, ir ausainās pūces mazuļu balsis, ko mēs dzirdam jūnijā un jūlijā. Tā ir tāda kārtīga īdēšana, kas varbūt vecākiem krīt uz nerviem, bet ornitologiem ļauj ļoti labi konstatēt ausaino pūču klātbūtni."
"Ja runājam par to, kas kopīgs un atšķirīgs ausainai pūcei ar mūsu klišejiskajiem priekšstatiem par pūci, tad tās ir ausainās pūces austiņas. Ja mēs zīmētu pūci, tad noteikti uzzīmētu tādu ausu pušķīti, kas viņai arī vārdā," turpina Viesturs Ķerus. "Bet šie ausu pušķīši nav ausis. Ausu pušķīši tiek reizēm izmantoti, cik var noprast, savstarpējā komunikācijā. Varbūt reizēm tiek izmantoti, lai maskētos, lai vairāk izskatītos ne pēc pūces."
Ausainās pūces ķermenis ir brūnmelni raibs un viņai ir oranžas acis. Cilvēki ausaino pūci mēdz sajaukt ar ūpi, kurš arī ir ar melnraibu spalvojumu, oranžām acīm un ausu pušķīšiem.
"Svarīgi paturēt prātā, ka ūpis ir pilnīgi citas svara kategorijas dzīvnieks. Ja ausainā pūce ir nedaudz mazāka par vārnu, tad ūpis ir lielākā no Eiropas pūcēm, un viņš ir lielāks nekā mazais ērglis," norāda Viesturs Ķerus.
Atšķirībā no citām pūcēm ausainā pūce dzīvo mežmalā un ligzdo vecās vārnu ligzdās, nevis dobumos.
Diemžēl kopumā ausainai pūcei Latvijā neklājas ļoti labi, viņa ir nokļuvusi arī apdraudēto sugu sarakstā jeb Latvijas Sarkanajā grāmatā. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Zirgs vēl pirms simts gadiem bija draugs, palīgs un acu raugs daudziem laukos dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bez tiem nebija iespēja ne pārvietoties, ne apstrādāt laukus, ne izdarīt jebkādus citus smagus lauka darbus. Tā kā zirgs bija vērtīgs resurss, netrūka arī to, kas kāroja zirgu iegūt vieglā ceļā, tos zogot. Zirgu zagļi bija grūti apakarojama sērga 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Kas bija slavēnākie zirgu zagļi, kā tos apkaroja un kādus sodus piesprieda zirgu zagļiem?
Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēsturnieks un etnogrāfs Uģis Niedre un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš.
"Zirgam pirms simts un vairāk gadiem bija ļoti plaša nozīmē. Viena lieta ir lauksaimniecība, bet noteikti tas ir transports kā tāds, tā ir arī militārā joma. Zirgu pasēs es esmu arī kaut kur pamanījis, ka arī, tāpat kā vīrietim ierakstīju, vai derīgas karaklausībai, tad arī zirgam ierakstīja, vai zirgs ir derīgs karaklausībai. Tam bija milzīga nozīme," atklāj Gatis Krūmiņš.
Bet lielais zirgu skaits radījis arī sarežģījumus, īpaši pilsētā, jo zirgi rada arī mēslus, kuri ir kaut kur jāliek. Jau tajā laikā zinātniekus aicināja meklēt risinājumus, ko darīt ar zirgu mēsliem.
"Zirgs arī bija kā statistikas elements, kas arī parādīja attīstību, turību. Viens no tiem pamatojumiem, kāpēc īpaša situācija ātri uzlabojas Latgalē, ir tieši zirgu skaita pieaugums. Tā ir kā luksusa prece. Un interesanti, kad īstenoja Agrāro reformu, tur bija pieejami dažādi kredīti. Viens no tiem bija zirgu iegādei un tos izķēra pirmos," turpina Gatis Krūmiņš. "Esmu lasījis, ka kādreiz arī vienam otram kalpa zēnam zirgs bija pirmā prioritāte. Tagad arī mēs redzam, ka ir viena otra daudzdzīvokļu māja, dzīvoklis ir noplucis, bet ļoti smalka mašīna pie durvīm. Cilvēka domāšana nav mainījusies. Arī toreiz bija viens otrs, kuram tas zirgs bija augstākā prioritāte.
(..) Cenas arī bija ievērojamas. Tajā brīdī, kad rocība pieauga 30. gadu otrā pusē, gadatirgū labu zirgu zem 800 latiem nevarēja nopirkt. Ja mēs skatāmies, cik ilvēki pelnīja laukos, tad alga puisim bija kādi 50 lati mēnesī, tātad 500 latu gadā. Luksusa zirgs maksāja pusotru tūkstoti latu. Tā ir trīs gadu alga. Tas arī skaidro, kāpēc zirgus zaga."
Runājot par cenu, Uģis Niedre atklāj, ka 19. gadsimta vidū labs zirgs maksāja 50 rubļu, bet pūru labības, labus rudzus, zemnieks varēja pārdot par 2,5 - 3 rubļiem.
