Afleveringen
-
Valoda ir kā mūzika, katrai sava melodija un savs ritms. Apgūt šīs dažādas intonācijas un tonalitātes ir liela māksla. Kuras ir ritmiskās, kuras - melodiskās valodas? Kāpēc vieni vārdus "skalda", citi teju izdzied? Un kāda ir latviešu valodas melodija?
Raidījumā Zināmais nezināmajā par valodu melodijām stāsta baltu valodnieks, Edmunds Trumpa, Latvijas Universitātes Latviešu valodas instituta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors.
Pētnieks ir lietuvietis, kurš pēta gan latviešu, gan citu valodu melodiskumu. Viņš atzīst, ka no divām baltu valodām melodiskākā ir latviešu valoda.
"Latviešu valoda ir ārkārtīgi melodiska, dziedoša, salīdzinot ar lietuviešu valodu. Tā ir kā laboratorija, ko var pētīt ar lielu prieku. Gandrīz bez aparatūras var dzirdēt starpību starp zilbes intonācijām. Latviešu valoda melodiskāka, nenoliedzami," atzīst Edmunds Trumpa.
Lietuvieši gan paši teikuši, ka latviešu valoda ir skarba un cieta.
"Tāpēc, ka latviešu valodā ir divreiz mazāk līdzskaņu, lietuviešiem ir katram cietam līdzskani arī mīkstais pāris, bet latviešiem tikai kādai trešdaļai līdzskaņu ir savs mīkstais pāris. Tāpēc iespaids, ka ir "cieta" valoda," skaidro Edmunds Trumpa.
Ir kāda profesija, kur valodu melodijas apguve ir ikdienas darbs, lai klausītājiem pasniegtu vislabāko priekšnesumu - un tas ir operas vokālists. Itāļu, franču, krievu, vācu un daudzās citās valodās sarakstītās operas jāprot izdziedāt - kā to dabūt gatavu, par vaicājam operas solistei un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas asociētajai profesorei Airai Rūrānei. -
Raidījumā pievēršamies mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļai, kas aizpilda tik lielu daļu no diennakts laika - darbam. Pētījumi rāda, ka cilvēka psiholoģiskā un fiziskā veselība ievērojami cieš ne tikai no visiem zināmās izdegšanas pārslodzē, bet arī no nespējas realizēt savas ambīcijas un darīt darbu, kas sagādā gandarījumu. Kas notiek ar mums, kad esam puzles gabaliņš nepareizā puzlē? Ko mūsu prātam un ķermenim nodara stagnācija profesionālajā dzīvē? Vai klusā atlaišana ir terors, ko mēdz piekopt pret darbiniekiem arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.
"Izdegšana ir process," norāda Marija Ābeltiņa.
"Hronisks stress ir izdegšanas pamatā," atzīst Ivars Vanadziņš un piebilst,izdegšanā ir arī ļoti sarežģīta lieta.
"Troksnis vai ķīmija mūs ietekmē visus vienādi. Skaļumā būs sabojātas ausis. Savukārt stress - vienam tas ir un otram tas nav. Katram noteikti ir bijuši darba kolektīvi, ģimenes vai kaut kādi draugi, kur ir vienāda situācija un cilvēki reaģē... Vienam tas ir - par ko tu vispār cepties? Otrs ir gandrīz sajucis prātā. Un ir pilnīgi vienāda situācija. Trokšņa gadījumā visiem būtu mazliet bojātas ausis, stresa gadījumā - viens tiek galā, vienam ir tās stratēģijas vai spēja, vai tā kompetence, vai treniņš, vai vai dzīves pieredze, otram viņa nav," analizē Ivars Vanadziņš.
Marija Ābeltiņa kādā intervijā ir teikusi, ka problēma ir tajā, ka izdegšana nenotiek tā pēkšņi, vienā dienā. Vai tas nozīmē, ka paši nemaz nespējam fiksēt, kad sākas izdegšana?
"Domāju, ka tas ir arī atkarīgs no tā, kādā kontaktā mēs esam ar sevi. Vai mēs vispār esam pieraduši, ka jaunieši saka - "iečekoties sevī", ieklausīties sevī. Un vai mēs ņemam par pilnu to, ko mēs dzirdam par sevi, vai to, ko mēs redzam. Jo dažkārt man cilvēki ir teikušu tā: Marija, es saprotu, ka man sen jau "jumts deg un ir nobraucis", bet ko darīt, jāuzņem lielāks ātrums. Ja es apstāšos, tad man būs tas viss jārisina," pieredzē dalās Marija Ābeltiņa.
"Es pēc kaut kādas inerces vēl varu kustēties. Protams, ka izdegšanas pazīmes, ja mēs paskatāmies trīs tos klasiskos veidus, ka spēki izsīkst, ka mēs paliekam tādi īgņas, mums nepatīk tas, ko mēs darām, ar ko mēs esam kopā, un mums tā produktivitāte samazinās, tad tas nenotiek vienā dienā, ka mēs esam tādi totālākie grinči vai mēs esam soli super izsīkuši, ka nevaram piecelties no gultas, vai mēs vienkārši pieļaujam kļūdu pēc kļūdas, tā jau nenotiek."
Ivars Vanadziņš norāda, ka oficiālie dati liecina, ka izdegšanas sindroms pieaug, lai arī to nav viegli diagnosticēt.
"Dati nav iepriecinoši un ir visi priekšnosacījumi, lai tā būtu nākamā epidēmija, līdzīgi kā tas ir daudzās valstīs. Un lai tā nebūtu, droši vien ir gan šādi raidījumi, gan citādi raidījumi, gan mācības, gan viskautkas. Arī individuālā līmenī, arī darba devēja līmenī tomēr par to ir stipri vairāk jārunā. Jo mums tā stigma ir, ja es salauzu kāju, to es saprotu, ka tā ir problēma, nevar nākt uz darbu, bet tu jūties slikti, nejūties novērtēts, nejūties tur vēl kaut kāds, kas tā tagad ir par simulešanu. Rokas, kājas kustās, nāc!" komentē Ivars Vanadziņš.
Marija Ābeltiņa atklāj, ka kādās mācībās viņai vaicāts, vai tiešām darbā būtu jājūtas labi.
"Es aizdomājos, ka mēs pirmām kārtām paši nododam publiskajā sektorā strādājošajiem, ka tev jābūt pārstrādātam, jābūt ar pārgrieztām acīm, tādam kā izsīkušam, tad tu esi pierādījis, ka tu strādā. Kas ir pilnīgi, man liekas, kaut kas ačgārns. Un arī tas, ko mēs arī paši no sevis varbūt sagaidām," vērtē Marijā Ābeltiņa.
"Pārstrādāšanās ir viens no veidiem, kas ved līdz izdegšanai. Un mēs kļūstam neefektīvi dienas beigās, mēs pieļaujam vairāk kļūdas, un mēs patiešām nevaram arī realizēt to savu potenciālu.
Jautājums ir par to, vai mēs spējam atjaunot resursus, lai turpinātu ilgtermiņā strādāt. Jo tur jau tas āķis ir, ka garlaicība īstermiņā nav nekāda liela problēma. Kaut kāda stresaina, liela pārslodze īstermiņā nav nekāda liela problēma. Jautājums - kas notiek gadiem?
Jo tas, ko ar ko es saskaros... Bija finanšu krīze 2008. gadā, cilvēki tajā laikā sāka aizvietot kādu, jo bija štatu samazināšana, un cik ir pagājuši gadi, viņi aizvien aizvieto. Un tad viņi nomet to atlūgumu un saka - es vairs nevaru. Protams, jo tas bija domāts kaut kāds īstermiņa variants, sen jau ir atnākušos citas krīzes, bet cilvēks vēl aizvien velk to vezumu."
"Kāds teiks: hei, man sākās tās trakās galvassāpes, es aizeju pie ārsta, visu pārbaudu, nav nekas tāds. Tas nozīmē, ka, iespējams, tas ir veids, kā ķermenis reaģē," par pārslodzi, kas rada izdegšana bilst Marija Ābeltiņa.
"Ja ilgstošais hroniskais disbalanss ir, tas novedīs pie psihosomatiskas izpausmes. Pievienojas arī ķermeniskā izpausme, vienam tās būs galvassāpes, vienam sāpēs vēders biežāk, vienam vēl kaut kas.