Straumējot laiku: ekspozīcijas sadaļa “Dzimis savā kārtā”
Turpinām iepazīstināt ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas "Straumējot laiku" sadaļām. Šoreiz par kārtu sabiedrību un to, cik muižnieku un zemnieku dzīves bija cieši saistītas – ne tikai zemnieki bija atkarīgi no muižniekiem, bet arī otrādi.
Soli pa solim raidījumā stāstām par šo ekspozīciju, kurā līdz ar 5. sadaļu nonākam plašā telpā, bet laikā ziņā esam piestājuši 18. gadsimtā. Gan šis posms, gan arī 19. gadsimta sākums vēstī par muižnieku un zemnieku, kuri, būdami no dažādām kārtām, patiešām abi bija vienā laivā, jo viņi bija atkarīgi viens no otra. Telpu piepilda muižas kompleksa makets, un tam līdzās videoprojekcijas ar zemniekiem, kuri veic dažādus lauku darbus. Telpas tālākā plānā interjers ar galdu un iedomātu skatu pa logu, un vēl apmeklētāju pavada konkrētā perioda personību portreti un balsis.
Ar sadaļu “Dzimis savā kārtā” iepazīstina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidra.
Par dažādiem sabiedrības slāņiem un birģeru tiesībām runājām jau tad, kad iepazinām pilsētu veidošanos viduslaikos, un muzeja pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva norāda, ka arī muižnieki un zemnieki nebija kaut kas viendabīgs.
--
Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. -
Lai arī Latvijai nav pašai sava astronauta, mums ir spēcīgi kandidāti. Viena no viņiem ir Veronika Puiša – mediķe, kas sākusi karjeru kā ģimenes ārste Skotijā, šobrīd ir Eiropas Kosmosa aģentūras medicīnas padomes locekle, aeornautikas un kosmosa mediķe un strādā ar pirmās formulas pilotiem.
Meitene, kas grib strādāt kosmosā – tā viņu savulaik dēvēja studiju gados. Drīzumā Veronika dosies ilgstošā pētījumā uz Antarktīdu, kas arī ir saistīts ar kosmosa izpēti.
Pētījums, kura laikā Veronika Puiša dosies uz Antarktīdu, ir Eiropas Kosmosa aģentūras finansēts darbs. Viņa dosies uz itāļu-franču staciju "Concordia". Tā atrodas apmēram 3200 metru augstumā Antarktīdas vidienē. Un dažādi apstākļi šo vidi padara ļoti ekstremālu. Tā ir gan polārā nakts un diena, kā arī gaisa temperatūra, kas vasarā ir mīnus 20-30 grādu, ziemā - mīnus 70-80 grādu.
Pētniece atklāj, ka vasaras periodā tur visai daudz zinātnieku, bet ziemas periodā tur būs tikai 12-13 pētnieki. Tur uz vietas būs jādzīvo deviņus mēnešus bez iespējām doties prom.
"Tur ienāk mans darbs kā biomedicīnas pētniecei. Es realizējušu Eiropas Kosmosa aģentūras pētniecības programmu, pētot izolācijas efektu uz cilvēkiem. "Concordia" bāzi izmanto kā analogu Mēness un Marsa pētījumiem. Tie būs fizioloģiski pētījumi, piemēram, kā mums mainās imūnā sistēma, kad esam izolācijā ilgu laiku, gan arī kā baktērijas mainās, gan psiholoģiskā pētniecība."
Pētot šos jautājumus, sanāks arī pašai nokļūt izolācijā un sevi pakļaut visam tam, kas ir tas pētījuma objekts.
"Dažos pētījumos es būšu arī pati pētījuma objekts," piekrīt Veronika Puiša.
Pētniece atzīst, ka sajūtas, domājot par gaidāmo došanos uz Antarktīdu, ir dažādas. No vienas puses ir liels gandarījums, jo tā ir unikāla iespēja un reti kuram to izdodas paveikt.
"Man liekas, ka tas ir tuvākais, ko es varēju atrast tam, lai būtu astronaute, jo darbs ir visai līdzīgs," atzīst Veronika Puiša. "Protams, no otras puses arī, ir bail, jo ilgu laiku būs jādzīvo tālu no visiem cilvēkiem, ko es pazīstu, no manas normālās dzīves, no manas karjeras veselu gadu es būšu prom un man nebūs nekādas iespējas atgriezties, lai kas arī nenotiktu. Protams, ir bail, un es ļoti daudz domāju par to, kā saglabāt gan personīgās attiecības, gan profesionālās attiecības."
Zinātnes ziņas par pētījumu, kas ļauj uz novecošanos palūkoties pozitīvi
Par novecošanos ierasts domāt kā par ne to patīkamāko procesu - galu galā kļūst fiziski grūti veikt kādas darbības, atmiņa vairs nav tik spēcīga, pielavās demence, tad vēl vientulības risks… Jā, un sava daļa patiesības tajā visā ir, tomēr pētījumi un īpaši ASV Jeilas universitātes zinātnieku veikums vairāk nekā desmit gadu garumā ļauj uz novecošanos palūkoties citādi. Jaunajā, žurnālā “Geriatrija” publicētajā pētījumā, gandrīz pusei pieaugušo, kas vecāki par 65 gadiem, uzlabojusies fiziskā vai mentālā veselība, un dažkārt pat abi rādītāji. Zinātnieki secinājuši, ka cilvēkiem ar pozitīvāku attieksmi pret novecošanos bijusi ievērojami lielāka iespējamība uzrādīt šos veselības uzlabojumus. Viedokli par pētījumu jautāju veselības psiholoģei, vadošajai pētniecei Rīgas Stradiņa universitātē Kristīnei Šneiderei-Pītersai. Vai varam teikt, ka iegūtie dati ir pārsteidzoši? -
Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.
"Vālodze ir Latvijā ļoti izplatīta ligzdotāja. Tā noteikti ir tajā putnu minimumā, ko katram vajadzētu zināt," uzskata Zane Dāvidsone. "Vālodze ir tālais gājputns un atlido vēlu pavasarī, apmēram 8. maijā. Dziedāt turpina vēl pat jūlijā, kad citi putniņi jau ir aizņemti ar rūpēm par mazuļiem un vairs tik koši nedzied."
Vālodzes izskats ir ļoti spilgts. Putns ir spilgti dzeltens, bet to gan grūti pamanīt, gan arī grūti nofotografēt, jo vālodze slēpjas lapotnē. Lielāka iespēja pamanīt šo putnu ir tieši pavasarī, kamēr lapas vēl nav izplaukušas.
Pārtiek vālodze no nelieliem kukaiņiem, kāpuriem, arī nelieliem mugurkaulniekiem. Un iecienījusi vālodze ir tauriņus. Vasaras otrajā pusē ēd arī augļus, ogas un sēklas.
"Kā jau tas minēts tautasdziesmās un dažādās citās dziesmās, vālodzes ligzda ir kā šūpuļtīkls. Vīta no zāles stiebriem, sausām lapām, arī dažādiem auduma gabaliņiem, papīra stērbelītēm, vadiem, vilnas, sūnām, ķērpjiem, mizas un citiem līdzīgiem materiāliem. Tas šūpulītis noteikti ir tas raksturīgais ligzdas veids, ligzdiņa tiešām ir kā šūpuļtīkls, pievienota pie diviem kokiem," norāda Zane Dāvidsone.
"Vālodzes dziesma ir ļoti skanīga, sastāv no strofām, kas atgādina flautas skaņas, un balsi var dzirdēt maijā. Vēl vālodzei ir arī nesmukā balss, tāds aizsmacis brēciens. Un latviešu tautas ticējumi liecina, ja vālodze svilpo tātad dzied skaisti, tad gaidāms jauks laiks, bet kad tā ķērc un ņaud, tad gaidāms negaiss," turpina Zane Dāvidsone. "Jārēķinās, ka abas šīs balsis mēdz atdarināt arī daudzi citi putni, piemēram, mājas strazdi un sīļi." -
No vienas puses – dabisks process, savdabīga deja starp Karību un Dienvidamerikas tektoniskām plātnēm, no otras puses – traģiskas postošas sekas pilsētām un iedzīvotājiem, kuri dzīvo ar šādu kustīgu pasauli zem kājām. Nesen notikusī zemestrīce Venecuālā bija viena no traģiskākajām, ko šī latīņamerikas valsts piedzīvojusi ilgā laikā, taču nebūt ne vienīgā. Ģeologi norāda, ka lielākā daļa venecuēliešu dzīvo burtiski zemestrīču epicentrā. Ko zinām par Dienvidamerikas ģeoloģiju un kāpēc šajā zemestrīcē ir tik liels bojā gājušo skaits? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis.
--
Latīņamerikas valsti Venecuēlu trešdien, 24. jūnijā, satricinājušas divas spēcīgas zemestrīces ar 7,2 un 7,5 magnitūdu stiprumu. Postījumi nodarīti arī galvaspilsētā Karakasā.
Pirmās zemestrīces epicentrs atradās 21 kilometru uz rietumiem no piekrastes pilsētas Moronas. 39 sekundes vēlāk aptuveni 45 kilometru attālumā notika otra zemestrīce. Piedzīvoti vēl 20 pēcgrūdieni.
NASA publicētie dati liecina, ka spēcīgajās zemestrīcēs Venecuelā ir sabojājušas vai sagrāvušas vairāk nekā 58 000 ēku.
Ko par zemestrīcēm domāja cilvēki vairākus tūkstošus gadu senā vēsturē?