Svarīgi atcerēties, ka hronisks stress ir bioķīmija un to mēs nespējam kontrolēt. Sandra paliks mierīga, Ivars paliks nervozs un abiem mums būs augstāks kortizola līmenis, viņš katram izpaudīsies savādāk, bet abiem mums bojās veselību ilgtermiņā," norāda Ivars Vanadziņš.
Vai iespējamā izdegšanā ir atkarīga arī no personības tipa?
"Kā man gribētos teikt, ka tas nav no iedzimtības atkarīgs. Bet ir. Es to saucu par tādu ģenētisko loteriju, jo tu nekad nezini, ar ko tu piedzimsi, kāds tev būs tas sākotnējais "kāršu komplekts"," atzīst Marija Ābeltiņa. "Ir cilvēki, kas piedzimst ar tā saucamo augstāku neirotisma līmeni. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka manas spējas, piemēram, regulēt emocijas... man ir vairāk pie tā jāpiestrādā.
Vai man ir realitātē lielāka nosliece satraukties, es esmu vairāk jūtīgs cilvēks, es visu uztveršu nopietnāk, un man būs lielāka nosliece uz negatīvām emocijām, kā arī nomāktību, augstāks stresa līmenis. Un līdz ar to, ja man ir šāda iedzimtība, tas nozīmē, ka man vairāk būs jāpiestrādā pie tā, lai sevi balansētu. Un kādam būs, protams, zelta ģenētiskā karts - ļoti viss stabili, ļoti sabalansēts, augsta stresa noturība. Tie būs cilvēki, kuri teiks - kolēģi, kur te ir problēma?"
Izdegšanas sindroms kā diagnoze zināms kopš 20. gs. 70. gadiem
Termins "izdegšana" kā diagnoze pirmo reizi tika lietots pagājušā gadsimta 70. gados, kad amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergers aprakstīja pacientus, kuri cieš no stresa un pārslodzes, kas saistīta ar darbu. Kādas tolaik bija terapijas metodes šī sindroma ārstēšanai un cik senā vēsturē var runāt par „izdegšanu” darbavietās, vaicājām Nacionālā psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājam, profesoram Mārim Taubem.
Vispirms Māris Taube raksturo pašu traucējumu, uzsverot, ka no vienas puses nav tik viegli pateikt, vai cilvēkam ir izdegšanas sindroms, bet, no otras puses, ir visai skaidri iemesli – enerģijas izsīkuma vai izsīkuma sajūta, palielināta garīgā attālināšanās no darba, negatīvisma vai cinisma sajūta saistībā ar darbu. Un ja darba vide tiek mainīta, šie simptomi pazūd.
Daži psihologi uzskata, ka pirmās ziņas par izdegšanas sindromu jau varam rast Bībelē Vecajā Derībā, kur aprakstīts, kā pravietis Elija pēc dažādu brīnumu veikšanas ir bijis izmisis un iekritis dziļā miegā. Patiesību sakot, tas gan vairāk izklausās pēc pārguruma, ne izdegšanas sindroma. Tāpat speciālisti atsaucas uz Šekspīra darba „Kaislīgais svētceļnieks” rindām: „Un mīlestībā dega viņa, kā salmi ar uguns liesmu.” Tiek uzskatīts, ka šeit pirmo reizi ir aprakstīta sajūta, kas liecina par enerģijas izsīkuma procesu, tiesa gan, ne darbā, bet mīlestībā. Vēl atsauces uz izdegšanas sindromu literatūrā var atrast Tomasa Manna romānā „Budenbroki”, kur aprakstīts, kā konsula dēls Tomass Budenbroks jūtas izsmelts, ir vīlies un zaudējis interesi par notiekošo, darbojoties tēva firmā un pildot senatora pienākumus. Tā savā pētījumā par izdegšanas sindromu sociālās un kultūras vēstures aspektā raksta Nīderlandes klīniskais psihologs un psiholoģijas profesors Viljams Šaufelī.
Profesoram Taubem vaicājam par 19. gadsimtu, kad pasauli skara industriālā revolūcija un ļaudis masveidā sāka strādāt fabrikās.
Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties hidrobioloģe Marta Dieviņa.
Viņa stāsta par Lotes Vilmas Vītiņas dzejprozas grāmatu “Ūdenstornis”. Grāmatā pētniece saredz iespēju ikkatras paaudzes cilvēkam ieraudzīt sevi dzīves meklējumos. -
Zijn er afleveringen die ontbreken?
-
Dzēlējodi Latvijā var pamatīgi sabojāt atpūtu dabā, taču atšķirībā no citām vietām pasaulē, Latvijā tiekam sveikā cauri ar nepatīkamu niezi. Citviet kukaiņi pārnēsā dažādas cilvēkam bīstamas baktērijas un vīrusus un pastāv bažas, ka šo kukaiņu populācijas virzīsies uz ziemeļiem, planētai kļūstot siltākai. Klimatam mainoties, ir lielāks risks izplatīties slimībām, kuras šobrīd saucam par eksotiskām. Kāda loma te ir kukaiņiem un to "ceļošanai" pa globusu? Un ir kāda iespēja, ka nākamajās desmitgadēs malārija ienāks arī Latvijā?
Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionāla Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs, profesors Uga Dumpis.
"Latvijā viennozīmīgi populārākās ir ērču pārnēsātās slimības, kas ir veselas trīs: tā ir ērču encefalīts, laima borelioze un ērlihioze. Pasaulē, protams, šo slimību saraksts ir milzīgs, tur ir neskaitāmas slimības, tajā skaitā, viena no nāvējošākajām inspekcijām ir parazītu malārija. Bet kas varētu nākt no dienvidiem uz Latviju, tas ir saucamais Rietumnīlas vīruss, ko varētu pārnest odi," skaidro Uga Dumpis. "Tas ir līdzīgs ērču encefalītam, tātad ļoti smaga slimība."
Uģis Piterāns skaidro, ka minēto Rietumnīlas drudzi pārnēsā ēdes ģints odi, un, lai arī Latvijā ir šīs sugas pārstāvji, tad vietējās sugas to nepārnēsā, bet to pārnēsāt var odi, kam vēl latviskais nosaukums īsti nav, bet viņus tautā sauc par "Āzijas tīģera odiem" vai "tīģera moskītiem".
Tā ir Eiropā invazīva suga, ievesta ar cilvēku palīdzību nejauši. Teorētiski paredz, ka tuvāka 20 - 30 gadu laikā arī Latvija var būt piemērota šo odu attīstībai.
"Viņi ir tādi mazliet netipiski odiem, jo viņi ļoti labi jūtās pilsētvidē, tiek pieminēts, ka viņu kāpuri attīstās ļoti nelielās ūdens tvertnītēs, piemēram, kapos puķu vāzes, kur ūdens turas. Izmanto tādas citiem odiem varbūt mazāk pieejamas vietas, un līdz ar to viņi pilsētā spēj diezgan labi iedzīvoties. Un tas ir risks. Teorētiski prognozēts, ka līdz pat 2050. gadam arī Latvijas platuma grādi, varbūt teorētiski piemēroti. Vai tā būs, laiks rādīs," vērtē Uģis Piterāns.
Siltās ziemas ir viens no faktoriem, kas šādām invazīvām sugām ļauj virzieties arvien vairāk uz ziemeļiem.
Uga Dumpis norāda, ka vienīgā aizsardzība pret šādām slimībām, kā Rietumnīlas drudzis, ir vakcīna un pastāv, ka šāda vakcīna būs jau drīz. Tāpat viņš norāda, ka tuvāko gadu laikā varētu būt arī malārijas vakcīna. Taču tā nav slimība, kas varētu apdraudēt Latviju, lai arī malārijā Latvijā jau ir bijusi pirms Otrā pasaules kara. Ārsts atzīst, ka par malāriju Latvijā neuztrauktos.
Malārijas odi arī ir sastopami Latvijas dabā.
"Viņi varbūt nav varbūt tik bieži un masveidīgi, kā pārējie, kas mums neliek mieru vasarās un pārējā laikā, viņi vairāk ir varbūt prom no pilsētām, kaut gan arī viņi pārziemo pagrabos, alās, viensētās dažādās. Cilvēku tuvumā viņi visu laiku ir tomēr bijuši," norāda Uģis Piterāns.