Dievu dusmas, nepaklausīgu dievību dumpošanās pazemē, milzu dzīvnieki, kas kustas uz saviem pleciem nesot pasauli – tā senāk cilvēki ir skaidrojuši zemestrīču rašanos. Pa starpu šiem ticējumiem arī zinātniski skaidrojumi, piemēram, 1774. gadā izdotajā „Augstas gudrības grāmatā” Vecais Stenders par zemestrīci raksta šādi: „Dziļā zemē ir daudz alas, dažas no iekšķīgiem sērainiem tvaikiem iekarst un gruzd, kamēr uguns iešaujās, kur nu caurumu atrod, un kad vietām caurumu neatrod, kur tie iekšķīgi karsti tvaiki, kas plešās, iziet varētu, tad visa virsēja zeme top celta un kratīta un rīb un trīc. Ak tu Dieva sodība! Kas par briesmām, kad zeme apakš kājām zūd un lejas par kalniem ceļās.”
Lai arī Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr vēl pirms Stendera zinātnisku pamatojumu šai dabas parādībai ir devis Stendera tautietis, vācbaltu mācītājs Georgs Mancelis un runa ir par zemestrīci Bauskas apkaimē 1616. gadā. Par to stāsta ģeoloģijas zinātņu doktors Valdis Segliņš.
--
Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.
Japāņu kultūrā bija izplatīts mīts par milzu samu Namazu, kurš mīt zem Japānas salām un dievs Kašima ir izmantojis burvju akmeni, lai šo samu piespiestu pie zemes. Tikko Kašima novērsis uzmanību, tā sams dauzījis asti un kustējies un sākās zemestrīce. Pievēršamies arī citiem pasaules reģioniem un mītiem. Valdis Segliņš stāsta par Centrālamerikas indiāņu ciltīm un viņu skatījumu un šo dabas parādību. -
Nākotnē zobārsta kabinetā veikts rentgena izmeklējums varētu palīdzēt ne tikai ārstēt zobus, bet arī savlaicīgi brīdināt par nopietniem kaulu veselības riskiem visā organismā – tostarp osteoporozi.
Osteoporoze ir izplatīta slimība visā pasaulē un nereti to atklāj pēc kaulu lūzuma, jo sākuma stadijās slimībai nav nekādu simptomu. Kā zobārsta kabinets var palīdzēt kaulu veselības uzlabošanā, par to saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Vispārējās zobārstniecības katedras vadošo pētnieci, projekta "OsteoXplore" vadītāju Andu Slaidiņu.
Ārste skaidro, ka, piemēram, pacients atnāk pie zobārsta, viņam veic rentgenu kāda iemesla dēļ, piemēram, viņš grib ievietot zobu implantus, viņam veic 3D rentgenu, kas ir standarts mūsdienu implantoloģijā, papildus tam, izmantojot veikto rentgenu, var noteikt arī osteoporozes risku.
Šī vairāk varētu būt skrīninga metode, pēc kuras jāveic padziļināti izmeklējumi.
Lielākoties osteoporozes risks ir sievietēm vecumā pēc menopauzes. Ar hormonu aizvietojošu terapiju var pasargāt. Tāpat nozīmīgi osteoporozes riska faktori ir D vitamīna un kalcija trūkums organismā. Pareizi būtu jebkurai sievietei pēc 65 gadu vecuma veikt osteoporozes risku pārbaudi, lai novērtētu kaulu blīvumu. Realitāte pacienti par to uzzina, kad jau ir bijis pirmais kaulu lūzums.
Osteoporozi labi palīdz novērst un kontrolēt medikamenti. -
Vasara ir atvaļinājumu laiks, kad bieži dodamies tuvākos vai tālākos ceļojumos. Šoreiz saruna ar pieredzējušu pilotu Jāni Krištopu, lai uzzinātu, kā laikapstākļi ietekmē viņu darbu un ikdienu, jo vasarās negaisi ir tie, kas mēdz radīt izmaiņas mūsu lidojuma plānos.
Par laimi Rīgas lidostā dabas stihijas reti rada būtisku ietekmi uz gaisa satiksmi, biežāk problēmas ir mūsu galamērķī, īpaši, ja tas ir tālāk uz dienvidiem, kur negaisi mēdz būt plašāki un ilgstošāki. Mūsu lidostā lielākās problēmas ir ziemā, kad skrejceļš apledo vai snieg tik stipri, ka tīru skrejceļu uzturēt var burtiski tikai uz dažām minūtēm.
Bet kāda ir pilota ikdiena, kurš un kā pieņem lēmumu – lidot cauri negaisa mākonim vai mest tam līkumu, par to saruna ar pilotu Jāni Krištopu, kuram ir jau gandrīz 20 gadu pieredze, vadot pasažieru lidmašīnas. -
Āfrikas cūku mēris rada pamatīgas galvassāpēs arī cilvēkiem, jo tā ceļš no savvaļas mežacūkām līdz saimniecībām ir tik nemanāms un ātrs, ka nozarei tas rada milzīgus zaudējumus. Zinātniskajā institūtā "BIOR" uzsākts pētījums, kas ļaus apkartot cūku mēri, slimību, kas no savvaļas "ielaužas" mājlopu saimniecībās. Kas īsti ir Āfrikas cūku mēris? Kā notiek inficēšanās un kā tas ietekmē gan mežacūku populāciju, gan cūku fermas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zinātniskā institūta "BIOR" Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Aivars Bērziņš un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš.
Zemesvēži ir īsti "supervaroņi", tie spēj gan lekt, gan lidot, gan peldēt
Ja dabā vai varbūt pat sava dārziņa puķu dobēs vakara stundā dzirdat skaņu, kas ievada sižetu, tas nozīmē, ka kaut kur tuvumā ir zemesvēzis. Cilvēki gan ne vienmēr ir sajūsmā par to, ka zemesvēži sākuši apdzīvot mazdārziņus. Šoreiz kopā ar Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecāko entomologu Uģi Piterānu zemesvēzi iepazīsim tuvāk. Kā atspēriena punkts mūsu sarunai kalpo pats zemesvēža nosaukums, jo to dēvē arī par racējcirceni, bet, ja zemesvēža latīnisko nosaukumu Gryllotalpa gryllotalpa tulkojam latviešu valodā, tad sanāk “circeņkurmis”. Kas tad no vēža, kurmja un circeņa piemīt zemesvēzim, par to Uģis Piterāns.
Iespējams, ka kādam zemesvēzis šķita problēma arī 1915. gadā, kad tapa Raiņa luga “Spēlēju dancoju”, bet Rainis šajā lugā Zemesvēzītim piešķīra ļoti svarīgu nozīmi. Zemesvēzītis ir Zemes mātes sūtnis, viņš simbolizē dzīvības spēku, mūžību un saikni ar zemes saknēm.
Kad lugas galvenais varonis spēlmanis Tots ir atdevis trīs asins lāses, lai atdzīvinātu Leldi un pats tādējādi dotos nāvē, Zemesvēzīša sauciens "Dzīvs ir!" - tas ir apliecinājums, ka garīgā gaisma, dzīvība un dziesmas spēks nav uzveicams.
Varbūt tieši šī luga palīdzēs apzināties, ka zemesvēzis nav kaitēklis, un par to, ka tas pat var būt retums, noslēgumā piebilst Uģis Piterāns. -
Rīgas Tehniskajā universitātē darbu uzsākusi jauna laboratorija, kas pētīs to, ko ir visai grūti nomērīt, cilvēka uzvedību, lēmumu pieņemšanu un tehnoloģiju ietekmi, jeb mūsu attieksmi, emocijas un reakcijas uz dažādiem ārējiem stimuliem, piemēram, reklāmām vai dezinformāciju. Veicot fizioloģiskus ķermeņa mērījumus, piemēram, sirds darbību vai acu skatienu, laboratoriskais aprīkojums ļaus iegūt objektīvu informāciju par cilvēka reakciju uz informāciju, pakalpojumu, preci vai rīcību. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātes tenūrprofesors, „HyperLab” dibinātājs un līdzvadītājs Agnis Stibe. Ierakstā uzklausām Latvijas Universitātes profesoru Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju Jurģi Šķilteru.
Zinātnes ziņās par to, kā bites tiek galā ar karstumu
Vēstis par karstuma rekordiem mūsu platuma grādos un cilvēku centieniem atvēsināties dzirdam ne pirmo gadu. Bet pētnieki Austrālijā pievērsušies tam, cik lielā mērā karstums skar bites. Plaša mēroga pētījumā, kas publicēts žurnālā "Nature Communications", apsekota 95 vietējo bišu sugu karstuma tolerance. Dati liecina, ka bišu sugas, kas ligzdo augu stublājos, varētu saskarties ar vislielākajiem draudiem no temperatūras paaugstināšanās, kas saistīta ar klimata pārmaiņām. Turpretī bites, kas ligzdo pazemē, šķiet labāk sagatavotas, lai izvairītos no bīstamā karstuma. Cik lielu karstumu bites var izturēt un vai draudi Austrālijas bitēm būtu attiecināmi arī uz mums? To šoreiz skaidro vienīgā bišu veterinārārste Latvijā, kā arī Latvijas Biškopības biedrības pētniece un konsultante Ineta Eglīte. -
Par Sauli vēl aizvien ir daudz nezināmā, taču savās zināšanās esam piedzīvojuši milzīgu lēcienu. No teleskopu novērojumiem līdz misijām ar kosmiskajām zondēm - esam spējuši tuvplānā ieraudzīt uguns bumbu mūsu debesīs. Ko jau šobrīd zinām par Sauli un kādi fakti vēl gaida savus atklājumus?
Par to saruna studijā, kurā piedalās Ventspils Augstskolas, rektors, astrofiziķis Andris Vaivads, IT speciālists, astronomijas entuziasts Raitis Misa un IT speciālists, astronomijas entuziasts Ints Ķešāns. -
Lielu daļu Eiropas piemeklējis liels karstuma vilnis, nesot vēsturiski augstāko gaisa temperatūru vairākās Eiropas valstīs un dažviet karstums noslēdzies ar spēcīgiem, postošiem negaisiem. Iepazīstam Normundu, kurš "ķer" negaisus!