Uga Dumpis vēl min Denges drudzi jeb tropisko drudzi un arī čikungunjas vīrusu, no kuriem arī pasargā vakcīnā, kā arī šīs slimības nav aktuālas Latvijā, bet ceļotājiem.
-
Sniega pēdējās desmitgadēs kļūst arvien mazāk. To jūtam arī šajā ziemā, kad sniegs ir reta parādība. To arī spilgti parāda dati.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs izmanto šādu metodiku: tas paņem visas savas meteoroloģiskās stacijas un no 1. oktobra līdz 30. aprīlim izrēķina vidējo ziemas rādītāju visā Latvijā. Dati ir analizēti kopš 40. gadu beigām, un, savelkot vidējos rādītājus pa desmitgadēm, atklājas šāda aina: ja iepriekšējās desmitgadēs bija ziemas, kad sniega ir pavisam maz un tad atkal daudz, bet vidējais rādītājs līdz 1990. gadam parasti bija 6-7 centimetri, tad šajā gadsimtā, pat sākot jau no 90. gadiem, rādītājs ir nokritis uz 4,8 centimetriem. Pēdējā desmitgadē tie ir 4,1 centimetrs. Ja vēl pieliktu piecas ziemas, kas ir bijušas šajā desmitgadē, rādītājs jau nokrīt zem četriem centimetriem. Samazinājums ir acīm redzams. Statistiski rēķinot, procentuāli, varētu teikt, kopš pagājušā gadsimta vidus sniega ziemās mums ir par 34% mazāk.
Latvijas Universitātes pētniece Gunta Kalvāne, fenoloģe, kas skatās, kā laikapstākļi, klimats ietekmē dzīvo dabu gan īsā, gan ilgākā termiņā, atzīst, ka sniega trūkuma ietekmi uz augiem un dzīvniekiem ir grūti nošķirt no pārējiem apstākļiem, jo tas ir tikai viens ķēdes posms. To ļoti labi pierāda arī šī ziema. Ziemas sākumā redzējām, ka nav sniega, jo ir pārāk silts, otrs, ka nav sniega, bet ir sals un iestājas kailsals.
Ja mēģinām izšķirt kādus procesus, kur ir tikai sniega ietekme, tad redzamāko, kur tiešām sniegam ir svarīga lomā, Gunta Kalvāne minēja pārnadžu - stirnu, briežu, mežacūku un lielo plēsēju populācijas dinamiku.
--
Vēl par to, ka laika prognozes kļūs precīzākas
Eiropas vidēja termiņa laika prognožu centrā 25. februārī mākslīgā intelekta vadīts modelis kļūst par operatīvu prognožu sistēmu. Tūlītējs un pēkšņs laika prognožu precizitātes pieaugums nav gaidāms, bet šis solis ļauj cerēt, ka būs revolucionāras izmaiņas ilgtermiņā.
Līdz šim laika prognozēšanā izmantoja skaitliskos modeļus. Datorprogrammai iedod datus par to, kādi laikapstākļi jeb atmosfēras stāvoklis ir pašreiz, un, izmantojot algoritmus, vienādojumus, tiek rēķināts, kā gaisa masas un vispār atmosfēras īpašības mainīsies turpmāk, kas pēc tam tiek pārvērsts laika prognozēs. Galvenās problēmas, kāpēc šīs prognozes joprojām bieži ir neprecīzas, ir divas, - ir datu trūkums, jo šai datorprogrammai, lai veiktu aprēķinus, ir jāzina visi atmosfēras parametri visā pasaulē, un šādu datu nav.
Otra problēma ir datoru jaudu trūkums, jo, lai aprēķinātu šo visu, datorjaudu pietrūkst.
Līdz šim raudzījās kvantu datoru virzienā, ka tie ar ļoti milzīgām jaudām, un tad tā vairs nebūs problēma. Bet mākslīgais intelekts šo problēmu var risināt, jo vairs tik ļoti neizmantos sarežģītos fizikas vienādojumus, jo tas atcerēsies, ko ir darījis iepriekš, ko vairs nevajag pārrēķināt. Un tas spēja atrast līdzīgus gadījumus vēsturē un iekļaut prognozēs.
Kad mākslīgā intelekta prognozes kļūs par realitāti tādā izpratnē, ka tās būs precīzākas par pašreiz izmantoto skaitlisko modeļu prognozēm, to vēl ir pāragri spriest. Bet ir skaidrs, ka ir sperts nopietns solis, kas vēl pirms dažiem gadiem šķita nereāls. -
Sociālā antropoloģija ir brīnišķīgs veids kā pētīt trauslāko, dārgāko un visgrūtāk zinātniski izmērāmo fenomenu, kas novērojams cilvēku dzīvēs - attiecības. Kā birojā satiekas dažādi pasaules skatījumi un kā attiecības tiek kārtotas darba vidē? Kā seniori iepazīstas un kā veido partnerattiecības dzīves nogalē? Un, kāda saistība ciemata vienotībai ar vecu pili? Par to stāsta jauno sociālantropologu pētījumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes sociālantropoloģijas studiju maģistri Ilze Žukova, Zane Rone un Rihards Ginters.
Kā radies uzskats, ka latviešiem vislabāk patīk dzīvot viensētās?
Viensēta kā tipisks latvieša dabas raksturojošs dzīvesvietas modelis – vai tiešām, skatoties atpakaļ pagātnē, mūsu senči vienmēr ir dzīvojuši atstatu cits no cita, un, ja dzīvojuši, vai tas bijis tāpēc, ka vēlējušies distancēties no apkārtējie? Lai arī latviešu viensēta ir iekļauta mūsu kultūras kanonā, tomēr situācija vēsturē nav bijusi tik viendabīga. Kur un kāpēc Latvijas teritorijā senāk ļaudis dzīvojuši vienkopus vai atsevišķi, skaidro vēsturnieks Latvijas Universitātes docents un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs.
Skatot senās mērvienības, rakstītos avotos ir uziets tāds apzīmējums, kā „suņa rējiena attālums”, kas ietvēris 3-4 kilometrus, kuru robežās var dzirdēt vienas sētas suni rejam – tā skaidro Mārtiņš Mintaurs.
Tātad, no vienas puses, latvietis ir viensētnieks un to pierāda šodien etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā apkopotās senās celtnes, no otras puses, mūsu senči dzīvojuši arī ciemos jeb kopus esošās mājās. Un abu šo mītņu izvietojumam ir bijis vairāk praktisks raksturs, ne tāpēc, ka tāda ir latvieša daba.
Vēl arī īss skaidrojums, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenu.
Tā kā nesen bija Valentīna diena un arī raidījumā daudz runājam par savstarpējām attiecībām, tostarp arī par romantiku, intersējamies, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenus un kāpēc Latvijā mēs tos velkam biežāk uz labās rokas pirksta, un vēl uz ceturtā pirksta, ko dēvē arī par zeltnesi.
Interesanti, ka dažādās pasaules kultūrās cilvēki gredzenu vietā ietetovē īpašas zīmes, kas apliecina piederību partnerim un ģimeņu apvienošanai, piemēram, maoru kultūrā.
Bet kāpēc rietumu kultūrā to apliecina gredzeni, skaidro etiķetes un protokola konsultante Aija Strautmane.
-
Raidījumu esam veltījuši Valentīna dienas noskaņām dzīvnieku pasaulē. Cilvēks ir radījis sarežģītu sociālo shēmu, kā iepazīstas, dibina kontaktus, draudzības, vēlāk arī partnerattiecības. Dzīvnieku pasaulē katrai sugai ir savi paradumi un stingri rakstīti likumi, kuriem sekot. Taču kā dzīvnieki nonāk viens otra uzmanības lokā, dzīvojot slēgtā vidē, piemēram, zooloģiskajā dārzā? Dabā stiprākais ir iekārojamāks pretēja dzimuma acīs, bet ģimenes dibināšana sākas ar skaistu gada parādi - riestu. Kā tas notiek ierobežotā vidē, piemēram, zooloģiskajā dārzā? Kā speciālisti darbojas par dzīvnieku "savedējiem" un kā rodas pēcnācēji šādos kontrolētos apstākļos? Raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un ihtiologs, Zinātniskā institūta "BIOR" Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.