Parasti laika ziņās, protams, stāstām par riskiem, ko rada stipri negaisi, kā no tiem pasargāties, bet nevar noliegt, ka ir gana daudz cilvēku, kam šī stihija patīk. Vispār jau man, runājot par laikapstākļiem, vienmēr nākas laipot, jo pilnīgi visa veida laikapstākļi kādam patīk, kādam nepatīk, kādai sabiedrības daļai rada prieku, kādai ciešanas, arī tautaismniecībā ir nozares, kam vieni laikapstākļi nes peļņu, bet citai tāds pats laiks - zaudējumus. Tā, nu šoreiz nolēmu aprunāties ar Normundu Brišku, kurš ir liels negaisu fans - bauda šo stihiju un bauda tik ļoti, ka dienās, kad ir negaisi, kāpj automašīnā un dodas, lai piedzīvotu gan zibeņošanu, gan vētru, gan krusu. Viņam ir izdevies būt klāt pēdējo gadu lielākajām stihijām un viņš ir bijis arī tornado tūrismā ASV, kur viņam arī izdevās savām acīm redzēt tornado.
Sociālajos medijos viņu atrast ar vārdu “Normunds Negaiss”.
Runājot par negaisu statistiku, pagaidām ar to Latvijā gājis diezgan mierīgi. Nav operatīvo datu, ar kuriem objektīvi novērtēt negaisu spēku un plašumu. Arī nupat pirms Jāņiem, 11. jūnijā, kas bija tas sarunā pieminētais gadījums, kad visā Latvijā tika izsūtīts šūnapraides brīdinājums par stipriem negaisiem, bet faktiksi stiprs negaiss skāra tikai atsevišķas vietas valsts austrumos un tādi nopietni postījumi bija tikai Bebrenes pagastā Augšdaugavas novadā. Neviena meteostacija nekādu stihiju nefiksēja, jo nebija negaisam pa ceļam. -
Latvijas upēs var sastapt kā pašmāju, tā invazīvo sugu vēžus un jūlijs tradicionāli ir mēnesis, kad ļaudis agrāk gāja "vēžot". Ko zinām par šo neparasto ūdens dzīvnieku, un kā tam klājas Latvijas upēs?
-
Vārds "radiācija" daudziem saistās ar ko bīstamu, taču medicīnā radiācija sniedz cerību uz izveseļošanos onkoloģijas pacientiem. Kā mums izdevies savaldīt šo unikālo radiācijas procesu un pakļaut to mūsu vēlmēm — medicīnā? Un kā mainījusies staru terapija gadsimta laikā?
Par to saruna raidījumā Zināmais Nezināmajā, kurā piedalās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas radioloģe-terapeite, Latvijas Terapeitiskās radiololoģijas valdes locekle Zane Ruduša un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Staru terapijas centra vadītājs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Gints Rausis.
Raidījumā arī par ķirurģijas un ķirurģiskā griezuma pirmsākumiem sarunā ar Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītāju un Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Jāni Gardovski. Modernā ķirurģija ir jauna nozare, lielākoties par tās attīstību runājam 19. un 20. gadsimta kontekstā, tomēr sapratne par cilvēka ķermeni veidojusies krietni agrāk.
Viduslaikos, kas renesanses perioda iespaidā tika apzīmēti kā tumši laiki, ķirurģiskus griezumus veica bārdziņi — bez anestēzijas un instrumentu sterilizācijas. Nākamie gadsimti nesīs padziļinātas zināšanas par anatomiju, idejas par veiksmīgiem griezumiem operāciju laikā un, protams, atsāpināšanu.
Šobrīd medicīnā tiek izmantotas arī robotizētas iekārtas. Paļauties tikai uz robotiem nevaram un nevarēsim, bet roboti ir precīzi, tie nenogurst, var strādāt saudzīgi un kvalitatīvi. Vadošā robotizētā ķirurģiskā sistēma pasaulē ir "Da Vinci". Kā stāsta Jānis Gardovskis, “Da Vinci” robotu vēl gaidām, taču Latvijas medicīnā jau krietnu laiku tiek lietotas citas noderīgas tehnoloģijas, un viena no tādām ir lāzeris. -
Vai tie būtu neirologi, kas ar magnētiskās rezonanses uzņemtiem attēliem skaidro to, ko redzam sapņos, vai varbūt meditācija, kuru cenšamies izskaidrot ar datiem – vēlme nomērīt un izskaidrot ir ļoti raksturīga cilvēkiem. Ko varam un ko nevaram racionāli skaidrot?