Raidījuma ievadā zinātnes ziņas
Afantāzija skar 2 līdz 4 procentus iedzīvotāju
Mēs mēdzam lietot tādus teicienus kā “pafantazēsim - kā būtu, ja mēs tagad atrastos vienā vai otrā vietā”, “manās fantāzijās es dažkārt mēdzu darīt vienu vai otru lietu” un tamlīdzīgi. Bet izrādās, ka nelielai daļai pasaules iedzīvotāju ir afantāzija, un tas nozīmē, ka viņi nespēj neko vizuāli iztēloties, un par to tad vietnē “Live Science”. Tātad, ja cilvēkam ar afantāziju liek iedomāties, ka viņš, piemēram, atrodas pludmalē un redz rietošas saules starus, kas jūras virsmu oranžā un zeltainā krāsā, tad viņš visticamāk neko tādu neredzēs. Afantāzija skar 2 līdz 4 procentus iedzīvotāju, tomēr pētījumi par šo parādību vēl ir visai ierobežotā skaitā.
Kafija nāk par labu cilvēka zarnu mikrobiomam
Ja par afantāziju vēl daudz kas nav zināms, tad gadsimtiem ilgi daudz ir zināms par aromātisko dzērienu kafiju. Tajā pašā laikā ir parādījies daudz un dažādu versiju gan par kafiju, gan citiem produktiem, piemēram, šokolādi vai vīnu un to, kā tie atsaucas uz cilvēka organismu.
Uzticēties var speciālistiem - ārstiem, kuri, ja runājam kafiju, ir teikuši, ka divas līdz trīs kafijas tases dienā organismam nekaitē un pat nāk pat labu, piemēram, sirds veselībai, un šoreiz apstājāmies pie raksta vietnē “Scientific American”, kurā vēstīts par kafijas labvēlīgo ietekmi uz zarnu baktēriju darbību - par šo aspektu nudien līdz šim nekas plaši nav bijis zināms.
Mikro- un nanoplastmasa spēj uzkrāties cilvēka galvas smadzenēs
Vēl īpaši pēdējo gadu laikā ir bijis daudz publikāciju par mikroplastmasu - plastmasas daļiņām, kas mazākas par pieciem milimetriem un var būt pat ar izmēru viens nanometrs, ko mēs ar aci tad redzēt nevaram. Ir bijuši skaidrojumi, ka mikroplastmasa nu jau pilnīgi noteikti nonāk mūsu organismā, ņemot vērā, kādi plastmasas kalni peld gan jūrās un okeānos, gan vienkārši ir kaut kur izsviesti.
“CNN” publicēts raksts, kur minētas atsauces uz dažādos laikos veiktiem pētījumiem, tostarp uz pavisam nesen publicētu pētījumu žurnālā “Nature Medicine”. Šajā pētījumā zinātnieki analizējuši smadzeņu, nieru un aknu audus, kas jau agrākos gados iegūti no cilvēkiem, kuriem veikta tiesu ekspertīze. Smadzeņu audos salīdzinājumā ar aknām un nierēm konstatētas lielākas polietilēna proporcijas, un, kas vēl būtiski, lielāka mikro- un nanoplastmasas koncentrācija novērota to mirušo cilvēku smadzeņu paraugos, kuriem ir bijusi fiksēta demence, attiecīgi mikro- un nanoplastmasa ievērojami nogulsnējusies uz smadzeņu asinsvadu sieniņām un imūnajās šūnās.
-
Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums radīt ne tikai abstraktus tēlus un sistēmas, bet apgūt aizvien jaunas prasmes, radīt jaunus instrumentus un jaunus pasaules uzskatus. Šo attīstību cilvēces pastāvēšanas vēsturē lieliski apliecina arheoloģiskie atklājumi. Kā cilvēka prāts attīstījies līdz ar pašu cilvēku un tā ceļiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks.
Diemžēl nav radīta laika mašīna, kas ļautu ceļot pagātnē, mēs nevaram pateikt, ko tieši domāja pirmie cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā, vai tie, kuri sāka apdzīvot Senās Grieķijas kalnus un lejas. Par laimi mums ir ļoti noderīgs instruments - arheoloģija, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties tajā, ko par sevi un pasauli domāja cilvēks senatnē.
Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums radīt ne tikai abstraktus tēlus un sistēmas, bet apgūt aizvien jaunas prasmes, radīt jaunus instrumentus un jaunus pasaules uzskatus. Šo attīstību cilvēces pastāvēšanas vēsturē lieliski apliecina arheoloģiskie atklājumi. Kā cilvēka prāts attīstījies līdz ar pašu cilvēku un tā ceļiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks.
Diemžēl nav radīta laika mašīna, kas ļautu ceļot pagātnē, mēs nevaram pateikt, ko tieši domāja pirmie cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā, vai tie, kuri sāka apdzīvot Senās Grieķijas kalnus un lejas. Par laimi mums ir ļoti noderīgs instruments - arheoloģija, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties tajā, ko par sevi un pasauli domāja cilvēks senatnē.
Senie alfabēti
Nesen arheologi ir uzgājuši šobrīd senāko alfabētu – Sīrijas ziemeļos uz nelielas māla plāksnītes atrasts zīmju raksts, kas tapis pirms aptuveni četriem ar pusi tūkstošiem gadu. Par to, kā veidojušies senie alfabēti – feniķiešu, grieķu un romiešu – un kā cilvēki tolaik ir sapratušies, lietojot šos agrīnos burtu rakstus, stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas profesore Ilze Rūmniece.
Līdz šim par senāko alfabētu jeb zīmju rakstu, kur noteiktu skaņu apzīmēja burts, uzskatīja feniķiešu alfabētu, bet 20024.gada nogalē ASV pētnieciskās Džona Hopkinsa universitātes arheologi publicēja rakstu par atradumu Sīrijā, proti, par pirksta lieluma cilindriskiem māla veidojumiem, uz kuriem bija ieskrāpētas zīmes, kas, kā uzskata universitātes pētnieku komanda, ir izkārtotas alfabētiskā secībā.
Šie mālā iespiestie raksti tiek attiecināti četri ar pusi tūkstošu gadu senu laika posmu. Un šie arheoloģiskie atklājumi liecina, ka alfabētiskā rakstība varētu būt aptuveni 500 gadus vecāka nekā līdz šim datētais feniķiešu alfabēts, kas nāk no mūsdienu Libānas teritorijas. Tiesa gan, ja paskatās kartē, tad senās tautas un ciltis dzīvojušas ne pārāk tālu cita no citas Vidusjūras austrumos. Lai vai kā, kamēr zinātnieki vēl tikai šifrē visus uzietos rakstus mālā, tikām aplūkojam, no kurienes nācis un kā veidojies šodien Eiropā lietotais alfabēts.
Zinātnieka grāmatu plaukts
Šoreiz vēsturniece Ineta Lipša stāsta par savu izvēlēto grāmatu. Atbilstoši raidījuma tēmai arī grāmata ir par vēsturi – par to, kas vēsture ir pašlaik un to, kā pagātne un tagadne viena ar otru mijiedarbojas.
Ineta Lipša ir Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece un žurnāla "Latvijas Arhīvi" atbildīgā redaktore. Viņa iesaka grāmatu "What is History, Now? How the past and present speak each other" ("Kas ir vēsture tagad?")
Grāmatas redaktores Sjūzena Lipkomba (Suzannah Lipscomb) un Helena Karra (Helen Carr) ir noorganizējušas 19 vēsturnieku esejas, kas rakstītas vieglā valodā. Katrai esejai pievienota ieteicamā literatūra. Dažas tēmas, kurām veltītas esejas šajā grāmatā: kāpēc globālā vēsture ir svarīga?; kāpēc vēsture ir pelnījusi būt kino filmas? Kas ir tautas vēsture?; kā varam rakstīt impēriju vēsturi?; slavējošā atmiņa; vai mūsu emocijām ir vēsture. -
Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā vēja parki ietekmē dzīvo dabu un cilvēku. Pētījumu šajā jomā kļūst arvien vairāk, tam klāt nāk asās diskusijas par vēja parku izbūvi iekšzemes teritorijās. Kas atklāts un izpētīts par putnu un sikspārņu migrāciju? Vai vēja parki jūrā ietekmē jūras dzīvniekus un kā ir ar pašu cilvēku?
Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, Latvijas ornitoloģijas biedrības padomes loceklis Jānis Priednieks, sikspārņu eksperts, biologs Viesturs Vintulis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. -
Kas ar vēju notiek Latvijā klimata pārmaiņu dēļ? Viens ir skaidrs - vēji kļūst lēnāki. Ne ļoti, bet tomēr. Un izrādās, ka zinātniekiem un klimatologiem pētīt vēju ir krietni sarežģītāk, nekā, piemēram, gaisa temperatūru un tās izmaiņas.
Vēji kļūst lēnāki un tas rada neizprati pētniekos. Nav skaidras atbildes uz šo jautājumu.
Latvijā jārunā par vidējo vēja ātrumu, kas, kā parasti, ir grūti izprotami un sajūtams. Bet klimata pētījumi rāda, ka references periodā no 1961. līdz 1990. gadam vidējais vēja ātrums Latvijā bija 3,5 metri sekundē. Pēdējā trīsdesmitgadē - no 1991. līdz 2020. gadam - tie ir trīs metri sekundē, samazinājums par 0,5 metriem sekundē.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone saka, ka nav liels samazinājums, bet, ja skatāmies procentuāli, tie ir aptuveni 15%, kas ir starp šīm divām trīsdesmitgadēm samazinājušies.
Nav varbūt pilnībā korekti salīdzināt ar citiem parametriem, bet, piemēram, nokrišņu pēdējā trīsdesmitgadē par 4,4 procentiem vairāk, un to mēs uzskatam par gana lielu kāpumu. Bieži runājam, ka klimata pārmaiņu dēļ kopumā nokrišņu daudzums pie mums palielinās. Tā kā vēja ātruma samazinājums par 15% tomēr ir gana redzams.
Raugoties tālākās prognozēs, Dace Zandersone no Meteoroloģijas centra stāsta, kā klimata pārmaiņu scenārijos izskatās, kas ar vidējo vēja ātrumu notiks, ja tas līdz šim ir diezgan stabili nedaudz samazinājies, kas notiks tālāk. -
Neviens vien pieķēris sevi pie domas, ka šodien laiks rit straujāk. Saprotams, ka ne jau minūtes vai stundas kļuvušas ātrākas, bet tas, kā mēs šo laiku piepildām, mudina mums justies kā mūžīgā skrējienā. Kā tas ietekmē mūsu domāšanu un lēmumu pieņemšanu? Kā cilvēka iekšējais pulkstenis salāgojas ar to laika ritējumu, kādu rada digitālā pasaule, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē, kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene.
"Galvenais, kas liek laikam skriet vai vilkties, ir emocijas. Ja ir kaut kas interesants un patīkams, var būt arī nepatīkams, mūsu laika ritējums mainās. Sarūk. Attiecīgi, ja ir kaut kas garlaicīgs, ne īpaši emocionāli iekrāsots, laiks sāk vilkties," norāda Jurģis Šķilters. "Patiesībā, mūsu laika uztvere ir ir notikumu segmentācija no mūža sākuma līdz beigām. Notikumi var būt ilgāki un ātrāki. Jānošķir, ka ir objektīvais, fizikālais laiks, kas nevienam smadzenēs neiet, to mēs arī neuztveram, mēs uztveram to notikumu laiku, kas ilgāks, ātrāks vai īsāks."
Zanda Rubene atzīst, ka viņa to dēvē par subjektīvo laika izjūtu, jo cilvēkam nav varas pār laiku.
Viņa atsaucas uz norvēģu antropologu Ēriksenu, kurš norāda, la digitālajā laikmetā laika izjūtai ir piemērojams kā grēdas princips. Notikumi, kas mūsuprāt saistās ar mūsu dzīvi, krājas un pārvietojas tādos tempos, ka nespējam tos akumulēt un aptvert, un izveido ko līdzīgu grēdām.
"Grēdas princips liek mūsos rasties sajūtai, ka laika nav, ka ir drausmīga steiga un stress no tā visa," norāda Zanda Rubene.
"Vēl viens jēdziens, kas raksturo šo laikmetu un situāciju, ir vienlaicīgums. (..) Lēnās laika izjūtas šobrīd pietrūkst. Digitālajā laikmetā secīgumu un lēnumu ir aizstājis vienlaicīgums. (..) Tas grēdas princips un vienlaicīgums ir tas, kas liek mums visiem teikt – nav laika, nav laika. Kāds ar mums grib parunāt... Runāšana un sarunāšanas ir tas lēnais laiks. Sakām – ne tagad. Bērniem, piemēram," atzīst Zanda Rubene.
Vai un kā pāreja uz vasaras laiku ietekmē veselību?
Nav aiz kalniem laiks, kad atkal griezīsim pulksteņus vienu stundu uz priekšu, un atkal daļai cilvēku nāksies pielāgoties vasaras laika režīmam. Vai tiešām pulksteņu grozīšana divreiz gadā tikai negatīvi ietekmē mūsu organismu un īpaši pavasaros, kad viena stunda no laika it kā tiek nozagta? Vairāk par to, kā pārēja uz vasaras laiku iedarbojas uz cilvēku veselību un uzvedību, sarunā ar miega speciālisti Martu Celmiņu.
"Katrai lietai ir savi pozitīvie un negatīvie aspekti. ASV arī tad, kad bija mēģinājums palikt vienā laikā, cilvēki bija neapmierināti," saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra pediatre, miega speciāliste Marta Celmiņa, kad ir iepazinusies ar rakstu, kas pirms teju diviem gadiem tika publicēts populārzinātnisko rakstu vietnē „Science Daily”, kur runa bija par divdesmit gadu ilgušu pētījumu vairākos ASV štatos, kurā atklāts, ka ikgadējā pāreja uz vasaras laiku ir saistīta ar letālu autoavāriju pieaugumu par sešiem procentiem.
Kolorādo Universitātes pētnieki konstatēja, ka nedēļā pēc pavasara laika maiņas nepārtraukti pieauga letālo negadījumu skaits. Jāņem vērā, ka pētījums attiecas tikai uz datiem vienā nedēļā, bet neraugoties uz to, kurā pasaules malā mēs dzīvojam, palūkojam, kā pāreja uz vasaras laiku, kad it kā viena stunda diennaktī mums tiek nočiepta, ietekmē cilvēka organismu un uzvedību.
Bet raidījuma iesākumā par Saules un Mēness "dejām"
Ir sācies solārais pavasaris. Interesanti, ka aizvadītajā nedēļā piedzīvojām dienu, kad bija astronomiskā ziema, meteoroloģiskais rudens un solārais pavasaris.
Interesanti, ka kalendāram vienalga, kas notiek laukā aiz loga. Starp citu, par kalendāru runājot – zinām, ka ir Saules kalendārs, tātad tas, kurā Zeme apriņķo ap Sauli, bet mums ir arī pavadonis Mēness, arī tam ir kalendārs, to lietojuši, piemēram, senie ēģiptieši. Kāda tam īsti funkcija un kā salāgot Saules un Mēness ritmu? To skaidro astronoms Ilgonis Vilks.
-
Cilvēkam ir nerimstoša zinātkāre un vēlme pārbaudīt savas fiziskas spējas. Tas viss vēl labāk ir jūtams eksotiskās ekspedīcijās, ejot iepriekš neietas takas, pārvarot dabas šķērļus un atklājot ko jaunu. To cilvēce darījusi jau izsenis, un mūsdienās, kad tehnoloģijas ļauj, planētu Zeme iepazīt paliek aizvien vieglāk. Tomēr, kas ir tas, kam nekad nevar sagatavoties un kuros brīžos dabas varenība noliek uz ceļiem pat rūdītāko pētnieku un ceļotāju. Par to raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas pasaules apceļotājs Kārlis Bardelis, Latvijas Universitātes asociētais profesors, polārpētnieks Kristaps Lamsters un no Nikaragavas arheoloģiskajiem izrakumiem sarunai pievienojas Leidenas Universitātes pēcdoktorantūras pētniece Dita Auziņa.
-
ASV prezidents Donalds Trams ne reizi vien izteicies par "labiem" un "sliktiem" gēniem, pastiprinot noraidošo attieksmi pret imigrantiem. Arī biznesmenis Īlons Masks savā retorikā izmanto ģenētiku, piemēram, stāstot kā "glābs pasauli" ar saviem gēniem, radot daudz pēcnācēju. Kāpēc valstu vadītājiem ģenētika jau vēsturiski ir bijis trumpis retorikā? Un, vai patiešām ir tādi - labi un slikti - gēni? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošais pētnieks, bioētikas speciālists Ivars Neiders un Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals.
Sīkbūtņu DNS pētniecība
Ģenētiskā informācija atrodas visās dzīvajās šūnās un līdz ar to šo informāciju par jebkuru dzīvo organismu var atrast apkārtējā vidē - zemē, gaisā un ūdenī, kur vien kāds organisms ir bijis tuvumā. Šoreiz izzinām, kā Latvijas Hidroekoloģijas institūta speciālisti ūdens paraugos atrod un pēta tur mītošo sīkbūtņu DNS. Stāsta šī institūta pētniece Iveta Jurgensone.
DNS jeb ģenētiskais kods ir unikāls katrai dzīvai būtnei, pat daļai no vīrusiem tāds ir sastopams, tāpēc, ja apkārtējā vidē vienalga kāda lieluma dzīva radība ir atstājusi savas pēdas, speciālisti ar dažādām metodēm, paņemot paraugus, piemēram no ūdens, var noteikt kādas konkrētas sugas īpatņi šajā vidē uzturas.
Sākums ir vienkāršs: pētnieki tīrā spainī iesūknē ūdeni, caur īpašu smalku filtru to izfiltrē un tālāk darbs ir ģenētiķiem - tā pāris vārdos var raksturot procesu, kad Latvijas Hidroekoloģijas institūta speciālisti ūdens paraugos meklē planktonā jeb brīvi peldošo ļoti sīku augu un dzīvnieku kopumā atsevišķu sugu pārstāvjus. Bet detalizētāk par šo pētniecības metodi, kad ūdens sastāvā pēc gēnu analīzes var noteikt, kas tieši tur mitinās, stāsta institūta pētniece Iveta Jurgensone.
Raidījuma ievadā savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties profesore Aija Zobena
Mūsu raidījumā bieži viesojas zinātnieki, kuri stāsta par savas jomas pētījumiem un jaunākajaiem atklājumiem kādā nozarē. Taču ne mazāk interesantas pērles atrodamas šo cilvēku grāmatu plauktos. Šoreiz piedāvājam iepazīt, ko interesantu ar zinatnisku skatu ir izlasījusi Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Aija Zobena.
Profesore izvēlējusies savu "mūža grāmatu", ko labprāt pārlasa un arī izmanto kā piemēru, stāstot par socioloģiju. Neskatoties uz to, ka šī grāmata ir Latvijas kultūras kanonā, to daudzi nav lasījuši. Tā ir Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata”. -
Cilvēks ir visai nīkulīgs radījums, kad runa par aukstumu - mums nav kažoka, nav spēja hibernēties vai izstrādāt pretaizsalšanas vielas, kā to dara kukaiņi. Par laimi, protam saģērbties un ieslēgt mājā apkuri. Kā cilvēka organisms ieslēdz savu iekšējo apkuri un regulē to? Un, ko mēs varētu mācīties no pasaulē visizturīgākajiem organismiem, kuri iztur neiedomājamus mīnusus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Līga Plakane, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, un Jānis Liepiņš, Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks.
-
Ārā beidzot parādījies kaut kas līdzīgs ziemai un vēsturiski tieši šis laiks ir saucams par gada aukstāko daļu – tieši janvāra pēdējās un februāra pirmās dienas. Šajā laikā zināmi vēsturē lielākie sala periodi, kad arī Latvijā temperatūra sasniegusi -40 grādus. Tāpēc stāsts par aukstuma viļņiem.
Kur tie palikuši, jo pat -30 grādu sals ir kļuvis par ārkārtēju retumu, kur nu vēl -40. Tas bijis tik sen, ka digitalizētajos Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas arhīvos pat nav nekā lāga par to saglabājies.
Pēc pāris gadiem būs 69 gadadiena Latvijas absolūtajam aukstuma rekordam. 1956. gada 8. februārī Daugavpilī sals sasniedza -43,2 grādus. Aukstuma viļņu kļūst mazāk un tie ir siltāki. Reti sasniedzam ievērības cienīgus aukstuma rekordus. Pēdējo reizi zem -35 grādiem temperatūra Latvijā noslīdēja pirms 22 gadiem – 2003. gadā.
Toreiz aukstuma dēļ radās daudz neērtību un pat posta, ko šķiet esam sen aizmirsuši, ka tā varētu būt - bija problēmas satiksmē, lauksaimniecībā, apkurē, ūdens apgādē, ezeros slāpa zivis. -
Aizvadītā gada nogalē varas gaiteņos nonāca Klimata likumprojekts. Līdz šim tieši klimata pārmaiņām veltīta likuma Latvijā nav bijis. Kāpēc tāds vajadzīgs? Kam vajadzētu būt šādā likumā? Ko tas nozīmē iedzīvotājiem un kāda pieredze ar klimatu likumdošanā ir citviet pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Jānis Brizga un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Linda Zuze.
Gada augs un gada sūna
Augs ar labi pamanāmiem dzelteniem ziediem- smiltāju retējs. Rīdzinieki šo augu pavasaros var viegli pamanīt, bet citviet Latvijā tas ir ļoti reti sastopams un sūna - spurainā dzīparene, kas izskatās pēc dzijas pavediena un atrodama mitros un veselīgos biotopos. Iepazīstam gada augu un un gada sūnu.
Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2025 ir izvēlējusies smiltāja retēju. Kā teikts biedrības izplatītajā paziņojumā, tas aug sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās. Sevišķi ievērojami ir košie, zeltaini dzeltenie ziedi, turklāt smiltāja retējs parasti zied bagātīgi, veidojot jau pa gabalu labi saredzamus cerus.
Kā norāda Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētājs, un Daugavpils Universitātes docents Pēteris Evarts-Bunders, tas nav ne apdraudēts, ne invazīvs augs, viegli pamanāms vietās, kur tas aug, proti, zied arī pilsētvidē un to raudzīt nav jādodas uz Moricsalu vai Slīteres nacionālo parku. Iemesls smiltāja retēja iecelšanai gada auga statusā ir tā vēlme to izpētīt pamatīgāk un vairāk tam pievērst uzmanību.
Bet Botāniķu biedrības pārstāve, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte, purvu, sūnu un ķērpju pārzinātāja bioloģijas doktore Līga Strazdiņa iepazīstinās ar Gada sūnu – spuraino dzīpareni, kura, kā nosaukums vēstī, tiešam atgādina spurainu gaiši zaļu un dzeltenīgu dzijas pavedienu, un atšķirībā no smiltāja retēja, nav tik viegli atrodama un ievērojama ar to, ka šī suga ir Latvijas teritorijā parādījusies ļoti sen – Ledus laikmeta beigu daļā.
Bet raidījuma iesākumā par to, kā klimata pārmaiņas skar tējas audzētājus pasaulē, ka arī pētniece Dana Dūda skaidro, kā tēja ieguvusi savus dažādos nosaukumus pasaulē. -
Raidījumā pievēršamies aktuālajam. Interesējamies, kā mūs ietekmē kabeļu pārrāvumi Baltijas jūrā? Vairākkārtīgie kabeļu pārrāvumi pēdējo mēnešu laikā Baltijas jūrā mudina mūs domāt ne tikai par ģeopolitisko situāciju un drošību mūsu reģionā, bet lieku reizi liek mums aizdomāties, ka 21. gadsimtā sakaru pasaule aizvien lielā mērā balstās uz milzīgu zemūdens kabeļu tīklu. Mūsu planētas dziļajos ūdeņos atrodas vesels telekomunikāciju vadu mudžeklis. Runā, ka visi šie kabeļi, kopā salikti, veidotu pusotru miljonu kilometru garu rindu - tas ir vairāk nekā Saules diametrs. Kāpēc šādi kabeļi nepieciešami? Kādam nolūkam tiek kalpo? Kā tos labo un uzrauga?
Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes profesors Jurģis Poriņš, šīs pašas fakultātes vadošais pētnieks Andis Supe un VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” krīzes komandas vadītājs, valdes loceklis Evijs Taube
Raidījuma pirmajā daļā arhīva stāsts par pirātiem 21. gadsimtā. -
2025. gada ģeovieta ir Latvijā augstākā kāpa – Pūsēnu kalns. Tā atrodas Nīcas pagastā, un savulaik tā daļēji tika norakta, veidojot karjeru. Ko šādas vietas stāsta par seniem procesiem Latvijas teritorijā? Cik tālu sauszemē iestiepjas kāpas un ko šādas ģeovietas pasaka par cilvēka darbību?
Raidījumā Zināmais nezinājamā sarunājas Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis, Daugavpils universitātes asociētais profesors Juris Soms un vides gids, kurš pats arī dzīvo Nīcas pagastā, Andris Maisiņš.
Pūsēnu kalns ir viena no kāpām, kas ietilpst Papes-Jūrmalciema-Bernātu kompleksajā kāpu grēdā. Šajā grēdā izšķir divus – Papes-Jūrmalciema un Jūrmalciema-Bernātu kāpu posmus. Šos posmus pa vidu pārrauj aptuveni 1,5 km garš pārpūsto smilšu iecirknis, kas izveidojies pirms vairāk nekā 300 gadiem pēc mežu izciršanas un ugunsgrēka. Abus kāpu posmus raksturo gar jūras krastu paralēli esošu kāpu grēda, kas ir veidojusies pēdējo Baltijas jūras stadiju laikā. Dziļāk sauszemē seko otrs kāpu valnis, kas ir vēja deformēto parabolisko un tām līdzīgo kāpu grēda. Šīs kāpas tiek saistītas ar Litorīnas jūras stadiju, un tās norobežojušas lagūnu joslu līdzenumu no jūras.
No kāpas virsotnes karjera nogāzes pusē paveras lielisks skats uz apkārtējo ainavu – pāri pamestajai karjera teritorijai un apmežotai piejūras kāpu joslai redzama jūra.
Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un to problēmām, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas tālāku izpēti, atjaunošanu, sakopšanu un labiekārtošanu. Plānots, ka publisks izglītojošs pasākums, kas veltīts Latvijas 2025. gada ģeovietai, notiks pie Gada ģeovietas oktobra sākumā, kad pasaulē atzīmē Ģeodaudzveidības dienu.
Bet vispirms vēl vienu šī gada varoni – gada koku. Šis gods ticis gobai.
Iemesls nominācijai ir ne pārāk iepriecinošs, jo gobu skaits Latvijā samazinās šo koku kaites ietekmē – tā sauktās Gobu Holandes slimības dēļ. Vairāk par gada koku un to, kā gobu atšķirt gobu no tās radinieces vīksnas, stāsta Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs.
Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku 2025 izvēlējusies parasto gobu, izceļot šī koka nozīmīgumu un pievēršot uzmanību arvien aktuālajai gobu Holandes slimības izplatībai.
Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī. Parastā goba ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā – tā teikts biedrības izplatītājā paziņojumā.
Taču šobrīd gobu nemaz tik daudz nav, jo Pēc Valsts meža dienesta 2023. gada datiem mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, ir tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem. Un te vainīga ir jau minētā slimība, kad sadarbojoties sēnei ar tādu vaboli kā gremzdgrauzi, koki nokalst.
Pirms aplūkojam sīkāk šo koku bojāejas cēloni, koku eksperts un Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs stāsta, kā var atšķirt abas gobu ģintij piederošās sugas, proti, gobu un vīksnu, kas ir visai līdzīgas pēc izskata.
Savukārt raidījuma ievadā savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties pētnieks Andris Saulītis.
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis iepazīstina ar amerikāņu jurisprudences pētnieka Kesa Sanstīna grāmatu par birokrātiju un to, kas tajā ir analītiski maināms. (Cass R. Sunstein. "Sludge. What Stops Us from Getting Things Done and What to Do about It"). Tās latviskais nosaukums varētu būt "Šķēršļi, kas aptur mūs paveikt lietas un ko ar to iesākt". Šis populārzinātniskais darbs apliecina, ka pārmaiņas likumos var panākt, dažādu nozaru pārstāvjiem sadarbojoties.
Interesentiem pieejama gan drukātā versija, gan elektroniskā versija. Pētnieks norāda, ka Latvijas bibliotēku kopkatalogā šo izdevumu nav atradis, bet sola dot ziņu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kuras darbinieki ir atvērti grāmatu ieteikumiem. -
Nefoloģija - tā mēdz dēvēt zinātnes apakšvirzienu, kas pēta tik daudzveidīgos veidojumus virs mūs galvām. No svina pelēkā "vāka" ziemas dienās, līdz sapņainiem gubu mākoņiem vasarās - debesīs mākoņi mēdz izkārtoties neiedomājos rakstos un formās. Kāda ir mākoņu daudzveidība? Cik sver mākonis un kā tas veidojas? Kad mākonim ir gana un pār mūsu galvām nolīst lietus? Par mākoņiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes doktorante un Jauno fiziķu skolas vadītāja Agnese Spustaka.
"Ziemā vairāk ir vairāk kā purvs debesīs, slāņu mākoņi, līst un līdz. Arī tik daudz enerģijas netiek pievadīs zemei un neveidojas konvektīvie procesi, kas ir vasarā, kad saule sasilda zemi un strauji gaiss ceļas augšā, atdziest un veidojas šie skaistie mākoņi. Protams, nav tā, ka tikai vasarā ir viena tipa, ziemā - cita tipa mākoņi. Noteiktos apstākļos arī ziemā veidojas sevišķi virs jūras veidojas lielie gubu mākoņi. Tad arī dzirdam, ka lielie gubu mākoņi, nonākot uz sauszemes, rada stipru snigšanu piekrastes rajonos," stāsta Andris Vīksna.
"Cilvēki ir pieraduši, ka ūdens sasalst nulle grādos, bet mākoņos tās daļiņas ir tik smalkas, ka ūdens šķidrā stāvoklī var būt par mīnus 20, mīnus 40 grādos. Tad strauji tas ūdens var pārvēsties ledus kristāliņos, un tie savukārt savā starpā samaisās un aug lielāki, un atkarīgi, kādi procesi pēc tam mākonī notiek, tas nosaka, kādi nokrišņu veidi ir. Arī nokrišņu ziņā tās fāzes var būt dažādas: tur var būt ledus mākonis augša, pa vidu pārtapt ūdens pilītē un atpakaļ atkal nonāk cietā formā. Katrs mākonis ir ļoti sarežģīts process," turpina Andris Vīksna.
Ūdens mākonī ir daudz, bet kad ir par daudz, un sāk līt un snigt?
"Tas ir atkarīgs, kur atrodas mākonis un kāda ir vide viņam apkārt. Tipiski, lai veidotos tvaiks, pārtaptu par smalkāko ūdens pilienu, izmērs, kuru vajag, ir apmēram simtdaļa no mata. (..) Tipiska lietuslāse ir divi milimetri. Ūdens procesi sāk veidoties kopā, kad pilītes ir smagas, tās krīt lejā. Ja tipisks mākonis sver apmēram 100 tonnas vai pat 500 tonnas tādi lieli mākoņi. Sākumā gaiss aizņem lielu tilpumu, tāpēc ar vēja plūsmu un turbulenci pilieni turas gaisā. Kad savācas kopā, paliek smagāki, attiecīgi vairs nevar noturēties gaisā un jākrīt lejā," norāda Agnese Spustaka.
Milzīgs gubu lietus mākonis var vairāki desmiti miljoni tonnu liels. -
Atkala kas ir kārtīga ziemas parādība. Tiesa, arī mēdz būt saistīta ar atkušņiem, kas ziemā arī ir ierasta parādība. Tā ir arī viena no retajām meteoroloģiskajām parādībām, ap kuru ir bijis daudz diskusiju no valodnieku puses. Tās sākās 90. gados, bet turpinās vēl joprojām.