Sarunā piedalās fiziķis, Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Filozofijas un Socioloģijas institūta vadošais pētnieks Uldis Vēgners. -
Latvijas folkoras pētnieki sadarbībā ar citu valstu kolēģiem lūko skaidrot, vai stāstniecība kā tradīcija nav izzudusi un digitālajā laikmetā neesam zaudējuši prieku klausīties. "Tīkls Eiropas mutvārdu tradīcijas stāstu un pasaku ķeršanai" – šādā pētījumā piedalās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts kopā ar kolēģiem no citām valstīm. Tā mērķis ir stiprināt stāstīšanas un mutvārdu tradīcijas kopšanu Eiropā laikā, kad stāsti, kurus stāstām un klausāmies, krietni mainījušies.
Vai 21. gadsimta Eiropā stāstnieka tradīcija vēl turpinās, un kāpēc šodien vairāk nekā jebkad mums ir vajadzīgi stāsti? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas trīs pētnieki: stāstniece Māra Mellēna, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves vadošā pētniece Rita Zara un folkloras pētnieks, filoloģijas doktors, stāstnieks Guntis Pakalns.
Rokraksti ir lielisks pētniecības materiāls
Mūsdienās cilvēki ar roku raksta mazāk, virsroku ir guvis glītais datorraksts. Taču rokraksti ir lielisks pētniecības materiāls gan no agrākiem gadsimtiem, gan arī šajos laikos, jo tieši rokraksts atklāj cilvēka personību. Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pētniekiem rakstnieku un dzejnieku rokrakstu analīze ir darba ikdiena, tāpēc par to, kā dažkārt orientēties grūti salasāmos tekstos, saruna ar muzeja vadošo mākslas ekspertu un Latvijas Universitātes docentu Ingu Barovski, kurš atklāj, kādi teksti atrodami muzeja krājumā un ko var dēvēt par sarežģītiem rokrakstiem.
Retu, senu un sarežģītu rokrakstu atpazīšanā palīdz arī digitāli rīki. Nesen latviešu rokrakstu manuskriptu pētniecībai un digitalizācijai platformā "Transkribus" tapis pirmais atvērtais teksta atpazīšanas modelis. Tas būs noderīgs ikvienam, kurš strādā ar 19. gadsimta latviešu rokrakstu manuskriptiem. Protams, tas, cik daudz rīki palīdzēs, būs atkarīgs no tā, cik labi tie tiks apmācīti. Bet pētnieka redzīgā acs un uzkrātā pieredze jebkurā gadījumā būs ļoti nozīmīga tekstu atšifrēšanā arī turpmāk. -
Viens tos uzskata par teju vai lāstu, kas tikpat neizbēgams kā nāve, citi - par pilsoņa pienākumu, taču skaidrs ir viens – oriģinālu veidu kā iekasēt no iedzīvotājiem naudu vēsturē ir bijis ne mazums. Naudā, graudā, darbā – veidi, kā iekasēt no iedzīvotājiem nodevas, ir bijuši dažādi, laikmeta prasībām raksturīgi un dažkārt visai savdabīgi. Kādus nodokļus ļaudis maksāja senāk un vai to darīja labprātīgi? Raidīujumā Zināmais nezināmajā sarunājas vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš.
Zinātnes ziņas par to, ka pārsteidzošs atklājums Ugandā radījis raizes vietējiem biologiem – tur šimpanzes uzsākušas karu savā starpā.
Gan cilvēku, gan citu dzīvnieku sugu starpā ir novērojami konflikti, taču arī tad pētījumos var atklāties pārsteidzoši fakti. Ugandā, Kibales Nacionālajā parkā, pēdējos trīsdesmit gadus īstenots Ngogo šimpanžu projekts, novērojot lielu savvaļas šimpanžu grupu ar vairāk nekā 200 īpatņiem. 2015. gadā pētnieku komanda šajā šimpanžu barā ievērojusi polarizāciju, laikā līdz 2018. gadam barā parādījušās divas atšķirīgas grupas, bet nākamo septiņu gadu laikā vienas grupas locekļi veikuši 24 uzbrukumus otrai grupai, nogalinot vismaz septiņus pieaugušus tēviņus un 17 mazuļus. Pētījuma rezultāti nesen publicēti žurnālā “Science”, un tajā abas grupas apzīmētas kā Rietumu un Centrālā, atbilstoši to teritorijai nacionālajā parkā. Cīņa par teritoriju, slimības un vēl citi iemesli var novest pie tik krasas bara sadalīšanās, un par to sarunar Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza pārstāvi Māri Lielkalnu. -
Erickiņš - kustīgs putniņš, kas labprāt dzīvo cilvēka tuvumā. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.
"Erickiņš ir viens no tiem putniem, kam balss ir ļoti nepretencioza. Dziesma vismaz mums, cilvēkiem, šķiet ļoti vienkārša. Mēs pavasarī varbūt starp melnajiem meža strazdiem un lakstīgalām, un citiem slaveniem dziedātājiem erickiņu pat īsti nepamanām," iepazīstina Viesturs Ķerus.
"Runājot par putnu dziesmām, parasti sakām, ka dziesmas funkcija ir aizsargāt teritoriju un piesaistīt mātīti. Parasti nerunājam par to dziesmas funkciju, ko izmanto gan putni, gan ornitologi, tas ir, atpazīt, kas ir dziedātājs. Protams, lai cik smuki dziedātu lakstīgalas, kas ir attālas erickiņu radinieces, erickiņu mātītei tomēr ir svarīgi satikt erickiņu tēviņu. Un tāpēc varbūt viņai pārējās putnu skaņas nešķiet tik skaistas. Turklāt, iespējams, viņa pat tik labi nedzird citus putnus, jo ir pētīts, ka putnu dzirde bieži vien ir vislabāk pielāgojusies tam diapazonam, kurā viņi paši runā," turpina Viesturs Ķerus.
Erickiņi dzīvo priežu mežos un dažādos parkos un dārzos, tātad mūsu mājās.
"Ja erickiņu izdodas redzēt dziedam, tad pirmajā brīdī noteikti sajuta - oho, šitas gan ir viens riktīgs skaistulis! Un jāuzraksta ornitologiem pajautāt, kas tas tāds ir. Erickiņu tēviņš ir tiešām ļoti krāšņs putns. Viņam ir melna rīkle, melni vaigi, balta pierīte, pelēka mugurpuse un rudas krūtis un vēders, un arī arī ruda astīte. Tas ir erickiņš tēviņš, kuram, kā jau tēviņam putnu pasaulē, ir jāizrādās un jābūt smukam, tātad gan smukai dziesmai, gan smukam no skata. Mātīte erickiņam ir tāda pelēkbrūna, neuzkrītoša. Bet arī mātīte ir rudā astīte," tā Viesturs Ķerus. -
Tiekamies ar astronomu Ilgoni Vilku, lai iepazītu viņa Latvijas astronomijas vēsturei veltītās grāmatas otro daļu. Tā stāsta par astronomijas zinātnes attīstībai Latvijā 20. gadsimtā otrajā pusē un ietver stāstus gan par dažādu observatoriju un teleskopu izbūvi 20. gadsimtā, gan to, kā astronomija no šauras zinātnes jomas kļuva par populārās zinātnes flagmani.
Kkā astronomija no sadzīves tik atrautas un specifiskas nozares nonāca līdz ikdienas cilvēkam Latvijā, stāta Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks.
Kā interneta signāls veic ceļu līdz lietotājiem?
Pa gaisu, pa zemi un pa ūdeni tā ļoti vienkāršoti varētu aprakstīt ceļus, kā internets nonāk pie lietotājiem. Sīkāk par katru no šiem ceļiem un kāpēc optiskie kabeļi šobrīd ir drošākais veids, kur plūst interneta sakariem, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes pētieki Andis Supe un Jurģis Poriņš.
RTU asociētais profesors un vadošais pētnieks Andis Supe Šķiedru optikas pārraides sistēmu laboratorijā rāda uz galda saliktās ierīces, ko vienkāršoti varētu saukt par vienu ceļa posmu un veidu, kā internets nāk līdz lietotājiem.
Viens klikšķis un tā ir tikai sekundes daļa, kad datorā monitorā vai tālruņa ekrānā ielādējas video, attēls vai teksts. Bet vai esat domājuši, kādu ceļu šajā mirklī pieveic informācija? Tie ir vadi okeānu dzelmē, kur informācija tiek pārvērsta gaismas impulsos un pa optiskajiem kabeļiem nonāk mūsu ierīcēs. Tas ir sazarots tīkls kosmosā. Kopā ar Andi Supi mēģinām izsekot interneta gaitai no zemes un debesīm līdz mājas datoram.
Sarunai arī pievienojas inženierzinātņu doktors telekomunikācijās RTU profesors Jurģis Poriņš. Ja reiz runa ir par optiskajiem kabeļiem, tad profesors skaidro, kāpēc, salīdzinot ar kosmosa tehnoloģijām, šie mata izmēra vadiņi ir drošāks interneta ceļš.
--
Erickiņš - kustīgs putniņš, kas labprāt dzīvo cilvēka tuvumā. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. -
No zirgu pajūga līdz īpaši aprīkotam transportam, kas spēj uz lauku ceļa pieņemt gan dzemdības, gan reanimēt pacientu. Neatliekamās palīdzības iespējas simts gadu laikā ir piedzīvojušas teju neticamas pārmaiņas un labi, ka tā, jo šodien mūsu iespējas saņemt ātru mediķa palīdzību ir krietni lielākas nekā agrāk.
Tikai pirms nedaudz vairāk kā simts gadiem Jēkaba kazarmās ar zirgu pajūgu tika nogādāti sasirgušie un darboties sāka Ātrās ārsta palīdzības stacija. Tie bija mūsdienu neatliekamās medicīniskās palīdzības pirmsākumi. Kā gadu gaitā mainījies Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbs? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta pētnieks, Neatliekamās medicīnas ārsta palīgs Rafaels Ciekurs.
- Laat meer zien