Šī gadsimta lielākā ledus stihija, ko izraisīja atkala, sākās 2010. gada Ziemassvētkos, tūkstošiem mājsaimniecību atstājot bez elektrības un daudzviet pat nedēļām ilgi vajadzēja dzīvot tumsā.
Latgalē ilgstoši bija atkala, lija lietus, temperatūra bija zem nulles, tam sekoja arī kārtīgs sniegs, un šo stihiju sniegs padarīja daudz skarbāku jo tad, kad koki apledo, ap katru mazo zariņu izveidojās, arhīva kadri rāda, vismaz centimetru bieza ledus kārta. Tas nozīmē, ka koka laukums ar visiem apledojušiem zariem krietni palielinās. Pēc tam sniga slapjš sniegs, sniga sauss sniegs, bet ar lēnu vēju, un bija daudz lielāks laukums, kur sakrāties sniegam, un koki lūza kā sērkociņi Latgales mežos, atstājot Latgali bez elektrības uz ilgu laiku.
Atkala rodas, kad līst lietus un tas sasalst, bet viss pārējais apledojums - kušana un pēc tam sasalšana, īsti nav atkala. Un par to ir diskusija valodnieku vidū, jo šībrīža latviešu literārās valodas vārdnīcā ir pieminēts, ka atkala ir arī no atkušanas un sasalšanas. Izrādās, ka tajās vārdnīcās, kas bija vēl pirms padomju laikiem, bija tikai šī viena versija - līst lietus un sasalst. Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristiāns Pāps skaidro, kā viņi lieto vārdu atkala. Un arī to, kā iespejams, ka līst lietus, ja gaisa temperatūra ir zem nulles.
Vēl arī stāsts par vētru, kas pagājušajā nedēļā skāra Īriju
Pieredzēta šī gada ievērojamākā stihija Eiropā - Īrija ir piedzīvojusi savā vēsturē lielāko vētru. Tas notika 24. janvāri, kad spēcīgs Atlantijas ciklons brāzās pāri Britu salām, un tas bija, kā meteoroloģijā to sauc, ekskluzīvas cikloģenēzes ciklons. Tas ir tāds, kas ārkārtīgi strauji pastiprinās, un par eksplozīvu šo cikloģenēzi jeb ciklonu attīstību sauc tad, ja vienā diennaktī atmosfēras spiediens tajā pazeminās par 24 hektopaskāliem. Šajā ciklonā tas notika pat par 50 hektopaskāliem, tātad divkārt straujāk nekā šis kritērijs paredz. Ciklona centrā trūka 6% no atmosfēras normālā biezuma, tātad 6% tika izstumdīti.
Šī ciklona laikā Īrijas rietumos vēja brāzmas bija 50,8 metru sekundē, bet skaidri nevar pateikt, ka šis ciklons bijis tieši klimata pārmaiņu pastiprināts, nevar.
Latvijā stiprākā vētra ir bijusi ar 47 metriem sekundē.
-
Jau vairākas desmitgades zinātnieki meklē veidu, kā atdarināt to, kas dabā tik šķietami viegli tiek veidots – zirnekļa zīdu. No kā šis dzīvnieks tik prasmīgi veido savus tīklus? Ne reizi vien dzirdēts, ka šis biomateriāls pārspēj pat tēraudu un cilvēka radītu izturīgāko polimēru gan stingrībā, gan elastībā. Kā dabisku zirnekļa zīdu var radīt mākslīgi un kādam nolūkam tas kalpotu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekāns, profesors un ķīmiķis, Organiskās sintēzes institūta (OSI) vadošais pētnieks Kristaps Jaudzems, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes doktorants, Organiskās sintēzes institūta zinātniskais asistents Viktors Romaņuks un jaunuzņēmuma "PrintyMed" vadītāja Jekaterina Romanova.
Kā zirneklis pin savu tīklu un no kā tas sastāv, vairāk stāsta zirnekļu pētniece Inese Cera.
Zirnekļu zīds ir viens no izturīgākajiem dabas materiāliem, un jau vairākas desmitgades zinātnieki aktīvi pēta tā īpašības un meklē veidus, kā to atdarināt. Šis biomateriāls izceļas ar unikālu stingrības un elastības kombināciju, kas pārsniedz pat kevlāra un tērauda īpašības. Turklāt zirnekļu zīds ir bioloģiski saderīgs un bioloģiski noārdāms, padarot to par daudzsološu materiālu ne tikai materiālzinātnei, bet arī medicīnas un kosmētikas nozarēm. Tomēr zirnekļu zīda proteīnu (spidroīnu) iegūšana no zirnekļiem industriālos apjomos nav iespējama viņu kanibālistiskā un teritoriālā dzīvesveida dēļ. Šis ierobežojums ir veicinājis alternatīvu spidroīnu iegūšanas metožu izstrādi biotehnoloģiskā ceļā. OSI ar sadarbības partneriem Kristapa Jaudzema vadībā ir izstrādājis inovatīvu metodi mākslīgā zirnekļa zīda šķiedru iegūšanai ar uzlabotām fizikālajām īpašībām, kuru elastība ir gandrīz divreiz lielāka nekā dabiskajam zirnekļa zīdam.
Latvijas Zinātņu akadēmija šo atklājumu ir atzinusi par vienu no izcilākajiem sasniegumiem zinātnē 2024. gadā. Pētījums tapis, sadarbojoties pētniekiem Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Karolinskas institūtā Zviedrijā.
Pirms iepazīstam, kā zinātnieki spējuši radīt zirnekļa zīdu, zinātnes ziņas.
Par pupiņām uz Marsa, smadzeņu implantu, kas darbina virtuālu dronu, ASV prezidenta inaugurācijas ceremonijas vēsturi un notikumiem Latvijas zinātnē, tostarp ornitoloģijā stāsts zinātnes ziņās.
Marsa satelītattēlos pamanītās pupiņām līdzīgās ģeoloģiskās formas varētu norādīt uz ūdens un dzīvības pazīmēm.
Iespējams, dzirdot šoteikumu, kādiem rodas jautājums: “Kādas vēl pupiņas uz Marsa?” Bet fotogrāfijas, kas pēdējās nedēļas laikā ne reizi vien bijusi ieraugāma tīmeklī, ataino ēdamajām pupiņām vienreizēji līdzīgus objektus, bet tās gan nav ēdamās pupiņas. Tās ir ģeoloģiskas formas, kas patiesībā ir sasalušas smilšu kāpas. Attēlu var apskatīt arī vietnē “Live Science”.
Smadzeņu implants ļauj paralizētam cilvēkam ar domu spēku vadīt virtuālu dronu.
Konkrētajam cilvēkam ir tetraplēģija, attiecīgi visu četru locekļu - kāju, roku - paralīze. Līdz ar to cilvēks, tikai skatoties uz dronu ekrānā, vienkārši domā, ka kustina pirkstus. Cilvēka smadzeņu signālus interpretē mākslīgā intelekta modelis, kas tālāk tiek izmantots, lai vadītu simulētu dronu.
Labākam priekšstatam par šo var ielūkoties vietnē “Nature”.
Amerikas inaugurācijas tradīcijas aizsākušās pirms daudziem gadsimtiem.
Vēl viens šīs nedēļas būtisks notikums ir ASV 47. prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas ceremonija, un temats, kas arī ir vesela pētījuma cienīgs, tā ir inaugurācijas tradīciju vēsture. Par šo tad stāstu var meklēt “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē. Kā tur norādīts, tad, neskatoties uz to, ka inaugurācijas diena parasti tiek svinēta ar dažādām parādēm un ballēm, tas nav stāsts tikai par greznību. ASV vēsture apliecinājusi, ka pat pēc strīdīgām vēlēšanām, pat Pilsoņu kara laikā, prezidenta inaugurācija ir bijis galvenais simbols miermīlīgai varas nodošanai, un tas ir viens no Amerikas konstitucionālās demokrātijas pamatiem.
Par inaugurācijas tradīciju evolūciju vairāk lasāms “Nacionālās ģeogrāfijas” lappusēs.
Nedēļas nogalē ikvienu aicina stundas garumā pie barotavām skaitīt ziemojošos putnus.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība no 24. līdz 26. janvārim aicina ikvienu stundas garumā piedalīties akcijā “Ziņo par putniem dārzā 2025”.
- Laat meer zien
